VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)

2015. gada 7. oktobrī (*)

Ārpuslīgumiskā atbildība – Ekonomikas un monetārā politika – ECB – Valstu centrālās bankas – Grieķijas valsts parāda restrukturizācija – Vērtspapīru iegādes programma – Nolīgums par vērtspapīru apmaiņu tikai Eurosistēmas centrālo banku labā – Privātā sektora iesaiste – Kolektīvās rīcības klauzulas – Papildu nodrošinājums, īstenojot vērtspapīru atpirkšanas programmu, ar kuru paredzēts stiprināt šo vērtspapīru spēju būt par nodrošinājumu – Privātie kreditori – Pietiekami būtisks tiesību normas, ar kuru privātpersonām piešķir tiesības, pārkāpums – Tiesiskā paļāvība – Vienlīdzīga attieksme – Atbildība tiesiska normatīva akta dēļ – Neparasts un īpašs kaitējums

Lieta T‑79/13

Alessandro Accorinti, ar dzīvesvietu Nikelino [Nichelino] (Itālija), un pārējie pielikumā minētie prasītāji, kurus pārstāv S. Sutti, R. Spelta un G. Sanna, advokāti,

prasītāji,

pret

Eiropas Centrālo banku (ECB), ko sākotnēji pārstāvēja S. Bening un P. Papapaschalis, vēlāk – P. Senkovic un P. Papapaschalis un, visbeidzot – P. Senkovic, pārstāvji, kuriem palīdz E. Castellani, B. Kaiser un T. Lübbig, advokāti,

atbildētāja,

par prasību atlīdzināt kaitējumu, kas prasītājiem nodarīts tostarp ar to, ka ECB 2012. gada 5. martā pieņēma Lēmumu 2012/153/ES par Grieķijas Republikas emitētu vai pilnībā garantētu tirgojamu parāda instrumentu atbilstību Grieķijas Republikas parāda apmaiņas priekšlikuma kontekstā (OV L 77, 19. lpp.), kā arī ar citiem ECB pasākumiem saistībā ar Grieķijas valsts parāda restrukturizāciju.

VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs M. Preks [M. Prek], tiesneši I. Labucka un V. Kreišics [V. Kreuschitz] (referents),

sekretārs H. Palasio Gonsaless [J. Palacio González], galvenais administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2015. gada 25. februāra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Atbilstošās tiesību normas

1        LESD 127. panta 1. un 2. punktā ir izklāstīti Eiropas Centrālo banku sistēmas (ECBS) mērķi un galvenie uzdevumi.

2        Identiski šie mērķi un uzdevumi ir noteikti [LESD] 4. protokola par ECBS Statūtiem un Eiropas Centrālās bankas Statūtiem (OV 2010, C 83, 230. lpp.; turpmāk tekstā – “Statūti”) 2. pantā un 3. panta 1. punktā.

3        Statūtu 18. pantā ir paredzēts:

“1.      Lai sasniegtu ECBS mērķus un veiktu tās uzdevumus, ECB un valstu centrālās bankas var:

–        darboties finanšu tirgos, vai nu veicot tiešus pirkšanas un pārdošanas darījumus (tūlītējos darījumos vai nākotnes darījumos), vai slēdzot atpirkšanas līgumus un aizdodot vai aizņemoties prasības un tirgojamus finanšu instrumentus, kas denominēti euro vai citās valūtās, kā arī dārgmetālus;

–        veikt kredītoperācijas ar kredītiestādēm un citiem tirgus dalībniekiem, aizdodot pret atbilstīgu nodrošinājumu.

2.      ECB nosaka vispārējus principus ECB vai valstu centrālo banku veiktām atvērta tirgus operācijām un kredītoperācijām, tostarp principu paziņot par nosacījumiem, ar kādiem tās ir gatavas iesaistīties šādos darījumos.”

4        Atklātā tirgus un kredītoperāciju vispārējos principus Eiropas Centrālā banka (ECB) vispirms noteica 2000. gada 31. augusta Pamatnostādnē 2000/776/[ECB] par Eurosistēmas monetārās politikas instrumentiem un procedūrām (ECB/2000/7) (OV L 310, 1. lpp.; Īpašais izdevums latviešu valodā, 10. nod., 1. sēj., 268. lpp.). Pēc tam šī pamatnostādne tika vairākkārt grozīta un visbeidzot konsolidēta to kopš 2012. gada 1. janvāra aizstājošajā ECB 2011. gada 20. septembra Pamatnostādnē 2011/817/ES par Eurosistēmas monetārās politikas instrumentiem un procedūrām (ECB/2011/14) (OV L 331, 1. lpp.). Minēto pamatnostādņu I pielikumā ar virsrakstu “Eurosistēmas monetārās politikas instrumentu un procedūru vispārējā dokumentācija” (turpmāk tekstā – “vispārējā dokumentācija”) ir izklāstīti kritēriji, ar kādiem euro zonā vienveidīgi īstenojama monetārā politika, tostarp definējot “atbilstošos aktīvus” (6. punkts). Šo definīciju ECB pēdējoreiz precizēja Pamatnostādnē 2011/817, tostarp vispārējās dokumentācijas 6.3.1. un 6.3.2. punktā nosakot kritērijus gan kredītstandartu prasību minimuma noteikšanai jeb kredītspējas slieksnim, gan augstu kredītstandartu noteikšanai tirgojamiem aktīviem.

 Tiesvedības priekšvēsture

5        2010. gada maijā Grieķijas valsts finanšu krīzes un euro zonas dalībvalstu un Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) rīkoto sarunu par Grieķijas valsts parāda restrukturizācijas plānu dēļ tika iztraucēta Grieķijas valdības emitēto parāda instrumentu ierastā vērtēšana finanšu tirgos, un tas negatīvi ietekmēja euro zonas finanšu sistēmas stabilitāti.

6        Ievērojot šo situāciju, 2010. gada 6. maija Lēmumā 2010/268/ES par pagaidu pasākumiem, kas saistīti ar Grieķijas valdības emitētu vai garantētu tirgojamu parāda instrumentu atbilstību (ECB/2010/3) (OV L 117, 102. lpp.), ECB nolēma uz laiku apturēt “Eurosistēmas obligātās prasības kredītspējas slieksnim, kas Vispārējās dokumentācijas 6.3.2. [punktā] izklāstītas Eurosistēmas kredītnovērtējuma sistēmas noteikumos attiecībā uz tirgojamiem aktīviem” (minētā lēmuma 1. panta 1. punkts). Saskaņā ar šā lēmuma 2. pantā teikto “Eurosistēmas kredītspējas slieksni nepiemēro Grieķijas valdības emitētiem tirgojamiem parāda instrumentiem” un “šādi aktīvi ir atbilstošs nodrošinājums Eurosistēmas monetārās politikas operāciju mērķiem neatkarīgi no to ārējā kredītnovērtējuma”. Tā paša lēmuma 3. pantā analoģisks noteikums ir paredzēts attiecībā uz “Grieķijā reģistrētu emitentu emitētiem un Grieķijas valdības pilnībā garantētiem tirgojamiem parāda instrumentiem”.

7        Lēmuma 2010/268 preambulas 5. apsvērumā ir arī teikts, ka “[šis] ārkārtas [pasākums] [..] tiks piemērots uz laiku, līdz [ECB] Padome uzskatīs, ka finanšu sistēmas stabilitāte ļauj Eurosistēmas monetārās politikas operāciju regulējumu piemērot kā parasti”.

8        2010. gada 14. maijā, pamatojoties uz LESD 127. panta 2. punkta pirmo ievilkumu un tostarp Statūtu 18. panta 1. punktu, ECB pieņēma Lēmumu 2010/281/ES, ar ko izveido vērtspapīru tirgus programmu (ECB/2010/5) (OV L 124, 8. lpp.).

9        Lēmuma 2010/281 preambulas 2.–5. apsvērumā ir teikts:

“(2)      ECB Padome 2010. gada 9. maijā pieņēma lēmumu un publiski paziņoja, ka, ņemot vērā pašreizējos ārkārtas apstākļus finanšu tirgos, ko raksturo ievērojama spriedze dažos tirgus segmentos, kas apgrūtina monetārās politikas transmisijas mehānisma darbību un attiecīgi uz cenu stabilitāti vidējā termiņā orientētas monetārās politikas efektīvu īstenošanu, ir jāuzsāk vērtspapīru tirgus pagaidu programma (tālāk tekstā – programma). Šīs programmas ietvaros euro zonas [nacionālās centrālās bankas] atbilstoši to procentuālajām daļām ECB kapitāla parakstīšanas atslēgā un ECB, tieši kontaktējoties ar darījuma partneriem, var veikt tiešas intervences euro zonas valsts un privāto parāda vērtspapīru tirgos.

(3)      Programma ir daļa no Eurosistēmas vienotās monetārās politikas un tiks piemērota uz pagaidu laiku. Programmas mērķis ir novērst vērtspapīru tirgu nepareizu funkcionēšanu un atjaunot atbilstošu monetārās politikas transmisijas mehānismu.

[..]

(5)      Eurosistēmas centrālo banku saskaņā ar programmu veiktā atbilstošu tirgojamo parāda instrumentu tiešā pirkšana, kas ir daļa no Eurosistēmas vienotās monetārās politikas, tiek īstenota saskaņā ar šā lēmuma noteikumiem.”

10      Lēmuma 2010/281 1. pantā “Vērtspapīru tirgus programmas izveide” ir tostarp teikts, ka “Eurosistēmas centrālās bankas var pirkt [..] otrreizējā tirgū – atbilstošus tirgojamus parāda instrumentus, ko emitējušas dalībvalstu, kuru valūta ir euro, centrālās valdības vai valsts iestādes”. Kā kritēriji parāda instrumentu atbilstībai šā lēmuma 2. pantā tostarp izvirzīti nosacījumi, ka tie ir “denominēti euro” un tos ir emitējušas minētās centrālās valdības vai valsts iestādes.

11      Starptautisko finanšu institūta (SFI), kas ir finanšu iestāžu pasaules mēroga apvienība, 2011. gada 1. jūlija paziņojumā presei ir teikts:

“Starptautisko finanšu institūta administrācijas padome cenšas strādāt ar saviem biedriem un citām finanšu iestādēm, ar publisko sektoru un Grieķijas iestādēm ne tikai tālab, lai piedāvātu [Grieķijas Republikai] būtisku atbalstu naudas plūsmas ziņā, bet arī likt pamatus ilgtspējīgākai parādsaistību situācijai.

Privātā finanšu kopiena izrāda gatavību veltīt brīvprātīgus pūliņus pārskatāmi un vērienīgi sadarboties, lai atbalstītu [Grieķijas Republiku], ievērojot tās apstākļu savdabīgumu un ārkārtīgumu. [..]

Privāto investoru devums papildinās finansiālo un likviditātes atbalstu un attieksies tikai uz ierobežotu skaitu opciju [..]”

12      2011. gada 21. jūlijā euro zonas valstu un valdību, kā arī Eiropas Savienības iestāžu vadītāji tikās, lai apspriestos par to, kādi pasākumi veicami, lai pārvarētu grūtības, ar kurām saskārusies euro zona.

13      2011. gada 21. jūlija kopīgajā paziņojumā ir izklāstīts tostarp sekojošais:

“1.      Mēs atzinīgi vērtējam pasākumus, kurus Grieķijas valdība veikusi, lai stabilizētu publiskās finanses un veiktu ekonomikas reformas, kā arī Grieķijas Parlamenta nesen pieņemto jauno pasākumu kopumu, tostarp privatizācijas jomā. Tie ir līdz šim nepieredzēti, tomēr vajadzīgi centieni, lai atjaunotu Grieķijas ekonomikas noturīgu izaugsmi. Mēs apzināmies centienus, kas pielāgošanas pasākumu dēļ jāveic Grieķijas iedzīvotājiem, un esam pārliecināti, ka tas, kas viņiem jāiztur, ir absolūti nepieciešams ekonomikas atveseļošanai un sekmēs valsts stabilitāti un labklājību nākotnē.

2.      Mēs vienojamies atbalstīt jaunu [Grieķijas Republikai] paredzētu programmu un kopā ar SVF un brīvprātīgu privātās nozares ieguldījumu pilnībā novērst finansējuma trūkumu. Paredzams, ka kopējais oficiālā finansējuma apjoms būs 109 miljardi euro. Šī programma tiks izstrādāta, jo īpaši izmantojot zemākas procentu likmes un garākus atmaksas termiņus, lai būtiski uzlabotu [Grieķijas Republikas] parāda atmaksājamību un refinansēšanas profilu. Mēs aicinām SVF turpināt piedalīties [Grieķijas Republikas] jaunās programmas finansēšanā. Mēs esam iecerējuši izmantot [Eiropas Finanšu stabilitātes fonda] kā finansēšanas instrumentu nākamajai izmaksai. Balstoties uz regulāru izvērtējumu, ko veiks Komisija sadarbībā ar ECB un SVF, mēs ļoti rūpīgi uzraudzīsim to, cik precīzi tiek īstenota programma.

[..]

5.      Finanšu nozare ir izteikusi gatavību brīvprātīgi atbalstīt [Grieķijas Republiku], piedāvājot virkni iespēju, lai turpinātu stiprināt vispārējo stabilitāti. Paredzams, ka privātā sektora neto ieguldījums būs 37 miljardi euro [..]. Tiks panākts kredīta kvalitātes uzlabojums, lai tas varētu kalpot par nodrošinājuma kvalitātes pamatu, tādējādi [Grieķijas Republikas] bankām ļaujot turpināt izmantot piekļuvi Eurosistēmas likviditātes operācijām. Mēs nodrošināsim pienācīgus resursus, lai vajadzības gadījumā rekapitalizētu Grieķijas bankas.”

14      Jautājumā par privātā sektora iesaisti minētā paziņojuma 6. punktā ir norādīts:

“Saistībā ar mūsu vispārējo pieeju privātā sektora iesaistei eurozonā mēs vēlētos skaidri norādīt, ka [Grieķijas Republikas] situācijā ir vajadzīgs ārkārtējs un īpašs risinājums.”

15      2011. gada 26. oktobrī rīkotās galotņu tikšanās laikā euro zonas valstu un valdību vadītāji nāca klajā tostarp ar šādu paziņojumu:

“12.      Privātā sektora iesaistei ir vitāla nozīme [Grieķijas Republikas] parāda ilgtspējīguma nodrošināšanā. Tāpēc mēs atzinīgi novērtējam [Grieķijas Republikas] norisošās sarunas ar tās privātajiem investoriem nolūkā rast risinājumu, kā vairot privātā sektora iesaisti. Līdztekus vērienīgajai Grieķijas tautsaimniecības reformas programmai privātā sektora iesaistei būtu jānodrošina Grieķijas parāda samazināšanās attiecībā pret IKP, par mērķi nospraužot 120 % sasniegšanu laikā līdz 2020. gadam. Tālab aicinām [Grieķijas Republiku], privātos investorus un visas ieinteresētās puses īstenot brīvprātīgu obligāciju apmaiņu ar nominālo diskontu 50 % apmērā attiecībā uz privāto investoru turējumā esošā Grieķijas parāda domājamo vērtību. Šim privātā sektora iesaistes pasākumu kopumam euro zonas dalībvalstis dos ieguldījumu 30 miljardu euro apmērā. Tādējādi publiskais sektors ir gatavs saskaņā ar šo programmu laikā līdz 2014. gadam sniegt papildu finansējumu līdz pat 100 miljardu euro apmērā, ieskaitot vajadzīgo Grieķijas banku rekapitalizāciju. Par jauno programmu būtu jāvienojas līdz 2011. gada nogalei, un obligāciju apmaiņa būtu jāīsteno 2012. gada sākumā. Aicinām SVF turpināt piedalīties Grieķijas jaunās programmas finansēšanā.

[..]

14.      Tiks sniegts papildu kredītnodrošinājums, lai stiprinātu aktīvu spēju būt par nodrošinājumu tālab, lai ļautu Grieķijas bankām joprojām izmantot piekļuvi Eurosistēmas likviditātes operācijām.

15.      Runājot par mūsu vispārējo pieeju jautājumā par privātā sektora iesaisti euro zonā, atkārtojam mūsu [2011]. gada 21. jūlijā nolemto, ka [Grieķijas Republikas] situācijai vajadzīgs ārkārtējs un savdabīgs risinājums.”

16      Grieķijas Finanšu ministrijas 2011. gada 17. novembra paziņojumā presei teikts, ka šī ministrija ir uzsākusi sarunas ar Grieķijas [parāda] vērtspapīru turētājiem, lai sagatavotu darījumu, kurā šie vērtspapīri tiks brīvprātīgi apmainīti ar nomināla 50 % diskontu (“haircut”) attiecībā uz privāto investoru turējumā esošā Grieķijas parāda domājamo vērtību, kā paredzēts 2011. gada 26. oktobra paziņojuma 12. punktā.

17      2012. gada 15. februārī ECB un Eurosistēmas valstu centrālās bankas ar Grieķijas Republiku noslēdza apmaiņas nolīgumu par ECB un valstu centrālo banku turējumā esošo Grieķijas parāda vērtspapīru apmaiņu pret jauniem Grieķijas parāda vērtspapīriem ar tādu pašu nominālvērtību, procentu likmēm un procentu samaksas un atmaksas termiņiem kā apmaināmo vērtspapīru gadījumā, taču ar atšķirīgiem sērijas numuriem un datumiem.

18      2012. gada 17. februārī pēc Grieķijas Finanšu ministrijas lūguma saskaņā ar LESD 127. panta 4. punktu, lasot to kopsakarā ar LESD 282. panta 5. punktu, ECB sniedza pozitīvu atzinumu par Grieķijas likumprojektu par privāto kreditoru iesaisti Grieķijas Republikas valsts parāda restrukturizācijā, pamatojoties tostarp uz “kolektīvās rīcības klauzulu” (turpmāk tekstā – “KRK”) piemērošanu.

19      Eurogrupas 2012. gada 21. februāra deklarācijā tostarp ir teikts:

“[..] Eurogrupa konstatē, ka Grieķijas iestādes ir vienojušās ar privāto sektoru par vispārīgajiem apmaiņas piedāvājuma nosacījumiem atbilstoši [Private Sector Involvement (PSI)], kas attiecas uz visiem privātā sektora vērtspapīru turētājiem. Šajā nolīgumā tiek garantēts diskonts 53,5 % apmērā. Eurogrupa uzskata, ka šis nolīgums ir pienācīgs pamats, lai Grieķijas valsts vērtspapīru turētājus (PSI) aicinātu veikt apmaiņu. PSI operācijas sekmīga norise ir vajadzīgs priekšnosacījums programmai, ar kuru paredzēts aizstāt pašreizējo programmu. Eurogrupa rēķinās ar privāto kreditoru vērienīgu iesaistīšanos parāda apmaiņā, un tas noteikti būtiski vairos [Grieķijas Republikas] parāda ilgtspējīgumu.

[..]

Eurogrupa konstatē, ka Grieķijas valsts vērtspapīri Eurosistēmas (ECB un [valstu centrālo banku]) turējumā atrodas sabiedrības interesēs. Eurogrupa konstatē, ka Eurosistēma turējumā esošo Grieķijas valsts vērtspapīru radītie ienākumi nonāks ECB un [valstu centrālo banku] pelņā. ECB peļņa tiks ieskaitīta [valstu centrālajām bankām] atbilstoši Statūtu noteikumiem par ECB peļņas sadali. [Valstu centrālo banku] peļņa tiks ieskaitīta euro zonas dalībvalstīm atbilstoši [minēto banku] statūtu noteikumiem par pelņas sadali.”

20      2012. gada 21. februāra paziņojumā presei Grieķijas Finanšu ministrija, pirmkārt, izpauda būtiskās paredzētā brīvprātīgās Grieķijas parāda vērtspapīru apmaiņas darījuma iezīmes un, otrkārt, paziņoja par attiecīga likuma sagatavošanu un pieņemšanu. Šajā darījumā bija jāietilpst atļaujas pieprasīšanai un aicinājumam, kas adresēts noteiktu Grieķijas parāda vērtspapīru privātajiem turētājiem, šos vērtspapīrus apmainīt pret jauniem vērtspapīriem ar nominālvērtību 31,5 % apmērā no apmainītā parāda, kā arī pret vērtspapīriem, ko emitējis Eiropas Finanšu stabilitātes fonds (EFSF) ar termiņu 24 mēneši un nominālvērtību 15 % apmērā no apmainītā parāda, un šie dažādie vērtspapīri Grieķijas Republikai bija jāizsniedz nolīguma noslēgšanas brīdī. Turklāt ikvienam privātajam investoram, kas piedalās šajā darījumā, bija jāsaņem iekšzemes kopproduktam piesaistīti nodalāmi Grieķijas Republikas nodrošinājumi ar jaunajiem parāda vērtspapīriem atbilstošu domājamo vērtību.

21      2012. gada 24. februāra paziņojumā presei Grieķijas Finanšu ministrija precizēja nosacījumus, ar kādiem īstenojams brīvprātīgās parāda vērtspapīru apmaiņas darījums ar privāto investoru iesaisti [Private Sector Involvement (turpmāk tekstā – “PSI”)], atsaucoties uz Grieķijas Parlamenta 2012. gada 23. februārī pieņemto Grieķijas Likumu Nr. 4050/2012 par Grieķijas parāda vērtspapīru turētājiem. Ar šo likumu tika ieviesta KRK procedūra, atbilstoši kurai ierosinātie grozījumi kļuva juridiski saistoši ikvienai personai, kuras turējumā atrodas Grieķijas tiesībās reglamentētie un pirms 2011. gada 31. decembra emitētie parāda vērtspapīri, kas identificēti Ministru padomes aktā par PSI aicinājumu apstiprināšanu, ja vien minētos grozījumus kopumā un nešķirojot pēc sērijām apstiprina vērtspapīru turētāju kvorums, kas pārstāv vismaz divas trešdaļas šo vērtspapīru nominālvērtības. Šā likuma preambulā tostarp ir norādīts, ka “[..] [EC]B un pārējie Eurosistēmas dalībnieki ir noslēguši privātus nolīgumus ar [Grieķijas Republiku], lai novērstu, ka tiek apdraudēta to sūtība un institucionālā loma, kā arī [EC]B loma monetārās politikas sagatavošanas jomā, kā izriet no Līguma”.

22      2012. gada 18. jūlija Lēmuma 2012/433/ES, ar ko atceļ [L]ēmumu ECB/2012/3 par Grieķijas valdības emitētu vai pilnībā garantētu tirgojamu parāda instrumentu atbilstību Grieķijas Republikas parāda apmaiņas priekšlikuma kontekstā (ECB/2012/14) (OV L 199, 26. lpp.) preambulas 3. apsvērumā ir teikts, ka līdztekus tam 2012. gada 24. februārī par labu nacionālajām centrālajām bankām tika sniegts papildu nodrošinājums atpirkšanas shēmas veidā, lai veicinātu Grieķijas Republikas emitētu vai garantētu tirgojamu parāda instrumentu kvalitāti.

23      Alessandro Accorinti un pārējie pielikumā uzskaitītie prasītāji, kuru turējumā bija Grieķijas parāda vērtspapīri, piedalījās Grieķijas valsts parāda restrukturizācijā un cieta būtiskus savu vērtspapīru nominālvērtības zaudējumus, kad tika īstenots Grieķijas obligāciju apmaiņas piedāvājums ar PSI un atbilstoši KRK procedūrai, atbilstoši kurai vērtspapīru apmaiņa, pamatojoties uz Grieķijas Likumu Nr. 4050/2012, ir padarīta par obligātu visiem attiecīgajiem privātajiem investoriem.

24      2012. gada 27. februārī ECB pieņēma Lēmumu 2012/133/ES ar ko atceļ Lēmumu ECB/2010/3 par pagaidu pasākumiem, kas saistīti ar Grieķijas valdības emitētu vai garantētu parāda instrumentu atbilstību (ECB/2012/2) (OV L 59, 36. lpp.) (skat. iepriekš 6. punktu), kā rezultātā tika apturēta Grieķijas parāda vērtspapīru kā nodrošinājuma atbilstība Eurosistēmas monetārās politikas operācijām.

25      Šīs atcelšanas pamatojumam Lēmuma 2012/133 preambulas 4. un 5. apsvērumā ir teikts, pirmkārt, ka “Grieķijas Republika ir pieņēmusi lēmumu privātā sektora iesaistes kontekstā nākt klajā ar priekšlikumu Grieķijas valdības emitētu tirgojamo parāda instrumentu turētājiem veikt parāda apmaiņu” un, otrkārt, ka “šāds Grieķijas Republikas lēmums ir vēl negatīvāk ietekmējis Grieķijas valdības emitētu tirgojamo parāda instrumentu un Grieķijā reģistrētu emitentu emitētu tirgojamo parāda instrumentu, ko pilnībā garantējusi Grieķijas valdība, nodrošinājuma pietiekamību Eurosistēmas operācijām”.

26      Minētais lēmums saskaņā ar tā 2. pantā teikto ir stājies spēkā 2012. gada 28. februārī.

27      2012. gada 1. marta vienošanās protokolā euro zonas dalībvalstu vārdā rīkojošās Eiropas Komisija vienojās ar Grieķijas Republiku tostarp par to, ka:

“Grieķijas Republika izteiks piedāvājumu apmainīt vēl nesegtos atbilstošos parāda vērtspapīrus, lai samazinātu to nominālvērtību 53,5 % apmērā. Šo vērtspapīru turētājiem tiks piedāvāts apmainīt esošos parāda vērtspapīrus pret jauniem Grieķijas Republikas vērtspapīriem ar jaunu nominālvērtību 31,5 % apmērā no sākotnējās nominālvērtības. Turklāt 15 % no sākotnējās nominālvērtības tiks segta ar minētajiem turētājiem piešķirtajiem vērtspapīriem [..].”

28      Jautājumā par EFSF sniedzamajiem prasījumiem tajā tostarp ir teikts:

“Summa 35 miljardu euro apmērā tiks izmantota, lai veicinātu Grieķijas valdības emitēto vai garantēto tirgojamo parāda instrumentu atbilstību nodrošinājumam Eurosistēmas monetārās politikas operācijās. Tas panākams, īstenojot atpirkšanas programmu, kamēr vien parāda apmaiņas piedāvājuma rezultātā Grieķijas Republikai vai tās parāda vērtspapīriem tiks piešķirts samaksas saistību neizpildes vai selektīvās neizpildes novērtējums [..].”

29      2012. gada 1. martā EFSF, Grieķijas Republika, Grieķijas Finanšu stabilitātes fonds galvotāja statusā un Grieķijas Centrālā banka noslēdza nolīgumu par finansiālās palīdzības paketi 35 miljardu euro apmērā, lai finansētu papildu nodrošinājumu atpirkšanas programmas veidā un sekmētu to, lai Grieķijas parāda vērtspapīri joprojām spētu būt par nodrošinājumu Eurosistēmas kredītoperāciju kontekstā.

30      2012. gada 5. martā ECB pieņēma Lēmumu 2012/153/ES par Grieķijas Republikas emitētu vai pilnībā garantētu tirgojamu parāda instrumentu atbilstību Grieķijas Republikas parāda apmaiņas priekšlikuma kontekstā (ECB/2012/3) (OV L 77, 19. lpp.).

31      Lēmuma 2012/153 1. panta 1. punktā ir teikts: “Grieķijas valdības emitētu vai pilnībā garantētu tirgojamu parāda instrumentu, kuri neatbilst Eurosistēmas obligātajām prasībām kredītspējas slieksnim [..], bet kuri atbilst citiem [vispārējā dokumentācijā] izklāstītajiem atbilstības noteikumiem, izmantošana par nodrošinājumu Eurosistēmas kredītoperācijās ir atkarīga no tā, vai Grieķijas Republika [nacionālajām centrālajām bankām] sniedz papildu nodrošinājumu atpirkšanas programmas veidā”. Lēmuma 2012/153 1. panta 2. punktā ir paredzēts, ka “šī panta 1. punktā minētie tirgojamie parāda instrumenti turpina būt atbilstīgi tik ilgi, kamēr ir spēkā papildu nodrošinājums”. Minētā lēmuma 2. pantā ir teikts, ka tas ir stājies spēkā 2012. gada 8. martā.

32      Lēmuma 2012/153 preambulas 2. apsvērumā ir izklāstīts:

“2011. gada 21. jūlijā euro zonas valstu vai valdību vadītāji un Savienības iestāžu vadītāji paziņoja par pasākumiem Grieķijas valsts finanšu stabilizācijai, t.sk. savu apņemšanos sniegt papildu nodrošinājumu, lai veicinātu Grieķijas Republikas emitētu vai garantētu tirgojamu parāda instrumentu kvalitāti. ECB Padome nolēmusi, ka [Grieķijas Republikai bija jāsniedz] šād[s] papildu nodrošinājum[s] par labu nacionālajām centrālajām bankām [..].”

33      Saskaņā ar minētā lēmuma preambulas 3. apsvērumā teikto:

“ECB Padome nolēmusi, ka Eurosistēmas kredītspējas sliekšņa piemērošana [bija] jāaptur attiecībā uz Grieķijas Republikas emitētiem vai pilnībā garantētiem tirgojamiem parāda instrumentiem, uz kuriem attiec[ā]s papildu nodrošinājums.”

34      Lēmuma 2012/153 2. pantā ir noteikts, ka tas ir stājies spēkā 2012. gada 8. martā.

35      Ar Lēmumu 2012/433 ECB no 2012. gada 25. jūlija ir atcēlusi Lēmumu 2012/153 (1. un 2. pants).

36      Minētā lēmuma preambulas 3. apsvērumā ir norādīts:

“Parāda apmaiņas priekšlikuma kontekstā, ko Grieķijas Republika ir izteikusi Grieķijas valdības emitētu vai garantētu tirgojamu parāda instrumentu turētājiem, 2012. gada 24. februārī par labu nacionālajām centrālajām bankām tika sniegts papildu nodrošinājums atpirkšanas shēmas veidā, lai veicinātu Grieķijas Republikas emitētu vai garantētu tirgojamu parāda instrumentu kvalitāti.”

37      ECB Padomes lēmuma rezultātā 2012. gada 6. septembrī minētā padome publicēja šādu paziņojumu presei ar virsrakstu “2012. gada 6. septembris – Tiešo monetāro darījumu tehniskās iezīmes”:

“Kā tika paziņots 2012. gada 2. augustā, [ECB] Padome šodien pieņēma lēmumus par dažām tehniskām iezīmēm saistībā ar Eurosistēmas tiešajiem monetārajiem darījumiem sekundārajos valstu obligāciju tirgos, lai nodrošinātu atbilstošu monetārās politikas transmisiju un monetārās politikas vienotību. Šie darījumi, ko sauc par tiešajiem monetārajiem darījumiem (Outright Monetary Transactions – OMT [turpmāk tekstā – “TMD”]), tiek veikti saskaņā ar šādu shēmu:

Nosacījumi

Tiešo monetāro darījumu obligāts priekšnoteikums ir stingri un efektīvi nosacījumi, kas ir piesaistīti atbilstošai Eiropas Finanšu stabilitātes fonda/Eiropas Finanšu stabilizācijas mehānisma (“EFSF”/“ESM”) programmai. Šāda programma var būt vai nu EFSF/ESM pilntiesīga makroekonomisko korekciju programma, vai piesardzības programma (kredītlīnija ar papildu nosacījumiem – “Enhanced Conditions Credit Line”), ja vien tā ietver EFSF/ESM iegāžu iespēju primārajā tirgū. Katrai konkrētajai valstij specifisku nosacījumu un šādas programmas uzraudzības izstrādē paredzēts iesaistīt arī SVF.

Ja tiks konstatēta pilnīga atbilstība programmas nosacījumiem, Padome apsvērs, vai tiešo monetāro darījumu veikšana nepieciešama no monetārās politikas viedokļa, un tos pārtrauks, ja būs sasniegti noteiktie mērķi vai ja tiks konstatēta neatbilstība makroekonomisko korekciju vai piesardzības programmai.

Pēc rūpīgas izvērtēšanas Padome pilnīgi neatkarīgi un atbilstoši savam pilnvarojumam īstenot monetāro politiku lems par tiešo monetāro darījumu uzsākšanu, turpināšanu un apturēšanu.

Tvērums

Tiešie monetārie darījumi tiks apsvērti saistībā ar nākotnē īstenojamajām EFSF/ESM makroekonomisko korekciju vai piesardzības programmām, kā aprakstīts iepriekš. To veikšanas iespēju varēs apsvērt arī attiecībā uz dalībvalstīm, kurās pašlaik tiek īstenota kāda makroekonomisko korekciju programma, kad šīs valstis atgūs pieeju obligāciju tirgum.

Darījumi būs vērsti uz ienesīguma līknes īsāko daļu un it īpaši uz valstu obligācijām ar samaksas termiņu no viena līdz trim gadiem.

Attiecībā uz tiešo monetāro darījumu apjomu kvantitatīvie ierobežojumi ex ante nav noteikti.

Attieksme pret kreditoriem

Eurosistēmai attiecīgā tiesību aktā ir nodoms skaidri noteikt, ka saistībā ar eurozonas valstu emitētajām obligācijām, kuras Eurosistēma iegādāsies ar tiešo monetāro darījumu palīdzību, uz Eurosistēmu attiecas tādi paši (pari passu) noteikumi kā uz privātajiem vai citiem kreditoriem atbilstoši šo obligāciju nosacījumiem.

[..]”

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

38      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 11. februārī, prasītāji cēla šo prasību.

39      Ar 2013. gada 27. maija Vispārējās tiesas kancelejā iesniegtu dokumentu sabiedrība Nausicaa Anadyomène SAS, kuras juridiskā adrese ir Parīzē (Francija) un kas nodarbojas ar obligāciju parādu iegādi, pārvaldību savā vārdā un valorizāciju, lūdza atļauju iestāties šajā lietā prasītāju prasījumu atbalstam, kā arī saņemt visus ar šo tiesvedību saistītos procesuālos dokumentus, izņemot tos, kas atzīti par konfidenciāliem.

40      Ar Vispārējās tiesas kancelejā 2013. gada 21. jūnijā iesniegtu dokumentu prasītāji lūdza Vispārējo tiesu atļaut Nausicaa Anadyomène iestāties šajā lietā viņu prasījumu atbalstam, kā arī to, lai tai tiktu paziņoti visi ar šo tiesvedību saistītie procesuālie dokumenti.

41      Ar Vispārējās tiesas kancelejā 2013. gada 21. jūnijā iesniegtu dokumentu ECB lūdza Vispārējo tiesu gan noraidīt Nausicaa Anadyomène lūgumu par iestāšanos lietā, tostarp tāpēc, ka tā nav apliecinājusi tiešu un faktisku ieinteresētību lietas iznākumā Eiropas Savienības Tiesas statūtu 40. panta otrā daļas izpratnē, gan tai piespriest segt pašai savus, kā arī atlīdzināt ECB radušos tiesāšanās izdevumus.

42      Tā kā Vispārējās tiesas tiesnešu sastāvs tika mainīts, tiesnesis referents tika iekļauts ceturtajā palātā, kurai līdz ar to tika nodota šī lieta.

43      Ar 2013. gada 13. decembra rīkojumu, kurā pēc ECB lūguma 2014. gada 14. februārī izdarīti labojumi, Vispārējās tiesas ceturtās palātas priekšsēdētājs noraidīja Nausicaa Anadyomène lūgumu par iestāšanos lietā un piesprieda tai segt pašai savus, kā arī atlīdzināt ECB saistībā ar lūgumu par iestāšanos lietā radušos tiesāšanās izdevumus.

44      Ar 2014. gada 25. jūnija rīkojumu Accorinti u.c./ECB (T‑224/12, EU:T:2014:611) Vispārējā tiesa kā nepieņemamu noraidīja vairāku prasītāju celto prasību atcelt Lēmumu 2012/153.

45      Pēc tiesneša referenta ierosinājuma Vispārējā tiesa (ceturtā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu.

46      Tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz jautājumiem, ko Vispārējā tiesa uzdeva 2015. gada 25. februāra tiesas sēdē.

47      Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atzīt prasību par pieņemamu;

–        atzīt ECB atbildību atbilstoši LESD 340. pantam;

–        piespriest ECB atlīdzināt tiem nodarītos zaudējumus vai nu vismaz EUR 12 504 614,98 apmērā, proti, atbilstoši tam, cik attiecībā uz katru no tiem norādīts prasības pieteikuma 68.–72. punktā, vai citā apmērā, ko šī tiesa uzskatītu par atbilstošu un taisnīgu, to precizējot tiesvedības laikā, ieskaitot “likumiskos un nokavējuma” procentus par šīm summām;

–        pakārtoti, piespriest ECB atlīdzināt tiem nodarītos zaudējumus vai nu vismaz EUR 3 668 020,39 apmērā, proti, atbilstoši tam, cik attiecībā uz katru no tiem norādīts prasības pieteikuma 74. –76. punktā, vai citā apmērā, ko šī tiesa uzskatītu par atbilstošu un taisnīgu, to precizējot tiesvedības laikā, ieskaitot “likumiskos un nokavējuma” procentus par šīm summām;

–        pakārtotāk, piespriest ECB atlīdzināt tiem nodarītos zaudējumus vai nu vismaz EUR 2 667 651,19 apmērā, proti, atbilstoši tam, cik attiecībā uz katru no tiem norādīts prasības pieteikuma 77. un 78. punktā, vai citā apmērā, ko šī tiesa uzskatītu par atbilstošu un taisnīgu, to precizējot tiesvedības laikā, ieskaitot “likumiskos un nokavējuma” procentus par šīm summām;

–        vēl pakārtotāk, piespriest ECB atlīdzināt zaudējumus, kas tiem nodarīti ar tās tiesisko rīcību vai rīcību, kurā tā nav vainojama, tādā apmērā, ko šī tiesa uzskatītu par atbilstošu un taisnīgu;

–        piespriest ECB atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

48      ECB prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību kā nepieņemamu vai nepamatotu;

–        piespriest prasītājiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

1.     Par ECB ārpuslīgumisko atbildību prettiesiska akta dēļ

 Par pieņemamību

49      ECB uzskata, ka prasība nav pieņemama, tāpēc ka, pirmkārt, prasības pieteikums neatbilst Vispārējās tiesas 1991. gada 2. maija Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunkta prasībām un, otrkārt, tā iesniegšanas brīdī Vispārējā tiesā tika izskatīta lieta T‑224/12, kas attiecās tikai uz dažiem šajā tiesvedībā esošajiem prasītājiem. Turklāt ar šo prasību par zaudējumu atlīdzību esot domāts apiet apstākli, ka prasības atcelt tiesību aktu saistībā ar to pašu prettiesiskumu un ar tiem pašiem finansiālajiem mērķiem nav pieņemamas.

50      Ievērojot 1991. gada 2. maija Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunkta prasības, prasība esot nepieņemama gan apgalvotā prettiesiskuma, gan it kā nodarītā kaitējuma ziņā, ieskaitot tā apmēra noteikšanu. Prasības pieteikumā neesot pietiekami konkretizēti iemesli, kāpēc no Grieķijas Likuma Nr. 4050/2012 izrietošā PSI varētu radīt ECB atbildību, jo ECB šajā kontekstā ir bijusi tikai padomdevēja loma un tā nav – pat ne netieši – varējusi nodarīt apgalvoto kaitējumu. Turklāt minētā kaitējuma apmēra noteikšana prasības pieteikumā neesot pamatota ar pietiekamiem pierādījumiem. Prasības pieteikumam pievienotie kontu izraksti neatbilstot šīm prasībām, jo tajos nav skaidru un konkrētu norāžu uz attiecīgajiem prasītājiem.

51      Saskaņā ar ECB teikto prasības pieteikumā apgalvotās prettiesiskās rīcības un to cēloņsakarība ar apgalvoto kaitējumu nav pierādīti ar pietiekamiem pierādījumiem. Apgalvojumus par ECB pārstāvju it kā sniegtajiem “mierinošajiem paziņojumiem” prasītāji prasības pieteikumā esot izteikuši, vienīgi vispārīgi atsaucoties uz dažādiem rakstiem presē un citiem pielikumā pievienotajiem dokumentiem. Tas pats esot sakāms arī par apgalvotajiem tiesiskās noteiktības un samērīguma principu pārkāpumiem, kā arī pilnvaru it kā nepareizu izmantošanu, ieskaitot veidu, kā ECB tikai padomdevēja loma būtu varējusi izraisīt šādu prettiesiskumu. Prasības pieteikumā prasītāji neizskaidrojot arīdzan to, kā 2012. gada 15. februāra apmaiņas nolīgums un citi ECB pieņemtie akti būtu varējuši sekmēt apgalvotā kaitējuma rašanos, kurā pilnībā esot vainojama Grieķijas Likuma Nr. 4050/2012 īstenošana. Turklāt prasītāji prasības pieteikumā neesot identificējuši nevienu konkrētu ECB rīcību, kuras rezultātā Grieķijas parlamenta deputātiem iespējami varētu tikt atņemta politiskā neatkarība un suverēnā lēmumpieņemšanas vara. Turklāt prasītāji neesot arī pierādījuši, ka starp Lēmumu 2012/153 – kas pieņemts tikai pēc Grieķijas Republikas lēmuma izmantot PSI – un nodarīto kaitējumu būtu cēloņsakarība. Visbeidzot, prasītāji prasības pieteikumā neesot norādījuši būtiskos faktorus, kas pamatotu it kā nodarītā kaitējuma apmēra noteikšanu, tostarp, kad un par kādu cenu tie iegādājušies attiecīgos Grieķijas parāda vērtspapīrus, šo vērtspapīru sākotnējo termiņu, minēto vērtspapīru kuponu specifiskās iezīmes, diskontus, kas individuāli piemēroti, lai samazinātu jauno kuponu maksājumu apmēru, un, visbeidzot, “vērtējumu, ko investors attiecina uz 15 % EFSF vērtspapīru ar viena gada vai divu gadu termiņu, un ar IKP indeksētajām un apmaiņā piešķirtajām garantijām”.

52      Prasītāji apstrīd ECB argumentus un uzskata, ka viņu prasība ir pieņemama.

53      Jautājumā par ECB galveno argumentu ir jāatgādina, ka atbilstoši Tiesas statūtu 21. panta pirmajai daļai, to lasot kopsakarā ar minēto statūtu 53. panta pirmo daļu un 1991. gada 2. maija Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktu, ikvienā prasības pieteikumā ir jābūt norādei par strīda priekšmetu un izvirzīto pamatu kopsavilkumam. Šai norādei ir jābūt pietiekami skaidrai un precīzai, lai atbildētājs varētu sagatavot savu aizstāvību un Vispārējā tiesa lemt par prasību attiecīgā gadījumā bez citas informācijas tās pamatojumam. Lai garantētu tiesisko noteiktību un pareizu tiesvedības norisi, prasības pieņemamībai ir nepieciešams, lai būtiskie faktiskie un tiesiskie apstākļi, uz kuriem tā ir balstīta, kaut kopsavilkuma veidā, bet saskanīgi un saprotami izrietētu no paša prasības pieteikuma teksta. Konkrētāk, lai izpildītu šīs prasības, prasības pieteikumā, ar kuru tiek lūgts atlīdzināt zaudējumus, kurus, kā tiek apgalvots, izraisījusi Savienības iestāde, ir jābūt ietvertiem pierādījumiem, kas ļauj identificēt rīcību, kuru prasītājs pārmet attiecīgajai iestādei, iemesliem, kādēļ tas uzskata, ka pastāv cēloņsakarība starp šo rīcību un kaitējumu, kas tam esot nodarīts, kā arī šī kaitējuma raksturam un apjomam (skat. spriedumu, 2010. gada 2. marts, Arcelor/Parlaments un Padome, T‑16/04, Krājums, EU:T:2010:54, 132. punkts un tajā minētā judikatūra).

54      Šajā lietā ECB nevar apgalvot, ka prasības pieteikums neatbilst šīm formas prasībām, jo tā tekstā ir pietiekami izklāstīti faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas ļauj identificēt tai pārmesto rīcību, iemesli, kāpēc prasītāji uzskata, ka eksistē cēloņsakarība starp šo rīcību un kaitējumu, kas, viņuprāt, tiem esot nodarīts, kā arī šā kaitējuma veids un apmērs. Šā 1991. gada 2. maija Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunkta gaismā veiktā prasības pieņemamības vērtējuma aizsegā ar ECB argumentāciju patiesībā tiek apstrīdēta atlīdzinājuma prasījumu pamatotība, tostarp jautājumā par cēloņsakarības un zaudējumu esamību, lai gan to pierādījumi ir pietiekami izklāstīti prasības pieteikumā atsevišķā sadaļā ar virsrakstu “ECB atbildība saskaņā ar [LESD] 268. un 340. pantu”.

55      Pirmām kārtām, prasītāji balstās uz vairākām prettiesiskām rīcībām, kuras tie inkriminē ECB un kas vispirms rezumētas prasības pieteikuma 32. punktā un pēc tam sīkāk izklāstītas turpinājumā, pirmkārt, prasības pieteikuma 33.–35. punktā jautājumā par tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu, otrkārt, prasības pieteikuma 36. un 37. punktā jautājumā par vienlīdzīgas attieksmes pret kreditoriem principa pārkāpumu, treškārt, prasības pieteikuma 38. un 39. punktā par pilnvaru nepareizu izmantošanu un samērīguma, konsekvences un racionāluma principu pārkāpumu un, ceturtkārt, prasības pieteikuma 40. un 41. punktā jautājumā par LESD 123. un 127. panta un Statūtu 21. panta pārkāpumu.

56      Otrām kārtām, prasības pieteikuma 45. un nākamajos punktos prasītāji konkretizē apgalvotā kaitējumu – kas, viņuprāt, izriet no šīm prettiesiskajām rīcībām – iedabu un apmēru, ieskaitot šo faktoru starpā esošo cēloņsakarību. Tādējādi prasības pieteikuma 48. punktā ir izklāstīts, ka “no ECB [..] izdarītā vienlīdzīgas attieksmes [principa] pārkāpuma izrietošie zaudējumi [..] nesamērīgi ir skāruši ierobežotu un skaidri noteiktu noguldītāju/kreditoru grupu, kuru turējumā bija ne vairāk kā 6 % no Grieķijas parāda, savukārt ECB un [valstu centrālo banku] turējumā bija 22 % šā parāda”. Prasības pieteikuma 49.–52. punktā prasītāji sev piederošo Grieķijas parāda vērtspapīru vērtības zudumu 75 % apmērā PSI kontekstā vismaz daļēji saista ar to, ka ECB viņiem par ļaunu esot pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu, tostarp, noslēgdama 2012. gada 15. februāra apmaiņas nolīgumu – kurā tika izslēgta ECB un valstu centrālo banku iesaiste Grieķijas valsts parāda restrukturizācijā – un pieņemdama Lēmumu 2012/153. Turklāt prasības pieteikuma 54. un nākamajos punktos prasītāji īpaši iztirzā jautājumu par cēloņsakarību starp nodarītajiem zaudējumiem un prettiesisko rīcību, kas tiek pārmesta ECB, veicot virtuālu analīzi, kurā tie ņem vērā gan hipotētisko situāciju, ja šīs rīcības nebūtu, gan aplūko jautājumu par to, vai Grieķijas Likums Nr. 4050/2012 varēja izjaukt cēloņsakarību, ko prasītāji gan apstrīd. Šajā ziņā tostarp prasības pieteikuma 56. punktā ir paskaidrots, ka, “ja ECB un [valstu centrālās bankas] nebūtu nolēmušas vienpusēji diskriminējoši un prettiesiski izsargāties no Grieķijas [valsts] parāda restrukturizācijas, investoru mantiskajam stāvoklim nodarītie zaudējumi vai nu nebūtu radušies, vai katrā ziņā nebūtu bijuši tik lieli un smagi, jo zaudējumu un Grieķijas obligāciju vērtības samazinājuma sadalījums noteikti būtu bijis atvieglotāks samērīgi ECB un [valstu centrālo banku] portfelī esošajiem prasījumiem, kas tomēr tika [apmainīti] iepriekš [..]”.

57      Trešām kārtām, prasības pieteikuma 68. un nākamajos punktos prasītāji apraksta viņu it kā ciesto zaudējumu apmēru, tos konkrēti aprēķinot. Šo secinājumu neatspēko ECB arguments, ka, lai pareizi noteiktu minēto zaudējumu apmēru, esot bijis jāsniedz papildu informācija, jo šāda apmēra noteikšana – kur nu vēl tās “pareizums” kā jautājums pēc būtības – neesot prasības par zaudējumu atlīdzību obligāto formas jeb pieņemamības prasību vidū (skat. spriedumu, 2013. gada 16. septembris, ATC u.c./Komisija, T‑333/10, Krājums, EU:T:2013:451, 198.–201. punkts un tajos minētā judikatūra).

58      No tā izriet, ka pašā prasības pieteikumā veiktais izklāsts ir pietiekami skaidrs un precīzs, lai ECB varētu sagatavoties savai aizstāvībai un Vispārējā tiesa varētu lemt par prasību, kā to turklāt apstiprina arī pats iebildumu raksta saturs, tostarp jautājumā par to, vai prasība par zaudējumu atlīdzību ir pamatota. No tā secināms, ka šo prasību pamatojošie būtiskie faktiskie un tiesiskie apstākļi prasības pieteikuma tekstā ir izklāstīti pietiekami, saskanīgi un saprotami, lai atbilstu 1991. gada 2. maija Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunkta prasībām.

59      ECB nav pamata arīdzan pakārtoti piesaukt prasības par zaudējumu atlīdzību nepieņemamību lis pendens dēļ, ciktāl tā pamatojas uz to, ka esot prettiesisks Lēmums 2012/153, ko daži prasītāji ir apstrīdējuši lietā T‑224/12, vai tāpēc, ka minētā prasība ir iesniegta tikai tālab, lai apietu nosacījumus, kas izvirzīti prasības atcelt tiesību aktu pieņemamībai.

60      Vispirmām kārtām, ECB argumenta pamatošanai piesauktā judikatūra par Kopienas finanšu atbalsta atteikuma apstrīdēšanu (rīkojums, 1995. gada 26. oktobris, Pevasa un Inpesca/Komisija, C‑199/94 P un C‑200/94 P, Krājums, EU:C:1995:360, 27. punkts, un spriedums, 2001. gada 7. februāris, Inpesca/Komisija, T‑186/98, Krājums, EU:T:2001:42, 76. un 77. punkts) uz šo lietu neattiecas. Šajā lietā – atšķirībā no minētajā judikatūrā aplūkotās situācijas – prasītāji ar prasību par zaudējumu atlīdzību necenšas panākt tādu pašu rezultātu kā savā prasībā atcelt tiesību aktu lietā T‑224/12. Ar minēto prasību bija gribēts panākt tikai Lēmuma 2012/153 atcelšanu bez nekāda finansiāla mērķa. Turklāt, tā kā minētā prasība atcelt tiesību aktu ir celta LESD 263. panta sestajā daļā paredzētajā termiņā, minētā termiņa apiešana šīs judikatūras izpratnē ar prasību par zaudējumu atlīdzību bija uzreiz izslēgta. Proti, tikai izņēmuma kārtā un tālab, lai garantētu, ka šis termiņš netiek apiets, šī atlīdzinājuma prasība, kas bija iesniegta kopīgi ar prasību atcelt tiesību aktu, judikatūrā ir tikusi atzīta par nepieņemamu tāpēc, ka ar atlīdzinājuma prasību patiesībā bija gribēts panākt, lai tiktu atcelts individuāls lēmums, kas adresēts prasītājam un stājies likumīgā spēkā, un tāpēc, ka gadījumā, ja tā tiktu apmierināta, tās iznākumā tiktu iznīcinātas šā lēmuma tiesiskās sekas (šajā ziņā skat. spriedumus, 2002. gada 17. oktobris, Astipesca/Komisija, T‑180/00, Krājums, EU:T:2002:249, 139. punkts, un 2003. gada 3. aprīlis, Vieira u.c./Komisija, T‑44/01, T‑119/01 un T‑126/01, Krājums, EU:T:2003:98, 213. punkts).

61      Turklāt ir jāuzsver, ka prasība par zaudējumu atlīdzību ir autonoms tiesību aizsardzības līdzeklis, kam tiesību aizsardzības iespēju sistēmā ir pašam sava funkcija un uz kuru attiecas izpildes kritēriji, ņemot vērā tā īpašo mērķi. Prasība atcelt tiesību aktu un prasība sakarā ar bezdarbību ir paredzētas, lai sodītu par juridiski saistoša tiesību akta prettiesiskumu vai par šāda akta neesamību, savukārt prasības par zaudējumu atlīdzību mērķis ir lūgt atlīdzināt zaudējumus, kas nodarīti ar aktu vai prettiesisku rīcību, kurā ir vainojama kāda Savienības iestāde (skat. spriedumus, 2004. gada 23. marts, Ombuds/Lamberts, C‑234/02 P, Krājums, EU:C:2004:174, 59. punkts un tajā minētā judikatūra; 2007. gada 27. novembris, Pitsiorlas/Padome un ECB, T‑3/00 un T‑337/04, Krājums, EU:T:2007:357, 283. punkts, un 2010. gada 3. marts, Artegodan/Komisija, T‑429/05, Krājums, EU:T:2010:60, 50. punkts). Pirmkārt, šī prasības par zaudējumu atlīdzību autonomija nav apšaubāma tāpēc vien, ka prasītājs nolemj secīgi iesniegt gan prasību atcelt tiesību aktu, gan atlīdzinājuma prasību. Otrkārt, prasības atcelt tiesību aktu nepieņemamības rezultātā vēlāk iesniegtā prasība par zaudējumu atlīdzību nekļūst nepieņemama tāpēc vien, ka šīs prasības ir balstītas uz līdzīgiem vai pat identiskiem pamatiem par prettiesiskumu. Proti, šāda interpretācija būtu pretrunā pašam tiesību aizsardzības līdzekļu autonomijas principam un līdz ar to atņemtu lietderīgo iedarbību LESD 268. pantam, lasot to kopsakarā ar LESD 340. panta trešo daļu.

62      Visbeidzot, ciktāl ECB tomēr vēlas atsaukties uz draudiem apiet procedūru vai ļaunprātīgi izmantot tiesību aizsardzības līdzekli, pietiek vien, pirmkārt, atgādināt, ka iepriekš 60. punktā minētā judikatūra pēc sava rakstura ir izņēmums un tāpēc ir piemērojama strikti [šajā ziņā skat. spriedumu, 2004. gada 23. novembris, Cantina sociale di Dolianova u.c./Komisija, T‑166/98, Krājums, EU:T:2004:337, 122. punkts un tajā minētā judikatūra, kas šajā ziņā ir atstāts negrozīts spriedumā, 2008. gada 17. jūlijs, Komisija/Cantina sociale di Dolianova u.c., C‑51/05 P, Krājums, EU:C:2008:409, 63. punkts; šajā ziņā skat. arī spriedumu, 2007. gada 19. aprīlis, Holcim (Deutschland)/Komisija, C‑282/05 P, Krājums, EU:C:2007:226, 32. punkts], un, otrkārt, konstatēt, ka šajā lietā ar savu prasību par zaudējumu atlīdzību prasītāji nevēlas panākt strīdīgo aktu atcelšanu, bet gan saņemt atlīdzinājumu par zaudējumiem, kas izrietot no šo aktu pieņemšanas vai īstenošanas.

63      Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, ECB izvirzītā iebilde par nepieņemamību ir jānoraida.

 Par lietas būtību

 Par nosacījumiem, lai ECB radītu Savienības atbildību saskaņā ar LESD 268. un 340. pantu

64      Jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 340. panta trešajā daļā teikto ECB ir atbilstoši visu dalībvalstu tiesību sistēmām kopīgajiem vispārīgajiem principiem jānovērš kaitējums, ko tā radījusi pati vai ko radījuši tās darbinieki, pildot savus amata pienākumus.

65      No pastāvīgās judikatūras – kas mutatis mutandis piemērojama ECB ārpuslīgumiskajai atbildībai, kas paredzēta LESD 340. panta trešajā daļā, – izriet, ka Savienības saucamība pie ārpuslīgumiskās atbildības par tās iestāžu vai orgānu prettiesisku rīcību LESD 340. panta otrās daļas izpratnē ir pakārtota tam, ka ir izpildīti vairāki kumulatīvi nosacījumi, proti, Savienības iestādei vai orgānam pārmestās rīcības prettiesiskums, zaudējumu faktiskums un cēloņsakarības starp konkrēto rīcību un norādīto kaitējumu esamība (skat. spriedumus, 2006. gada 9. novembris, Agraz u.c./Komisija, C‑243/05 P, Krājums, EU:C:2006:708, 26. punkts un tajā minētā judikatūra, un Arcelor/Parlaments un Padome, minēts 53. punktā, EU:T:2010:54, 139. punkts un tajā minētā judikatūra).

66      Tā kā šie nosacījumi ir kumulatīvi, prasība ir jānoraida pilnībā, ja nav izpildīts kaut viens no šiem nosacījumiem (skat. spriedumu Arcelor/Parlaments un Padome, minēts 53. punktā, EU:T:2010:54, 140. punkts un tajā minētā judikatūra).

67      Jautājumā par pirmo nosacījumu, kas attiecas uz attiecīgajai iestādei vai attiecīgajam orgānam pārmesto prettiesisko rīcību, judikatūrā ir paredzēts, ka ir jābūt pierādītam pietiekami būtiskam tādas tiesību normas pārkāpumam, kurā piešķirtas tiesības privātpersonām (spriedums, 2000. gada 4. jūlijs, Bergaderm un Goupil/Komisija, C‑352/98 P, Krājums, EU:C:2000:361, 42. punkts). Izšķirošais kritērijs, kas ļauj uzskatīt, ka pārkāpums ir pietiekami būtisks, ir tas, ka attiecīgā Savienības iestāde vai orgāns acīmredzami un būtiski neievēro savas rīcības brīvības robežas. Tikai tad, ja šai iestādei vai šim orgānam ir tikai ļoti šaura rīcības brīvība vai pat tās nav vispār, var pietikt ar vienkāršu Savienības tiesību pārkāpumu, lai tiktu pierādīts, ka pastāv pietiekami būtisks pārkāpums (spriedumi, 2002. gada 10. decembris, Komisija/Camar un Tico, C‑312/00 P, Krājums, EU:C:2002:736, 54. punkts; Arcelor/Parlaments un Padome, minēts 53. punktā, EU:T:2010:54, 141. punkts, un ATC u.c./Komisija, minēts 57. punktā, EU:T:2013:451, 62. punkts).

68      Šajā ziņā ir jāprecizē, ka strīdīgās ECB rīcības ir notikušas saistībā ar uzdevumiem, kas tai uzticēti, lai noteiktu un īstenotu Savienības monetāro politiku saskaņā ar LESD 127. un 282. pantu un Statūtu 18. punktu, tostarp, iesaistoties kapitāla tirgos un pārvaldot kredītoperācijas. Šajos noteikumos ECB ir apveltīta ar plašu rīcības brīvību, kuras izmantošana nozīmē sarežģītu ekonomiskas un sociālas dabas vērtējumu veikšanu, kā arī situācijas, kurās jāveic ātrs novērtējums Eurosistēmas vai pat visas Savienības kontekstā. Tādējādi iespējamam pietiekami būtiskam attiecīgo tiesību normu pārkāpumam ir jābūt balstītam uz to, ka acīmredzami un smagi ir pārkāptas tās plašās rīcības brīvības robežas, ar ko ECB ir apveltīta, īstenojot savas pilnvaras monetārās politikas jomā. Tas tā ir vēl jo vairāk tāpēc, ka, lai varētu izmantot šo rīcības brīvību, ECB, pirmkārt, ir jāprognozē un jānovērtē sarežģīti un nenoteikti ekonomiski notikumi, kā, piemēram, kapitāla tirgu, monetārās masas un inflācijas līmeņu attīstība, kas ietekmē Eurosistēmas un norēķinu un kredīta sistēmu pareizu darbību, un, otrkārt, jāveic politiska, ekonomiska un sociāla rakstura izvēles, kas prasa līdzsvarot un savietot dažādos LESD 127. panta 1. punktā paredzētos mērķus, galvenais no kuriem ir cenu stabilitātes saglabāšana (šajā ziņā skat. ģenerāladvokāta P. Krusa Viljalona [P. Cruz Villalón] secinājumus lietā Gauweiler u.c., C‑62/14, Krājums, EU:C:2015:7, 111. punkts un tajā minētā judikatūra; šajā ziņā un pēc analoģijas skat. arī spriedumus Arcelor/Parlaments un Padome, minēts 53. punktā, EU:T:2010:54, 143. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2011. gada 16. decembris, Enviro Tech Europe un Enviro Tech International/Komisija, T‑291/04, Krājums, EU:T:2011:760, 125. punkts un tajā minētā judikatūra).

69      Visbeidzot, jautājumā par iestāžu normatīvo darbību, tostarp to, ka ECB pieņem tādus vispārpiemērojamus aktus kā Lēmums 2012/153, ir nospriests, ka ierobežojoša pieeja Savienības atbildībai minēto likumdošanas darbību dēļ ir skaidrojama ar to, ka, pirmkārt, likumdošanas funkcijas veikšanu, pat ja pastāv tiesas kontrole pār aktu likumību, nedrīkst kavēt iespēja, ka tiks celtas prasības par zaudējumu atlīdzību ikreiz, kad Savienības vispārīgās intereses liek pieņemt tiesību aktus, kas var apdraudēt privātpersonu intereses, un, otrkārt, likumdošanas kontekstā, ko raksturo [plašas] rīcības brīvības pastāvēšana, kas ir nepieciešama Savienības politikas īstenošanai, Savienības atbildība var iestāties tikai tad, ja attiecīgā iestāde ir acīmredzami un būtiski pārkāpusi tai noteiktās pilnvaru īstenošanas robežas (šajā ziņā skat. spriedumu, 2008. gada 9. septembris, FIAMM u.c./Padome un Komisija, C‑120/06 P un C‑121/06 P, Krājums, EU:C:2008:476, 174. punkts).

70      Prasītāju izvirzīto pamatu par prettiesiskumu pamatotība ir jāizvērtē šo kritēriju gaismā.

 Par it kā prettiesisko ECB rīcību

–       Ievadapsvērumi

71      Saskaņā ar prasītāju teikto ECB esot izdarījusi vairākas prettiesiskas darbības, kas var radīt Savienības atbildību, proti, pirmkārt, ar Grieķijas Republiku noslēgusi 2012. gada 15. februāra apmaiņas nolīgumu, kuru prasītāji lūdz Vispārējo tiesu uzdot ECB uzrādīt, otrkārt, atteikusies piedalīties Grieķijas valsts parāda restrukturizācijā, kas Grieķijas Republikai esot bijusi uzspiesta, lai saņemtu jaunu finansiālo atbalstu, un, treškārt, pieņēmusi Lēmumu 2012/153, kurā Grieķijas parāda vērtspapīru spēja būt par nodrošinājumu ir pakārtota atpirkšanas programmai, kas noteikta tikai par labu valstu centrālajām bankām, lai arī šie vērtspapīri neatbilda kredīta kvalitātes nosacījumiem.

72      ECB nepiekrīt, ka būtu pārkāpusi kādu tiesību noteikumu, ar kuru domāts piešķirt tiesības privātpersonām. Noteikumi, kas it kā esot pārkāpti, esot saistīti ar Grieķijas Republikas parādnieka stāvokli, ECB vienīgi esot izteikusi savu viedokli par to, vai PSI ir vai nav lietderīga, un “troikā” tai esot bijusi vienīgi padomdevēja loma. ECB paskaidro, ka tai neesot nekādu juridisku vai finansiālu attiecību ar prasītājiem, tā neesot nedz prasītāju turējumā esošo parāda vērtspapīru parādniece, nedz emitente, bet gan pati esot Grieķijas Republikas kreditore. Turklāt tā neesot rīkojusies “tieši pretēji prasītājiem”, bet uzņemdamās pienākumus, kas LESD, tostarp tā 127. pantā, tai noteikti saistībā ar Grieķijas valsts parāda krīzes risināšanu. Tāpēc prasītāju piesauktie noteikumi neesot piemērojami attiecībā uz tās lomu PSI kontekstā un viņus neapveltot ar tos aizsargājošām tiesībām.

–       Par pamatu, ka esot pārkāpts tiesiskās paļāvības aizsardzības princips

73      Saistībā ar pirmo pamatu prasītāji apgalvo, ka ar iepriekš 71. punktā minētajām rīcībām ir pārkāpts Grieķijas parāda vērtspapīru turētāju tiesiskās paļāvības aizsardzības princips, jo tās ir pretrunā apliecinājumiem, ko snieguši ECB secīgie priekšsēdētāji Ž. K. Trišē [J. C. Trichet] un M. Dragi [M. Draghi], kā arī tās direktorāta locekļi. Šajos paziņojumos esot bijis teikts, ka, pirmkārt, ECB turējumā esošo Grieķijas parāda vērtspapīru “brīvprātīga” apmaiņa netikšot veikta, otrkārt, neesot bijis nekāda Grieķijas Republikas samaksas saistību neizpildes riska, treškārt, Grieķijas valsts parāda piespiedu restrukturizācija neesot iespējama, ceturtkārt, privāto kreditoru iesaiste šādā restrukturizācija esot iespējama tikai brīvprātīgā kārtā, piektkārt, minēto vērtspapīru nominālvērtības samazinājums neesot iespējams un, sestkārt, gadījumā, ja šāda situācija tomēr rastos, Grieķijas parāda vērtspapīri vispār netiktu pieņemti kā nodrošinājums. Saskaņā ar prasītāju teikto šie konkrētie, beznosacījumu un saskanīgie apliecinājumi no pilnvarotiem un ticamiem avotiem bija tādi, kas tiesību subjektiem radīja pamatotas cerības, kuras vēlāk tika pieviltas ar secīgajām ECB prettiesiskajām rīcībām, tostarp ar 2012. gada 15. februāra apmaiņas nolīgumu. Replikas rakstā prasītāji precizējot paskaidro, ka tas, ka ECB, būdama interešu konflikta situācijā, tāpēc ka tā pati bija Grieķijas Republikas kreditore, ir noslēgusi slepenu un diskriminējošu apmaiņas nolīgumu, lai izvairītos no Grieķijas valsts parāda restrukturizācijas un sev piešķirtu privileģētā kreditora statusu, ir pretrunā LES 5. pantam un tiesiskās noteiktības principam. Šīs restrukturizācijas kontekstā ECB loma neesot bijusi vienīgi tīri konsultatīva, jo šajā restrukturizācijā tā esot piedalījusies kā ar savdabīgām lēmumpieņemšanas un paraksta pilnvarām apveltīta “troikas” locekle un vadošā figūra.

74      ECB būtībā atbild, ka – gluži pretēji – tās paziņojumos presei un pārstāvju publiskajos izteikumos esot skaidri norādīts un darīts zināms, ka pirmkārt, PSI neietilpst ECB kompetencēs un ka lēmumus par to ir pieņēmušas valstu valdības, un ka, otrkārt, valsts parāda krīze Eiropā rada ievērojamus iespējamus riskus saistībā ar investīcijām Grieķijas parāda vērtspapīros. Kādā ECB 2011. gada 6. jūnija publikācijā esot īpaši iztirzāts jautājums par PSI sekām un vērsta uzmanība uz nevēlamajām sekām, kas varētu izrietēt no “nepārdomātas un automātiskas” šā minētā instrumenta īstenošanas. Tāpēc attiecīgajos dokumentos esot pierādīts, ka ECB nav bijusi noteicošā jeb izšķirošā loma saistībā ar PSI pieņemšanu un ka nevienu no viedokļiem, ko tā izklāstījusi savu pilnvaru robežās, prasītājiem neesot bijis pamata uztvert kā garantiju tam, ka šāds PSI netiks pieņemts. Rūpīgi un informēti iepazīstoties ar minētajiem dokumentiem, esot bijis jāsaprot, ka PSI bija viens no iespējamajiem risinājumiem un ka to pieņemt juridiski un politiski bija tikai un vienīgi Grieķijas Republikas ziņā. Tā kā neesot neviena paziņojuma, kurā PSI iespēja būtu nepārprotami izslēgta, ECB par to neesot sniegusi nevienu konkrētu, beznosacījumu un saskanīgu apliecinājumu.

75      No pastāvīgās judikatūras izriet, ka tiesības pamatoties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu ir ikvienam, kam kāda Savienības iestāde ir devusi pamatotas cerības. Tomēr tiesības atsaukties uz šo principu ir pakārtotas trīs kumulatīvu nosacījumu izpildei. Pirmkārt, Savienības iestādei ir jābūt sniegušai ieinteresētajai personai konkrētus, beznosacījumu un saskanīgus apliecinājumus no pilnvarotiem un ticamiem avotiem. Otrkārt, šīm garantijām ir jābūt tādām, kas var radīt tiesisku paļāvību personai, uz kuru tās attiecas. Treškārt, sniegtajām garantijām ir jāatbilst piemērojamajām tiesību normām (šajā ziņā skat. spriedumus, 2011. gada 17. marts, AJD Tuna, C‑221/09, Krājums, EU:C:2011:153, 71. un 72. punkts; 2013. gada 14. marts, Agrargenossenschaft Neuzelle, C‑545/11, Krājums, EU:C:2013:169, 23.–25. punkts un tajos minētā judikatūra; 2010. gada 18. jūnijs, Luksemburga/Komisija, T‑549/08, Krājums, EU:T:2010:244, 71. punkts, un 2012. gada 27. septembris, Applied Microengineering/Komisija, T‑387/09, Krājums, EU:T:2012:501, 57. un 58. punkts un tajos minētā judikatūra).

76      Turklāt ir jāatgādina, ka – lai arī iespēja atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzību kā Savienības tiesību pamatprincipu ir pavērta ikvienam saimnieciskās darbības subjektam, kuram kāda iestāde ir devusi pamatotas cerības –, ja apdomīgs un piesardzīgs saimnieciskās darbības subjekts ir spējīgs paredzēt tāda Savienības pasākuma pieņemšanu, kurš var ietekmēt viņa intereses, viņš nevar atsaukties uz šo principu, kad šis pasākums ir pieņemts. Saimnieciskās darbības subjekti nevar arī tiesiski paļauties, ka tiks saglabāta pašreizējā situācija, kas var tikt mainīta, Savienības iestādēm īstenojot rīcības brīvību, it īpaši tādā jomā kā monetārā politika, kuras mērķis ir pastāvīga pielāgošanās atkarībā no ekonomiskās situācijas izmaiņām (šajā ziņā pēc analoģijas skat. spriedumus, 2009. gada 10. septembris, Plantanol, C‑201/08, Krājums, EU:C:2009:539, 53. punkts un tajā minētā judikatūra; AJD Tuna, minēts 75. punktā, EU:C:2011:153, 73. punkts; Agrargenossenschaft Neuzelle, minēts 75. punktā, EU:C:2013:169, 26. punkts, un 2005. gada 19. oktobris, Cofradía de pescadores “San Pedro de Bermeo” u.c./Padome, T‑415/03, Krājums, EU:T:2005:365, 78. punkts).

77      Tādējādi ir jāizvērtē, vai ECB paziņojumi presei un vairāku tās locekļu publiskie izteikumi bija konkrēti, beznosacījumu un saskanīgi apliecinājumi no pilnvarotiem un ticamiem avotiem, kas būtu varējuši radīt pamatotas cerības prasītājiem, ka viņu Grieķijas parāda vērtspapīru vērtība noteikti netiks diskontēta.

78      Šajā ziņā ir jāpaskaidro, ka prasītāju iesniegtie paziņojumi presei un publiskie izteikumi ir atšķirīgi tēmas un satura ziņā. Pirmkārt, būtībā tie ir laikā no 2011. gada aprīļa līdz jūnijam toreizējā ECB priekšsēdētāja Ž. K. Trišē un viņa amatā pēc tam ieceltā M. Dragi veiktie paziņojumi, kuros tostarp pausti ECB izteiktie un atkārtotie iebildumi pret Grieķijas valsts parāda restrukturizāciju un Grieķijas Republikas selektīvo parādsaistību neizpildi. Otrkārt, prasītāji piesauc ECB Padomes locekļa L. Bini Smagi [L. Bini Smaghi] 2011. gada 16. jūnija publisko paziņojumu un 2010. gada 15. septembra runu par “Savienības ekonomiskās vadības un stabilitātes ietvaru pilnveidošanu konkrēti euro zonā”.

79      Jautājumā par M. Dragi un Ž. K. Trišē paziņojumiem ir jākonstatē, ka, ievērojot, pirmkārt, to vispārīgumu, otrkārt, to, ka ECB kompetencē – kā pareizi uzsvērts minētajos paziņojumos – nav lemt par iespējamu selektīvas parādsaistību neizpildes skartas dalībvalsts valsts parāda restrukturizāciju, un, treškārt, finanšu tirgos toreiz valdošo nedrošību, it īpaši jautājumā par Grieķijas Republikas finansiālā stāvokļa turpmāko attīstību, šie paziņojumi nebija uzskatāmi par konkrētiem un beznosacījumu apliecinājumiem no pilnvarotiem un ticamiem avotiem, kur nu vēl jautājumā par iespēju, ka šī dalībvalsts nepieņems lēmumu par šādu restrukturizāciju. Proti, lai arī ECB bija iesaistīta Grieķijas Republikas finansiālā stāvokļa attīstības pārraudzībā tās, SVF un Komisijas veidotās “troikas” ietvaros, tās kompetencē nebija lemt par šādu pasākumu, kas galvenokārt – ja pat ne tikai un vienīgi – ietilpst attiecīgās dalībvalsts suverēnajā varā un budžeta pilnvarās, konkrēti, tās likumdošanas varā, un zināmā mērā ir saistīts ar dalībvalstu ekonomiskās politikas saskaņošanu atbilstoši LESD 120. un nākamajiem pantiem. Šajos apstākļos iebildums pret šādu restrukturizāciju, ko Ž. K. Trišē un M. Dragi publiski atkārtoti ir izteikuši pieaugošā finanšu tirgu dalībnieku nedrošības gaisotnē, bija interpretējams kā vienīgi tīri politiski ekonomiskas nozīmes iebildums. Proti, šādi rīkojoties, šo paziņojumu autori vēlējās šos tirgus dalībniekus brīdināt, pirmkārt, par turpmāku toreizējā ekonomiskā stāvokļa pasliktināšanos vai pat iespējamu Grieķijas Republikas maksātnespēju, jo tās vērtspapīrus, attiecībā uz kuriem potenciāli netiktu izpildītas parādsaistības, ECB un valstu centrālās bankas vairs nevarēja pieņemt kā nodrošinājumus Eurosistēmas kredītoperāciju kontekstā (skat. vēlāk pieņemto Lēmumu 2012/133), un, otrkārt, par riskiem, ko šāda notikumu attīstības gaita varētu radīt finanšu sistēmas stabilitātei un Eurosistēmas darbībai kopumā. Jāpiebilst, ka šajā secīgo ECB priekšsēdētāju iebildumā bija arī paskaidrots, ka gadījumā, ja šāda neizpilde tomēr rastos un attiecīgās dalībvalstis nolemtu veikt valsts parāda restrukturizāciju, ECB pieprasīs, lai šī restrukturizācija tiktu atbalstīta ar pietiekamām garantijām, lai nosargātu tā veselumu un saglabātu stabilitāti un paļāvību finanšu tirgos. No tā izriet, ka, šādi rīkojoties, ECB nav arī vairojusi pamatotas cerības jautājumā par to, ka tā joprojām iebildīs gadījumā, ja attiecīgās dalībvalstis tomēr nolemtu veikt šādu restrukturizāciju, vai par jautājumā par savu eventuālo – neesošo – juridisko spēju novērst šādu risinājumu.

80      Jautājumā par L. Bini Smagi paziņojumiem ir jāuzsver, ka viņš tikai publiski ir norādījis, ka, pirmkārt, ECB nevarētu piedalīties “Grieķijas parāda atmaksas termiņu pagarināšanā”, jo tas būtu pretrunā tai piemērojamajiem noteikumiem, un, otrkārt, ka iespējama kādas dalībvalsts valsts parāda restrukturizācija, ja tā izrādītos vajadzīga, būtu iespējama tikai tad, ja par to kreditori būtu vienojušies ar parādniekiem. Šajā kontekstā viņš īpaši minēja euro zonas dalībvalstīm esošo iespēju pieņemt KRK, ar ko minētajiem kreditoriem un parādniekiem būtu vieglāk panākt vienošanos par taisnīgu nastas sadalījumu. Pretēji tam, ko norāda prasītāji, šajos apgalvojumos nav izslēgts, ka varētu notikt vai nu Grieķijas valsts parāda restrukturizācija, vai pieņemts lēmums par to, vai arī Grieķijas Republikas parādsaistību neizpilde, bet gan vienīgi norādīts uz ECB ierobežoto rīcības brīvību šajā kontekstā, kā arī nosacījumiem, ar kādiem šāda restrukturizācija varētu tikt īstenota vai būtu jāīsteno. No tiem neesot arī secināms nekāds konkrēts un beznosacījumu apliecinājums, ka ECB galu galā iebildīs pret šādu restrukturizāciju, ja par to izlemtu dalībvalstis vai kompetentie orgāni, vai ka attiecīgajā gadījumā tā šādā pasākumā jebkādi nepiedalīsies.

81      Līdz ar to šajā lietā prasītāju piesauktie ECB locekļu publiskie izteikumi nav konkrēti beznosacījumu un saskanīgi apliecinājumi, ka būtu izslēdzama iespējama Grieķijas valsts parāda restrukturizācija, un nav nākuši no pilnvarotiem un ticamiem avotiem judikatūras izpratnē, un tāpēc pamats par tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu ir jānoraida.

82      Ad abundantiam tomēr paskaidrojams, kā apgalvo ECB, ka investora veikta valsts parāda vērtspapīru iegāde pēc savas būtības ir darījums, kas ietver zināmu finansiālu risku, jo tas ir pakļauts kapitāla tirgos notiekošās attīstības gaitas nejaušībām, un ka vairāki prasītāji pat ir iegādājušies Grieķijas parāda vērtspapīrus laikā, kad Grieķijas Republikas finanšu krīze norisinājās pilnā sparā. Taču, ievērojot Grieķijas Republikas ekonomisko stāvokli un toreiz ar to saistīto nedrošību, attiecīgie investori nevar apgalvot, ka tie būtu rīkojušies kā tādi rūpīgi un piesardzīgi saimnieciskās darbības subjekti iepriekš 76. punktā minētās judikatūras izpratnē, kas varētu atsaukties uz pamatotu cerību esamību. Gluži pretēji, ievērojot publiskos izteikumus, ko prasītāji piesaukuši savu iebildumu pamatošanai (skat. iepriekš 78. punktu), minētajiem investoriem bija jāapzinās ļoti svārstīgais ekonomiskais stāvoklis, kas nosaka viņu iegādāto Grieķijas parāda vērtspapīru vērtības svārstības, kā arī ievērojamais risks, ka Grieķijas Republika nespēs – kaut vai arī tikai selektīvi – izpildīt savas parādsaistības. Turklāt, kā arī trāpīgi norāda ECB, rūpīgs un piesardzīgs saimnieciskās darbības subjekts, uzzinādams par šiem publiskajiem izteikumiem, nevarētu izslēgt Grieķijas valsts parāda restrukturizācijas risku, ņemot vērā viedokļu atšķirību, kas šajā jautājumā valdīja euro zonas dalībvalstīs un citos iesaistītajos orgānos, piemēram, Komisijā, SVF un ECB.

83      Visbeidzot, ciktāl prasītāji šajā kontekstā piesauc arī tiesiskās noteiktības principa pārkāpumu, pietiek vien norādīt, ka viņi nav izklāstījuši nevienu papildu un konkrētu argumentu, kas liecinātu, ka ECB izturēšanās Grieķijas valsts parāda restrukturizācijas priekšvēstures notikumu kontekstā būtu sekmējusi tāda tiesiskā regulējuma pieņemšanu, kas seku ziņā nebūtu pietiekami skaidrs, konkrēts un paredzams (šajā ziņā skat. spriedumu, 2005. gada 7. jūnijs, VEMW u.c., C‑17/03, Krājums, EU:C:2005:362, 80. punkts un tajā minētā judikatūra), nedz ļāvis tiesību subjektiem pietiekami skaidri apzināties tiem šajā regulējumā uzlikto pienākumu tvērumu (šajā ziņā pēc analoģijas skat. spriedumu, 2004. gada 29. aprīlis, Sudholz, C‑17/01, Krājums, EU:C:2004:242, 34. punkts un tajā minētā judikatūra). Tāpēc nav atzīstams arī šis iebildums par tiesiskās noteiktības principa pārkāpumu.

84      Līdz ar to prasītāji nav pierādījuši, ka ECB būtu izdarījusi tiesiskās paļāvības aizsardzības principa, nedz pat – šajā kontekstā – tiesiskās noteiktības principa pārkāpumu, kura dēļ tā varētu būt saucama pie ārpuslīgumiskās atbildības.

–       Par pamatu, ka esot pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes pret “privātajiem kreditoriem” princips un pari passu noteikums

85      Saistībā ar otro pamatu prasītāji norāda, ka esot pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes pret privātajiem kreditoriem princips, tostarp Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 20. un 21. panta izpratnē, jo ECB un valstu centrālās bankas, īstenodamas 2012. gada 15. februāra apmaiņas nolīgumu, esot nodrošinājušas, ka to attiecīgajos portfeļos esošie Grieķijas parāda vērtspapīri tiks pasargāti no Grieķijas valsts parāda restrukturizācijas saskaņā ar KRK un tiks imunizēti pret vērtības samazinājumu. Ar iepriekš 71. punktā minēto rīcību, neņemdama vērā privāto kreditoru un noguldītāju – kuru vidū ir arī prasītāji – mantisko stāvokli, ECB esot pārkāpusi šo principu. Princips, ka attieksmei pret visiem kreditoriem vai noguldītājiem jābūt vienlīdzīgai, esot paredzēts arī starptautiskā līmenī kā paražu tiesību princips un esot uzskatāms arī par Savienības tiesību vispārējo principu vai LESD 10. pantā un Pamattiesību hartas 20. un 21. pantā paredzētā vispārējā nediskriminēšanas principa tiešu un konkrētu izpausmi. Tātad tā dēvētais par condicio creditorum jeb pari passu noteikums, ka norēķinos attieksmei pret kreditoriem neatkarīgi no to statusa jābūt vienlīdzīgai, attiecoties arī uz ECB. Tādējādi savā 2012. gada 6. septembra paziņojumā presei par tiešo monetāro darījumu (turpmāk tekstā – “TMD”) programmas uzsākšanu ECB esot piekritusi “tādai pašai attieksmei (pari passu) kā pret privātajiem vai citiem kreditoriem jautājumā par vērtspapīriem, ko emitējušas euro zonas valstis un iegādājusies Eurosistēma saistībā ar [TMD] atbilstoši minēto vērtspapīru nosacījumiem”. Tāpēc apstāklis, ka ECB iegādājusies Grieķijas parāda vērtspapīrus ar Lēmumu 2010/281 paredzētās atpirkšanas programmas ietvaros, neradot nekādu īpašu attieksmi pret to, un tai esot bijis jāuzņemas tāds pats kredītrisks kā ikvienam citam privātajam vai institucionālajam investoram. Grieķijas parāda vērtspapīru turētāju statusā esošie prasītāji – gluži tāpat kā ECB un valstu centrālās bankas – esot Grieķijas Republikas privāttiesiskie kreditori, un viņiem nodarītais kaitējums Eiropas tautsaimniecībā spēj radīt tādas pašas sistēmiskās sekas. Iepriekš apmainot ECB un valstu centrālo banku portfeļos esošos parāda vērtspapīrus pret jauniem vērtspapīriem, šīs bankas esot varējušas pasargāties no Grieķijas valsts “pilotētas un maskētas [norēķinu] saistību neizpildes”, kā rezultātā vājinājās pārējie parāda vērtspapīri, kurus neizdevās šādi apmainīt, un tām nācās saskarties ar šīs dalībvalsts “ierobežoto maksātspēju”. Šādi ECB un valstu centrālās bankas esot sev saglabājušas “privileģētas šķiras” kreditora statusu – par ļaunu privātajam sektoram, aizbildinoties ar savu sūtību monetārās politikas jomā. Turklāt ar Lēmumu 2012/153 ECB esot prettiesiski pakārtojusi Grieķijas parāda vērtspapīru atbilstību nosacījumam par to, ka valstu centrālo banku labā īstenojama programma tādu vērtspapīru atpirkšanai, kuru vērtējums Eurosistēmas kredītoperācijās ir zems. Prasītāji apstrīd, ka šī nevienlīdzīgā attieksme būtu objektīvi attaisnota ar sabiedriskajām interesēm vai Līgumu noteikumiem, jo LESD 127. panta 1. punktā un LES 3. panta 3. un 4. punktā un 13. pantā šāda veida atkāpe nav paredzēta. Lai kā arī nebūtu, ECB neesot pierādījusi, kādā ziņā 2012. gada 15. februāra apmaiņas nolīgums un tikai valstu centrālo banku labā īstenotā atpirkšanas programma ietilptu tās rīcības brīvībā monetārās politikas jomā, sekmējot euro zonas cenu stabilitāti, un būtu samērīgi un vajadzīgi.

86      ECB apstrīd, ka vienlīdzīgas attieksmes pret kreditoriem princips būtu piemērojams privāttiesisku līgumu noteikumu kontekstā, jo parāda vērtspapīru emitentam esot tiesības, nevis pienākums to iekļaut vērtspapīru pavaddokumentācijā. Šis noteikums neesot nedz universāls, nedz rodams starptautiskajās publiskajās tiesībās vai dalībvalstīm kopīgās konstitucionālajās tiesībās un nebūt neesot vispārējs Savienības tiesību princips, jo to piemērot ir attiecīgā emitenta ziņā. Pat ja tiktu pieņemts, ka apgalvotais pienākums ievērot minēto principu būtu pārāks Savienības tiesību noteikums, tas radītu tiesisku pienākumu tikai pašam parāda emitentam, proti, šajā gadījumā – Grieķijas valstij, nevis tās kreditoriem. ECB turklāt apstrīd, ka tā būtu prasītājiem pielīdzināms Grieķijas Republikas kreditors, jo tie esot tādi investori, kas vēlas gūt lielu peļņu un veikuši investīciju tikai un vienīgi privātā kārtā. Turpretim ECB otrreizējā vērtspapīru tirgū Grieķijas parāda vērtspapīrus esot iegādājusies, vienīgi īstenojot savas publiskās pilnvaras, ar ko tā apveltīta saskaņā ar LESD 127. panta 1. punktu, lasot to kopsakarā ar LES 3. panta 3. un 4. punktu un 13. panta 1. punktu, kā tas esot apstiprināts Eurogrupas 2012. gada 21. februāra deklarācijā un Grieķijas Likuma Nr. 4050/2012 pamatojuma izklāstā. Tādējādi ar Lēmumu 2010/281 galvenokārt tālab, lai saglabātu cenu stabilitāti saskaņā ar LESD 127. panta 1. punktu, ECB esot nolēmusi uzsākt vērtspapīru tirgu pagaidu programmu, kuras ietvaros ECB un valstu centrālās bankas esot iegādājušās tostarp Grieķijas Republikas emitētos vērtspapīrus. Šo iegāžu mērķis esot bijis saglabāt “pareizu monetārās politikas transmisijas mehānisma darbību, kas ir būtiski nepieciešama, lai nodrošinātu cenu stabilitāti, un sekmēt “uz cenu stabilitāti vidējā termiņā orientētas monetārās politikas efektīvu īstenošanu”, nodrošinot [..] likviditāti euro zonas privāto un publisko parāda vērtspapīru tirgos [..]”, proti, tādu iemeslu dēļ, kas ļoti atšķiras no tiem iemesliem, kuru dēļ investēt nolēmuši citi privātie kreditori. Turklāt, ja no PSI nebūtu izslēgti Grieķijas parāda vērtspapīri, kas bija Eurosistēmas centrālo banku, ieskaitot Grieķijas Centrālo banku, turējumā, tiktu skarta Eurosistēmas finansiālā un funkcionālā neatkarība LESD 130. panta izpratnē, jo tiktu apdraudēta tās spēja refinansēt kredītiestādes un iejaukties kapitāla tirgos saskaņā ar Statūtu 18. panta 1. punktu. Tāpēc, tā kā attiecīgās situācijas neesot salīdzināmas, prasītājiem neesot pamata apgalvot nevienlīdzīgas attieksmes esamību.

87      Pirmām kārtām, Vispārējā tiesa uzskata, ka ir jāizvērtē, vai ar ECB inkriminēto rīcību ir pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips, kas noteikts Pamattiesību hartas 20. un 21. pantā (spriedums, 2013. gada 18. jūlijs, Sky Italia, C‑234/12, Krājums, EU:C:2013:496, 15. punkts), kas ECB kā Savienības iestādei ir jāievēro kā privātpersonas aizsargājošs pārāks Savienības tiesību noteikums. Proti, vispārējais vienlīdzīgas attieksmes princips liedz līdzīgas situācijas risināt atšķirīgi un atšķirīgas situācijas risināt vienādi, ja vien šāda attieksme nav objektīvi attaisnota. Atšķirīgo situāciju salīdzināmība tiek novērtēta, ņemot vērā visus to raksturojošos faktorus. Šie faktori ir jānosaka un jānovērtē tostarp attiecīgo atšķirību paredzošā Savienības tiesību akta priekšmeta un mērķa gaismā. Turklāt ir jāņem vērā tās jomas principi un mērķi, kurā attiecīgais akts ietilpst (skat. spriedumus, 2008. gada 16. decembris, Arcelor Atlantique un Lorraine u.c., C‑127/07, Krājums, EU:C:2008:728, 23., 25. un 26. punkts un tajos minētā judikatūra, un 2011. gada 12. maijs, Luksemburga/Parlaments un Padome, C‑176/09, Krājums, EU:C:2011:290, 31. un 32. punkts un tajos minētā judikatūra).

88      Taču šajā lietā prasītāji, balstoties uz kļūdainu premisu, secina, ka visas privātpersonas, kas iegādājušās Grieķijas parāda vērtspapīrus kā Grieķijas Republikas “privātie” noguldītāji vai kreditori, no vienas puses, un ECB un Eurosistēmas valstu centrālās bankas, no otras puses – ievērojot to attiecīgo noteikumu principus un mērķus, ar kuriem tikušas pamatotas inkriminētās rīcības – esot vispārējā vienlīdzīgas attieksmes principa piemērojamībai vajadzīgajā salīdzināmā vai pat identiskā situācijā. Šajā argumentācijā bez ievērības ir atstāts konkrēti apstāklis, ka, veicot Grieķijas parāda vērtspapīru iegādi, tostarp saskaņā ar Lēmumu 2010/281, ECB un minētās valstu centrālās bankas rīkojās, pildot savus LESD 127. panta 1. un 2. punktā un, konkrēti, Statūtu 18. panta 1. punkta pirmajā ievilkumā paredzētos pamatuzdevumus nolūkā saglabāt cenu stabilitāti un nodrošināt pareizu monetārās politikas darbību, kā arī minētajā lēmumā noteiktajās robežās (skat. minētā lēmuma preambulas 5. apsvērumu).

89      Tādējādi, pirmkārt, Lēmumā 2010/281 noteiktā valsts, tostarp Grieķijas, parāda vērtspapīru iegādes programma ir īpaši pamatota ar LESD 127. panta 2. punkta pirmo ievilkumu un, konkrēti, Statūtu 18. panta 1. punktu, un, ievērojot finanšu krīzi, kurā bija nonākusi Grieķijas valsts, tā tika apstiprināta, ņemot vērā “ārkārtas apstākļus finanšu tirgos, ko raksturo ievērojama spriedze dažos tirgu segmentos, kas apgrūtina monetārās politikas transmisijas mehānisma darbību un attiecīgi uz cenu stabilitāti vidējā termiņā orientētas monetārās politikas efektīvu īstenošanu”. Tāpēc saskaņā ar šajā lēmumā teikto šai programmai bija jābūt “daļ[ai] no Eurosistēmas vienotās monetārās politikas”, lai “novērst[u] vērtspapīru tirgu nepareizu funkcionēšanu un atjaunot[u] atbilstošu monetārās politikas transmisijas mehānismu” (minētā lēmuma preambulas 2.–4[3]. apsvērums). Prasītāji neapstrīd šos iemeslus kā tādus, bet gan attiecīgo situāciju salīdzināmību pamato vienīgi ar apstākli, ka Grieķijas parāda vērtspapīrus iegādājušies gan privātie investori, gan Eurosistēmas centrālās bankas esot līdztiesīgi Grieķijas valsts kreditori.

90      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Statūtu 18. panta 1. punkta pirmo ievilkumu, “lai sasniegtu ECBS mērķus un veiktu tās uzdevumus, ECB un valstu centrālās bankas var” patiešām tostarp “darboties finanšu tirgos, [..] veicot tiešus pirkšanas un pārdošanas darījumus (tūlītējos darījumos vai nākotnes darījumos) [..] prasības [prasījumus] un tirgojamus finanšu instrumentus, kas denominēti euro vai citās valūtās [..]”. No tā izriet, ka valsts parāda vērtspapīru atpirkšanas programma un līdz ar to Eurosistēmas centrālo banku veiktā šādu vērtspapīru iegāde ietilpst ECBS pamatuzdevumos LESD 127. panta 1. un 2. punkta izpratnē, lasot tos kopsakarā ar LESD 282. panta 1. punktu, proti, ka šie pasākumi ir pamatoti ar Statūtu 18. panta 1. punkta pirmajā ievilkumā paredzēto pilnvarojumu. Turklāt no šīs nupat minētās tiesību normas izriet, ka šos valsts parāda vērtspapīrus minētās centrālās bankas otrreizējā tirgū ir iegādājušās vienīgi tālab, lai sasniegtu ECBS mērķus un izpildītu savus uzdevumus, kas izslēdz jebkādu ar šo mērķi nesaistītu iemeslu, tostarp vēlmi gūt lielu peļņu no investīcijām vai spekulatīvos darījumos.

91      Līdz ar to ir jākonstatē, ka prasītāji kā investori vai noguldītāji, kas rīkojušies savā vārdā un tikai un vienīgi privātās interesēs gūt maksimālu peļņu no savām investīcijām, bija situācijā, kas bija atšķirīga no tās, kādā bija Eurosistēmas centrālās bankas. Lai arī saskaņā ar piemērojamajām privāttiesībām valsts parāda vērtspapīru iegādē minētās centrālās bankas – gluži tāpat kā privātie investori – ieguva tos emitējušās parādnieces valsts kreditora statusu, ar šo kopīgo iezīmi vien vēl nav pietiekami, lai tās varētu tikt uzskatītas par esošām situācijā, kas būtu līdzīga vai identiska minēto investoru situācijai. Proti, ar šādu, raugoties tikai no privāttiesību viedokļa, īstenoto pieeju netiktu ņemti vērā nedz juridiskie ietvari, kādos centrālās bankas veic minēto vērtspapīru iegādes operāciju, nedz vispārējo interešu mērķi, kas tām šajā ziņā ir jāievēro saskaņā ar piemērojamajiem to primāro tiesību noteikumiem, kuru principi un mērķi ir jāņem vērā, lai izvērtētu attiecīgo situāciju salīdzināmību saistībā ar vispārējo vienlīdzīgas attieksmes principu (skat. iepriekš 87. punktā minēto judikatūru).

92      Tātad ir jāsecina, ka prasītāji kā privātie investori, kas iegādājušies Grieķijas parāda vērtspapīrus vienīgi savās privātās mantiskās interesēs, neatkarīgi no tā, kas tieši motivējis viņu lēmumus investēt, bija situācijā, kas bija atšķirīga no tās, kurā bija Eurosistēmas centrālās bankas, kuru lēmumu investēt pamatā bija tikai un vienīgi vispārējo interešu mērķi, kas paredzēti LESD 127. panta 1. un 2. punktā, lasot tos kopsakarā ar LESD 282. panta 1. punktu, kā arī Statūtu 18. panta 1. punkta pirmo ievilkumu. Tādējādi, tā kā attiecīgās situācijas nav salīdzināmas, 2012. gada 15. februāra apmaiņas nolīguma noslēgšana un īstenošana nevar būt vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums.

93      Otrkārt, prasītājiem nav pamata arīdzan apgalvot būtībā, ka privātie investori un Eurosistēmas centrālās bankas esot salīdzināmās situācijās saistībā ar to, kā Eiropas tautsaimniecību ietekmē viņu prasījumu vērtības samazinājums. Saskaņā ar prasītāju teikto nastas, kas Grieķijas valsts parāda restrukturizācijas kontekstā esot uzliktas tikai un vienīgi privātajiem investoriem, “Eiropas tautsaimniecībā spēj radīt tādas pašas sistēmiskās sekas” kā Eurosistēmas centrālo banku vienlīdzīga iesaiste minētajā restrukturizācijā, no kuras tās esot izsargājušās, noslēdzot un īstenojot 2012. gada 15. februāra apmaiņas nolīgumu. Pat ja tiktu pieņemts, ka ar šo argumentu prasītāji vēlas apgalvot, ka PSI un KRK procedūra smagi pievīla privāto un institucionālo investoru paļāvību uz Grieķijas parāda vērtspapīriem piemītošo vērtību un līdz ar to arī Grieķijas valsts kā parādnieka uzticamību – par kuru bažīdamās, ECB sākotnēji iebilda pret Grieķijas Republikas selektīvo parādsaistību neizpildi un tās valsts parāda daļēju restrukturizāciju (skat. iepriekš 78.–80. punktu) –, viņi nav precizējuši un pierādījuši, kā šīs sekas būtu salīdzināmas ar tām, kādas nāktos ciest Eurosistēmas centrālajām bankām, un ka tās ietekmētu minētās sistēmas darbību tāpat. Gluži pretēji, ievērojot kopvērtību, kādā Grieķijas parāda vērtspapīrus ir iegādājušās un tur minētās centrālās bankas, – kā uzsvēruši paši prasītāji – iespējamā minēto banku iesaiste euro zonas dalībvalsts valsts parāda restrukturizācijā, vai tā būtu tiesiska vai prettiesiska, ievērojot LESD 123. pantu (skat. zemāk 114. punktu), draudētu ietekmēt Eurosistēmas finansiālo veselumu kopumā un tostarp tās spēju iejaukties kapitāla tirgos un refinansēt kredītiestādes saskaņā ar Statūtu 18. panta 1. punkta pirmo un otro ievilkumu. Šajā ziņā ir jāprecizē, ka valsts parāda vērtspapīri vienlaikus ir arī nodrošinājumi, kas šīm centrālajām bankām parasti ir jāpieņem Eurosistēmas kredītoperāciju mērķiem un tālab, lai saglabātu nacionālo kredītiestāžu piekļuvi likvīdiem (skat. iepriekš 4. punktā minētās vispārējās dokumentācijas 6. punktu). No tā izriet, ka ir jānoraida arī iebildums, ka ECB un Eurosistēmas valstu centrālās bankas esot sev saglabājušas “privileģētas šķiras” kreditora statusu par ļaunu privātajam sektoram, “aizbildinoties ar savu sūtību monetārās politikas jomā”.

94      Treškārt, šajā kontekstā nav atzīstams prasītāju arguments, ka ar Lēmumu 2012/153 ECB esot prettiesiski pakārtojusi Grieķijas parāda vērtspapīru atbilstību tam, ka valstu centrālo banku labā tiek īstenota programma to vērtspapīru atpirkšanai, kuru vērtējums Eurosistēmas kredītoperācijās ir zems. Ciktāl ar šo argumentu ir domāts apgalvot ECB piedēvējamu nevienlīdzīgu attieksmi par ļaunu privātajiem investoriem un, konkrēti, prasītājiem, šie prasītāji arīdzan nav precizējuši un pierādījuši, ka viņi bija situācijā, kas būtu analoģiska tai, kādā bija valstu centrālās bankas. Kā Vispārējā tiesa jau būtībā ir nospriedusi iepriekš 44. punktā minētajā rīkojumā Accorinti u.c./ECB (EU:T:2014:611, 76.–78. punkts), pat ja Grieķijas Republikas pienākums sniegt papildu nodrošinājumu valstu centrālo banku labā iegādes programmas veidā bija juridiski pamatots ar Lēmumu 2012/153, ar minēto pienākumu bija vienīgi domāts garantēt, ka tiek saglabāta iespēja šīm centrālajām bankām pieņemt Grieķijas parāda vērtspapīrus kā pienācīgus nodrošinājumus Eurosistēmas kredītoperāciju mērķiem Statūtu 18. panta 1. punkta otrā ievilkuma izpratnē, jo bez šāda papildu nodrošinājuma minētie vērtspapīri vairs nebūtu atbilduši Eurosistēmas prasību minimumam kredītnodrošinājuma sliekšņu jomā saskaņā ar attiecīgajiem vispārējās dokumentācijas kritērijiem. Tātad ar minēto pienākumu esot nodrošināta Eurosistēmas centrālo banku rīcības brīvības saglabāšana atbilstoši tam, kas noteikts LESD 127. panta 1. un 2. punktā, lasot tos kopsakarā ar LESD 282. panta 1. punktu, kā arī Statūtu 18. panta 1. punkta pirmo un otro ievilkumu, un līdz ar to attiecās uz tādu situāciju, kas nebija salīdzināma ar to, kurā bija privātie investori. Proti, tāpēc, ka šie nupat minētie investori bija iegādājušies un turēja Grieķijas parāda vērtspapīrus tikai un vienīgi privātiem mērķiem, viņi bija situācijā, kas atšķiras no tās, kurā bija atbilstoši iepriekš minētajiem noteikumiem ar pilnvarām un pienākumiem apveltītās Eurosistēmas centrālās bankas. No tā izriet, ka prasītāji nevarēja, pamatojoties uz vienlīdzīgas attieksmes principu, pretendēt uz analoģisku iespēju izmantot programmu, kurā viņu parāda vērtspapīrus atpērk Grieķijas valsts.

95      Lai kā arī nebūtu, kā arī Vispārējā tiesa jau ir nospriedusi iepriekš 44. punktā minētajā rīkojumā Accorinti u.c./ECB (EU:T:2014:611, 85. punkts), Lēmuma 2012/153 1. panta 1. punktā uzdotais papildu nodrošinājums garantēja, ka saglabājas visu ar minēto nodrošinājumu aptverto, ieskaitot atbilstoši KRK konvertēto, Grieķijas parāda vērtspapīru atbilstība. Tādējādi ar minēto lēmumu šie vērtspapīri, kuru vidū bija arī prasītāju turējumā esošie un apmainītie vērtspapīri, tika aizsargāti pret papildu zaudējumu, kas būtu varējis izrietēt no to vērtējuma samazināšanās, vai pat Grieķijas Republikas maksātnespējas. No tā izriet, ka šajā aspektā prasītājiem arīdzan nav pamata apgalvot sev nelabvēlīgu nevienlīdzīgu attieksmi.

96      No tā izriet, ka saistībā ar norādītajiem aspektiem un rīcībām, ieskaitot 2012. gada 15. februāra apmaiņas nolīgumu un Lēmumu 2012/153, prasītāji nebija ar Eurosistēmas centrālo banku situāciju salīdzināmās vai tai identiskās situācijās, kas ļautu secināt vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpuma esamību.

97      Līdz ar to prasītāji nav pierādījuši, ka ECB būtu izdarījusi vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, kura dēļ tā varētu būt saucama pie ārpuslīgumiskās atbildības.

98      Otrām kārtām, jautājumā par iebildumiem, kas balstīti uz pari passu noteikumu, pirmkārt, būtu jānorāda, ka šāda noteikuma esamība Savienības tiesību sistēmā nav pierādīta.

99      Šajā ziņā ir jākonstatē, ka prasītāju apgalvotais apstāklis, ka 2010. gada ziņojumā ar virsrakstu “Principles for Stable Capital Flows and Fair Debt Restructuring in Emerging Markets” Principles Consultative Group (PCG) attiecībā uz “jaunajiem tirgiem” pari passu noteikumu esot ierosinājusi atzīt par piemērojamu starptautiskā mērogā, nav nozīmes jautājumā par to, vai šāds noteikums pastāv Savienības tiesību sistēmā. Tāpat prasītāji nevar arī lietderīgi pamatoties uz Padomes 2000. gada 29. maija Regulu (EK) Nr. 1346/2000 par maksātnespējas procedūrām (OV L 160, 1. lpp.; Īpašais izdevums latviešu valodā, 19. nod., 1. sēj., 191. lpp.). Šajā regulā – gluži pretēji – ir konstatēts, ka valstu tiesību sistēmās ir ievērojamas atšķirības šajā ziņā, ieskaitot jautājumu par preferenciālu attieksmi pret kreditoriem (tās pašas regulas preambulas 11. apsvērums), un ir vienīgi noteikti vienoti tiesību normu kolīziju noteikumi, tostarp tālab, lai koordinētu no realizācijas gūto līdzekļu sadalījumu, lai pēc iespējas saglabātu vienlīdzīgu attieksmi pret kreditoriem (minētās regulas preambulas 21. un 23. apsvērums).

100    Turklāt, ja noteikums par pari passu nozīmētu vienlīdzīgu attieksmi pret kreditoriem, neņemot vērā atšķirīgumu situācijās, kurās konkrēti atrodas, no vienas puses, privātie investori un, no otras puses, savus uzdevumus saskaņā ar LESD 127. pantu un Statūtu 18. pantu pildošās Eurosistēmas centrālās bankas, šāda noteikuma atzīšana Savienības tiesību sistēmā varētu būt pretrunā vienlīdzīgas attieksmes principam, kā tas izklāstīts iepriekš 87. punktā.

101    Otrkārt, līdz ar to pari passu noteikums attiecīgajā gadījumā juridiski saistošs var kļūt tikai tad, ja tas tiek ietverts līguma noteikumos – tostarp jautājumā par valsts parāda vērtspapīru emisiju un pārdošanu –, kas reglamentē attiecības starp obligācijas emitentu un parādnieku, no vienas puses, un tās turētāju un kreditoru, no otras puses. Tātad šis obligātums būtu atkarīgs no attiecīgā obligāciju emitenta autonoma lēmuma konkrēti vispārīgajos emisijas nosacījumos piekrist piemērot šo noteikumu, apņemoties vienlīdzīgi attiekties pret kreditoriem. Kā pareizi apgalvo ECB, no tā turklāt izriet, ka šajā lietā Grieķijas parāda vērtspapīru emitents, kam attiecīgajā gadījumā var būt saistošs pari passu noteikums, ir pati Grieķijas valsts, nevis Eurosistēmas centrālās bankas kā kreditori un šo vērtspapīru turētāji.

102    Visbeidzot, prasītājiem nav pamata atsaukties uz pēc šīs lietas faktiem pieņemto ECB lēmumu par TMD, kas, ievērojot tā savdabīgos nosacījumus un piemērošanas jomu, proti, EFSF un ESM pilntiesīgas makroekonomisko korekciju programmas vai piesardzības programmas esamību, attiecas uz situācijām, kas nav salīdzināmas ar to, kādu rada nepieredzēta valsts parāda krīze, ar kuru Grieķijas Republika saskārās 2012. gada sākumā, un kuru kontekstā pari passu noteikuma piemērošana ir atkarīga tieši no emisijas nosacījumiem, kam piekritis attiecīgos vērtspapīrus emitējušais parādnieks (skat. iepriekš 37. punktu).

103    Līdz ar to ir jāsecina, ka šis pamats ir pilnībā noraidāms.

–       Par pamatu, ka esot nepareizi izmantotas pilnvaras un pārkāpts samērīguma, “konsekvences un racionāluma” princips

104    Saistībā ar trešo pamatu prasītāji pārmet ECB, pirmkārt, ka esot nepareizi izmantotas pilnvaras, jo ECB nav rīcības brīvības – vai tai vismaz ļaunprātīgi esot jābūt izmantojušai šīs pilnvaras – lai pasargātu savu finanšu budžetu no zaudējumiem, kas jāsedz privātajiem kreditoriem, un, otrkārt, esot pārkāpts samērīguma, “konsekvences un racionāluma” princips, kas izriet no “LES 5. panta 4. punkta un LESD 296. panta noteikumiem”. Savās un valstu centrālo banku interesēs – izmantojot pilnvaras, kuru prasītājiem nav, – piešķirdama labvēlīgu attieksmi par ļaunu privātajiem kreditoriem, ECB esot nepareizi izmantojusi pilnvaras. Proti, šāds pasākums neietilpstot uz cenu stabilitātes nodrošināšanu vērstā monetārajā politikā. Turklāt ar 2012. gada 15. februāra apmaiņas nolīgumu ECB esot aizsargājusi savus finanšu resursus, novēršot to zaudējumus – kurus gan nācies ciest tikai privātajiem kreditoriem un noguldītājiem –, šādi rīkodamās, lai arī tai šajā ziņā nav rīcības brīvības, vai vismaz šo brīvību izmantojot ļaunprātīgi, “tostarp nosakot [p]papildu nodrošinājumu, par kuru 2011. gada 21. jūlijā nolēmuši euro zonas valstu un valdību vadītāji”. Saskaņā ar prasītāju teikto šī pilnvaru nepareizā izmantošana izrietot no tā, ka nav norādīts pamatojums jautājumā par konkrēto mērķi, kādu ECB centusies sasniegt ar veiktajiem pasākumiem, kas tātad arī šajā ziņā ir patvaļīgi. Proti, ECB rīcību noteicošais vai pat vienīgais mērķis esot bijis radīt privileģēta kreditora statusu, ar kuru – atšķirībā no privātajiem kreditoriem – iespējams pasargāties no Grieķijas valsts parāda restrukturizācijas. Lai kā arī nebūtu, šajās ECB rīcībās, kā arī tās lēmumos neesot ievēroti samērīguma, konsekvences un racionāluma principi. Visbeidzot, sarunās ar Grieķijas Republiku par apmaiņas nolīgumu neņemdama vērā privāto investoru īpašo situāciju, ECB neesot ievērojusi pārākos Savienības tiesību noteikumus un šādi esot rupji un acīmredzami pārkāpusi savu pilnvaru robežas. Tādējādi privātie kreditori esot bijuši vienīgie, kam nepamatoti un “soda” veidā esot bijis jācieš no uzspiestās Grieķijas valsts parāda restrukturizācijas izrietošās kaitīgās sekas, turpretim tās lielākajam kreditoram – ECB – no tām pasargājoties. Taču to Grieķijas parāda vērtspapīru nominālvērtības samazinājums, attiecībā uz kuriem veikta PSI, noteikti būtu bijis mazāks, ja vien ECB būtu pienācīgi piedalījusies šajā restrukturizācijā tāpat kā privātie kreditori.

105    ECB lūdz šo pamatu noraidīt. Tai esot bijusi vienīgi padomdevēja loma šajās sarežģītajās politiskos un makroekonomiskos jautājumus skarošajās sarunās, kuru mērķis bija nodrošināt daudzu kreditoru un citu finanšu iestāžu atbalstu, lai novērstu Grieķijas Republikas parādsaistību neizpildi, un kuru iznākumā galu galā tika veikta PSI. Turklāt Grieķijas Republikas pieņemtie tiesību akti no samērīguma principa viedokļa ECB neesot jāattaisno. Tā kā Grieķijas Republikas lēmums izslēgt ECB no iesaistes PSI ir atbilstīgs Savienības tiesībām, ECB konsultatīvā darbība neesot uzskatāma par tās pilnvaru nepienācīgu izmantošanu. Sarunas par 2012. gada 15. februāra apmaiņas nolīgumu esot bijušas tehniski vajadzīgas, lai nodrošinātu Grieķijas likumdevēja pieņemtā lēmuma izpildi. ECB neesot bijis nekāda interešu konflikta, jo tās darbība esot bijusi atbilstoša tās pienākumam aizsargāt savu finansiālo neatkarību, lai turpinātu pildīt LESD paredzētos uzdevumus.

106    Ievadam ir jāuzsver, ka pilnvaru nepareizas izmantošanas dēļ akts ir spēkā neesošs tikai tad, ja, pamatojoties uz objektīvām, atbilstīgām un saskanīgām pazīmēm, izrādās, ka tas ir pieņemts tikai vai vismaz galvenokārt, lai sasniegtu citus mērķus, nevis tos, uz kuriem iepriekš norādīts, vai lai izvairītos no Līgumā īpaši paredzētas procedūras, lai nodrošinātos pret attiecīgā gadījuma apstākļiem (skat. spriedumu, 2008. gada 23. oktobris, People’s Mojahedin Organization of Iran/Padome, T‑256/07, Krājums, EU:T:2008:461, 151. punkts un tajā minētā judikatūra).

107    Jānorāda, ka ar šo pamatu prasītāji apšauba ECB rīcību tiesiskumu būtībā tādu pašu iemeslu dēļ kā pirmā un otrā pamata pamatošanai izklāstītie iemesli. Taču, ņemot vērā iepriekš 87.–96. punktā izklāstītos apsvērumus, prasītājiem nav izdevies iesniegt objektīvus, atbilstīgus un saskanīgus pierādījumus tam, ka ECB ar tai inkriminētajām rīcībām būtu nepareizi izmantojusi pilnvaras, ļaunprātīgi izmantojusi plašo rīcības brīvību, ar ko tā apveltīta saskaņā ar LESD 127. panta 1. un 2. punktu, lasot tos kopsakarā ar LESD 282. panta 1. punktu, kā arī Statūtu 18. panta 1. punkta pirmo un otro ievilkumu, vai acīmredzami un rupji pārkāpusi minētās rīcības brīvības robežas vai tai monetārās politikas jomā esošās kompetences robežas, ievērojot iepriekš 67.–69. punktā atgādinātos principus.

108    Tādējādi tas, ka, noslēdzot un īstenojot 2012. gada 15. februāra apmaiņas nolīgumu, Eurosistēmas centrālajām bankām it kā esot radīts “privileģēta kreditora statuss”, lai pasargātos no Grieķijas valsts parāda restrukturizācijas PSI un KRK kārtībā, nav uzskatāms par rīcību, kas būtu ļaunprātīga vai pārsniegtu ECB kompetences robežas. Gluži pretēji – šie pasākumi ietilpst tās kompetenču izmantošanas un pamatuzdevumu izpildes kontekstā, jo ar tiem tieši ir paredzēts nosargāt minēto centrālo banku rīcības brīvības robežas un nodrošināt Eurosistēmas pareizas darbības kontinuitāti (skat. iepriekš 93. punktu). Tas pats ir sakāms par Lēmumu 2012/153, jo tajā Grieķijas Republikai tika uzdots sniegt centrālajām bankām papildu nodrošinājumu, lai tās arī turpmāk varētu pieņemt Grieķijas parāda vērtspapīrus kā pienācīgus nodrošinājumus Eurosistēmas kredītoperāciju mērķiem Statūtu 18. panta 1. punkta otrā ievilkuma izpratnē (skat. iepriekš 94. punktu).

109    Līdz ar to iebildumi par pilnvaru nepareizu vai ļaunprātīgu izmantošanu ir jānoraida.

110    Visbeidzot, iemesli, kas norādīti, lai pamatotu iebildumus par to, ka esot izdarīts samērīguma, “konsekvences un racionāluma” principa pārkāpums, kā arī pārkāpums, kas izriet no “LES 5. panta 4. punkta un LESD 296. panta noteikumiem”, ir tik lakoniski, nenoteikti un nekonkrēti, ka neļauj saprast, cik lielā mērā šie iebildumi atšķiras no jau izvērtētajiem un noraidītajiem iebildumiem. Tāpēc šie iebildumi ir vienlīdz jānoraida.

111    Līdz ar to saistībā ar trešo pamatu izvirzītie iebildumi nav atzīstami un pēc savas iedabas nav tādi, kas spētu radīt ECB ārpuslīgumisko atbildību.

–       Par pamatu, ka esot pārkāpti LESD 123. un 127. pants, kā arī Statūtu 21. pants

112    Saistībā ar ceturto pamatu prasītāji apgalvo, ka ECB esot pārkāpusi LESD 123. un 127. pantu, kā arī Statūtu 21. pantu. Vienojoties par 2012. gada 15. februāra apmaiņas nolīgumu un tā rezultātā gūstot spēkā esošajos noteikumos neparedzētu privileģēta kreditora statusu, tā esot acīmredzami un rupji pārkāpusi savas šajos noteikumos paredzētās plašās rīcības brīvības robežas. Tā tas esot vēl jo vairāk tāpēc, ka ECB, ņemot vērā tās stāvokli “troikā” un Eurogrupā un Grieķijas Republikas kreditora, kā arī monetārās politikas sarga statusu LESD 127. panta izpratnē, esot bijusi interešu konflikta situācijā. Šie pasākumi neesot attaisnojami ar Līgumos atzīto ECB neatkarību vai autonomiju, jo monetārās politikas pasākumi un ECB kompetencē ietilpstošie lēmumi esot vērsti uz vispārējo Savienības mērķu sasniegšanu un tajos esot jāievēro Savienības tiesības, tostarp vienlīdzīgas attieksmes princips. Prasītāji piebilst, ka, “pārkāpdama vai nepareizi izmantodama pilnvaras, ECB vai nu ir pārkāpusi tai LESD 127. pantā piešķirtās kompetences robežas, vai pārkāpusi LESD 123. pantu”. Saskaņā ar prasītāji teikto, lai arī cenu stabilitāte ir monetārās politikas mērķis, finansiālā stabilitāte, kas panākta ar tāda atbalsta palīdzību, kas sniegts, iegādājoties grūtībā nonākušo euro zonas valstu valsts vērtspapīrus, neesot viens no Eurosistēmas uzdevumiem.

113    ECB lūdz šo pamatu noraidīt.

114    Pietiek vien konstatēt, ka šā pamata pamatošanai izklāstītā argumentācija ir īpaši nenoteikta un lakoniska un tā lielā mērā pārklājas ar otrā un trešā pamata pamatošanai izklāstīto, tāpēc iepriekš 87.–96. un 107.–110. punktā iztirzātie apsvērumi ir piemērojami mutatis mutandis. Turklāt šī argumentācija ir iekšēji pretrunīga, jo ar to ir domāts pamatot pārkāpumu attiecībā uz LESD 123. pantu, lasot to kopsakarā ar Statūtu 21. pantu. Proti, kā to norāda arī paši prasītāji, ECB inkriminēto rīcību – konkrēti, 2012. gada 15. februāra apmaiņas nolīguma noslēgšanas – mērķis bija novērst Eurosistēmas centrālo banku dalību Grieķijas valsts parāda restrukturizācijā, upurējot daļu no to attiecīgajos portfeļos turējumā esošo Grieķijas parāda vērtspapīru vērtības. Tomēr ir jānorāda, ka tieši šāda beznosacījumu iesaiste būtu kvalificējama par iejaukšanos, kuras sekas būtu līdzvērtīgas tam, ja minētās centrālās bankas valsts vērtspapīrus iegādātos tieši, kas gan ir aizliegts LESD 123. pantā.

115    Līdz ar to saistībā ar ceturto pamatu izvirzītie iebildumi nav atzīstami un pēc savas iedabas nav tādi, kas spētu radīt ECB ārpuslīgumisko atbildību.

116    Ievērojot visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, ir jāsecina, ka neviens no prasītāju piesauktajiem prettiesiskuma pamatiem neatbilst pirmajam nosacījumam, lai rastos ECB ārpuslīgumiskā atbildība LESD 340. panta trešās daļas izpratnē. Tādējādi atlīdzinājuma prasījumi, kas pamatoti ar ECB ārpuslīgumisko atbildību prettiesiska akta dēļ, tāpēc vien ir jānoraida un nosacījumi par zaudējumu faktiskumu un cēloņsakarības starp konkrēto rīcību un norādīto kaitējumu esamību nav jāizvērtē.

2.     Par ECB ārpuslīgumisko atbildību tiesiska normatīva akta dēļ

117    Pakārtoti, prasītāji apgalvo, ka tiem esot nodarīts neparasts un īpašs zaudējums judikatūras izpratnē, kas viņiem dodot tiesības uz atlīdzinājumu pat tad, ja nav prettiesiska ECB akta. Šajā lietā viņi kā Grieķijas parāda vērtspapīru turētāji esot cietuši no “nesamērīga un nepieņemama” savu tiesību uz īpašumu “pašas būtības apdraudējuma” tajā ziņā, ka minēto vērtspapīru nominālvērtība esot tikusi nesamērīgi samazināta.

118    ECB apstrīd gan to, ka Savienības tiesībās būtu paredzēta atbildība par tiesisku aktu, gan to, ka šajā lietā būtu nodarīts neparasts un īpašs kaitējums.

119    Jautājumā par Savienības ārpuslīgumisko atbildību tās normatīvajā kompetencē ietilpstoša tiesiska akta dēļ no Tiesas pastāvīgās judikatūras – kas ECB ārpuslīgumiskajai atbildībai ir piemērojama mutatis mutandis saskaņā ar LESD 340. panta trešo daļu – izriet, ka saskaņā ar pašlaik spēkā esošajām Savienības tiesībām salīdzinoša dalībvalstu tiesību sistēmu pārbaude neļauj atzīt, ka pastāv Savienības ārpuslīgumiskā atbildība par darbībām, ko tā likumīgi veic likumdošanas jomā (skat. spriedumu, 2014. gada 14. oktobris, Buono u.c./Komisija, C‑12/13 P un C‑13/13 P, Krājums, EU:C:2014:2284, 43. punkts un tajā minētā judikatūra). Taču šajā lietā vairāki prasītāju piesauktie akti, tostarp Lēmums 2012/153, ir saistīti ar ECB normatīvo lēmumpieņemšanas pilnvaru izmantošanu. Līdz ar to un tāpēc vien atlīdzinājuma prasība attiecībā uz ECB pieņemtajiem vispārpiemērojamiem aktiem vai tās atteikšanos šādu aktu pieņemt, kā minēts iepriekš 71. punktā, ir jānoraida.

120    Turklāt ir jāprecizē, ka šajā lietā prasītāji nevar apgalvot, ka tiem nodarīts neparasts un īpašs kaitējums, kas varētu radīt šādu atbildību, pat gadījumā, ja tā tomēr būtu principā atzīstama. Proti, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka, pirmkārt, kaitējums ir “neparasts”, ja tas pārsniedz darbībai attiecīgajā tautsaimniecības nozarē raksturīgo ekonomisko risku robežas (skat. spriedumu, 2012. gada 7. novembris, Syndicat des thoniers méditerranéens u.c./Komisija, T‑574/08, EU:T:2012:583, 78. punkts un tajā minētā judikatūra). Otrkārt, kaitējums ir kvalificējams par “īpašu”, ja attiecīgais akts nesamērīgi skar konkrētu saimnieciskās darbības subjektu kategoriju, salīdzinot ar citiem subjektiem (spriedumi, 1998. gada 28. aprīlis, Dorsch Consult/Padome un Komisija, T‑184/95, Krājums, EU:T:1998:74, 80. punkts, un 2004. gada 10. februāris, Afrikanische Frucht-Compagnie un Internationale Fruchtimport Gesellschaft Weichert/Padome un Komisija, T‑64/01 un T‑65/01, Krājums, EU:T:2004:37, 151. punkts).

121    Šajā lietā prasītāju apgalvotais kaitējums nepārsniedz to saimniecisko risku robežas, kas raksturīgi komercdarbībai finanšu nozarē, tostarp darījumiem ar kādas valsts emitētiem tirgojamiem parāda instrumentiem, vēl jo vairāk tad, ja šī valsts – kā Grieķijas Republika kopš 2009. gada nogales – saņem zemāku vērtējumu. Gluži pretēji, neatkarīgi no vispārīgā principa, ka ikvienam kreditoram jārēķinās ar sava parādnieka, ieskaitot valstisko parādnieku, maksātnespējas risku, šādi darījumi tiek veikti īpaši svārstīgos tirgos, kas nereti ir pakļauti nejaušībām un nekontrolējamiem riskiem attiecībā uz šādu vērtspapīru vērtības samazināšanos vai pieaugumu, un tas var mudināt uz spekulēšanu, lai ļoti īsā laikā gūtu ļoti lielu peļņu. Tāpēc, pat ja tiktu pieņemts, ka visi prasītāji nebūtu iesaistīti spekulatīvos darījumos, viņiem būtu bijis jāapzinās minētās nejaušības un riski, ka iegādāto vērtspapīru vērtība var ievērojami zust. Tā tas vēl jo vairāk ir tāpēc, ka jau pirms 2009. gadā sākušās Grieķijas finanšu krīzes šī valsts kā emitents saskārās ar lielām parādsaistībām un lielu deficītu. Līdz ar to PSI dēļ nodarītais kaitējums nav kvalificējams par “neparastu” iepriekš minētās judikatūras izpratnē.

122    Šo kaitējumu nav iespējams kvalificēt arī par “īpašu”, jo prasītājus, gluži tāpat kā visus pārējos privātos investorus – lai arī, protams, izņemot Eurosistēmas centrālās bankas –, skāra gan PSI, gan diskonta mehānisms, pamatojoties uz Grieķijas Likumu Nr. 4050/2012. Šajos nosacījumos un ņemot vērā lielo ieinteresēto investoru skaitu, kas minētajā likumā ir identificēti vispārīgi un objektīvi, proti, atbilstoši attiecīgo vērtspapīru sērijas numuriem, prasītāji nav uzskatāmi par piederīgiem kādai īpašai, salīdzinājumā ar citiem subjektiem nesamērīgi skartu saimnieciskās darbības subjektu kategorijai.

123    Ievērojot visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, prasība ir jānoraida kopumā un nav nedz jāizvērtē, vai ir pieņemami pierādījumi, kas pirmoreiz sniegti replikas rakstā, nedz jāuzdod ECB iesniegt 2012. gada 15. februāra apmaiņas nolīgumu, nedz tai jālūdz rīkot ekspertīzi, lai noteiktu nodarītā kaitējuma apmēru.

 Par tiesāšanās izdevumiem

124    Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktā ir noteikts, ka lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājiem spriedums ir nelabvēlīgs, tiem ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar ECB prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)

nospriež:

1)      prasību noraidīt;

2)      Alessandro Accorinti un pārējie pielikumā minētie prasītāji atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Prek Labucka Kreuschitz

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2015. gada 7. oktobrī.

[Paraksti]

Pielikums

Michael Acherer, ar dzīvesvietu Bresanonē [Bressanone] (Itālija),

Giuliano Agostinetti, ar dzīvesvietu Mestrē [Mestre] (Itālija),

Marco Alagna, ar dzīvesvietu Milānā (Itālija),

Riccardo Alagna, ar dzīvesvietu Milānā,

Agostino Amalfitano, ar dzīvesvietu Forio [Forio] (Itālija),

Emanuela Amsler, ar dzīvesvietu Turīnā (Itālija),

Francine Amsler, ar dzīvesvietu Turīnā,

Alessandro Anelli, ar dzīvesvietu Bellinsago Novarēzē [Bellinzago Novarese] (Itālija),

Angelo Giovanni Angione, ar dzīvesvietu Potencā [Potenza] (Itālija),

Giancarlo Antonelli, ar dzīvesvietu Veronā (Itālija),

Giuseppe Aronica, ar dzīvesvietu Likatā [Licata] (Itālija),

Elisa Arsenio, ar dzīvesvietu Sesto Sandžovanni [Sesto San Giovanni] (Itālija),

Pasquale Arsenio, ar dzīvesvietu Sesto Sandžovanni,

Luigi Azzano, ar dzīvesvietu Konkordijā Sadžitārijā [Concordia Sagittaria] (Itālija),

Giovanni Baglivo, ar dzīvesvietu Lečē [Lecce] (Itālija),

Mario Bajeli, ar dzīvesvietu Bergāmo (Itālija),

Mario Stefano Baldoni, ar dzīvesvietu Matērā [Matera] (Itālija),

Giulio Ballini, ar dzīvesvietu Lonato [Lonato] (Itālija),

Antonino Barbara, ar dzīvesvietu Neapolē (Itālija),

Armida Baron, ar dzīvesvietu Kasolā [Cassola] (Itālija),

Paolo Baroni, ar dzīvesvietu Romā (Itālija),

Lucia Benassi, ar dzīvesvietu Skandiāno [Scandiano] (Itālija),

Michele Benelli, ar dzīvesvietu Madinjāno [Madignano] (Itālija),

Erich Bernard, ar dzīvesvietu Lanā [Lana] (Itālija),

Flaminia Berni, ar dzīvesvietu Romā,

Luca Bertazzini, ar dzīvesvietu Moncā [Monza] (Itālija),

Adriano Bianchi, ar dzīvesvietu Kazale Korte Čerro [Casale Corte Cerro] (Itālija),

Massimiliano Bigi, ar dzīvesvietu Montekjo Emīlijā [Montecchio Emilia] (Itālija),

Daniele Fabrizio Bignami, ar dzīvesvietu Milānā,

Sergio Borghesi, ar dzīvesvietu Koredo [Coredo] (Itālija),

Borghesi Srl, ar juridisko adresi Klesā [Cles] (Itālija),

Sergio Bovini, ar dzīvesvietu Kogoleto [Cogoleto] (Itālija),

Savino Brizzi, ar dzīvesvietu Turīnā,

Annunziata Brum, ar dzīvesvietu Badjolā [Badiola] (Itālija),

Christina Brunner, ar dzīvesvietu Laivesā [Laives] (Itālija),

Giovanni Busso, ar dzīvesvietu Kazeletē [Caselette] (Itālija),

Fabio Edoardo Cacciuttolo, ar dzīvesvietu Milānā,

Vincenzo Calabrò, ar dzīvesvietu Romā,

Carlo Cameranesi, ar dzīvesvietu Ankonā [Ancona] (Itālija),

Giuseppe Campisciano, ar dzīvesvietu Bezanā in Brianca [Besana in Brianza] (Itālija),

Allegra Canepa, ar dzīvesvietu Pizā (Itālija),

Luca Canonaco, ar dzīvesvietu Komo [Como] (Itālija),

Piero Cantù, ar dzīvesvietu Vimerkatē [Vimercate] (Itālija),

Fabio Capelli, ar dzīvesvietu Tortonā [Tortona] (Itālija),

Gianluca Capello, ar dzīvesvietu Sanremo (Itālija),

Sergio Capello, ar dzīvesvietu Sanremo,

Filippo Caracciolo Di Melito, ar dzīvesvietu Lukā [Lucca] (Itālija),

Mario Carchini, ar dzīvesvietu Karrārā [Carrara] (Itālija),

Elena Carra, ar dzīvesvietu Romā,

Claudio Carrara, ar dzīvesvietu Nembro [Nembro] (Itālija),

Filippo Carosi, ar dzīvesvietu Romā,

Ivan Michele Casarotto, ar dzīvesvietu Veronā,

Anna Maria Cavagnetto, ar dzīvesvietu Turīnā,

Gabriele Lucio Cazzulani, ar dzīvesvietu Segratē [Segrate] (Itālija),

Davide Celli, ar dzīvesvietu Rimini (Itālija),

Antonio Cerigato, ar dzīvesvietu Ferrārā [Ferrara] (Itālija),

Paolo Enrico Chirichilli, ar dzīvesvietu Romā,

Celestino Ciocca, ar dzīvesvietu Romā,

Mariagiuseppa Civale, ar dzīvesvietu Milānā,

Benito Colangelo, ar dzīvesvietu Bollatē [Bollate] (Itālija),

Roberto Colicchio, ar dzīvesvietu Milānā,

Edoardo Colli, ar dzīvesvietu Triestē (Itālija),

Nello Paolo Colombo, ar dzīvesvietu Kasatenovo [Casatenovo] (Itālija)

Mario Concini, ar dzīvesvietu Tuenno [Tuenno] (Itālija),

Marika Congestrì, ar dzīvesvietu Sant'Onofrio [S. Onofrio] (Itālija),

Luigi Corsini, ar dzīvesvietu Pistoijā [Pistoia] (Itālija),

Maria Chiara Corsini, ar dzīvesvietu Dženovā (Itālija),

Aniello Cucurullo, ar dzīvesvietu Čivitavekijā [Civitavecchia] (Itālija),

Roberto Cugola, ar dzīvesvietu Melarā [Melara] (Itālija),

Roberto Cupioli, ar dzīvesvietu Rimini,

Giuseppe D’Acunto, ar dzīvesvietu Lukā,

Nazzareno D’Amici, ar dzīvesvietu Romā,

Stefano D’Andrea, ar dzīvesvietu Ankonā,

Rosa D’Antonio, ar dzīvesvietu Erkolano [Ercolano] (Itālija),

Michele Danelon, ar dzīvesvietu Gruaro [Gruaro] (Itālija),

Piermaria Carlo Davoli, ar dzīvesvietu Milānā,

Iole De Angelis, ar dzīvesvietu Romā,

Roberto De Pieri, ar dzīvesvietu Trevizo [Treviso] (Itālija),

Stefano De Pieri, ar dzīvesvietu Martellago [Martellago] (Itālija),

Ario Deasti, ar dzīvesvietu Sanremo,

Stefano Marco Debernardi, ar dzīvesvietu Aostā (Itālija),

Gianfranco Del Mondo, ar dzīvesvietu Kasorijā [Casoria] (Itālija),

Salvatore Del Mondo, ar dzīvesvietu Gaetā [Gaeta] (Itālija),

Gianmaria Dellea, ar dzīvesvietu Kastelvekanā [Castelveccana] (Itālija),

Rocco Delsante, ar dzīvesvietu Langirāno [Langhirano] (Itālija),

Gianmarco Di Luigi, ar dzīvesvietu Sant'Antimo [Sant’Antimo] (Itālija),

Alessandro Di Tomizio, ar dzīvesvietu Redžello [Reggello] (Itālija),

Donata Dibenedetto, ar dzīvesvietu Altamurā [Altamura] (Itālija),

Angela Dolcini, ar dzīvesvietu Pāvijā [Pavia] (Itālija),

Denis Dotti, ar dzīvesvietu Milānā,

Raffaele Duino, ar dzīvesvietu Sanmartīno Buonalbergo [San Martino Buon Albergo] (Itālija),

Simona Elefanti, ar dzīvesvietu Montekjo Emīlijā,

Maurizio Elia, ar dzīvesvietu Romā,

Claudio Falzoni, ar dzīvesvietu Besnatē [Besnate] (Itālija),

Enrico Maria Ferrari, ar dzīvesvietu Romā,

Giuseppe Ferraro, ar dzīvesvietu Pago Vallo Lauro [Pago Vallo Lauro] (Itālija),

Fiduciaria Cavour Srl, ar juridisko adresi Romā,

Giorgio Filippello, ar dzīvesvietu Kakamo [Caccamo] (Itālija),

Giovanni Filippello, ar dzīvesvietu Kakamo,

Dario Fiorin, ar dzīvesvietu Venēcijā (Itālija),

Guido Fortunati, ar dzīvesvietu Veronā,

Achille Furioso, ar dzīvesvietu Agridžento [Agrigento] (Itālija),

Monica Furlanis, ar dzīvesvietu Konkordijā Sadžitārijā,

Vitaliano Gaglianese, ar dzīvesvietu Sandžuliāno Termē [San Giuliano Terme] (Itālija),

Antonio Galbo, ar dzīvesvietu Palermo (Itālija),

Gianluca Gallino, ar dzīvesvietu Milānā,

Giandomenico Gambacorta, ar dzīvesvietu Romā,

Federico Gatti, ar dzīvesvietu Bezanā in Brianca,

Raffaella Maria Fatima Gerardi, ar dzīvesvietu Lavello [Lavello] (Itālija),

Mauro Gini, ar dzīvesvietu Bresanonē,

Barbara Giudiceandrea, ar dzīvesvietu Romā,

Riccardo Grillini, ar dzīvesvietu Lugo [Lugo] (Itālija),

Luciano Iaccarino, ar dzīvesvietu Veronā,

Vittorio Iannetti, ar dzīvesvietu Karrārā,

Franz Anton Inderst, ar dzīvesvietu Marlengo [Marlengo] (Itālija),

Alessandro Lepore, ar dzīvesvietu Džovinaco [Giovinazzo] (Itālija),

Hermann Kofler, ar dzīvesvietu Meranā [Merano] (Itālija),

Fabio Lo Presti, ar dzīvesvietu Ponte Sanpjetro [Ponte San Pietro] (Itālija),

Silvia Locatelli, ar dzīvesvietu Brembatē [Brembate] (Itālija),

Nicola Lozito, ar dzīvesvietu Grumo Apūlā [Grumo Appula] (Itālija),

Rocco Lozito, ar dzīvesvietu Grumo Apūlā,

Fabio Maffoni, ar dzīvesvietu Sončīno [Soncino] (Itālija),

Silvano Maffoni, ar dzīvesvietu Ordzinuovi [Orzinuovi] (Itālija),

Bruno Maironi Da Ponte, ar dzīvesvietu Bergāmo,

Franco Maironi Da Ponte, ar dzīvesvietu Bergāmo,

Michele Maironi Da Ponte, ar dzīvesvietu Bergāmo,

Francesco Makovec, ar dzīvesvietu Lezmo [Lesmo] (Itālija),

Concetta Mansi, ar dzīvesvietu Matērā,

Angela Marano, ar dzīvesvietu Melito di Napoli [Melito di Napoli] (Itālija),

Bruno Marchetto, ar dzīvesvietu Milānā,

Fabio Marchetto, ar dzīvesvietu Milānā,

Sergio Mariani, ar dzīvesvietu Milānā,

Lucia Martini, ar dzīvesvietu Skandiči [Scandicci] (Itālija),

Alessandro Mattei, ar dzīvesvietu Trevizo,

Giorgio Matterazzo, ar dzīvesvietu Serenjo [Seregno] (Itālija),

Mauro Mazzone, ar dzīvesvietu Veronā,

Ugo Mereghetti, ar dzīvesvietu Brešā [Brescia] (Itālija),

Ugo Mereghetti, kas darbojas Fulvia Mereghetti, ar dzīvesvietu Kazamassimā [Casamassima] (Itālija), vārdā un vietā,

Vitale Micheletti, ar dzīvesvietu Brešā,

Giuseppe Mignano, ar dzīvesvietu Dženovā,

Fabio Mingo, ar dzīvesvietu Ladispoli [Ladispoli] (Itālija),

Giovanni Minorenti, ar dzīvesvietu Guidonijā Montečelio [Guidonia Montecelio] (Itālija),

Filippo Miuccio, ar dzīvesvietu Romā,

Fulvio Moneta Caglio de Suvich, ar dzīvesvietu Milānā,

Giancarlo Monti, ar dzīvesvietu Milānā,

Angelo Giuseppe Morellini, ar dzīvesvietu Bezanā in Brianca,

Barbara Mozzambani, ar dzīvesvietu Sanmartīno Buonalbergo,

Mario Nardelli, ar dzīvesvietu Gūbijā [Gubbio] (Itālija),

Eugenio Novajra, ar dzīvesvietu Udīnē [Udine] (Itālija),

Giorgio Omizzolo, ar dzīvesvietu Baonē [Baone] (Itālija),

Patrizia Paesani, ar dzīvesvietu Romā,

Daniela Paietta, ar dzīvesvietu Aronā [Arona] (Itālija),

Luigi Paparo, ar dzīvesvietu Vollā [Volla] (Itālija),

Davide Pascale, ar dzīvesvietu Milānā,

Salvatore Pasciuto, ar dzīvesvietu Gaetā,

Sergio Pederzani, ar dzīvesvietu Osučo [Ossuccio] (Itālija),

Aldo Perna, ar dzīvesvietu Neapolē,

Marco Piccinini, ar dzīvesvietu Sanmauro Torinēzē [San Mauro Torinese] (Itālija),

Nicola Piccioni, ar dzīvesvietu Sončīno,

Stefano Piedimonte, ar dzīvesvietu Neapolē,

Mauro Piliego, ar dzīvesvietu Bolcāno [Bolzano] (Itālija),

Vincenzo Pipolo, ar dzīvesvietu Romā,

Johann Poder, ar dzīvesvietu Silandro [Silandro] (Itālija),

Giovanni Polazzi, ar dzīvesvietu Milānā,

Santo Pullarà, ar dzīvesvietu Rimini,

Patrizio Ragusa, ar dzīvesvietu Romā,

Rosangela Raimondi, ar dzīvesvietu Arluno [Arluno] (Itālija),

Massimo Ratti, ar dzīvesvietu Milānā,

Gianni Resta, ar dzīvesvietu Imolā [Imola] (Itālija),

Giuseppe Ricciarelli, ar dzīvesvietu Sandžustīno [San Giustino] (Itālija),

Enrica Rivi, ar dzīvesvietu Skandiāno,

Maria Rizescu, ar dzīvesvietu Pezāro [Pesaro] (Itālija),

Alessandro Roca, ar dzīvesvietu Turīnā,

Mario Romani, ar dzīvesvietu Milānā,

Claudio Romano, ar dzīvesvietu Neapolē,

Gianfranco Romano, ar dzīvesvietu Pističi [Pisticci] (Itālija),

Ivo Rossi, ar dzīvesvietu Netuno [Nettuno] (Itālija),

Alfonso Russo, ar dzīvesvietu Skandiāno,

Iginio Russolo, ar dzīvesvietu Sankvirīno [San Quirino] (Itālija),

Francesco Sabato, ar dzīvesvietu Barselonā (Spānija),

Giuseppe Salvatore, ar dzīvesvietu Silvi [Silvi] (Itālija),

Luca Eudilio Sarzi Amadè, ar dzīvesvietu Milānā,

Tiziano Scagliola, ar dzīvesvietu Terlici [Terlizzi] (Itālija),

Antonio Scalzullo, ar dzīvesvietu Avellīno [Avellino] (Itālija),

Liviano Semeraro, ar dzīvesvietu Gaviratē [Gavirate] (Itālija),

Laura Liliana Serpente, ar dzīvesvietu Ankonā,

Maria Grazia Serpente, ar dzīvesvietu Ankonā,

Luciana Serra, ar dzīvesvietu Milānā,

Giuseppe Silecchia, ar dzīvesvietu Altamurā,

Paolo Sillani, ar dzīvesvietu Bergāmo,

Vincenzo Solombrino, ar dzīvesvietu Neapolē,

Patrizia Spiezia, ar dzīvesvietu Kazorijā,

Alberto Tarantini, ar dzīvesvietu Romā,

Halyna Terentyeva, ar dzīvesvietu Konkordijā Sadžitārijā,

Vincenzo Tescione, ar dzīvesvietu Kazertā [Caserta] (Itālija),

Riccardo Testa, ar dzīvesvietu Čečinā [Cecina] (Itālija),

Salvatore Testa, ar dzīvesvietu Pontinijā [Pontinia] (Itālija),

Nadia Toneatti, ar dzīvesvietu Triestē,

Giuseppe Ucci, ar dzīvesvietu Komo,

Giovanni Urbanelli, ar dzīvesvietu Peskārā,

Giuseppina Urciuoli, ar dzīvesvietu Avellīno,

Amelia Vaccaro, ar dzīvesvietu Kjavāri [Chiavari] (Itālija),

Maria Grazia Valentini, ar dzīvesvietu Tuenno,

Nicola Varacalli, ar dzīvesvietu Okjepo Superiorē [Occhieppo Superiore] (Itālija),

Giancarlo Vargiu, ar dzīvesvietu Boloņā (Itālija),

Salvatore Veltri Barraco Alestra, ar dzīvesvietu Marsalā [Marsala] (Itālija),

Roberto Vernero, ar dzīvesvietu Milānā,

Vincenza Vigilia, ar dzīvesvietu Kastello d’Agoņā [Castello d’Agogna] (Itālija),

Celso Giuliano Vigna, ar dzīvesvietu Kastēlā Sanpjetro Termē [Castel San Pietro Terme] (Itālija),

Roberto Vignoli, ar dzīvesvietu Santa Marinellā [Santa Marinella] (Itālija),

Georg Weger, ar dzīvesvietu Meranā,

Albino Zanichelli, ar dzīvesvietu Buzanā [Busana] (Itālija),

Maurizio Zorzi, ar dzīvesvietu Orā [Ora] (Itālija).

Satura rādītājs

Atbilstošās tiesību normas

Tiesvedības priekšvēsture

Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

Juridiskais pamatojums

1. Par ECB ārpuslīgumisko atbildību prettiesiska akta dēļ

Par pieņemamību

Par lietas būtību

Par nosacījumiem, lai ECB radītu Savienības atbildību saskaņā ar LESD 268. un 340. pantu

Par it kā prettiesisko ECB rīcību

– Ievadapsvērumi

– Par pamatu, ka esot pārkāpts tiesiskās paļāvības aizsardzības princips

– Par pamatu, ka esot pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes pret “privātajiem kreditoriem” princips un pari passu noteikums

– Par pamatu, ka esot nepareizi izmantotas pilnvaras un pārkāpts samērīguma, “konsekvences un racionāluma” princips

– Par pamatu, ka esot pārkāpti LESD 123. un 127. pants, kā arī Statūtu 21. pants

2. Par ECB ārpuslīgumisko atbildību tiesiska normatīva akta dēļ

Par tiesāšanās izdevumiem

* Tiesvedības valoda – itāļu.