Pagaidu versija
ĢENERĀLADVOKĀTA ENTONIJA MAIKLA KOLINSA
[ANTHONY MICHAEL COLLINS]
SECINĀJUMI,
sniegti 2023. gada 13. jūlijā (1)
Lieta C‑646/21
K,
L
pret
Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid
(rechtbank Den Haag, zittingsplaats ’s-Hertogenbosch (Hāgas tiesa, tiesas sēžu vieta Hertogenbosā, Nīderlande) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Kopējā politika patvēruma un alternatīvās aizsardzības jomā – Secīgi starptautiskās aizsardzības pieteikumi – Direktīva 2011/95/ES – 10. panta 1. punkta d) apakšpunkts – Vajāšanas iemesli – Piederība noteiktai sociālai grupai – Trešo valstu valstspiederīgie, kas ir uzturējušies dalībvalsts teritorijā nozīmīgu daļu no viņu identitāti veidojošā dzīves posma – Eiropas vērtības, normas un uzvedība – Dzimumu līdztiesība – Sievietes un meitenes, kas savā izcelsmes valstī pārkāpj sociālās uzvedības noteikumus – Bērna interešu aizstāvība
I. Ievads
1. Šie secinājumi attiecas uz starptautiskās aizsardzības pieteikumiem, kurus iesniegušas K un L, divas pusaudžu meitenes no Irākas (2), kuras piecus gadus dzīvoja Nīderlandē, kamēr tika izskatīti viņu ģimenes sākotnējie starptautiskās aizsardzības pieteikumi. Šajā laikā viņas dzīvoja sabiedrībā, kurā atbalsta dzimumu līdztiesību, un pārņēma savu vienaudžu vērtības, normas un uzvedību. Savos secīgajos starptautiskās aizsardzības pieteikumos (3), kurus Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (Tieslietu un drošības valsts sekretārs, Nīderlande) noraidīja kā acīmredzami nepamatotus (4), prasītājas apgalvo, ka pēc atgriešanās Irākā viņas nespēs atbilst vērtībām, normām un uzvedībai, kas sievietēm un meitenēm nedod Nīderlandē piešķirtās brīvības, un kuru dēļ viņas tiks pakļautas vajāšanas riskam. Ar prejudiciālajiem jautājumiem tiek vaicāts, vai personām, kuras ir tādā situācijā kā prasītājas, var būt tiesības uz starptautisko aizsardzību, jo viņas ir īpašas sociālās grupas dalībnieces Direktīvas 2011/95/ES 10. panta 1. punkta d) apakšpunkta (5) izpratnē, un kā novērtēt starptautiskās aizsardzības pieteikumu, ņemot vērā bērna intereses.
II. Atbilstošās tiesību normas
A. Atbilstošās Savienības tiesību normas
2. Direktīvas 2011/95 10. pantā “Vajāšanas iemesli”, ir paredzēts:
“1. Novērtējot vajāšanas iemeslus, dalībvalstis ņem vērā šo:
a) rases jēdziens jo īpaši ietver apsvērumus, kas saistīti ar ādas krāsu, izcelsmi vai piederību kādai noteiktai etniskai grupai;
b) reliģijas jēdziens jo īpaši ietver teisma, neteisma un ateisma uzskatu esamību, piedalīšanos vai nepiedalīšanos oficiālos privātos vai publiskos dievkalpojumos vienatnē vai kopā ar citiem, citas reliģiskas darbības vai uzskatu izteikšanu vai arī personīgu vai grupas uzvedību, kuras pamatā ir vai kuru izraisa jebkāda reliģiska ticība;
c) valstspiederības jēdziens neietver vienīgi pilsonību vai tās neesamību, bet jo īpaši ietver piederību kādai grupai, ko nosaka kultūras, etniskā vai valodas identitāte, kopēja ģeogrāfiskā vai politiskā izcelsme vai tās attiecības ar citas valsts iedzīvotājiem;
d) uzskata, ka grupa veido īpašu sociālu grupu jo īpaši, ja:
– šās grupas dalībniekiem piemīt kopīgas iedzimtas pazīmes vai kopēja pagātne, ko nevar mainīt, vai tiem piemīt kopējas pazīmes vai pārliecība, kas ir tik svarīga identitātei vai apziņai, ka personu nevajadzētu piespiest no tās atteikties, un
– minētajai grupai attiecīgajā valstī ir īpatna identitāte, jo apkārtējā sabiedrība to uztver kā atšķirīgu.
Atkarībā no apstākļiem izcelsmes valstī jēdziens īpaša sociāla grupa var ietvert grupu, kuras pamatā ir seksuālās orientācijas kopīgas pazīmes. Nevar uzskatīt par seksuālai orientācijai piederīgām tādas darbības, kas saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem tiek uzskatītas par noziedzīgām. Ar dzimumu saistītus aspektus, tostarp dzimuma identitāti, pienācīgi ņem vērā, lai noteiktu piederību īpašai sociālai grupai vai identificētu šādas grupas pazīmes;
e) politisko uzskatu jēdziens jo īpaši ietver viedokļa, domu vai pārliecības esamību par jautājumu, kas saistīts ar potenciālajiem vajāšanas dalībniekiem, kuri minēti 6. pantā, un viņu politiku vai metodēm, neatkarīgi no tā, vai pieteikuma iesniedzējs rīkojies saskaņā ar šo viedokli, domām vai pārliecību.
2. Novērtējot, vai pieteikuma iesniedzējam ir pamatotas bailes no vajāšanas, nav būtiski, vai pieteikuma iesniedzējam faktiski piemīt rases, reliģijas, valstspiederības, sociālās vai politiskās pazīmes, kas izraisa vajāšanu, ja vajāšanas dalībnieks attiecina uz pieteikuma iesniedzēju šādas pazīmes.”
B. Nīderlandes politikas attiecībā uz ārvalstniekiem apkārtraksti
3. Atbilstoši rīkojuma par prejudiciālā jautājuma uzdošanu pielikumā pievienotā Vreemdelingencirculaire 2000 (C) (2000. gada Cirkulārs par ārvalstniekiem (C)) C7.2.8. punktu (6):
“Galvenais noteikums ir tāds, ka rietumnieciskais dzīvesveids, kāds pastāv Nīderlandē, nevar būt par iemeslu bēgļa statusa vai alternatīvās aizsardzības piešķiršanai. Ir nepieciešama pielāgošanās Afganistānas paražām. Pastāv divi izņēmumi:
– Ja sieviete ticami pierāda, ka rietumnieciska uzvedība ir reliģiskas vai politiskas pārliecības izpausme.
– Ja sieviete ticami pierāda, ka viņas personīgās pazīmes ir ļoti grūti vai praktiski neiespējami mainīt un šo pazīmju dēļ viņa baidās no vajāšanas vai riskē saņemt necilvēcīgu attieksmi Afganistānā”.
4. Vreemdelingencirculaire 2000 (B) (2000. gada Cirkulārs par ārvalstniekiem (B)) B8.10. punktā “Rietumnieciskotas meitenes, kas apmeklē skolu” ir teikts:
“IND Immigratie- en Naturalisatiedienst (Imigrācijas un naturalizācijas dienests, Nīderlande, turpmāk tekstā – “dienests”) piešķir uzturēšanās atļauju uz noteiktu laikposmu rietumieciskotām meitenēm, ja, meitene ir ticami pierādījusi, ka, atgriežoties Afganistānā, viņa tiks pakļauta nesamērīgam psihosociālam spiedienam. Dienests novērtē, vai tiešām pastāv nesamērīgs psihosociālais spiediens, pamatojoties uz apstākļiem, tostarp šādiem:
a) konkrētās meitenes rietumnieciskošanas pakāpe;
b) individuāli humanitārie apstākļi, kam jāietver medicīniskie apstākļi (meitenes vai ģimenes locekļa) un šīs meitenes ģimenes locekļa nāve Nīderlandē; un
c) iespēja piedalīties Afganistānas sabiedriskajā dzīvē, kas ietver ģimenes sastāva un tādu ietekmīgu dalībnieku (cilšu vadoņi, kara vadoņi) klātbūtni, kas aizsargātu meiteni, novērtējumu.
Attiecībā uz a) apakšpunktu dienests novērtē rietumnieciskošanas pakāpi pēc šādiem apstākļiem:
– meitene ir vismaz 10 gadus veca;
– viņa ir uzturējusies Nīderlandē vismaz 8 gadus kopš pirmā pieteikuma par patvēruma piešķiršanu uz noteiktu laiku iesniegšanas dienas līdz dienai, kad iesniegts pieteikums par parastās uzturēšanās atļaujas saņemšanu uz noteiktu laiku, kā aprakstīts šajā punktā; un
– viņa ir mācījusies Nīderlandes skolā.
Ja meitene neatbilst vienam vai vairākiem no minētajiem kritērijiem, viņai ir vēl pārliecinošāk un ticamāk jāpierāda, ka saskaņā ar šo politiku viņai ir jāpiešķir parastā uzturēšanās atļauja uz noteiktu laiku. [..]”
III. Pamatlietas faktiskie apstākļi, prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā
5. Prasītājas kopā ar tēvu, māti un tanti 2015. gada 29. septembrī devās prom no Irākas. 2015. gada 7. novembrī viņas iesniedza starptautiskās aizsardzības pieteikumus Nīderlandes iestādēm. Tobrīd prasītājām bija attiecīgi 10 un 12 gadi. 2018. gada 31. jūlijā Raad van State (Valsts padome, Nīderlande) galīgi noraidīja viņu pieteikumus. 2019. gada 4. aprīlī prasītājas iesniedza secīgus starptautiskās aizsardzības pieteikumus, kuri 2020. gada 21. decembrī tika noraidīti kā acīmredzami nepamatoti. 2020. gada 28. decembrī prasītājas pārsūdzēja minētos lēmumus iesniedzējtiesā, kura šīs pārsūdzības izskatīja 2021. gada 17. jūnijā. Tiesas sēdes dienā prasītājas bija 15 un 17 gadus vecas un bija pastāvīgi uzturējušās Nīderlandē piecus gadus un septiņus ar pusi mēnešus.
6. Prasītājas apgalvo, ka, ilgstoši uzturoties Nīderlandē viņu identitāti veidojošā dzīves posmā, viņas ir pieņēmušas Nīderlandes vienaudžu vērtības, normas un uzvedību. Nīderlandē viņas ir apzinājušās, ka viņas kā meitenes var brīvi izdarīt savas dzīves izvēles. Viņas norāda, ka vēlas arī turpmāk, tāpat kā līdz šim uzturoties Nīderlandē, pašas noteikt, vai veidot attiecības ar zēniem, nodarboties ar sportu, studēt, vai un ar ko stāties laulībā un vai strādāt ārpus mājām. Viņas arī vēlas pašas izlemt politiskos un reliģiskos uzskatus un paust tos publiski. Tā kā, atgriežoties Irākā, viņas nespēj atteikties no šīm vērtībām, normām un uzvedības, viņām ir nepieciešama starptautiska aizsardzība.
7. Iesniedzējtiesa uzskata, ka vērtības, normas un uzvedība, uz kurām atsaucas prasītājas, būtībā ietver pārliecību par dzimumu līdztiesību (7). Minētajai tiesai ir jāizlemj, vai prasītājas var uzskatīt par īpašas sociālās grupas dalībniecēm Direktīvas 2011/95 10. panta 1. punkta d) apakšpunkta izpratnē, vai, kad un kā lēmuma pieņēmējam starptautiskās aizsardzības pieteikumā būtu jāņem vērā bērna intereses un vai būtu jāņem vērā kaitējums, ko pēc prasītāju teiktā viņas ir cietušas stresa dēļ, dzīvojot ilgstošā neskaidrībā par iespēju palikt Nīderlandē, un draudu par piespiedu atgriešanos izcelsmes valstī dēļ.
8. Tādēļ iesniedzējtiesa apturēja tiesvedību un uzdeva Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai [Direktīva 2011/95] 10. panta 1. punkta d) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka rietumu normas, vērtības un uzvedības modeļi, ko trešo valstu valstspiederīgie pārņem, uzturoties dalībvalsts teritorijā nozīmīgu daļu no viņu identitāti veidojošā dzīves posma, vienlaikus pilnībā piedaloties sabiedriskajā dzīvē, ir jāuzskata par kopēju pagātni, ko nevar mainīt, vai attiecīgi par tik nozīmīgām identitātes pazīmēm, ka no skartajām personām nevar pieprasīt, ka viņas no tām atsakās?
2) Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, vai trešo valstu valstspiederīgie, kuri – neatkarīgi no attiecīgajiem iemesliem – ir pārņēmuši līdzīgas rietumu normas un vērtības, faktiski uzturoties dalībvalstī viņu identitāti veidojošajā dzīves posmā, ir jāuzskata par “īpašas sociālas grupas dalībniekiem” [Direktīvas 2011/95] 10. panta 1. punkta d) apakšpunkta izpratnē? Vai jautājums par to, vai ir konstatējama “īpaša sociāla grupa, kurai attiecīgajā valstī ir īpatna identitāte”, ir jānovērtē no dalībvalsts viedokļa, vai arī minētais, lasot kopā ar [Direktīvas 2011/95] 10. panta 2. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka noteicošā nozīme ir tam, ka ārvalstnieks var pierādīt, ka viņš izcelsmes valstī tiek uzskatīts par daļu no īpašas sociālas grupas vai attiecīgi katrā ziņā uz viņu izcelsmes valstī atbilstošās pazīmes tiek attiecinātas? Vai prasība, saskaņā ar kuru rietumnieciskošana var pamatot bēgļa statusu tikai tad, ja tās pamatā ir reliģiski vai politiski iemesli, atbilst [Direktīvas 2011/95] 10. pantam, lasot to kopā ar neizraidīšanas principu un patvēruma tiesībām?
3) Vai ar Savienības tiesībām, it īpaši Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 24. panta 2. punktu, lasot to kopā ar Hartas 51. panta 1. punktu, ir saderīga valsts tiesu prakse, atbilstoši kurai, novērtējot starptautiskās aizsardzības pieteikumu, lēmējiestāde izsver bērna intereses, pirms tam (katrā procedūrā) tās konkrēti nekonstatējot (vai attiecīgi neliekot konstatēt)? Vai atbilde uz šo jautājumu mainās, ja dalībvalstij ir jānovērtē pieteikums par uzturēšanās atļauju, pamatojoties uz vispārīgiem pamatiem, un lēmuma pieņemšanā par šo pieteikumu ir jāņem vērā bērna intereses?
4) Kā un kurā posmā, novērtējot starptautiskās aizsardzības pieteikumu, ņemot vērā Hartas 24. panta 2. punktu, ir jāņem vērā un jāizsver bērna intereses, it īpaši kaitējums, kas ir nodarīts nepilngadīgajam ilglaicīgas faktiskas uzturēšanās dalībvalstī dēļ? Vai šajā ziņā ir nozīme tam, vai šī faktiskā uzturēšanās bija likumīga? Vai, izsverot bērna intereses šajā vērtējumā, ir nozīme tam, vai dalībvalsts ir lēmusi par starptautiskās aizsardzības pieteikumu, ievērojot Savienības tiesībās lēmuma pieņemšanai paredzētos termiņos, vai nav ticis ievērots atgriešanās pienākums, kas ir ticis noteikts agrākā datumā, un vai dalībvalsts nav veikusi izraidīšanu pēc atgriešanas lēmuma pieņemšanas, tādējādi ļaujot turpināt nepilngadīgās personas faktisko uzturēšanos šajā dalībvalstī?
5) Vai valsts tiesu prakse, atbilstoši kurai tiek nošķirti sākotnējie un turpmākie starptautiskās aizsardzības pieteikumi tādā ziņā, ka vispārīgie pamati netiek ņemti vērā saistībā ar turpmākiem starptautiskās aizsardzības pieteikumiem, atbilst Savienības tiesībām, ņemot vērā Hartas 7. pantu kopsakarā ar tās 24. panta 2. punktu?
9. Prasītājas, Čehijas, Grieķijas, Francijas, Ungārijas un Nīderlandes valdība un Eiropas Komisija, iesniedza rakstveida apsvērumus. Šīs lietas dalībnieces un Spānijas valdība atbildēja uz Tiesas rakstveida un mutvārdu jautājumiem 2023. gada 18. aprīļa tiesas sēdē.
IV. Juridiskā analīze
A. Pirmais un otrais jautājums
10. Pirmo un otro jautājumu izskatīšu kopā, jo abos ir lūgts interpretēt Direktīvas 2011/95 10. panta 1. punkta d) apakšpunktu.
11. Iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai trešo valstu valstspiederīgie, uzturoties dalībvalsts teritorijā nozīmīgu daļu no viņu identitāti veidojošā dzīves posma, var tikt uzskatīti par īpašas sociālās grupas dalībniekiem 10. panta 1. punkta d) apakšpunkta pirmā ievilkuma izpratnē, jo viņiem ir “kopēja pagātne, ko nevar mainīt”, vai pazīmes, “kas ir tik svarīgas identitātei”, ka personu nevajadzētu piespiest no tās atteikties. Vai šis noteikums paredz, ka noteiktu vērtību ievērošana pamato starptautiskās aizsardzības piešķiršanu tikai tad, ja tām ir reliģisks vai politisks pamats? Kā iesniedzējtiesai būtu jānovērtē, vai ir izpildīts 10. panta 1. punkta d) apakšpunkta otrajā ievilkumā paredzētais nosacījums, proti, ka grupai attiecīgajā valstī ir atšķirīga identitāte, jo apkārtējā sabiedrība to uztver kā atšķirīgu?
1. Iesniegto apsvērumu kopsavilkums
12. Nīderlandes valdība norāda, ka saskaņā ar tās dienesta pamatnostādnēm, kuru pamatā ir Raad van State (Valsts padomes) spriedums (8), sievietes ar rietumniecisku dzīvesveidu nav īpašas sociālās grupas dalībnieces. Tomēr viņas var saņemt starptautisko aizsardzību, ja: i) šī dzīvesveida pamatā ir reliģiska vai politiska pārliecība, kas ir būtiska viņu identitātei vai morālajai integritātei; vai ii) ir ticams, ka viņu izcelsmes valstī viņas tiks vajātas tādu pazīmju dēļ, kuras praktiski nav iespējams mainīt; vai iii) izcelsmes valstī viņām draud necilvēcīga izturēšanās Direktīvas 2011/95 15. panta b) punkta izpratnē. Šajā pirmajā nosacījumā minētais identitātei vai morālajai integritātei būtiskas politiskās pārliecības jēdziens ir interpretējams plaši, ietverot arī tādu sieviešu vajāšanu, kuras neatbilst sociālajām paražām, reliģiskajiem noteikumiem vai kultūras normām, kas diskriminē dzimuma dēļ (9).
13. Čehijas, Grieķijas, Ungārijas un Nīderlandes valdība piekrīt viedoklim, ka prasītājas savus argumentus pamato ar priekšroku konkrētam dzīvesveidam. Tas nevar būt par pamatu piešķirt starptautisku aizsardzību saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu, kas transponē Direktīvu 2011/95. Ir sagaidāms, ka prasītājas, būdamas pielāgojušās dzīvei kādā dalībvalstī, ilgstoši tajā uzturoties, pēc atgriešanās savā izcelsmes valstī no jauna pielāgosies vietējai dzīvei, izcelsmes valsts normām un paražām tāpat kā citi iedzīvotāji. Vēlme dzīvot konkrētu dzīvesveidu nav pārliecība, kas ir tik fundamentāla personībai vai apziņai, ka personu nevajadzētu piespiest no tās atteikties. Prasītājām nav konstatējamu iedzimtu pazīmju vai kopējas pagātnes, jo šķietamā kategorija sievietes un meitenes, kas pieņēmušas rietumniecisku dzīvesveidu ir pārāk plaša, neviendabīga un abstrakta, lai tā veidotu skaidri nošķiramu sociālo grupu Direktīvas 2011/95 10. panta 1. punkta d) apakšpunkta izpratnē. Apelācijas sūdzības iesniedzējas arī nav mēģinājušas pamatot, kāpēc, atgriežoties savā izcelsmes valstī, viņas varētu tikt vajātas.
14. Spānijas un Francijas valdība un Komisija tam nepiekrīt. Tās uzskata, ka meitenes varētu būt īpašas sociālās grupas dalībnieces, tostarp pamatojoties uz dzimumu un vecumu, kas ir iedzimtas pazīmes.
15. Mutvārdu paskaidrojumos Spānijas valdība apgalvoja, ka lēmums par prejudiciāla jautājuma uzdošanu norāda, ka prasītāju motivācija nav vien centieni uzlabot savu finansiālo vai kultūras stāvokli: viņas drīzāk varētu tikt raksturotas kā sievietes vai meitenes, kuras ir pieņēmušas tādu dzīvesveidu, kas atzīst un ļauj tām izmantot savas pamattiesības. Tādēļ viņas atbilst Direktīvas 2011/95 10. panta 1 punkta d) apakšpunkta pirmajam nosacījumam. Tas, vai ir izpildīts arī šīs tiesību normas otrais nosacījums par pašas grupas identitāti attiecīgajā valstī, ir atkarīgs no apstākļiem viņu izcelsmes valstī.
16. Francijas valdība uzskata, ka, cilvēkiem ilgstoši dzīvojot dalībvalstī, viņi iemanto kopēju pagātni, kas nevar tikt mainīta, vai arī kopējas pārliecības, kas ir tik nozīmīgas viņu identitātei vai apziņai, ka šīs personas nedrīkstētu piespiest no tām atteikties. Turpinot pieturēties pie vērtībām, normām un uzvedības, kas dominē konkrētajā dalībvalstī, izcelsmes valsts sabiedrība uzskatīs, ka šādām personām ir pazīmes, kas pieder atšķirīgas grupas dalībniecēm. Piemēram, pretošanās piespiedu laulībām var pakļaut prasītājas vajāšanai, no kuras viņas nepasargās varas iestādes.
17. Komisijas ieskatā pārliecība, ka vīriešiem un sievietēm ir vienlīdzīgas tiesības, ir uzskatāma par kopēju un fundamentālu pārliecību. Tas, ka izcelsmes valstī pastāv meitenes un sievietes diskriminējoši likumi, kuru mērķis ir nesamērīgi viņas sodīt par noteiktu normu un paražu pārkāpumiem, norāda, ka šīm personām attiecīgajā valstī draud risks tikt uzskatītām par atsevišķu grupu.
2. Sākotnējs apsvērums
18. Iesniedzējtiesa norāda, ka šī lieta neattiecas uz “rietumnieciskotām sievietēm” kā tādām (10). Tomēr lēmumā par prejudiciāla jautājuma uzdošanu ir atsauces uz “rietumnieku dzīvesveidu” un “rietumnieciskotu uzvedību”, kas, iespējams, atspoguļo šo terminu lietojumu 2000. gada Apkārtrakstā par ārvalstniekiem (C). Personas, kas iesniedza apsvērumus, pārsvarā uzskatīja, ka jēdzieni “rietumnieciskots” un “rietumniecisks” ir pārāk neskaidri, lai tos izmantotu starptautiskās aizsardzības pieteikumu kontekstā. Es piekrītu šiem apsvērumiem. “Austrumi” un “rietumi” ir plaši, daudzveidīgi reģioni ar daudzām reliģiskām tradīcijām, morāles kodeksiem un vērtībām. Tā kā Tiesā nav iesniegtas precīzas definīcijas, tādi termini kā “rietumniecisks dzīvesveids” un “rietumnieciskotas sievietes” būtībā ir bezjēdzīgi. Vēl sliktāk ir tas, ka terminu “austrumu” un “rietumu” izmantošana morāles kodeksu un vērtību kontekstā rada nepatiesu dihotomiju, kas veicina uz šķelšanos vērstu dialogu. Tādēļ šajos secinājumos izvairīšos lietot šos terminus.
3. Vērtējums
a) Pārskats par tiesisko regulējumu un ievads
19. 1951. gada 28. jūlijā Ženēvā parakstītā Konvencija par bēgļu statusu (11) (“Ženēvas konvencija”), stājās spēkā 1954. gada 22. aprīlī. Tā tika papildināta ar Protokolu par bēgļu statusu, kas parakstīts Ņujorkā 1967. gada 31. janvārī un kas stājās spēkā 1967. gada 4. oktobrī (12). Ženēvas konvencija ir tiesiskā regulējuma par bēgļu aizsardzību stūrakmens (13). Lai gan visas dalībvalstis ir līgumslēdzējas puses Ženēvas konvencijai, Eiropas Savienība tāda nav.
20. Direktīva 2011/95 dalībvalstu kompetentajām iestādēm sniedz vadlīnijas, atsaucoties uz kopīgiem jēdzieniem, kas ir jāinterpretē saskaņā ar Ženēvas konvenciju. Minētās konvencijas preambulā ir norādīts, ka Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstais komisārs bēgļu jautājumos (turpmāk tekstā – “UNHCR”) atbild par to starptautisko konvenciju piemērošanas uzraudzību, kas garantē bēgļu aizsardzību. Ņemot vērā Ženēvas konvencijā UNHCR piešķirto lomu, Tiesa ir nospriedusi, ka UNHCR dokumentiem ir īpaša nozīme Direktīvas 2011/95 interpretācijā (14). Šī direktīva ir jāinterpretē arī saskaņā ar Hartu (15).
21. Starptautiskā aizsardzība, uz kuru ir atsauce Direktīvā 2011/95, principā ir jāpiešķir trešās valsts valstspiederīgajam vai bezvalstniekam, kuram ir pamatotas bailes no vajāšanas rases, reliģijas, tautības, politisko uzskatu vai piederības kādai noteiktai sociālai grupai (bēglis) dēļ vai kuram pastāv reāli nopietna kaitējuma draudi (persona, kas tiesīga saņemt alternatīvo aizsardzību), ja viņš vai viņa tiktu nogādāts savā izcelsmes valstī (16).
22. Direktīvas 2011/95 10. pantā ir izklāstīti vajāšanas iemesli (17). Visi Direktīvas 2011/95 10. panta 1. punktā minētie elementi ir būtiski, novērtējot, vai pastāv iemesli vajāšanai, un šīs kategorijas cita citu neizslēdz (18). Vārdu “jo īpaši” lietojums šīs tiesību normas apakšpunktos norāda, ka tajos izklāstītie apsvērumi nav izsmeļoši. Visbeidzot, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru katra lēmuma par bēgļa vai alternatīvā aizsardzības statusa piešķiršanu vai atteikumu pamatā ir jābūt individuālam novērtējumam (19).
23. UNHCR ir norādījis, ka Ženēvas konvencijas 1.A panta 2. punktā minētais termins “piederība noteiktai sociālai grupai” ir jālasa ar evolucionāru pieeju, ņemot vērā grupu daudzveidīgo un mainīgo raksturu dažādās sabiedrībās un starptautisko cilvēktiesību normu attīstību. Dalībvalstis ir atzinušas, ka sievietes, ģimenes, ciltis, cilšu grupas, profesionālās grupas un homoseksuāļi veido īpašu sociālo grupu šīs konvencijas izpratnē. Atkarībā no konkrētajiem apstākļiem sabiedrībā sieviete var būt tiesīga celt prasību, pamatojoties uz politiskajiem uzskatiem (ja valsts uzskata viņas rīcību par politisku nostāju, ko tā cenšas apspiest), reliģiju (ja viņas rīcības pamatā ir reliģiska pārliecība, pret kuru valsts iebilst) vai piederību kādai konkrētai sociālai grupai (20).
24. Lai pastāvētu “konkrēta sociālā grupa” 10. panta 1. punkta d) apakšpunkta izpratnē, ir jābūt izpildītiem diviem kumulatīviem nosacījumiem. Pirmkārt, šīs grupas dalībniekiem ir jāpiemīt kopējām “iedzimtām pazīmēm” vai “kopējai pagātnei, ko nevar mainīt”, vai kopējai pazīmei vai pārliecībai, “kas ir tik svarīga identitātei vai apziņai, ka personu nevajadzētu piespiest no tās atteikties”. Šie elementi skar to, ko varētu dēvēt par grupas iekšējiem aspektiem. Otrkārt, šai grupai attiecīgajā valstī ir jābūt ar atšķirīgu identitāti, jo apkārtējā sabiedrība to uztver kā atšķirīgu (21). Tas ietver “sociālās uztveres” elementu vai to, ko varētu dēvēt par grupas ārējiem aspektiem. Šajā kontekstā “attiecīgā valsts” ir izcelsmes valsts, šajā gadījumā – Irāka, un “apkārtējā sabiedrība” ir sabiedrība šajā izcelsmes valstī.
b) Grupas iekšējie aspekti
25. No Direktīvas 2011/95 10. panta 1. punkta d) apakšpunkta otrās daļas teksta izriet, ka dzimums (22) un ar dzimumu saistīti aspekti var būt būtiski, konstatējot konkrētas sociālās grupas pastāvēšanu. Dažās situācijās dzimums var būt pietiekams kritērijs šādas grupas definēšanā (23). UNHCR uzskata, ka sievietes ir acīmredzams piemērs sociālai apakškopai, ko definē iedzimtas pazīmes un pret kurām bieži vien attiecas citādi nekā pret vīriešiem. Dažās sabiedrībās sievietes kopumā var būt īpaša sociālā grupa, jo viņas salīdzinājumā ar vīriešiem saskaras ar sistemātisku pamattiesību baudīšanas diskrimināciju (24).
26. Šajā lietā apelācijas sūdzības iesniedzējas neapgalvo, ka viņām ir tiesības uz starptautisko aizsardzību tikai dzimuma dēļ. Viņas saka, ka nevar atteikties no vērtībām, normām un uzvedības, kas balstās uz viņu ticību dzimumu līdztiesībai, ko viņas pieņēmušas Nīderlandē. Tādēļ rodas jautājums – vai šāda pārliecība var būt vai nu kopēja pazīme, vai kopēja pārliecība, kas ir tik nozīmīgas identitātei vai apziņai, ka personu nevajadzētu piespiest no tās atteikties. Vispirms aplūkošu vārdu “pazīme” un “pārliecība” nozīmi, un tikai tad novērtēšu lūgumu noteikt, vai pastāv kopēja identitātei vai apziņai tik nozīmīga pārliecība, ka personu nevajadzētu piespiest no tās atteikties.
1) Vārdu “pazīme” un “pārliecība” nozīme
27. Saistībā ar vērtībām, normām un uzvedību, ko pēc apelācijas sūdzības iesniedzēju teiktā viņas ir pieņēmušas, uzturoties Nīderlandē, iesniedzējtiesa norāda, ka vērtību, normu un uzvedību pieņemšana var būt “pazīme”, kas ir tik nozīmīga identitātei, ka personu nevajadzētu piespiest no tās atteikties.
28. Direktīvā 2011/95 nav definēti tās 10. panta 1. punkta d) apakšpunktā lietotie termini “iedzimta pazīme” un “pazīme, kas ir tik nozīmīga identitātei vai apziņai, ka personu nevajadzētu piespiest no tās atteikties”. Personas “pazīmes” definīcijas vārdnīcā ietver “iezīmi vai īpašību, kas raksturīga šai personai un palīdz to identificēt”. “Iedzimts” nozīmē “tāds, kas ir piedzimstot” vai “tāds, ko nosaka cilvēkam no dzimšanas piemītoši faktori”. Iedzimtas pazīmes ir, piemēram, personas augums, acu krāsa un ģenētiskais mantojums. Direktīvā 2011/95 ir sniegts viens “kopējas pazīmes” piemērs, proti, seksuālā orientācija (25).
29. No šīm definīcijām nākas secināt, ka noteiktu vērtību, normu un uzvedības pieņemšanu nevar raksturot kā “pazīmi” (26). Vārds “pārliecība”, kas nozīmē “piekrišana vai sajūta, ka kaut kas ir patiess”, prasītāju apstākļos šķiet piemērotāks.
30. Ņemot vērā Nīderlandes valdības pausto nostāju, turpinājumā ir jājautā, vai Direktīvas 2011/95 10. panta 1. punkta d) apakšpunkta pirmajā ievilkumā minētā kopīgā pārliecība ir jāinterpretē kā netieša norāde uz reliģisko vai politisko pārliecību. Komisija norāda, ka vācu valodas versijā vārda “Glaubensüberzeugung” lietojums var radīt zināmas šaubas par to, vai attiecīgajai pārliecībai jābūt reliģiskai.
31. Direktīvas 2011/95 10. panta 1. punkta b) apakšpunktā, kas attiecas uz vajāšanu reliģijas dēļ, esot minēti “teistiski, neteistiski un ateistiski uzskati”. Piemēram, Direktīvas 2011/95 minēta panta vācu, angļu, franču un nīderlandiešu valodas redakcijās ir lietoti termini “religiöse Überzeugung”, “religious belief”, “croyances religieuses” un “godsdienstige overtuiging”. Turpretim d) apakšpunktā lietotie vārdi attiecīgajās valodu redakcijās ir – “Glaubensüberzeugung”, “belief”, “croyance” un “geloof”.
32. Direktīvas 2011/95 10. panta 1. punkta e) apakšpunktā, kas attiecas uz politisko vajāšanu, ir runa par viedokļa, domas vai pārliecības paušanu jautājumā, kas saistīts ar tās 6. pantā minētajiem iespējamiem vajāšanas dalībniekiem un viņu politiku vai metodēm.
33. Direktīvas 2011/95 10. panta 1. punkta b) apakšpunkts attiecas uz teisma, neteisma un ateisma uzskatu esamību; 10. panta 1. punkta e) apakšpunkts attiecas uz politiskā viedokļa, domu vai pārliecības esamību; savukārt 10. panta 1. punkta d) apakšpunkts attiecas uz pārliecību, kas ir tik svarīga identitātei vai apziņai, ka personu nevajadzētu piespiest no tās atteikties (27). Pamatojoties uz to, šķiet, nepastāv tekstuālu vai kontekstuālu norāžu par labu domai, ka pārliecības pamatam 10. panta 1. punkta d) apakšpunkta izpratnē jābūt reliģiska vai politiska rakstura (28). Pretēja interpretācija turklāt neatzīst, ka konkrētā reliģijā var pastāvēt dažādi uzskati par pamatjautājumiem un ka persona var mainīt savus uzskatus par šiem jautājumiem, nepārejot uz citu reliģiju (29).
2) Vai attiecīgā pārliecība ir kopīga pārliecība, kas ir tik nozīmīga identitātei vai apziņai, ka personu nevajadzētu piespiest no tās atteikties?
34. Pārliecība par dzimumu līdztiesību ietver virkni izvēļu, kas saistītas ar izglītību un karjeru, darbības tvērumu un veidu sabiedriskajā dzīvē, iespēju iegūt ekonomisku neatkarību, strādājot ārpus mājām, lēmumu par dzīvi vienatnē vai kopā ar ģimeni, un brīvu partnera izvēli. Šie jautājumi ir būtiski personas identitātei (30).
35. LES 2. pantā un 3. panta 3. punktā dzimumu līdztiesība ir nostiprināta kā viena no Savienības pamatvērtībām un mērķiem, un Tiesas judikatūrā tā ir atzīta par Savienības tiesību pamatprincipu. LESD 8. pantā ir noteikts, ka Savienības mērķis ir novērst nevienlīdzību un veicināt vīriešu un sieviešu līdztiesību jebkurā darbības jomā. LESD 19. pants ļauj Eiropas Savienībai ieviest tiesību aktus, lai apkarotu diskrimināciju dzimuma dēļ. LESD 157. pantā ir noteikts princips par vienlīdzīgu samaksu par vienlīdz vērtīgu darbu, un tas ir juridiskais pamats tiesību aktu par dzimumu līdztiesību pieņemšanai nodarbinātības jomā. LESD 157. panta 4. punktā ir atzīta pozitīva rīcība kā līdzeklis dzimumu līdztiesības sasniegšanai.
36. Kopš pirmo direktīvu pieņemšanas šajā jomā pagājušā gadsimta 70. gados Savienība ir izstrādājusi plašu tiesisko regulējumu dzimumu līdztiesības jomā, galvenokārt nodarbinātības jomā, tostarp tādos jautājumos kā vienlīdzīgs atalgojums, sociālā drošība, nodarbinātība, darba apstākļi un uzmākšanās (31). Minētajā tiesiskajā regulējumā ir aizliegta tieša un netieša diskriminācija pēc dzimuma, kā arī tas dod indivīdiem īstenojamas tiesības dalībvalstu tiesību sistēmās (32).
37. Vērtības, normas un uzvedība, ko prasītājas, kā tās apgalvo – esot pieņēmušas uzturēšanās laikā Nīderlandē, atspoguļo arī vairākas pamattiesības, kas tagad ir nostiprinātas Hartā: 21. panta 1. punkts ietver tiesības netikt diskriminētam pēc dzimuma, 23. pants atzīst tiesības uz vienlīdzību starp vīriešiem un sievietēm visās jomās, tostarp nodarbinātības, darba un atalgojuma jomā (33), 9. pantā ir minētas tiesības brīvi stāties laulībā, 11. pantā ir noteikta vārda brīvība, 14. pantā ir nostiprinātas tiesības uz izglītību un piekļuvi profesionālajai un tālākizglītībai, 15. pantā ir noteiktas tiesības strādāt un izvēlēties profesiju (34). Dalībvalstis ir arī līgumslēdzējas puses Konvencijai par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu, kuras mērķis ir veicināt visu sieviešu cilvēktiesību vienlīdzīgu atzīšanu, izmantošanu un īstenošanu politiskajā, ekonomiskajā, sociālajā, kultūras, pilsoniskajā un sadzīves jomā (35).
38. Es nešaubos, ka daudzus no tiem, kuri savu dzīvi ir pavadījuši Nīderlandē, dzimumu līdztiesības vērtības ir ietekmējušas tiktāl, ka tās ir kļuvušas par neizdzēšamu viņu identitātes sastāvdaļu.
39. Ņemot vērā iepriekš minēto, es uzskatu, ka no meitenēm un sievietēm, kuras ir pieņēmušas vērtības, normas un uzvedību, kas atspoguļo pārliecību par dzimumu līdztiesību, nevar sagaidīt atteikšanos no šīs pārliecības, tāpat kā nevajadzētu sagaidīt, ka persona atteiksies no savas reliģiskās vai politiskās pārliecības vai noliegs savu seksuālo orientāciju. No tā izriet, ka dalībvalstis nevar sagaidīt, ka meitenes un sievietes pielāgos savu uzvedību un sāks uzvesties diskrēti drošības dēļ, vēl jo vairāk tāpēc, ka viņu identitātes aspekti, ko veido pārliecība par dzimumu līdztiesību, pēc savas būtības bieži izpaužas publiski (36). Tiesa jau ir nospriedusi, ka attiecībā uz homoseksuāļiem Direktīvas 2011/95 10. panta 1. punkta d) apakšpunkts nenosaka ierobežojumus attieksmei, ko konkrētas sociālās grupas locekļi var pieņemt attiecībā uz savu identitāti vai uzvedību (37).
40. Tas noved pie jautājuma, vai prasītājas ir pieņēmušas un integrējušas pārliecību par dzimumu līdztiesību tik ļoti, ka tā ir kļuvusi par viņu identitātes daļu (38). Ņemot vērā prasītāju vecumu un uzturēšanās ilgumu Nīderlandē, iesniedzējtiesa pamatoti norāda, ka viņas šajā dalībvalstī ir pavadījuši nozīmīgu daļu no viņu identitāti veidojošā dzīves posma (39). Es nešaubos, ka prasītāju saplūšana ar šīs dalībvalsts kultūru ir bijusi dziļa pieredze, kas viņām ir devusi iespējas un pavērusi nākotnes perspektīvas, par kurām citos apstākļos viņas, iespējams, nebūtu zinājušas. Tāpēc ir ticams, ka atšķirībā no saviem vienaudžiem Irākā, kuriem nav bijusi šāda pieredze, viņas ir pieņēmušas dzīvesveidu, kas atspoguļo viņu pamattiesību, it īpaši pārliecības par dzimumu līdztiesību, atzīšanu un izmantošanu tādā mērā, ka viņas ir pieņēmušas un integrējušas šo pārliecību, un nu tā ir kļuvusi par daļu no viņu rakstura. Kompetentajām iestādēm un, visbeidzot, valsts tiesām ir jānovērtē, cik lielā mērā tas ir attiecināms uz prasītāju individuālajiem apstākļiem, un attiecīgā gadījumā ņemot vērā Direktīvas 2011/95 10. panta 2. punktā norādītos apsvērumus (40).
c) Grupas ārējie aspekti
41. Neraugoties uz zināmu neskaidrību, šķiet, ka iesniedzējtiesa būtībā vēlas uzzināt, kā kompetentajām iestādēm un valsts tiesām būtu jānosaka, vai ir izpildīta Direktīvas 2011/95 10. panta 1. punkta b) apakšpunkta otrajā ievilkumā paredzētā prasība, proti, vai konkrētai sociālajai grupai attiecīgajā valstī ir atšķirīga identitāte, jo apkārtējā sabiedrība to uztver kā atšķirīgu. Šie jautājumi ir saistīti ar pierādīšanas pienākumu un prasītāju prasījumu izvērtēšanu pēc būtības.
1) Pierādīšanas pienākums
42. Direktīvas 2011/95 4. panta 3. punktā ir paredzēts, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma novērtējums jāveic individuāli un jāņem vērā, tostarp, a) visi būtiskie fakti, kas attiecas uz izcelsmes valsti, tostarp izcelsmes valsts normatīvie akti un veids, kādā tie tiek piemēroti; b) pieteikuma iesniedzēju sniegtie paziņojumi un dokumenti; c) pieteikuma iesniedzēja individuālais stāvoklis un personīgie apstākļi. Atbilstoši Direktīvas 2011/95 4. panta 1. punktam dalībvalstis var uzskatīt, ka pieteikuma iesniedzēju pienākums ir pēc iespējas ātrāk iesniegt visas sastāvdaļas, kas nepieciešamas, lai pamatotu starptautiskās aizsardzības pieteikumu, tostarp iemeslus, kas pamato šo pieteikumu (41). Tāpēc pieteikuma iesniedzējiem ir jānoformulē un jāpamato iemesli, kādēļ viņi baidās no vajāšanas izcelsmes valstī.
43. Vai šī prasība attiecas arī uz pienākumu pamatot, ka konkrētajai sociālajai grupai, pie kuras pieteikuma iesniedzējas viņu ieskatā pieder, attiecīgajā valstī ir atšķirīga identitāte, jo apkārtējā sabiedrība to uztver kā atšķirīgu, par ko, šķiet, iestājas Nīderlandes valdība? Es domāju, ka tā tas nav. Paziņojumi, kas pieteikuma iesniedzējiem jāiesniedz saskaņā ar Direktīvas 2011/95 4. panta 1. punktu, lai pamatotu starptautiskās aizsardzības pieteikumu, ir tikai sākumpunkts, no kura kompetentās iestādes novērtēs šī pieteikuma pamatā esošos faktus un apstākļus. Šajā tiesību normā ir arī noteikts, ka dalībvalstij sadarbībā ar pieteikuma iesniedzēju ir jānovērtē viņa attiecīgie pieteikuma elementi (42).
44. Tiesa ir nospriedusi, ka prasība dalībvalstij praktiski sadarboties novērtēšanā nozīmē to, ka, ja jebkāda iemesla dēļ starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja sniegtie elementi ir nepilnīgi, novecojuši vai neatbilstoši, šai dalībvalstij ir jāpalīdz pieteikuma iesniedzējam apkopot visus elementus, kas nepieciešami šī pieteikuma pamatošanai. Dalībvalstīm var būt lielākas iespējas piekļūt konkrētām dokumentu kategorijām nekā pieteikuma iesniedzējām (43). Tādējādi šķiet, ka pienākums pierādīt, ka konkrētai sociālai grupai ir atšķirīga identitāte konkrētā valstī, gulstas vienlīdz uz pieteikuma iesniedzēju un dalībvalsti, nevis tikai uz pirmo. Šajā kontekstā ir arī jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 2011/95 4. panta 5. punktu pieteikuma iesniedzēju paziņojumu aspekti, kas nav pamatoti ar dokumentāriem vai citiem pierādījumiem, nav jāapstiprina, ja tostarp šie apgalvojumi tiek atzīti par saskanīgiem un ticamiem un nav pretrunā ar pieejamo konkrēto un vispārējo informāciju, kas attiecas uz pieteikuma iesniedzēju lietu.
45. Direktīvas 2011/95 10. panta 2. punktā ir teikts, ka, novērtējot, vai pieteikuma iesniedzējam ir pamatotas bailes no vajāšanas, nav būtiski, vai pieteikuma iesniedzējam faktiski piemīt pazīmes, kas izraisa vajāšanu, ja vajāšanas dalībnieks attiecina uz pieteikuma iesniedzēju šādas pazīmes (44). No šīs tiesību normas teksta ir skaidrs, ka situācija rodas, tiklīdz ir konstatēts, ka pastāv konkrēta sociālā grupa. Pretēji tam, ko norāda iesniedzējtiesa, vajāšanas dalībnieku uztveres novērtējums neaizstāj vai nemazina to, cik svarīgi ir noteikt, vai kādai grupai ir atšķirīga identitāte izcelsmes valstī. Tas ietekmē tikai apmēru, kādā ir jāpierāda, ka pieteikuma iesniedzējs ir šīs sociālās grupas dalībnieks, jo starptautiskās aizsardzības pieteikumam var pietikt ar to, ka viņš vienkārši tiek par tādu uzskatīts (45).
2) Par lietas būtību
46. Tiesa ir atzinusi, ka krimināllikumu, kas īpaši vērsti pret homoseksuāļiem, esamība ļauj pamatoti secināt, ka šīs personas veido atsevišķu grupu, kuru apkārtējā sabiedrība uztver kā atšķirīgu. Tādēļ fakts, ka sabiedrība akceptē noteiktu vīriešu uzvedību un vienlaikus soda tādu pašu sieviešu uzvedību, liecina par to, ka apkārtējā sabiedrība uztver sievietes vai noteiktas sieviešu kategorijas kā atšķirīgas. Tāpēc kompetentajām iestādēm ir jāņem vērā pieteikuma iesniedzēju izcelsmes valsts tiesību normas, sociālie un kultūras tikumi (46).
47. Eiropas Savienības Patvēruma aģentūras (turpmāk tekstā – “EUAA”) (47) nesen izstrādātajos valsts norādījumos par Irāku ir noteiktas personu grupas, kuras apkārtējā sabiedrība uztver kā atšķirīgas. Atbilstoši minētajiem valsts norādījumiem personas, it īpaši sievietes, kas pārkāpj sabiedrības tikumus, var tikt uztvertas kā amorālas, tikt stigmatizētas un pakļautas nopietna kaitējuma riskam (48). Saskaņā ar pieejamajām ziņām šādi pārkāpumi ir seksuālas attiecības ārpus laulības, tas, ka sieviete ir bijusi izvarošanas vai cita veida seksuālās vardarbības upuris, atteikšanās precēties ar vīrieti, ko izvēlējusies ģimene (49), laulība pretēji ģimenes vēlmēm, nepiemērots izskats vai apģērbs un nepieņemama saskarsme vai tikšanās. Sievietēm pieņemamas darba vietas ir tikai mājsaimniecībā un valdības departamentos. Sabiedrība nosoda sievietes un meitenes, kas strādā veikalos, kafejnīcās, izklaides, aprūpes vai transporta nozarē. Sieviešu publiskā darbība, tostarp viņu klātbūtne un darbības internetā, var novest pie vardarbības. Sievietēm var būt liegts piedalīties protestos, jo viņu ģimenes baidās no negatīvas attieksmes. Seksuāla rakstura goda aizskāruma dēļ viņas var iemantot sabiedrības stigmatizāciju vai tikt uzskatītas par ģimenes godu aptraipījušām (50).
48. No iepriekš minētā izriet, ka meitenes un sievietes, kuras tic dzimumu līdztiesībai, Irākā var tikt uzskatītas par sabiedrības morāles pārkāpējām šīs pārliecības izpausmju dēļ, piemēram, ar izteikumiem vai rīcību, kas saistīta ar izvēli tādos jautājumos kā izglītība, karjera un darbs ārpus mājām, darbības apjoms un veids publiskajā telpā, lēmumi par to, vai dzīvot vienatnē vai kopā ar ģimeni, un brīva partnera izvēle. Kompetentajām iestādēm un valsts tiesām ir jāpārbauda, vai tas patiešām attiecas uz prasītājām viņu konkrētajos apstākļos.
d) Vajāšana
49. Daži no apsvērumus iesniegušajiem lietas dalībniekiem apgalvoja, ka prasītājas nav iesniegušas nekādus pierādījumus tam, ka, atgriežoties savā izcelsmes valstī, viņas tiks vajātas. Šis jautājums atšķiras, tomēr ir saistīts (51) ar jautājumu, vai viņas ir konkrētas sociālās grupas dalībnieces 10. panta 1. punkta d) apakšpunkta izpratnē. Iesniedzējtiesa nelūdz norādes par to, kā interpretēt šīs direktīvas normas, kas attiecas konkrēti uz novērtējumu par pamatotām bailēm no vajāšanas. Pietiek norādīt, ka saskaņā ar Direktīvas 2011/95 8. panta 2. punktu, pārbaudot, vai pieteikuma iesniedzējam ir pamats bailēm no vajāšanas, dalībvalstij cita starpā ir jāņem vērā vispārējie apstākļi, kas valda attiecīgajā izcelsmes valsts daļā. Šim nolūkam ir jāiegūst precīza un aktuāla informācija no attiecīgajiem avotiem, piemēram, UNHCR un EUAA.
50. Jaunākajos valsts norādījumos par Irāku ir norādīts, ka meitenes un sievietes, kas pārkāpj sabiedrības morāles normas, var tikt pakļautas darbībām, kas ir tik smagas, ka tās var pielīdzināt vajāšanai (52). Tādēļ pastāv iespēja, ka, tā kā viņas šajā ziņā tiek uztvertas kā atšķirīgas (53), prasītājas un/vai viņu tuvākie radinieki, varētu tikt pakļauti atriebībai, kas ir daļa no vajāšanas Direktīvas 2011/95 9. panta izpratnē. Šo risku ticamība un smagums savukārt ir jautājumi, kas jāvērtē kompetentajām iestādēm un valsts tiesām, ņemot vērā prasītāju apstākļus.
B. Par trešo jautājumu
51. Trešais jautājums sastāv no divām daļām. Pirmkārt, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai attiecībā uz starptautiskās aizsardzības pieteikumu Savienības tiesībās ir noteikts, ka lēmumu pieņēmējam ir jānosaka un jāņem vērā bērna intereses, kā tās paredzētas Hartas 24. panta 2. punktā. Otrkārt, tā vēlas noskaidrot, vai atbilde uz pirmo daļu būtu citāda, ja bērna intereses ir jāņem vērā tās dēvētajā “uzturēšanās atļaujas piešķiršanā, pamatojoties uz vispārīgiem pamatiem”.
52. Šajā kontekstā būtisks apsvērums ir tas, ka iesniedzējtiesā notiekošā tiesvedība attiecas uz secīgiem, nevis sākotnējiem starptautiskās aizsardzības pieteikumiem (54).
1. Par pirmo daļu
53. Direktīvas 2011/95 2. panta k) apakšpunktā nepilngadīgais vai, citiem vārdiem, “bērns” ir definēts kā “trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, kas jaunāks par 18 gadiem”.
54. Hartas 24. panta 2. punktā un 51. panta 1. punktā ir apstiprināts bērna tiesību fundamentālais raksturs un prasība dalībvalstīm ievērot šīs tiesības, īstenojot Savienības tiesības. Tādējādi Direktīva 2011/95 ir jāinterpretē un jāpiemēro, ņemot vērā Hartas 24. panta 2. punktu (55). To atspoguļo Direktīvas 2011/95 16. apsvērums, kurā ir norādīts, ka šīs direktīvas mērķis ir veicināt cita starpā Hartas 24. panta piemērošanu, un tās 18. apsvērums, kurā ir norādīts, ka, īstenojot šo direktīvu, dalībvalstīm pirmkārt būtu jāņem vērā “bērna intereses” saskaņā ar ANO 1989. gada Konvenciju par bērna tiesībām (56). Novērtējot bērna intereses, dalībvalstīm jo īpaši būtu pienācīgi jāņem vērā ģimenes vienotības princips, bērna labklājība un sociālā attīstība, drošības un drošuma apsvērumi, kā arī bērna uzskati, ņemot vērā viņa vecumu un brieduma līmeni.
55. Direktīvas 2011/95 4. panta 3. punkta c) apakšpunktā ir noteikts, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma novērtējums jāveic individuāli, ņemot vērā pieteikuma iesniedzēja individuālo stāvokli un personīgos apstākļus, tostarp tādus faktorus kā izcelsme, dzimums un vecums, lai, pamatojoties uz pieteikuma iesniedzēja personīgajiem apstākļiem, novērtētu, vai darbības, ar kādām pieteikuma iesniedzējam bija jāsaskaras vai ar kādām tam var nākties saskarties, būtu uzskatāmas par vajāšanu vai būtisku kaitējumu. Tās 9. panta 2. punkta f) apakšpunktā ir precizēts, ka vajāšanas darbības citstarp var izpausties kā darbības pret bērniem (57).
56. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus un kā norādīts Tiesas judikatūrā (58), es uzskatu, ka bērna intereses ir jānosaka individuāli un jāņem vērā, izvērtējot starptautiskās aizsardzības pieteikumus, tostarp secīgos pieteikumus.
57. Nīderlandes valdība apgalvoja, ka Nīderlandes kompetentās iestādes pietiekami ņem vērā bērna intereses, jo tās tiek pienācīgi atspoguļotas visos procesuālajos aspektos, izskatot starptautiskās aizsardzības pieteikumu, kas attiecas uz bērniem vai kurā ir iesaistīti bērni, piemēram, izmantojot bērniem piemērotas intervijas procedūras (59).
58. Uz bērniem vērstu procesuālo garantiju izmantošanai ir ļoti liela praktiskā nozīme. Tomēr ne Hartas 24. pantā, ne Bērnu tiesību konvencijas 3., 9., 12. un 13. pantā, uz kuriem ir balstīta šī Hartas norma, nedz arī Direktīvā 2011/95 vai Tiesas judikatūrā nav norādīts, ka, novērtējot ar bērniem saistītus pieteikumus pēc būtības, nebūtu jāņem vērā bērna intereses. Pašas Hartas 24. panta 2. punktā ir noteikts, ka bērna intereses “ir” jāņem vērā “visās” darbībās, kas attiecas uz bērniem (60). Saskaņā ar Tiesas judikatūru bērna intereses ir iespējams noteikt tikai tad, ja tiek veikts vispārējs un padziļināts bērna situācijas novērtējums (61). Šādā kontekstā ekspertu konsultācijas var būt noderīgas vai pat nepieciešamas. Komisija pamatoti atgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 2013/32 10. panta 3. punktu dalībvalstīm ir jānodrošina, ka lēmumi par starptautiskās aizsardzības pieteikumiem tiek pieņemti pēc pienācīgas pārbaudes un ka darbinieki, kas izskata pieteikumus un pieņem lēmumus, vajadzības gadījumā var vērsties pēc ekspertu padoma, tostarp ar bērniem saistītos jautājumos (62).
59. Es varētu piebilst – ja bērna apstākļos vai veselības stāvoklī no dienas, kad tika novērtēts viņa sākotnējais starptautiskās aizsardzības pieteikums, līdz jebkuram secīgam pieteikumam ir notikušas būtiskas un nozīmīgas izmaiņas, var būt lietderīgi veikt jaunu bērna interešu novērtējumu, lai noteiktu bērna intereses (63).
60. Lēmumi par to, kad un kā tieši ir jānosaka un jāņem vērā šāda veida jautājumi, ir jāpieņem pašām dalībvalstīm savas procesuālās autonomijas ietvaros, ņemot vērā nepieciešamību ievērot līdzvērtības un efektivitātes principus (64).
61. Tāpēc, lai pieņemtu lēmumu par nepilngadīgas personas starptautiskās aizsardzības pieteikumu vai lēmumu, kas attiecas uz nepilngadīgu personu vai kas rada būtiskas sekas nepilngadīgai personai (65), ir nepieciešams labāko interešu novērtējums atbilstoši Direktīvas 2011/95 prasībām, lasot tās 24. panta 2. punkta un Hartas 51. panta 1. punkta kopsakarā. Veicot atbilstošu novērtējumu, var ņemt vērā tādus faktorus kā bērna hronoloģiskais vecums, attīstības vecums, dzimums, īpaša neaizsargātība, ģimenes situācija, izglītība un viņa fiziskās un garīgās veselības stāvoklis (66).
62. Šajā kontekstā es piekrītu Čehijas, Ungārijas un Nīderlandes valdības secinājumiem, ka, lai gan bērna intereses ir primāri svarīgas, tas tomēr ir tikai viens no apsvērumiem starptautiskās aizsardzības pieteikuma izvērtēšanā. Ir svarīgi atgādināt, ka Direktīvas 2011/95 mērķis ir noteikt personas, kurām, apstākļu spiestām, patiesi un likumīgi ir nepieciešama starptautiska aizsardzība Eiropas Savienībā. Starptautiskā aizsardzība ir pieejama tikai bēgļiem un personām, kurām ir tiesības uz alternatīvo aizsardzību, kā tas ir noteikts attiecīgi tās 2. panta d) un f) apakšpunktā. Šajā tiesiskajā kontekstā kompetentajām iestādēm ir primāri jāņem vērā bērna intereses (67), un bēgļa statusa un alternatīvā aizsardzības statusa piešķiršana trešo valstu valstspiederīgajiem situācijās, kas nav saistītas ar starptautiskās aizsardzības pamatojumu, būtu pretrunā Direktīvas 2011/95 vispārējai sistēmai un mērķiem (68).
63. Aprakstot starptautiskās aizsardzības pieteikumu, kurā īpaši svarīgas ir bērna intereses, es domāju apstākļus, kuros bērna īpašā garīgā vai fiziskā neaizsargātība norāda, ka darbības, kas netiktu uzskatītas par vajāšanas darbībām, ja tās skartu citu bērnu, kurš nav šādi neaizsargāts, vai pieaugušo, ņemot vērā citus būtiskus apstākļus, piemēram, ģimenes atbalsta pieejamību izcelsmes valstī, šis bērns ciestu smagākas sekas, kas būtu uzskatāmas par vajāšanas darbībām Direktīvas 2011/95 8. panta izpratnē. Bērna intereses ir īpaši svarīgas arī saistībā ar vajāšanas formām, kas raksturīgas attiecībā uz bērniem (69).
64. Šāda situācija ir skaidri nošķirama no apstākļiem, kas bija par iemeslu spriedumam M'Bodj (70), kurā Tiesa nolēma, ka atbilstošas veselības aprūpes trūkums pieteikuma iesniedzēja izcelsmes valstī nav uzskatāms par necilvēcīgu vai pazemojošu izturēšanos, ja vien pieteikuma iesniedzējam, kas cieš no smagas slimības, nav apzināti atņemta veselības aprūpe, un ka dalībvalstij ir liegts ieviest vai saglabāt noteikumus, ar kuriem trešās valsts pilsonim, kas cieš no smagas slimības, piešķir alternatīvās aizsardzības statusu, pamatojoties uz risku, ka šīs personas veselība pasliktināsies, jo viņa izcelsmes valstī nav pieejama atbilstoša ārstēšana.
65. Vēlreiz jāatgādina, ka visi šie jautājumi ir jāizvērtē kompetentajām iestādēm un, visbeidzot, valsts tiesām saistībā ar individuāliem starptautiskās aizsardzības pieteikumiem.
2. Par otro daļu
66. No iesniedzējtiesas trešā jautājuma otrās daļas formulējuma es saprotu, ka uz to nav nepieciešama atbilde, ja atbilde uz pirmo daļu ir tāda, ka Savienības tiesībās ir noteikts, ka lēmumu pieņēmējam, lemjot par starptautiskās aizsardzības pieteikumu, ir jānosaka un jāņem vērā bērna intereses.
67. Katrā ziņā no iesniedzējtiesas nolēmuma ir grūti saprast faktisko vai loģisko saikni starp tiesvedībā notiekošo saistībā ar “lūgumu piešķirt uzturēšanās atļauju, pamatojoties uz vispārīgiem pamatiem”, kas, kā apgalvo Nīderlandes valdība, nav Savienības tiesību jautājums (71), un starptautiskās aizsardzības pieteikumiem saskaņā ar valsts tiesību aktiem, ar kuriem ir transponēta Direktīva 2011/95, iesniedzējtiesā izskatāmajā lietā. Francijas un Ungārijas valdība, ka ari Komisija uzskata, ka iesniedzējtiesas nolēmumā nav pietiekamas informācijas, it īpaši par to, kas ir jāsaprot ar “lūgumu piešķirt uzturēšanās atļauju, pamatojoties uz vispārīgiem pamatiem”, lai Tiesa varētu sniegt jēgpilnu atbildi uz trešā jautājuma otro daļu. Turklāt, atbildot uz Tiesas jautājumu tiesas sēdē, prasītāju pārstāvis apstiprināja, ka šī tiesvedība attiecas tikai uz starptautiskās aizsardzības pieteikumiem, nevis uz “lūgumiem piešķirt uzturēšanās atļauju, pamatojoties uz vispārīgiem pamatiem”. Tas apstiprina Nīderlandes valdības apgalvojumu, ka trešā jautājuma otrajai daļai nav nozīmes, lai izlemtu iesniedzējtiesā izskatāmos jautājumus. Ņemot vērā iepriekš minēto, es ierosinu tiesai atzīt, ka trešā jautājuma otrā daļa ir nepieņemama, un iesaku to turpmāk neizskatīt (72).
C. Ceturtais jautājums
68. Ceturtais jautājums ir īpaši saistīts ar kaitējumu, kas nepilngadīgajam tiktu nodarīts, ilgstoši uzturoties dalībvalstī, un – vai tas vispār ir jāņem vērā, pēc būtības izvērtējot secīgu starptautiskās aizsardzības pieteikumu. Iesniedzējtiesa uzskata, ka varētu būt svarīgi ņemt vērā, vai sākotnējais pieteikums tika izskatīts Savienības tiesībās noteiktajos termiņos, vai pieteikuma iesniedzēja uzturēšanās dalībvalstī bija likumīga un vai iepriekš uzliktais atgriešanās pienākums tika izpildīts labprātīgi vai piespiedu kārtā.
69. Saskaņā ar iesniedzējtiesas nolēmumu prasītājas apgalvo, ka viņas esot cietušas no attīstības aizkavēšanās vai attīstības traucējumiem stresa dēļ, kas radies, dzīvojot neskaidrībā par viņu ģimenes sākotnējā starptautiskās aizsardzības pieteikuma iznākumu un piespiedu atgriešanās draudiem viņu izcelsmes valstī, un pamato šos apgalvojumus ar dokumentāriem pierādījumiem. Izņemot prasītāju pārstāvjus, pārējie lietas dalībnieki, kas atbildēja uz ceturto jautājumu, apgalvo, ka secīgā starptautiskās aizsardzības pieteikuma iznākums nebūtu jānosaka, atsaucoties uz šāda veida kaitējumu.
70. Nav šaubu, ka dzīve ilgstošā nenoteiktībā un apdraudējumā rada stresu, kas var aizkavēt bērnu attīstību vai kaitēt tai (73). Tas pats par sevi nav faktors, kas var pamatot tiesības uz starptautisko aizsardzību saskaņā ar Direktīvu 2011/95 vai šajā nolūkā attaisnot saudzējošāku pieeju attiecībā uz pieteikuma novērtēšanu, kā, šķiet, norāda iesniedzējtiesa. Prasītāju vecāki nolēma, ka viņu bērnu interesēs ir izmantot visus pieejamos tiesiskās aizsardzības līdzekļus saistībā ar ģimenes sākotnējo starptautiskās aizsardzības pieteikumu un iesniegt secīgus pieteikumus savu bērnu vārdā. Nekas neliecina par to, ka šo pieteikumu izvērtēšana un šo pārsūdzību izskatīšana būtu aizņēmusi vairāk laika, nekā pamatoti varēja sagaidīt. Prasītāju vecāku lēmumu neizbēgamas sekas bija ģimenes uzturēšanās Nīderlandē pagarināšana. Ir jāpieņem, ka vecāki šajos apstākļos ir apsvēruši savu lēmumu sekas attiecībā uz bērnu labklājību. Var pieņemt, ka viņi izdarīja lēmumu, uzskatot, ka viņu bērniem būtu labāk palikt Nīderlandē, nevis atgriezties Irākā. Iespējams, tā nebija ideāla izvēle, taču, pamatojoties uz pašu prasītāju lietu, ir grūti pieņemt, ka viņām tika nodarīts lielāks kaitējums nekā tad, ja viņu vecāki kopā ar viņām būtu nolēmuši atgriezties Irākā.
71. Visbeidzot, pieņemot lēmumus par starptautiskās aizsardzības pieteikumiem attiecībā uz nepilngadīgām personām, ir jāņem vērā viņu attīstības vecums un fiziskās un garīgās veselības stāvoklis novērtējuma veikšanas brīdī. Šajā kontekstā nav nozīmes apstākļiem, kas varēja kaitēt bērna attīstībai vai veselībai.
D. Par piekto jautājumu
72. Uzdodot piekto jautājumu, valsts tiesa vēlas zināt, vai valsts tiesu prakse, atbilstoši kurai tiek nošķirti sākotnējie un secīgie starptautiskās aizsardzības pieteikumi tādā ziņā, ka vispārīgie pamati netiek ņemti vērā saistībā ar secīgiem starptautiskās aizsardzības pieteikumiem, atbilst Savienības tiesībām, ņemot vērā Hartas 7. pantu kopsakarā ar tās 24. panta 2. punktu?
73. Ir grūti noteikt saikni ar Savienības tiesībām un šī jautājuma būtiskumu iesniedzējtiesā notiekošajā tiesvedībā, kas attiecas uz secīgiem starptautiskās aizsardzības pieteikumiem, nevis uz lūgumiem piešķirt uzturēšanās atļauju, pamatojoties uz vispārīgiem pamatiem, kurus, kā apgalvo Nīderlandes valdība, Savienības tiesības neregulē. Tādēļ es ierosinu Tiesai, ka šis jautājums nav pieņemams to pašu iemeslu dēļ, kas minēti šo secinājumu 67. punktā.
V. Secinājumi
74. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, iesaku Tiesai atbildēt uz Rechtbank Den Haag, zittingsplaats 's-Hertogenbosch (Hāgas tiesa, tiesas sēžu vieta Hertogenbosā, Nīderlande) uzdotajiem jautājumiem šādi:
1) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/95/ES (2011. gada 13. decembris) par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu, un par piešķirtās aizsardzības saturu, 10. panta 1) punkta d) apakšpunkts
ir jāinterpretē tādējādi, ka:
– meitenēm un sievietēm – trešo valstu valstspiederīgajām – piemīt iedzimta pazīme, kas izriet no viņu bioloģiskā dzimuma, un, tā kā viņas ir nodzīvojušas dalībvalstī nozīmīgu daļu no viņu identitāti veidojošā dzīves posma, viņām var būt kopīga pārliecība par dzimumu līdztiesību, kas ir tik svarīga identitātei, ka viņas nevajadzētu piespiest no tās atteikties;
– lai noteiktu, vai grupai izcelsmes valstī ir atšķirīga identitāte, jo apkārtējā sabiedrība to uztver kā atšķirīgu, dalībvalstīm saskaņā ar Direktīvas 2011/95 4. pantu ir jāņem vērā visi uz izcelsmes valsti attiecināmie fakti laikā, kad tiek pieņemts lēmums par starptautiskās aizsardzības pieteikumu, tostarp izcelsmes valsts tiesiskais regulējums un to piemērošanas veids, kā arī visi attiecīgie elementi, ko iesniedz starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs;
– grupai, ko veido sievietes un meitenes, kurām ir kopīga pārliecība par dzimumu līdztiesību, ir atšķirīga identitāte izcelsmes valstī, ja, paužot šo pārliecību ar izteikumiem vai uzvedību, šīs valsts sabiedrība uztver viņas kā sabiedrības morāles pārkāpējas;
– kopīgai pārliecībai par dzimumu līdztiesību nav jābūt reliģiskam vai politiskam pamatam.
2) Direktīva 2011/95 kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 24. panta 2. punktu un 51. panta 1. punktu
ir jāinterpretē tādējādi, ka:
– valsts prakse, saskaņā ar kuru lēmumu pieņēmējs, novērtējot starptautiskās aizsardzības pieteikumu vai secīgus starptautiskās aizsardzības pieteikumus pēc būtības, kā primāro apsvērumu neņem vērā bērna intereses un nevērtē bērna intereses, pirms katrā procedūrā nav noteikts, kādas ir bērna intereses, neatbilst Savienības tiesībām;
– bērna interešu noteikšanas metodoloģija un procedūra ir dalībvalstu kompetencē, pilnībā ņemot vērā efektivitātes principu;
– kaitējumam, kas nepilngadīgajam radies, ilgstoši uzturoties dalībvalstī, nav nozīmes, pieņemot lēmumu par secīgu starptautiskās aizsardzības pieteikumu apmierināšanu, ja ilgstošā uzturēšanās dalībvalstī izriet no nepilngadīgā vecāku vai aizbildņu lēmuma izmantot visus pieejamos tiesiskās aizsardzības līdzekļus, lai apstrīdētu sākotnējā pieteikuma noraidīšanu un iesniegtu secīgu starptautiskās aizsardzības pieteikumu.