VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta)
2011. gada 3. martā (*)
ERAF – Finanšu atbalsta samazināšana – Vispārējā subsīdija vietējā ieguldījuma Portugālē atbalstīšanai – Prasība atcelt tiesību aktu – Faktiski radušies izdevumi – Šķīrējklauzula
Lieta T‑387/07
Portugāles Republika, ko pārstāv L. Inešs Fernandišs [L. Inez Fernandes], S. Rodrigesa [S. Rodrigues] un A. Gatīni [A. Gattini], pārstāvji,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv P. Gerra e Andrade [P. Guerra e Andrade] un L. Flinns [L. Flynn], pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību daļēji atcelt Komisijas 2007. gada 31. jūlija Lēmumu C(2007) 3772 par Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) atbalsta samazināšanu attiecībā uz vispārējo subsīdiju vietējā ieguldījuma Portugālē atbalstīšanai saskaņā ar Komisijas 1995. gada 28. jūlija Lēmumu C(95) 1769.
VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētāja M. E. Martinša Ribeiru [M. E. Martins Ribeiro], tiesneši S. Papasavs [S. Papasavvas] un A. Ditrihs [A. Dittrich] (referents),
sekretārs N. Rozners [N. Rosner], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2010. gada 18. jūnija tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Atbilstošās tiesību normas
1 Padomes 1988. gada 24. jūnija Regulā (EEK) Nr. 2052/88 par struktūrfondu uzdevumiem un efektivitāti un to darbības savstarpēju koordināciju un koordināciju ar Eiropas Investīciju banku un citiem pastāvošajiem finansēšanas instrumentiem (OV L 185, 9. lpp.), kas grozīta ar Padomes 1993. gada 20. jūlija Regulu (EEK) Nr. 2081/93 (OV L 193, 5. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 2052/88”), ir paredzēti noteikumi par EKL 158. pantā paredzēto ekonomiskās un sociālās kohēzijas politikas īstenošanu.
2 Saskaņā ar Regulas Nr. 2052/88 4. panta 1. punktu Kopienu darbība papildina vai atbalsta attiecīgās valsts darbības. To veido, Komisijai konsultējoties ar attiecīgo dalībvalsti, kompetentajām iestādēm un organizācijām, tostarp – saskaņā ar starpiestāžu noteikumiem un katrā dalībvalstī pastāvošo praksi – ekonomiskajiem un sociālajiem partneriem, ko dalībvalsts nozīmē valsts, reģionālā, vietējā vai citā līmenī, kur puses ir partneri kopējā mērķa sasniegšanā. Šīs konsultācijas turpmāk tekstā sauktas “partnerība”. Partnerība ietver sagatavošanu, finansēšanu, kā arī darbību novērtēšanu pirms to izpildes, izpildes laikā un pēc tās.
3 Regulas Nr. 2052/88 5. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunktā ir tostarp noteikts, ka attiecībā uz struktūrfondiem finansiāla intervence var notikt vispārēju subsīdiju formā, ko parasti administrē starpnieks, kuru ar Komisijas piekrišanu nozīmē dalībvalsts un kurš nodrošina šīs vispārējās subsīdijas sadalīšanu individuālajās subsīdijās, kas tiek piešķirtas gala saņēmējiem. Saskaņā ar šīs tiesību normas otro daļu intervences formas var būt tikai tādas, kā ir noteikusi dalībvalsts vai tās nozīmētās kompetentās iestādes, ko šī dalībvalsts vai jebkura cita struktūra, kas vajadzības gadījumā šim nolūkam var tikt nozīmēta, [saskaņošanai] iesniedz Komisijai.
4 Saskaņā ar Regulas Nr. 2052/88 13. panta 3. punkta pirmo daļu saskaņā ar ERAF piešķiramā Kopienas atbalsta apmērs nevar pārsniegt 75 % no kopējām publiskā sektora izmaksām.
5 Noteikumi par struktūrfondiem tāpat ir paredzēti Padomes 1988. gada 19. decembra Regulā (EEK) Nr. 4253/88, ar ko paredz īstenošanas noteikumus Regulai (EEK) Nr. 2052/88 attiecībā uz struktūrfondu, struktūrfondu un Eiropas Investīciju bankas un citu pastāvošo finansēšanas instrumentu darbības koordināciju (OV L 374, 1. lpp.), kas grozīta ar Padomes 1993. gada 20. jūlija Regulu (EEK) Nr. 2082/93 (OV L 193, 20. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 4253/88”), un Padomes 1988. gada 19. decembra Regulā (EEK) Nr. 4254/88, ar ko paredz īstenošanas noteikumus Regulai Nr. 2052/88 attiecībā uz Eiropas Reģionālās attīstības fondu (OV L 374, 15. lpp.), kas grozīta ar Padomes 1993. gada 20. jūlija Regulu (EEK) Nr. 2083/93 (OV L 193, 34. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 4254/88”).
6 Regulas Nr. 4253/88 14. panta 4. punktā ir noteikts, ka attiecīgās partneru saistības, kuras tie apņēmās pildīt partnerības līgumā, ir atspoguļotas Komisijas lēmumos par atbalsta piešķiršanu.
7 Regulas Nr. 4253/88 16. panta 1. punkta pirmajā teikumā ir precizēts, ka attiecībā uz vispārēju subsīdiju piešķiršanu attiecīgās dalībvalsts ar Komisijas piekrišanu nozīmētajiem starpniekiem ir jāsniedz atbilstošas maksātspējas garantijas un tiem ir jābūt administratīvajai kapacitātei, kas ir vajadzīga Komisijas paredzēto intervenču administrēšanai.
8 Saskaņā ar Regulas Nr. 4253/88 21. panta 1. punkta otro teikumu finanšu atbalsta izmaksa var notikt vai nu avansa maksājumu formā, vai noteiktu maksājumu formā, kas atbilst izdevumiem, kas faktiski ir radušies. Šī panta 3. punkta otrajā daļā ir noteikts, ka maksājumi ir jāpārskaita gala saņēmējiem, neveicot nekādus atskaitījumus, nedz ieturējumus, kas var samazināt finanšu atbalsta, kas viņiem pienākas, summu.
9 Regulas Nr. 4253/88 24. pantā ir paredzēts samazināt ERAF piešķirtā finanšu atbalsta summu, ja tiek konstatēti pārkāpumi subsidētās darbības īstenošanā, precizējot, ka jebkura nelikumīgi saņemtā summa ir jāatdod Komisijai un ka neatdotajām summām tiek pieskaitīti kavējuma procenti.
10 Regulas Nr. 2052/88 un Nr. 4253/88 tika atceltas ar Padomes 1999. gada 21. jūnija Regulu (EK) Nr. 1260/1999, ar ko paredz vispārīgus noteikumus par struktūrfondiem (OV L 161, 1. lpp.). Regulas Nr. 1260/1999 52. panta 1. punktā ir tostarp precizēts, ka šī regula neskar intervences, ko Komisija apstiprinājusi, pamatojoties uz Regulām Nr. 2052/88 un Nr. 4253/88, turpināšanu vai grozīšanu, tostarp tās pilnīgu vai daļēju atcelšanu.
11 Saskaņā ar Regulas Nr. 4254/88 6. panta 1. punkta pirmo teikumu Komisija var uzticēt piemērotajiem starpniekiem vispārējās subsīdijas administrēšanu. Šī panta 2. punktā ir paredzēti vispārējās subsīdijas izmantošanas noteikumi, kas ir iekļauti vienošanās, kas ar attiecīgās dalībvalsts piekrišanu noslēgta starp Komisiju un attiecīgo starpnieku. Šajos noteikumos tostarp ir precizēts, kāda veida darbības ir jāveic, kādi ir saņēmēju izvēles kritēriji, ERAF atbalsta piešķiršanas nosacījumi un likmes, kā arī vispārējās subsīdijas izmantošanas uzraudzības noteikumi.
Tiesvedības priekšvēsture
Lēmums par Kopienas atbalsta piešķiršanu
12 Ar 1995. gada 28. jūlija Lēmumu C(95) 1769, kurā vēlāk tika izdarīti grozījumi ar 1998. gada 12. oktobra Lēmumu C(98) 2796 un 1999. gada 15. novembra Lēmumu C(99) 3694 (turpmāk tekstā – “lēmums par piešķiršanu”), kura adresāts ir Portugāles Republika, Komisija Caixa Geral de Depósitos SA (turpmāk tekstā – “Caixa”) – starpniecei iestādei, kas ir pilnvarota to administrēt, – piešķīra vispārējo subsīdiju vietējā ieguldījuma atbalstīšanai (turpmāk tekstā – “VSVIA”) uz laika posmu no 1994. gada 1. janvāra līdz 1999. gada 31. decembrim attiecībā uz Kopienas atbalsta Portugālei prioritāro uzdevumu “stiprināt reģionālo saimniecisko pamatu”. ERAF atbalsta, kas piešķirts VSVIA, summa bija lielākais EUR 25 miljoni.
13 VSVIA veidoja vidēja ilguma un ilgstošu aizdevumu, par kuriem pašvaldības noslēdza līgumus, lai saskaņā ar Kopienas atbalsta operatīvajām programmām, kas attiecas uz Portugāli, īstenotu līdzfinansētos ieguldījumus programmēšanas periodā no 1994. līdz 1999. gadam, procentu subsidēšana. Saskaņā ar šo darbību Komisija avansā pārskaitīja EUR 20 miljonus.
14 Lēmuma par piešķiršanu 1. panta 2. punktā ir paredzēts, ka par VSVIA piešķiršanas kārtību ar dalībvalsts piekrišanu ir jānoslēdz vienošanās starp Komisiju un Caixa. Saskaņā ar šā lēmuma 2. panta 2. punktu finanšu atbalsta piešķiršanas kārtība ir jānorāda VSVIA finansēšanas plānā un šā lēmuma pielikumā esošajā vienošanās.
15 Lēmuma par piešķiršanu 5. pantā ir noteikts:
“Kopienas atbalsts attiecas uz finanšu operācijām, uz kurām attiecas [VSVIA], kurām attiecīgajā dalībvalstī tiks piemēroti juridiski saistoši noteikumi un attiecībā uz kurām vajadzīgie finanšu līdzekļi tiks īpaši atļauti ne vēlāk kā līdz 1999. gada 31. decembrim. Termiņš izdevumu par šiem pasākumiem pieņemšanai ir 2001. gada 31. decembris.”
16 Saskaņā ar lēmuma par piešķiršanu 7. pantu VSVIA ir īstenojama saskaņā ar Kopienu tiesību normām un it īpaši ar EK līguma 6., 30., 48., 52. un 59. pantu (redakcijā pēc grozījumiem – EKL 12., 28., 39., 43. un 49. pants), Kopienas direktīvām, ar kurām tiek saskaņotas publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras, un regulām par struktūrfondiem.
Vienošanās starp Komisiju un Caixa
17 1995. gada 15. novembrī Komisija noslēdza vienošanos ar Caixa (turpmāk tekstā – “vienošanās”), kuras 1. panta 1. punktā ir paredzēti VSVIA piešķiršanas un izmantošanas, ko Komisija deleģēja Caixa, nosacījumi ar mērķi piedalīties vidēja ilguma un ilgtermiņa aizdevumu, ko izsniegusi Caixa, procentu subsidēšanā.
18 Vienošanās 1. panta 2. punktā ir noteikts, ka šī vienošanās ir spēkā līdz 1999. gada 31. decembrim attiecībā uz saistībām, proti, līgumiem, kas noslēgti ar saņēmējiem. Saskaņā ar šo pašu punktu aizdevumu maksājumi, atbrīvojumi vai apmaksāšana var tikt veikta līdz 2001. gada 31. decembrim un kontu slēgšana, gala atskaite, gala apliecinājums un atlikuma samaksas pieprasījums Komisijai ir jāiesniedz ne vēlāk kā 2002. gada 30. jūnijā.
19 Vienošanās 4. panta 2. punktā ir paredzēts, ka ERAF līdzfinansētās procentu subsīdijas tiek piešķirtas ilgākais uz astoņiem gadiem.
20 Vienošanās 7. panta nosaukums ir “Saistības un maksājumi”. Saskaņā ar tā 2. punktu Caixa galīgajam apliecinājumam par VSVIA noslēgšanu, kas jāiesniedz 2001. gada 31. decembrī, ir jāietver tostarp Caixa pieprasījums Komisijai par atlikuma samaksu un galīgais apliecinājums par izmaksām, kas aprēķinātas saskaņā ar vienošanās 8. panta 5. punktu, īpašā tabulā detalizēti norādot procentu, kas attiecas uz aizdevuma, par ko ir noslēgts līgumus, summām, kas faktiski tika piešķirtas kā VSVIA vispārējās subsīdijas, kas faktiski tika samaksātas saņēmējiem līdz 2001. gada 31. decembrim, un vispārējās subsīdijas, kuru samaksas termiņš vēl nav pienācis, kas ir aprēķinātas un aktualizētas 2001. gada 31. decembrī. Saskaņā ar šā paša 7. panta 3. un 4. punktu, lai izpildītu VSVIA, Caixa ir jāatver īpašs konts, lai tajā ieskaitītu avansa maksājumus.
21 Vienošanās 8. pantā ir reglamentēts subsīdiju aprēķins. Saskaņā ar vienošanās 8. panta 1. punktu – ar nosacījumu, ka visi citi nosacījumi ir ievēroti, – Komisijas finansētās procentu subsīdijas ir jāpiešķir uz termiņu, kas nepārsniedz Caixa saņēmējiem piešķirto aizdevumu pirmos astoņus gadus.
22 Vienošanās 8. panta 5. punktā ir noteikts:
“Izpildot aizdevuma līgumu, Caixa veic aptuvenu pagaidu aprēķinu piešķiramo ERAF subsīdiju kopējai summai, kas veidos maksimālo subsīdiju summu, savai iekšējai plānotai [VSVIA] izmantošanas programmai, un šīs subsīdijas nekādā gadījumā nevar būt atskaitāmas no īpašā [euro] konta, nedz arī uzrādītas Komisijai kā faktiski radušies izdevumi.
Subsīdijas tiks galīgi piešķirtas, konvertētas un atskaitītas no īpašā [euro] konta, kas paredzēts [vienošanās] 7. panta 4. punktā, procentu maksāšanas datumos – atkarībā no jau atbrīvotā aizdevuma faktiskās izmantošanas, izmantojot mēneša maiņas likmi, ko Komisija publicē attiecībā uz valutēšanas datumu, ko ir iegrāmatojusi Caixa [..].
Tehniskās palīdzības izdevumi tiks atskaitīti no konta saskaņā ar šo pašu procedūru un kārtību līdz noteiktajai robežai.
Valutēšanas datumā – 2001. gada 31. decembrī, kas ir maksāšanas termiņa datums, – Caixa veiks katra aizdevuma ERAF subsīdiju atlikuma plūsmas summas galīgo aprēķinu, to aktualizēs [..], konvertēs un atskaitīs no īpašā [euro] konta.
Pārskaitījumi no īpašā [euro] konta ietvers paziņojumu ar norādi par līgumu ar saņēmēju vai par tehnisko palīdzību, vai par avansa maksājumiem, vai par procentiem, vai arī par jebkuru citu iespējamo finanšu operāciju, piemēram, par atgūšanu vai korekcijām.
Tādējādi veiktā atskaitīšana no īpašā [euro] konta Komisijai var tikt uzrādīta kā ERAF izdevumi, kas faktiski ir radušies un samaksāti. Valsts atlīdzība par subsīdiju, kas nav iekļauta šajā kontā, tiks aprēķināta un konvertēta [euro] 2001. gada 31. decembrī, lai tos uzrādītu atsevišķi un saskaņā ar šīm pašām procedūrām un kārtību.
Gadījumā, ja kāda iemesla dēļ, piemēram, pāragras aizdevuma atmaksāšanas vai līguma neizpildes dēļ, saņēmējs atskaitītās un uzrādītās ERAF subsīdijas neizmantos, Caixa apņemas kreditēt īpašo [euro] kontu, izmantojot attiecīgā atskaitījuma maiņas likmi notikuma valutēšanas datumā, un nākamo sešu mēnešu laikā samaksāt Komisijai atlīdzību, pat ja šī vienošanās jau būs zaudējusi spēku, [VSVIA] atlikums aprēķināts un šī subsīdija – slēgta.”
23 Saskaņā ar vienošanās 8. panta 6. punktu “līdz 2001. gada 31. decembrim tikai subsīdijas, kuras saņēmēji ir faktiski saņēmuši procentu maksāšanas datumos, var tikt uzrādītas Komisijai kā faktiski radušies izdevumi, kuri var izraisīt jauna avansa maksājuma veikšanu un galīgā atlikuma izmaksu [..]. Semestrī pēc 2001. gada 31. decembra nākotnes subsīdiju atlikumi tāpat tiks aprēķināti, aktualizēti un varēs tikt uzrādīti kā maksājumi, lai Komisija varētu noslēgt [VSVIA] un aprēķināt tās atlikumu. Tādējādi ERAF subsīdijas tiks atskaitītas no īpašā [euro] konta”.
24 Saskaņā ar vienošanās 17. panta 5. punktu jebkurš vienošanās vai ar to saistītais pielikums vai grozījums, par ko iepriekš ir vienojušās puses, tiek noformēts rakstveidā un abas puses to paraksta.
25 Vienošanās 18. pantā ir noteikts:
“Puses ir vienojušās, ka šim nolīgumam ir piemērojamas Portugāles tiesības. Tāpat tās apņemas saskaņā ar EKL [238.] pantu vērsties [..] Tiesā ar jebkuru sūdzību vai to starpā radušos strīdu par šīs vienošanās spēkā esamību, interpretāciju vai izpildi.”
Vispārējās subsīdijas noslēgšanas procedūra
26 2002. gada 30. jūlijā saskaņā ar vienošanās 7. panta 2. punktu Caixa nosūtīja dokumentus, kas ir vajadzīgi atbalsta noslēgšanai. Tā iesniedza Komisijai prasību samaksāt VSVIA galīgo atlikumu EUR 1 992 330,28 apmērā, kā arī noteica, ka subsīdiju, kuru samaksas termiņš vēl nav pienācis, vērtība ir EUR 8 834 657,94.
27 Ar 2002. gada 23. oktobra vēstuli Komisija informēja Caixa, ka atlikuma izmaksa nevar tikt veikta Portugāles Vispārējās finanšu inspekcijas norādīto problēmu dēļ.
28 Ar 2002. gada 27. novembra vēstuli Caixa informēja Komisiju, ka Portugāles Vispārējās finanšu inspekcija pašlaik veic VSVIA auditu, un iesniedza komentārus par Komisijas apsvērumiem.
29 2003. gada 7. martā un 20. oktobrī Caixa izlaboja savu pieprasījumu slēgt VSVIA, norādot Komisijai summu EUR 1 925 858,61 apmērā kā VSVIA galīgo atlikumu un EUR 8 768 186,27 kā ERAF maksājamo subsīdiju, kuru samaksas termiņš vēl nav pienācis, summu.
30 2004. gada 25. maijā Komisija informēja Portugāļu iestādes, ka tā nevar samaksāt atlikumu, kas attiecas uz VSVIA. Portugāles Republika atbildēja ar 2004. gada 29. jūnija vēstuli.
31 Ar 2004. gada 16. decembra vēstuli Komisija norādīja Portugāles iestādēm, ka atgūstamā ERAF finanšu atbalsta summa ir EUR 8 086 424,04.
32 Ar 2005. gada 21. februāra vēstuli Portugāles iestādes atkārtoja, ka nepiekrīt Komisijas nostājai, un apstrīdēja Komisijas aprēķināto atlikuma summu.
33 Ar 2005. gada 18. novembra vēstuli Komisija atkārtoja Portugāles iestādēm, ka atgūstamā ar VSVIA saistītā summa ir EUR 8 086 424,04, un piedāvāja sarīkot sanāksmi ar Portugāles iestādēm. Portugāles iestādes atbildēja ar 2006. gada 9. janvāra vēstuli.
34 2006. gada 3. maijā notika sanāksme, kurā piedalījās Komisijas, Portugāles iestāžu un Caixa pārstāvji.
Apstrīdētais lēmums
35 2007. gada 31. jūlijā Komisija pieņēma Portugāles iestādēm adresētu Lēmumu C(2007) 3772 (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) par ERAF atbalsta, kas piešķirts VSVIA saskaņā ar lēmumu par piešķiršanu, samazināšanu.
36 Apstrīdētā lēmuma preambulas 3.–11. apsvērumā ir detalizēta atsauce uz ERAF finanšu atbalsta noslēgšanas procedūru (skat. šā sprieduma 26.–34. punktu).
37 Apstrīdētā lēmuma preambulas 12.–19. apsvērumā Komisija analizē tās konstatēto iespējamo pārkāpumu būtību. Šā lēmuma preambulas 14.–16. apsvērumā ir atsauce uz lēmuma par piešķiršanu 5. pantu, vienošanās 1. panta 2. punktu un 4. panta 2. punktu.
38 Saskaņā ar apstrīdētā lēmuma preambulas 17. apsvērumu, pamatojoties uz galīgo paziņojumu, ko iesniedza Caixa, ar ERAF atbalstu tika finansēti 82 % no procentu, kas samaksāti līdz 2001. gada 31. decembrim, kopējām subsīdijām. Šī situācija tika uzskatīta par pretēju Regulas Nr. 2052/88 13. panta 3. punktam, saskaņā ar kuru Kopienas atbalsts nedrīkst pārsniegt 75 % no kopējām izmaksām.
39 Apstrīdētā lēmuma preambulas 18. apsvērumā Komisija konstatēja, ka saskaņā ar Regulas Nr. 4253/88 21. panta 1. punktu dalībvalsts no Komisijas var saņemt ERAF atbalsta maksājumu tikai par izdevumiem, kas faktiski ir radušies. Šajā pašā apsvērumā tā piebilst, ka šajā gadījumā daļa no procentu subsīdijām ir maksājama tikai pēc 2001. gada 31. decembra – datuma, līdz kuram notiek maksājumi atbilstoši VSVIA, un tātad – ka šī izdevumu daļa šajā datumā vēl nebija radusies. Lai visi izdevumi faktiski būtu radušies pirms šā datuma, dalībvalstij pirms 2001. gada 31. decembra būtu bijis jāīsteno šādas finanšu operācijas:
– īpašā bankas kontā jāieskaita aprēķināta un aktualizēta procentu, kuru maksāšanas termiņš vēl nav pienācis, subsīdiju summa, kas ir maksājama pēc 2001. gada 31. decembra, vai
– gala saņēmējiem jāizmaksā nākotnē maksājamajiem subsidētajiem procentiem atbilstoša summa.
40 Apstrīdētā lēmuma preambulas 19. apsvērumā Komisija atsaucas uz savu 2002. gada 29. maija vadlīniju piezīmi par subsīdiju samaksu programmas perioda beigās saskaņā ar aizdevumu ar labvēlīgiem nosacījumiem sistēmām [..], kurā ir precizēts, ka dalībvalstis apstrīdētā lēmuma preambulas 18. apsvērumā minētās alternatīvās procedūras ir izmantojušas ar Komisijas piekrišanu laika posmā no 1994. gada līdz 1999. gadam un pat pirms šā datuma.
41 Apstrīdētā lēmuma preambulas 27. apsvērumā tā uzskatīja, ka ERAF atbalsta daļa, kas attiecas uz aprēķinātām un aktualizētām procentu, kuru maksāšanas termiņš vēl nav pienācis, subsīdijām, nav jāmaksā un ka šo procentu subsīdiju kopējā summa EUR 15 968 612 apmērā, kas maksājama pēc 2001. gada 31. decembra, nav attaisnota. Ņemot vērā deklarētās izmaksas un ERAF atļaujas, kādas ir definētas tā 2004. gada 16. decembra vēstulē, atgūstamā ERAF atbalsta summa ir EUR 8 086 424,04.
42 Saskaņā ar apstrīdētā lēmuma preambulas 36. apsvērumu vienošanās neparedz nekādu atkāpi no vispārējā noteikuma par termiņu, kas piemērojams attaisnotajiem maksājumiem.
43 Apstrīdētā lēmuma preambulas 37. apsvērumā Komisija secina, ka tā, “ņemot vērā iepriekš minētos pierādījumus, ir konstatējusi pārkāpumu attiecībā uz izdevumu summu, kas deklarēta [..] VSVIA noslēgšanas laikā”.
44 Apstrīdētā lēmuma rezolutīvā daļa ir formulēta šādi:
“Pirmais pants
[ERAF] finanšu atbalsts, kas [piešķirts ar] lēmumu [par piešķiršanu] par labu [VSVIA], tiek samazināts par summu EUR 8 086 424,04 apmērā. Summa EUR 8 086 424,04 apmērā, kas jau tika samaksāta, ir jāatlīdzina Komisijai.
ERAF atbalsta, kas piešķirts [VSVIA], maksimālā summa ir EUR 11 913 575,96.
2. pants
Portugāles Republikai ir jāveic vajadzīgie pasākumi, lai informētu gala saņēmējus par šo lēmumu.
3. pants
Šis lēmums ir adresēts Portugāles Republikai.”
45 Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas [tagad – Vispārējā tiesa] kancelejā iesniegts 2007. gada 2. novembrī, Caixa cēla prasību ar mērķi daļēji atcelt apstrīdēto lēmumu un saskaņā ar EKL 238. pantu piespriest Komisijai samaksāt VSVIA atlikumu (lieta T‑401/07).
Process un lietas dalībnieku prasījumi
46 Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2007. gada 11. oktobrī, Portugāles Republika cēla šo prasību.
47 Saskaņā ar tiesneša referenta ziņojumu Pirmās instances tiesa (astotā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu un Pirmās instances tiesas Reglamenta [tagad – Vispārējās tiesas Reglaments] 64. pantā paredzēto organizatorisko procedūras pasākumu ietvaros uzdeva Komisijai rakstiskus jautājumus, uz kuriem tā atbildēja noteiktajā termiņā.
48 Ar Vispārējās tiesas astotās palātas priekšsēdētāja 2010. gada 17. maija rīkojumu atbilstoši Reglamenta 50. pantam lietas T‑387/07 un T‑401/07 tika apvienotas mutvārdu procesam.
49 2010. gada 18. jūnijā tiesas sēdē tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem mutvārdu jautājumiem.
50 Portugāles Republikas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdētā lēmuma 1. pantu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
51 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– to attaisnot saistībā ar prasības pieteikumu, atzīstot prasību par nepamatotu;
– piespriest Portugāles Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
52 Portugāles Republikas izvirza divus pamatus. Pirmais pamats attiecas uz apstrīdētā lēmuma pamatojumu. Otrais ir par to, ka Komisijas minētais pārkāpums un vienošanās pārkāpums nav noticis.
Par pirmo pamatu, kas attiecas uz apstrīdētā lēmuma nepietiekamu pamatojumu
Lietas dalībnieku argumenti
53 Portugāles Republika apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā ir viens vienīgs pamatojums, kas norādīts preambulas 37. apsvērumā, saskaņā ar kuru Komisija apgalvo, ka, “ņemot vērā iepriekš minētos pierādījumus”, ir konstatējusi pārkāpumu saistībā ar izdevumu summu, kas deklarēta, noslēdzot VSVIA. Noteikums, ko Portugāļu iestādes esot pārkāpušas, nav skaidri norādīts.
54 Pēc Portugāles Republikas domām, vienīgais pārkāpums, kas tika pārmests Portugāles iestādēm, šķietot tas, ka tās ir uzskatījušas par “attaisnotiem” izdevumus, kas “nebija radušies”, kā ir paredzēts Regulas Nr. 4253/88 21. panta 1. punkta beigās. Apstrīdētajā lēmumā atbalsta samazinājums, ko bija nolēmusi piemērot Komisija, esot pamatots ar to, ka Portugāles iestādes ir pieļāvušas pārkāpumu, pieprasījumā samaksāt atlikumu, lai noslēgtu VSVIA, uzrādot izdevumus, kas nebija radušies.
55 Ņemot vērā šo pārkāpumu, Regulas Nr. 2052/88 13. panta 3. punkta pirmās daļas pārkāpums esot tikai neizbēgamas sekas paziņojumam, ka daļa no Portugāles iestāžu uzrādītajiem zaudējumiem nav attaisnota.
56 Portugāles Republika piebilst, ka tādā kontekstā, kādā “pārkāpums” tika iekļauts apstrīdētajā lēmumā, tas neesot izprotams plašā nozīmē un ka Komisija iebildumu rakstā neesot norādījusi argumentus par Regulas Nr. 2052/88 13. panta 3. punktā ietvertā noteikuma pārkāpumu, kas nebūtu jau norādīti apstrīdētajā lēmumā.
57 Komisija apstrīd Portugāles Republikas argumentus.
Vispārējās tiesas vērtējums
58 Ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru EKL 253. pantā prasītajam pamatojumam ir jābūt pielāgotam attiecīgā akta būtībai un tam nepārprotami un viennozīmīgi jāatspoguļo iestādes – akta autores – argumentācija, lai ļautu ieinteresētajām personām noskaidrot veiktā pasākuma pamatojumu un kompetentajai tiesai veikt pārbaudi. Prasība norādīt pamatojumu ir jāizvērtē, ņemot vērā konkrētā gadījuma apstākļus, tostarp akta saturu, izvirzīto iemeslu būtību un akta adresātu vai citu personu, kuras šis akts skar tieši un individuāli, iespējamās intereses saņemt paskaidrojumus. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu precizēti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai akta pamatojumā ir izpildītas EKL 253. panta prasības, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai šī panta formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tiesību normas, kas regulē attiecīgo jomu (Tiesas 1990. gada 14. februāra spriedums lietā C‑350/88 Delacre u.c./Komisija, Recueil, I‑395. lpp., 15. un 16. punkts, un 1998. gada 2. aprīļa spriedums lietā C‑367/95 P Komisija/Sytraval un Brink’s France, Recueil, I‑1719. lpp., 63. punkts; Pirmās instances tiesas 2005. gada 31. maija spriedums lietā T‑272/02 Comune di Napoli/Komisija, Krājums, II‑1849. lpp., 71. punkts).
59 Kā izriet no šā sprieduma 37.–43. punkta Komisijai bija pietiekamas tiesības analizēt apstrīdētā lēmuma preambulas 12.–19. apsvērumā Portugāles Republikai pārmestā pārkāpuma būtību, uz kuru ir atsauce šā lēmuma preambulas 37. apsvērumā.
60 Precīzāk, apstrīdētā lēmuma preambulas 17. apsvērumā Komisija skaidro, ka, pamatojoties uz galīgo deklarāciju, ko iesniedza Caixa, ar ERAF atbalstu tika finansēti 82 % no kopējām subsīdijām. Šajā pašā apsvērumā tā precizē, ka šī situācija ir pretrunā Regulas Nr. 2052/88 13. panta 3. punktam, saskaņā ar kuru Kopienas atbalsta apmērs nevar pārsniegt 75 % no kopējām izmaksām. Apstrīdētā lēmuma preambulas 18. apsvērumā Komisija uzsver, ka procentu subsīdiju daļa bija jāsamaksā tikai pēc 2001. gada 31. decembra – to maksājumu termiņa, kas notikuši saskaņā ar VSVIA, – un tātad šī izdevumu daļa šajā datumā vēl nebija “radusies”. Saskaņā ar šo pašu apsvērumu atbilstoši Regulas Nr. 4253/88 21. panta 1. punktam dalībvalsts var saņemt ERAF atbalsta maksājumu tikai par izdevumiem, kas ir radušies.
61 Vispirms no Portugāles Republikas argumentiem, kas izklāstīti šajā pamatā, izriet, ka tā bija labi sapratusi, ka Komisija bija paziņojusi par Regulas Nr. 2052/88 13. panta 3. punkta un Regulas Nr. 4253/88 21. panta 1. punkta pārkāpumu tādēļ, ka daļa no subsīdijām vēl nebija samaksāta 2001. gada 31. decembrī (skat. šā sprieduma 54. un 55. punktu).
62 Šādos apstākļos pirmais pamats ir jānoraida.
Par otro pamatu, kas attiecas uz to, ka Komisijas norādītais pārkāpums un vienošanās pārkāpums nav noticis
63 Šis pamats ir iedalāms divās daļās, kas attiecas uz to, ka neesot noticis Komisijas norādītais pārkāpums, un to, ka neesot noticis vienošanās pārkāpums.
Par pirmo daļu, kas attiecas uz pārkāpuma neesamību
– Lietas dalībnieku argumenti
64 Portugāles Republika apgalvo, ka vienošanās, kas ir lēmuma par piešķiršanu pielikumā un tātad veido tā neatņemamu sastāvdaļu, ir līgums, kas noslēgts starp Komisiju un Caixa un ar kuru abas līgumslēdzējas puses reglamentē subjektīvas juridiskas situācijas, kuras šajā gadījumā radās saskaņā ar ERAF līdzfinansējumu ar lēmumu par piešķiršanu. Vienošanos, kas esot gribu saskaņošana, esot apstiprinājusi Komisija ar to pašu administratīvo aktu – lēmumu par piešķiršanu.
65 Atbilstoši Portugāles Republikas teiktajam Regulas Nr. 4253/88 14. panta 4. punkts nozīmē, ka līguma klauzulas, kas saskaņā ar vispārīgiem tiesību noteikumiem atbilst vienai vai vairākām saistībām, ko apstiprinājuši partneri, tiks atspoguļotas Komisijas pieņemtā lēmuma par atbalsta piešķiršanu saturā. Tā piebilst, ka tiktāl, ciktāl Regulā Nr. 4253/88 līgumslēdzējām pusēm ir atstāta iespēja brīvi paredzēt piemērošanas kārtību, kā arī iespējamās īpatnības, saskaņā ar to vienošanās tiek piešķirta juridiskā vērtība, kas ir jāņem vērā jebkurā Komisijas lēmumā. Tādējādi kļūstot iespējams paredzēt izņēmumus no noteikumiem, kas paredzēti šajā lēmumā, jo tā mērķis esot noteikt piešķirtā līdzfinansējuma izpildes kārtību un to esot izstrādājušas līgumslēdzējas puses, kurām ir izšķirošā nozīme vispārējās subsīdijas piemērošanā.
66 Portugāles Republika uzsver, ka vienošanās ir galvenais juridiskais dokuments. No apstrīdētā lēmuma preambulas 36. apsvēruma izrietot, ka Komisija piešķir vienošanās pusēm iespējamās pilnvaras noteikt citu termiņu, lai spriestu par to, vai VSVIA maksājumi ir attaisnoti.
67 Pēc Portugāles Republikas domām, Komisija nav ņēmusi vērā procentu subsīdiju līdzfinansējuma izpildes īpašo raksturu – saskaņā ar vienošanās 4. panta 2. punktu – “ilgākais astoņu pirmo aizdevuma gadu” laikā.
68 Administratīvā posma laikā Komisija esot lūgusi saskaņā ar vienošanās 8. panta 5. punktu pārbaudīt deklarētos izdevumus, tostarp subsīdiju, kuru izmaksas termiņš vēl nav pienācis, aprēķinu. Tomēr, lai VSVIA pielāgotu paredzētajam attaisnojuma termiņam, proti, 2001. gada 31. decembrim, Komisija neesot ievērojusi īpašo procedūru, kas paredzēta vienošanās 8. panta 5. punktā un pastiprināta šā panta 6. punktā. Tie atbilstoši Regulas Nr. 4253/88 21. panta 1. punktam ļautu uzrādīt un līdz ar to – uzskatīt par veiktiem pirms attaisnojuma termiņa beigām tos izdevumus, kas attiecas uz procentiem, kuru samaksas termiņš vēl nav pienācis un kuri noteikti tiktu samaksāti saskaņā ar VSVIA.
69 VSVIA īpašais raksturs izrietot no tā, ka uz piešķirto aizdevumu, ko apstiprināja un parakstīja Caixa, piemēram, pēdējā darba dienā (1999. gada 31. decembrī), var tikt attiecināts procentu subsīdiju līdzfinansējums ilgākais astoņu minētā aizdevuma pirmo gadu laikā. Līdz ar to, pēc Portugāles Republikas domām, zinot, ka attaisnojuma termiņš attiecās tikai uz diviem nākamajiem gadiem, bija jāatrod mehānisms, kas ļautu līdzfinansēt subsīdijas iespējamos atlikušajos sešos gados. Tā piebilst, ka, ja Komisija būtu vēlējusies grozīt vienošanos, tai būtu bijis jārīkojas saskaņā ar tās 17. panta 5. punkta noteikumiem.
70 Replikas rakstā Portugāles Republika piebilda, ka līgumu jomā Komisijai ir vajadzīgās pilnvaras, lai ERAF atbalsta piešķiršanu pielāgotu realitātei un vienotos par īpašām klauzulām. Komisija esot pieņēmusi lēmumu par piešķiršanu, vienlaicīgi apstiprinājusi īpašo procedūru un ar citu līgumslēdzēju pušu piekrišanu īstenojusi savas sarunu pilnvaras.
71 Atbilstoši Portugāles Republikas teiktajam vienošanās 8. panta 5. un 6. punkts nevar tikt uzskatīti par tādiem, ar kuriem tikai ievieš nākotnes subsīdiju aprēķina noteikumus. Pirmkārt, nevarot atbildēt uz jautājumu par to, kādēļ šī vienošanās paredz šādu noteikumu. Otrkārt, vienošanās 8. panta 5. un 6. punktā paredzētie noteikumi sekojot vienošanās 7. pantam ar nosaukumu “Saistības un maksājumi”, kura 2. punktā esot paredzētas procedūras, saskaņā ar kurām ir jānoslēdz VSVIA, un kādi dokumenti, to darot, ir jāiesniedz ar pieprasījuma samaksāt galīgo atlikumu palīdzību. Šajā 2. punktā esot paredzēts galīgs apliecinājums, kurā būtu tostarp jāiekļauj 2001. gada 31. decembrī aprēķinātas un aktualizētas procentu, kas attiecas uz faktiski atbrīvotām aizdevuma summām un maksājamo atlikumu, vispārējās subsīdijas, kuru izmaksāšanas termiņš vēl nav pienācis. Lai sasniegtu galīgo kopējo summu, esot paredzēts atskaitīt tikai Komisijas avansa maksājumus un procentu atlikumu. Pēc Portugāles Republikas domām, vienošanās 7. panta 2. punkta un 8. panta 5. un 6. punkta mērķis ir uzrādāmajā atlikuma maksājumā iekļaut procentu, kuru izmaksāšanas termiņš vēl nav pienācis, nākotnes subsīdijas.
72 Komisija, piedāvājot, ar avansa maksājumiem gala saņēmējiem līdz 2001. gada 31. decembrim samaksāt summu, kas atbilst subsīdijām, uz kurām tiem ir tiesības saskaņā ar aizdevuma līgumu, neesot ievērojusi publisko izdevumu veikšanas un publisko finanšu tiesību principus, ko attiecībā uz pašvaldībām varot uzskatīt par nepamatotu iedzīvošanos. Šis piedāvājums esot nepieņemams, jo tas nozīmētu, ka par aizdevumu maksātu valsts, nevis tiktu pārskaitīti līdzekļi no Kopienas budžeta. Patiesībā šis piedāvājums neesot nekas cits kā fikcija.
73 Valsts maksājuma ieskaitīšana īpašajā kontā vienkārši simulētu faktisko maksājumu un nenodrošinātu, ka izdevumi, kas bija jāveic paredzamos termiņos, bet kas lielākoties būtu attāli, faktiski būtu radušies. Ņemot vērā, ka summa, kas atbilst subsīdijām, kuru izmaksāšanas termiņš vēl nav pienācis un kas atskaitītas no īpašā konta, joprojām būtu Portugāles Republikas un Caixa rīcībā, runa esot par fikciju.
74 Pēc Portugāles Republikas domām, tai nebija iespējams veikt vienreizēju maksājumu, kas atbilst kopējai valsts samaksas summai, kura ir paredzēta līdz 2007. gadam. Izdevumu rašanās būtu atkarīga no to iekļaušanas budžetā. Portugāles Republika neesot varējusi veikt maksājumu, lai arī vajadzīgais budžets neesot pienācīgi ticis paredzēts. Budžets esot ticis sagatavots tikai uz ikgadējā pamata. Portugāles Republika neesot neko varējusi darīt, kā vien apņemties uz ikgadējā pamata paredzēt savā budžetā izdevumus par subsīdijām, kuru izmaksāšanas termiņš vēl nav pienācis. Komisijas piedāvājums būtu licis Portugāles iestādēm rīkoties contra legem. Tomēr atbilstoši Portugāles Republikas teiktajam vienošanās šādu situāciju atrisināšanai paredz Portugāles tiesību pakārtotu piemērošanu.
75 Komisija apstrīd Portugāles Republikas argumentus.
– Vispārējās tiesas vērtējums
76 No lietas materiāliem izriet, ka ar 2002. gada 30. jūlija vēstuli, kas grozīta ar 7. marta vēstuli un atjaunota ar 2003. gada 20. oktobra vēstuli, Caixa nosūtīja Komisijai galīgo apliecinājumu par VSVIA noslēgšanu (skat. šā sprieduma 26.–29. punktu). Šajā apliecinājumā bija iekļauts pieprasījums samaksāt VSVIA galīgo atlikumu, kā arī galīgais apliecinājums par izmaksām, kurā tostarp bija norādītas vispārējās subsīdijas, kas faktiski tika samaksātas saņēmējiem līdz 2001. gada 31. decembrim, un procentu, kas attiecas uz faktiski atbrīvotajām to aizdevumu summām, par kuriem tika noslēgti līgumi saistībā ar VSVIA, vispārējās subsīdijas, kuru izmaksāšanas termiņš vēl nebija pienācis un kas aprēķinātas un aktualizētas 2001. gada 31. decembrī.
77 Apstrīdētajā lēmumā Komisija norādīja, ka saskaņā ar lēmuma par piešķiršanu 5. pantu ERAF finanšu atbalsts var tikt saņemts tikai par izdevumiem, kas radušies līdz 2001. gada 31. decembrim, kas ir to maksājumu termiņš, kas veikti atbilstoši VSVIA. Līdz ar to tā samazināja ERAF finanšu atbalstu VSVIA, izslēdzot no Kopienas finansējuma procentu subsīdiju summas, kas ir maksājamas pēc 2001. gada 31. decembra. Šajā ziņā Komisija galvenokārt ir balstījusies uz Regulas Nr. 4253/88 21. panta 1. punktu un ir apgalvojusi, ka šīs subsīdijas nav izdevumi, kuri faktiski ir radušies datumā, kas ir termiņš, līdz kuram Komisija var pieņemt izdevumus, kas paredzēti lēmuma par piešķiršanu 5. pantā.
78 Portugāles Republika apstrīd šo nostāju, galvenokārt pamatojoties uz vienošanos. Tā būtībā apgalvo, ka vienošanās ietver īpašu procedūru, kas ļauj iekļaut arī procentu subsīdijas, kas ir jāmaksā pēc 2001. gada 31. decembra.
79 Tādējādi ir jāizvērtē, vai saskaņā ar šajā gadījumā piemērojamiem reglamentējošiem noteikumiem vai konvenciju ERAF finanšu atbalstā bija jāiekļauj arī procentu subsīdijas, kas ir maksājamas pēc 2001. gada 31. decembra.
80 Vispirms attiecībā uz minēto tiesību normu hierarhijas līmeni, kas ir jāievēro saskaņā ar tiesiskuma principu, ir jāatzīst, ka attiecīgais Kopienu tiesiskais regulējums ir pārāks par Komisijas lēmumiem un par vienošanos. Šajā ziņā vienošanās preambulā ir precizēts, ka šī vienošanās ir noslēgta saskaņā ar lēmumu par piešķiršanu, kurš tika pieņemts, ievērojot Regulu Nr. 2052/88 un Nr. 4253/88 noteikumus. Turklāt lēmuma par piešķiršanu 7. pantā ir noteikts, ka VSVIA ir jāaizpilda saskaņā ar Kopienu tiesību noteikumiem. Ir jānorāda, ka lēmums par piešķiršanu reglamentē tiesiskās attiecības starp Komisiju un Portugāles Republiku saistībā ar VSVIA īstenošanu, bet vienošanās, kas noslēgta starp Komisiju un Caixa, kuras teksts ir lēmuma par piešķiršanu pielikumā, 1. panta 1. punktā atbilstoši Regulas Nr. 4254/88 6. panta 2. punktam ir noteikti VSVIA piešķiršanas un lietošanas nosacījumi.
81 No iepriekš minētā izriet, ka vienošanās, kas ar Portugāles Republikas piekrišanu noslēgta starp Komisiju un Caixa kā starpnieku, nav interpretējama tā, lai tā būtu pretrunā Kopienas noteikumiem, kas reglamentē VSVIA. Tomēr vienošanās var būt elements, kas šo noteikumu piemērošanas procesā šajā gadījumā ļauj tos interpretēt.
82 Attiecībā, pirmkārt, uz Regulas Nr. 4253/88 21. panta 1. punktu, kas ir galvenā tiesību norma, uz kuru atsaukusies Komisija, lai izslēgtu procentu subsīdijas, kas ir maksājamas pēc 2001. gada 31. decembra, tā tekstā ir skaidri noteikts, ka finanšu atbalsta samaksai ir jāattiecas tikai uz izdevumiem, kas faktiski ir radušies. Šajā ziņā ir jānorāda, ka vispārējo subsīdiju ietvaros jēdziens “faktiski radušies izdevumi” var tikt definēts Kopienas īpašajos struktūrfondu noteikumos (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 2008. gada 8. jūlija spriedumu lietā T‑176/06 Sviluppo Italia Basilicata/Komisija, Krājumā nav publicēts, 9.–12., 51. un 52. punkts). Tādējādi ir jāizvērtē, kādi attiecīgo procentu subsīdiju sistēmā ir īpašie nosacījumi, kas ir jāizpilda, lai procentu subsīdijas tiktu uzskatītas par izdevumiem, kas faktiski ir radušies.
83 Šajā ziņā ir jānorāda, ka šādā sistēmā starpnieks gala saņēmējam pārskaita aizdevumu ar labvēlīgiem nosacījumiem. Procentu subsīdijas veido summas, kas rodas no starpības starp procentiem saskaņā ar tirgus likmi un procentiem, ko gala saņēmēji faktiski ir samaksājuši. Procentu subsīdijas tātad faktiski tiek veiktas brīdī, kad pienāk procentu maksāšanas termiņš, kas var ilgt vairākus gadus. Tādējādi procentu subsīdijas seko procentu samaksai, ko aizdevuma periodā veic gala saņēmēji. Līdz ar to aizdevuma līgumu noslēgšanas brīdī faktiski radušies izdevumi par procentu subsīdijām vēl nepastāv. Šīs noslēgšanas brīdī pastāv tikai pienākumi starp aizdevuma līguma pusēm, kas būtu jānošķir no izdevumiem, kas faktiski ir radušies un kas ir jāveic, lai šos pienākumus izpildītu. Līdz ar to, ņemot vērā tikai Regulas Nr. 4253/88 21. panta 1. punktu, procentu subsīdijas var tikt uzskatītas par izdevumiem, kas faktiski ir radušies brīdī, kad tiek maksātas ar tām saistīto procentu daļas.
84 Otrkārt, attiecībā uz lēmumu par piešķiršanu – tā 5. panta pirmajā teikumā ir paredzēts, ka Kopienas atbalsts attiecas uz izdevumiem, kas ir saistīti ar finanšu operācijām, uz kurām attiecināma VSVIA, kas dalībvalstī tiek reglamentēta ar juridiski saistošiem noteikumiem un attiecībā uz kuriem vajadzīgie finanšu līdzekļi konkrēti tika atļauti vēlākais līdz 1999. gada 31. decembrim. Otrajā teikumā ir norādīts, ka ar šīm darbībām saistīto izdevumu pieņemšanas termiņš ir 2001. gada 31. decembris.
85 Lēmuma par piešķiršanu 5. pantā tātad tiek nošķirti juridiski saistoši noteikumi dalībvalstī, finanšu līdzekļu atļaušana un izdevumu pieņemšana.
86 Attiecībā uz juridiski saistošajiem noteikumiem netiek apstrīdēts, ka tie atbilst aizdevuma līgumiem, kas noslēgti starp Caixa un gala saņēmējiem. Attiecībā uz finanšu līdzekļu atļaušanu netiek apstrīdēts, ka runa ir par Komisijas paredzētajiem, ar aizdevuma līgumiem saistītajiem līdzekļiem.
87 Visbeidzot attiecībā uz ar šīm darbībām saistīto izdevumu pieņemšanu ir jāatzīst, ka lēmuma par piešķiršanu 5. panta pirmajā teikumā ir definēti aizdevuma līgumi, ko Komisija kā Kopienas atbalsta priekšmetus atļāva līdz 1999. gada 31. decembrim. Šā panta otrajā teikumā tātad bija noteikts no šiem aizdevuma līgumiem izrietošo izdevumu pieņemšanas termiņš. Šajā ziņā ir jānorāda, ka termins “pieņemt” nenozīmē tikai faktiski uzņemties atbildību par attiecīgajiem izdevumiem. Proti, šī atbildība izriet jau no aizdevuma līgumiem, kas bija jāatļauj līdz 1999. gada 31. decembrim un kas ir minēti lēmuma par piešķiršanu 5. panta pirmajā teikumā. Aizdevumu pieņemšana tātad neattiecas uz atbildību, kas izriet no aizdevuma līgumiem, bet gan uz izdevumiem, kas faktiski ir radušies un izriet no šiem līgumiem. Tādējādi runa ir par procentu subsīdijām, kas faktiski tika veiktas brīdī, kad gala saņēmēji maksāja procentu daļas. Līdz ar to lēmuma par piešķiršanu 5. panta otrajā teikumā 2001. gada 31. decembris ir noteikts kā termiņš izdevumiem, kas faktiski ir radušies, ir saistīti ar procentu subsīdijām un izriet no aizdevuma līgumiem, kurus ir atļāvusi Komisija.
88 Tādējādi, neskarot vienošanās vērtējumu un pamatojoties tikai uz Regulas Nr. 4253/88 21. panta 1. punktu un lēmuma par piešķiršanu 5. pantu, nešķiet, ka procentu subsīdijas, kas maksājamas pēc 2001. gada 31. decembra, var tikt uzskatītas par izdevumiem, kas faktiski ir radušies.
89 Treškārt, attiecībā uz vienošanos ir jāizvērtē, vai tās piemērošana attiecīgo Kopienu tiesību normu un lēmuma par piešķiršanu ietvaros ļauj – kā apgalvo Portugāles Republika – tāpat iekļaut procentu subsīdijas, kas ir maksājamas pēc 2001. gada 31. decembra.
90 Šajā ziņā ir jākonstatē, ka vienošanās 4. panta 2. punktā un 8. panta 1. punktā ir paredzēts, ka procentu subsīdijas, ko līdzfinansē ERAF, var tikt piešķirtas ilgākais uz astoņiem gadiem. Šajā kontekstā ir jānorāda, ka saskaņā ar lēmuma par piešķiršanu 1. panta 1. punktu, kas atgādināts vienošanās 1. panta 1. punktā, VSVIA tika piešķirta uz laika posmu no 1994. gada 1. janvāra līdz 1999. gada 31. decembrim. Turklāt no lēmuma par piešķiršanu 5. panta pirmā teikuma un vienošanās 1. panta 2. punkta pirmā teikuma izriet, ka Komisija var atļaut aizdevuma līgumus starp Caixa un gala saņēmējiem, kas ietilpst vienošanās piemērošanas jomā, līdz 1999. gada 31. decembrim. Līdz ar to šie aizdevuma līgumi var tikt noslēgti līdz 1999. gada 31. decembrim ar iespējamo spēkā esamības termiņu līdz 2007. gada 31. decembrim. Ņemot vērā, ka izdevumu pieņemšanas termiņš atbilstoši lēmuma par piešķiršanu 5. panta otrajam teikumam bija 2001. gada 31. decembris, proti, astoņi gadi pēc pirmās iespējamās aizdevuma līguma noslēgšanas, daudzi aizdevuma līgumi, kas atļauti līdz 1999. gada 31. decembrim, pēc 2001. gada 31. decembra, iespējams, joprojām bija spēkā.
91 Tāpat ir jānorāda, ka saskaņā ar vienošanās 7. panta 2. punktu gala apliecinājumā, kas Caixa bija jāiesniedz Komisijai un kas tika pārcelts uz 2001. gada 31. decembri, bija jāiekļauj prasība samaksāt atlikumu un gala apliecinājums par izdevumiem, kas aprēķināti saskaņā ar vienošanās 8. panta 5. punktu, proti, šajā gadījumā – līdz 2001. gada 31. decembrim faktiski samaksātās subsīdijas un procentu, kas attiecas uz faktiski atbrīvotajām aizdevumu summām, subsīdijas, kas ir jāmaksā, jāaprēķina un jāaktualizē 2001. gada 31. decembrī.
92 Vienošanās 8. panta 5. punkta ceturtajā daļā ir precizēts, ka valutēšanas dienā –2001. gada 31. decembrī –, kas ir samaksas termiņš, Caixa bija jāveic katra aizdevuma ERAF subsīdiju atlikuma plūsmas summas galīgais aprēķins, tas jāaktualizē, jākonvertē un jāatskaita no īpašā konta. Saskaņā ar šī punkta sesto daļu šādi atskaitījumi no īpašā konta var tikt uzrādīti Komisijai kā faktiski radušies izdevumi, kas samaksāti saskaņā ar ERAF atbalstu.
93 Saskaņā ar vienošanās 8. panta 6. punktu līdz 2001. gada 31. decembrim Komisijai kā faktiski radušos izdevumus var uzrādīt tikai subsīdijas, kuras saņēmēji patiešām ir saņēmuši procentu maksāšanas datumos, un šie faktiski radušies izdevumi var izraisīt jaunu avansa maksājumu un gala atlikuma samaksu. Semestrī pēc 2001. gada 31. decembra nākotnes subsīdiju atlikumi tāpat bija jāaprēķina, jāaktualizē un varēja tikt uzrādīti kā maksājumi, lai Komisija noslēgtu VSVIA un izmaksātu tās atlikumu. ERAF subsīdijas tātad bija jāatskaita no īpašā konta.
94 Tādējādi ir jāatzīst, ka vienošanās 8. panta 5. un 6. punkta noteikumos ir paredzēta īpaša sistēma, saskaņā ar kuru procentu subsīdijas, kas ir jāmaksā pēc 2001. gada 31. decembra, principā arī var būt attaisnotas saistībā ar VSVIA. Šie noteikumi iekļauj, pirmkārt, procentu subsīdijas, kuras gala saņēmēji faktiski saņēma līdz 2001. gada 31. decembrim, un, otrkārt, subsīdijas, kas ir jāmaksā pēc 2001. gada 31. decembra, kas bija jāaprēķina un jāaktualizē līdz 2002. gada 30. jūnijam. Abas pozīcijas tāpat bija jāiekļauj gala apliecinājumā, kas Caixa bija jāiesniedz Komisijai pirms 2002. gada 30. jūnija un tātad jāatskaita no īpašā konta.
95 Tomēr, ņemot vērā Regulas Nr. 4253/88 21. panta 1. punkta un lēmuma par piešķiršanu 5. panta noteikumus, pasākumi, ko šajā gadījumā, pamatojoties uz šo īpašo sistēmu, veica Caixa un Portugāles Republika, nebija pietiekami, lai izpildītu šajos noteikumos paredzētos nosacījumus, un tādēļ procentu subsīdijas, kas bija maksājamas pēc 2001. gada 31. decembra, nevarēja tikt uzskatītas par izdevumiem, kas faktiski bija radušies šajā datumā.
96 Proti, netiek apstrīdēts, ka šajā gadījumā subsīdijas, kas bija jāmaksā pēc 2001. gada 31. decembra, tika aprēķinātas un aktualizētas līdz 2002. gada 30. jūnijam. Tāpat tās tika iekļautas Komisijai iesniegtajā gala apliecinājumā. Tomēr attiecībā uz šīm procentu subsīdijām neattiecās nekādi citi pasākumi, ko veica Caixa vai Portugāles Republika līdz 2001. gada 31. decembrim, lai izpildītu Regulas Nr. 4253/88 21. panta 1. punktā un lēmuma par piešķiršanu 5. pantā paredzētos nosacījumus, kā to tiesas sēdē atzina Caixa. Šīs procentu subsīdijas tostarp netika atskaitītas no īpašā konta.
97 Līdz ar to Portugāles Republika procentu subsīdijas, kas bija jāmaksā pēc 2001. gada 31. decembra, būtībā uzskatīja par attaisnotiem izdevumiem saistībā ar VSVIA tikai tādēļ, ka pastāvēja finansiālas saistības, kas izrietēja no aizdevuma līgumiem, kurus Caixa bija noslēgusi ar gala saņēmējiem.
98 Tomēr, kā jau tika konstatēts, izvērtējot Regulas Nr. 4253/88 21. panta 1. punktu, lai izpildītu termina “faktiski radušies izdevumi” prasības, ar to vien, ka pastāv finansiālas saistības, kas izriet no aizdevuma līgumiem, kurus Caixa ir noslēgusi ar gala saņēmējiem, nepietiek, lai uzskatītu, ka procentu subsīdijas, kas maksājamas pēc 2001. gada 31. decembra, ir faktiski radušies izdevumi (skat. šā sprieduma 82. punktu). Tāpat no lēmuma par piešķiršanu 5. panta vērtējuma izriet, ka izdevumu pieņemšana neattiecas uz Caixa atbildību attiecībā uz gala saņēmējiem, kas rodas no aizdevuma līgumiem (skat. šā sprieduma 87. punktu).
99 Šajā ziņā ir jānorāda, ka tāpat no vienošanās 8. panta 5. punkta pirmās daļas izriet, ka tas vien, ka pastāv finansiālas saistības, kas izriet no aizdevuma līgumiem, nav pietiekams pamats, lai procentu subsīdijas ļautu kvalificēt kā faktiski radušos izdevumus. Proti, šajā noteikumā ir tikai paredzēts, ka, izpildot aizdevuma līgumu, Caixa ir jāveic aptuvens pagaidu aprēķins summai, ko veido piešķiramās procentu subsīdijas, kuras nekādi nevarēja jau būt atskaitāmas no īpašā konta, nedz arī uzrādītas kā faktiski radušies izdevumi. Līdz ar to vienošanās puses piekrita, ka finansiālās saistības, kas attiecas uz procentu subsīdijām, kuras pastāvēja aizdevuma līguma izpildes brīdī, vien nevarēja ļaut uzskatīt šīs subsīdijas, kuru izmaksas termiņš vēl nebija pienācis, par izdevumiem, kas faktiski ir radušies.
100 Vienošanās 8. panta 5. punkta sestajā daļā ir apstiprināts tas, kas tika konstatēts šā sprieduma 98. un 99. punktā, paredzot, ka pārskaitījumos no īpašā konta bija jāietver paziņojums, kurā jānorāda tostarp jebkura iespējamā finanšu operācija. Šajā tiesību normā tātad ir uzsvērts, ka pārskaitījumi no īpašā konta bija jāpamato ar tos attaisnojošām finanšu operācijām. Līdz ar to atskaitījums no procentu subsīdiju, kas maksājamas pēc 2001. gada 31. decembra, īpašā konta, kas netika veikts šajā datumā, tomēr bija jāpamato ar šajā datumā veiktu finanšu operāciju. Tas vien, ka pastāv finansiālas saistības, kas izriet no aizdevuma līgumiem, nevar tātad attaisnot šādu atskaitījumu.
101 Turklāt secinājums, ka procentu subsīdiju, kas maksājamas pēc 2001. gada 31. decembra, aprēķins, aktualizēšana un iekļaušana gala apliecinājumā nav pietiekama, lai tās uzskatītu par izdevumiem, kas faktiski ir radušies, nav pretrunā vienošanās 8. panta 6. punktam. Proti, no šīs tiesību normas neizriet, ka procentu subsīdijas, kas maksājamas pēc 2001. gada 31. decembra, noteikti būtu jāuzskata par maksājumiem. Turpretī saskaņā ar šo tiesību normu šīs subsīdijas var tikt uzrādītas kā maksājumi, kas neizslēdz prasību izpildīt pārējos priekšnosacījumus. Šajā tiesību normā tāpat ir noteikts, ka šīs subsīdijas ir jāatskaita no īpašā konta, kā veikšanai saskaņā ar vienošanās 8. panta 5. punkta piekto daļu ir vajadzīga pārskaitījumu no šā konta attaisnojoša finanšu operācija (skat. šā sprieduma 100. punktu).
102 Šajā ziņā turklāt ir jāatzīst, ka vienošanās – saskaņā ar tās 1. panta 2. punktu – ir spēkā attiecībā uz aizdevuma līgumiem tikai līdz 1999. gada 31. decembrim un ka aizdevumu maksājumi, atbrīvojumi vai atmaksa var tikt veikta līdz 2001. gada 31. decembrim. Būtu grūti uzskatīt, ka Kopienas intervence paliktu atvērta līdz 2007. gada 31. decembrim, proti, ilgi pēc tam, kad bija zaudējusi spēku vienošanās, kas, lai noteiktu piešķiršanas kārtību, ar Portugāles Republikas piekrišanu tika noslēgta starp Komisiju un Caixa, un pēc tam, kad Caixa būtu iesniegusi atskaiti par saviem izdevumiem (šajā ziņā skat. iepriekš 82. punktā minēto spriedumu lietā Sviluppo Italia Basilicata/Komisija, 49. punkts).
103 Drīzāk no vienošanās izriet, ka tajā tikai izņēmuma kārtā ir reglamentēti gadījumi, kas rodas pēc tam, kad tā zaudējusi spēku, un pēc VSVIA noslēgšanas. Proti, vienošanās ir precizēts Caixa pienākums atbilstoši tās 8. panta 5. punkta septītajai daļai gadījumiem, ja saņēmējs kāda iemesla dēļ nebūtu izmantojis atskaitītās un apliecinātās ERAF subsīdijas, kreditēt īpašo kontu un izmaksāt Komisijai atlīdzību, “pat ja šī vienošanās jau zaudētu spēku un tiktu aprēķināts [VSVIA] atlikums, un tā tiktu noslēgta”.
104 Atbilstoši Komisijas apgalvotajam alternatīvās procedūras, kas minētas apstrīdētā lēmuma preambulas 18. apsvērumā, būtu ļāvušas pieņemt procentu subsīdijas, kas maksājamas pēc 2001. gada 31. decembra, proti, vai nu pārskaitīt uz īpašo bankas kontu aprēķināta un aktualizēta procentu, kuru izmaksāšanas termiņš vēl nav pienācis, subsīdiju summu, kas ir maksājama pēc 2001. gada 31. decembra, vai arī samaksāt gala saņēmējiem summu, kas atbilst subsidētajiem procentiem, kas ir maksājami nākotnē.
105 Šajā ziņā ir jānorāda, ka Vispārējai tiesai nav jāspriež par to, vai šīs alternatīvās procedūras ir pietiekamas, ņemot vērā, ka no iepriekš minētā izriet, ka Portugāles Republikas un Caixa veiktie pasākumi nav pietiekami, lai izpildītu Regulas Nr. 4253/88 21. panta 1. punktā un lēmuma par piešķiršanu 5. pantā paredzētos nosacījumus.
106 Visbeidzot ir jānorāda, ka tas, ka, piešķirot pabalstu, Komisija nav paziņojusi par apstrīdētajā lēmumā minētajiem pārkāpumiem, pieņemot, ka tā tos ir atklājusi, neietekmē apstrīdētā lēmuma tiesiskumu, pat ja, ņemot vērā partnerības sistēmu, kas ietverta Regulā Nr. 4253/88 paredzētajā sistēmā, Komisijai ir jāvērš uz to kompetento iestāžu uzmanība, tiklīdz tā atklāj pārkāpumus (šajā ziņā skat. Tiesas 2010. gada 25. marta spriedumu lietā C‑414/08 P Sviluppo Italia Basilicata/Komisija, Krājums, I‑2559. lpp., 102. un 103. punkts).
107 Ņemot vērā iepriekš minēto, šā pamata pirmā daļa ir jānoraida.
Par otro pamatu, kas attiecas uz vienošanās šķīrējklauzulu
– Lietas dalībnieku argumenti
108 Portugāles Republika uzsver, ka tad, ja Komisija pārmeta Caixa pārkāpumu izdarīšanu, izpildot vienošanos, tai bija jāpiemēro vienošanās šķīrējklauzula, atbilstoši kurai ir jāvēršas Tiesā saskaņā ar EKL 238. pantu.
109 Replikas rakstā Portugāles Republika piebilda, ka pieņēmums, ka tā nav vienošanās puse, nevar tikt apstiprināts, jo tās klauzulas partnerības ietvaros tika apstiprinātas ar šīs dalībvalsts piekrišanu.
110 Tas, ka Komisija izslēdza faktiskos izdevumus, kas saistīti ar procentiem, kuru izmaksāšanas termiņš vēl nav pienācis, neatsaucoties uz vienošanās pārkāpumiem, esot radījis strīdu, kas attiecas uz parakstīto klauzulu interpretāciju.
111 Komisija apstrīd Portugāles Republikas argumentus.
– Vispārējās tiesas vērtējums
112 Ir jānorāda, ka Portugāles Republikas prasījumi ir balstīti uz vienošanās, kas ar Portugāles Republikas piekrišanu noslēgta starp Komisiju un Caixa, 18. pantā paredzēto šķīrējklauzulu.
113 Šā panta otrajā teikumā ir noteikts, ka vienošanās puses apņemas vērsties Kopienu tiesā saskaņā ar EKL 238. pantu ar jebkuru sūdzību vai strīdu, kas rakstos to starpā saistībā ar vienošanās spēkā esamību, interpretāciju vai izpildi (skat. šā sprieduma 25. punktu).
114 Vispirms ir jāatzīmē, ka no šīs klauzulas teksta izriet, ka sūdzībai vai strīdam, kas ietilpst minētās klauzulas piemērošanas jomā, ir jārodas Caixa un Komisijas starpā, jo tās ir vienošanās puses. Tā kā Portugāles Republika nav vienošanās puse, tā līdz ar to nevar atsaukties uz to, ka Komisija nav vērsusies Kopienu tiesā saskaņā ar šķīrējklauzulu.
115 Turklāt šis strīds neietilpst šķīrējklauzulas piemērošanas jomā. Kā izriet no Regulas Nr. 4253/88 20. panta 1. punkta un 21. panta 1. punkta – finanšu atbalsta samaksa tiek veikta saskaņā ar budžeta saistībām, kas pamatotas ar lēmumu par attiecīgās darbības apstiprināšanu. Tā kā attiecīgā atbalsta summa izriet no lēmuma par piešķiršanu, ir jānorāda, ka vienošanās, kas ir paredzēta, lai noteiktu zināmu tās izmantošanas kārtību, saskaņā ar Regulas Nr. 4254/88 6. panta 2. punktu nerada finansiālas saistības Kopienai (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 2007. gada 27. jūnija spriedumu lietā T‑65/04 Nuova Gela Sviluppo/Komisija, Krājumā nav publicēts, 104. un 105. punkts).
116 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jānoraida šā pamata otrā daļa un tātad arī viss otrais pamats kopumā, kā arī prasība kopumā.
Par tiesāšanās izdevumiem
117 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Portugāles Republikai šis spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) Portugāles Republika sedz savus un atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus.
Martins Ribeiro | Papasavvas | Dittrich |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2011. gada 3. martā.
[Paraksti]