TIESAS SPRIEDUMS (sestā palāta)
2024. gada 22. februārī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – LESD 63. pants – Kapitāla brīva aprite – Direktīva 2008/7/EK – Kooperatīvās kredītbankas, kuru neto aktīvi ir lielāki par noteiktu slieksni – Valsts normatīvie akti, ar kuriem šīm kooperatīvajām kredītbankām ir likts samaksāt summu, kas atbilst 20 % no šiem neto aktīviem, lai viņu banku darbība tiktu nodota akciju sabiedrībai apmaiņā pret šīs akciju sabiedrības akcijām – Tiesas Reglamenta 94. panta c) punkts – Prasība norādīt iemeslus, kas pamato nepieciešamību saņemt Tiesas atbildi – Pilnībā iekšēja situācija – Nepieņemamība
Lietā C‑660/22
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa, Itālija) iesniedza ar 2022. gada 11. oktobra lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2022. gada 20. oktobrī, tiesvedībā
Ente Cambiano società cooperativa per azioni
pret
Agenzia delle Entrate,
TIESA (sestā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs T. fon Danvics [T. von Danwitz] (referents), tiesneši P. Dž. Švīrebs [P. G. Xuereb] un I. Ziemele,
ģenerāladvokāts: E. M. Kolinss [A. M. Collins]
sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Ente Cambiano società cooperativa per azioni vārdā – A. Cevese, A. Dal Ferro, M. Miccinesi un F. Pistolesi, avvocati,
– Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz M. Cherubini un G. M. De Socio, avvocati dello Stato,
– Eiropas Komisijas vārdā – A. Armenia, M. Mataija un P. Messina, pārstāvji,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz LESD 63. panta, kā arī uz LESD 101., 102., 120. un 173. panta interpretāciju.
2 Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar strīdu starp Ente Cambiano società cooperativa per azioni un Agenzia delle Entrate (nodokļu iestāde, Itālija) par tādas summas atlīdzināšanu, kura atbilst 20 % no Ente Cambiano società cooperativa per azioni neto aktīviem 2015. gada 31. decembrī un kura samaksāta minētajai iestādei, lai saglabātu kooperatīvās sabiedrības juridisko formu, nododot savu bankas darbību akciju sabiedrībai apmaiņā pret šīs akciju sabiedrības akcijām.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3 Padomes Direktīva 2008/7/EK (2008. gada 12. februāris) par netiešajiem nodokļiem, ko uzliek kapitāla piesaistīšanai (OV 2008, L 46, 11. lpp.), saskaņā ar tās 16. pantu no 2009. gada 1. janvāra atceļ un aizstāj Padomes Direktīvu 69/335/EEK (1969. gada 17. jūlijs) par netiešajiem nodokļiem, ko uzliek kapitāla piesaistīšanai (OV 1969, L 249, 25. lpp.).
4 Direktīvas 2008/7 1. pantā “Priekšmets” ir noteikts:
“Ar šo direktīvu reglamentē netiešo nodokļu uzlikšanu šādiem darījumiem:
a) kapitāla iemaksas kapitālsabiedrībās;
b) pārstrukturēšanas darbības, kurās iesaistītas kapitālsabiedrības;
c) noteiktu kapitāla vērtspapīru un obligāciju emisija.”
5 Šīs direktīvas 2. pants “Kapitālsabiedrība” ir formulēts šādi:
“1. Šajā direktīvā “kapitālsabiedrība” ir:
a) jebkura sabiedrība, kuras uzņēmējdarbības forma ir viena no I pielikumā minētajām;
b) jebkura uzņēmējsabiedrība, apvienība vai juridiska persona, ar kuras kapitāla daļām vai aktīviem var veikt darījumus biržā;
c) jebkura uzņēmējsabiedrība, apvienība vai juridiska persona, kura darbojas, lai gūtu peļņu, un kuras dalībnieki ir tiesīgi savas kapitāla daļas atsavināt trešām personām bez iepriekšējas piekrišanas un par uzņēmējsabiedrības, apvienības vai juridiskas personas parādiem atbild vienīgi ar savām kapitāla daļām.
2. Šajā direktīvā par kapitālsabiedrībām uzskata arī citas uzņēmējsabiedrības, apvienības vai juridiskas personas, kuras darbojas, lai gūtu peļņu.”
6 Minētās direktīvas 3. pantā “Kapitāla iemaksas” ir noteikts:
“Šajā direktīvā un saskaņā ar 4. pantu par “kapitāla iemaksām” uzskata šādus darījumus:
a) kapitālsabiedrības izveidošana;
b) tādu uzņēmējsabiedrību, apvienību vai juridisku personu, kas nav kapitālsabiedrības, pārveidošana par kapitālsabiedrībām;
c) kapitālsabiedrības kapitāla palielinājums ar jebkāda veida aktīvu iemaksām;
[..].”
7 Šīs direktīvas 4. panta “Pārstrukturēšanas darbības” 1. punktā ir paredzēts:
“Šajā direktīvā par kapitāla iemaksām neuzskata šādas pārstrukturēšanas darbības:
a) vienas vai vairāku kapitālsabiedrību visu aktīvu un pasīvu vai vienas vai vairāku darbības nozaru pārvedums vienai vai vairākām kapitālsabiedrībām, kuras ir izveidošanas procesā vai jau ir izveidotas, ar nosacījumu, ka atlīdzību par pārvedumu vismaz daļēji veido vērtspapīri, kas apliecina līdzdalību ieguvējas sabiedrības kapitālā;
[..].”
8 Direktīvas 2008/7 5. panta “Darījumi, kam neuzliek netiešos nodokļus” 1. punktā ir noteikts:
“Dalībvalstis neuzliek kapitālsabiedrībām nekāda veida netiešos nodokļus attiecībā uz šādiem darījumiem:
[..]
d) pārmaiņas kapitālsabiedrības dibināšanas dokumentā vai nolikumā, un jo īpaši šādas darbības:
[..]
iii) kapitālsabiedrības mērķu maiņa;
[..]
e) šīs direktīvas 4. pantā minētās pārstrukturēšanas darbības.”
9 Šīs direktīvas 6. panta “Nodevas un pievienotās vērtības nodoklis” 1. punktā ir paredzēts:
“Atkāpjoties no 5. panta, dalībvalstis var iekasēt šādas nodevas un nodokļus:
a) nodevas par vērtspapīru pārvedumu neatkarīgi no tā, vai tās uzliktas, piemērojot vienotu likmi vai ne;
b) pārvedumu nodevas, tostarp zemes reģistrācijas nodevu, par dalībvalstu teritorijā esošu uzņēmumu vai nekustamu īpašumu pārvedumiem uzņēmējsabiedrībai;
c) nodevas par jebkāda veida aktīvu pārvedumiem kapitālsabiedrībām, ja šādus īpašumus pārved par atlīdzību, kas nav sabiedrības kapitāla daļas;
d) nodevas par hipotēku vai citu apgrūtinājumu uz zemi vai citiem īpašumiem nodibināšanu, reģistrāciju vai atmaksāšanu;
e) nodevas, ko iekasē kā maksu;
f) pievienotās vērtības nodokli.”
Itālijas tiesības
10 2016. gada 14. februāra Decreto-legge n. 18 – Misure urgenti concernenti la riforma delle banche di credito cooperativo, la garanzia sulla cartolarizzazione delle sofferenze, il regime fiscale relativo alle procedure di crisi e la gestione collettiva del risparmio (Dekrētlikums Nr. 18 Par steidzamiem pasākumiem, kuri attiecas uz kooperatīvo kredītbanku reformu, termiņā nesamaksāto kredītu pārvēršanas vērtspapīros garantiju, nodokļu režīmu, kas attiecas uz krīzes procedūrām, kā arī uzkrājumu kolektīvo pārvaldību (2016. gada 15. februāra GURI Nr. 37), kas ar grozījumiem pārveidots likumā ar 2016. gada 8. aprīļa legge n. 49 (Likums Nr. 49), (2016. gada 14. aprīļa GURI Nr. 87), pamatlietai piemērojamās redakcijas (turpmāk tekstā – “Dekrētlikums Nr. 18/2016”) 2. panta 3.bis–3.quater punktā ir noteikts:
“3.bis Atkāpjoties no [1993. gada 1. septembra Decreto Legislativo 1°settembre 1993, n. 385 – Testo unico delle leggi in materia bancaria e creditizia (Leģislatīvais dekrēts Nr. 385 – Konsolidētais banku un kredītiestāžu darbības likums (1993. gada 30. septembra GURI Nr. 230, kārtējais pielikums Nr. 92)] 150.bis panta 5. punkta, pārvešana neattiecas uz tām kooperatīvajām kredītbankām, kuras sešdesmit dienu laikā no šā dekrēta apstiprināšanas likuma stāšanās spēkā saskaņā ar [šā 1993. gada 1. septembra leģislatīvā dekrēta Nr. 385] 58. pantu iesniedz [Banca d’Italia (Itālijas Bankai)] lūgumu (individuālu vai kopēju) nodot šo kooperatīvo kredītbanku bankas darbību vienai un tai pašai akciju sabiedrībai (esošai vai jaundibinātai), kurai ir atļauja veikt bankas darbību, ja lūgumu iesniegušo banku vai – kopīga lūguma gadījumā – vismaz vienas lūgumu iesniegušās bankas neto aktīvi, kas 2015. gada 31. decembrī uzrādīti finanšu pārskatā, par kuru revidents ir sniedzis atzinumu bez iebildumiem, pārsniedza 200 miljonus EUR.
3.ter. Nodošanas akta brīdī kooperatīvā kredītbanka, kas veic nodošanu, iemaksā Valsts kasē summu 20 % apmērā no neto aktīviem, kas 2015. gada 31. decembrī uzrādīti finanšu pārskatā, par kuru revidents ir sniedzis atzinumu bez iebildumiem.
3.quater Nododošā kooperatīvā kredītbanka, kas saglabā nedalāmas rezerves, no kurām atskaitīts šā panta 3.ter punktā minētais maksājums, pēc šīs nodošanas groza savu sabiedrības mērķi tā, ka tiek izslēgta bankas darbības veikšana, un uzņemas saglabāt Civilkodeksa 2514. pantā minētās kopieguldījumu klauzulas, kā arī nodrošināt dalībniekiem pakalpojumus, kas ir vajadzīgi attiecību uzturēšanai ar nododamo akciju sabiedrību, apmācībai un informēšanai par uzkrājumu veidošanas jautājumiem un palīdzības programmu veicināšanai. [..] Šajā punktā, kā arī 3.bis un 3.ter punktā paredzēto pienākumu neizpildes gadījumā nododošā subjekta vai, atkarībā no gadījuma, kooperatīvās kredītbankas aktīvi tiek pārvesti saskaņā ar 2000. gada 23. decembra Likuma Nr. 388 17. pantu. [..]”
Pamatlieta un prejudiciālais jautājums
11 Ente Cambiano, iepriekš Banca di Credito Cooperativo di Cambiano società cooperativa per azioni, kooperatīvā kredītbanka, kuras neto aktīvi 2015. gada 31. decembrī pārsniedza 200 miljonu EUR slieksni, izmantojot Dekrētlikuma Nr. 18/2016 2. panta 3.bis punktā paredzēto tā saukto “izejas” iespēju, pārskaitīja Itālijas Valsts kasei summu 54 208 740 EUR, kas šajā datumā veidoja 20 % no šiem neto aktīviem.
12 Pēc tam Ente Cambiano iesniedza lūgumu atmaksāt šo summu, jo uzskatīja, ka pienākums to samaksāt ir pretrunā gan Itālijas Konstitūcijai, gan Savienības tiesībām. Tā kā Ente Cambiano iesniegtais lūgums atmaksāt šo summu netieši tika noraidīts, pēdējā minētā par šo lēmumu cēla prasību Commissione tributaria provinciale di Firenze (Florences provinces Nodokļu tiesa, Itālija). Tā kā šī tiesa šo prasību noraidīja, Ente Cambiano iesniedza apelācijas sūdzību Commissione tributaria regionale della Toscana (Toskānas reģiona Nodokļu tiesa, Itālija), kas šo apelācijas sūdzību noraidīja ar 2018. gada 15. novembra spriedumu.
13 Ente Cambiano par šo spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību iesniedzējtiesā Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa, Itālija), atsaucoties gan uz pamatlietā aplūkoto valsts tiesību aktu neatbilstību konstitūcijai, gan uz to nesaderību ar Savienības tiesībām.
14 Iesniedzējtiesa vispirms norāda, ka tā vērsās Corte costituzionale (Konstitucionālā tiesa, Itālija) ar jautājumiem par Dekrētlikuma Nr. 18/2016 2. panta 3.ter un 3.quater punkta konstitucionalitāti, taču Corte costituzionale (Konstitucionālā tiesa) ar 2021. gada 9. jūlija spriedumu Nr. 149/2021 šos jautājumus atzina par nepamatotiem.
15 Turpinot, iesniedzējtiesa precizē, ka minētās tiesību normas iekļaujas kooperatīvo kredītbanku reformā, kuras mērķis ir atrisināt strukturālās nepilnības, kas izriet no to ekonomiskā un pārvaldības modeļa, kā arī no apstākļa, ka lielākā daļa šo banku ir nelielas; šīs reformas ietvaros ir paredzēts palielināt to kapitālu, lai tās spētu pārvarēt iespējamas krīzes. Šajā nolūkā Itālijas likumdevēja paredzētais galvenais modelis esot šo sabiedrību pievienošanās kooperatīvo banku grupai, kuras galvgalī būtu grupas pārvaldītājsabiedrība, kura izveidota kā akciju sabiedrība ar kapitālu vismaz viena miljarda euro apmērā, kuras akciju lielākā daļa pieder minētajām bankām un kura attiecībā uz tām īsteno vadības, kā arī koordinēšanas pilnvaras. Šī pievienošanās neietekmētu minēto sabiedrību aktīvus. Tikai kooperatīvās kredītbankas, kuru neto aktīvi pārsniedz noteikto slieksni, varētu izvairīties no pievienošanās šādai grupai, izpildot Dekrētlikuma Nr. 18/2016 2. panta 3.bis–3.quater punktā paredzētos pienākumus; pretējā gadījumā to aktīvi tiktu nodoti kooperatīviem fondiem, kuru uzdevums ir kooperācijas veicināšana un attīstība.
16 Iesniedzējtiesa piebilst, ka kasācijas sūdzības pamati par Savienības tiesību pārkāpumu attiecas tostarp uz LESD 101., 102., 120. un 173. pantā nostiprinātajiem brīvas konkurences un tirgus aizsardzības principiem, kā arī LESD 63. pantā nostiprināto un Direktīvā 2008/7 konkretizēto kapitāla brīvas aprites principu.
17 Tā precizē, ka, Ente Cambiano ieskatā, attiecīgais maksāšanas pienākums ir pretrunā šai direktīvai, jo tajā ir noteikts, ka kapitāla iemaksām ir jābūt fiskāli neitrālām un kā izņēmums paredzētas vienīgi minētās direktīvas 6. pantā uzskaitītās situācijas, kuras uz šo lietu neattiecas.
18 Šajā kontekstā iesniedzējtiesa šaubās par Dekrētlikuma Nr. 18/2016 2. panta 3.ter un 3.quater punkta atbilstību Savienības tiesībām, vienlaikus precizējot, pirmkārt, ka tā piekrīt Ente Cambiano šaubām par šīs tiesību normas saderību ar kapitāla brīvas aprites, brīvas konkurences un tirgus aizsardzības principiem, kuri ir atzīti Savienības tiesībās, un, otrkārt, ka, tās ieskatā, minēto tiesību normu nav iespējams interpretēt atbilstīgi Savienības tiesībām.
19 Šādos apstākļos Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa, Itālija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai LESD 63. un nākamie panti, kā arī 101., 102., 120. un 173. pants nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā [Dekrētlikuma Nr. 18/2016] 2. panta 3.ter un 3.quater punkts, kurā kooperatīvā kredīta bankām, kuru neto aktīvi 2015. gada 31. decembrī pārsniedza 200 miljonus EUR, bija paredzēts nosacījums iemaksāt summu 20 % apmērā no to 2015. gada 31. decembrī uzrādītajiem neto aktīviem, lai tām būtu iespēja nepievienoties grupai un tā vietā nodot bankas darbību (esošai vai jaundibinātai) akciju sabiedrībai, kurai ir atļauja veikt bankas darbību, un grozīt savus statūtus tā, ka tiek izslēgta bankas darbības veikšana, vienlaikus saglabājot Civilkodeksa 2514. pantā minētās kopieguldījumu klauzulas un nodrošinot dalībniekiem pakalpojumus, kas ir vajadzīgi attiecību uzturēšanai ar nododamo akciju sabiedrību, apmācībai un informēšanai par uzkrājumu veidošanas jautājumiem un palīdzības programmu veicināšanai?”
Par prejudiciālo jautājumu
20 Kā izriet no Tiesas pastāvīgās judikatūras, ar LESD 267. pantu izveidotā procedūra ir Tiesas un valsts tiesu sadarbības instruments, kura ietvaros pirmā sniedz otrajām tādas Savienības tiesību interpretācijas norādes, kas tām ir nepieciešamas, lai atrisinātu izskatāmās lietas (spriedums, 2020. gada 26. marts, Miasto Łowicz un Prokurator Generalny, C‑558/18 un C‑563/18, EU:C:2020:234, 44. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
21 Tā kā lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir šīs procedūras pamatā, valsts tiesai pašā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jāizskaidro pamatlietas faktiskie apstākļi un tajā piemērojamais tiesiskais regulējums un jāsniedz nepieciešamie paskaidrojumi par to Savienības tiesību normu izvēles iemesliem, kuru interpretāciju tā lūdz, kā arī par saikni, ko tā saskata starp šīm tiesību normām un valsts tiesību aktiem, kuri piemērojami valsts tiesā izskatāmajā lietā (šajā nozīmē skat. it īpaši spriedumu, 2020. gada 4. jūnijs, C.F. (Nodokļu revīzija), C‑430/19, EU:C:2020:429, 23. punkts un tajā minētā judikatūra).
22 Šajā ziņā arī jāuzsver, ka lūgumos sniegt prejudiciālu nolēmumu ietvertajai informācijai ir jāļauj, pirmkārt, Tiesai sniegt lietderīgas atbildes uz valsts tiesas uzdotajiem jautājumiem un, otrkārt, dalībvalstu valdībām, kā arī citām ieinteresētajām personām izmantot tiesības iesniegt savus apsvērumus, kas tām ir piešķirtas Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23. pantā. Tiesai ir jārūpējas, lai šī iespēja tiktu nodrošināta, ņemot vērā, ka atbilstoši šim pantam ieinteresētajām personām tiek paziņoti tikai lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu (šajā nozīme skat. spriedumu, 2021. gada 2. septembris, Irish Ferries, C‑570/19, EU:C:2021:664, 134. punkts un tajā minētā judikatūra).
23 Šīs kumulatīvās prasības attiecībā uz lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu saturu ir skaidri noteiktas Tiesas Reglamenta 94. pantā, kam LESD 267. pantā paredzētās sadarbības ietvaros iesniedzējtiesai ir jābūt zināmam un kas tai ir stingri jāievēro (rīkojums, 2014. gada 3. jūlijs, Talasca, C‑19/14, EU:C:2014:2049, 21. punkts; spriedums, 2021. gada 9. septembris, Toplofikatsia Sofia u.c., C‑208/20 un C‑256/20, EU:C:2021:719, 20. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). Turklāt tās ir atgādinātas Eiropas Savienības Tiesas Ieteikumu valstu tiesām par prejudiciālā nolēmuma tiesvedības ierosināšanu (OV 2019, C 380, 1. lpp.) 13., 15. un 16. punktā.
24 Šajā gadījumā ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai LESD 63., 101., 102., 120. un 173. pantam ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru iespēja kooperatīvajām kredītbankām, kuru neto aktīvi noteiktā datumā pārsniedz 200 miljonus EUR, tā vietā, lai pievienotos kooperatīvo banku grupai, savu bankas darbību nodot akciju sabiedrībai kā pretizpildījumu par saņemtajām šīs akciju sabiedrības akcijām, ir pakārtota nosacījumam, ka šajā datumā tiek samaksāta summa, kas atbilst 20 % no šo banku neto aktīviem. No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu arī izriet, ka Ente Cambiano pamatlietā atsaucas uz Direktīvu 2008/7 – ar kuru tika atcelta un aizstāta Direktīva 69/335 – saistībā ar kapitāla brīvu apriti, par kuru jautā iesniedzējtiesa.
25 Attiecībā uz LESD 101., 102., 120. un 173. pantu minētā tiesa pretēji Tiesas Reglamenta 94. panta c) punkta prasībām nepaskaidro nedz iemeslus, kuru dēļ tā lūdz interpretēt šīs tiesību normas, nedz saikni, ko tā konstatējusi starp minētajām tiesību normām un tajā izskatāmajā lietā piemērojamajiem valsts tiesību aktiem. Tāpēc prejudiciālais jautājums, ciktāl tas attiecas uz šīm LESD normām, ir nepieņemams.
26 Ciktāl runa ir par LESD 63. pantu, – kā rakstveida apsvērumos ir norādījusi Eiropas Komisija – lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ietvertās norādes liecina, ka visi pamatlietas apstākļi, kurā ir strīds starp Itālijā reģistrētu sabiedrību un Itālijas nodokļu administrāciju, ir saistīti tikai ar šo dalībvalsti.
27 Taču saskaņā ar Tiesas iedibināto judikatūru LESD noteikumi par kapitāla brīvu apriti nav piemērojami situācijām, kurās visi elementi ir saistīti ar vienu vienīgu dalībvalsti. Šādā situācijā iesniedzējtiesai – atbilstoši tam, kas ir prasīts Tiesas Reglamenta 94. pantā, – ir jānorāda Tiesai, kāpēc, neraugoties uz tā absolūti iekšējo raksturu, strīds, ko tā izskata, ir saistīts ar Savienības tiesību normām par pamatbrīvībām, kas prasīto prejudiciālo interpretāciju padara vajadzīgu strīdus atrisināšanai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 15. novembris, Ullens de Schooten, C‑268/15, EU:C:2016:874, 47. un 55. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
28 Konkrētāk, no šīm prasībām izriet – lai uzskatītu, ka pastāv šāda saikne, lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jānorāda konkrēti elementi, proti, norādes, kas nav hipotētiskas, bet gan skaidras un kas ļauj pozitīvi konstatēt tās pastāvēšanu, jo iesniedzējtiesa nevar aprobežoties tikai ar to, ka tā Tiesai iesniedz elementus, kuri varētu atļaut neizslēgt šādas saiknes pastāvēšanu vai kuri, tos aplūkojot abstrakti, varētu būt šādas norādes, bet gan, tieši pretēji, tai ir jāiesniedz objektīvi un saskanīgi elementi, kas Tiesai ļautu pārbaudīt šādas saiknes pastāvēšanu (spriedums, 2023. gada 2. marts, Bursa Română de Mărfuri, C‑394/21, EU:C:2023:146, 51. un 52. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
29 Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa vienīgi norāda uz Ente Cambiano argumentāciju, saskaņā ar kuru apstāklis, ka kooperatīvajām kredītbankām, kuru neto aktīvi 2015. gada 31. decembrī pārsniedz 200 miljonu EUR slieksni, ir jāsamaksā summa, kuru veido 20 % no šo banku neto aktīviem šajā datumā, nostāda nelabvēlīgākā situācijā visspēcīgākās kooperatīvās kredītbankas, kuras varētu piesaistīt ieguldītājus no citām dalībvalstīm. Tomēr iesniedzējtiesa nenorāda ne uz vienu konkrētu apstākli, kas ļautu apstiprināt citu dalībvalstu pilsoņu interesi izmantot kapitāla brīvu apriti tādā situācijā kā pamatlietā (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 20. septembris, Fremoluc, C‑343/17, EU:C:2018:754, 30. punkts). Tā kā šis lūgums neatbilst šā sprieduma 27. un 28. punktā minētās judikatūras prasībām, prejudiciālais jautājums ir nepieņemams arī, ciktāl tas attiecas uz LESD 63. pantu.
30 Runājot par Direktīvu 2008/7, uz kuru pamatlietā atsaucas Ente Cambiano, – no lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iekļautajām norādēm ir redzams, ka saskaņā ar Dekrētlikuma Nr. 18/2016 2. panta 3.bis–3.quater punktu šajā dekrētlikumā paredzētais un Ente Cambiano apstrīdētais Valsts kasē veicamais maksājums – tāpat kā šā maksājuma likme un bāze, kas atbilst nevis šīs sabiedrības peļņai vai ienākumiem, bet gan tās bilancē 2015. gada 31. decembrī uzrādītajiem neto aktīviem, – tiek veikts brīdī, kad bankas darbība tiek nodota kapitālsabiedrībai apmaiņā pret tās akcijām. Tādējādi par šo maksājumu izraisījušo faktu būtu uzskatāma šā konkrētā darījuma veikšana, nevis kādas darbības īstenošana, savukārt maksājuma saistošums izrietētu no sankcijas, kura noteikta par minētā maksājuma neveikšanu un arī paredzēta šajā tiesību normā.
31 Lai gan šie elementi ļautu konstatēt Direktīvas 2008/7 ratione materiae piemērojamību pamatlietā un tādējādi būtu jāpārbauda, vai minētais maksājums ir kvalificējams par šajā direktīvā minēto “netiešo nodokli”, kas uzlikts minētās direktīvas 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā, uz kuru ir atsauce tās 5. panta 1. punkta e) apakšpunktā, paredzētajai pārstrukturēšanas darbībai, ja attiecīgo darbības nozares nodošanu veica kapitālsabiedrība, minētās norādes neļauj secināt, ka Direktīva 2008/7 šajā lietā ir piemērojama ratione personae. Proti, iesniedzējtiesa nav pievērsusies jautājumam par to, vai tāda kooperatīvā kredītbanka kā prasītāja pamatlietā – pirms tās pārstrukturēšanas un tās statūtu grozīšanas Dekrētlikuma Nr. 18/2016 2. panta 3.bis punktā paredzētās iespējas izmantošanas rezultātā – ietilpst jēdzienā “kapitālsabiedrība” Direktīvas 2008/7 2. panta izpratnē.
32 Iesniedzējtiesa lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav arī sniegusi informāciju par to, vai šajā gadījumā var būt piemērojami izņēmumi no šīs direktīvas 5. panta, kuri paredzēti tās 6. pantā.
33 Ņemot vērā šīs neskaidrības par Direktīvas 2008/7 piemērojamību pamatlietā, kā arī to, ka nav nekādu precizējumu par iespēju [attiecīgo maksājumu] kvalificēt par “netiešo nodokli” šīs direktīvas izpratnē, ir jākonstatē, ka lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav ietverti nepieciešamie elementi, lai konstatētu šīs direktīvas piemērojamību šajā lietā; tāpēc Tiesa nevar izvērtēt, kādā mērā atbilde uz uzdoto jautājumu ir nepieciešama, lai iesniedzējtiesa varētu pieņemt savu nolēmumu.
34 No tā izriet, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir nepieņemams arī tiktāl, ciktāl tas attiecas uz minēto direktīvu.
35 Tomēr ir jāatgādina, ka iesniedzējtiesa saglabā iespēju iesniegt jaunu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, norādot Tiesai visu informāciju, kas tai ļauj izspriest lietu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 11. septembris, Călin, C‑676/17, EU:C:2019:700, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).
36 Šādos apstākļos lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jāatzīst par nepieņemamu.
Par tiesāšanās izdevumiem
37 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (sestā palāta) nospriež:
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa, Itālija) iesniegusi ar 2022. gada 11. oktobra lēmumu, ir nepieņemams.
[Paraksti]