Lieta T‑465/08

Čehijas Republika

pret

Eiropas Komisiju

PHARE programma – Čehijas Republikas saņemtie “atjaunojamie fondi” – Piešķirto līdzekļu atmaksāšana – Komisijas lēmums veikt atgūšanu ieskaita veidā – Juridiskais pamats – Dažādas tiesību sistēmas – Noteikta un likvīda parāda jēdziens – Pienākums norādīt pamatojumu

Sprieduma kopsavilkums

1.      Jaunu dalībvalstu pievienošanās Kopienām – Čehijas Republika – Tūlītēja un pilnīga Kopienu tiesību normu piemērošana – Atkāpes – Nosacījums – Skaidri paredzēta tiesību norma

(EKL 292. pants; 2003. gada pievienošanās akta 33. panta 2. punkts)

2.      Jaunu dalībvalstu pievienošanās Kopienām – Čehijas Republika – Vispārējas budžeta saistības, kas radušās saskaņā ar pirms pievienošanās noslēgtiem finanšu instrumentiem – No pievienošanās brīža piemērojamās tiesību normas

(2003. gada pievienošanās akta 33. panta 2. punkts; Padomes Regulas Nr. 1605/2002 73. panta 1. punkts; Komisijas Regulas Nr. 2342/2002 81. panta 1. punkts un 83. pants)

3.      Iestāžu akti – Pamatojums – Pienākums – Piemērojamība – Lēmums, kas iekļaujas adresātam zināmā kontekstā

(EKL 253. pants)

1.      Atkāpes no Kopienu tiesību tūlītējas un pilnīgas piemērošanas attiecībā uz pirmspievienošanās palīdzību no PHARE programmas, kura ir paredzēta Akta par Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanās nosacījumiem un pielāgojumiem līgumos, kas ir Eiropas Savienības pamatā, 33. panta 1. punktā, pamatojoties uz šī paša akta 33. panta 2. punktu, ir pieļaujamas tikai tiktāl, ciktāl tās ir skaidri paredzētas šajās tiesību normās.

Tomēr minētajā 33. panta 2. punktā nav skaidri paredzēts izņēmums no EKL 292. panta noteikumiem, nosakot, ka Čehijas Republikas valdības un Eiropas Komisijas noslēgtā Pamatnolīguma par Čehijas Republikas piedalīšanos Eiropas Kopienas palīdzības programmā paredzētā ārpustiesas strīdu risinājuma kārtība būtu piemērojama arī pēc Čehijas Republikas iestāšanās Savienībā.

Tādējādi jāuzskata, ka 1996. gada pamatnolīgumā paredzētā ārpustiesas strīdu izšķiršanas kārtība pēc Čehijas Republikas iestāšanās Savienībā vairs nav piemērojama.

(sal. ar 100.–102. punktu)

2.      Akta par Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanās nosacījumiem un pielāgojumiem līgumos, kas ir Eiropas Savienības pamatā, 33. panta 2. punktā, kura mērķis ir nodrošināt, lai izmaksas, kas bija paredzētas pirms iestāšanās Savienībā, turpinātos to kopējo budžeta saistību ietvaros, kas vēl nav pilnībā īstenotas iestāšanās laikā, ir paredzēta atkāpe no zināmām Regulas Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam, tiesību normām par izdevumu operācijām. Tā mērķis savukārt nav atkāpties no finanšu regulas noteikumiem par ieņēmumu operācijām.

Citiem vārdiem sakot, akta par pievienošanās noteikumiem 33. panta 2. punktā nav skaidri izslēgta finanšu regulas un īstenošanas regulas piemērošana ieņēmumu operācijām. Attiecīgās regulas tātad regulē šīs operācijas sākot no Čehijas Republikas iestāšanās Savienībā.

Vēl finanšu regulas 73. panta 1. punktā, kā arī Regulas Nr. 2342/2002, ar ko paredz Finanšu regulas īstenošanas kārtību, 81. panta 1. punktā un 83. pantā paredzētais ieskaits kā parāda atgūšanas veids ar akta par pievienošanās noteikumiem 33. panta 2. punkta tiesību normām nav izslēgts. Tādējādi jāuzskata, ka šī ieņēmumu operācija attiecīgajās regulās noteiktajos gadījumos ir piemērojama parādiem, kas izriet no akta par pievienošanās noteikumiem 33. panta 1. punktā paredzētās pirmspievienošanās palīdzības no PHARE programmas.

Tāpēc parāda konstatēšana un atgūšana, tostarp ieskaits, saistībā ar Čehijas Republikas PHARE programmā saņemto līdzekļu atgūšanu ir Komisijas pienākums un tai šajā ziņā ir jāpiemēro un jāievēro finanšu regulas un īstenošanas regulas tiesību normas.

(sal. ar 118.–122. punktu)

3.      EKL 253. pantā paredzētā pienākuma norādīt pamatojumu nelabvēlīgajā lēmumā mērķis ir, pirmkārt, nodrošināt ieinteresētajai personai pietiekamu informāciju, lai noteiktu, vai tiesību akts ir pamatots vai arī tajā acīmredzami ir pieļautas kļūdas, kas ļauj apstrīdēt akta spēkā esamību Savienības tiesā, un, otrkārt, ļauj šai tiesai veikt kontroli pār šā akta likumību. Šādi noteiktais pienākums norādīt pamatojumu ir būtisks Kopienu tiesību princips, no kura var atkāpties tikai imperatīvu apsvērumu dēļ. Tādējādi pamatojums ieinteresētajai personai principā jāpaziņo vienlaikus ar tai nelabvēlīgo lēmumu un pamatojuma trūkumu nevar novērst tādā veidā, ka ieinteresētā persona par lēmuma pamatojumu uzzina Savienības tiesā notiekošajā tiesvedībā.

Tomēr pamatojumam jābūt atbilstošam attiecīgā akta būtībai un apstākļiem, kādos tas ticis pieņemts. Pamatojuma prasība ir izvērtējama, ievērojot attiecīgās lietas apstākļus, it īpaši attiecīgā akta saturu, izvirzīto pamatu būtību un intereses saņemt paskaidrojumus, kas var būt akta adresātiem vai citām personām, kuras tas skar tieši un individuāli. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu uzskaitīti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai akta pamatojums ir pietiekams, ir jānovērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī tā kontekstu, kā arī visu juridisko noteikumu kopumu, kas regulē attiecīgo jomu. It īpaši nelabvēlīgs akts ir pietiekami pamatots, ja tas ir pieņemts kontekstā, kas attiecīgajai personai ir zināms, un tai ļauj saprast pret to noteiktā pasākuma apjomu.

Gadījumā, kad tiek pieņemts lēmums par ieskaitu, pieprasītajam pamatojumam ir jāļauj precīzi noteikt parādus, kas tiek ieskaitīti, bet nevar prasīt, lai visu šo parādu konstatēšanas atbalstam sākotnēji izvirzītais pamatojums tiktu atkārtots lēmumā par ieskaita veikšanu.

(sal. ar 162.–164. punktu)