PIRMĀS INSTANCES TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)
2007. gada 7. martā
Lieta T‑110/04
Paulo Sequeira Wandschneider
pret
Eiropas Kopienu Komisiju
Ierēdņi – Karjeras attīstības ziņojums – 2001./2002. gada novērtējums – Prasība atcelt tiesību aktu – Pamatojums – Nopelnu vērtējums – Pierādījumi – Prasība par zaudējumu atlīdzību
Priekšmets Prasība atcelt, pirmkārt, 2003. gada 23. aprīļa lēmumu, ar ko sagatavots karjeras attīstības ziņojums attiecībā uz prasītāju par periodu no 2001. gada 1. jūlija līdz 2002. gada 31. decembrim, un, otrkārt, prasība atlīdzināt zaudējumus
Nolēmums Atcelt 2003. gada 23. aprīļa lēmumu, ar ko sagatavots karjeras attīstības ziņojums attiecībā uz prasītāju par periodu no 2001. gada 1. jūlija līdz 2002. gada 31. decembrim. Prasību par zaudējumu atlīdzību noraidīt. Komisija sedz visus tiesāšanās izdevumus.
Kopsavilkums
1. Ierēdņi – Novērtējums – Novērtējuma ziņojums – Sagatavošana – Nokavējums
(Civildienesta noteikumu 43. pants)
2. Ierēdņi – Novērtējums – Novērtējuma ziņojums – Novērtējuma metodes maiņa
(Civildienesta noteikumu 43. pants)
3. Ierēdņi – Novērtējums – Karjeras attīstības ziņojums
(Civildienesta noteikumu 43. pants)
4. Ierēdņi – Tiesības un pienākumi – Pienākums saskaņot nepieciešamo apziņas neatkarību ar civildienesta hierarhisko organizāciju
5. Ierēdņi – Principi – Administrācijas pienākums ņemt vērā ierēdņu intereses – Labas pārvaldības princips
1. Novērtējuma ziņojumu nevar atcelt, izņemot ārkārtas apstākļus, vienīgi tā iemesla dēļ, ka tas ir sagatavots novēloti. Lai gan novērtējuma ziņojuma novēlota sagatavošana attiecīgā gadījumā var būt pamats konkrētā ierēdņa tiesībām uz atlīdzinājumu, tā nevar ietekmēt novērtējuma ziņojuma tiesiskumu, ne arī līdz ar to būt pamats tā atcelšanai.
(skat. 39. punktu)
Atsauce
Pirmās instances tiesa: 2003. gada 7. maijs, T‑278/01 den Hamer/Komisija, Recueil FP, I‑6139. un II‑665. lpp., 32. punkts un tajā minētā judikatūra.
2. Gadījumā, ja iestādes mērķis ir papildus diferencēt un detalizēt ierēdņu novērtējuma ietvaros veiktos analītiskos vērtējumus, aizstājot vienu novērtējuma metodi ar citu, šāda metodes maiņa noteikti nozīmē, ka atbilstību starp agrāko un jauno metodi nevar panākt, izmantojot fiksētu korelācijas mehānismu. Attiecīgi novērtējuma parametru maiņa padara ierēdņa agrākā un jaunā novērtējuma salīdzināšanu īpaši sarežģītu.
(skat. 104. punktu)
Atsauces
Pirmās instances tiesa: 1990. gada 22. februāris, T‑40/89 Turner/Komisija, Recueil, II‑55. lpp., publicēts kopsavilkums, 23. punkts; 2006. gada 13. jūlijs, T‑165/04 Vounakis/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑2‑155. lpp. un II‑A‑2‑735. lpp., 141. punkts.
3. Administrācijai ir pienākums detalizēti un pietiekami pamatot novērtējuma ziņojumus. Analītiskajiem vērtējumiem pievienotajām vispārēja rakstura piezīmēm ir jāļauj novērtējamajai personai izvērtēt pamatotību, pilnībā pārzinot lietu, un attiecīgā gadījumā Kopienu tiesai īstenot savu tiesiskuma pārbaudi, un šajā nolūkā ir svarīgi, lai šie vērtējumi būtu saskaņoti ar to pamatojumam norādītajām piezīmēm.
Šajā ziņā Komisijas īstenotajā novērtējuma sistēmā tieši karjeras attīstības ziņojumā ietvertie galīgie vērtējumi ir tie, kas var būt nelabvēlīgi ierēdnim un kuriem tādēļ ir jābūt pamatotiem, nevis katrs novērojums vai vērtējums, ko secīgi katrā no procesa stadijām ir formulējis novērtētājs, apstiprinātājs, Apvienotā novērtējumu komiteja un novērtētājs apelācijas instancē.
Turklāt priekšniekiem nevar pieprasīt, lai viņi sanāksmju protokolos, protokolos, dienesta piezīmēs vai citos dokumentos izklāsta jebkuru ierēdnim pārmetamu vai kritizējamu uzvedību vai attieksmi; savukārt, ja novērtējamā ierēdņa uzvedībai veltītās kritikas vai pārmetumu pamatojumā nav norādīts neviens konkrēts fakts, tas neļauj ne šim ierēdnim novērtēt, cik reāla ir viņam pārmestā uzvedība vai cik pamatoti ir šajā sakarā veiktie vērtējumi, ne arī Pirmās instances tiesai veikt savu pārbaudi, tādējādi pārkāpjot pienākumu norādīt pamatojumu.
(skat. 108., 110. un 117. punktu)
Atsauces
Pirmās instances tiesa: 1992. gada 21. oktobris, T‑23/91 Maurissen/Revīzijas palāta, Recueil, II‑2377. lpp., 41. punkts; 2002. gada 12. jūnijs, T‑187/01 Mellone/Komisija, Recueil FP, I‑A‑81. un II‑389. lpp., 27. punkts un tajā minētā judikatūra; Vounakis/Komisija, minēts iepriekš, 84. punkts.
4. Apziņas neatkarību, kas ierēdnim jāpierāda noteiktu uzdevumu izpildē, nevar īstenot, ignorējot apstākli, ka viņš ir daļa no komandas, kas ietilpst hierarhiskā struktūrā, un ka viņam savā ierēdņa statusā ir jāievēro priekšnieku norādījumi, ja vien Civildienesta noteikumos nav paredzēts izņēmums.
(skat. 154. punktu)
5. Administrācijas pienākums ņemt vērā savu darbinieku intereses, kas atspoguļo savstarpējo tiesību un pienākumu līdzsvaru, kas Civildienesta noteikumos ir nostiprināts attiecībās starp publisku institūciju un civildienesta darbiniekiem, un labas pārvaldības princips vienoti paredz, ka hierarhijā augstākai institūcijai, lemjot par ierēdņa situāciju, ir jāņem vērā ne vien dienesta intereses, bet arī konkrēta ierēdņa intereses.
(skat. 184. un 185. punktu)
Atsauces
Pirmās instances tiesa: 1997. gada 5. februāris, T‑207/95 Ibarra Gil/Komisija, Recueil FP, I‑A‑13. un II‑31. lpp., 75. punkts; 1998. gada 16. jūlijs, T‑93/96 Presle/Cedefop, Recueil FP, I‑A‑387. un II‑1111. lpp., 83. punkts; 2004. gada 16. marts, T‑11/03 Afari/ECB, Recueil FP, I‑A‑65. un II‑267. lpp., 42. un 217. punkts.