ĢENERĀLADVOKĀTA DAMASO RUISA-HARABO KOLOMERA [DÁMASO RUIZ-JARABO COLOMER] SECINĀJUMI,
sniegti 2006. gada 16. maijā (1)
Apvienotās lietas C‑338/04, C‑359/04 un C‑360/04
Procuratore della Repubblica
pret
Massimiliano Placanica, Christian Palazzese un Angelo Sorrichio
(Tribunale di Teramo un Tribunale di Larino (Itālija) lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Prejudiciālo jautājumu pieņemamība: nosacījumi – Derības internetā – Prasība iepriekš saņemt koncesiju un atļauju – Kriminālsodi – Pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumi – Nosacījumi
I – Ievads
1. “Rien ne va plus”. Tiesa nevar ilgāk izvairīties no jautājuma par EK līguma pamatbrīvību ietekmi azartspēļu jomā pamatīgas izpētīšanas.
2. Šī ir trešā reize, kad tai ir jāpieņem nolēmums par šo jautājumu saistībā ar Itālijā spēkā esošo tiesisko regulējumu. Pirmoreiz pēc Consiglio di Stato (Valsts padome) lūguma tā to darīja 1999. gada 21. oktobra spriedumā lietā Zenatti (2), nosakot, ka EK līguma noteikumi par pakalpojumu sniegšanas brīvību neiestājas pret tādiem tiesību aktiem kā Itālijas tiesību akti, ar kuriem tiesības rīkot derības par sporta pasākumiem piešķirtas tikai noteiktām organizācijām, ja vien to attaisno sociālās politikas mērķi, kas vērsti uz šo darbību kaitīgās ietekmes mazināšanu, un izrietošie ierobežojumi ir samērīgi ar šādu mērķu sasniegšanu.
3. Minētajā spriedumā sniegtie norādījumi neatrisināja minētās valsts tiesiskā regulējuma problēmas, un tika iesniegts otrs lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, šoreiz to darīja Tribunale di Ascoli Piceno (Askoli Pičeno tiesa), atsaukdamās ne vien uz pakalpojumu sniegšanas brīvību, bet arī uz tiesībām veikt uzņēmējdarbību. 2003. gada 6. novembra spriedumā lietā Gambelli u.c. (3) iepriekšējais nolēmums tika precizēts tādējādi, ka “valsts tiesiskais regulējums, kas, paredzot kriminālsodu, aizliedz nodarboties ar derību rīkošanu, noslēgšanu, reģistrēšanu un nodošanu īpaši sporta pasākumos, ja nav saņemta attiecīgās dalībvalsts piešķirta koncesija vai policijas atļauja, rada brīvības veikt uzņēmējdarbību, kā arī pakalpojumu sniegšanas brīvības, kas paredzētas attiecīgi EKL 43. un 49. pantā, ierobežojumu”, turklāt iesniedzējtiesas pienākums ir pārbaudīt, vai šāds tiesiskais regulējums ir pamatots un radītie ierobežojumi ir samērīgi ar šiem mērķiem, ņemot vērā tā konkrēto piemērošanas kārtību.
4. Ar prejudiciālajiem jautājumiem, ko uzdevušas Tribunale di Larino un Tribunale di Teramo, Tiesai radusies iespēja precizēt savu judikatūru, ņemot vērā to, ka Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa) attiecīgo sistēmu un apstākļus, kādos notiek koncesiju piešķiršana derību rīkošanai Itālijas Republikā, ir atzinusi par saderīgiem ar Kopienu tiesībām.
5. Šajos apstākļos iepriekš minēto spriedumu un ģenerāladvokātu secinājumu saturs man ļauj, neliedzot izdarīt precīzas atsauces, neiedziļināties detaļās, bet drīzāk pievērsties joprojām neatrisināto vai vēlāk radušos cita rakstura problēmu iztirzājumam.
II – Atbilstošās tiesību normas
A – Kopienu tiesības
6. Saskaņā ar EKL 3. panta [1. punkta] c) apakšpunktu, lai sasniegtu EKL izvirzītos mērķus, Kopienas darbība paredz “iekšēju tirgu, kurā visas dalībvalstis atceļ šķēršļus brīvai preču, personu, pakalpojumu un kapitāla apritei”. Šīs pēdējās trīs jomas regulētas EKL trešās daļas III sadaļā, kuras 2. nodaļa veltīta “tiesībām veikt uzņēmējdarbību” un 3. nodaļa – “pakalpojumiem”.
1) Tiesības veikt uzņēmējdarbību
7. Šis princips ir izklāstīts EKL 43. pantā:
“Ievērojot še turpmāk izklāstītos noteikumus, aizliedz ierobežojumus kādas dalībvalsts pilsoņu brīvībai veikt uzņēmējdarbību citā dalībvalstī. Tāpat aizliedz ierobežojumus attiecībā uz to, ka dalībvalstu pilsoņi, kas izveidojuši uzņēmumu kādā dalībvalstī, atver šā uzņēmuma pārstāvniecības, filiāles vai meitasuzņēmumus citās dalībvalstīs.
Brīvība veikt uzņēmējdarbību ietver tiesības sākt un izvērst darbības kā pašnodarbinātām personām, kā arī dibināt un vadīt uzņēmumus, jo īpaši sabiedrības, kas definētas 48. panta otrajā daļā, ar tādiem pašiem nosacījumiem, kādus saviem pilsoņiem paredz tās valsts tiesību akti, kurā notiek šī uzņēmējdarbība, ņemot vērā šā Līguma nodaļu par kapitālu.”
8. EKL 46. panta 1. punktā paredzētas dažādas atkāpes:
“1. Šī nodaļa un saskaņā ar to veiktie pasākumi neliedz piemērot tādus normatīvus un administratīvus aktus, kas sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai veselības aizsardzības interesēs ārvalstniekiem paredz īpašu režīmu.
[..]”
9. EKL 48. pantā tiesību izmantošanas ziņā juridiskas personas pielīdzinātas fiziskām:
“Tiesiskais statuss tām sabiedrībām, kuras izveidotas saskaņā ar kādas dalībvalsts tiesību aktiem un kuru juridiskā adrese, galvenā vadība vai galvenā uzņēmējdarbības vieta ir Kopienā, šajā nodaļā ir pielīdzināts to fizisko personu tiesiskajam statusam, kuras ir dalībvalstu pilsoņi.
“Sabiedrības” ir tādas sabiedrības, kas izveidotas saskaņā ar civiltiesībām vai komerctiesībām, kā arī kooperatīvi un citas juridiskas personas, kas ir publisko tiesību vai privāttiesību subjekti, izņemot bezpeļņas sabiedrības.”
2) Pakalpojumu sniegšanas brīvība
10. Vispārējais princips ir noteikts EKL 49. panta pirmajā daļā:
“Kā paredz še turpmāk izklāstītie noteikumi, Kopienā aizliedz pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumus to dalībvalstu pilsoņiem, kas veic uzņēmējdarbību kādā Kopienas valstī, bet sniedz pakalpojumus citas dalībvalsts personai.
[..]”
11. Tam jāpiemetina vēl EKL 50. pantā noteiktais:
“Pakalpojumus uzskata par “pakalpojumiem” šā Līguma nozīmē, ja tos parasti sniedz par atlīdzību, ciktāl uz tiem neattiecas noteikumi par preču, kapitāla un personu brīvu apriti.
Cita starpā pakalpojumi ir:
a) rūpnieciskas darbības;
b) komerciālas darbības;
c) amatnieku darbības;
d) brīvo profesiju darbības.
Neskarot noteikumus, ko paredz nodaļa par tiesībām veikt uzņēmējdarbību, persona, kas sniedz pakalpojumus, var uz laiku veikt darbības valstī, kur sniedz pakalpojumus, saskaņā ar tādiem pašiem nosacījumiem, kādus šī valsts izvirza pati saviem pilsoņiem.”
12. [EKL] 55. pantā norādīts uz noteikumiem, kas regulē tiesības veikt uzņēmējdarbību:
“Šā Līguma 45. līdz 48. pants attiecas uz visiem šajā nodaļā izskatītajiem jautājumiem.”
B – Itālijas tiesiskais regulējums
13. Valsts tiesiskais regulējums lielā mērā atbilst lietā Gambelli izvērtētajam, tomēr tas ir jāatsauc atmiņā un jāprecizē.
1) Koncesijas un atļaujas darbības veikšanai
14. Testo Unico delle Leggi di Publica Sicurezza (Sabiedriskās drošības likumu konsolidētā redakcija, turpmāk tekstā – “TULPS”) (4) 88. pantā, ar grozījumiem, kas pieņemti ar Legge financiaria (Finanšu likuma) 2001. gadam (5) 37. panta 4. punktu, noteikts, ka atļauju derību rīkošanai piešķir vienīgi koncesionāriem un personām, kam tiesības to darīt piešķīrusi ministrija vai cita organizācija, kam likumā paredzētas tiesības tās organizēt. Tādēļ ikvienam, kas vēlas darboties publisko derību jomā, ir jāsaņem koncesija un atļauja, kas TULPS nosaukta par “policijas [atļauju]”.
a) Koncesijas
15. Azartspēļu uzraudzību veic valsts Ministero dell’Economia e delle Finanze (Ekonomikas un finanšu ministrija) personā, kuru savukārt apkalpo Amministrazione Autonoma dei Monopoli di Stato (Valsts monopolu autonomā pārvalde, turpmāk tekstā – “AAMS”) (6).
16. Tomēr no šīm valsts ekskluzīvajām tiesībām paredzēti divi izņēmumi par labu Comitato olimpico nazionale italiana (Itālijas Nacionālā olimpiskā komiteja, turpmāk tekstā – “CONI”) un Unione italiana per l’incremento delle razze equine (Itālijas Nacionālā savienība zirgu šķirņu uzlabošanai, turpmāk tekstā – “UNIRE”) (7), kurām piešķirtas tiesības organizēt derības (8) un uzticēt to rīkošanu trešām personām to pārziņā esošajos pasākumos (9).
17. Šīs iestādes, piešķirot koncesijas, ievēro īpašu kārtību, kas laika gaitā ir mainījusies. Sākotnēji saņēmēju atlase bija atkarīga no pretendentu īpašuma piederības pārskatāmības, šī iemesla dēļ uz kapitālsabiedrībām tika attiecināti dažādi ierobežojumi. Akcijas, kas dod balss tiesības, bija jālaiž apgrozībā uz fizisku personu, līgumsabiedrību vai komandītsabiedrību vārda, un tās nevarēja nodot ar vienkāršu indosamenta uzrakstu (10), tādējādi biržā kotētajiem uzņēmumiem liedzot piedalīties konkursos.
18. Pašreiz Legge financiaria 2003. gadam (11) 22. panta 11. punktā atļauts konkursos piedalīties ikvienai juridiskai personai bez neviena ierobežojuma attiecībā uz tās formu.
b) Policijas atļaujas
19. Darbībai derību nozarē vajadzīga ne vien koncesija, bet arī atļauja (TULPS 88. pants), kas ir atsaucama, un tā tiek atteikta personai, kurai ir piespriesti noteikti sodi vai kura sodīta par noteiktiem noziedzīgiem nodarījumiem, piemēram, saistībā ar sabiedrisko morāli un labiem tikumiem vai azartspēļu regulējuma pārkāpumu (TULPS 11. un 14. pants).
20. Pēc [atļaujas] saņemšanas tās turētājam jāatļauj, ka [sabiedriskās] kārtības spēki jebkurā laikā iekļūst telpās, kur tiek veikta atļautā darbība (TULPS 16. pants).
2) Sodi
21. 1989. gada 13. decembra Likums Nr. 401 par spēļu un nelegālo derību tiesisko regulējumu un sporta pasākumu pienācīgas norises nodrošināšanu (turpmāk tekstā – “Likums Nr. 401/89”) (12) nosaka sodus par vairākiem nodarījumiem.
22. [Minētā likuma] 4. pants noteic, ka ar brīvības atņemšanu uz laiku no sešiem mēnešiem līdz trīs gadiem sodāmas personas, kas nelikumīgi organizē loterijas vai derības, ar ko tiesības nodarboties ir tikai valstij vai koncesionāriem, un personas, kas organizē CONI, tās uzraudzībā esošo iestāžu vai UNIRE rīkotos sporta pasākumus. Citu sacīkšu organizēšanas gadījumā tās sodāmas ar brīvības atņemšanu uz laiku no trīs mēnešiem līdz vienam gadam un naudas sodu (1. punkts). Ar apcietinājumu uz laiku līdz trīs mēnešiem un naudas sodu sodāma arī šo spēļu reklamēšana (2. punkts); un ar vienu vai otru no šiem abiem pēdējiem sodiem sodāma vienkārša piedalīšanās (3. punkts).
23. Minētā 4. panta 4.a un 4.b punktā (13) noteikts, ka sodus piemēro arī personām, kas bez TULPS 88. panta paredzētās atļaujas, tostarp telefoniski vai ar elektronisko sakaru starpniecību, rīko jebkāda veida derību slēgšanu valstī vai ārvalstīs vai sekmē šādas darbības – 4.b punkts, vai bez licences šādu līdzekļu izmantošanai tādā pašā veidā pieņem loteriju vai citu derību likmes – 4.c punkts.
III – Priekšvēsture – spriedums lietā Gambelli un Corte suprema di cassazione atbilde
24. Kā jau esmu norādījis šo secinājumu sākumā, Tiesai jau ir jautāts par azartspēļu pārrobežu dimensiju. Minētajiem spriedumiem lietās Gambelli un Zenatti jāpievieno arī spriedumi lietās Schindler (14) un Läärä u.c. (15), lai arī, izņemot pirmo, pārējo uzmanības centrā ir pakalpojumu sniegšanas brīvība (16).
25. Brāļu Šindleru [Schindler] lietā bija runa par loteriju pilnīgu aizliegumu Apvienotajā Karalistē; lietā Läärä u.c. tika izvērtēts Somijas tiesiskais regulējums par spēļu automātiem, un lietā Zenatti tika aplūkota Itālijas aģentūru veikta derību rīkošana citā dalībvalstī esoša uzņēmuma vārdā. Šis pēdējais gadījums bija krietni vien līdzīgs tam, par ko pieņemts spriedums lietā Gambelli, kas daudzējādā ziņā atbilst šai lietai, it īpaši faktu un atbilstošo Kopienu un valsts tiesību normu ziņā.
26. Līdz ar to ir jānoskaidro iemesli, kas mudināja iesniedzējtiesas uzdot šos prejudiciālos jautājumus, un tādēļ jāaplūko spriedums lietā Gambelli un kritēriji, ko tajā piemērojusi Corte suprema di cassazione.
A – Spriedums lietā Gambelli
27. Pret Gambelli [Gambelli] un citām 137 personām tika ierosināta krimināllieta, tos apsūdzot nelikumīgā azartspēļu organizēšanā un tādu telpu pārvaldīšanā, kurās, nesaņemot atļauju, tika pieņemtas likmes Apvienotās Karalistes bukmeikeram.
28. Tribunale di Ascoli Piceno vērsties Tiesā mudināja tai radušās šaubas par piemērojamo Itālijas soda tiesību normu saderīgumu ar EKL 43. un 49. pantu (17).
29. Spriedumā lietā Gambelli, izklāstot sniegtos apsvērumus (25.–43. punkts), uzdotais jautājums tika iztirzāts no diviem viedokļiem – saistībā ar tiesībām veikt uzņēmējdarbību (44.–49. punkts) un pakalpojumu sniegšanas brīvību (50.–58. punkts) (18).
30. No pirmā viedokļa, Tiesa atsaucās uz Apvienotās Karalistes uzņēmumu, kas Itālijā darbojās ar Itālijas aģentūru starpniecību (46. punkts) tāpēc, ka tam nebija iespējams piedalīties tieši, jo valsts tiesību normas nepieļāva koncesiju piešķiršanu kapitālsabiedrībām, kas kotētas citu dalībvalstu biržās – kā tas bija šajā gadījumā, kas bija šķērslis tiesībām veikt uzņēmējdarbību (48. punkts).
31. No otrā viedokļa, tika veikts pamatīgāks izvērtējums, konstatējot, ka Itālijas tiesiskais regulējums ierobežo pakalpojumu sniegšanas brīvību trejādi: attiecībā uz a) Apvienotās Karalistes sabiedrību, kura pieņēma derību likmes no Itālijas, šai darbībai EKL 50. panta izpratnē (52. punkts) tiekot uzskatītai par “pakalpojumu”, lai arī sūtījumi tika veikti internetā (53. un 54. punkts); b) derības slēgušajiem Itālijas pilsoņiem, kas par to saņēma kriminālsodu (55.–57. punkts), un c) starpniekiem, kas arī tika sodīti (58. punkts).
32. Visbeidzot ir konstatēts, ka Likuma Nr. 401/89 4. pants ierobežo tiesības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību (59. punkts), radot vajadzību noskaidrot, vai šie ierobežojumi ir pamatojami ar kādu no EKL 45. un 46. pantā paredzētajām atkāpēm vai primāriem vispārējo interešu iemesliem (60. punkts).
33. Neviens no šiem izņēmumiem neaptver nedz nodokļu ieņēmumu samazinājumu (61. punkts), nedz sociālo pasākumu finansēšanu ar nodevu, ar ko apliek ieņēmumus, kurai “jābūt papildu labumam” (62. punkts).
34. Ierobežojumiem jāatbilst judikatūrā izvirzītajiem nosacījumiem (64. punkts). Pēc to uzskaitīšanas (65. punkts) spriedumā lietā Gambelli uzdevums novērtēt, vai lietā aplūkotajā gadījumā tie ir izpildīti, tika uzticēts valsts tiesai (19), norādot tai zināmus kritērijus (66. punkts), saskaņā ar kuriem [šie] ierobežojumi:
– jāpamato ar tādiem primāriem vispārējo interešu iemesliem kā “patērētāju aizsardzība”, “krāpšanas novēršana”, atturēšana no “pārmērīgiem izdevumiem saistībā ar azartspēlēm” vai “sabiedriskās kārtības traucējumu” novēršana, ja vien veiktie pasākumi kalpo “derību darbības mazināšanai konsekventā un sistemātiskā veidā” (67. punkts), un tādēļ gadījumā, kad valsts attiecībā uz derībām īsteno krietni vien ekspansīvu politiku nolūkā gūt saimniecisku labumu, tai nav tiesību “kā sabiedriskās kārtības apsvērumu piesaukt vajadzību samazināt azartspēļu iespējas” (68. un 69. punkts) (20);
– jāpiemēro vienādi un ar vienādiem nosacījumiem attiecībā uz visiem Kopienu tirgus dalībniekiem (70. punkts), turklāt gadījumā, ja Itālijas uzņēmumiem tie ir vieglāk izpildāmi, tiek pārkāpts nediskriminēšanas princips (71. punkts);
– nepārsniedz to, kas vajadzīgs nospraustā mērķa sasniegšanai. Samērīgums jāievēro attiecībā uz sodiem, ko uzliek derības slēgušajām personām (72. punkts) un starpniekiem, kas nodrošina pakalpojumu sniegšanu citā dalībvalstī dibināta bukmeikera vārdā (73. punkts), kā arī attiecībā uz citu dalībvalstu reglamentētājos tirgos kotēto kapitālsabiedrību iespējām saņemt koncesijas azartspēļu rīkošanai (74. punkts).
B – Corte suprema di cassazione atbilde
35. Dažus mēnešus pēc sprieduma lietā Gambelli pasludināšanas Corte suprema di cassazione bija iespēja lemt par tajā noteikto sakarā ar Pubblico ministero (prokurora) celto sūdzību pret Tribunale di Prato (Prato tiesa) 2003. gada 15. jūlija rīkojumu, ar kuru krimināllietā pret Džezualdi [Gesualdi] u.c. par Likuma Nr. 401/89 4. panta 4.a punktā paredzēto noziedzīgo nodarījumu ir atcelts apsūdzēto personu vadītajiem centriem uzliktais arests ar pamatojumu, ka minētā tiesību norma ir nesaderīga ar Kopienu tiesībām (21).
36. Itālijas augstākā tiesa pastāvīgajā judikatūrā ir paudusi viedokli, ka valsts noteikumi ir saderīgi ar Kopienu tiesībām (22). Sprieduma lietā Gambelli rezultātā pēc kompetentās trešās palātas lūguma Sezioni unite penali (Krimināllietu tiesu palātu plēnums) izskatīja apelācijas sūdzību un 2004. gada 26. aprīlī pieņēma spriedumu Nr. 111/04 (turpmāk tekstā – “spriedums lietā Gesualdi”) (23).
37. Spriedumā lietā Gesualdi netika pausts izbrīns par konstatējumiem spriedumā lietā Gambelli, tos atzīstot par atbilstošiem vienveidīgai judikatūrai (11.1. punkts), tomēr tā norādīja uz diviem jauninājumiem: to, ka brīvība veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvība tiek aplūkota azartspēļu jomā; un to, ka tiek skaidri noteikts, ka Likuma Nr. 401/89 4. pants tās ierobežo (11.2.3. punkts).
38. Turpinājumā, ņemot vērā faktu, ka Itālijas likumdevējs jau gadiem ilgi attiecīgajā nozarē īsteno ekspansīvu politiku, lai vairotu valsts ieņēmumus, tika konstatēts, ka šāda attieksme atbilda sabiedriskās kārtības un drošības apsvērumiem, kas attaisno Kopienu brīvību ierobežojumus, ņemot vērā, ka noteikumi par azartspēlēm nav vērsti uz pieprasījuma un piedāvājuma ierobežošanu, bet gan uz to iekļaušanu kontrolējamā sistēmā nolūkā novērst noziedzību (11.2.3. punkts).
39. Šajā sakarā tā izvirzīja argumentu, ka Apvienotās Karalistes bukmeikers jau atrodas kādas dalībvalsts uzraudzībā, jo minētās valsts piešķirtajai atļaujai bija teritoriāla nozīme, un derību rīkošanas koncesiju kārtības īstenošana Kopienu mērogā nav aplūkota (11.2.4. punkts).
40. Šajā sakarā tā atzīmēja, ka Itālijas sistēma balstās uz diviem pīlāriem: koncesiju un atļauju. Vispārējo interešu iemesli, kas attaisno ierobežojumus attiecībā uz koncesiju, vismaz daļēji ir acīmredzami. Turpretim ar atļauju saistītie izpaužas kā subjektīvi nosacījumi, kas vērsti uz preventīvu kontroli un pastāvīgu uzraudzību nolūkā apkarot iesaistīšanos tādā noziedzīgā darbībā kā krāpšana, naudas atmazgāšana vai augļošana (11.2.5. punkts).
41. Spriedumā lietā Gesualdi, novērtējot, vai šķēršļi ir piemēroti un samērīgi, tika nodalīti licenču un kriminālsodu jautājumi un konstatēts, ka tiesas uzdevums nav lemt par šo pēdējo piemērotību vai bargumu (12. punkts).
42. Turklāt tika noliegts arī tas, ka valsts tiesību normas ir diskriminējošas, jo tiesību normas, kas nodrošina koncesionāru kapitāla daļu piederības pārskatāmību, attiecas gan uz itāliešiem, gan ārvalstniekiem. Turklāt kopš 2004. gada 1. janvāra piedalīties konkursos ir tiesīgas visas kapitālsabiedrības, jo šajā ziņā pastāvošie šķēršļi ir novērsti (13. punkts).
43. Nobeigumā Corte suprema di cassazione noteica, ka norāde uz diplomu, apliecību un citu EKL 47. pantā paredzēto kvalifikācijas apliecinājuma dokumentu savstarpēju atzīšanu ir nevietā (14. punkts).
44. Ņemot vērā iepriekš minēto, tā secināja, ka Likuma Nr. 401/89 4. pants un it īpaši šīs tiesību normas 4.a punkts saistībā ar TULPS 88. pantu nav nesaderīgi ar Kopienu principiem par brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību (15. punkts) (24).
IV – Pamata lietu fakti
45. Līdzība starp lietās Zenatti un Gambelli notikušo un to, kas atgadījies šo prejudiciālo jautājumu pamatā esošajās lietās, atvieglo faktisko lietas apstākļu aprakstīšanu, ļaujot aprobežoties ar kopsavilkuma izklāstu.
46. “Datu nodošanas centri” darbojas sabiedrībai pieejamās telpās, piedāvājot dažādus elektronisko sakaru aprīkojumus, lai piekļūtu citās dalībvalstīs dibinātu derību uzņēmumu serveriem. Šajās telpās ieinteresētā persona noslēdz savas derības, saņem apstiprinājumu, iemaksā likmes un, ja uzvar, saņem laimestu.
47. Šo uzņēmumu pārvaldītāji ir neatkarīgi tirgus dalībnieki, kas vienīgi apstrādā derību likmes, darbodamies kā starpnieki starp privātpersonām un bukmeikeriem, ar kuriem tie ir līgumiski saistīti (25).
48. Plakanika [Placanica], Palacēze [Palazzese] un Sorikjo [Sorrichio] vada šāda veida biroju darbu Stanley International Betting Ltd. labā, kura sēdeklis ir Liverpūlē. Darbības veikšanai Apvienotajā Karalistē un ārvalstīs šim uzņēmumam ir atļauja, ko izdevušas minētās pilsētas iestādes (26), bet tam nav Itālijas atļaujas, kas tam ļautu darboties sešus gadus un kas pagarināma vēl uz sešiem gadiem, kuru tas mēģināja saņemt minētajā valstī 1999. gadā rīkotajā konkursā, no kura tas tika izslēgts tāpēc, ka bija biržā kotēta kapitālsabiedrība.
49. Pubblico ministero pret Plakaniku aizsāka krimināllietu Tribunale di Larino, inkriminējot viņam Likuma Nr. 401/89 4. panta 4.a punktā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu, jo, būdams vienīgais sabiedrības Neo Service Srl. vadītājs, viņš, nesaņemot atļauju, Stanley International Betting Ltd. vārdā ar elektronisko sakaru pakalpojumu starpniecību rīkoja sporta un citu veidu derības.
50. Līdzīga tiesvedība Tribunale di Teramo tika aizsākta pret Palacēzi un Sorikjo, kuri arī rīkoja derības Apvienotās Karalistes sabiedrības uzdevumā, lai gan pirms darbības uzsākšanas viņi bija vērsušies Questuradi Atri (Atri prefektūrā) ar lūgumu izsniegt atļaujas, bet nesaņēma uz to atbildi.
V – Prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā
51. Tribunale di Larino apturēja tiesvedību lietā, jo tā šaubās par to, vai koncesiju sistēmu var pamatot ar vajadzību iekļaut azartspēles kontrolējamā sistēmā. 2004. gada 8. jūlija rīkojumā, kas bija pamatā lietai C‑338/04, tā uzdod Tiesai šādu jautājumu:
“Vai Likuma Nr. 401/89 4. panta 4.a punktā iekļautā norma ir saderīga ar EKL 43. un turpmākajos pantos un EKL 49. pantā noteiktajiem principiem, kas attiecas uz brīvību veikt uzņēmējdarbību un pārrobežu pakalpojumu sniegšanas brīvību, ņemot vērā atšķirības interpretācijā, kas izriet no Tiesas nolēmumiem (it īpaši spriedumā lietā Gambelli u.c.), salīdzinājumā ar Corte suprema di cassazione, Sezioni Unite nolēmumu lietā Nr. 23271/04? Īpaši [tiek lūgts izskaidrot], vai apsūdzības rakstā norādītie sodi, kas noteikti Maksmiljanam [Maximiliano] Plakanikam, ir piemērojami Itālijā?”
52. Ar diviem 2004. gada 23. jūlija līdzīga satura rīkojumiem, kas bija lietu C‑359/04 un C‑360/04 pamatā, Tribunale di Teramo arī apturēja lietu izskatīšanu un saistībā ar dalībai koncesiju piešķiršanas konkursos [izvirzītajiem] nosacījumiem uzdeva šādu jautājumu:
“Vai EKL 43. panta pirmo daļu un 49. panta pirmo daļu var interpretēt tādējādi, ka tās atļauj dalībvalstīm uz laiku (no sešiem līdz divpadsmit gadiem) paredzēt atkāpes no brīvības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvības Eiropas Savienībā un, nepārkāpjot iepriekš minētos Kopienu principus, noteikt šādu tiesisko regulējumu:
1) dažām personām koncesijas noteiktu pakalpojumu sniegšanai tiek piešķirtas uz laiku no sešiem līdz divpadsmit gadiem, pamatojoties uz tiesisko regulējumu, saskaņā ar ko noteiktas konkurentu grupas (kas nav Itālijas uzņēmumi) nevar pieteikties konkursam;
2) pēc akta par šī tiesiskā regulējuma nesaderību ar [EKL] 43. pantā un [..] 49. pantā iekļautajiem principiem pieņemšanas to groza tā, ka turpmāk ir atļauts piedalīties arī uzņēmējiem, kam tas iepriekš bija aizliegts;
3) tomēr koncesijas, kas ir piešķirtas, pamatojoties uz iepriekšējo tiesisko regulējumu, kas, kā iepriekš aplūkots, ir atzīts par tādu, kas ir pretējs brīvības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvības principiem, netiek atsauktas un netiek organizēts jauns konkurss atbilstoši jaunajiem noteikumiem, kas atbilst minētajiem principiem;
4) turpretim turpina krimināltiesiski sodīt visas personas, kas darbojas saistībā ar uzņēmējiem, kas, lai arī tiem ir atļauts veikt šādu darbību dalībvalstī, kas ir to izcelsmes valsts, tomēr nevar pretendēt uz koncesiju tieši to ierobežojumu dēļ, kas noteikti iepriekš spēkā esošajā tiesiskajā regulējumā par koncesiju piešķiršanu, kas vēlāk ir atcelts?”
53. Ar Tiesas priekšsēdētāja 2004. gada 14. oktobra rīkojumu lietas C‑359/04 un C‑360/04 tika apvienotas, un ar 2006. gada 27. janvāra rīkojumu – tām pievienota lieta C‑338/04 (27).
54. Tiesas Statūtu 23. pantā noteiktajā termiņā rakstveida apsvērumus lietā C‑338/04 iesniedza Plakanika, Beļģijas, Vācijas, Spānijas, Francijas, Itālijas, Austrijas, Portugāles, Somijas valdības un Komisija; lietās C‑359/04 un C‑360/04 to izdarīja Palacēze, Sorikjo, Spānijas, Itālijas, Austrijas un Portugāles valdības, kā arī Komisija.
55. 2006. gada 7. marta tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumus sniedza Plakanikas, Palacēzes un Sorikjo pārstāvji, Beļģijas, Spānijas, Francijas, Itālijas, Portugāles valdības un Komisijas pārstāvji.
56. Turklāt jāatzīmē, ka izskatīšanā Tiesā atrodas lieta C‑260/04 saskaņā ar Komisijas prasību par valsts pienākumu neizpildi pret Itālijas Republiku, kurā tiek aplūkota koncesiju sistēma attiecībā uz derību rīkošanas un likmju pieņemšanas pakalpojumiem zirgu skriešanās sacīkstēs (28).
VI – Prejudiciālo jautājumu pieņemamība
A – Prejudiciālo jautājumu būtība
57. Abām iesniedzējtiesām ir viens sākumpunkts – krimināllieta, kas ierosināta par starpniecību derībās bez koncesijas un atļaujas saņemšanas, un viens galamērķis – likvidēt šaubas par valsts tiesību normu saderīgumu ar brīvību veikt uzņēmējdarbību un sniegt pakalpojumus, bet tās izmanto atšķirīgus ceļus.
58. Tribunale di Larino nepiekrīt tam, kā Corte suprema di cassazione piemēro Gambelli judikatūru, jo nav pārliecināta nedz par to, ka valsts regulējums ir vērsts uz sabiedriskās kārtības nodrošināšanu, nedz par to, ka tas nediskriminē citu dalībvalstu tirgus dalībniekus.
59. Tribunale di Teramo uzsvaru liek uz apstākļiem, kas nosaka to, ka bukmeikers, kura vārdā darbojās apsūdzētie, nevar saņemt atļauju, kamēr nebeidzas 1999. gadā piešķirto atļauju derīguma termiņš. Tiktāl, ciktāl šis laikposms ir saistīts ar “pagaidu atkāpi” no Kopienu pamatbrīvībām, tā šaubās par to tiesisko piemērojamību.
60. Šie paskaidrojumi palīdz izvērtēt šķēršļus, kas radušies attiecībā uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu nebūtiskajiem aspektiem.
B – Jautājuma izklāsts
61. Valdības, kas iesniegušas rakstveida apsvērumus lietā C‑338/04, izņemot Beļģijas valdību, prejudiciālo jautājumu uzskata par nepieņemamu, lai arī atšķirīgu iemeslu dēļ. Portugāles un Somijas pārstāvji uzskata, ka tas neietver pietiekamu informāciju, lai uz to atbildētu; Vācijas, Spānijas, Francijas un Itālijas pārstāvji – ka, pēc to domām, tas attiecas uz valsts tiesību un nevis uz Kopienu tiesību interpretāciju; Austrijas pārstāvis uzskata, ka jautājums sakrīt ar spriedumā lietā Gambelli aplūkoto jautājumu, un ierosina izdot rīkojumu saskaņā ar Reglamenta 104. panta 3. punktu; šo priekšlikumu alternatīvā kārtā atbalsta Vācija, Itālija un Somija.
62. Lietās C‑359/04 un C‑360/04 Spānijas un Itālijas valdība atkārto iepriekš minētajā lietā izvirzītos argumentus un apgalvo, ka lūgums ir nepieņemams, bet alternatīvi Itālijas valdība piekrīt nolēmuma pieņemšanai Reglamenta 104. panta 3. punktā paredzētā rīkojuma formā.
63. Šajos apstākļos jāpārbauda, vai Tiesai ir jāpieņem lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu.
C – Izvirzītie nepieņemamības pamati
1) Lēmuma par prejudiciālā jautājuma uzdošanu formālā pareizība
64. Tiesa ir vairākkārt atzinusi, ka tai nav jāatbild uz prejudiciāliem jautājumiem tikai tad, ja Kopienu tiesību normas interpretācijai vai spēkā esamības izvērtējumam, ko tiek lūgts darīt, nav nekāda sakara ar pamata lietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu, ja problēma ir hipotētiska vai ja tai nav darīti zināmi faktiskie vai tiesiskie apstākļi, kas vajadzīgi, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (29).
65. Jāatgādina, ka, lai sniegtu noderīgu interpretāciju, valsts tiesai jānorāda faktiskie apstākļi un atbilstošais tiesiskais regulējums, uz kuru attiecas tās uzdotie jautājumi, vai vismaz jānorāda pieņēmumi, uz kuriem tie balstīti (30), norādot iemeslus, kas tai lika izmantot tiesu sadarbību, sniedzot vismaz minimālu skaidrojumu par konkrēto, interpretēt lūgto Kopienu tiesību normu izvēli un to saikni ar valsts tiesību aktiem (31).
66. Šo prasību mērķis ir dot Tiesai iespēju sniegt noderīgu atbildi (32) un dalībvalstu valdībām un citām ieinteresētajām personām sniegt iespēju iesniegt apsvērumus saskaņā ar [Tiesas] Statūtu 23. pantu (33).
67. Šajā tiesvedībā rīkojumi par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilst izvirzītajiem nosacījumiem, jo tajos izklāstīti jautājuma pamatā esošie faktiskie un tiesiskie apstākļi. Tajos patiešām netiek citētas attiecīgās Itālijas tiesību normas, bet šis trūkums ir viegli labojams, ņemot talkā spriedumu lietā Gambelli. Turklāt tajos ir izcelta jautājuma būtība, uzmanības centrā nostādot pretrunu starp minēto Tiesas spriedumu un Corte suprema di cassazione argumentiem, šādi parādot, cik lielā mērā lūgtā interpretācija attiecas uz izskatāmo lietu.
2) Valsts tiesību normu piemērošana
68. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru atbilstoši kompetenču sadalei starp Tiesu un dalībvalstu tiesām valsts tiesību interpretācija un piemērošana, kā arī to piemērošanas jomas un saderīguma ar Kopienu tiesībām novērtēšana ir valsts tiesu kompetencē (34), ievērojot īpašo situāciju, ka valsts likumdevējs tīri iekšēju jautājumu regulēšanai atsaucas uz Kopienu tiesību normām (35).
69. Lai arī Tribunale di Larino pieņemtā rīkojuma saturs apstiprina iepriekš minēto valstu nostāju, nedomāju, ka uzdotie jautājumi būtu atzīstami par nepieņemamiem.
70. Pārmainot izmantoto vārdu kārtību vien, jautājums var tikt pārformulēts no Kopienu viedokļa tādējādi, ka tā būtība ir nevis izvērtēt, vai Likuma Nr. 401/89 4. panta 4.a punkts ir savienojams ar EKL 43. pantu un EKL 49. pantu – rīkojuma burtiskā redakcija, bet gan noteikt šo Līguma normu nozīmi, lai tās saistītu ar valsts tiesību normām un ar lietas pamatā esošajiem faktiem, lai arī problēma, kas tiks iztirzāta turpinājumā, patiesībā izriet no nevienprātības kādas Itālijas tiesas un Corte suprema di cassazione starpā.
71. Savukārt Tribunale di Teramo norāda uz grozījumu esošajā derību rīkošanas koncesiju piešķiršanas valsts sistēmā, saskaņā ar kuru jebkura kapitālsabiedrība var piedalīties turpmākajos konkursos, līdzko būs beidzies derīguma termiņš koncesijām, kas piešķirtas to konkursu rezultātā, kuros tai bija liegts piedalīties. Šie jautājumi, šķiet, ir saistīti ar Kopienu brīvībām un nav iztirzāti spriedumā lietā Gambelli.
72. Turklāt Kopienu tiesai ir pienākums norādīt visas Kopienu tiesību normas, kas atvieglo to novērtējumu izspriežamajā lietā (36).
3) Atbildes uz prejudiciālo jautājumu sniegšana rīkojumā
73. Reglamenta 104. panta 3. punktā procesuālās ekonomijas interesēs ļauts izdot motivētu rīkojumu, ja prejudiciālais jautājums ir identisks kādam, par kuru jau ir sniegts nolēmums, vai atbilde uz šādu jautājumu skaidri izriet no judikatūras, vai par to nav pamatotu šaubu.
74. Tiesa šo mehānismu izmanto piesardzīgi (37), jo tajā tiek izlaisti atsevišķi tiesvedības posmi, tādējādi ierobežojot iespējas aizstāvēties. Šī iemesla dēļ, rodoties kādām šaubām par aprakstīto apstākļu esamību, to nepiemēro.
75. Šajos secinājumos esmu norādījis uz zināmām līdzībām ar lietu Gambelli, bet ar to konstatēšanu vien nepietiek, lai pamatotu prejudiciālā nolēmuma tiesvedības noslēgšanu ar rīkojumu, kurā atkārto agrāk nolemto. Iesniedzējtiesas nelūdz ko tādu, kas tām jau zināms, bet gan lūko saņemt skaidrojumu par spriedumu lietā Gambelli, kas, atminēsimies, sekoja sprieduma lietā Zenatti pēdās. Ja Tiesa tikai atgādinās savu judikatūru, grūtības, ar kurām sastopas Itālijas tiesas, turpinās pastāvēt (38).
D – Tiesas kompetence
76. Manuprāt, jautājums patiesībā ir par to, vai Tiesas kompetencē ir pieņemt nolēmumu par prejudiciāliem jautājumiem, kuru pamatā ir zemāku instanču tiesu nepiekrišana tam, kā Corte suprema di cassazione piemēro sprieduma lietā Gambelli noteiktos kritērijus (39). Citiem vārdiem sakot, jānoskaidro, vai Tiesas pienākumos ietilpst izšķirt domstarpības, kas rodas starp valsts tiesām, tām interpretējot Kopienu tiesību normas, lai pārbaudītu to saderīgumu ar valsts tiesību normām, kad jau ir noteikti parametri, kuri šajos jautājumos jāņem vērā.
77. Uz šo jautājumu noliedzoši atbildēt mudina vairāki argumenti: pirmkārt, prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā valsts tiesību normu interpretācija ietilpst dalībvalsts tiesu kompetencē, kurām to izdarīt ir vieglāk, vienmēr ņemot vērā izskatīšanā esošo lietu un atbilstoši Tiesas sniegtajiem norādījumiem attiecībā uz interpretāciju.
78. Atbilstoši minētajam spriedumā lietā Gambelli Itālijas tiesām īpaši ir uzticēts novērtēt, vai Itālijas tiesību normās ir ievērotas Kopienu brīvības (40).
79. Otrkārt, ja tiesas nonāk pie atšķirīgiem vai pretrunīgiem iznākumiem, līdzekļi viedokļu saskaņošanai ir jāparedz attiecīgajā tiesību sistēmā. Šajā ziņā augstākās tiesas nolēmums ir saistošs zemāku instanču tiesām, kurām būtu liegts vērsties Kopienu tiesās per saltum, jo Līgumā nav paredzēts neviens tiešs tiesībaizsardzības līdzeklis pret valstu tiesu nolēmumiem, pat ja tās, izspriežot lietas pēdējā instancē, kļūdaini piemēro Eiropas Savienības tiesības (41).
80. Tomēr norādītais risinājums, lai arī tas ir tiešām vienkāršs, rada būtiskus iebildumus.
81. Pirmkārt, uzdodot dalībvalstu tiesām izvērtēt valsts tiesību normas saistībā ar Kopienu tiesībām, Tiesa neatsakās no savām pilnvarām šajā jomā (42), bet gan īsteno prejudiciālā dialoga pamatā esošos principus, atzīstot lietas pamatīgas pārzināšanas priekšrocības, tomēr paturēdama tiesības attiecīgajā jautājumā pieņemt galīgo lēmumu. Tādējādi tā ir pieņēmusi jaunus jautājumus gadījumos, kad valsts tiesa sastopas ar grūtībām Tiesas sprieduma saprašanā vai piemērošanā vai uzdod atšķirīgu jautājumu par tiesībām, vai iesniedz jaunus novērtējuma elementus, kas noved pie atšķirīgas atbildes (43).
82. Šie paši principi jāpiemēro gadījumos, kad šķēršļi izriet no valsts augstākās tiesas sprieduma, kurā īstenoti Tiesas norādījumi.
83. Ja Itālijas tiesām būtu liegts vērsties Tiesā tādos gadījumos kā šajā lietā, novirzes būtu izlabojamas tikai ar prasību saistībā ar valsts pienākumu neizpildi līdzīgi tam, kā tas noticis 2003. gada 9. decembra spriedumā lietā Komisija/Itālija (44).
84. Šī paņēmiena izmantošana rada virkni traucējumu: 1) pārkāpuma atklāšana (45) un brīža, kad par to vērsties Tiesā, izvēle tiek atstāta ar prasības celšanas tiesībām apveltīto personu ziņā, lai gan šīs abas darbības var paveikt valstu tiesas; 2) valsts pienākumu neizpildes pirmstiesas stadijā tas veicina to, ka, ņemot vērā Komisijas prasības, dalībvalsts likumdevēja vara un izpildvara sliecas ietekmēt tiesu varu, līdz ar to apdraudot tās neatkarību; un 3) tas rada pārdomas par valsts pienākumu neizpildes būtību un sekām, jo iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Itālija daļēji ir pamatots ar to, ka valsts tiesību sistēma ietvēra normu, ka pieļāva interpretāciju, kas ir pretrunā Kopienu būtībai.
85. Nedrīkst aizmirst arī privātpersonas, kas var lūgt uzdot prejudiciālu jautājumu, lai arī izlemt par to piekrīt tiesai, kas izskata lietu (46). Ja viņas būtu zinājušas par lūguma sniegt [prejudiciālu] nolēmumu neiespējamību, to rīcībā paliktu tikai prasība par zaudējumu atlīdzību, kā konstatēts iepriekš minētajā spriedumā lietā Köbler (47).
86. Šī mehānisma izmantošana arī ir neapmierinoša, jo, tā kā tas ir ieviests nolūkā aizsargāt Kopienu tiesības īpaši smagos gadījumos (48), tas ir pakļauts ļoti stingriem nosacījumiem (49), piemēram, ka pārkāpumam jābūt “acīmredzamam”, un joprojām paliek sarežģīts tiesībaizsardzības līdzeklis, kas bieži vien noved pie tāda prejudiciāla jautājuma uzdošanas, kas līdzīgs tam, kuru mēģināts novērst.
87. Jāņem vērā vēl kāds pārliecinošs arguments. Tiesas pamatuzdevums ir tikai un vienīgi nodrošināt Eiropas tiesību normu interpretācijas un piemērošanas vienveidīgumu. 1977. gada 24. maija spriedumā lietā Hoffmann-La Roche noteikts, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu paredzēts, lai “novērstu, ka kādā dalībvalstī rodas Kopienu tiesību normām neatbilstoša judikatūra” (50). Tiešs paņēmiens, kā to panākt, var būt izšķirot kādas valsts tiesu starpā esošu juridisku strīdu par Eiropas Savienības tiesību normu interpretāciju, ko veikusi augstāka tiesa.
88. Šādā nozīmē 1974. gada 16. janvāra spriedumā lietā Rheinmühlen Düsseldorf (51) atzīts, ka prejudiciāla jautājuma pamatuzdevums ir nodrošināt, ka Līgumā noteiktajām tiesībām ir vienāda iedarbība visā Kopienas teritorijā; piebilstot, ka tā mērķis ir arī nodrošināt to vienveidīgu piemērošanu, “valsts tiesai nodrošinot līdzekli, lai novērstu grūtības, kuras var radīt prasība par Kopienu tiesību pilnīgu iedarbību dalībvalstu tiesu iekārtās” (2. punkts), [tai esot apveltītai] ar ārkārtīgi plašu diskrecionāro varu attiecībā uz jautājumu uzdošanu Tiesai (3. punkts) tādējādi, ka “zemākas instances valsts tiesai jābūt iespējai brīvi uzdot Tiesai to interesējošos jautājumus, ja tā uzskata, ka juridiskais vērtējums, ko veikusi augstākas instances tiesa, varētu likt pieņemt Kopienu tiesībām neatbilstošu spriedumu”, tāpēc gadījumā, ja tas Tiesai būtu saistošs bez iespējas uzdot jautājumus, “būtu traucēta” tās kompetence un Kopienu tiesību piemērošana visos valstu tiesu iekārtu līmeņos, ja vien jautājumi nebūtu “būtībā vienādi” ar tiem, ko uzdevusi tiesa, kas izspriež lietu un kuras lēmums nav pārsūdzams (4. punkts) (52).
89. Šis priekšlikums, bez šaubām, rada tādas problēmas kā prejudiciālo jautājumu skaita pieaugums vai valsts tiesu iekārtas hierarhijas šķietama izjaukšana. Pirmais trūkums ir nebūtisks, jo darba apjoma pieaugums nedrīkst ietekmēt atbilstošā tiesiskās aizsardzības līdzekļa izvēli (53). Otrajā nav ņemta vērā Tiesas kā augstākā Eiropas tiesību interpretētāja loma, kas patiesi ir tiesiskas Kopienas pastāvēšanas stūrakmens. Jebkurā gadījumā sarežģījumi būtu mazāki, ja būtu pieņemta kāda cita alternatīva.
90. Neesmu piemirsis arī to, ka, ņemot vērā neskaidrības tiesu varas organizācijā Eiropas Savienībā, jucekli dažkārt rada pati Tiesa, jo nav viegli ikvienā gadījumā nodrošināt vajadzīgo rūpību, ņemot vērā to, ka tiesībās izšķirošā nozīme ir spēt atrast atbilstošu precizitātes pakāpi katrā situācijā.
VII – Prejudiciālo jautājumu izvērtējums
91. Ja Tiesa pieņem Tribunale di Larino un Tribunale di Teramo prejudiciālos jautājumus, tai ir jāiztirzā jautājums par tiesībām, azartspēlēm un derībām.
A – Tiesības, azartspēles un derības
92. Mūsdienās vistālāk no “tiesību” jēdziena atrodas jēdziens “azar” (nejaušība), jo tas nav atkarīgs ne no cilvēka gribas, ne vispārējas pārliecības; tas nedarbojas apzināti, bet gan untumaini un patvaļīgi (54). Tomēr senākos laikos abu jēdzienu starpā bija cieša savstarpējā saistība, jo sabiedriskā miera nodrošināšanai bija jāpakļaujas tiesu nolēmumiem, un tiem, kas to pieņēma, tika piedēvētas “maģiskas” vai “priesteriskas” spējas (55).
93. Ordālijas [smagi pārbaudījumi] jeb Dieva tiesas, kam ir ļoti sena izcelsme (56), uzskatāmi parāda šo simbiozi, pakārtojot lēmumu nejaušam gadījumam. Vēlāk nolēmumus tiecās balstīt uz racionāliem kritērijiem, [nonākot] līdz mūsdienu tiesību sistēmām, kurās šie likteņa untumi, izņemot atsevišķus gadījumus (57), vairs netiek ņemti vērā.
94. Šī paradoksālā saikne atskāršama citās jomās, piemēram, dabiskās saistībās, kuru labs piemērs ir derības, darījumos ar nosacījumu, kuros nenoteikts nākotnes notikums ir atkarīgs no nejaušības, nepārvaramā varā vai šeit aplūkojamos laimes līgumos.
95. Spēles kā izklaides veids ir pazīstamas visos laikos un visās sabiedrībās, iedaloties četros no juridiskā viedokļa dažādos līmeņos. Pirmajā rodama spontānākā un vienkāršākā izpausme, viena vienīga izklaide un izprieca (58). Otrajā parādās sāncensība, kas līdz ar prieku sacensties ar citiem vairo arī uzvarētāja pašcieņu un reputāciju sabiedrībā. Trešajā ar izklaidi vai spēju apliecināšanu vien nepietiek, pastāv finansiāla ieinteresētība (59). Ceturtajā atrodas derības, kas ne vien ietver riskēšanu ar naudas summām, bet arī noved pie atkarības (60).
96. No šiem četriem līmeņiem ar tiesībām nav saistīts pirmais un gandrīz nemaz arī otrais. Tomēr, līdzko spēle pakļauj riskam naudas līdzekļus, likumdevējs iejaucas, pamatodamies uz diviem iemesliem. No vienas puses, esot nomodā par sekām, kas skar [spēļu] dalībnieka mantu (61) un veselību (62), kā arī par viņa ģimenes noturīgumu; no otras puses, ņemot vērā to rīkošanas vietu komerciālo raksturu.
97. Šie apsvērumi izskaidro uzmanību, kas tiesībās tiek pievērsta azartspēlēm un to ietekmei uz Kopienu tiesībām. Šajā sakarā Tiesa ir noteikusi, “ka loterijas ir saimnieciska darbība EK līguma izpratnē” (63), jo “tās ir noteikta pakalpojuma sniegšana pret atlīdzību” (64), un ietvērusi tās pakalpojumu sniegšanā (65). Nedrīkst aizmirst arī to, ka tās skar arī tādas citas jomas kā – tajā pašā tautsaimniecības nozarē ietilpstošās – tiesības veikt uzņēmējdarbību vai – ārpus mantiskās sfēras – jau pamatvilcienos aprakstītos cilvēciskos aspektus.
B – Par pamatbrīvību ierobežojumiem
98. Lietā Gambelli ģenerāladvokāts Albērs ierosina vispirms pārbaudīt valsts tiesiskā regulējuma saderīgumu ar tiesībām veikt uzņēmējdarbību un nevis pakalpojumu sniegšanas brīvību tādēļ, ka Līgumā pirmās ir nostādītas augstāk (76. punkts) (66), lai gan elektronisko sakaru pakalpojumu [datu nosūtīšanas] centrus nevar uzskatīt par sekundāriem nodibinājumiem (87. punkts), jo tādā gadījumā regulējums aizskartu minētās tiesības [veikt uzņēmējdarbību] (104. punkts), kā arī pārkāptu minēto [pakalpojumu sniegšanas] brīvību (132. punkts).
99. Pievēršot uzmanību derību slēdzējiem, uzņēmumiem, kas nodarbojas ar šo darbību, un starpniekiem, Tiesa abas brīvības neuzskatīja par savstarpēji izslēdzošām, bet gan, tās izsvērusi, konstatēja, ka “tāds valsts tiesiskais regulējums kā Itālijas tiesību akti par derībām, it īpaši Likuma Nr. 401/89 4. pants, rada ierobežojumus brīvībai veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvībai” (59. punkts), turpinājumā izvērtējot, vai tie atbilst EK līgumā paredzētajām atkāpēm vai arī ir attaisnojami ar primāriem vispārējo interešu iemesliem (60. punkts).
100. Šīs atsauces, kas attiecībā uz pakalpojumu sniegšanu rodamas arī spriedumā lietā Zenatti, šķiet, nav jāapšauba, lai arī ir jāizvērtē ierobežojumi un subjekti, uz kuriem tie attiecas.
101. Šajā sakarā spriedumā lietā Gambelli ir noteikts, ka prasības, kas Itālijas tiesībās izvirzītas personām, kas piedalās konkursos derību likmju pieņemšanas vietu atvēršanas koncesiju saņemšanai, ierobežoja brīvību veikt uzņēmējdarbību, izslēdzot noteiktu veidu sabiedrības (46.–48. punkts); un par šķēršļiem pakalpojumu sniegšanas brīvībai ir atzīti tie, ar kuriem savas darbības veikšanā sastapās citā dalībvalstī dibināts pakalpojuma sniedzējs (54. punkts), kā arī tie, kas radīti pilsoņiem attiecībā uz piedalīšanos citās dalībvalstīs organizētās derībās (57. punkts), un personām, kas palīdzēja darboties šajās teritorijās dibinātajiem pakalpojumu sniedzējiem (58. punkts), abos pēdējos gadījumos paredzot kriminālsodu (67).
102. Pārsteidz tas, ka, lai gan prejudiciālais jautājums izriet no krimināllietām pret derību starpniekiem, jautājums ir uzdots par trim minētajām personu kategorijām (68). Bet nevajadzētu aizmirst nedz Tiesas funkciju, nedz tās prejudiciālo nolēmumu erga omnes ietekmi, jo kriminālvajāšanu var uzsākt pret vienkāršiem derību slēdzējiem; turklāt ārvalsts uzņēmumam nav iespējas [tur] veikt uzņēmējdarbību, un tādēļ tas savu darbību veic, stājoties līgumattiecībās ar citiem komersantiem, kuri tiek apsūdzēti, jo ir pildījuši savas līgumā noteiktās saistības.
C – Par attaisnojuma esamību
1) Jautājuma izklāsts
103. Pretēji tam, ko secinājumos ierosināja ģenerāladvokāts Albērs, spriedumā lietā Gambelli Itālijas tiesību aktu radītie ierobežojumi tika izvērtēti kopumā, nosakot, ka, neatkarīgi no tā, kādu brīvību tie aizskar, tiem ir jāatbilst zināmiem nosacījumiem: tiem jābūt attaisnotiem ar primāriem vispārējo interešu iemesliem, piemērotiem nospraustā mērķa sasniegšanai, kas nepārsniedz to, kas vajadzīgs attiecīgā mērķa sasniegšanai, un kas ir jāpiemēro nediskriminējošā veidā (65. punkts) (69).
104. Vēl precīzāk nekā sprieduma lietā Zenatti gadījumā Tiesa spriedumā lietā Gambelli uzdod veikt konkrētu novērtējumu par Itālijas tiesiskā regulējuma atbilstību šiem nosacījumiem valsts tiesai, gan nosakot kritērijus, saskaņā ar kuriem veicams minētais uzdevums.
105. Tiesai vajadzēja izteikties precīzāk un pieņemt nolēmumu par Kopienu brīvību ietekmi uz valsts tiesību normām, kā to ierosināja ģenerāladvokāts, kurš bija norādījis uz grūtībām, kuras valsts tiesām radīja tām uzticētais uzdevums (70).
106. Nešaubos par to, ka spriedumā lietā Gambelli ir precīzi izmantotas tiesas pilnvaras pievērsties detaļām, bet ar sprieduma lietā Zenatti precedentu, kas nenovērsa jaunu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, Tiesa bija pārlieku piesardzīga, jo tās rīcībā bija pietiekama informācija, lai veiktu pamatīgāku izvērtējumu, kas būtu aiztaupījis jautājumu uzdošanu šajā lietā (71).
107. Tagad būtu jāatgūst nepadarītais un jādod atbilde, lai kliedētu radīto neskaidrību, lai arī to paveikt ir sarežģītāk, jo jānoskaidro, vai norādītos šķēršļus Kopienu brīvībām var pamatot ar kādu iemeslu, novērtējot, vai tie ir nediskriminējoši, piemēroti un samērīgi.
2) Primāri vispārējo interešu iemesli
108. Pamati, kas attaisno šķēršļus brīvībai veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvībai, spriedumā lietā Gambelli ir definēti gan negatīvi, gan pozitīvi, noraidot “nodokļu ieņēmumu samazinājumu” un “sociālo pasākumu finansēšanu ar nodevu, ar ko apliek ieņēmumus no atļautām azartspēlēm” (61. un 62. punkts) (72), tomēr atzīstot “patērētāju aizsardzību”, “krāpšanas un pilsoņu pamudināšanas uz pārmērīgiem izdevumiem saistībā ar spēli novēršanu”, kā arī “vajadzību novērst sabiedriskās kārtības traucējumus” (67. punkts).
109. Corte suprema di cassazione uzskata, ka Itālijas tiesību akti balstīti uz pārliecību, ka, pakļaujot derības uzraudzībai, tiek mazināta noziedzība (73).
110. Itālijas valdība apgalvo, ka pamats ir sabiedriskās kārtības (74) un patērētāju aizsardzība, kā arī krāpšanas novēršana (75).
111. Tiesa ir norādījusi uz pretrunu, kura rodas, ja no darbības kaitīgajām sekām mēģina izvairīties, to veicinot (76), kā tas notiek gadījumā, kad valsts īsteno azartspēļu un derību spēcīgas ekspansijas politiku (77), un tādēļ cīņa pret krāpšanu, šķiet, ir vienīgais apstrīdēto ierobežojumu attaisnojums.
112. Šajā ziņā nav sniegti sīkāki paskaidrojumi, lai saprastu noziedzīgu nodarījumu, piemēram, krāpšanas vai naudas atmazgāšanas sastopamību azartspēlēs (78).
113. Iepriekš minētajā spriedumā lietā Läärä u.c. ir paskaidrots, ka derību “ierobežota atļauja” izņēmuma kārtā rada izdevību iekļaut kontrolējamā sistēmā tieksmi spēlēt un spēļu darbību, novērst šādas darbības izmantošanas draudus krāpnieciskos vai noziedzīgos nolūkos un šādas atļaujas saņemšanas rezultātā gūtos ieņēmumus izmantot sabiedriski noderīgiem mērķiem (37. punkts) (79).
114. Bet, lai tiktu ievērotas Kopienu tiesību normas, nepietiek ar pārliecinošiem iemesliem, kas liek regulēt azartspēles tādā veidā, ka, tās neaizliedzot pilnīgi, tās tiek ierobežotas īpašā veidā, jo pieņemtajiem pasākumiem jābūt arī nediskriminējošiem, piemērotiem un samērīgiem.
3) Iespējamā diskriminācija
115. Spriedumā lietā Gambelli nav aplūkots tas, vai ar Itālijas tiesisko regulējumu ir pārkāpts nediskriminēšanas princips (80), minēto vērtējumu atstājot valsts tiesas ziņā (81).
116. Tagad Tribunale di Teramo ir papildinājusi informāciju, kas ir izmantota minētajā spriedumā, palīdzot Tiesai izlemt jautājumu pašai un neaizbildināties ar to, ka 2003. gada likuma grozījumi ir mainījuši situāciju valstī, jo, pēc tās domām, šo grozījumu iedarbība ir atlikta, iespējams, līdz 2011. gadam, un tādējādi joprojām jūtamas agrākās kārtības sekas, attiecīgi atspoguļojoties tiesvedībās krimināllietās, no kurām izriet lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu. Turklāt tiesību aktu grozījumi ir skāruši tikai vienu no sistēmas sastāvdaļām – koncesiju – un ne pārējās – atļauju un sodu.
117. Ievērojot informāciju, kas atrodama tiesvedības lietas materiālos un ietverta agrākajos spriedumos, attiecībā uz koncesijām un atļaujām ir konstatējama nevienlīdzīga attieksme.
a) Koncesijas
118. Kapitālsabiedrības, kas kotētas Kopienas reglamentētajos tirgos, nevarēja piedalīties konkursos koncesiju piešķiršanai. Šīs prasības bija saistošas visiem pretendentiem, tostarp vietējiem (82), bet uzņēmumi ar atrašanās vietu citās Kopienu teritorijās sastapās ar lielākiem Itālijas tiesību aktu radītajiem šķēršļiem (83), jo gadījumā, ja tie vēlētos piedalīties, tiem būtu jāpielāgo sava iekšējā struktūra, un tādēļ tiem nebija reālu iespēju veikt uzņēmējdarbību attiecīgajā valstī (84).
119. Rezultātā radušos situāciju jo vairāk saasina sīkumainība, ar kādu tiek piešķirtas koncesijas (85), ko nepamato noziedzības apkarošanas neatliekamība (86), jo atļauju saņemšanai ir noteiktas iepriekšējas pārbaudes, bet, lai varētu piedalīties konkursa procedūrās, pietiek vien ar drošības naudu, nodrošinot attiecīgo nodevu samaksu valsts budžetā (87).
120. Atšķirīga attieksme skar arī starpniekus, kam, draudot ar kriminālsodu, ir liegts sniegt pakalpojumus citā dalībvalstī dibinātiem bukmeikeriem, kuri nevar Itālijā nedz nodibināties, nedz saņemt atļaujas, kas vajadzīgas viņu darbības veikšanai.
b) Atļaujas
121. Tiesa uzskata, ka iepriekšējas administratīvas atļaujas izdošanas sistēma neattaisno valstu instanču patvaļīgu rīcību, ar kuru tiek mazināts Kopienu tiesību normu iedarbīgums (88). Tai jābūt balstītai, pirmkārt, uz objektīviem, nediskriminējošiem kritērijiem, kas ir iepriekš zināmi un kas nosaka valsts iestāžu izvērtēšanas pilnvaru izmantošanas robežas, lai tās nevarētu izmantot patvaļīgi; otrkārt, uz viegli pieejamu procesu, ar kuru pretendentiem ir nodrošināts, ka to pieteikumi tiek izskatīti savlaicīgi, neitrāli un objektīvi (89).
122. No pirmā acu uzmetiena rodas iespaids, ka TULPS 88. pantā paredzētā atļauja norādītajām prasībām atbilst, bet, pamatīgāk izvērtējot tā paša TULPS 8.–14. pantu, kļūst redzams diskrecionārās varas apjoms, kas nav savienojams ar vajadzīgo objektivitāti, piemēram, 10. pantā “gadījumā, ja atļaujas saņēmējs to ļaunprātīgi izmanto”, neprecizējot to sīkāk, ir paredzēta atsaukšana (90). Tas, ka šis jautājums nav regulēts tiesību normās, izriet arī no tā, ka nav nedz noteikts, nedz secināms, ka šo atļauju atteikuma kritēriji būtu izsmeļoši.
123. Turklāt policijas atļaujas piešķiršana ir pakārtota nosacījumam, ka iepriekš saņemta koncesija, kuras trūkumi atļauju ietekmē tieši tāpēc, ka tā ir jāsaņem iepriekš.
4) Piemērotība un samērīgums
124. Itālijas tiesību normās tiesības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvība ir ierobežota likumīga mērķa vārdā, bet tās ir diskriminējošas, kas ir pietiekams iemesls, lai tās nepiemērotu. Tās nav arī nedz piemērotas noteikto mērķu sasniegšanai, nedz samērīgas ar aizsargājamo tiesisko labumu.
a) Tiesību veikt uzņēmējdarbību šķēršļi
125. Noteiktu sabiedrību veidu izslēgšana no koncesiju piešķiršanas konkursa ir pamatota ar apsvērumu par uzņēmumu pārskatāmību, taču ir citi mazāk ierobežojoši un ar EK līgumu saderīgāki risinājumi (91). Kā apstiprināts spriedumā lietā Gambelli, “ir citi līdzekļi, kā uzraudzīt šo sabiedrību rēķinus un darbību” (92), tādējādi apstiprinot secinājumus, ko izdarījis ģenerāladvokāts Albērs, norādot, ka sabiedrību godprātīgumu var pārbaudīt, piemēram, ievācot informāciju par to pārstāvju un lielāko akcionāru godīgumu (93).
126. Ievērojot šos argumentus, Itālijas valsts nav izsvērusi norādītos pasākumus salīdzinājumā ar citiem un nav uzskatāmi pierādījusi, ka tie būtu labākā alternatīva, lai sasniegtu tās izvirzīto mērķi.
b) Šķēršļi pakalpojumu sniegšanas brīvībai
127. Faktiska neiespējamība kādā dalībvalstī dibinātam uzņēmumam veikt savu komercdarbību citā [dalībvalstī], kā arī starpniecības un tās piedāvāto pakalpojumu izmantošanas aizliegums pārsniedz to, kas vajadzīgs, lai sasniegtu valsts tieskiskajā regulējumā mērķus (94).
128. Neievērojot vai noklusējot citās Eiropas Savienības valstīs veiktos pētījumus un sniegtos nodrošinājumus, aizbildinoties, kā to dara Corte suprema di cassazione, ar atļauju teritoriālo raksturu, tiek kavēta Eiropas integrācija un apdraudēti tās pamati, jo tādējādi tiek pārkāpts EKL 10. pantā uzliktais pienākums atturēties “no jebkuriem pasākumiem, kas varētu traucēt Līguma [EL līguma] mērķu sasniegšanu” un savstarpējās uzticības principu, kas valda attiecībās Kopienā.
129. Šajā sakarā 1986. gada 4. decembra spriedumā lietā Komisija/Vācija (95) ir noteikts, ka pakalpojuma sniegšanas valsts iestādēm “jāņem vērā kontroles un pārbaudes, kas jau veiktas dibināšanās vietas dalībvalstī” (47. punkts), ievērojot savstarpējās atzīšanas principu (96), un 1995. gada 10. maija spriedumā lietā AlpineInvestments (97), izvērtējot pakalpojumu sniegšanu pa tālruni iespējamiem pakalpojuma saņēmējiem citās dalībvalstīs, tika netieši norādīts uz efektivitātes principu.
130. Abi šie principi man liek piekrist ģenerāladvokāta Albēra secinājumu lietā Gambelli 118. punktā paustajam viedoklim, ka azartspēles tiek ar likumu regulētas visās dalībvalstīs un ka šī regulējuma pamati parasti sakrīt (98). Tādēļ, ja citā dalībvalstī esošs organizētājs atbilst tās tiesību aktos noteiktajām prasībām, pakalpojuma sniegšanas vietas valsts iestādēm būtu jāuzskata, ka tas ir pietiekams tā godprātīguma nodrošinājums (99).
131. Pati Corte suprema di cassazione ir konstatējusi, ka Apvienotās Karalistes sabiedrība, kuras vārdā darbojās apsūdzētās Itālijas personas, bija saņēmusi atļauju ar Liverpūles Betting Licensing Committee lēmumu, pamatojoties uz Betting Gaming and Lotteries Act 1963 (1963. gada Derību un loteriju likums), maksā derību nodevas (General Betting Duty) un atrodas Anglijas nodokļu iestāžu (Inland Revenues and Custom & Excise), privātu revidentu un biržā kotēto sabiedrību uzraudzības iestāžu uzraudzībā.
132. Šajos apstākļos, kurus vairākums valstu, kas sniegušas apsvērumus šajā prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā, nav komentējušas, šķiet, ka Apvienotās Karalistes iestādēm ir vieglāk nekā Itālijas iestādēm pārbaudīt attiecīgās darbības likumīgumu, un nav saskatāmi argumenti, kas pamatotu dubultu kontroli (100). 1991. gada 25. jūlija spriedumā lietā Säger (101) ir pieļauti pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumi vispārējās interesēs, ja vien “attiecīgās intereses netiek jau aizsargātas ar tiesību normām, kas pakalpojuma sniedzējam ir saistošas tā dibināšanas vietas valstī” (15. punkts).
133. Kas attiecas uz starpniekiem, tie no Ministero dei Comunicazioni (Sakaru ministrija) ir saņēmuši atļaujas, kas vajadzīgas datu pārsūtīšanai ar elektronisko sakaru starpniecību; šajā nolūkā tiem bija jāreģistrējas tirdzniecības palātā, jāsaņem apliecība nulla osta antimafia, un jāapliecina agrākas sodāmības neesamība un jāpakļaujas attiecīgo valsts iestāžu uzraudzībai. Neskatoties uz visu to, tiem tiek liegts sniegt pakalpojumus likumīgi citā dalībvalstī dibinātas sabiedrības vārdā.
5) Krimināltiesību normas
134. Likuma Nr. 401/89 4. panta 4.a un 4.b punktā par noziedzīgām atzītās darbības izriet no darbību veikšanas saistībā ar derībām, nesaņemot atļauju. Tas izriet no sistēmas, ko ieviesis Itālijas likumdevējs, kurš paredz plašu rīcības brīvību, kas sniedzas no atļaujas izsniegšanas līdz aizliegumam (102), un, ņemot vērā iztirzātos aspektus, nosaka aizsardzības līmeni, ievērojot to drošību, kādu uzskatīta par nepieciešamu, un valsts īpatnības. Bet šai izvēlei jābūt atbilstošai Kopienu tiesībām (103).
135. Tādēļ jautājums nav par to, vai apšaubāms valsts ius puniendi, jo tā var vislabāk novērtēt soda sankciju izpildāmību, piemērotību un efektivitāti (104), bet gan par to, ka gadījumā, kad ar regulējumu, kas nav saderīgs ar Kopienu tiesībām, ir paredzēts sods, a fortiori nesaderīga ir arī tā izpilde (105), jo gan vienas, gan otras tiesību normas ir viena mehānisma sastāvdaļas, kas iekļaujamas citā, plašākā sistēmā, un nevis savrupi noslēgtas vienības. Tiesa nav kompetenta izvēlēties līdzekļus (106), bet gan pārbaudīt, vai izdarītā izvēle ir saderīga ar Kopienu tiesībām.
136. Kopumā ievērību piesaista tas, ka Likuma Nr. 401/89 4. pantā bargs sods paredzēts par iejaukšanos derībās, kuru rīkošanas tiesības paturētas valstij, CONI, UNIRE vai to koncesionāriem, bet šis apstāklis nebūt nav saistīts ar noziedzības novēršanu un drīzāk gan atbilst saimnieciskajām interesēm, kādas attiecībā uz azartspēlēm ir valsts budžetam.
137. Tomēr jāizvērtē arī sodu samērīgums, kā tas noteikts spriedumā lietā Gambelli, it īpaši 72. un 73. punktā, kur derību slēdzējs ir nošķirts no starpnieka.
138. Attiecībā uz derību slēdzēju Tiesa ieteica valsts tiesai izsvērt sodus, kas uzlikti personām, kas no savas dzīvesvietas Itālijā ar interneta starpniecību nosūta derību likmes bukmeikeram, kas atrodas citā dalībvalstī, ņemot vērā pamudināšanu piedalīties spēlēs, ko rīko licencētas valsts iestādes; šajā sakarā tā atsaucas uz virkni spriedumu (107).
139. Turklāt attiecībā uz starpnieku Tiesa uzdeva iesniedzējtiesai novērtēt, vai sankcijas pārsniedz cīņai pret krāpšanu nepieciešamo, ņemot vērā to, ka pakalpojumu sniedzējs bija pakļauts kontroli un sodus paredzošam regulējumam savā dibināšanās vietas dalībvalstī.
140. Corte suprema di cassazione neizpildīja tai uzticēto uzdevumu, aizbildinādamās ar to, ka tai nav šādu pilnvaru. Pārsteidz tas, ka, neraugoties uz to, ka Tiesa konstatēja trīs Itālijas tiesiskā regulējumā par derību rīkošanu pamatelementus, pieņemot savu lēmumu, tā iztirzā tikai atļauju, nepavisam neizvērtēdama sodu un tikai daļēji izvērtēdama koncesiju.
141. Pienācis laiks, kad Tiesai jāsniedz nolēmums, jo tās rīcībā ir visa tam vajadzīgā informācija, un bez aplinkiem jānosaka, ka sods, kas ietver brīvības atņemšanu uz laiku līdz trīs gadiem, ir nesamērīgs ar šajos secinājumos aprakstītajiem apstākļiem, it īpaši tiem, kas attiecas uz tiesisko labumu, kas aizsargāts ar soda sankcijām, un tiem, kas saistīti ar pašu valsts rīcību, tai veicinot azartspēles (108).
142. Turklāt notiesāšanas rezultātā attiecīgai personai rodas sodāmība, kas saskaņā ar TULPS 11. un 14. pantu liedz izsniegt obligāti vajadzīgo policijas atļauju, tādējādi padarot par neiespējamu nodarboties ar jebkādu ar derībām saistītu darbību.
143. Nedrīkst aizmirst arī to, ka ir skartas Kopienu pamatbrīvības, un tādēļ ikviens izņēmums jāinterpretē šauri (109), un to, ka brīvības atņemšanas sods rada šķēršļus personu pārvietošanās brīvībai (110).
D – Nobeiguma piezīme
144. Azartspēlēm piemērojamu atvasināto tiesību trūkums rada vajadzību uz prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt, balstoties uz primārajām tiesībām, lai gan, ņemot vērā skartās jomas, būtu vēlama jautājuma saskaņošana Kopienas kompetenču ietvaros, ko paveikt nav trūcis iespēju.
145. Pirmais mēģinājums bija 1991. gadā, kad Komisija, balstoties uz pētījumu “Gambling in the single market: a study of the current legal and market situation” (111), ierosināja azartspēļu regulējumu pakļaut kopējā tirgus regulējumam; bet tas neizdevās atsevišķu dalībvalstu ierunu dēļ (112).
146. Cita iespēja radās līdz ar Direktīvu 2000/31/EK par elektronisko tirdzniecību (113), bet tajā ir īpaši noteikts, ka tā neattiecas uz “azartspēļu darbībām, kas ietver likmes ar naudas vērtību, tostarp izlozes un derības” (1. panta 5. punkta d) apakšpunkta trešais ievilkums).
147. Pašreiz tiek apspriests priekšlikums svarīgai direktīvai par pakalpojumiem (114), ar kuru paredzēts radīt tiesību normu kopumu “lai atviegotu to, kā pakalpojumu sniedzēji īsteno brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu brīvu apriti [sniegšanas brīvību]” (1. pants), kas attiektos uz azartspēlēm (2. pants a contrario sensu), lai arī tajā ir paredzēts pārejas posms, kurā “izcelsmes valsts princips” (115) neattiecas uz “azartspēļu darbībām, kas ietver derības uz naudas likmēm nejaušības spēlēs, tostarp loterijām [..] un derību darījumiem” (18. panta 1. punkta a) apakšpunkts), attiecībā uz kurām paredzēta turpmāka papildu saskaņošana, “ņemot vērā Komisijas ziņojumu un plašas apspriedes ar ieinteresētajām personām” (40. pants) (116), ievērojot apspriežamā jautājuma svarīgumu (117).
148. Ja Kopienā tiktu panākta šī saskaņošana, būtu atrisinātas daudzas ar derībām internetā saistītas problēmas. Pagaidām vienpusēji pieņemtie pasākumi jāizvērtē no EK līguma viedokļa (118).
149. Nerunājot nemaz par to, ka šo azartspēļu pārrobežu dimensija pārsniedz Eiropas Savienības teritoriālās robežas, kā to apliecina domstarpības Pasaules tirdzniecības organizācijā (119), kuras nolīgumi, it īpaši Vispārējā vienošanās par tirdzniecību ar pakalpojumiem, skar Kopienu tiesības, ja ir iesaistīta trešā valsts, kas tā gan nav šajā lietā aplūkojamos gadījumos.
VIII – Secinājumi
150. Ņemot vērā visu iepriekš izklāstīto, piedāvāju Tiesai uz Tribunale di Teramo un Tribunale di Larino uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
EKL 43. un 49. pants ir jāinterpretē tā, ka tie aizliedz tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā, paredzot sodīt ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trīs gadiem, ir aizliegts rīkot derības, pieņemt, reģistrēt vai pārsūtīt likmes, nesaņemot attiecīgās dalībvalsts koncesiju un atļauju, tāda uzņēmuma vārdā, kuram nav ļauts tās saņemt, lai sniegtu šādus pakalpojumus attiecīgā valstī, bet kam atļauja ar to nodarboties ir piešķirta citā dalībvalstī, kurā tas ir dibināts.