ĢENERĀLADVOKĀTA PEDRO KRUSA VILJALONA [PEDRO CRUZ VILLALÓN] SECINĀJUMI,
sniegti 2015. gada 23. aprīlī (1)
Lieta C‑110/14
Horatiu Ovidiu Costea
pret
SC Volksbank România SA
(Judecătoria Oradea (Rumānija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Patērētāju tiesību aizsardzība – Patērētāja jēdziens Direktīvas 93/13/EEK 2. panta b) punkta izpratnē – Kredītlīgums, ko noslēgusi fiziska persona, kas strādā advokāta profesijā – Kredīts, kas garantēts ar aizdevuma ņēmēja advokātu birojam piederošu nekustamo īpašumu – Zināšanu un profesijas ietekme uz patērētāja statusu – Kredīta mērķa noteikšana – Divējāda lietojuma līgumi Direktīvas 2011/83/ES preambulas 17. apsvēruma izpratnē – Papildlīguma ietekme uz pamatlīgumu
1. Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko iesniegusi Judecătoria Oradea [Oradjas pirmās instances tiesa] (Rumānija), dod Tiesai iespēju lemt par patērētāja jēdzienu Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīvas 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (turpmāk tekstā – “direktīva”) (2) 2. panta b) punktā, atbilstoši kuram jebkura fiziska persona, kura līgumos, uz ko attiecas šī direktīva, darbojas nolūkos, kas ir ārpus tās amata, nodarbošanās vai profesijas, ir patērētājs.
2. Lai gan patērētāja jēdziens ir ticis interpretēts dažādās Savienības tiesību jomās, līdz šim judikatūrā nav izsmeļoši spriests par šo jēdzienu tieši direktīvas (3), kuru ir lūgts interpretēt šajā lietā, jomā. Konkrētāk, šī lieta ir īpaša, jo liek apšaubīt tiesību jomas profesionāļa patērētāja statusu saistībā ar kredītlīguma noslēgšanu, kas galvots ar nekustamo īpašumu, kurš pieder viņa individuālā advokāta birojam. Tādējādi, no vienas puses, tiek uzdots jautājums par personas personiskajām spējām un zināšanām kā patērētājam un, no otras puses, par lomas, kāda ir šai personai galvojuma papildlīgumā, ietekmi uz viņa patērētāja statusu galvenajā kredītlīgumā.
I – Atbilstošās tiesību normas
A – Savienības tiesības
3. Direktīvas preambulas 5., 10. un 16. apsvērums ir izteikti šādā redakcijā:
(5) tā kā parasti patērētāji nezina tiesību aktus, kas reglamentē preču un pakalpojumu pārdošanas līgumus citās dalībvalstīs; tā kā šo zināšanu trūkums var tos atturēt no tiešiem preču un pakalpojumu pirkšanas darījumiem citā dalībvalstī;
[..]
(10) tā kā efektīvāku patērētāju aizsardzību var panākt, pieņemot vienveidīgus tiesību aktus negodīgu noteikumu jomā; tā kā šos tiesību aktus būtu jāattiecina uz visiem līgumiem, kas noslēgti starp pārdevējiem vai piegādātājiem un patērētājiem; tā kā tā rezultātā, cita starpā, no šīs direktīvas būtu jāizslēdz līgumi attiecībā uz nodarbinātību, līgumi attiecībā uz mantojuma tiesībām, līgumi attiecībā uz tiesībām saistībā ar ģimenes tiesībām un līgumi attiecībā uz uzņēmumu apvienošanos un iestāžu vai partnerības līgumiem;
[..]
(16) tā kā līgumu noteikumu negodīga rakstura novērtēšanu atbilstoši izvēlētiem vispārējiem kritērijiem, jo īpaši sabiedriska rakstura pārdošanas un piegāžu jomā, kur tiek sniegti kopēji pakalpojumi, ievērojot lietotāju solidaritāti, jāpapildina ar līdzekļiem dažādu iesaistīto interešu vispārēja izvērtējuma veikšanai; tā kā tam nepieciešama godprātība; tā kā, novērtējot godprātību, jāpievērš īpaša uzmanība pušu pozīcijām pie līguma slēgšanas attiecībā uz to, vai patērētājs kaut kādā veidā ticis mudināts piekrist noteikumiem un vai preces vai pakalpojumi tikuši pārdoti vai piegādāti pēc patērētāja īpaša pasūtījuma; tā kā [..] pārdevēju vai piegādātāju var uzskatīt par godprātīgu, ja tas izturas godīgi un līdzvērtīgi pret otru līguma pusi, kuras likumīgās intereses tam jāņem vērā.”
4. Atbilstoši direktīvas 1. panta 1. punktam tās nolūks ir “tuvināt dalībvalstu normatīvos un administratīvos aktus, kas attiecas uz negodīgiem noteikumiem līgumos, kas tiek slēgti starp komersantiem un patērētājiem”.
5. Direktīvas 2. pantā ir patērētāja un komersanta definīcijas. Atbilstoši šai normai “šajā direktīvā:
[..]
b) “patērētājs”: “jebkura fiziska persona, kura līgumos, uz ko attiecas šī direktīva, darbojas nolūkos, kas ir ārpus tās amata, nodarbošanās vai profesijas”;
c) “pārdevējs vai piegādātājs”: jebkura fiziska vai juridiska persona, kura šīs direktīvas aptvertos līgumos darbojas nolūkos, kas ir saistīti ar tās amatu, uzņēmējdarbību vai profesiju, neatkarīgi no tā, vai tas ir valsts vai privāts”.
B – Rumānijas tiesības
6. Likuma Nr. 193/2000 par negodīgiem noteikumiem līgumos, kas noslēgti starp pārdevējiem vai piegādātājiem un patērētājiem (Legea privind clauzele abuzive din contractele încheiate între comercianţi şi consumatori) 2. pants, redakcijā, kas bija spēkā, kad tika noslēgts kredītlīgums, par ko ir pamatlieta, ir izteikts šādi:
“1. “Patērētājs” ir jebkura fiziska persona vai fizisku personu grupa, kas veido apvienību un kura līgumos, uz ko attiecas šis likums, darbojas nolūkos, kas ir ārpus tās amata, nodarbošanās vai profesijas.
2. “Pārdevējs vai piegādātājs” ir jebkura fiziska vai juridiska persona, kas saņēmusi atļauju un kura šī likuma aptvertos līgumos darbojas nolūkos, kas ir saistīti ar tās amatu, uzņēmējdarbību vai profesiju, kā arī jebkura cita persona, kas šajos pašos nolūkos darbojas attiecīgās personas vārdā un uzdevumā.”
II – Pamatlieta un prejudiciālais jautājums
7. Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir uzdots saistībā ar civiltiesisku strīdu starp H. O. Costea, prasītāju, un SC Volksbank România SA (turpmāk tekstā – “Volksbank”), atbildētāju, par deklaratīvu prasību, kas celta Judecătoria Oradea (Rumānija), pirmās instances civiltiesā.
8. Prasītājs H. O. Costea ir advokāts, kurš praktizē komerctiesību jomā. 2008. gadā H. O. Costea noslēdza kredītlīgumu ar Volksbank (turpmāk tekstā – “apstrīdētais līgums”). Kā norādīts lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, šo līgumu vienlaicīgi noslēdza individuāli praktizējoša advokāta birojs “Costea Ovidiu” kā hipotekārā galvojuma devējs. Proti, tajā pašā datumā, kad tika noslēgts kredītlīgums, individuāli praktizējoša advokāta birojs “Costea Ovidiu” kā nekustamā īpašuma īpašnieks noslēdza līgumu ar Volksbank, lai garantētu iepriekš minētā kredīta atmaksu (turpmāk tekstā – “galvojuma līgums”). Šajā nolūkā advokāta biroju “Costea Ovidiu” pārstāvēja H. O. Costea. Tieši šis apstāklis ļāva bankas iestādei atbildētājai uzzināt par aizdevuma ņēmēja profesiju.
9. 2013. gada 24. maijā H. O. Costea cēla prasību pamatlietā pret Volksbank, lūdzot konstatēt kredītlīguma 5. panta a) punktā (4) esošā riska komisijas noteikuma negodīgu raksturu, kā arī atmaksāt visas summas, ko banka tādēļ ir saņēmusi. H. O. Costea pamatoja savus argumentus ar savu patērētāja statusu un atsaucās uz likuma Nr. 193/2000 normām, jo ar to Rumānijas tiesībās ir transponēta direktīva. Konkrētāk, H. O. Costea uzskata, ka noteikums par riska komisiju nav ticis pārrunāts, bet banka to ir piemērojusi vienpersoniski. No tā prasītājs secina noteikuma negodīgumu un turklāt uzskata, ka hipotekārā garantija, kas papildina kredītlīgumu, šo risku ir novērsusi. Ne noteikuma saturs, ne tā iespējamais negodīgais raksturs lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav aplūkoti (5).
10. Uzskatot, ka pamatlietas atrisinājumam ir nepieciešama direktīvas 2. panta b) punkta interpretācija, Judecătoria Oradea ir uzdevusi Tiesai šādu prejudiciālo jautājumu:
“Vai Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīvas 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos 2. panta b) punktā ietvertā jēdziena “patērētājs” definīcija ir interpretējama tādējādi, ka tā iekļauj arī fizisku personu, kura praktizē advokāta profesijā un ir noslēgusi aizdevuma līgumu ar banku, kurā nav norādīts attiecīgā aizdevuma mērķis un kurā šai fiziskajai personai piederošais juridiskais birojs ir norādīts kā hipotēkas devējs?”
11. Rakstveida apsvērumus tiesvedībā Tiesā ir iesniegusi Volksbank, Rumānijas valdība, Itālijas valdība, Nīderlandes valdība un Eiropas Komisija. 2015. gada 28. janvāra tiesas sēdē lietas dalībnieki tika aicināti veltīt savus apsvērumus garantijas papildlīguma ietekmei uz patērētāja statusu, kā arī Direktīvas 2011/83/ES preambulas 17. apsvērumā (6) esošo norāžu par divējāda lietojuma līgumu juridisko kvalifikāciju noderīgumam šajā lietā. Mutvārdu apsvērumus sniedza H. O. Costea, Rumānijas valdība un Eiropas Komisija.
III – Ievada apsvērumi
12. Ievadam ir jāuzsver, ka, lai gan lūgumā uzdot prejudiciālu nolēmumu valsts tiesa norāda, ka līguma tekstā nekādi nav precizēts kredīta mērķis, Rumānijas valdība, tāpat kā Komisija, savos rakstveida apsvērumos ir uzsvērusi, ka apstrīdētajā līguma ir kāds noteikums līguma mērķa identificēšanai, kurā ir norādīts, ka kredīts ir piešķirts “personisko ikdienas izdevumu segšanai”. Volksbank šo faktu nav apstrīdējusi, un to tiesas sēdē apstiprināja arī H. O. Costea.
13. Šajā ziņā, lai gan iesniedzējtiesa uzdod jautājumu saistībā ar situāciju, kurā kredīta mērķis nav precizēts, uzskatu, ka nesaskaņotība starp lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu un Tiesā iesniegtajiem rakstveida apsvērumiem tai nebūtu šķērslis sniegt noderīgu atbildi uz uzdoto prejudiciālo jautājumu.
14. Proti, atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju, kurus valsts tiesa uzdevusi pašas uz savu atbildību noteiktajā tiesiskā regulējuma un faktisko apstākļu kontekstā, kura pareizība Tiesai nav jāpārbauda, attiecas atbilstības prezumpcija. Tiesas atteikums atbildēt uz valsts tiesas iesniegtu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu ir iespējams tikai tad, ja ir acīmredzams, ka prasītajai Savienības tiesību aktu interpretācijai nav nekādas saiknes ar pamata lietas faktiem vai priekšmetu, ja jautājums ir hipotētisks vai arī ja Tiesas rīcībā nav vajadzīgo faktisko un juridisko elementu, lai lietderīgi atbildētu uz tai uzdotajiem jautājumiem (7).
15. Turklāt, kas attiecas, konkrētāk, uz apgalvotajiem trūkumiem un kļūdām iesniedzējtiesas lēmumā, atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai nevis Tiesa, bet gan valsts tiesa ir kompetenta noteikt faktus, kas izraisījuši strīdu, un izdarīt no tiem secinājumus attiecībā uz nolēmumu, kas tai jāpieņem (8).
16. Šajā lietā prejudiciālais jautājums ir uzdots saistībā ar īpašu strīdu, kura atrisinājums ir atkarīgs no patērētāja jēdziena interpretācijas direktīvā. Turklāt lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pietiekamas norādes, lai Tiesa varētu sniegt valsts tiesai noderīgu atbildi.
IV – Analīze
17. Ņemot vērā dažādos elementus, kas ir būtiski noderīgas atbildes sniegšanai uz iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu un uz kuriem savus mutvārdu paskaidrojumus koncentrēja lietas dalībnieki, mana analīze būs par patērētāja jēdzienu direktīvā, kā arī par tādu pārējo faktoru ietekmi uz šo jēdzienu kā atsauce uz divējāda lietojuma līgumiem Direktīvā 2011/83 un saikne starp galveno līgumu (kredītlīgumu) un garantijas līgumu.
A – Patērētāja jēdziens Direktīvā 93/13
18. Ārpus īpašajiem dokumentiem patērētāju aizsardzības tiesiskā regulējuma tuvināšanai patērētāja jēdziens caurvij daudzas tādas Savienības tiesību jomas kā konkurences tiesības (9), sadarbība civillietās (10), kopīgā lauksaimniecības un zivsaimniecības politika (11), kā arī citas jomas, kurās ietverti tiesiskā regulējuma tuvināšanas pasākumi (12). Šādā ziņā daudzie atvasināto tiesību akti, kas paredzēti patērētāju aizsardzībai, arī nesniedz vienotu patērētāja jēdziena konceptu (13). Tādējādi runa ir par tādās daudzās Savienības normatīvās darbības jomās esošu jēdzienu, kurš nav konkrēti iezīmēts primārajās tiesībās (14), kuras kā kategorijas potenciāls, kas ļauj identificēt atsevišķus jautājumus, nav monolīts, bet mainās atkarībā no katra atbilstošā atvasināto tiesību akta. Tā attiecībā uz patērētāja jēdzienu visos tiesību aktos, kuri ietilpst atšķirīgās tiesību jomās un kuriem ir dažādi mērķi, pieeja nav vienota – runa ir par operatīvu un dinamisku jēdzienu, kas tiek definēts ar atsauci uz attiecīgā leģislatīvā akta saturu (15).
19. Šajā lietā Tiesa tiek lūgta interpretēt patērētāja jēdzienu Direktīvā 93/13. Lai to paveiktu, ir skaidri redzams, ka sākumpunkts ir šīs direktīvas 2. panta b) punkta, kurā ir patērētāja definīcija, formulējums.
20. No šīs normas izriet, ka gan patērētāja, gan pārdevēja vai piegādātāja definēšanai būtiska ir joma, kurā indivīds darbojas. Tā direktīvas 2. panta b) punktā ir noteikts, ka patērētājs “ir jebkura fiziska persona, kura līgumos, uz ko attiecas šī direktīva, darbojas nolūkos, kas ir ārpus tās amata, nodarbošanās vai profesijas”. Savukārt atbilstoši 2. panta c) punktam pārdevējs vai piegādātājs “ir jebkura fiziska vai juridiska persona, kura šīs direktīvas aptvertos līgumos darbojas nolūkos, kas ir saistīti ar tās amatu, uzņēmējdarbību vai profesiju, neatkarīgi no tā, vai tas ir valsts vai privāts”.
21. Šādā ziņā Tiesas judikatūrā ir uzsvērts, ka pretnostatījums starp pārdevēja vai piegādātāja un patērētāja jēdzieniem nav pilnībā simetrisks (ne visas personas, kuras nevar tikt uzskatītas par pārdevējiem vai piegādātājiem, ir patērētāji), jo juridiskas personas nevar tikt uzskatītas par patērētājiem direktīvas 2. panta izpratnē (16). Izskatāmajā lietā nav šaubu, ka H. O. Costea ir noslēdzis kredītlīgumu kā fiziska persona, nevis kā sava biroja pārstāvis.
22. Pārspriedumi par H. O. Costea patērētāja statusu, kas ir lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatā, ir tādēļ, ka viņš darbojas advokāta profesijā. Visi ieinteresētie, kas iesnieguši rakstveida un mutvārdu apsvērumus, izņemot Volksbank, uzskata, ka fiziskas personas īstenotajai profesijai nav nekādas ietekmes uz vērtējumu, vai persona var tikt uzskatīta par patērētāju direktīvas 2. panta b) punkta izpratnē. Savukārt Volksbank norāda, ka, lai varētu noteikt, vai persona ir patērētājs, esot jānovērtē ne tikai objektīva kritērija esamība – kas izrietot no direktīvas 2. panta b) punkta –, bet esot jāņem vērā arī ar direktīvu saistīts subjektīvs kritērijs – aizsargāt patērētāju kā vājāko pusi, kas nezina tiesību normas. Tā, kā uzskata Volksbank, pieņēmums, ka patērētājs ir nevienlīdzīgā situācijā, varot tikt atspēkots, ja izrādītos, ka viņam ir pieredze un informācija sevis aizstāvēšanai.
23. Ņemot vērā definīcijas tekstu direktīvas 2. panta b) punktā, to interpretējot sistēmiski ar pārējiem tās noteikumiem un atbilstoši patērētāja jēdziena pārējos Savienības tiesību aktos interpretācijai judikatūrā, uzskatu, ka Volksbank arguments nevar tikt pieņemts.
24. Proti, galvenais elements patērētāja jēdzienā, kāds tas ir definēts šajā direktīvā, balstās uz skaidri nosakāmu elementu – līgumslēdzēja situāciju attiecīgajā tiesiskajā darījumā. Šajā ziņā, kā Tiesa to ir uzsvērusi spriedumā Asbeek Brusse un de Man Garabito, ir jāņem vērā, ka, “atsaucoties uz līgumslēdzēju statusu – atkarībā no tā, vai tie šo līgumu slēdz profesionālas darbības ietvaros vai nē, – direktīvā ir definēti līgumi, kuriem tā ir piemērojama” (17).
25. Patērētāja statusa noteicošā elementa – jomas, kurā ietilpst attiecīgais darījums, – nozīme ir arī apstiprināta Tiesas judikatūrā par pārējiem tiesību aktiem patērētāju aizsardzības jomā, kuros ir patērētāja jēdziena definīcijai direktīvas 2. panta b) punktā līdzīgas definīcijas. Tā spriedumā Di Pinto (18) Tiesa interpretēja patērētāja jēdzienu Direktīvā 85/577/EEK (19) un uzsvēra, ka aizsardzības piemērošanas kritērijs bija tieši saikne, kas saista darījumus, kuru dēļ klienti tika apkalpoti mājās – kuru mērķis bija veicināt reklāmas līgumu noslēgšanu par uzņēmējdarbības pārdošanu – ar komersanta profesionālo darbību, kādēļ viņš varēja apgalvot, ka direktīva piemērojama tikai tad, ja darījums, kura dēļ notika apmeklējums mājās, bija ārpus viņa profesionālās darbības (20).
26. Tā direktīva un judikatūra, kurā interpretēts gan šis tiesību akts, gan Direktīva 85/577, šķiet, ir vērsta uz vienlaicīgi objektīvu un funkcionālu patērētāju definīciju: kas attiecas uz konkrētu personu, nav runa par nedalāmu un negrozāmu kategoriju (21), bet tieši pretēji – statusu, kas novērtējams atbilstoši situācijai, kādā persona ir tiesiskā darījuma vai konkrētas darbības ietvaros visu to darījumu vai darbību starpā, ko tā var veikt ikdienā. Kā to ir uzsvēris ģenerāladvokāts Ž. Mišo [J. Mischo] lietā Di Pinto, runājot par patērētāja jēdzienu Direktīvas 85/577 2. panta izpratnē, ar šo normu skartās personas “netiek definētas in abstracto, bet atbilstoši tam, ko tās dara in concreto”, tādējādi, ka dažādās situācijās viena un tā pati persona var būt gan patērētājs, gan pārdevējs vai piegādātājs (22).
27. Šī patērētāja kā noteikta tiesiska darījuma dalībnieka koncepcija, kas vienlaicīgi un atkarībā no gadījuma atbilst objektīviem un funkcionāliem elementiem, ir apstiprināta arī Briseles konvencijas jomā, kurā patērētāja jēdzienu arī ir interpretējusi Tiesa, lai gan, kā jau norādīju iepriekš, interpretējot direktīvu, analoģijai jābūt niansētai, ņemot vērā, ka šiem diviem tiesību aktiem ir atšķirīgi mērķi. Tā spriedumā Benincasa (23) Tiesa atzina, ka, lai noteiktu, vai persona rīkojas kā patērētājs, “ir jābalstās uz šīs personas pozīciju noteiktā līgumā, ņemot vērā tā raksturu un mērķi un nevis pašas personas subjektīvo situāciju. [..] Viena un tā pati persona var tikt uzskatīta par patērētāju vienos darījumos un uzņēmēju citos darījumos” (24).
28. Konkrētāk, redzam objektīvu un funkcionālu jēdzienu, kura izpausme ir atkarīga tikai no viena kritērija – attiecīgā tiesiskā darījuma iekļaušanas pie profesionālās darbības nepiederošās darbībās. Proti, kā to ir uzsvērusi Rumānijas valdība, direktīvā nav noteikts neviens papildu kritērijs patērētāja statusa noteikšanai. Turklāt runa ir par jēdzienu, kas tiek definēts atkarībā no situācijas, t.i., saistībā ar konkrēto tiesisko darījumu (25). Tādēļ nebūtu jāliedz personai iespēja būt patērētāja situācijā attiecībā uz līgumu, kas neietilpst viņas profesionālajā darbībā vispārējo vai ar profesiju saistīto zināšanu dēļ, bet ir jāņem vērā vienīgi viņas stāvoklis attiecībā uz konkrēto tiesisko darījumu.
29. Šo secinājumu neatspēko Volksbank argumenti, kas pamatoti ar direktīvas ideju, konkrētāk, dažādajiem tās preambulas apsvērumiem (26). Protams, atbilstoši direktīvas sistēmiskam redzējumam ievainojamības un vājākuma jēdzieni attiecībā gan uz spēju vest sarunas, gan informētības līmeni ir šīs direktīvas esības jēga, jo sākumpunkts ir situācija, kurā patērētājs piekrīt vispārējai kārtībai, ko iepriekš noteicis pārdevējs vai piegādātājs, bez iespējām ietekmēt tās saturu (27). Tomēr šīs ievainojamības un vājākuma idejas, kas parasti ir pamatā patērētāju tiesību aizsardzībai Savienības līmenī (28), nav ierakstītas tiesību aktos, kas regulē patērētāja jēdzienu, kā obligāti nosacījumi atbilstoši to definīcijai pozitīvajās tiesībās. Tā ne patērētāja definīcija, ne kāda cita direktīvas norma nepakārto patērētāja statusa esamību noteiktā situācijā zināšanu neesamībai, dezinformācijai vai faktiski vājākai pozīcijai.
30. Proti, iespēja katrā konkrētā gadījumā diskutēt par patērētāja statusu, atsaucoties uz ar pieredzi, pētījumiem, profesiju, pat patērētāja inteliģenci saistītiem elementiem, būtu pretrunā direktīvas lietderīgajai iedarbībai. Konkrētāk, advokātiem (vai personām ar tiesībām praktizēt tiesību jomā, kā arī citiem profesionāļiem) tiktu liegta aizsardzība daudzos privātās dzīves aspektos. Kā to uzsver Rumānijas valdība, pat ja attiecīgās personas zināšanu līmenis varētu būt pielīdzināms aizdevēja zināšanu līmenim, tas nekādi neietekmē viņa sarunu vešanas spēju, kas paliek identiska spējai, kāda būtu jebkurai citai fiziskai personai saskarsmē ar pārdevēju vai piegādātāju.
31. Protams, Tiesa lietā Šiba (29) uzskatīja, ka “advokātiem ir labas zināšanas, kuru patērētājiem parasti nav” (30). Tomēr šie apsvērumi norāda uz situāciju, kurā attiecīgais advokāts “par atlīdzību sniedz[a] juridiskos pakalpojumus fiziskai personai privātos nolūkos” un tādēļ bija pircējs vai pārdevējs direktīvas 2. panta c) punkta izpratnē (31).
32. Turklāt tādas interpretācijas, kādu piedāvā Volksbank, rezultātā patērētāja statuss tiktu liegts visām tām personām, kuras līguma noslēgšanas brīdī ir saņēmušas juridisku vai cita rakstura profesionālu palīdzību (32).
33. Turklāt Tiesa ir noliegusi attiecīgās personas zināšanu vai konkrētās situācijas citās jomās, kas nav direktīvas joma, ietekmi, ja objektīvais nosacījums, ka darbība nevar ietilpt attiecīgās personas profesionālajā jomā, nav ticis izpildīts. Tāds bija gadījums saistībā ar Direktīvu 85/577, attiecībā uz kuru spriedums Di Pinto pierāda, ka, ja persona rīkojas savu profesionālo darbību ietvaros, faktisko zināšanu neesamība neapšauba viņas profesionālo statusu (33).
34. Visbeidzot, uzskatu, ka patērētāja jēdziens Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīvas 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos 2. panta b) punkta izpratnē ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā ietilpst fiziska persona, kura darbojas advokāta profesijā un kas noslēdz kredītlīgumu ar banku, lai gan šīs personas advokātu birojam piederošs nekustamais īpašums turklāt figurē kā hipotekārais galvojums šajā līgumā, ja, ņemot vērā visus pierādījumus, kas ir valsts tiesas rīcībā, izrādās, ka šī persona ir rīkojusies tādiem mērķiem, kas neietilpst tās profesionālajā darbībā.
B – Patērētāja jēdziens attiecībā uz divējāda lietojuma līgumiem
35. Atbilstoši iepriekšējiem apsvērumiem uzskatu, ka, lai atbildētu uz šo prejudiciālo jautājumu, ir lietderīgi pētīt “divējāda lietojuma līgumus”, ņemot vērā tostarp to, ka šis jautājums tieši attiecas uz līgumu, kurā kredīta mērķis nav ticis precizēts.
36. Šādā nolūkā Rumānijas valdība, tāpat kā Nīderlandes valdība, ir norādījusi uz sprieduma Gruber noderību, lai šajā lietā noteiktu H. O. Costea patērētāja statusu (34). Savukārt Eiropas Komisija gan savos rakstveida apsvērumos, gan tiesas sēdē ir norādījusi uz Direktīvas 2011/83 preambulas 17. apsvēruma nozīmību. Gan šis apsvērums, gan spriedums Gruber abos gadījumos atšķirīgās jomās norāda uz divējāda lietojuma līgumiem.
37. Kritēriji, kas ļauj noteikt, vai līgums ietilpst personiskā jomā vai profesionālā jomā, spriedumā Gruber un Direktīvā 2011/83 ir atšķirīgi. Kā norādīju iepriekš, uzskatu, ka šīs lietas apstākļos atbilstošais ir Direktīvas 2011/83 kritērijs.
38. Spriedumā Gruber (35) Tiesa situācijās ar divējāda lietojuma līgumiem sliecās interpretēt patērētāja jēdzienu šauri. Attiecīgā interpretācija dod priekšroku mazsvarīguma kritērijam – persona nevar atsaukties uz īpašas kompetences normām attiecībā uz patērētājiem, kas paredzētas Briseles konvencijā, “izņemot, ja profesionālā lietošana ir tik mazsvarīga, ka tai ir nenozīmīga loma attiecīgās darbības kopējā kontekstā” (36). Tiesa šajā kontekstā noteica, ka pierādīšanas pienākums gulstas uz personu, kura paredz atsaukties uz konvencijas 13.–15. pantu (37).
39. Direktīvas 2011/83 preambulas 17. apsvērumā, kura formulējums ir visai atšķirīgs, ir izvēlēts kritērijs, kas balstīts uz dominējošo mērķi – “divējāda lietojuma līgumu gadījumā, ja līgums ir noslēgts ar mērķi, kas daļēji ir saistīts un daļēji nav saistīts ar personas komercdarbību, un ar komercdarbību saistītais mērķis ir tik ierobežots, ka nav dominējošs līguma kopējā kontekstā, arī šāda persona būtu jāuzskata par patērētāju”.
40. Tā, lai gan atbilstīgi sprieduma Gruber mazsvarīguma kritērijam līguma iekļaušanai personiskajā jomā nepieciešama profesionālā izmantošana, kas ir tik ierobežota, ka var tikt uzskatīta par nenozīmīgu, Direktīvā 2011/83 ir izvēlēts līdzsvarotāks risinājums, izmantojot dominējošā mērķa kritēriju līguma kopējā kontekstā.
41. Kā to tiesas sēdē norādīja Eiropas Komisija, Gruber judikatūras piemērošana direktīvas interpretācijā ir pieļaujama ar piesardzību. Proti, Tiesas judikatūrai, kurā interpretēts patērētāja jēdziens gan Briseles konvencijas 13. panta, gan Regulas Nr. 44/2001 15. panta izpratnē, ir ierobežota pieeja, nešaubīgi ņemot vērā, ka šajās normās ir paredzēti izņēmumi vispārējam jurisdikcijas kritērijam, kas balstīts uz atbildētāja domicilu, un tādējādi tās ir interpretējamas šauri (38). Tā patērētāja jēdziena šaura piemērošana divējāda lietojuma līgumos nešķiet automātiski pārnesama pēc analoģijas uz tādām īpašām normām, kas paredzētas patērētāju aizsardzībai, kā direktīva (39).
42. Turklāt ne nejauši Direktīvas 2011/83 preambulas 17. apsvērumā ir pieņemta atšķirīga pieeja no spriedumā Gruber izmantotās. Proti, sarunu laikā par šo direktīvu Eiropas Parlaments ierosināja grozījumu, ar kuru skaidri tika piedāvāts grozīt patērētāja definīciju, lai tā attiektos uz “visām fiziskām personām, kuras [..] darbojas nolūkos, kas galvenokārt nav saistīti ar tās komercdarbību, uzņēmējdarbību, amatniecisko darbību vai profesiju” (40). Pēc tam sekojošajās sarunās Eiropas Parlaments piekrita saglabāt patērētāja definīciju un svītrot apstākļa vārdu “galvenokārt” ar nosacījumu, ka preambulas apsvērumā, kas paredzēts patērētāja definīcijas skaidrošanai un sākotnēji balstīts spriedumā Gruber (41), vārds “mazsvarīgi” tiek aizstāts ar vārdu “galvenokārt” (42).
43. Galu galā, raugoties gan uz dažādajām funkcijām, kādas patērētāja jēdziens pilda dažādos normatīvajos aktos, gan secinājumu, kas izriet no tiesību akta pieņemšanas vēstures, uzskatu, ka Direktīvas 2011/83 preambulas 17. apsvērumā ir noteikts līguma dominējošā mērķa kritērijs.
44. Kas attiecas uz šo lietu, sliecos uzskatīt, tāpat kā Rumānijas valdība un Komisija, ka paskaidrojuma Direktīvas 2011/83 preambulas 17. apsvērumā izmantošana patērētāja jēdziena interpretācijai ir piemērojama arī direktīvas kontekstā. Proti, šis vērtējums ir pamatots, ņemot vērā kopējo mērķi un skaidro saikni, kas vieno šos abus tiesību aktus. Tā Direktīva 2011/83 ir tiesību akts, ar ko groza direktīvu (43). Turklāt šajos abos dokumentos patērētāja jēdziens ir izteikts gandrīz identiski; vienīgā atšķirība ir tāda, ka, lai gan direktīvā ir tikai atsauce uz “profesiju”, Direktīvā 2011/83 ir atsauce uz “komercdarbību, uzņēmējdarbību, amatniecisko darbību vai profesiju”.
45. Tādēļ, lai noskaidrotu, vai kāda persona var tikt uzskatīta par patērētāju direktīvas nolūkiem apstākļos, kad ir norādes, ka attiecīgajam līgumam ir divējāds lietojums, tādējādi, ka nav skaidri redzams, ka šis līgums ticis noslēgts vienīgi personiskiem mērķiem vai profesionāliem mērķiem, dominējošā mērķa kritērijs sniedz instrumentu, kas, pārbaudot visus attiecīgo līgumu aptverošos apstākļus (44) un novērtējot valsts tiesas rīcībā esošos objektīvos pierādīšanas līdzekļus, ļauj noteikt, ciktāl profesionālie vai neprofesionālie mērķi regulē konkrēto līgumu.
46. Lai arī gan Eiropas Komisija, gan H. O. Costea tiesas sēdē ir norādījuši, ka valsts tiesas sniegtais faktu apraksts neatklāj nevienu elementu, kas ļautu noteikt, ka runa ir par divējāda lietojuma līgumu, iesniedzējtiesai ir jānoskaidro faktiskā situācija par kredīta mērķi, izmantojot tās rīcībā esošos pierādījumus, starp kuriem nešaubīgi ir pašā līgumā paredzētie precizējumi, kuru saturs varētu pamatot pieņēmumu, ka runa ir par kredītu personiskiem mērķiem.
47. Noslēgumā uzskatu, ka gadījumā, ja valsts tiesa uzskatītu, ka nav skaidri redzams, ka līgums tika noslēgts vienīgi personiskiem vai vienīgi profesionāliem mērķiem, attiecīgā līgumslēdzējpuse ir jāuzskata par patērētāju, ja līguma vispārējā kontekstā profesionālais mērķis nav dominējošais, ņemot vērā visus apstākļus un valsts tiesas rīcībā esošo pierādīšanas līdzekļu, kas tai jāpārbauda, vērtējumu.
C – Saistība starp galveno līgumu un papildlīgumu
48. Visbeidzot, vēl ir jāatrisina jautājums par iespējamo ietekmi, kāda apstāklim, ka galvenais kredītlīgums tika garantēts ar nekustamo īpašumu, kas paredzēts aizdevuma ņēmēja profesionālajai darbībai, varētu būt uz H. O. Costea kvalificēšanu par patērētāju.
49. Šajā ziņā gan Rumānijas valdības, gan Komisijas sniegtajos apsvērumos ir uzstāts uz to, ka garantijas līgums neietekmējot kredītlīgumu. Šajos apsvērumos, kā arī H. O. Costea mutvārdu apsvērumos tiesas sēdē tika uzsvērta individuāli praktizējošā advokāta biroja “Costea Ovidiu” trešās personas statuss attiecībā pret kredītlīgumu un tika norādīts, ka tas vien, ka šim birojam piederošs nekustamais īpašums ir kredītlīguma garantija, nenozīmē, ka šis birojs būtu kļuvis par kredītlīguma pusi.
50. Kā ir ticis norādīts Tiesai iesniegtajos apsvērumos, uzskatu, ka pastāv divas atsevišķas juridiskās saiknes: pirmkārt, tā, kas saista H. O. Costea kā fizisku personu – kā aizdevuma ņēmēju – un banku, un, otrkārt, tā, kas saista individuāli praktizējoša advokāta biroju “Costea Ovidiu” – kā hipotekāro garantētāju – ar banku. Abas juridiskās saiknes ir jāaplūko autonomi, tāpēc otrajai – kam turklāt ir papildinošs raksturs – nav nekādas ietekmes uz pirmās raksturu.
51. Šajā ziņā Tiesas judikatūrā ir zināmas norādes uz saikni starp līgumiem, kurus var uzskatīt par papildinošiem, un to attiecīgajiem galvenajiem līgumiem gan Direktīvā 85/577, gan Regulā Nr. 44/2001. Tā attiecībā uz pirmo iepriekš minēto direktīvu Tiesa spriedumā Dietzinger (45) nosprieda, ka, ņemot vērā garantijas līgumu papildinošo raksturu, Direktīvas 85/577 2. panta 1. punkta pirmajā ievilkumā, kas ietver patērētāja definīciju, tie ir “jāinterpretē tādējādi, ka garantijas līgumam, ko noslēgusi fiziska persona, nerīkojoties profesijas ietvaros, nav piemērojama direktīva, ja parāda atmaksu garantē kāda cita persona, kas rīkojas profesionālās darbības ietvaros” (46). Šādā pašā ziņā, interpretējot Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punktu, Tiesa, secinot spriedumā Česká spořitelna (47), nosprieda, ka šī norma “ir jāinterpretē tādējādi, ka fiziska persona, kurai ir ciešas profesionālās saiknes ar sabiedrību, tādas kā vadītāja amats vai tās kontrolpakete, nevar tikt uzskatīta par patērētāju šīs normas izpratnē gadījumā, kad tā galvo par vienkāršo vekseli, kas izsniegts, lai garantētu šīs sabiedrības saistības saskaņā ar līgumu par kredīta piešķiršanu” (48).
52. Tomēr šajā lietā esam pretējā situācijā. Proti, iespējamais profesionālais aspekts var būt saistīts vienīgi ar papildinošo līgumu, ciktāl H. O. Costea noslēdza garantijas līgumu kā sava individuāli praktizējošā advokāta biroja likumīgais pārstāvis. Tādēļ atšķirībā no lietām Dietzinger un Česká spořitelna šajā lietā nav piemērojama maksima accesorium sequitur principale tādā ziņā, ka papildinošajam līgumam būtu jābūt galvenā līguma sekām, bet katra no šīm juridiskajām saiknēm ir jāņem vērā individuāli, lai varētu konstatēt dažādās funkcijas, ko pilda viens indivīds. Proti, šajā lietā noteicošais ir nevis noteikt H. O. Costea kā likumīgā pārstāvja statusu garantijas līguma, kas ir papildinošs līgums, kontekstā, bet gan noskaidrot, kāda ir viņa situācija kredītlīgumā, kas ir galvenais līgums.
53. Tā fakts, ka H. O. Costea parakstīja garantijas līgumu kā advokātu biroja pārstāvis nekādi negatīvi neietekmē H. O. Costea patērētāja statusu attiecībā uz galveno līgumu – kredītlīgumu. Tieši pretēji, ņemot vērā iepriekš minēto judikatūru, var pat, iespējams, apgalvot, ka papildinošo garantijas līgumu ietekmēja galvenais līgums (49).
54. Visu šo iemeslu dēļ uzskatu, ka nozīme, kāda ir bijusi fiziskai personai kā sava individuāli praktizējoša advokāta biroja likumīgajam pārstāvim, noslēdzot papildinošo garantijas līgumu, nekādi neietekmē viņa patērētāja statusu attiecībā uz galveno kredītlīgumu.
V – Secinājumi
55. Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz Judecătoria Oradea uzdoto prejudiciālo jautājumu sniegt šādas atbildes:
Patērētāja jēdziens Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīvas 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos 2. panta b) punkta izpratnē ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā ietilpst fiziska persona, kura darbojas advokāta profesijā un kas noslēdz kredītlīgumu ar banku, lai gan šīs personas advokātu birojam piederošs nekustamais īpašums turklāt figurē kā hipotekārais galvojums šajā līgumā, ja, ņemot vērā visus pierādījumus, kas ir valsts tiesas rīcībā, izrādās, ka šī persona ir rīkojusies tādiem mērķiem, kas neietilpst tās profesionālajā darbībā.
Gadījumā, ja valsts tiesa uzskatītu, ka nav skaidri redzams, ka līgums ticis noslēgts vienīgi personiskiem vai vienīgi profesionāliem mērķiem, attiecīgā līgumslēdzējpuse ir jāuzskata par patērētāju, ja līguma vispārējā kontekstā profesionālais mērķis nav dominējošais, ņemot vērā visus apstākļus un valsts tiesas rīcībā esošo pierādīšanas līdzekļu, kas tai jāpārbauda, vērtējumu.
Nozīme, kāda ir bijusi fiziskai personai kā sava individuāli praktizējoša advokāta biroja likumīgajam pārstāvim, noslēdzot papildinošo garantijas līgumu, nekādi neietekmē viņa patērētāja statusu attiecībā uz galveno kredītlīgumu.