VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (septītā palāta)
2011. gada 17. februārī (*)
Televīzijas apraide – Direktīvas 89/552/EEK 3.a pants – Beļģijas Karalistes pasākumi saistībā ar Beļģijas sabiedrībai īpaši svarīgiem notikumiem – Pasaules kausa izcīņa futbolā – Lēmums atzīt pasākumus par saderīgiem ar Kopienu tiesībām – Pamatojums – EKL 43. un 49. pants – Tiesības uz īpašumu
Lieta T‑385/07
Fédération internationale de football association (FIFA), Cīrihe (Šveice), ko sākotnēji pārstāvēja R. Dantons [R. Denton], E. Bačelors [E. Batchelor], F. Janga [F. Young], solicitors, un A. Baravs [A. Barav], advokāts, pēc tam – E. Bačelors, A. Baravs, D. Reimonds [D. Reymond], advokāts, un F. Karlina [F. Carlin], barrister,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv E. Montaguti [E. Montaguti] un N. Jerela [N. Yerrell], pārstāves, kurām palīdz Dž. Flinns [J. Flynn], QC, un L. Meja [L. Maya], barrister,
atbildētāja,
ko atbalsta
Beļģijas Karaliste, ko pārstāv L. van den Bruka [L. Van den Broeck] un K. Pošē [C. Pochet], pārstāves, kurām palīdz J. Staiks [J. Stuyck], A. Berenboms [A. Berenboom] un A. Joahimovičs [A. Joachimowicz], avocats,
Vācijas Federatīvā Republika, ko pārstāv M. Lumma [M. Lumma] un J. Mellers [J. Möller], pārstāvji,
un
Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste, ko pārstāv S. Behzadi‑Spensere [S. Behzadi‑Spencer], E. Dženkinsone [E. Jenkinson] un L. Sīboruts [L. Seeboruth], pārstāvji, kuriem sākotnēji palīdzēja T. de la Mare [T. de la Mare], pēc tam – B. Kennelijs [B. Kennelly], barristers,
personas, kas iestājušās lietā,
par prasību daļēji atcelt Komisijas 2007. gada 25. jūnija Lēmumu 2007/479/EK par to Beļģijas pasākumu saderību ar Kopienu tiesībām, kuri pieņemti saskaņā ar 3.a panta 1. punktu Padomes Direktīvā 89/552/EEK par dažu tādu televīzijas raidījumu veidošanas un apraides noteikumu koordinēšanu, kas ietverti dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos (OV L 180, 24. lpp.).
VISPĀRĒJĀ TIESA (septītā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs N. Dž. Forvuds [N. J. Forwood] (referents), tiesneši L. Trišo [L. Truchot] un J. Švarcs [J. Schwarcz],
sekretāre K. Poheca [K. Pocheć], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2010. gada 24. februāra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Atbilstošās tiesību normas
1 EKL 43. pants ir formulēts šādi:
“Ievērojot še turpmāk izklāstītos noteikumus, aizliedz ierobežojumus kādas dalībvalsts pilsoņu brīvībai veikt uzņēmējdarbību citā dalībvalstī. Tāpat aizliedz ierobežojumus attiecībā uz to, kā dalībvalstu pilsoņi, kas izveidojuši uzņēmumu kādā dalībvalstī, atver šā uzņēmuma pārstāvniecības, filiāles vai meitasuzņēmumus citās dalībvalstīs.
Brīvība veikt uzņēmējdarbību ietver tiesības sākt un izvērst darbības kā pašnodarbinātām personām, kā arī dibināt un vadīt uzņēmumus, jo īpaši sabiedrības, kas definētas 48. panta otrajā daļā, ar tādiem pašiem nosacījumiem, kādus saviem pilsoņiem paredz tās valsts tiesību akti, kurā notiek šī uzņēmējdarbība, ņemot vērā šā Līguma nodaļu par kapitālu.”
2 EKL 49. panta pirmajā daļā ir noteikts:
“Kā paredz še turpmāk izklāstītie noteikumi, Kopienā aizliedz pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumus to dalībvalstu pilsoņiem, kas veic uzņēmējdarbību kādā Kopienas valstī, bet sniedz pakalpojumus citas dalībvalsts personai.”
3 Padomes 1989. gada 3. oktobra Direktīvas 89/552/EEK par dažu tādu televīzijas raidījumu veidošanas un apraides noteikumu koordinēšanu, kas ietverti dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos (OV L 298, 23. lpp., OV Īpašais izdevums latviešu valodā: 6. nod., 1. sēj., 224. lpp.), 3.a pantā, kas ieviests ar Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 30. jūnija Direktīvu 97/36/EK, ar ko groza Direktīvu [89/552] (OV L 202, 60. lpp., OV Īpašais izdevums latviešu valodā: 6. nod., 2. sēj., 321. lpp.), ir noteikts:
“1. Katra dalībvalsts var veikt pasākumus saskaņā ar Kopien[u] tiesību aktiem, lai nodrošinātu, ka tās jurisdikcijā esošās raidorganizācijas izņēmuma kārtā neraidītu notikumus, ko šajā dalībvalstī uzskatītu par īpaši svarīgiem sabiedrībai, tādā veidā, ka ievērojamai šīs dalībvalsts sabiedrības daļai ir liegta iespēja sekot šādiem notikumiem tiešraidē vai vēlākās reportāžās brīvā televīzijā. Ja šī raidorganizācija tā rīkojas, attiecīgā dalībvalsts izveido sarakstu ar noteiktiem notikumiem, valsts vai starptautiskiem pasākumiem, kurus tā uzskata par ļoti būtiskiem sabiedrībai. To veic skaidri un atklāti, un savlaicīgi. To veicot, attiecīgā dalībvalsts arī nosaka, vai šos pasākumus vajadzētu atspoguļot tiešraidē pilnībā vai daļēji vai vajadzības gadījumā vai objektīvu iemeslu dēļ valsts interesēs tos pilnībā vai daļēji raidīs vēlāk.
2. Dalībvalstis steidzami informē Komisiju par jebkuriem pasākumiem, kas veikti vai kas jāveic, ievērojot 1. punktu. Trīs mēnešu laikā pēc paziņojuma Komisija pārbauda, vai šie pasākumi atbilst Kopienas tiesību aktiem, un paziņo to citām dalībvalstīm. Tā prasa Komitejas atzinumu, kas izstrādāts, ievērojot 23.a pantu [saskaņā ar 23.a pantu izveidotās Komitejas atzinumu]. Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī tā steidzami publicē informāciju par veiktajiem pasākumiem un vismaz reizi gadā dalībvalstu veikto pasākumu apvienoto sarakstu.
3. Dalībvalstis savu tiesību sistēmā ar pienācīgiem līdzekļiem nodrošina, ka tās jurisdikcijā esošās raidorganizācijas pēc šīs direktīvas publicēšanas datuma izņēmuma kārtā neizmanto savas nopirktās ekskluzīvās tiesības un [nodrošina, lai to jurisdikcijā esošās raidorganizācijas pēc šīs direktīvas publicēšanas dienas nopirktās ekskluzīvās tiesības izmantotu tādējādi, lai] neliegtu būtiskai citas dalībvalsts sabiedrības daļai iespēju sekot līdzi notikumiem, ko šī cita dalībvalsts saskaņā ar iepriekšējiem punktiem plāno raidīt tiešraidē pilnībā vai daļēji vai arī vajadzības gadījumā vai objektīvu iemeslu dēļ valsts interesēs tos vēlāk pilnībā vai daļēji raidīs brīvā televīzijā, kā noteikusi šī cita dalībvalsts saskaņā ar 1. punktu.”
4 Direktīvas 97/36 preambulas 18.–22. apsvērums ir formulēti šādi:
“(18) tā kā ir būtiski, lai dalībvalstis varētu veikt pasākumus tiesību uz informāciju aizsardzībai un nodrošināt auditorijai plašas iespējas redzēt tādu sabiedrībai svarīgu valsts vai starptautiska mēroga notikumu kā Olimpiskās spēles, Pasaules kausa izcīņa futbolā un Eiropas futbola čempionāts televīzijas reportāžas; tā kā šajā nozīmē [tālab] dalībvalstīm saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem ir tiesības veikt pasākumus, lai panāktu, ka viņu jurisdikcijā esošajām raidorganizācijām ir ekskluzīvas tiesības [lai noteiktu, kā to jurisdikcijā esošās raidorganizācijas izmanto ekskluzīvās tiesības] translēt šādus notikumus;
(19) tā kā Kopienā jāveic pasākumi, lai izvairītos no iespējamas juridiskās nenoteiktības un tirgus traucējumiem un lai saskaņotu televīzijas pakalpojumu brīvu cirkulāciju [apriti] nolūkā novērst iespēju apiet valsts veiktos pasākumus vispārējo likumīgo interešu aizsardzībai;
(20) tā kā jo īpaši šajā direktīvā jāparedz noteikumi attiecībā uz raidorganizāciju veiktu tādu ekskluzīvu translācijas tiesību izmantošanu, kuras tās [varētu būt] nopirkušas attiecībā uz pasākumiem, ko par īpaši svarīgiem uzskata sabiedrība citā dalībvalstī, nevis tajā, kuras jurisdikcijā ir raidorganizācija [..];
(21) tā kā sabiedrībai nozīmīgi notikumi šajā direktīvā atbilst [sabiedrībai īpaši svarīgiem notikumiem šajā direktīvā būtu jāatbilst] noteiktiem kritērijiem, tas ir, tie ir ievērojami notikumi, kas interesē plašu sabiedrību Eiropas Savienībā vai attiecīgā dalībvalstī, vai arī tie ir valstiski svarīgi attiecīgajā dalībvalstī un tos iepriekš organizē pasākuma organizētājs, kuram ir likumīgas tiesības pārdot tiesības attiecībā uz šo notikumu;
(22) tā kā šajā direktīvā “brīva televīzija” nozīmē tādu programmu pārraidi sabiedriskajā vai komerckanālā, kuras sabiedrībai pieejamas bez maksas līdzās katrā dalībvalstī visplašāk izplatītajiem apraides finansēšanas modeļiem (piemēram, televīzijas nodoklis un/vai pamata abonēšanas maksa attiecībā uz kabeļu televīziju).”
Tiesvedības priekšvēsture un apstrīdētais lēmums
5 Prasītāja Fédération internationale de football association (FIFA) ir asociācija, kuras sastāvā ietilpst 208 valstu futbola federācijas, un tā ir pasaules mēroga izpildinstitūcija futbola jautājumos. Tās mērķi tostarp ir popularizēt futbolu visā pasaulē un rīkot starptautiskas sacensības tajā. Tās galvenais ienākumu avots ir tās rīkotā Pasaules kausa izcīņas futbolā (turpmāk tekstā – “Pasaules kausa izcīņa”) pēdējā posma televīzijas apraides tiesību pārdošana.
6 Beļģijā kompetence veikt pasākumus Direktīvas 89/552 3.a panta izpratnē ir flāmu un franču kopienām. Tādējādi katras kopienas iestādes ir pieņēmušas atšķirīgus lēmumus, ko vēlāk Beļģijas federālās iestādes ir paziņojušas Eiropas Kopienu Komisijai.
7 Saskaņā ar Conseil flamand [Flāmu padomes] pieņemto un 1995. gada 25. janvārī kodificēto décrets relatifs à la radiodiffusion et à la télévision [dekrētu par radio un televīzijas apraidi] (1995. gada 30. maija Moniteur belge, 15092. lpp.) 76. panta 1. punktu “flāmu valdība izveido sarakstu ar notikumiem, kuri tiek uzskatīti par sabiedrību ļoti interesējošiem un kurus tāpēc nevar raidīt ekskluzīvi tā, ka liela daļa flāmu kopienas nevarētu sekot līdzi šiem notikumiem bezmaksas televīzijā tiešraidē vai ierakstā”.
8 2004. gada 28. maija rīkojumā (2004. gada 19. augusta Moniteur belge, 62207. lpp.) flāmu valdība norādīja, kuri notikumi uzskatāmi par ļoti svarīgiem sabiedrībai, un viens no tiem bija Pasaules kausa izcīņa. Lai šo notikumu varētu iekļaut sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstā, tam saskaņā ar minēto rīkojumu ir jāatbilst vismaz diviem no šiem kritērijiem:
– tam ir jābūt ļoti aktuālam un jāizraisa plaša interese sabiedrībā;
– tam jānotiek lielu starptautisku sacensību ietvaros vai jābūt spēlei, kurā piedalās valsts komanda, kāda Beļģijas kluba komanda vai viens vai vairāki Beļģijas sportisti;
– tam jāattiecas uz svarīgu sporta disciplīnu un jāietver flāmu kopienai svarīgas kultūras vērtības;
– tam ierasti jātiek pārraidītam bezmaksas televīzijā un tam jāpiesaista liels skatītāju skaits savā kategorijā.
9 Saskaņā ar 2004. gada 28. maija rīkojuma 1. pantu daži sarakstā ietvertie notikumi, ieskaitot Pasaules kausa izcīņu, ir jātranslē tiešraidē pilnas reportāžas apmērā. Saskaņā ar šī paša rīkojuma 2. pantu ekskluzīvas tiesības uz sarakstā iekļautajiem notikumiem nevar izmanot tā, ka lielai daļai iedzīvotāju tiktu liegts sekot šiem notikumiem līdzi bezmaksas televīzijā. Turklāt saskaņā ar šīs pašas tiesību normas otro daļu tiek uzskatīts, ka liela daļa flāmu kopienas pārstāvju var sekot līdzi sabiedrībai plaši interesējošam notikumam bezmaksas televīzijā, ja notikumu translē televīzija, kas pārraida holandiešu valodā un kuras uztveršana ir garantēta vismaz 90 % iedzīvotāju bez maksas papildus televīzijas apraides abonēšanas maksai.
10 Atbilstoši 2004. gada 28. maija rīkojuma 3. pantam televīzijas raidorganizācijas, kas neievēro tā 2. pantā noteiktos nosacījumus un iegādājas ekskluzīvas sarakstā ierakstīto notikumu pārraides tiesības holandiešu valodas reģionam un divvalodīgajam galvaspilsētas Briseles reģionam, nevar izmantot šīs tiesības, ja vien tās ar noslēgto līgumu palīdzību nevar nodrošināt, ka lielai daļai iedzīvotāju netiks liegts sekot līdzi šiem notikumiem bezmaksas televīzijā. Tālab attiecīgās raidorganizācijas par saprātīgām tirgus cenām var piešķirt apakšlicences šiem nosacījumiem atbilstošām raidorganizācijām. Tomēr, ja neviena attiecīgajiem nosacījumiem atbilstošā raidorganizācija neizrāda vēlmi iegūt šādas apakšlicences, raidorganizācija, kas ir ieguvusi ekskluzīvās tiesības, tās var izmantot.
11 Saskaņā ar Franču kopienas parlamenta 2003. gada 27. februāra dekrēta (2003. gada 17. aprīļa Moniteur belge, 19637. lpp.) 4. panta 1. punktu Franču kopienas valdība, uzklausījusi Conseil supérieur de l’audiovisuel [Augstākā audiovizuālo pakalpojumu padome], var apstiprināt sarakstu ar notikumiem, kurus tā uzskata par īpaši svarīgiem minētās kopienas sabiedrībai. Televīzijas apraides pakalpojumu redaktors vai RTBF [Beļģijas franču raidorganizācija] saistībā ar šiem notikumiem nedrīkst izmantot ekskluzīvas tiesības tā, ka lielai daļai šīs kopienas sabiedrības tiktu liegts sekot šiem notikumiem ar kāda bezmaksas televīzijas apraides dienesta palīdzību.
12 Lai šo notikumu varētu iekļaut sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstā, tam saskaņā ar 2003. gada 27. februāra dekrēta 4. panta 2. punktu ir jāatbilst vismaz diviem no šiem kritērijiem:
– tam ir jāizraisa īpaša rezonanse franču kopienas sabiedrībā vispār, nevis tikai sabiedrībā, kas parasti interesējas par šādu notikumu;
– tam ir jābūt franču kopienas sabiedrības vispāratzītai kulturālai nozīmei un tās kulturālās identitātes katalizatoram;
– saistībā ar sacensībām vai nozīmīgu starptautiska mēroga pasākumu attiecīgajā notikumā ir jāpiedalās kādai šo nāciju pārstāvošai personai vai komandai;
– tam ierasti ir jātiek raidītam franču kopienai brīvi pieejamas televīzijas apraides pakalpojumu programmā un tam ir jāpiesaista liela sabiedrības daļa.
13 Saskaņā ar minētā dekrēta 4. panta 3. punkta tekstu televīzijas apraides pakalpojums tiek uzskatīts par brīvi pieejamu, ja tas tiek raidīts franču valodā un to var uztvert 90 % saimju, kurām ir televīzijas apraides pakalpojumu uztveres iekārtas un kas atrodas franču valodas reģionā un galvaspilsētas Briseles divvalodīgajā reģionā. Izņemot tehniskās izmaksas, šī pakalpojuma saņemšanai nevar noteikt citu samaksu kā vien iespējamu abonentmaksu kabeļpieslēguma pakalpojuma pamatizmaksu apmērā.
14 Saskaņā ar Franču kopienas valdības 2004. gada 8. jūnija rīkojuma (2004. gada 6. septembra Moniteur belge, 65247. lpp.) 2. pantu “franču kopienas televīzijas apraides pakalpojumu redaktoram, kas plāno izmantot ekskluzīvas pārraides tiesības, ko tas ir ieguvis attiecībā uz plaši interesējošu notikumu, ir pienākums to pārraidīt ar brīvi pieejamas televīzijas apraides pakalpojumu programmas palīdzību un atbilstoši šī rīkojuma pielikuma noteikumiem.”
15 2004. gada 8. jūnija rīkojuma pielikumā, kā arī Konsolidētajā Beļģijas Karalistes vispārējas nozīmes notikumu sarakstā ir iekļauta Pasaules kausa izcīņas tiešraide visā pilnībā.
16 2001. gada 15. janvāra un 2002. gada 16. maija vēstulēs FIFA iesniedza Flāmu kopienas ministram savus apsvērumus par iespējamu Pasaules kausa izcīņas iekļaušanu Beļģijas sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstā, iebilstot pret visu šo sacensību spēļu ierakstīšanu šādā sarakstā.
17 2003. gada 10. decembra vēstulē Beļģijas Karaliste paziņoja Komisijai par saskaņā ar Direktīvas 89/552 3.a pantu veiktajiem pasākumiem.
18 Par attiecīgajiem pasākumiem tika pieņemts Komisijas 2007. gada 25. jūnija Lēmums 2007/479/EK par to Beļģijas [Karalistes] pasākumu saderību ar Kopienu tiesībām, kuri pieņemti saskaņā ar 3.a panta 1. punktu Padomes Direktīvā 89/552 (OV L 180, 24. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
19 Apstrīdētā lēmuma rezolutīvā daļa ir formulēta šādi:
“1. pants
Pasākumi, kas atbilst Direktīvas [89/552] 3.a panta 1. punktam un ko Beļģija[s Karaliste] ir paziņojusi Komisijai 2003. gada 10. decembrī, un kas 2005. gada 29. jūnijā ir publicēti Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī C 158, ir saderīgi ar Kopienu tiesībām.
2. pants
Beļģijas [Karalistes] pasākumus to galīgajā variantā, kas izklāstīti šā lēmuma pielikumā, publicē Oficiālajā Vēstnesī saskaņā ar Direktīvas [89/552] 3.a panta 2. punktu.”
20 Apstrīdētā lēmuma pamatojums tostarp ir norādīts šajos apsvērumos:
“(4) Beļģijas [Karalistes] pasākumos iekļautais to notikumu saraksts, kurus šī dalībvalsts uzskata par īpaši svarīgiem sabiedrībai, ir sastādīts skaidri un pārredzami, un Beļģijā šajā sakarā ir notikušas plašas apspriedes.
(5) Komisija ir pārliecinājusies, ka Beļģijas [Karalistes] pasākumos uzskaitītie notikumi atbilst vismaz diviem no kritērijiem, ko uzskata par drošām pazīmēm, kas apliecina, ka notikumi ir svarīgi sabiedrībai: i) notikumam dalībvalstī ir īpaša vispārēja rezonanse, tas interesē plašu sabiedrību, nevis tikai to iedzīvotāju daļu, kas parasti interesējas par attiecīgo sporta veidu vai darbību; ii) notikumam piemīt izteikta kultūras vērtība, kas ir vispārēji atzīta dalībvalsts iedzīvotāju vidū, jo īpaši tādēļ, ka tas stiprina kultūras identitāti; iii) attiecīgajā notikumā, kas norisinās starptautisku sacensību vai turnīra kontekstā, piedalās valsts izlase, un iv) notikumu parasti translē brīvi pieejamā televīzijā, un tas piesaista plašu televīzijas skatītāju loku.
(6) Ievērojama daļa no Beļģijas [Karalistes] pasākumos uzskaitītajiem notikumiem, ieskaitot vasaras un ziemas Olimpiskās spēles, kā arī Pasaules kausa izcīņas futbolā un Eiropas futbola čempionātu finālturnīrus (vīriešu komandām), kā skaidri norādīts Direktīvas [97/36] [preambulas] 18. apsvērumā, pieder pie notikumiem, ko tradicionāli uzskata par sabiedrībai īpaši svarīgiem. Šiem notikumiem Beļģijā ir īpaša vispārēja rezonanse, jo tie ir īpaši populāri plašā sabiedrībā, nevis tikai tajā iedzīvotāju daļā, kas parasti interesējas par sporta notikumiem.
[..]
(8) Uzskaitītajiem futbola notikumiem, kuros piedalās valsts izlases, Beļģijā ir īpaša vispārēja rezonanse, jo tie paver iespēju Beļģijas vienībām popularizēt Beļģijas futbolu starptautiskā mērogā.
[..]
(16) Minētos notikumus, tostarp tos, kas tiek uzskatīti par vienu pasākumu, nevis atsevišķu notikumu sēriju [virkni], parasti translē brīvi pieejama televīzija, un tie piesaista plašu televīzijas skatītāju loku. [..]
(17) Beļģijas [Karalistes] pasākumi šķiet pietiekami proporcionāli [samērīgi], lai attaisnotu atkāpšanos no EK līgumā noteiktās pakalpojumu sniegšanas brīvības, pamatojoties uz sabiedrības interešu prioritāti, proti, lai nodrošinātu plašas sabiedrības piekļuvi pārraidēm, kas atspoguļo sabiedrībai īpaši svarīgus notikumus.
(18) Beļģijas [Karalistes] pasākumi ir saderīgi ar [EK līguma] konkurences [tiesību normām], jo tiesīgās raidorganizācijas, kam atļauts translēt uzskaitītos notikumus, ir noteiktas, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, kas cīņā par šo notikumu pārraides tiesību iegūšanu pieļauj gan faktisku, gan potenciālu konkurenci. Turklāt uzskaitīto notikumu skaits nav tik neproporcionāls [nesamērīgs], lai radītu patērētājiem brīvi pieejamas televīzijas un maksas televīzijas tirgus konkurences traucējumus.
[..]
(22) No [Pirmās instances tiesas 2005. gada 15. decembra sprieduma lietā T‑33/01 Infront WM/Komisija, Krājums, II‑5897. lpp.] izriet, ka paziņojums par to pasākumu saderību ar Kopienu tiesībām, kas pieņemti saskaņā ar Direktīvas [89/552] 3.a panta 1. punktu, ir uzskatāms par lēmumu [EKL] 249. panta nozīmē, tādēļ tas jāpieņem Komisijai. Tātad ar šo lēmumu ir jāpasludina, ka Beļģijas [Karalistes] paziņotie pasākumi ir saderīgi ar Kopienu tiesībām. Beļģijas [Karalistes] pasākumi to galīgajā variantā, kas izklāstīti šā lēmuma pielikumā, jāpublicē Oficiālajā Vēstnesī saskaņā ar Direktīvas [89/552] 3.a panta 2. punktu.”
Process un lietas dalībnieku prasījumi
21 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas [tolaik – Pirmās instances tiesas] kancelejā iesniegts 2007. gada 4. oktobrī, FIFA cēla šo prasību.
22 Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2007. gada 11. oktobrī, FIFA lūdza Vispārējo tiesu aicināt Komisiju procesa organizatorisko pasākumu ietvaros iesniegt vairākus dokumentus, kas saskaņā ar tās apgalvoto ir būtiski tās tiesību izmantošanai, kā arī tiesas kontrolei, kas jāveic Vispārējai tiesai.
23 Ar dokumentiem, kas Vispārējā tiesā iesniegti 2008. gada 25. un 29. janvārī, Beļģijas Karaliste, Vācijas Federatīvā Republika un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste lūdza tām atļaut iestāties šajā tiesvedībā Komisijas prasījumu atbalstam. Ar 2008. gada 31. marta rīkojumu Vispārējās tiesas septītās palātas priekšsēdētājs atļāva tām iestāties lietā. Personas, kas iestājušās lietā, savus procesuālos rakstus un FIFA savus apsvērumus par tiem iesniedza noteiktajos termiņos.
24 Vēstulē, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegta 2008. gada 26. februārī, FIFA lūdza Vispārējo tiesu aicināt Komisiju procesa organizatorisko pasākumu ietvaros iesniegt dažus Komisijas iesniegtajā iebildumu rakstā minētos dokumentus.
25 Ar 2008. gada 26. maija lēmumu Vispārējās tiesas septītā palāta nolēma šajā stadijā atstāt bez izskatīšanas FIFA iesniegto pieteikumu procesa organizatorisko pasākumu veikšanai.
26 Ar 2009. gada 15. decembra rīkojumu šī lieta mutvārdu procesam tika apvienota ar lietu T‑68/08 FIFA/Komisija.
27 Pēc tiesneša referenta ziņojuma Vispārējā tiesa nolēma sākt mutvārdu procesu un procesa organizatorisko pasākumu ietvaros FIFA un Komisijai uzdeva jautājumus. Uz Vispārējās tiesas jautājumiem tika atbildēts noteiktajos termiņos.
28 FIFA lūdz Vispārējo tiesu:
– daļēji vai pilnībā atcelt apstrīdēto lēmumu tiktāl, ciktāl tas attiecas uz Pasaules kausa izcīņu;
– piespriest Komisijai, Beļģijas Karalistei, Vācijas Federatīvajai Republikai un Apvienotajai Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
29 Komisija lūdz Vispārējo tiesu:
– prasību noraidīt;
– piespriest FIFA atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
30 Beļģijas Karaliste, Vācijas Federatīvā Republika un Apvienotā Karaliste lūdz Vispārējo tiesu prasību noraidīt. Beļģijas Karaliste un Vācijas Federatīvā Republika lūdz arī piespriest FIFA atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
Par pieņemamību
Lietas dalībnieku argumenti
31 Jautājumos, kas saistīti ar prasības pieņemamību, Komisija tiesas sēdē paziņoja, ka pēc Tiesas 2008. gada 13. marta sprieduma lietā C‑125/06 P Komisija/Infront WM (Krājums, I‑1451. lpp.) tā atsauc iebildumu rakstā izvirzītos argumentus par prasības nepieņemamību.
32 Beļģijas Karaliste apgalvo, ka prasība ir nepieņemama tāpēc, ka apstrīdētais lēmums uz FIFA neattiecas individuāli un tieši. Turklāt FIFA neesot par Beļģijas pasākumiem cēlusi prasību valsts tiesās, tāpēc tās prasība Vispārējā tiesā esot celta pēc termiņa beigām, un iespējama apstrīdētā lēmuma atcelšana neietekmējot attiecīgo valsts tiesību aktu spēkā esamību. No tā izrietot, ka FIFA neesot intereses celt prasību par apstrīdēto lēmumu.
33 Vācijas Federatīvā Republika apgalvo, ka FIFA nav intereses celt prasību par apstrīdēto lēmumu, tāpēc ka tā pieņemšanas laikā FIFA jau bija nodevusi 2006., 2010. un 2014. gada Pasaules kausa izcīņu spēļu pārraides tiesības. Tādējādi apstrīdētais lēmums neesot ietekmējis FIFA situāciju attiecībā uz iespēju nodot šo sacensību spēļu pārraides tiesības raidorganizācijām pēc savas izvēles. Turklāt FIFA neesot pierādījusi, ka tai būtu interese celt prasību pret apstrīdēto lēmumu saistībā ar sacensībām, kas tiks organizētas pēc 2014. gada, jo, pirmkārt, tiesības pārraidīt to spēles vēl neesot izmantotas un, otrkārt, Komisija esot pārbaudījusi Beļģijas pasākumu saderību ar Kopienu tiesībām saistībā ar konkrētiem notikumiem, nevis visiem nākotnē notiekošo Pasaules kausa izcīņu beigu posmiem. Apstrīdētā lēmuma atcelšana tādējādi būtu izdevīga tikai ārpus Beļģijas dibinātām raidorganizācijām, kas vēlētos pārraidīt Pasaules kausa izcīņas spēles šajā valstī. Turklāt apstrīdētais lēmums uz FIFA neattiecoties individuāli.
34 FIFA uzskata, ka apstrīdētais lēmums rada juridiskas sekas un turklāt uz to attiecas tieši un individuāli.
Vispārējās tiesas vērtējums
35 Beļģijas Karalistes un Vācijas Federatīvās Republikas izvirzītie nepieņemamības iemesli attiecas uz sabiedrisko kārību, jo tajos ir apstrīdētas FIFA intereses un tiesības celt prasību, kā arī prasības celšanas termiņa ievērošana. Tāpēc Vispārējai tiesai pēc savas ierosmes ir jāizvērtē šie šķēršļi tiesas procesam, lai gan attiecīgajām personām, kas iestājušās lietā, nav tiesību tos izvirzīt saskaņā ar Tiesas Statūtu 40. panta ceturto daļu un Vispārējās tiesas Reglamenta 116. panta 3. punktu, jo Komisija prasības pieņemamību vairs neapstrīd (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. Tiesas 1993. gada 24. marta spriedumu lietā C‑313/90 CIRFS u.c./Komisija, Recueil, I‑1125. lpp., 21.–23. punkts).
36 Jautājumā, vai apstrīdētais lēmums tieši attiecas uz FIFA, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nosacījums, ka lēmumam ir tieši jāattiecas uz fizisko vai juridisko personu, kā ir paredzēts EKL 230. panta ceturtajā daļā, prasa, lai apstrīdētais Kopienu pasākums tiešā veidā ietekmētu privātpersonas juridisko situāciju un nedotu nekādu rīcības brīvību tā adresātiem, kuriem ir uzdota tā īstenošana, kas ir pilnīgi automātiska un izriet vienīgi no Kopienu tiesiskā regulējuma, pastarpināti nepiemērojot citus noteikumus (skat. iepriekš 31. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Infront WM, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).
37 Šajā ziņā saskaņā ar 2004. gada 28. maija lēmuma 1. pantu un 3. panta 1. punktu (skat. šī sprieduma 9. un 10. punktu) neviena televīzijas raidorganizācija, kas neatbilst šī paša lēmuma 2. panta otrās daļas nosacījumiem, nedrīkst izmantot savas ekskluzīvās Pasaules kausa izcīņas pārraides tiesības holandiešu valodas reģionam un galvaspilsētas Briseles reģionam, ja vien tā ar noslēgtu līgumu palīdzību nenodrošina attiecīgo nosacījumu ievērošanu. Tāpat no 2004. gada 8. jūnija rīkojuma 2. panta un pielikuma (skat. šī sprieduma 14. punktu) izriet, ka franču kopienas televīzijas raidorganizācijām, kas vēlas izmantot ekskluzīvas Pasaules kausa izcīņas spēļu pārraides tiesības, tas ir jādara ar tāda televīzijas apraides dienesta palīdzību, kas atbilst šī sprieduma 13. punktā norādītajiem nosacījumiem.
38 No šī tiesiskā regulējuma izriet, ka Pasaules kausa izcīņas, kura organizētāja Direktīvas 97/36 preambulas 21. apsvēruma izpratnē ir FIFA, pārraides tiesību nodošana televīzijas raidorganizācijām, kas ir Beļģijas Karalistes jurisdikcijā un neatbilst šī sprieduma 9. un 13. punktā minētajiem nosacījumiem, nerada tiesiskas sekas, ko parasti izraisa šāds noteikums par ekskluzivitāti. Proti, saskaņā ar šīs dalībvalsts flāmu un franču kopienu to kompetencē ietilpstošajos jautājumos izstrādātajiem noteikumiem šādām televīzijas raidorganizācijām, lai pārraidītu Pasaules kausa izcīņas spēles, būs jāizmanto citas minētajiem nosacījumiem atbilstošas raidorganizācijas pakalpojumi, un tāpēc paredzētajai ekskluzivitātes klauzulai tiek atņemta tās būtība.
39 Lai gan šīs tiesiskās sekas tiešām izriet no Beļģijas tiesību aktiem, nevis no apstrīdētā lēmuma, šajā pēdējā saskaņā ar Direktīvas 89/552 3.a panta 3. punktu noteiktais savstarpējās atzīšanas mehānisms rada dalībvalstīm pienākumu saglabāt šīs sekas. Proti, dalībvalstīm ir jānodrošina, lai to jurisdikcijā ietilpstošās televīzijas raidorganizācijas ievērotu apstrīdētā lēmuma pielikumā konsolidētajā sarakstā iekļauto notikumu televīzijas apraides Beļģijā nosacījumus, kurus Beļģijas Karaliste ir noteikusi savos pasākumos, kas ir apstiprināti un publicēti Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī. Taču pienākums nodrošināt šo rezultātu tieši ietekmē tādu televīzijas raidorganizāciju tiesisko situāciju, kuras ietilpst citu dalībvalstu, nevis Beļģijas Karalistes jurisdikcijā un vēlas nopirkt sākotnēji FIFA piederējušās pārraides tiesības Beļģijā (šajā ziņā skat. iepriekš 31. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Infront WM, 62. un 63. punkts).
40 Tādējādi ar apstrīdēto lēmumu izveidotais savstarpējas atzīšanas mehānisms liek dalībvalstīm izslēgt, ka Pasaules kausa izcīņas spēļu ekskluzīvas pārraides tiesības īsteno to jurisdikcijā esošās televīzijas raidorganizācijas, kuras neatbilst šī sprieduma 9. un 13. punktā minētajiem nosacījumiem, un tāpēc arī tiek ietekmētas FIFA sākotnējās tiesības, kad tās tiek publiski piedāvātas organizācijām, kas ietilpst nevis Beļģijas Karalistes, bet kādas citas dalībvalsts jurisdikcijā.
41 No tā izriet, ka apstrīdētais lēmums tieši ietekmē FIFA tiesisko situāciju attiecībā uz tās sākotnējām tiesībām un nedod nekādu rīcības brīvību dalībvalstīm attiecībā uz sasniedzamo iznākumu, kas ir automātiski noteikts un izriet tikai no Kopienu tiesiskā regulējuma neatkarīgi no valsts iestāžu šā rezultāta sasniegšanai īstenojamajos mehānismos paredzētā (šajā ziņā skat. iepriekš 31. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Infront WM, 60. un 61. punkts).
42 Apstrīdētais lēmums tātad tieši attiecas uz FIFA.
43 Jautājumā, vai uz FIFA apstrīdētais lēmums attiecas individuāli, ir jāatgādina, ka tiesību subjekti, kas nav lēmuma adresāti, var apgalvot, ka lēmums tos skar individuāli, tikai tad, ja šis lēmums tos ietekmē zināmu tiem raksturīgu īpašu pazīmju dēļ vai tādas faktiskas situācijas dēļ, kura tos atšķir no visām citām personām un tādējādi individuāli izceļ līdzīgi tam, kā būtu izcelts šāda lēmuma adresāts (skat. iepriekš 31. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Infront WM, 70. punkts un tajā minētā judikatūra).
44 Šajā lietā nav apstrīdēts, ka neatkarīgi no Pasaules kausa izcīņas pārraides tiesību juridiskā rakstura un avota tas ir notikums Direktīvas 97/36 preambulas 21. apsvēruma izpratnē tādā ziņā, ka to iepriekš organizē organizators, kuram ir tiesiskas pilnvaras pārdot šīs tiesības, un ka šis organizators ir FIFA. Tā kā šī situācija tāda bija arī apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī, FIFA tobrīd bija ļoti viegli identificējama.
45 Tāpēc apstrīdētais lēmums uz FIFA attiecas individuāli.
46 Runājot par Beļģijas Karalistes argumentu, ka FIFA nav apstrīdējusi Beļģijas pasākumus valsts tiesās, pietiek norādīt, ka savā prasībā FIFA apstrīd tostarp apstrīdētā lēmuma 1. panta, ar kuru attiecīgie pasākumi ir atzīti par saderīgiem ar Kopienu tiesībām, likumību.
47 No tā izriet, ka kontrole, ko Vispārējai tiesai ir prasīts veikt šajā lietā, attiecas uz šī konstatējuma likumību, bet tas, ka Beļģijas pasākumi nav apstrīdēti valsts tiesās, nekādi neietekmē prasības pieņemamību; tā turklāt ir iesniegta EKL 230. pantā paredzētajā termiņā (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2005. gada 15. decembra spriedumu lietā T‑33/01 Infront WM/Komisija, Krājums, II‑5897. lpp., 109. punkts).
48 Runājot par Vācijas Federatīvās Republikas izvirzīto argumentu, ka apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī FIFA jau bija nodevusi 2006., 2010. un 2014. gada Pasaules kausa izcīņu pārraides tiesības, pietiek norādīt, ka Komisija Beļģijas Karalistes pasākumus, kā tie ir aprakstīti apstrīdētā lēmuma pielikumā, ir atzinusi par saderīgiem ar Kopienu tiesībām. Šie pasākumi attiecas uz Pasaules kausa izcīņu bez ierobežojuma laikā, un uz tiem apstrīdētais lēmums attiecas tik ilgi, kamēr tie paliek spēkā. Tāpēc FIFA intereses celt prasību Vācijas Federatīvās Republikas izvirzītā iemesla dēļ apstrīdēt nevar.
49 Tādēļ Beļģijas Karalistes un Vācijas Federatīvās Republikas argumenti par prasības nepieņemamību ir noraidāmi.
Par lietas būtību
50 FIFA izvirza sešus pamatus: pirmkārt, par Direktīvas 89/552 3.a panta 2. punkta noteikumu pārkāpumu tāpēc, ka Komisija kļūdaini esot secinājusi, ka Beļģijas pasākumi ir saderīgi ar EKL 49. pantu, otrkārt, par EKL 49. panta noteikumu pārkāpumu, treškārt, par Direktīvas 89/552 3.a panta 2. punkta noteikumu pārkāpumu tāpēc, ka Komisija kļūdaini esot secinājusi, ka Beļģijas pasākumi ir saderīgi ar EKL 43. pantu, ceturtkārt, par Direktīvas 89/552 3.a panta 2. punkta pārkāpumu tāpēc, ka Komisija kļūdaini esot secinājusi, ka Beļģijas pasākumi ir saderīgi ar FIFA tiesībām uz īpašumu, piektkārt, par Direktīvas 89/552 3.a panta 2. punkta noteikumu pārkāpumu tāpēc, ka Komisija esot kļūdaini secinājusi, ka procedūra, kuras beigās tika izlemti veicamie Beļģijas pasākumi, ir bijusi skaidra un pārskatāma, un, sestkārt, par pamatojuma nesniegšanu.
51 Pirms FIFA izvirzīto pamatu izvērtēšanas uzsākšanas ir jāizklāsta daži vispārīgi apsvērumi, kas ņemami vērā to pamatotības novērtējumā.
52 Vispirms jānorāda, ka Direktīvas 89/552 3.a panta 1. punktā ir konkretizēta dalībvalstu iespēja primāru vispārējo interešu apsvērumu dēļ audiovizuālajā jomā ierobežot primārajās Kopienu tiesībās nodibinātās pamatbrīvības.
53 Proti, pat ja dalībvalstu saskaņā ar Direktīvas 89/552 3.a panta 1. punktu veiktie pasākumi tiek veikti nediskriminējoši attiecībā gan pret uzņēmumiem, kas ir dibināti konkrētās valsts teritorijā, gan uzņēmumiem, kas ir dibināti citās dalībvalstīs, pietiek ar to vien, ka šie pasākumi ir izdevīgi kādiem konkrētās valsts teritorijā dibinātiem uzņēmumiem, lai tos varētu uzskatīt par tādiem, kas ierobežo pakalpojumu sniegšanas brīvību EKL 49. panta izpratnē (šajā ziņā skat. Tiesas 1997. gada 5. jūnija spriedumu lietā C‑398/95 SETTG, Recueil, I‑3091. lpp., 16. punkts, un 2007. gada 13. decembra spriedums lietā C‑250/06 United Pan‑Europe Communications Belgium u.c., Krājums, I‑11135. lpp., 37. un 38. punkts). Tāpat šie pasākumi var radīt šķēršļus brīvībai veikt uzņēmējdarbību, jo tie var nostādīt citu dalībvalstu sabiedrības faktiskā vai juridiskā ziņā neizdevīgākā situācijā nekā šos pasākumus veikušās dalībvalsts sabiedrības (šajā ziņā skat. Tiesas 1999. gada 11. maija spriedumu lietā C‑255/97 Pfeiffer, Recueil, I‑2835. lpp., 19. punkts).
54 Taču šādi Līgumā garantēto pamatbrīvību ierobežojumi var tikt attaisnoti, ja tie atbilst primāriem vispārējo interešu apsvērumiem un ja vien tie ir piemēroti, lai nodrošinātu tiem izvirzītā mērķa sasniegšanu un nepārsniedz tā sasniegšanai vajadzīgo (šajā ziņā skat. iepriekš 53. punktā minētos spriedumus lietā Pfeiffer, 19. punkts, un lietā United Pan‑Europe Communications Belgium u.c., 39. punkts un tajā minētā judikatūra).
55 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka vārda brīvība, kas ir aizsargāta 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 10. pantā, ir viena no pamattiesībām, kas ir garantēta Kopienu tiesību sistēmā, un ir primārs vispārējo interešu apsvērums, kas var attaisnot šādus ierobežojumus (šajā ziņā skat. iepriekš 53. punktā minēto spriedumu lietā United Pan‑Europe Communications Belgium u.c., 41. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt saskaņā ar ECPAK 10. panta 1. punktu vārda brīvība ietver arī iespēju brīvi saņemt informāciju.
56 Šajā lietā, kā ir norādīts apstrīdētā lēmuma 17. apsvērumā, Beļģijas Karalistes veiktie pasākumi rada pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumus. Tomēr, kā izriet no Direktīvas 97/36 preambulas 18. apsvēruma, Direktīvas 89/552 3.a pantā paredzētie pasākumi ir domāti, lai aizsargātu tiesības uz informāciju un nodrošinātu sabiedrībai plašas iespējas redzēt televīzijā sabiedrībai svarīgus valsts vai cita mēroga notikumus. Saskaņā ar Direktīvas 97/36 preambulas 21. apsvērumu sabiedrībai īpaši svarīgi notikumi ir ievērojami notikumi, kas interesē plašu sabiedrību Eiropas Savienībā vai noteiktā dalībvalstī, vai arī lielā daļā noteiktas dalībvalsts, un tos iepriekš organizē pasākuma organizētājs, kuram ir likumīgas tiesības pārdot tiesības attiecībā uz šo notikumu.
57 No tā izriet, ka, tā kā Direktīvas 89/552 3.a panta 1. punktā paredzētie pasākumi attiecas uz sabiedrībai īpaši svarīgiem notikumiem, tos attaisno primāri vispārējo interešu apsvērumi, ko turklāt FIFA neapstrīd.
58 Turklāt, kā ir norādīts šī sprieduma 54. punktā, attiecīgajiem pasākumiem vēl ir jābūt piemērotiem, lai nodrošinātu tiem izvirzītā mērķa sasniegšanu, un tie nedrīkst pārsniegt tā sasniegšanai vajadzīgo.
59 Visbeidzot, runājot par Direktīvas 97/36 preambulas 18. apsvēruma piemērojamību, ir jānorāda, pirmkārt, ka Direktīvas 89/552 3.a pantā, uz kuru attiecas šis apsvērums, nav veikta tādu noteiktu notikumu saskaņošana, kurus dalībvalstis varētu uzskatīt par sabiedrībai īpaši svarīgiem notikumiem. Proti, atšķirībā no šī panta versijas Eiropas Parlamenta lēmumā par Padomes kopējo nostāju Direktīvas 97/36 pieņemšanai (OV 1996, C 362, 56. lpp.), kurā bija skaidri minētas vasaras un ziemas Olimpiskās spēles un pasaules un Eiropas čempionāti futbolā, šajā tiesību normā nav norādes uz konkrētiem notikumiem, kurus varētu ietvert valsts sarakstos.
60 No tā, kā turklāt norāda Komisija, izriet, ka Direktīvas 97/36 preambulas 18. apsvērumu nevar uztvert kā tādu, kas nozīmētu, ka Pasaules kausa izcīņas ietveršana sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu valsts sarakstā automātiski ir saderīga ar Kopienu tiesībām. Vēl jo mazāk šo apsvērumu var saprast kā tādu, kas norādītu uz to, ka Pasaules kausa izcīņu vienmēr var pilnībā iekļaut šādā sarakstā neatkarīgi no intereses, kādu šo sacensību spēles izraisa attiecīgajā dalībvalstī.
61 Savukārt, ņemot vērā šī sprieduma 52.–57. punktā minēto, šis apsvērums netieši norāda uz to, ka, ja dalībvalsts ietver Pasaules kausa izcīņas spēles sarakstā, ko tā ir izvēlējusies izveidot, tās paziņojumā Komisijai nav jānorāda īpašs pamatojums, kāpēc tas ir sabiedrībai īpaši svarīgs notikums.
62 FIFA izvirzīto pamatu pamatotība ir jāizvērtē, par mērauklu izmantojot šos apsvērumus.
63 Visbeidzot, tā kā FIFA replikā izvirzītajā sestajā pamatā norāda, ka neesot sniegts pamatojums tam, kā Komisija ir izvērtējusi visu Pasaules kausa izcīņas spēļu svarīgumu Beļģijas sabiedrībai, Vispārējā tiesa šim pamatam pievērsīsies pirms pirmā pamata, ar kuru apstrīdēta šī novērtējuma pamatotība, izskatīšanas.
Par sesto pamatu – pamatojuma nesniegšanu
– Lietas dalībnieku argumenti
64 FIFA apgalvo, ka nekas Direktīvas 97/36 preambulas 18. apsvērumā atsauci uz Pasaules kausa izcīņu neļauj uzskatīt par tādu, kas nozīmē, ka šo sacensību 64 spēles automātiski būtu sabiedrībai īpaši svarīgi notikumi. Gluži pretēji – minēto sacensību spēļu iedalījums, pirmkārt, “galvenajās”, kas ietver pusfinālus, finālu un attiecīgās valsts komandas, šajā gadījumā – Beļģijas nacionālās izlases, spēles, un, otrkārt, “parastajās”, kas ietver visas pārējās spēles, būtu nekļūdīgs un atbilstu metodei, ko ir īstenojušas citas dalībvalstis, kas ir paziņojušas savus pasākumus saskaņā ar Direktīvas 89/552 3.a panta 2. punktu. Komisija pati esot atzinusi šādu spēļu iedalījumu savā darba dokumentā CC TVSF(97) par Direktīvas 89/552 3.a panta piemērošanu. Direktīvas 97/36 preambulas 18. apsvērums tātad neatbrīvojot Komisiju no pienākuma norādīt iemeslus, kāpēc tā apstiprina visu Pasaules kausa izcīņas spēļu iekļaušanu Beļģijas šīs valsts sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstā.
65 Taču Komisijas formulētajam vērtējumam apstrīdētā lēmuma 6. un 16. apsvērumā neesot sniegti nekādi pierādījumi, un tāpēc to nevarot uzskatīt par tādu, kas veido piemērotu pamatojumu attiecībā uz Direktīvas 97/36 preambulas 21. apsvērumā ietverto sabiedrībai īpaši svarīga notikuma definīciju. Proti, apstrīdētajā lēmumā neesot norādīti fakti, kas pierādītu, ka visas Pasaules kausa izcīņas spēles atbilst Komisijas izvirzītajiem kritērijiem.
66 Turklāt apstrīdētais lēmums neietverot norādes ne par datiem par situāciju Beļģijas audiovizuālo pakalpojumu jomā, ko Komisija ir ņēmusi vērā saskaņā ar tā 3. apsvērumu, ne arī par citu informāciju, par kuru šī iestāde apgalvo, ka tā esot bijusi tās rīcībā, kā, piemēram, skatītāju skaita aprēķini. Šajos apstākļos FIFA neesot iespējams paust savu viedokli par to, kādi un cik būtiski pierādījumi ir likuši Komisijai uzskatīt, ka visas Pasaules kausa izcīņas spēles ir Beļģijas sabiedrībai īpaši svarīgs notikums, un Vispārējai tiesai veikt tai uzticēto kontroli, tāpēc apstrīdētais lēmums esot atceļams.
67 Komisija ar personu, kas iestājušās lietā, atbalstu apstrīd šī pamata pamatotību.
– Vispārējās tiesas vērtējums
68 Vispirms ir jāatgādina, ka pamatojuma nenorādīšana vai tā nepietiekama norādīšana ir būtisks formas pārkāpums EKL 230. panta izpratnē un ir sabiedriskās kārtības pamats, ko Kopienu tiesa var celt un kas tai pat ir jāceļ pēc savas ierosmes (skat. Tiesas 2009. gada 2. decembra spriedumu lietā C‑89/08 P Komisija/Īrija u.c., Krājums, I‑11245. lpp., 34. punkts un tajā minētā judikatūra). Tātad apstāklis, ka šis pamats pirmo reizi ir izvirzīts replikā, neliedz Vispārējai tiesai veikt tā pamatotības pārbaudi.
69 Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru EKL 253. pantā prasītajam pamatojumam ir jābūt pielāgotam atbilstoši attiecīgā dokumenta raksturam un tajā ir skaidri un nepārprotami jābūt norādītai dokumentu sagatavojušās iestādes argumentācijai, lai ļautu ieinteresētajām personām uzzināt veiktā pasākuma pamatojumu un kompetentajai tiesai veikt kontroli. Prasība norādīt pamatojumu ir jāvērtē atkarībā no lietas apstākļiem, tostarp dokumenta satura, izvirzīto iemeslu rakstura un interesēm, kas varētu būt tā adresātiem un citām personām, uz kurām dokuments attiecas tieši vai individuāli, saņemt paskaidrojumus. Netiek prasīts, lai pamatojumā būtu sīki norādīti visi būtiskie faktiskie un juridiskie apstākļi, jo tas, vai dokumenta pamatojums atbilst EKL 253. panta prasībām, ir jāvērtē nevis tikai atkarībā no tā teksta, bet arī tā konteksta, kā arī visām attiecīgo jomu regulējošajām tiesību normām (Tiesas 2000. gada 30. marta spriedums lietā C‑265/97 P VBA/Florimex u.c., Recueil, I‑2061. lpp., 93. punkts).
70 FIFA Komisijai pārmet, ka tā nav pamatojusi savu secinājumu, ka visas Pasaules kausa izcīņas spēles ir uzskatāmas par Beļģijas sabiedrībai īpaši svarīgām. Turklāt jāuzsver, ka savā rakstveida atbildē uz Vispārējās tiesas saistībā ar procesa organizatoriskajiem pasākumiem uzdotu jautājumu (skat. šī sprieduma 27. punktu) FIFA ir skaidri apliecinājusi to, kas netieši izrietēja no vairākiem tās dokumentu punktiem, proti, ka tā uzskata, ka “galveno” Pasaules kausa izcīņas spēļu, proti, fināla, pusfinālu un Beļģijas nacionālās izlases spēļu, ietveršana Beļģijas sarakstā ir saderīga ar Kopienu tiesībām ar nosacījumu, ka ir ievērotas arī skaidras un pārskatāmas procedūras prasības.
71 Taču, lai gan Direktīvas 97/36 preambulas 18. apsvērumā tiešām nav ieņemta nostāja izšķirošajā jautājumā par visu vai daļas no Pasaules kausa izcīņas spēlēm iekļaušanu valsts sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstā, neviens vērā ņemams apsvērums neļauj secināt, ka principā šādi kvalificēt un tādējādi ietvert šādā sarakstā varētu tikai “galvenās” spēles.
72 Pasaules kausa izcīņa ir sacensības, ko pamatoti var uzskatīt drīzāk par vienu notikumu, nevis atsevišķu “galvenās” un “parastās” spēlēs iedalāmu notikumu virkni. Šajā ziņā ir vispārzināms, ka Pasaules kausa izcīņā “parasto” spēļu rezultāti izšķir komandu likteņus un tādējādi no tiem var būt atkarīga to dalība tādās “galvenajās” spēlēs, kurās piedalās nacionālā izlase. Tādējādi “parastās” spēles izšķir, kas būs nacionālās izlases, kuras spēles ir “galvenās”, pretinieki nākamajos sacensību posmos. Turklāt “parasto” spēļu rezultāti var pat izšķirt, vai šī nacionālā izlase piedalīsies vai nepiedalīsies nākamajā sacensību posmā.
73 Ņemot vērā īpašos apstākļus, kas ļauj Pasaules kausa izcīņu uzskatīt par vienu notikumu, kā ir uzsvērts apstrīdētā lēmuma 16. apsvērumā, Komisijai nebija sīkāk jāpamato savs vērtējums jautājumā par “parastajām” spēlēm, it īpaši tāpēc, ka atbilstošā statistika neliecina, ka šīs spēles sistemātiski piesaistītu nelielu skaitu televīzijas skatītāju (skat. šī sprieduma 101.–109. punktu). Šie apstākļi Komisijai ļāva pamatot lēmumu arī saistībā ar vispārējo rezonansi, ko Pasaules kausa izcīņa izraisa Beļģijā, tādā ziņā, ka tas, kā ir norādīts apstrīdētā lēmuma 6. apsvērumā, ir sevišķi populārs notikums plašā sabiedrības daļā, nevis tikai futbola līdzjutējiem.
74 No tā izriet, ka apstrīdētā lēmuma 6. un 16. apsvērumā (skat. šī sprieduma 20. punktu) norādītais pamatojums ļauj FIFA noskaidrot, kāpēc Komisija uzskatīja, ka visas Pasaules kausa izcīņas spēles pamatoti varēja ierakstīt Beļģijas sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstā, un Vispārējai tiesai – veikt šī vērtējuma pamatotības kontroli, tāpēc apstrīdētais lēmums šajā ziņā atbilst EKL 253. panta nosacījumiem.
75 Sestais pamats tādēļ ir noraidāms.
Par pirmo pamatu – Direktīvas 89/552 3.a panta 2. punkta noteikumu pārkāpumu tāpēc, ka Komisija esot kļūdaini secinājusi, ka Beļģijas pasākumi ir saderīgi ar EKL 49. pantu
– Lietas dalībnieku argumenti
76 FIFA norāda, ka ar Beļģijas sarakstu, kā turklāt izrietot no apstrīdētā lēmuma 17. apsvēruma, tiek radīts pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums, tāpēc ka ar to tiek ierobežots raidorganizāciju skaits, kas vēlētos iegādāties tiesības pārraidīt Pasaules kausa izcīņas spēles Beļģijā. Proti, ņemot vērā ekskluzivitātes nozīmi šādu tiesību iegādē, neviena raidorganizācija, kas ir dibināta citā dalībvalstī, nevis Beļģijā un neatbilst šī sprieduma 9. un 13. punktā izklāstītajiem nosacījumiem, neesot ieinteresēta iegādāties neekskluzīvas apraides tiesības, lai gan tām būtu iespējams sniegt savus pakalpojumus attiecīgajām šīs valsts kopienām.
77 Lai arī pilnībā piekrizdama, ka Līgumā iedibinātas pamatbrīvības izmantošanu ir iespējams ierobežot primāru vispārējo apsvērumu iemeslu dēļ, piemēram, lai dotu sabiedrībai iespēju sekot sabiedrībai īpaši svarīgiem notikumiem Direktīvas 97/36 preambulas 21. apsvēruma izpratnē, FIFA apgalvo, ka Komisijai ir jāveic pilnīga saskaņā ar Direktīvas 89/552 3.a pantu veikto vai paredzēto pasākumu saderības ar Kopienu tiesībām kontrole, jo šie pasākumi ir izņēmumi, kas ir interpretējami šauri. Attiecīgajai dalībvalstij esot jāpierāda, ka attiecīgie ierobežojumi ir pamatoti, vajadzīgi un samērīgi, un Komisijai šajā tiesvedībā esot jāpierāda, ka tā ir ieguvusi visus šajā sakarā vajadzīgos pierādījumus.
78 Šajā ziņā FIFA uzsver, ka var likumīgi uzskatīt, ka “galvenās” spēles ir sabiedrībai īpaši svarīgas šīs tiesību normas izpratnē, kas turklāt atbilstot tās pašas nostādnēm. Saskaņā ar šīm nostādnēm pusfināli, fināls un tajos ietilpstošās nacionālās izlases spēles, kas ietilpst “galvenajās” spēlēs, un Pasaules kausa izcīņas atklāšanas spēle ir jātranslē tiešraidē brīvi pieejamā kanālā.
79 Taču no Komisijas rakstveida iesniegumu vairākiem punktiem izrietot, ka tā nav veikusi atbilstošu Beļģijas saraksta samērīguma ar Kopienu tiesībām kontroli tiktāl, ciktāl šajā sarakstā ir iekļautas visas Pasaules kausa izcīņas spēles, attaisnojoties ar to, ka Direktīvas 97/36 preambulas 18. apsvērums šādu kontroli padarot lieku. Pēc FIFA domām, šis apstāklis pamatojot apstrīdētā lēmuma atcelšanu.
80 Turklāt FIFA uzsver, ka apstrīdētie pasākumi nav atbilstoši to norādītajam mērķim, proti, nodrošināt Beļģijas sabiedrībai iespēju sekot šai sabiedrībai īpaši svarīgiem notikumiem, jo ilgtermiņā to dēļ sarakstā ierakstītie sporta notikumi tikšot “izputināti”, mazinot to radītos ienākumus un tādējādi arī kaitējot to “saglabāšanai” sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu statusā.
81 Jautājumā par “parasto” spēļu svarīgumu Beļģijas sabiedrībai FIFA apgalvo, ka, pirmkārt, šīm spēlēm neviens, izņemot futbola līdzjutējus, īpašu uzmanību nepievērš un, otrkārt, šīs spēles nav ierasts pārraidīt bezmaksas televīzijas kanālos un tās nepiesaistot daudz televīzijas skatītāju. No tā izrietot, ka “parastās” spēles neatbilst diviem no Komisijas izvirzītajiem kritērijiem apstrīdētā lēmuma 6. un 16. apsvērumā, tāpēc tā šajā ziņā esot pieļāvusi kļūdu.
82 Jautājumā par kritēriju saistībā ar Pasaules kausa izcīņas izraisīto rezonansi Beļģijas sabiedrībā FIFA apgalvo, ka visu šo sacensību spēļu ierakstīšana Beļģijas sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstā esot ar izvirzīto mērķi nesamērīgs pasākums. Proti, Pasaules kausa izcīņas “parastās” spēles piesaistot tikai nelielu daļu no televīzijas skaitītāju skaita, kurus piesaista “galvenās” spēles, kā arī virkne citu Beļģijas televīzijas programmu, tāpēc to popularitāte esot jāuzskata par ierobežotu. Šo nesamērīgumu apliecinot arī apstāklis, ka pašas raidorganizācijas visas spēles nepārraida tiešraidē.
83 Šie secinājumi atbilstot Komisijas lēmumu pieņemšanas praksei un judikatūrai, un tos pamatojot ļoti mazais “parasto” spēļu skatītāju skaits, tās Valonijā esot piesaistījušas no 27 000 līdz 33 000 televīzijas skatītāju.
84 Proti, no pētījuma, kas izdarīts, izmantojot ziņas no kādas Beļģijas pētniecības sabiedrības datubāzes, izrietot, ka vidējais skaits personu, kas nav futbola līdzjutējas un kas ir nepārtraukti vismaz 30 minūtes skatījušās visas 1998., 2002. un 2006. gada Pasaules kausa izcīņu “parastās” spēles, ir bijis attiecīgi tikai 2,5, 0,8 un 2,5 % no skatītāju kopskaita flāmu kopienā un 1,4, 1,2 un 1,4 % no skatītāju kopskaita franču kopienā. Savukārt 17,6, 9,5 un 10 % futbola līdzjutēju esot attiecīgi nepārtraukti vismaz 30 minūtes skatījušies visas 1998., 2002. un 2006. gada Pasaules kausa izcīņu “galvenās” spēles flāmu kopienā, un šie rādītāji franču kopienā ir 10,9, 9 un 12,5 %.
85 Tādējādi, tā kā apstrīdētajā lēmumā nav ietverti jebkādi citi pierādījumi par īpašo rezonansi, ko Pasaules kausa izcīņas spēles izraisa plašā Beļģijas sabiedrības daļā, un vēl jo vairāk par šo sacensību “parastajām” spēlēm, Komisija, secinādama, ka visas šo sacensību spēles ir Beļģijas sabiedrībai īpaši svarīgs notikums, esot pieļāvusi kļūdu.
86 Turklāt nevarot apgalvot, ka “parastās” spēles būtu īpaši svarīgas Beļģijas sabiedrībai, jo Beļģijas tiesību aktos nav noteikts televīzijas raidorganizācijām tās pārraidīt, bet šāds pienākums pastāvot attiecībā uz citiem notikumiem.
87 Jautājumā par kritēriju saistībā ar Beļģijas nacionālās izlases dalību, kas ir norādīts apstrīdētā lēmuma 8. apsvērumā, FIFA apgalvo, ka tas jau pēc savas būtības nav izpildīts “parasto” spēļu gadījumā.
88 Jautājumā par kritēriju saistībā ar to, ka Pasaules kausa izcīņu parasti translēja bezmaksas televīzijas kanāli, un par liela skaita televīzijas skatītāju “piesaisti”, FIFA vispirms uzskata, ka tas nav pareizs, jo vesela virkne programmu, piemēram, filmas un komēdijas, tam atbilst, lai gan tās nav ierakstītas Beļģijas sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstā. Turklāt FIFA uzsver, ka atbilstība šim kritērijam tikai norāda uz notikuma svarīgumu, kas ļauj apsvērt iespēju to iekļaut sarakstā. Turklāt, ņemot vērā, ka apstrīdētā lēmuma 16. apsvērums nesniedz nekādas norādes par pretējo, Komisija nevarot pamatoti secināt, ka šis kritērijs ir izpildīts un ka visu Pasaules kausa izcīņas spēļu ierakstīšana Beļģijas sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstā ir samērīgs pasākums.
89 FIFA atkārto, ka Pasaules kausa izcīņas “parastās” spēles bieži izraisa tik mazu interesi, ka tās pat netiek pārraidītas tiešraidē brīvi pieejamā televīzijā, bet, kad tas notiek, tās nepiesaista daudz televīzijas skatītāju. Tādējādi 1998., 2002. un 2006. gada Pasaules kausa izcīņās kopumā 24 spēles netika pārraidītas tiešraidē kādā no Beļģijas kopienām vai abās kopienās, kas ir veikušas apstrīdētos pasākumus, bet 8 no šīm spēlēm, kas tika pārraidītas ierakstā Valonijā, piesaistīja ārkārtīgi mazu skatītāju skaitu. FIFA turklāt uzsver, ka divu spēļu vienlaicīga norise nav iemesls, kas pamatotu to, lai netiktu pārraidīta viena no tām, jo tās var tikt pārraidītas dažādos kanālos, tādēļ ka šim īpašajam gadījumam var tikt paredzētas arī apakšlicences.
90 2006. gada Pasaules kausa izcīņas “parastās” spēles turklāt vidēji esot piesaistījušas tikai attiecīgi 326 000 un 279 000 televīzijas skatītāju Flandrijā un Valonijā salīdzinājumā ar 722 000 un 583 000 televīzijas skatītāju, kurus vidēji piesaistīja šo pašu sacensību “galvenās” spēles, un līdzīgas tendences esot vērojamas attiecībā uz 1998. un 2002. gada Pasaules kausa izcīņām. Komisija tādējādi arī esot pieļāvusi kļūdu, apgalvodama, ka visas Pasaules kausa izcīņas spēles Beļģijā vienmēr ir piesaistījušas daudzus televīzijas skatītājus, un tātad neesot ņēmusi vērā Direktīvas 89/552 3.a panta prasības.
91 Turklāt FIFA uzsver, ka sabiedrības iespēju sekot Pasaules kausa izcīņas spēlēm esot varēts nodrošināt ar mazāk ierobežojošu pasākumu palīdzību, piemēram, izmantojot maksas raidorganizācijas, kuru pakalpojumus tomēr varot uztvert 90 % Beļģijas iedzīvotāju, tā, ka šī sprieduma 9. un 13. punktā minētajiem nosacījumiem atbilstošas raidorganizācijas pārraidītu fragmentus vai visas spēles ierakstā, varbūt pat tiešā translācijā vai ierakstā pa radio. Tādējādi tikai “galveno” spēļu pārraidīšanu tiešraidē varot rezervēt tikai tām raidorganizācijām, kuras atbilst šiem nosacījumiem. Taču, neizpētīdama šīs iespējas, Komisija nevarot pamatoti secināt, ka visu Pasaules kausa izcīņas spēļu ierakstīšana Beļģijas sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstā ir pasākums, kas ir vajadzīgs un ir samērīgs ar tam izvirzīto mērķi.
92 FIFA tāpat apgalvo, ka, ja pretēji tās izvirzītajiem argumentiem direktīvas 3.a panta 1. punkts būtu jāsaprot tādējādi, ka Pasaules kausa izcīņa kopumā ir jāuzskata par sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu Direktīvas 97/36 preambulas 18. apsvēruma formulējuma dēļ, būtu jāuzskata, ka prasības pieteikumā netieši un katrā ziņā replikā bija izvirzīta EKL 241. pantā paredzētā iebilde par šīs tiesību normas nepiemērojamību. Saistībā ar šo iebildi FIFA izvirza vairākus argumentus, kuru mērķis, pēc tās domām, ir apliecināt, ka nekas nepamato Pasaules kausa izcīņas kopumā uzskatīšanu par vienu sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu.
93 Komisija ar personu, kas iestājušās lietā, atbalstu apstrīd šī pamata pamatotību.
– Vispārējās tiesas vērtējums
94 Pirmkārt, ir jāatgādina, ka, nosakot, ka dalībvalstīm ir jānosaka sabiedrībai īpaši svarīgi notikumi Direktīvas 97/36 preambulas 21. apsvērumā minētajā izpratnē, Direktīvas 89/552 3.a pantā dalībvalstīm šajā ziņā ir piešķirta liela rīcības brīvība.
95 Otrkārt, lai arī Direktīvas 89/552 3.a pantā netiek saskaņoti konkrēti notikumi, kurus dalībvalstis varētu uzskatīt par tās sabiedrībai īpaši svarīgiem (skat. šī sprieduma 59. un 60. punktu), tā kā Pasaules kausa izcīņa ir minēta Direktīvas 97/36 preambulas 18. apsvērumā, šo sacensību spēļu ierakstīšanu notikumu sarakstā Komisija nevar uzskatīt par esošu pretrunā Kopienu tiesībām tāpēc, ka attiecīgā dalībvalsts tai nav paziņojusi īpašus iemeslus, kas pamato to īpašo svarīgumu sabiedrībai (skat. šī sprieduma 61. punktu). Tomēr iespējamu Komisijas secinājumu, ka visa Pasaules kausa izcīņas ierakstīšana kādas dalībvalsts sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstā ir saderīga ar Kopienu tiesībām tāpēc, ka šīs sacensības pēc to raksturiezīmēm var pamatoti uzskatīt par vienu notikumu, var apstrīdēt, pamatojoties uz konkrētiem pierādījumiem, kas liecina, ka “parastās” spēles nav tik svarīgas šīs valsts sabiedrībai.
96 Proti, kā izklāstīts šī sprieduma 59. un 60. punktā, ne Direktīvas 97/36 preambulas 18. apsvērumā, ne Direktīvas 89/552 3.a pantā nav iztirzāts jautājums par to, vai Pasaules kausa izcīņu var pamatoti visā pilnībā iekļaut sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstā, neņemot vērā interesi, kādu attiecīgajā dalībvalstī izraisa tā spēles, tostarp “parastās” spēles.
97 Tādēļ spriest par Direktīvas 97/36 likumību saistībā ar visa Pasaules kausa izcīņas, nevis tikai tā “galveno” spēļu kvalificēšanu par sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu (skat. šī sprieduma 92. punktu) ir bezjēdzīgi, jo tās preambulas 18. apsvērumā šis jautājums nav iztirzāts. Tādējādi par jautājumu, vai FIFA šajā ziņā replikā pamatoti varēja izvirzīt iebildi saskaņā ar EKL 241. pantu un vai šāda iebilde ir jāuzskata par netieši izvirzītu prasības pieteikuma stadijā, nav jālemj.
98 Treškārt, kā ir paskaidrots šī sprieduma 71. un 72. punktā, Pasaules kausa izcīņu drīzāk ir pamats uzskatīt par vienu notikumu, nevis atsevišķu “galvenajās” un “parastajās” spēlēs iedalāmu notikumu virkni, tāpēc Beļģijas iestāžu rīcība ietilpst to rīcības brīvības robežās.
99 “Parasto” spēļu svarīgums turklāt izriet arī no tā vien, ka tās ir daļa no šīm sacensībām, tāpat kā tas ir gadījumā ar citiem sporta veidiem, parasti niecīgā interese par kuriem pieaug, kad tie tiek praktizēti Olimpiskajās spēlēs.
100 No tā izriet, ka, neapstrīdēdama viedokli, ka Pasaules kausa izcīņas svarīguma novērtējumam Beļģijas sabiedrībā “galvenās” spēles nav jānošķir no “parastajām”, bet šīs sacensības jāvērtē kopumā, nevis kā atsevišķu notikumu virkne (apstrīdētā lēmuma 6. un 16. apsvērums, skat. šī sprieduma 20. punktu), Komisija nav pieļāvusi kļūdu.
101 Apstrīdētā lēmuma 6. un 16. apsvērumā izklāstīto vērtējumu FIFA par šo jautājumu šajā pamatā izvirzītie argumenti neietekmē.
102 Proti, apstāklis, ka procentuāli ir ļoti maz personu, kas nav futbola līdzjutējas un kas ir nepārtraukti skatījušās vismaz 30 minūtes visas 1998., 2002. un 2006. gada Pasaules kausa izcīņu “parastās” spēles (skat. šī sprieduma 84. punktu) nav izšķirošs, jo nebūt visām “parastajām” spēlēm ir noteikti jābūt īpaši svarīgām Beļģijas sabiedrībai, lai visu Pasaules kausa izcīņu pamatoti varētu ierakstīt Beļģijas šādu notikumu sarakstā. Gluži pretēji, pietiek ar to vien, ka šī sprieduma 72. punktā aprakstītā raksturiezīme attiecas uz vairākām “parastajām” spēlēm, kuru skaits un dalībnieki nav precizējami saraksta izveidošanas vai pārraides tiesību iegādes brīdī, lai pamatotu, ka spēles saistībā ar to nozīmīgumu sabiedrībai netiek iedalītas “galvenajās” un “parastajās” spēlēs. No tā izriet, ka šajā pētījumā izmantoto aptauju mērķiem izmantotais kritērijs ir bijis pārāk ierobežots un tādējādi nepiemērots gan Pasaules kausa izcīņas struktūrai, gan raksturīgajām īpašībām, kādām šīm sacensībām ir jāatbilst, lai tās kopumā varētu kvalificēt par sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu.
103 Šis konstatējums padara nederīgu arī FIFA argumentu, ka vairākas 1998., 2002. un 2006. gada Pasaules kausa izcīņu “parastās” spēles netika pārraidītas tiešraidē vai netika pārraidītas vispār, tostarp tāpēc, ka tas, izņemot divus gadījumus, attiecas uz spēlēm, kas notika vienlaikus ar citām arī “parastām” spēlēm, kas tomēr saskaņā ar FIFA iesniegtu dokumentu ar nosaukumu “1998.–2006. gada Pasaules kausa izcīņu skatītāju skaits Beļģijā” tomēr piesaistīja no 125 000 līdz 697 000 televīzijas skatītāju Flandrijā un no 152 000 līdz 381 000 televīzijas skatītāju Valonijā. Tāpēc tas, ka ierobežots skaits “parasto” spēļu netika pārraidītas vai tika pārraidītas ierakstā, neliek uzskatīt, ka neatkarīgi no to raksturiezīmēm (skat. šī sprieduma 72. un 99. punktu) tās kopumā nav Beļģijas sabiedrībai īpaši svarīgas, it īpaši gadījumos, kad šāds risinājums ir izvēlēts objektīvu iemeslu dēļ, piemēram, tāpēc, ka divas spēles norisinās vienlaikus. Šajā ziņā ir jāpiebilst, ka saskaņā ar šo pašu dokumentu pilnīga to spēļu netranslēšana, kas notiek vienlaikus ar citām Pasaules kausa izcīņas spēlēm, ir notikusi tikai Flandrijā. Turklāt pretēji FIFA apgalvotajam apstrīdētā lēmuma 16. apsvērums (skat. šī sprieduma 20. punktu) neattiecas uz spēlēm, kas vienmēr tikušas pārraidītas tiešraidē, bet gan uz spēlēm, kas vienmēr tikušas pārraidītas bezmaksas televīzijas kanālos, kas atbilst šī paša lēmuma 5. apsvērumā minētajam ceturtajam kritērijam. Jautājumā par argumentu, ka “parastās” spēles pēc savas būtības neietver Beļģijas valsts izlasi, pietiek vien atgādināt, pirmkārt, ka, Pasaules kausa izcīņu, kā jau ir norādīts, var pamatoti uzskatīt par vienu Beļģijas sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu un, otrkārt, ka Komisija ir uzskatījusi tikai, ka ir izpildīts pirmais un ceturtais apstrīdētā lēmuma 5. apsvērumā minētais kritērijs, konkrēti neizsakoties par trešo kritēriju.
104 Nevar piekrist arī argumentiem, kas pamatoti ar 1998., 2002. un 2006. gada Pasaules kausa izcīņu “parasto” spēļu skatītāju skaitu (skat. šī sprieduma 90. punktu).
105 Šajā ziņā ir jāuzsver, ka pretēji FIFA apgalvotajam “parasto” spēļu skatītāju skaits salīdzinājumā ar “galvenajām” spēlēm neliecina par to, ka pirmās nav piesaistījušas daudz televīzijas skatītāju. Proti, saskaņā ar dokumentu ar nosaukumu “1998.–2006. gada Pasaules kausa izcīņu skatītāju skaits Beļģijā” “parastās” spēles ir piesaistījušas vidēji 32 % televīzijas skatītāju, kuri skatījušies 1998. gada Pasaules kausa izcīņas “galvenās” spēles, un attiecīgi 2002. gada un 2006. gada Pasaules kausa izcīņu gadījumā šī procentuālā attiecība ir 31 un 46 %. Lai gan šie skaitļi tiešām ir mazāki par tiem, kas attiecas uz “galvenajām” spēlēm, “parasto” spēļu ietveršanai valsts sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstā nav vajadzīgs, lai tās piesaistītu tādu pašu skaitu televīzijas skatītāju kā “galvenās” spēles. Šajā lietā šos skaitļus nevar uzskatīt par norādošiem uz televīzijas skatītāju skaitu, kādu parasti Beļģijā piesaista spēles, kas nenotiek saistībā ar lielām starptautiska mēroga futbola sacensībām, kurās sacenšas nacionālās izlases un kurās turklāt nepiedalās Beļģijas nacionālā izlase.
106 Šajā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar dokumentu ar nosaukumu “1998.–2006. gada Pasaules kausa izcīņu skatītāju skaits Beļģijā” divpadsmit no 1998. gada Pasaules kausa izcīņas “parastajām” spēlēm ir piesaistījušas no 1 līdz 1,345 miljoniem televīzijas skatītāju, savukārt astoņas ir piesaistījušas no 799 000 un 976 000 televīzijas skatītāju. Runājot par 2002. gada Pasaules kausa izcīņu, no dokumenta izriet, ka piecpadsmit no “parastajām” spēlēm ir piesaistījušas no 624 000 līdz 915 000 televīzijas skatītāju un septiņas – no 511 000 līdz 589 000 televīzijas skatītāju. Par 2006. gada Pasaules kausa izcīņu attiecīgajā dokumentā norādīts, ka desmit no “parastajām” spēlēm ir piesaistījušas no 808 000 līdz 1,185 miljoniem televīzijas skatītāju un četrpadsmit – no 649 000 līdz 768 000 televīzijas skatītāju.
107 Taču saskaņā ar dokumentu ar nosaukumu “1998.–2006. gada Pasaules kausa izcīņu skatītāju skaits Beļģijā” “galvenās” spēles kopumā šajā dalībvalstī 1998., 2002. un 2006. gada sacensībās vidēji piesaistīja attiecīgi 2,172, 1,418 un 1,305 miljonus televīzijas skatītāju. Salīdzinājumā ar šiem vidējiem rādītājiem šī sprieduma 106. punktā norādītie skaitļi liecina, ka “parastās” spēles Beļģijā piesaista ļoti daudz skatītāju, kas nav izskaidrojams nekā citādi kā vienīgi ar šo spēļu iekļaušanu Pasaules kausa izcīņas kalendārā. Tātad tie apstiprina šī sprieduma 71., 72. un 99. punktā izdarītos vērtējumus un apstiprina apstrīdētā lēmuma 16. apsvērumā izklāstīto viedokli, ka Pasaules kausa izcīņas spēles, tostarp “parastās”, vienmēr ir piesaistījušas daudzus televīzijas skatītājus.
108 Šo analīzi nevar apstrīdēt ar FIFA norādi uz atsevišķu “parasto” spēļu it kā ļoti nelielo skatītāju skaitu (skat. šī sprieduma 83. punktu). Šajā ziņā ir jānorāda, ka no trim spēlēm, uz kurām atsaucas FIFA, divas sākās plkst. 8.30 un trešā – plkst. 13.30 pēc Beļģijas laika un norisinājās vienlaikus ar trim citām “parastajām” spēlēm, piesaistot tomēr Valonijā attiecīgi 221 000, 290 000 un 163 000 televīzijas skatītāju. To, ka šīs parādības 2002. gada sacensībās iemesls ir nobīde laikā kopā ar attiecīgo spēļu norises laiku, apliecina ievērojami lielāks skatītāju skaits tādu “parasto” spēļu gadījumā, kas netika pārraidītas pārāk agri no rīta vai darba laikā, nekā to spēļu gadījumā, kuras ir aprakstītas šī sprieduma 106. punktā. Turklāt saskaņā ar atbildei uz repliku pievienoto paziņojumu presei FIFA pati apliecina, kāda nozīme ir nobīdei laikā, kura nosaka spēles norises laiku katrā valstī, šo apstākli atzīstot par faktoru, kas ir ietekmējis 2002. un 2006. gada Pasaules kausa izcīņu skatītāju skaitu Āzijā un Eiropā.
109 Tāpēc “parasto” spēļu skatītāju skaits apstiprina, nevis atspēko šī sprieduma 100. punktā veikto vērtējumu.
110 Turklāt šī sprieduma 107. punktā izdarītais secinājums nav pretrunā Komisijas 2000. gada 10. maija Lēmuma 2000/400/EK par [EKL] 81. panta piemērošanas procedūru (Lieta Nr. IV/32.150 – Eurovision, OV L 151, 18. lpp.), uz kuru norāda FIFA (skat. šī sprieduma 83. punktu), 40. apsvērumā teiktajam. Saskaņā ar šo apsvērumu starptautiski notikumi principā valsts sabiedrībai ir interesantāki par valsts notikumiem, ja tajos piedalās kāda valsts komanda vai čempions, bet starptautiskas sacensības, kurās nepiedalās neviena valsts komanda vai čempions, parasti lielu interesi neizraisa. Taču Pasaules kausa izcīņā bieži piedalās Beļģijas nacionālā izlase. Turklāt, pat ja tas tā nav, šīs valsts izlases nepiedalīšanās parasti tiek konstatēta ne tikai pēc Beļģijas sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu saraksta izveidošanas, bet arī pēc televīzijas apraides tiesību nodošanas attiecībā uz attiecīgo gadu.
111 Jautājumā par argumentu, ka nav pienākuma pārraidīt “parastās” spēles (skat. šī sprieduma 86. punktu), pietiek vien norādīt, ka izvēle nenoteikt televīzijas raidorganizācijām pienākumu pārraidīt kādu notikumu nekādi nenozīmē, ka šis notikums nav sabiedrībai īpaši svarīgs notikums Direktīvas 89/552 3.a panta izpratnē, pat ja šādu pienākumu noteikšana ir viens no veidiem, kā valsts likumdevējs parasti rīkojas. Proti, ievērojot samērīguma principu, iepriekš minētā panta mērķis ir novērst situāciju, ka ekskluzīvas televīzijas apraides dēļ lielai dalībvalsts sabiedrības daļai nebūtu iespējas sekot līdzi zināmiem notikumiem bezmaksas televīzijā. Tātad tā mērķis nav netieši piespiest valstis, kas vēlas piešķirt šādu aizsardzību, kādam brīvi pieejamu televīzijas apraides pakalpojumu sniedzējam noteikt pienākumu šos notikumus pārraidīt. Ja, lai kādu notikumu pamatoti varētu iekļaut sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstā, dalībvalstīm būtu kādam brīvi pieejamu televīzijas apraides pakalpojumu sniedzējam jānosaka pienākums to pārraidīt, attiecīgā tiesību norma radītu tās mērķi pārsniedzošas sekas.
112 Ņemot vērā, ka FIFA argumenti par to, ka, apstiprinādama Beļģijas iestāžu vērtējumu, ka visa Pasaules kausa izcīņa ir Beļģijas sabiedrībai īpaši svarīgs notikums, Komisija esot pieļāvusi kļūdas, ir noraidāmi, ir jānoraida arguments, ka šī iestāde nav veikusi atbilstošu “parasto” spēļu nozīmīguma Beļģijas sabiedrībai vērtējumu (skat. šī sprieduma 79. punktu).
113 Jautājumā par argumentu, ka citas programmas atbilstot ceturtajam apstrīdētā lēmuma 5. apsvērumā minētajam kritērijam (skat. šī sprieduma 88. punktu), vispirms jānorāda, ka raidījumi, uz kuriem norāda FIFA, nav notikumi Direktīvas 97/36 preambulas 21. apsvēruma izpratnē.
114 Turklāt ir jāuzsver, ka Direktīvas 89/552 3.a panta 1. punktā dalībvalstīm nav noteikts pienākums izveidot sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstu, ne arī pienākums gadījumā, ja šāds saraksts ir izveidots, tajā ierakstīt kādu notikumu, pat ja to tur varētu pamatoti iekļaut. Proti, papildus tam, ka šajā tiesību normā ir norādīts, ka visas dalībvalstis “var” veikt pasākumus tajā aprakstīto mērķu sasniegšanai, tajā ir konkretizētas dalībvalstu iespējas atkāpties no zināmiem Līguma noteikumiem, piemēram, noteikumiem, kas regulē pakalpojumu sniegšanas brīvību. Jautājumā par no vairākiem konkrētiem sabiedrībai īpaši svarīgiem notikumiem Direktīvas 97/36 izpratnē veicamo izvēli dalībvalstīm nevar tieši vai netieši noteikt pienākumu ierakstīt to sarakstos citus notikumus, nevis tos, kurus tās izvēlas tajos iekļaut, un atkāpties no Līguma noteikumiem lielākā mērā, nekā tās to vēlas. Šajā ziņā jāpiebilst, ka Komisijas pārbaude saskaņā ar Direktīvas 89/552 3.a panta 2. punktu par sarakstā ierakstīto notikumu īpašo svarīgumu sabiedrībai tiek veikta atkarībā no šos notikumus raksturojošajām, nevis citu neierakstīto notikumu raksturiezīmēm.
115 Tāpēc, ja notikums ir īpaši svarīgs dalībvalsts sabiedrībai, Komisija nepieļauj kļūdu tiesību piemērošanā, ja tā, veikdama pārbaudi saskaņā ar Direktīvas 89/552 3.a panta 2. punktu, neiebilst pret tā ierakstīšanu attiecīgās dalībvalsts izveidotajā sarakstā, tāpēc ka cits notikums, kas, iespējams, šai sabiedrībai ir vēl svarīgāks, tajā nav iekļauts.
116 Tādējādi, pieņemot, ka ir citi notikumi Direktīvas 97/36 preambulas 21. apsvēruma izpratnē, kuri Beļģijas sabiedrībai ir vēl svarīgāki nekā Pasaules kausa izcīņa, bet nav iekļauti Beļģijas iestāžu izveidotajā sarakstā, Komisija nav pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu, piekrizdama šo sacensību ierakstīšanai strīdīgajā sarakstā.
117 Jautājumā par argumentiem, ar kuriem apstrīdēts, ka visu Pasaules kausa izcīņas spēļu ierakstīšana Beļģijas sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstā ir samērīga, jānorāda, ka šī sprieduma 82. punktā izklāstītie argumenti liecina par to, ka tiek jaukti, pirmkārt, notikuma īpašs svarīgums sabiedrībai, kas ir pirmais no izpildāmajiem nosacījumiem un primārs vispārējo interešu apsvērums, kas pamato Līgumā garantētas pamatbrīvības ierobežojumu (skat. šī sprieduma 52.–57. punktu), un, otrkārt, attiecīgā ierobežojuma samērīgums, kas ir otrais no nosacījumiem, kuram ir jāatbilst šādu brīvību ierobežojošajiem valsts tiesību aktiem, lai tie būtu saderīgi ar Kopienu tiesībām (skat. šī sprieduma 58. punktu). Šajā ziņā pietiek vien atgādināt, ka Pasaules kausa izcīņu, kā izriet no šī pamata izskatīšanā veiktās analīzes, var pamatoti uzskatīt par vienu Beļģijas sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu, jo “parasto” spēļu skatītāju skaits apstiprina, nevis atspēko apstrīdētā lēmuma 6. un 16. apsvērumā veikto vērtējumu. Tātad ir jākonstatē, ka iebildums par to, ka attiecīgās spēles nav īpaši svarīgas sabiedrībai un tāpēc Beļģijas pasākumi esot nesamērīgi, katrā ziņā ir balstīts uz kļūdainu pieņēmumu. Tādēļ šis iebildums neatspēko Komisijas secinājumu, ka visu Pasaules kausa izcīņas spēļu ierakstīšana Beļģijas sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstā, ņemot vērā, ka šīs sacensības ir viens pasākums, ir piemērota un samērīga.
118 Tāpat, runājot par ar samērīguma principa pārkāpumu saistītajiem argumentiem, kas ir izklāstīti šī sprieduma 91. punktā, pietiek vien norādīt, ka FIFA piedāvātie risinājumi nav saderīgi ar brīvai pieejamas televīzijas definīciju, kas ir ietverta Direktīvas 97/36 preambulas 22. apsvērumā un kuru FIFA ir skaidri atzinusi savā replikā. No tā izriet, ka Komisijai nebija jāpārbauda šīs iespējas, pirms tā nonāca pie sava secinājuma par visas Pasaules kausa izcīņas ierakstīšanas Beļģijas sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstā samērīgumu.
119 No tā izriet, ka, uzskatīdama visu Pasaules kausa izcīņas spēļu ierakstīšanu Beļģijas sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstā par saderīgu ar Kopienu tiesībām, Komisija nav pārkāpusi Direktīvas 89/552 3.a panta 2. punkta noteikumus, tāpēc pirmais pamats ir noraidāms.
Par otro un trešo pamatu – attiecīgi par EKL 49. panta un Direktīvas 89/552 3.a panta 2. punkta noteikumu pārkāpumu tāpēc, ka Komisija esot kļūdaini secinājusi, ka Beļģijas pasākumi ir saderīgi attiecīgi ar EKL 49. un 43. pantu
– Lietas dalībnieku argumenti
120 FIFA prasības pieteikumā apgalvo, ka tās pirmā pamata pamatošanai izvirzītie argumenti pierāda arī, ka, uzskatot visu Pasaules kausa izcīņas spēļu ierakstīšanu Beļģijas sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstā par saderīgu ar Kopienu tiesībām, Komisija ir pārkāpusi EKL 49. panta noteikumus.
121 Replikā FIFA piebilst, pirmkārt, ka, pat ja Beļģijas tiesību akti ir vienādi piemērojami valsts un ārvalstu raidorganizācijām, tie liedz pārdot ekskluzīvas apraides tiesības uz visām Pasaules kausa izcīņas spēlēm raidorganizācijām, kas neatbilst šī sprieduma 9. un 13. punktā minētajiem nosacījumiem, un, otrkārt, ka saskaņā ar savstarpējās atzīšanas mehānismu, kas izveidots ar apstrīdēto lēmumu, citās dalībvalstīs dibinātas raidorganizācijas nevar Beļģijā ekskluzīvi pārraidīt visas Pasaules kausa izcīņas spēles, jo tās neatbilst minētajiem nosacījumiem. Pat ja flāmu kopienas pieņemtie tiesību akti dod iespēju attiecīgajām raidorganizācijām ekskluzīvi pārraidīt Pasaules kausa izcīņas spēles, ja neviena no šī sprieduma 9. punktā minētajām raidorganizācijām nepaziņo par gatavību no tām iegūt apakšlicences, šāda iespēja esot tikai teorētiska. Taču iespējas ekskluzīvi iegādāties šāda veida tiesības pārraidīt Beļģijā liegšana citās dalībvalstīs dibinātām raidorganizācijām atņemot jebkādu interesi tās iegādāties un tādējādi kavējot Pasaules kausa izcīņas spēļu translēšanu šajā valstī vispār.
122 Tomēr ierobežojošo ietekmi uz citās dalībvalstīs, nevis Beļģijā dibinātu raidorganizāciju pakalpojumu sniegšanas brīvību esot bijis iespējams mazināt līdz samērīgam apmēram, īpaši svarīgu notikumu sarakstā ierakstot tikai tās Pasaules kausa izcīņas spēles, kuras tiešām ir tik svarīgas Beļģijas sabiedrībai, proti, “galvenās” spēles, kuru starpā FIFA vienmēr esot ierindojusi arī atklāšanas spēli un ceremoniju. Savukārt ar Beļģijas pasākumiem, kurus apstrīdētajā lēmumā ir apstiprinājusi Komisija, esot radīti salīdzinājumā ar tiem izvirzīto mērķi nesamērīgi un nepamatoti pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumi.
123 Pamatā par tiesību veikt uzņēmējdarbību pārkāpumu FIFA prasības pieteikumā norāda, ka visu Pasaules kausa izcīņas spēļu ierakstīšana Beļģijas sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstā liedz raidorganizācijām, kas vēlas veikt uzņēmējdarbību Beļģijā un tālab vēlas sniegt maksas televīzijas pakalpojumus, iegādāties ekskluzīvas tiesības Pasaules kausa izcīņas spēļu pārraidei šajā valstī. Taču neekskluzīvu apraides tiesību iegūšana neļaujot mazām raidorganizācijām iegūt līdzekļus, abonentus un prestižu, kāds vajadzīgs uzņēmējdarbības uzsākšanai Beļģijā, tāpēc Komisija esot pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka ar visu Pasaules kausa izcīņas spēļu ierakstīšanu Beļģijas sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstā nav pārkāpti EKL 43. panta noteikumi.
124 Komisija ar personu, kas iestājušās lietā, atbalstu apstrīd šo pamatu pamatotību.
– Vispārējās tiesas vērtējums
125 Nav apstrīdēts, ka ar apstrīdēto lēmumu, kā turklāt ir atzīts apstrīdētā lēmuma 17. apsvērumā, saskaņā ar Direktīvas 89/552 3.a pantu izveidotā savstarpējās atzīšanas mehānisma dēļ tiek ierobežota EKL 49. pantā iedibinātā pakalpojumu sniegšanas brīvība kopējā tirgū.
126 Turklāt, kā apgalvo FIFA, Beļģijas pasākumi citās dalībvalstīs dibinātām raidorganizācijām var radīt faktiskā un juridiskā ziņā neizdevīgāku situāciju nekā Beļģijā dibinātajām raidorganizācijām. Šajā ziņā, lai gan šī sprieduma 7.–15. punktā aprakstītie tiesību akti ir vienādi piemērojami valsts un ārvalstu raidorganizācijām, šajos apstākļos ir mazāk iespējams, ka neviena raidorganizācija, kas atbilst šī sprieduma 9. un 13. punktā minētajiem nosacījumiem un kas, visticamāk, būs dibināta Beļģijā, nebūs ieinteresēta pārraidīt Pasaules kausa izcīņu, tādējādi dodot iespēju raidorganizācijām, kas vēlas uzsākt uzņēmējdarbību Beļģijā, ekskluzīvi pārraidīt minēto notikumu, nekā pretējais. Turklāt šī iespēja saskaņā ar Beļģijas tiesību aktiem pastāv tikai attiecībā uz flāmu kopienu (skat. šī sprieduma 10. punktu). No tā izriet, ka Beļģijas pasākumi tiešām rada šķēršļus EKL 43. pantā iedibinātajai brīvībai veikt uzņēmējdarbību.
127 Tomēr šos pakalpojumu sniegšanas brīvības un brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojumus var pamatot, jo ar tiem ir paredzēts aizsargāt tiesības uz informāciju un nodrošināt sabiedrībai plašu piekļuvi sabiedrībai īpaši svarīgu valsts vai cita mēroga pasākumu televīzijas pārraidēm saskaņā ar papildu nosacījumiem, ka tie var nodrošināt tiem izvirzītā mērķa sasniegšanu un nepārsniedz tā sasniegšanai vajadzīgo (skat. šī sprieduma 52.–58. punktu).
128 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka FIFA apstrīd apstrīdētā lēmuma likumību no Līguma noteikumu pakalpojumu sniegšanas brīvības jomā un brīvību veikt uzņēmējdarbību viedokļa tiktāl, ciktāl Komisija ir apstiprinājusi “parasto” spēļu iekļaušanu Beļģijas sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstā. Pēc FIFA domām, šīs spēles neatbilstot šai kvalifikācijai, tāpēc pakalpojumu sniegšanas brīvības un brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojums esot nesamērīgs.
129 Jānorāda, ka arī pamata par EKL 49. panta noteikumu pārkāpumu pamatošanai norādītajos iemeslos, tāpat kā šī sprieduma 117. punktā izvērtētajos argumentos, tiek jaukti, pirmkārt, notikuma īpašs svarīgums sabiedrībai, kas ir pirmais no izpildāmajiem nosacījumiem un primārs vispārējo interešu apsvērums, kas pamato Līgumā garantētas pamatbrīvības ierobežojumu (skat. šī sprieduma 52.–57. punktu), un, otrkārt, attiecīgā ierobežojuma samērīgums, kas ir otrais no nosacījumiem, kuram ir jāatbilst šādu brīvību ierobežojošajiem valsts tiesību aktiem, lai tie būtu saderīgi ar Kopienu tiesībām (skat. šī sprieduma 58. punktu). Šajā ziņā pietiek vien atgādināt, ka no analīzes, kas veikta, izskatot pirmo pamatu, izriet, ka Pasaules kausa izcīņu pamatoti var uzskatīt par vienu Beļģijas sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu, jo “parasto” spēļu skatītāju skaits apstiprina, nevis atspēko apstrīdētā lēmuma 6. un 16. apsvērumā veikto vērtējumu. Tātad ir jākonstatē, ka iebildums par to, ka, lai apstrīdētais saraksts būtu samērīgs, tam bija jāietver tikai “galvenās” spēles, jo tikai tās ir īpaši svarīgas Beļģijas sabiedrībai, katrā ziņā ir balstīts uz kļūdainu pieņēmumu. Tādēļ šis iebildums neatspēko Komisijas secinājumu, ka visu Pasaules kausa izcīņas spēļu ierakstīšana Beļģijas sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstā ir samērīga.
130 Jautājumā par brīvību veikt uzņēmējdarbību šī sprieduma 127. un 129. punktā izklāstīto apsvērumu dēļ arī šajā ziņā FIFA izvirzītajiem argumentiem nevar piekrist.
131 Tādēļ otrais un trešais pamats ir noraidāmi.
Par ceturto pamatu – Direktīvas 89/552 3.a panta 2. punkta noteikumu pārkāpumu tāpēc, ka Komisija esot kļūdaini secinājusi, ka Beļģijas pasākumi ir saderīgi ar FIFA tiesībām uz īpašumu
– Lietas dalībnieku argumenti
132 FIFA norāda, ka aizliegums nodot ekskluzīvas visu Pasaules kausa izcīņas spēļu apraides tiesības raidorganizācijām, kas neatbilst šī sprieduma 9. un 13. punktā minētajiem nosacījumiem, pašā būtībā iznīcina tās tiesības uz īpašumu un katrā ziņā tās nesamērīgi un nepamatoti ierobežo. Iespēja šādas tiesības nodot konkursā, kurā var piedalīties vairāki operatori, esot visnoteicošākais to vērtības faktors, kurš FIFA nodrošinot lielāko daļu no tās ienākumiem. Nekonstatēdama šo tiesību uz īpašumu, – kas ir aizsargātas ECPAK Pirmā papildu protokola 1. pantā un Kopienu tiesībās, – aizskārumu, Komisija tādējādi esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.
133 Turklāt flāmu kopienas tiesību aktos paredzētā iespēja raidorganizācijām, kas neatbilst šiem nosacījumiem, pārraidīt Pasaules kausa izcīņas spēles esot tikai teorētiska (skat. šī sprieduma 121. punktu), savukārt Valonijā šāda iespēja pat netiekot piedāvāta.
134 Taču mērķi nodrošināt sabiedrībai iespēju sekot Beļģijas sabiedrībai īpaši svarīgiem notikumiem esot bijis iespējams sasniegt, šādu notikumu sarakstā ierakstot tikai tās Pasaules kausa izcīņas spēles, kuras tiešām ir tik svarīgas šai sabiedrībai, proti, “galvenās” spēles.
135 Komisija ar personu, kas iestājušās lietā, atbalstu apstrīd šī pamata pamatotību.
– Vispārējās tiesas vērtējums
136 Jāatgādina – starp pusēm nav strīda par to, ka FIFA ir Pasaules kausa izcīņas organizatore Direktīvas 97/36 preambulas 21. apsvēruma izpratnē, tāpēc visām personām, kas vēlas izmantot šī notikuma televīzijas apraides tiesības, tās ir jāiegādājas no tās vai no kādas citas no tās šīs tiesības ieguvušas personas.
137 Tādējādi tiktāl, ciktāl šo tiesību vērtību var ietekmēt apstrīdētā lēmuma radītās juridiskās sekas (skat. šī sprieduma 37.–41. punktu), tiek ietekmētas arī FIFA tiesības uz īpašumu.
138 Turklāt no judikatūras izriet, ka, ja dalībvalsts atsaucas uz tādām tiesību normām kā EKL 46. un 55. pants, lai pamatotu tiesisko regulējumu, kas var radīt šķēršļus pakalpojumu sniegšanas brīvībai vai brīvībai veikt uzņēmējdarbību, šis Kopienu tiesībās paredzētais pamatojums ir jāinterpretē, ņemot vērā vispārējos tiesību principus, tostarp pamattiesības. Tādējādi attiecīgajam valsts tiesiskajam regulējumam šajās tiesību normās paredzētos izņēmumus var piemērot tikai tad, ja tas atbilst pamattiesībām, kuru ievērošanu nodrošina Kopienu tiesas (šajā ziņā skat. Tiesas 1991. gada 18. jūnija spriedumu lietā C‑260/89 ERT, Recueil, I‑2925. lpp., 43. punkts). Tāpat nevar akceptēt, ka tādām pamattiesībām kā tiesības uz īpašumu neatbilstošam valsts pasākumam (šajā ziņā skat. Tiesas 2003. gada 10. jūlija spriedumu apvienotajās lietās C‑20/00 un C‑64/00 Booker Aquaculture un Hydro Seafood, Recueil, I‑7411. lpp., 67. punkts) varētu piemērot izņēmumus, kas ir atzīti tāpēc, ka tas atbilst tādiem primāriem vispārējo interešu apsvērumiem kā plašas sabiedrības iespēja televīzijā sekot līdzi sabiedrībai īpaši svarīgiem notikumiem.
139 Tomēr pamattiesību uz īpašumu aizsardzības princips Kopienu tiesībās ir nevis absolūta prerogatīva, bet gan ir jāvērtē saistībā ar to funkciju sabiedrībā. Tādēļ tiesību uz īpašumu izmantošanai var piemērot ierobežojumus ar nosacījumu, ka tie patiešām atbilst vispārējo interešu mērķiem un salīdzinājumā ar sasniedzamo mērķi nerada nesamērīgu un nepieļaujamu iejaukšanos, kas apdraudētu šādu garantēto tiesību pašu būtību (šajā ziņā skat. Tiesas 2005. gada 12. maija spriedumu lietā C‑347/03 Regione autonoma Friuli‑Venezia Giulia un ERSA, Krājums, I‑3785. lpp., 119. punkts, un 2005. gada 12. jūlija spriedumu apvienotajās lietās C‑154/04 un C‑155/04 Alliance for Natural Health u.c., Krājums, I‑6451. lpp., 126. punkts).
140 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka šī sprieduma 98.–119. punktā norādīto iemeslu dēļ un pretēji FIFA apgalvotajam Pasaules kausa izcīņu var pamatoti uzskatīt par Beļģijas sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu, jo “parasto” spēļu skatītāju skaits apstiprina, nevis atspēko apstrīdētā lēmuma 6. un 16. apsvērumā veikto vērtējumu. Šajā kontekstā apstāklis, ka Pasaules kausa izcīņa, kā nospriests šī sprieduma 117. punktā, ir viens notikums, nozīmē, ka Komisija nav pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka visu tā spēļu ierakstīšana Beļģijas Karalistes sarakstā ir samērīgs pasākums.
141 Tātad ir jākonstatē, ka iebildums par to, ka “parasto” spēļu ierakstīšana Beļģijas sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstā ir nesamērīga un nepieļaujama iejaukšanās FIFA tiesībās uz īpašumu tāpēc, ka šīs spēles nav šādi notikumi, ir balstīts uz kļūdainu pieņēmumu.
142 Turklāt, lai gan attiecīgie tiesību akti var ietekmēt maksu, ko FIFA saņems par Pasaules kausa izcīņas apraides tiesību Beļģijā piešķiršanu, tie neatņem šo tiesību komerciālo vērtību, jo, pirmkārt, tie neuzliek FIFA pienākumu tās piešķirt ar jebkādiem nosacījumiem un, otrkārt, no slepenas un negodīgas rīcības FIFA ir pasargāta gan Kopienu, gan valsts konkurences tiesībās. No tā izriet, ka, secinādama, ka Beļģijas pasākumi ir samērīgi, Komisija nav pieļāvusi kļūdu.
143 Ceturtais pamats tādēļ ir noraidāms.
Par piekto pamatu – Direktīvas 89/552 3.a panta 2. punkta noteikumu pārkāpumu tāpēc, ka Komisija esot kļūdaini secinājusi, ka procedūra, kuras beigās tika pieņemti Beļģijas pasākumi, bija skaidra un pārskatāma
– Lietas dalībnieku argumenti
144 FIFA norāda, ka Beļģijas iestādes rīkojušās patvaļīgi un nav sniegušas paskaidrojumus par sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstu. Flāmu plašsaziņas līdzekļu padome esot ar nožēlu atzinusi gan to, ka metode, kas izmantota attiecīgā saraksta izveidošanā, ir bijusi patvaļīga, gan to, ka tas bijis garš un ka nav tikuši sniegti nekādi paskaidrojumi par notikumu atlasi.
145 Turklāt, lai izraudzītos sarakstā ierakstāmos notikumus, flāmu iestādes esot izmantojušas citus kritērijus, nevis apstrīdētā lēmuma 5. apsvērumā minētos.
146 Tādējādi, pirmkārt, kritērijs, saskaņā ar kuru notikumam ir jābūt aktuālam un jāizraisa plaša sabiedrības interese (skat. šī sprieduma 8. punkta pirmo ievilkumu), būtiski atšķiroties no apstrīdētā lēmuma 5. apsvērumā ietvertā kritērija (skat. šī sprieduma 20. punktu), jo tajā netiek prasīts pārbaudīt, vai notikums izraisa īpašu interesi ārpus to personu loka, kuras parasti seko līdzi sportam vai attiecīgajai disciplīnai, bet paredzēts tikai, ka tam jābūt sabiedrībai aktuālam un interesantam.
147 Otrkārt, kritērijs, ka notikumam ir jānotiek saistībā ar svarīgām starptautiskām sacensībām vai tai ir jābūt spēlei, kurā piedalās nacionālā izlase, kāda Beļģijas kluba komanda vai viens vai vairāki Beļģijas sportisti, būtiski atšķiroties no apstrīdētā lēmuma 5. apsvērumā minētā trešā kritērija, jo tajā esot prasīta kā Beļģijas komandas vai sportistu piedalīšanās, tā arī norise saistībā ar starptautiskām sacensībām.
148 Visbeidzot, FIFA apgalvo, ka Beļģijas iestādes nav sniegušas nekādus paskaidrojumus par visu Pasaules kausa izcīņas spēļu ierakstīšanu sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstā, tāpēc Komisija nevarot pamatoti secināt, ka minētais saraksts ir izveidots skaidri un pārskatāmi, kā ir prasīts Direktīvas 89/552 3.a panta 1. punktā.
149 Komisija ar personu, kas iestājušās lietā, atbalstu apstrīd šī pamata pamatotību.
– Vispārējās tiesas vērtējums
150 Ievadam jāatgādina, ja Direktīvas 89/552 3.a panta 1. punktā nav minēti konkrēti faktori, kam ir jāraksturo valstī īstenotās sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu saraksta izveides procedūras. Šajā tiesību normā dalībvalstīm ir dota rīcības brīvība attiecīgo procedūru organizēšanā attiecībā uz to posmiem, iespējamu ieinteresēto personu uzklausīšanu un administratīvo kompetenču sadalījumu, tomēr precizējot, ka tām kopumā ir jābūt skaidrām un pārskatāmām.
151 Līgumā garantēto pamatbrīvību izmantošanas ierobežojumiem ar valsts pasākumiem, kuri ir pamatoti ar primāriem vispārējo interešu apsvērumiem, vēl ir jābūt piemērotiem, lai nodrošinātu tiem izvirzītā mērķa sasniegšanu, un tie nedrīkst pārsniegt šā mērķa sasniegšanai vajadzīgo (skat. šī sprieduma 54. punktu).
152 Tieši rūpējoties par samērīguma saglabāšanu un nepamatotas diskriminācijas novēršanu, procedūrām, ko dalībvalstis ieviesušas, lai pieņemtu sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstus, ir jābūt skaidrām un pārskatāmām tādā ziņā, ka to pamatā ir jābūt objektīviem kritērijiem, kas ieinteresētajām personām ir iepriekš zināmi, lai novērstu, ka rīcības brīvība, kas dalībvalstīm ir, lai izlemtu, konkrēti kurus notikumus ierakstīt sarakstā, tiek izmantota patvaļīgi (šajā ziņā skat. iepriekš 53. punktā minēto spriedumu lietā United Pan‑Europe Communications Belgium u.c., 46. punkts). Proti, lai gan patiešām notikuma ierakstīšanai sarakstā saskaņā ar Direktīvas 89/552 3.a pantu ir prasīts, lai tas būtu sabiedrībai īpaši svarīgs, tomēr iepriekšēja specifisku kritēriju izstrāde, ar kuru palīdzību šis svarīgums tiek novērtēts, ir būtisks faktors, lai valsts lēmumi tiktu pieņemti pārskatāmi un nepārsniedzot valsts iestādēm šajā ziņā esošo rīcības brīvību (skat. šī sprieduma 94. punktu).
153 Šajos apstākļos, ja Komisija uzskata, ka valsts procedūra sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu saraksta izveidošanai, ņemot vērā tostarp zināmu tās lēmumā minētu atlases kritēriju piemērošanu, atbilst skaidrības un pārskatāmības prasībām, šiem kritērijiem ir jāatspoguļo attiecīgajos valsts tiesību aktos paredzēto kritēriju būtība.
154 Šajā lietā ir jākonstatē, ka pirmais 2004. gada 28. maija rīkojumā noteiktais kritērijs būtiski neatšķiras no apstrīdētā lēmuma 5. apsvērumā minētā pirmā kritērija. Proti, pretēji FIFA apgalvotajam “sabiedrības lielas ieinteresētības” prasība pēc savas būtības nav izpildīta, ja attiecīgais sporta pasākums izraisa interesi tikai tām personām, kuras parasti interesējas par attiecīgo sporta veidu.
155 Jautājumā par apstrīdētā lēmuma 5. apsvērumā noteikto trešo kritēriju pietiek vien konstatēt, ka Komisija nav uzskatījusi, ka tas būtu izpildīts Pasaules kausa izcīņas gadījumā. Šajā ziņā no apstrīdētā lēmuma 6. un 16. apsvēruma izriet, ka Komisija ir uzskatījusi, ka Pasaules kausa izcīņas gadījumā ir izpildīts apstrīdētā lēmuma 5. apsvērumā minētais pirmais un ceturtais kritērijs. Savukārt apstrīdētā lēmuma 8. apsvērumā, kurā ir piemērots trešais tā 5. apsvērumā minētais kritērijs, ir atsauce nevis uz Pasaules kausa izcīņu, bet gan starptautiskām sacensībām starp futbola klubiem, piemēram, Čempionu līgu un UEFA kausu, kuru spēles ar Beļģijas klubu dalību arī ir ietvertas strīdīgajā sarakstā.
156 Jautājumā par Flāmu plašsaziņas līdzekļu padomes izteikto piezīmi ir jānorāda, ka tajā nav neviena pierādījuma, kas varētu pamatot minētās padomes apgalvojumu par flāmu kopienas saraksta izveidošanas procedūras it kā patvaļīgumu, un ka tā ir izteikta 1999. gadā, proti, vairākus gadus pirms normatīvo aktu un apstrīdētā saraksta pieņemšanas. Vērtējumā, kas ietverts norādē uz attiecīgā saraksta garumu, nav nekā, kas ietekmētu valsts procedūras skaidrību vai pārskatāmību.
157 Pirmkārt, jautājumā par apgalvojumu, ka Beļģijas iestādes nav sniegušas nekādu pamatojumu visu Pasaules kausa izcīņas spēļu ierakstīšanai sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstā, ir jāatgādina, ka “parasto” spēļu loma, kā ir aprakstīts šī sprieduma 72. punktā, ir vispārzināms apstāklis, kas neapšaubāmi ir zināms attiecīgo sacensību organizatorei FIFA. Otrkārt, FIFA neapstrīd, ka “galvenās” spēles atbilst kritērijiem, lai tās varētu kvalificēt par Beļģijas sabiedrībai īpaši svarīgām. Tāpēc šajos apstākļos ir acīmredzams, ka, ja Beļģijas iestādes sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstā ieraksta arī Pasaules kausa izcīņas “parastās” spēles, tās šādi rīkojas tāpēc, ka šīs spēles atbilst tādiem pašiem kritērijiem kā šo sacensību “galvenās” spēles. Jākonstatē, ka šajos apstākļos FIFA bija iespējams zināt iemeslus, kāpēc Beļģijas iestādes to pieņemtajā sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstā ierakstīja visu Pasaules kausa izcīņu, un apstrīdēt šo izvēli valsts tiesās, sniedzot visus pierādījumus, kas, pēc tās domām, apstrīd vērtējumu par “parasto” spēļu nozīmīgumu Beļģijas sabiedrībai tieši tāpat, kā tā to ir darījusi šajā prasībā.
158 No tā izriet, ka piektais pamats ir noraidāms.
Par FIFA iesniegto pieteikumu veikt procesa organizatoriskos pasākumus
159 No FIFA ierosināto pamatu vērtējuma izriet, ka nav jāveic tās lūgtie procesa organizatoriskie pasākumi (skat. šī sprieduma 22. un 24. punktu).
160 Šajā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar FIFA teikto tās pieteikums ir domāts, lai tā un Vispārējā tiesa varētu pārbaudīt, pirmkārt, vai Komisijas rīcībā ir bijuši pietiekami pierādījumi, lai izdarītu secinājumus par Beļģijas saraksta saderību ar Kopienu tiesībām, un, otrkārt, vai attiecīgais saraksts bijis izveidots skaidri un pārskatāmi. FIFA tostarp apgalvo, ka visu Komisijas un Beļģijas iestāžu attiecīgo valsts pasākumu izvērtēšanas procedūras laikā pausto apsvērumu uzzināšana ir obligāti vajadzīga, lai varētu pārbaudīt, vai šīs iestādes ir pilnībā izpildījušas Komisijas prasības un vai, ņemot vērā, ka citu sacensību gadījumā apstrīdētajā sarakstā bija ierakstītas tikai atsevišķas spēles, ir saskaņoti ņemts vērā vairāku sporta disciplīnu skatītāju skaits.
161 Jāteic, ka Komisija, kā jau nospriests, izskatot FIFA izvirzītos pamatus, nav pieļāvusi kļūdu, secinādama, ka visu Pasaules kausa izcīņas spēļu ierakstīšana Beļģijas sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstā ir saderīga ar Kopienu tiesībām, un tā to ir darījusi uz tādu tās rīcībā esošo dokumentu pamata kā Beļģijas iestāžu 2003. gada 10. decembra paziņojums, kas ir minēts apstrīdētā lēmuma 1. apsvērumā un ir pievienots iebildumu rakstam. Šis pats paziņojums ļāva Komisijai secināt, ka Beļģijā īstenotā procedūra ir skaidra un pārskatāma, un pret šo vērtējumu piektajā pamatā izvirzītie argumenti ir noraidīti.
162 Turklāt Komisijas lēmuma par saskaņā ar Direktīvas 89/552 3.a pantu veikto pasākumu saderību ar Kopienu tiesībām likumība ir novērtēta, ņemot vērā redakciju, kurā tie galu galā ir apstiprināti. Tādējādi iespējamām iepriekšējām redakcijām vai apsvērumiem, ko Komisija vai valsts iestādes ir varējušas izteikt šo pasākumu vērtēšanas laikā, šajā ziņā būtībā nav nozīmes.
163 Jautājumā par argumentu par iespējami atšķirīgo attieksmi pret vairākām sacensībām tādā ziņā, ka dažas no tām strīdīgajā sarakstā ir ierakstītas pilnā apmērā, savukārt citu gadījumā – ierakstītas tikai dažas to spēles, pietiek vien norādīt, ka nekas neliedz FIFA norādīt uz šo no paša saraksta izrietošo apstākli kā iemeslu apstrīdētā lēmuma atcelšanai, pat ja tai nav zināms Komisijai paziņotais attiecīgo sacensību skatītāju skaits.
164 Šajos apstākļos gan pieteikums par procesa organizatorisko pasākumu veikšanu, gan prasība ir pilnībā jānoraida.
Par tiesāšanās izdevumiem
165 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā FIFA spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.
166 Beļģijas Karaliste, Vācijas Federatīvā Republika un Apvienotā Karaliste saskaņā ar Reglamenta 87. panta 4. punktu sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (septītā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) Fédération internationale de football association (FIFA) sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus;
3) Beļģijas Karaliste, Vācijas Federatīvā Republika un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2011. gada 17. februārī.
[Paraksti]
Satura rādītājs
Atbilstošās tiesību normasII – 2
Tiesvedības priekšvēsture un apstrīdētais lēmumsII – 4
Process un lietas dalībnieku prasījumiII – 9
Juridiskais pamatojumsII – 10
Par pieņemamībuII – 10
Lietas dalībnieku argumentiII – 10
Vispārējās tiesas vērtējumsII – 10
Par lietas būtībuII – 13
Par sesto pamatu – pamatojuma nesniegšanuII – 15
– Lietas dalībnieku argumentiII – 15
– Vispārējās tiesas vērtējumsII – 16
Par pirmo pamatu – Direktīvas 89/552 3.a panta 2. punkta noteikumu pārkāpumu tāpēc, ka Komisija esot kļūdaini secinājusi, ka Beļģijas pasākumi ir saderīgi ar EKL 49. pantuII – 17
– Lietas dalībnieku argumentiII – 17
– Vispārējās tiesas vērtējumsII – 20
Par otro un trešo pamatu – attiecīgi par EKL 49. panta un Direktīvas 89/552 3.a panta 2. punkta noteikumu pārkāpumu tāpēc, ka Komisija esot kļūdaini secinājusi, ka Beļģijas pasākumi ir saderīgi attiecīgi ar EKL 49. un 43. pantuII – 26
– Lietas dalībnieku argumentiII – 26
– Vispārējās tiesas vērtējumsII – 27
Par ceturto pamatu – Direktīvas 89/552 3.a panta 2. punkta noteikumu pārkāpumu tāpēc, ka Komisija esot kļūdaini secinājusi, ka Beļģijas pasākumi ir saderīgi ar FIFA tiesībām uz īpašumuII – 28
– Lietas dalībnieku argumentiII – 28
– Vispārējās tiesas vērtējumsII – 29
Par piekto pamatu – Direktīvas 89/552 3.a panta 2. punkta noteikumu pārkāpumu tāpēc, ka Komisija esot kļūdaini secinājusi, ka procedūra, kuras beigās tika pieņemti Beļģijas pasākumi, bija skaidra un pārskatāmaII – 30
– Lietas dalībnieku argumentiII – 30
– Vispārējās tiesas vērtējumsII – 31
Par FIFA iesniegto pieteikumu veikt procesa organizatoriskos pasākumusII – 32
Par tiesāšanās izdevumiemII – 33