Language of document : ECLI:EU:C:2017:981

Lieta C434/15

Asociación Profesional Elite Taxi

pret

Uber Systems Spain SL

(Juzgado de lo Mercantil nº 3 de Barcelona lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – LESD 56. pants – LESD 58. panta 1. punkts – Pakalpojumi pārvadājumu jomā – Direktīva 2006/123/EK – Pakalpojumi iekšējā tirgū – Direktīva 2000/31/EK – Direktīva 98/34/EK – Informācijas sabiedrības pakalpojumi – Starpniecības pakalpojums, kas ar viedtālruņa lietotnes palīdzību ļauj par samaksu savienot neprofesionālus autovadītājus, kas izmanto savu transportlīdzekli, ar personām, kuras vēlas pārvietoties pilsētā – Prasība saņemt atļauju

Kopsavilkums – Tiesas (virspalāta) 2017. gada 20. decembra spriedums

1.        Prejudiciālie jautājumi – Tiesas kompetence – Robežas – Valsts tiesas kompetence – Strīda faktu konstatēšana un novērtēšana – Tiesas kompetence, ņemot vērā Savienības tiesības, kvalificēt valsts tiesas konstatētos faktus

(LESD 267. pants)

2.        Tiesību aktu tuvināšana – Elektroniskā tirdzniecība – Direktīva 2000/31 – Piemērošanas joma – Informācijas sabiedrības pakalpojums – Jēdziens – Tāds starpniecības pakalpojums kā UberPop, kas ar viedtālruņa lietotņu palīdzību ļauj par samaksu savienot neprofesionālus autovadītājus, kas izmanto savu transportlīdzekli, ar personām, kuras vēlas pārvietoties pilsētā – Izslēgšana

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 98/34, kas grozīta ar Direktīvu 98/48, 1. panta 2. punkts, Direktīvas 2000/31 2. panta a) punkts un Direktīvas 2006/123 2. panta 2. punkta d) apakšpunkts)

3.        Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Pakalpojumi iekšējā tirgū – Direktīva 2006/123 – Piemērošanas joma – Pakalpojumi pārvadājumu jomā – Jēdziens – Tāds starpniecības pakalpojums kā UberPop, kas ar viedtālruņa lietotņu palīdzību ļauj par samaksu savienot neprofesionālus autovadītājus, kas izmanto savu transportlīdzekli, ar personām, kuras vēlas pārvietoties pilsētā – Izslēgšana

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 98/34, kas grozīta ar Direktīvu 98/48, 1. panta 2. punkts, Direktīvas 2000/31 2. panta a) punkts un Direktīvas 2006/123 2. panta 2. punkta d) apakšpunkts)

4.        Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Līguma noteikumi – Piemērošanas joma – Pakalpojumi transporta jomā LESD 58. panta 1. punkta izpratnē – Jēdziens – Tāds starpniecības pakalpojums kā UberPop, kas ar viedtālruņa lietotņu palīdzību ļauj par samaksu savienot neprofesionālus autovadītājus, kas izmanto savu transportlīdzekli, ar personām, kuras vēlas pārvietoties pilsētā – Iekļaušana – Sekas – Minēto pakalpojumu izslēgšana no LESD 56. panta un Direktīvu 2006/123 un 2000/31 piemērošanas jomas

(LESD 56. pants un 58. panta 1. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 98/34, kas grozīta ar Direktīvu 98/48, 1. panta 2. punkts, Direktīvas 2000/31 2. panta a) punkts un Direktīvas 2006/123 2. panta 2. punkta d) apakšpunkts)

1.      Šajā saistībā ir jāatgādina, ka iesniedzējtiesa – kā izriet no šā sprieduma 17. punkta – ir skaidri norādījusi, ka šie jautājumi attiecas nevis uz pamatlietas faktu konstatēšanu vai izvērtēšanu, bet tikai uz attiecīgo pakalpojumu juridisko kvalifikāciju. Minētās tiesas konstatēto faktu kvalifikācija no Savienības tiesību viedokļa liek interpretēt šīs tiesības, ko darīt LESD 267. pantā paredzētajā tiesvedībā ir Tiesas kompetencē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 3. decembris, Banif Plus Bank, C‑312/14, EU:C:2015:794, 51. un 52. punkts). Līdz ar to Tiesas kompetencē ir atbildēt uz uzdotajiem jautājumiem.

(skat. 20. un 21. punktu)

2.      Tādējādi starpniecības pakalpojums, kas ļauj ar viedtālruņa lietotnes palīdzību nodot informāciju par transporta pakalpojumu rezervāciju starp pasažieri un neprofesionālu autovadītāju, kurš izmanto savu transportlīdzekli un kurš veiks pārvadājumu, principā atbilst kritērijiem, lai tiktu kvalificēts kā “informācijas sabiedrības pakalpojums” Direktīvas 98/34 1. panta 2. punkta, uz kuru ir atsauce Direktīvas 2000/31 2. panta a) punktā, izpratnē. Šis starpniecības pakalpojums – kā paredzēts minētajā Direktīvas 98/34 tiesību normas definīcijā – ir “pakalpojums, ko parasti sniedz par atlīdzību no attāluma, ar elektroniskiem līdzekļiem un pēc pakalpojumu saņēmēja individuāla pieprasījuma” .

Tomēr ir jānorāda, ka tāds pakalpojums kā pamatlietā aplūkotais nav tikai starpniecības pakalpojums, ko veido neprofesionāla autovadītāja, kas izmanto savu transportlīdzekli, savienošana ar viedtālruņa lietotnes palīdzību ar personu, kura vēlas pārvietoties pilsētā. Proti, tādā situācijā kā tā, kuru min iesniedzējtiesa, kad pasažieru pārvadājumus nodrošina neprofesionāli autovadītāji, kas izmanto savus transportlīdzekļus, šā starpniecības pakalpojuma sniedzējs vienlaikus rada pilsētas transporta pakalpojumu piedāvājumu, ko tas padara pieejamu tostarp ar tādu informātikas rīku palīdzību kā attiecīgā lietotne pamatlietā, un tā vispārējo darbību tas rīko to personu labā, kuras vēlas izmantot šo piedāvājumu, lai pārvietotos pilsētā. Šajā saistībā no Tiesas rīcībā esošās informācijas izriet, ka Uber starpniecības pakalpojums ir balstīts uz neprofesionālu autovadītāju, kas izmanto savus transportlīdzekļus, atlasi, kuriem šī sabiedrība nodrošina lietotni, bez kuras, pirmkārt, šie autovadītāji nevarētu veikt pārvadājumu pakalpojumus un, otrkārt, personas, kuras vēlas pārvietoties pilsētā, nevarētu izmantot minēto autovadītāju pakalpojumus. Turklāt Uber ir noteicoša ietekme uz šo autovadītāju pakalpojumu sniegšanas kārtību. Runājot par pēdējo minēto aspektu, tostarp ir jākonstatē, ka Uber ar lietotnes, kurai ir tāds pats nosaukums, palīdzību nosaka vismaz augstāko brauciena cenu, šī sabiedrība šo cenu iekasē no klienta pirms daļas pārskaitīšanas neprofesionālajam transportlīdzekļa vadītājam un tā īsteno zināmu kontroli pār transportlīdzekļu un to vadītāju kvalitāti, kā arī pār autovadītāju uzvedību, kuras dēļ attiecīgajā gadījumā šie autovadītāji var tikt izslēgti.

Tādējādi šis starpniecības pakalpojums ir jāuzskata par tādu, kas ir tāda vispārējā pakalpojuma neatņemama sastāvdaļa, kura galvenais elements ir pārvadājumu pakalpojums, un tātad par pakalpojumu, kas ir kvalificējams nevis kā “informācijas sabiedrības pakalpojums” Direktīvas 98/34 1. panta 2. punkta, uz kuru ir atsauce Direktīvas 2000/31 2. panta a) punktā, izpratnē, bet gan kā “pakalpojums pārvadājumu jomā” Direktīvas 2006/123 2. panta 2. punkta d) apakšpunkta izpratnē. Līdz ar to Direktīva 2000/31 nav piemērojama tādam starpniecības pakalpojumam kā pamatlietā aplūkotais.

(skat. 35., 37.–40., 42. punktu)

3.      Tomēr ir jānorāda, ka tāds pakalpojums kā pamatlietā aplūkotais nav tikai starpniecības pakalpojums, ko veido neprofesionāla autovadītāja, kas izmanto savu transportlīdzekli, savienošana ar viedtālruņa lietotnes palīdzību ar personu, kura vēlas pārvietoties pilsētā. Proti, tādā situācijā kā tā, kuru min iesniedzējtiesa, kad pasažieru pārvadājumus nodrošina neprofesionāli autovadītāji, kas izmanto savus transportlīdzekļus, šā starpniecības pakalpojuma sniedzējs vienlaikus rada pilsētas transporta pakalpojumu piedāvājumu, ko tas padara pieejamu tostarp ar tādu informātikas rīku palīdzību kā attiecīgā lietotne pamatlietā, un tā vispārējo darbību tas rīko to personu labā, kuras vēlas izmantot šo piedāvājumu, lai pārvietotos pilsētā. Šajā saistībā no Tiesas rīcībā esošās informācijas izriet, ka Uber starpniecības pakalpojums ir balstīts uz neprofesionālu autovadītāju, kas izmanto savus transportlīdzekļus, atlasi, kuriem šī sabiedrība nodrošina lietotni, bez kuras, pirmkārt, šie autovadītāji nevarētu veikt pārvadājumu pakalpojumus un, otrkārt, personas, kuras vēlas pārvietoties pilsētā, nevarētu izmantot minēto autovadītāju pakalpojumus. Turklāt Uber ir noteicoša ietekme uz šo autovadītāju pakalpojumu sniegšanas kārtību. Runājot par pēdējo minēto aspektu, tostarp ir jākonstatē, ka Uber ar lietotnes, kurai ir tāds pats nosaukums, palīdzību nosaka vismaz augstāko brauciena cenu, šī sabiedrība šo cenu iekasē no klienta pirms daļas pārskaitīšanas neprofesionālajam transportlīdzekļa vadītājam un tā īsteno zināmu kontroli pār transportlīdzekļu un to vadītāju kvalitāti, kā arī pār autovadītāju uzvedību, kuras dēļ attiecīgajā gadījumā šie autovadītāji var tikt izslēgti.

Tādējādi šis starpniecības pakalpojums ir jāuzskata par tādu, kas ir tāda vispārējā pakalpojuma neatņemama sastāvdaļa, kura galvenais elements ir pārvadājumu pakalpojums, un tātad par pakalpojumu, kas ir kvalificējams nevis kā “informācijas sabiedrības pakalpojums” Direktīvas 98/34 1. panta 2. punkta, uz kuru ir atsauce Direktīvas 2000/31 2. panta a) punktā, izpratnē, bet gan kā “pakalpojums pārvadājumu jomā” Direktīvas 2006/123 2. panta 2. punkta d) apakšpunkta izpratnē. Šādam pakalpojumam, tā kā tas ir kvalificējams kā “pakalpojums transporta jomā”, nav arī piemērojama Direktīva 2006/123, jo šāds pakalpojumu veids atbilstoši šīs direktīvas 2. panta 2. punkta d) apakšpunkta noteikumiem ir viens no pakalpojumiem, kas ir skaidri izslēgti no minētās direktīvas piemērošanas jomas.

(skat. 37.–40. un 43. punktu)

4.      LESD 56. pants, lasot to kopsakarā ar LESD 58. panta 1. punktu, kā arī ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2006/123/EK (2006. gada 12. decembris) par pakalpojumiem iekšējā tirgū 2. panta 2. punkta d) apakšpunktu un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 98/34/EK (1998. gada 22. jūnijs), kas nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko standartu un noteikumu, un Informācijas sabiedrības pakalpojumu noteikumu sfērā, ar grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 98/48/EK (1998. gada 20. jūlijs), 1. panta 2. punktu, uz kuru ir atsauce Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2000/31/EK (2000. gada 8. jūnijs) par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (Direktīva par elektronisko tirdzniecību) 2. panta a) punktā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tāds starpniecības pakalpojums kā pamatlietā aplūkotais, ko veido ar viedtālruņa lietotnes palīdzību par samaksu veikta neprofesionālu autovadītāju, kas izmanto savu transportlīdzekli, savienošana ar personām, kuras vēlas pārvietoties pilsētā, ir jāuzskata par nedalāmi saistītu ar pārvadājumu pakalpojumu un tādu, kas tādēļ ir kvalificējams par “pakalpojums transporta nozarē” LESD 58. panta 1. punkta izpratnē. Tādējādi šāds pakalpojums ir izslēdzams no LESD 56. panta, Direktīvas 2006/123, kā arī Direktīvas 2000/31 piemērošanas jomas.

Proti, tādā situācijā kā tā, kuru min iesniedzējtiesa, kad pasažieru pārvadājumus nodrošina neprofesionāli autovadītāji, kas izmanto savus transportlīdzekļus, šā starpniecības pakalpojuma sniedzējs vienlaikus rada pilsētas transporta pakalpojumu piedāvājumu, ko tas padara pieejamu tostarp ar tādu informātikas rīku palīdzību kā attiecīgā lietotne pamatlietā, un tā vispārējo darbību tas rīko to personu labā, kuras vēlas izmantot šo piedāvājumu, lai pārvietotos pilsētā. Šajā saistībā no Tiesas rīcībā esošās informācijas izriet, ka Uber starpniecības pakalpojums ir balstīts uz neprofesionālu autovadītāju, kas izmanto savus transportlīdzekļus, atlasi, kuriem šī sabiedrība nodrošina lietotni, bez kuras, pirmkārt, šie autovadītāji nevarētu veikt pārvadājumu pakalpojumus un, otrkārt, personas, kuras vēlas pārvietoties pilsētā, nevarētu izmantot minēto autovadītāju pakalpojumus. Turklāt Uber ir noteicoša ietekme uz šo autovadītāju pakalpojumu sniegšanas kārtību. Runājot par pēdējo minēto aspektu, tostarp ir jākonstatē, ka Uber ar lietotnes, kurai ir tāds pats nosaukums, palīdzību nosaka vismaz augstāko brauciena cenu, šī sabiedrība šo cenu iekasē no klienta pirms daļas pārskaitīšanas neprofesionālajam transportlīdzekļa vadītājam un tā īsteno zināmu kontroli pār transportlīdzekļu un to vadītāju kvalitāti, kā arī pār autovadītāju uzvedību, kuras dēļ attiecīgajā gadījumā šie autovadītāji var tikt izslēgti.

Tādējādi šis starpniecības pakalpojums ir jāuzskata par tādu, kas ir tāda vispārējā pakalpojuma neatņemama sastāvdaļa, kura galvenais elements ir pārvadājumu pakalpojums, un tātad par pakalpojumu, kas ir kvalificējams nevis kā “informācijas sabiedrības pakalpojums” Direktīvas 98/34 1. panta 2. punkta, uz kuru ir atsauce Direktīvas 2000/31 2. panta a) punktā, izpratnē, bet gan kā “pakalpojums pārvadājumu jomā” Direktīvas 2006/123 2. panta 2. punkta d) apakšpunkta izpratnē.

(skat. 38.–40. un 48. punktu un rezolutīvo daļu)