Pagaidu versija
ĢENERĀLADVOKĀTA PRĪTA PIKAMĒ [PRIIT PIKAMÄE]
SECINĀJUMI
sniegti 2024. gada 22. februārī (1)
Lieta C‑693/22
I. sp. z. o. o.
pret
M. W.
(Sąd Rejonowy dla m. st. Warszawy w Warszawie (Galvaspilsētas Varšavas rajona tiesa Varšavā, Polija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Personas datu aizsardzība – Regula (ES) 2016/679 – Personas datus saturošas datubāzes pārdošana piespiedu izpildes procedūrā – 4. panta 7. punkts – Jēdziens “pārzinis” – 5. panta 1. punkta b) apakšpunkts – Nolūka ierobežojumi – 6. panta 1., 3. un 4. punkts – Apstrādes likumīgums – Pārzinim noteikta juridiska pienākuma ievērošana – Uzdevuma izpilde sabiedrības interesēs – 23. panta 1. punkta j) apakšpunkts – Civilprasību izpilde – Nepieciešams un samērīgs pasākums
1. Vai personas datus saturošas datubāzes pārdošana piespiedu izpildes procedūras ietvaros var atbilst Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) (turpmāk tekstā – “VDAR”) (2) noteikumiem, ja datu subjekti nav devuši savu piekrišanu šādai pārdošanai?
2. Tas ir galvenais jautājums, ko Sąd Rejonowy dla m. st. Warszawy w Warszawie (Galvaspilsētas Varšavas rajona tiesa Varšavā, Polija) ir uzdevusi Tiesai izskatāmā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu ietvaros.
3. Tādējādi Tiesai būs jāizvērtē īpašs gadījums VDAR kontekstā un jāpauž nostāja par tādiem dažiem šīs regulas pamatelementiem kā jēdziens “pārzinis”, apstrādes likumīgums un nolūka ierobežojuma principa tvērums.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
4. VDAR 4. pantā ir paredzēts:
“Šajā regulā:
1) “personas dati” ir jebkura informācija, kas attiecas uz identificētu vai identificējamu fizisku personu (“datu subjekts”); [..]
2) “apstrāde” ir jebkura ar personas datiem vai personas datu kopumiem veikta darbība vai darbību kopums, ko veic ar vai bez automatizētiem līdzekļiem, piemēram, vākšana, reģistrācija, organizēšana, strukturēšana, glabāšana, pielāgošana vai pārveidošana, atgūšana, aplūkošana, izmantošana, izpaušana, nosūtot, izplatot vai citādi darot tos pieejamus, saskaņošana vai kombinēšana, ierobežošana, dzēšana vai iznīcināšana;
[..]
7) “pārzinis” ir fiziska vai juridiska persona, publiska iestāde, aģentūra vai cita struktūra, kas viena pati vai kopīgi ar citām nosaka personas datu apstrādes nolūkus un līdzekļus; ja šādas apstrādes nolūkus un līdzekļus nosaka ar Savienības vai dalībvalsts tiesību aktiem, pārzini vai tā iecelšanas konkrētos kritērijus var paredzēt Savienības vai dalībvalsts tiesību aktos;
[..]”
5. Minētās regulas 5. panta “Personas datu apstrādes principi” 1. un 2. punktā ir noteikts:
“1. Personas dati:
a) tiek apstrādāti likumīgi, godprātīgi un datu subjektam pārredzamā veidā (“likumīgums, godprātība un pārredzamība”);
b) tiek vākti konkrētos, skaidros un leģitīmos nolūkos, un to turpmāku apstrādi neveic ar minētajiem nolūkiem nesavietojamā veidā; [..]
c) ir adekvāti, atbilstīgi un ietver tikai to, kas nepieciešams to apstrādes nolūkos (“datu minimizēšana”);
[..]
2. Pārzinis ir atbildīgs par atbilstību 1. punktam un var to uzskatāmi parādīt (“pārskatatbildība”).”
6. Šīs pašas regulas 6. pants “Apstrādes likumīgums” ir formulēts šādi:
“1. Apstrāde ir likumīga tikai tādā apmērā un tikai tad, ja ir piemērojams vismaz viens no turpmāk minētajiem pamatojumiem:
a) datu subjekts ir devis piekrišanu savu personas datu apstrādei vienam vai vairākiem konkrētiem nolūkiem;
[..]
c) apstrāde ir vajadzīga, lai izpildītu uz pārzini attiecināmu juridisku pienākumu;
[..]
e) apstrāde ir vajadzīga, lai izpildītu uzdevumu, ko veic sabiedrības interesēs vai īstenojot pārzinim likumīgi piešķirtās oficiālās pilnvaras;
[..]
3. Šā panta 1. punkta c) un e) apakšpunktā minēto apstrādes pamatu nosaka ar:
a) Savienības tiesību aktiem; vai
b) dalībvalsts tiesību aktiem, kas piemērojami pārzinim.
Apstrādes nolūku nosaka minētajā juridiskajā pamatā vai – attiecībā uz 1. punkta e) apakšpunktā minēto apstrādi – tas ir vajadzīgs, lai izpildītu uzdevumu, ko veic sabiedrības interesēs vai īstenojot pārzinim likumīgi piešķirtās oficiālās pilnvaras. [..] Savienības vai dalībvalsts tiesību akti atbilst sabiedrības interešu mērķim un ir samērīgi ar izvirzīto leģitīmo mērķi.
4. Ja apstrāde citā nolūkā nekā tajā, kādā personas dati tika vākti, nav balstīta uz datu subjekta piekrišanu vai uz Savienības vai dalībvalsts tiesību aktiem, kas demokrātiskā sabiedrībā ir vajadzīgs [nepieciešams] un samērīgs pasākums, lai aizsargātu 23. panta 1. punktā minētos mērķus, pārzinis, lai pārliecinātos, vai apstrāde citā nolūkā ir savietojama ar nolūku, kādā personas dati sākotnēji tika vākti, cita starpā ņem vērā:
a) jebkuru saikni starp nolūkiem, kādos personas dati ir vākti, un paredzētās turpmākās apstrādes nolūkiem;
b) kontekstu, kādā personas dati ir vākti, jo īpaši saistībā ar datu subjektu un pārziņa attiecībām;
c) personas datu raksturu, jo īpaši to, vai ir apstrādātas īpašas personas datu kategorijas, ievērojot 9. pantu, vai to, vai ir apstrādāti personas dati, kas attiecas uz sodāmību un pārkāpumiem [noziedzīgiem nodarījumiem], ievērojot 10. pantu;
d) paredzētās turpmākās apstrādes iespējamās sekas datu subjektiem;
e) atbilstošu garantiju esamību, kas var ietvert šifrēšanu vai pseidonimizāciju.”
7. VDAR 23. panta “Ierobežojumi” 1. punktā ir paredzēts:
“1. Saskaņā ar Savienības vai dalībvalsts tiesību aktiem, kas piemērojami datu pārzinim vai apstrādātājam, ar leģislatīvu pasākumu var ierobežot to pienākumu un tiesību darbības jomu, kas paredzēti 12.–22. pantā un 34. pantā, kā arī 5. pantā, ciktāl tā noteikumi atbilst 12.–22. pantā paredzētajām tiesībām un pienākumiem, – ja ar šādu ierobežojumu tiek ievērota pamattiesību un pamatbrīvību būtība un tas demokrātiskā sabiedrībā ir nepieciešams un samērīgs, lai garantētu:
[..]
j) civilprasību izpildi.”
Polijas tiesības
8. 2000. gada 15. septembra Ustawa z dnia 15 września 2000 r. Kodeks spółek handlowych (Likums par komercsabiedrību kodeksu) (2022. gada Dz. U., 1467. pozīcija; turpmāk tekstā – “Komercsabiedrību kodekss”) 299. pants ir formulēts šādi:
“§ 1. Ja izpildi pret sabiedrību faktiski nav iespējams vērst, valdes locekļi ir solidāri atbildīgi par tās parādiem.
§ 2. Valdes loceklis var atbrīvoties no 1. punktā minētās atbildības, ja viņš pierāda, ka savlaicīgi ir ticis iesniegts maksātnespējas pieteikums vai ka vienlaikus ir ticis pieņemts lēmums par pārstrukturēšanas procedūras uzsākšanu vai par tiesiskās aizsardzības procesa apstiprināšanu tiesiskās aizsardzības procesa pasākumu plāna ietvaros, vai ka maksātnespējas pieteikuma neiesniegšanā viņš nav vainojams, vai ka, neraugoties uz maksātnespējas pieteikuma neiesniegšanu un to, ka nav pieņemts lēmums par pārstrukturēšanas procedūras uzsākšanu vai par tiesiskās aizsardzības procesa apstiprināšanu tiesiskās aizsardzības procesa pasākumu plāna ietvaros, kreditoram nav nodarīts kaitējums.”
9. Atbilstoši 1964. gada 17. novembra ustawa Kodeks postępowania cywilnego (Likums par civilprocesa kodeksu) (2021. gada Dz. U., 1805. pozīcija), ar grozījumiem (turpmāk tekstā – “Civilprocesa kodekss”) 796. panta 1. punktam:
“Pieteikumu par izpildes procedūras uzsākšanu iesniedz tiesai vai tiesu izpildītājam pēc piekritības. Pieteikumu tiesu izpildītājam var sastādīt uz oficiālas veidlapas.”
10. Civilprocesa kodeksa 799. panta 1. punkta pirmais teikums ir šāds:
“Pieteikums par izpildi vai ex officio izpildes rīkojums ir pamats veikt izpildi atbilstoši visām atļautajām metodēm, izņemot attiecība uz nekustamo īpašumu. [..]”
11. Šī kodeksa 824. panta 1. punkta 3. apakšpunkts ir formulēts šādi:
“Pilnīgu vai daļēju izpildes procedūras tiesas ceļā izbeigšanu konstatē pēc savas ierosmes:
[..]
3) ja ir kļuvis acīmredzami skaidrs, ka piespiedu izpildes ceļā nebūs iespējams atgūt nekādas summas, kas būtu lielākas par šīs procedūras īstenošanas izmaksām.”
12. Minētā kodeksa 831. pantā ir paredzēts:
“§ 1 Piespiedu izpildi nevar vērst pret:
[..]
3) neatsavināmām tiesībām, ja vien to atsavināmība nav tikusi izslēgta ar līgumu un ja pakalpojuma priekšmetu var pakļaut piespiedu izpildei vai ja tiesību īstenošanu var uzticēt citai personai.”
13. 2018. gada 22. marta Ustawa komornikach sądowych (Likums par tiesu izpildītājiem) (2022. gada Dz. U., 1168. pozīcija), ar grozījumiem (turpmāk tekstā – “Likums par tiesu izpildītājiem”) ir reglamentēts tiesu izpildītāju statuss un darbība. Saskaņā ar tā 3. panta 1. un 3. punktu:
“Tiesu izpildītājs ir valsts iestāde, kas darbojas piespiedu izpildes procedūras un pagaidu pasākumu jomā. Savā darbībā tiesu izpildītājs ievēro likumā paredzētos izņēmumus.
[..]
Tiesu izpildītājs veic šādus uzdevumus:
1) tiesas nolēmumu izpildi lietās, kas saistītas ar naudas un nemateriāliem prasījumiem un nodrošinājuma iemaksām, tostarp Eiropas rīkojumiem par bankas kontu apķīlāšanu, ievērojot [Civilprocesa kodeksā] paredzētos izņēmumus;
[..]”
14. Šī likuma 9. panta 1. punktā ir noteikts, ka:
“Tiesu izpildītājs nevar noraidīt pieteikumu par:
1) tādu aktu piespiedu izpildes īstenošanu,
[..]
kas viņam ir piekritīgi saskaņā ar [Civilprocesa kodeksa] noteikumiem.”
15. Minētā likuma 31. panta 1. punkts ir šāds:
“Bankas kontā, kooperatīvās krājaizdevu sabiedrības vai brokeru darbības veicēja kontā apķīlātās summas, kas iegūtas pēc tam, kad parādnieks ir veicis pirmo apķīlātā prasījuma maksājumu, tiesu izpildītājs pārskaita kreditoram ne agrāk kā septītajā dienā un ne vēlāk kā četrpadsmitajā dienā no to saņemšanas dienas. [..]”
16. 2001. gada 27. jūlija ustawa ochronie baz danych (Likums par datubāzu aizsardzību) (2021. gada Dz. U., 386. pozīcija) (turpmāk tekstā – “Likums par datubāzu aizsardzību”) 2. panta 1. punkta 1. apakšpunktā ir paredzēts sekojošais:
“Šajā likumā:
1. “datubāze” – datu vai citu elementu kopums, kas ir apkopots saskaņā ar noteiktu metodi vai sistēmu, ir individuāli pieejams ar jebkādiem līdzekļiem, tostarp elektroniskiem līdzekļiem, un kas prasa ievērojamus ieguldījumus no kvalitatīvā vai kvantitatīvā viedokļa, lai noteiktu, pārbaudītu vai attēlotu tās saturu.”
17. Likuma par datubāzu aizsardzību 6. panta 1. punktā ir noteikts:
“Datubāzes veidotājam ir ekskluzīvas un atsavināmas tiesības iegūt datus un atkārtoti izmantot tos pilnībā vai būtiskā daļā, novērtējot to kvalitatīvi vai kvantitatīvi.”
Pamatlieta, prejudiciālais jautājums un tiesvedība Tiesā
18. Sabiedrībai I. (turpmāk tekstā – “prasītāja” vai “sabiedrība kreditore”), kas reģistrēta Polijā, pieder prasījums, kas apstiprināts ar galīgu tiesas nolēmumu, pret sabiedrību NMW, kas ir specializējusies tiešsaistes tirdzniecībā un kuras valdes locekle ir M.W.
19. Pēc prasītājas pieteikuma pret sabiedrību NMW tika uzsākta izpildes procedūra, lai apmierinātu šo prasījumu. Šīs procedūras rezultātā tiesu izpildītājs pieņēma lēmumu izbeigt šo izpildi, pamatojoties uz to, ka sabiedrībai NMW nav aktīvu, pret kuriem minēto izpildi vērst. Šādos apstākļos prasītāja cēla prasību pret M.W. Sąd Rejonowy dla m. st. Warszawy w Warszawie (Galvaspilsētas Varšavas rajona tiesa Varšavā), pamatojoties uz Komercsabiedrību kodeksa 299. panta 1. punktu, kurā ir paredzēta sabiedrības parādnieces valdes locekļa mantiskā atbildība gadījumā, ja prasījumu nav iespējams apmierināt, izmantojot šīs sabiedrības aktīvus.
20. M.W. lūdza noraidīt šo prasību, pamatojoties uz to, ka sabiedrības NMW īpašumā ir aktīvi, katrs ar lielāku vērtību nekā prasītājas prasījums, proti, tiešsaistes iepirkšanās programmatūras, kas darbojas apvienojumā ar daļēju naudas atmaksas pakalpojumu, pirmkods (turpmāk tekstā – “M. platforma”), un divas šīs platformas lietotāju datubāzes.
21. Tomēr iesniedzējtiesa norāda, ka M. platformas pārdošana atsevišķi, bez šīm datubāzēm, tirgū nebūtu tik pievilcīga kā visas “paketes” pārdošana.
22. Tādēļ šīs tiesas ieskatā ir nepieciešams saņemt atbildi uz jautājumu, vai NMW izveidotās datubāzes var tikt atsavinātas izpildes procedūras tiesas ceļā ietvaros. Apstiprinošas atbildes gadījumā prasība pamatlietā tiktu noraidīta.
23. Šajā ziņā iesniedzējtiesa precizē, ka, lai gan tai nav saistošs strīdus aktīvu vērtības novērtējums, uz kuru atsaucas M.W., – vēl jo vairāk tāpēc, ka šo novērtējumu nav veicis tiesas nozīmēts eksperts –, atbilde uz iepriekš minēto jautājumu joprojām ir nepieciešama, lai atrisinātu strīdu pamatlietā, jo Polijas civilprocesa noteikumi nepieļauj šādu pierādījumu izmantošanu, pirms tam nekonstatējot to nozīmību lietā.
24. Šī tiesa secina, ka konkrētās datubāzes aptver jēdziens “datubāzes” Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 96/9/EK (1996. gada 11. marts) par datubāzu tiesisko aizsardzību (3) 1. panta izpratnē, kā rezultātā to īpašniecei sabiedrībai NMW esot atzīstamas īpašuma tiesības nodot šīs datubāzes saskaņā ar šīs direktīvas 7. pantu. Proti, izpildes procedūras varot vērst pret jebkurām īpašumtiesībām, ja vien kāds noteikums skaidri neizslēdz tādu iespēju. Taču Polijas likumdevējs neesot paredzējis nekādus noteikumus, kas aizliegtu piespiedu izpildes vēršanu pret tādu datubāzi kā pamatlietā aplūkotā.
25. Iesniedzējtiesa pauž šaubas par to, vai šādas datubāzes var būt par piespiedu izpildes objektu, ņemot vērā, ka tajās atrodas simtiem tūkstošu M. platformas lietotāju personas dati un ka nav nekādu pierādījumu, ka šīs platformas lietotāji būtu piekrituši savu personas datu apstrādei, šos datus padarot pieejamus trešām personām ārpus minētās platformas. Šajā ziņā tā ir precizējusi, ka konkrētie dati neietilpst kādās īpašās personas datu kategorijās VDAR 9. panta izpratnē.
26. Minētā tiesa arī interesējas par hierarhisko sasaisti starp VDAR noteiktajiem personas datu apstrādes ierobežojumiem un tiesībām brīvi rīkoties ar datubāzi, kas izriet no Direktīvas 96/9 un valsts tiesību aktiem, tostarp, saskaņā ar tās norādīto, tiesībām nodot datubāzi piespiedu izpildes procedūras ietvaros.
27. Šis ir konteksts, kādā Sąd Rejonowy dla m. st. Warszawy w Warszawie (Galvaspilsētas Varšavas rajona Varšavā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai [VDAR] 5. panta 1. punkta a) apakšpunkts, skatīts kopā ar 6. panta 1. punkta a), c), e) apakšpunktu, skatot to kopā ar tās 6. panta 3.punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā ir tāds valsts regulējums, ar ko ir atļauts piespiedu izpildes procedūrā pārdot datubāzi [Direktīvas 96/9] 1. panta 2. punkta izpratnē, kuru veido personas dati, ja datu subjekti nav devuši savu piekrišanu šādai pārdošanai?”
28. Polijas valdība un Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus. Šie paši lietas dalībnieki kopā ar sabiedrību I. tika uzklausīti, tiem sniedzot mutvārdu paskaidrojumus tiesas sēdē 2023. gada 16. novembrī.
Juridiskā analīze
Par pieņemamību
29. Vispirms ir jāapskata divi jautājumi par izskatāmā prejudiciālā jautājuma pieņemamību.
30. Pirmkārt, tiesas sēdē prasītāja pamatlietā pauda šaubas par šī jautājuma nozīmību. Šīs lietas dalībnieces ieskatā sabiedrība NMW saimniecisko darbību esot pārtraukusi jau pirms vairākiem gadiem. Precīzāk, šai sabiedrībai vairs neesot valdes vai vadības un tā nesniedzot pakalpojumus M. platformas lietotājiem kopš 2019. gada aprīļa (4). Tādējādi tā noteikti esot pārtraukusi jebkādu personas datu apstrādi, kas saistīta ar tās darbību. Šādos apstākļos saskaņā ar nolūka ierobežojuma un glabāšanas ierobežojuma principiem attiecīgos datus esot bijis nepieciešams dzēst, pretējā gadījumā pati pamatlietā aplūkoto datubāzu pastāvēšana ir prettiesiska. Ņemot to vērā, iesniedzējtiesas uzdotais jautājums par šo datubāzu pārdošanas likumību piespiedu izpildes procedūras ietvaros neesot nozīmīgs, lai atrisinātu strīdu pamatlietā.
31. Jāatzīmē, ka saskaņā ar VDAR 5. panta 1. punkta e) apakšpunktu personas dati (5) ir jāglabā tādā veidā, kas ļauj identificēt datu subjektus un ne ilgāk kā nepieciešams nolūkiem, kādos attiecīgos personas datus apstrādā. No tā izriet, ka pat datu apstrāde, kas sākotnēji bijusi likumīga, laika gaitā var kļūt nesaderīga ar VDAR, ja dati vairs nav nepieciešami šo nolūku īstenošanai (6). Tādā gadījumā dati ir jādzēš (7). Aplūkojamā gadījumā konkrētie dati viennozīmīgi tika vākti sabiedrības NMW darbības tiešsaistes tirdzniecībā vajadzībām. Ja tā būtu pārtraukusi šo darbību 2019. gada aprīlī, nav nekādu šaubu, ka šie dati vairs nebūtu bijuši nepieciešami darbības veikšanai, un tādējādi tos būtu bijis jādzēš. Tā kā šāda dzēšana nenotika, konkrēto datubāzu pastāvēšana neatbilstu VDAR, un šā prejudiciālā jautājuma nozīmības trūkums strīda izšķiršanai pamatlietā būtu acīmredzams.
32. Šajā ziņā būtu jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Tiesa ir pilnvarota lemt vienīgi par Savienības tiesību interpretāciju, ņemot vērā valsts tiesas uz savu atbildību definēto faktisko apstākļu un tiesiskā regulējuma kontekstu, bez iespējas to apšaubīt vai pārbaudīt tā pareizību (8).
33. Taču ne no viena iesniedzējtiesas nolēmuma punkta neizriet, ka sabiedrība NMW būtu pārtraukusi darbību 2019. gada aprīlī, kā to apgalvo prasītāja.
34. Otrkārt, iesniedzējtiesai ir šaubas par VDAR piemērojamību, raugoties no Direktīvas 96/9 noteikumu viedokļa.
35. Iesākumā būtu jāatgādina, ka Direktīvas 96/9 mērķis ir ar valstu tiesiskā regulējuma tuvināšanu novērst atšķirības, kas to starpā pastāv datubāzu tiesiskās aizsardzības jomā un apdraud iekšējā tirgus darbību, preču un pakalpojumu brīvu apriti Savienībā, kā arī informācijas tirgus attīstību tās iekšienē (9). Saskaņā ar šīs direktīvas 1. panta 1. punktu tā attiecas uz visu formu datubāzu tiesisko aizsardzību, precizējot, ka šā paša panta 2. punktā “datubāzi” definē kā “neatkarīgu darbu, datu vai citu materiālu individuāli elektroniski vai citādi pieejamu krājumu, kas sakārtots sistemātiski vai metodiski”.
36. Minētā direktīva paģēr, ka visām dalībvalstīm savos tiesību aktos jāparedz datubāzu aizsardzība ar sui generis tiesībām. Konkrētāk, Direktīvas 96/9 7. panta 1. punktā datubāzes, kuras izveide ir prasījusi kvalitātes un kvantitātes aspektā būtisku ieguldījumu, veidotājam tiek nodrošinātas tiesības aizliegt visa datubāzes satura vai būtiskas tā daļas iegūšanu un/vai atkārtotu izmantošanu. Saskaņā ar šīs direktīvas 7. panta 3. punktu šīs tiesības ir atsavināmas.
37. Saskaņā ar iesniedzējtiesas norādīto sabiedrībai NMW piederošās datubāzes atbilst aizsardzības nosacījumiem saskaņā ar Likumu par datubāzu aizsardzību un Direktīvu 96/9, no kuriem pirmais ir uzskatāms par transponēšanas aktu Polijas tiesībās. Šā likuma 6. pantā cita starpā ir paredzēts, ka veidotājam ir ekskluzīvas un atsavināmas tiesības iegūt datus un atkārtoti izmantot tos pilnībā vai būtiskā daļā. Tādējādi saskaņā ar iesniedzējtiesas norādīto te ir runa par mantiskajām tiesībām ar absolūtu raksturu un erga omnes tiesiskajām sekām. Saskaņā ar Polijas tiesību aktiem jebkuras mantiskās tiesības var būt par izpildes procedūras objektu, ja vien likumā nav skaidri paredzēts izņēmums. Taču Polijas likumdevējs neesot paredzējis nevienu noteikumu, kas pret datubāzēm aizliegtu vērst piespiedu izpildi. No tā izrietot, ka aplūkojamā gadījumā tiesu izpildītājam ir tādas tiesības kreditora labā atsavināt datubāzes, kas tiekot atvasinātas no izpildes procedūrā iesaistītā veidotāja tiesībām brīvi ar tām rīkoties. Atsaukšanās uz šīm tiesībām varētu būt par šķērsli VDAR noteikumu piemērošanai tādā gadījumā kā izskatāmā lieta, un tādējādi apskatāmais jautājums būtu nepieņemams.
38. Vispirms būtu jānorāda, ka šīs direktīvas 7. pantā atzītās sui generis tiesības iesniedzējtiesa nav pareizi identificējusi. Faktiski šeit ir runa par tiesībām iebilst pret darbībām, kas tostarp izpaužas kā datubāzes vai tās būtiskas daļas atjaunošana, patērējot niecīgu daļu no izmaksām, kas vajadzīgas, lai to patstāvīgi izstrādātu (10), jo Savienības likumdevēja mērķis ir personai, kas izrādījusi iniciatīvu un uzņēmusies risku, veltot ievērojamus ieguldījumus kādas datubāzes satura iegūšanai, pārbaudei vai atspoguļošanai, garantēt atlīdzību par viņas ieguldījumiem, aizsargājot viņu pret šo ieguldījumu rezultātu neatļautu piesavināšanos (11).
39. Turklāt un galvenokārt, runājot par Direktīvas 96/9 un VDAR hierarhisko sasaisti, no šīs direktīvas 13. panta izriet, ka tā neietekmē noteikumus, kas cita starpā attiecas uz personas datu aizsardzību un privātās dzīves neaizskaramību, un no tās 48. apsvēruma izriet, ka šīs direktīvas noteikumi neskar datu aizsardzības noteikumu piemērošanu, kas paredzēti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 95/46/EK (1995. gada 24. oktobris) par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (12), kuru ir aizstājusi VDAR (13).
40. Tādēļ es uzskatu, ka Tiesai būtu jāizlemj šī lieta pēc būtības.
Par lietas būtību
41. Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai VDAR 5. panta 1. punkta a) apakšpunkts un 6. panta 1. punkta pirmās daļas a), c) un e) apakšpunkts un 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj valsts tiesisko regulējumu, kas piespiedu izpildes procedūras ietvaros ļauj tiesu izpildītājam pārdot datubāzi, kurā ir personas dati, ja šo datu subjekti nav devuši savu piekrišanu šādai pārdošanai.
42. Mana juridiskā analīze norisināsies tālāk norādītajā veidā. Attiecībā uz VDAR vispirms tiks risināts jautājums par šīs regulas piemērojamību konkrētajā gadījumā un jautājums par konkrētās apstrādes pārziņa identificēšanu, pēc tam pievēršoties šādas apstrādes likumību reglamentējošo noteikumu interpretācijai.
43. Šajos secinājumos izklāstītā argumentācija parādīs, ka Savienības tiesību normas, kas Tiesai ir jāņem vērā, tikai daļēji sakrīt ar prejudiciālajā jautājumā norādītajām normām. Tāpēc ierosinātā atbilde attieksies uz šīm tiesību normām (14).
Par apstrādes esamību un pārziņa identificēšanu
44. Kā tas norādīts VDAR 10. apsvērumā, tā ir vērsta tostarp uz to, lai nodrošinātu augsta līmeņa aizsardzību fiziskām personām Savienībā un tālab nodrošinātu, ka noteikumi par fiziskas personas pamattiesību un pamatbrīvību aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi visā Savienībā tiek piemēroti konsekventi un vienveidīgi (15).
45. Saskaņā ar šīs regulas 2. panta 1. punktu to piemēro personas datu apstrādei, kas pilnībā vai daļēji veikta ar automatizētiem līdzekļiem, un tādu personas datu apstrādei, kuri veido daļu no kartotēkas vai ir paredzēti, lai veidotu daļu no kartotēkas, ja apstrādi neveic ar automatizētiem līdzekļiem.
46. Šā panta 2. punktā ir paredzēta virkne izņēmumu no minētās regulas piemērošanas jomas, pamatojoties uz darbības veidu, kuras ietvaros apstrāde tiek veikta (16). No Tiesas judikatūras izriet, ka, ņemot vērā nepieciešamību šos izņēmumus interpretēt šauri, ir nepieciešams, lai šī darbība būtu to darbību skaitā, kuras ir tieši norādītas VDAR 2. panta 2. punktā, vai lai tā varētu tikt iekļauta tajā pašā kategorija kā tās. Tādējādi ar kādas darbības raksturojumu kā valstij vai publiskai iestādei piedēvējamu nav pietiekami, lai varētu secināt, ka attiecīgā apstrāde tiek veikta saistībā ar darbību, kas neietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā VDAR 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētā izņēmuma izpratnē (17).
47. Mūsu vajadzībām ir svarīgi atzīmēt, ka apstrāde, ko veic saistībā ar civilprasības piespiedu izpildi, neatrodas ārpus šīs regulas piemērošanas jomas.
48. VDAR piemērošanas jomas aprises definē jēdziens “apstrāde”. Saskaņā ar šīs regulas 4. panta 2. punktu šis jēdziens ietver jebkuru ar personas datiem vai personas datu kopumiem veiktu darbību, ko veic ar automatizētiem līdzekļiem, piemēram, šo datu “atgūšana” [izgūšana], “aplūkošana”, “izmantošana” vai “citādi darot tos pieejamus”. Tādējādi Savienības likumdevējs ir vēlējies piešķirt šim jēdzienam plašu tvērumu (18).
49. Vai aplūkojamā gadījumā ir konstatējama personas datu apstrāde?
50. Ir nepieciešams iepriekšējs precizējums. Sabiedrības NMW īstenotās darbības ar personas datiem, lai veiktu savu darbību tiešsaistes tirdzniecībā, izmantojot M. platformu, neietilpst iesniedzējtiesas uzdotā jautājuma apjomā. Šis jautājums attiecas vienīgi uz izpildes procedūru, lai piespiedu kārtā pārdotu konkrētās datubāzes. Saskaņā ar iesniedzējtiesas norādīto šāda procedūra ietverot apstrādi VDAR izpratnē, attiecībā uz kuru tiesu izpildītājs esot pārzinis.
51. Polijas valdības sniegtie skaidrojumi tiesas sēdē par tiesu izpildītājam uzticēto uzdevumu šādas izpildes procedūras ietvaros manā ieskatā neatstāj nekādu vietu šaubām par šīs interpretācijas pareizību.
52. Šī valdība paskaidroja, ka konkrētā procedūra iesākas ar datubāzes apķīlāšanu, kuras ceļā tiesu izpildītājs iegūst piekļuvi tajā esošajiem personas datiem, lai turpinājumā novērtētu tās vērtību un norādītu šo vērtību apķīlāšanas protokolā. Lai veiktu šādu novērtējumu, tiesu izpildītājs veic virkni darbību, tostarp minēto datu izgūšanu, aplūkošanu un izmantošanu (19). Piespiedu izpildes procedūra noslēdzas, atsavinot datubāzi atklātās izsolēs. Kad izsoles uzvarētājs ir apstiprināts un kad ir samaksāta pilna cena, tiesu izpildītājs nodod šo datubāzi tās ieguvējam.
53. No minētā izriet, ka tādās datubāzēs kā pamatlietā aplūkotā ietvertos personas datus tiesu izpildītājs ir vismaz izguvis, aplūkojis un izmantojis, nosakot to vērtību, un pēc tam tos nodevis ieguvējam. Šajā ziņā būtu jānorāda, ka personas datu apstrādi var veidot viena vai vairākas darbības, no kurām katra ir saistīta ar kādu no dažādiem posmiem, ko var ietvert personas datu apstrāde (20). Tātad šajā lietā šīs darbības ir jāuzskata par “apstrādi” VDAR izpratnē.
54. Turpinājumā būtu jāidentificē datu pārzinis.
55. Jāatgādina, ka saskaņā ar VDAR 4. panta 7. punktu jēdziens “pārzinis” aptver fiziskas vai juridiskas personas, publiskas iestādes, aģentūras vai citas struktūras, kas vienas pašas vai kopīgi ar citām nosaka personas datu apstrādes nolūkus un līdzekļus (21). Šajā tiesību normā arī ir teikts, ka, ja šādas apstrādes nolūkus un līdzekļus nosaka ar tostarp dalībvalsts tiesību aktiem, pārzini vai tā iecelšanas konkrētos kritērijus var paredzēt šajos tiesību aktos. Saskaņā ar iedibināto judikatūru šāda plaša jēdziena “pārzinis” definīcija ir paredzēta, lai nodrošinātu datu subjektu efektīvu un pilnīgu aizsardzību (22).
56. Ja apstrādes nolūki un līdzekļi ir noteikti valsts tiesību aktos, saskaņā ar jaunāko judikatūru būtu jānoskaidro, vai šajos tiesību aktos ir noteikts pārzinis vai paredzēti konkrēti kritēriji, kas piemērojami viņa iecelšanai. Valsts tiesību aktos pārziņa izraudzīšanās var būt noteikta ne vien tieši, bet arī netieši. Pēdējā minētajā gadījumā tomēr tiek prasīts, lai šī noteikšana pietiekami skaidri izrietētu no attiecīgajai personai vai iestādei piešķirtās lomas, uzdevuma un pilnvarām (23).
57. Šajā lietā no Likuma par tiesu izpildītājiem 3. panta 1. punkta izriet, ka tiesu izpildītājs ir valsts iestāde, kas, ievērojot likumā paredzētos izņēmumus, darbojas piespiedu izpildes procedūrās. Turklāt un kā tas tika minēts iepriekš, no lietas materiāliem izriet, ka tad, ja piespiedu izpilde tiek vērsta pret datubāzēm, šī darbība jo īpaši izpaužas kā tajās esošo personas datu izgūšana, aplūkošana un izmantošana, noskaidrojot šo datubāzu vērtību, lai tās pārdotu publiskā izsolē, kā arī kā šo datubāzu nodošana ieguvējam, kad ir apstiprināti izsoles rezultāti. Manā ieskatā Polijas tiesību aktos tādējādi ir vismaz netieši noteikti tiesu izpildītāja veicamās personas datu apstrādes nolūki un līdzekļi.
58. No minētā izriet, ka šajā lietā tiesu izpildītāju kā valsts iestādi, kas ir pilnvarota vadīt visu piespiedu izpildes procedūru, tostarp tādu, kuras objekts ir datubāze, var uzskatīt par šajās datubāzēs ietverto personas datu pārzini VDAR 4. panta 7. punkta izpratnē.
59. Iesniedzējtiesa nenorāda ne uz vienu Polijas tiesību normu, kas uzliktu parādniecei sabiedrībai NMW pienākumus sadarboties ar tiesu izpildītāju, lai tas varētu novērtēt konkrēto datubāzu vērtību nolūkā tās piespiedu kārtā pārdot.
60. Nevar izslēgt, ka šādi pienākumi ietvertu kādas citas apstrādes darbības veikšanu VDAR izpratnē, attiecībā uz kuru šī sabiedrība būtu pārzinis. Šajā ziņā būtiski atgādināt, ka spriedumā Valsts ieņēmumu dienests (Personas datu apstrāde nodokļu administrēšanas vajadzībām) Tiesa nosprieda, ka saimnieciskās darbības subjekta veikta personas datu izpaušana un nodošana dalībvalsts nodokļu administrācijai, kas ir šā subjekta juridisks pienākums, nozīmē šādu apstrādi papildus apstrādei, ko šī administrācija veic ar pieprasījumu, ar kuru tā lūgusi paziņot un nodot tai šos datus (24).
61. Mazāk ticams, lai gan abstrakti iedomājams, ir tas, ka tiesu izpildītājs un sabiedrība parādniece NMW varētu būt kopīgi atbildīgi par konkrēto personas datu apstrādi piespiedu pārdošanas nolūkā. Saskaņā ar spriedumu État belge (Oficiālā laikrakstā apstrādāti dati) šāds slēdziens ir iespējams, ja vien dažādās apstrādes darbības vieno valsts tiesībās noteikti nolūki un līdzekļi un ja šajās valsts tiesībās ir paredzēti katra kopīgā pārziņa attiecīgie pienākumi (25).
62. Paturot to prātā, turpmākā analīze, ņemot vērā lietas faktus, ir balstīta uz pieņēmumu, ka tiesu izpildītājs ir vienīgais pamatlietā aplūkotās apstrādes pārzinis.
63. Kā pārzinis tiesu izpildītājs ne vien ir atbildīgs par personas datu apstrādes principu ievērošanu (26), bet uz viņu arī attiecas ievērojams skaits pienākumu, kuriem atbilst datu subjektu tiesības (27). Šos pienākumus var ierobežot tikai valsts likumdevējs saskaņā ar VDAR 23. pantā paredzētajiem nosacījumiem. Tiesas sēdē izvaicāta par to, vai valsts tiesībās šādas tiesību normas pastāv, Polijas valdība norādīja vien uz Likuma par datu aizsardzību 4. pantu. Tomēr šis pants ierobežo tikai to pārziņu pienākumu darbības jomu, kuri pilda uzdevumu sabiedrības interesēs, kas izriet no VDAR 14. panta 1., 2. un 4. punkta (“Informācija, kas jāsniedz, ja personas dati nav iegūti no datu subjekta”).
Par aplūkoto personas datu apstrādes likumību
64. Kā Tiesa to ir vairākkārt nospriedusi, jebkurai personas datu apstrādei cita starpā ir jāatbilst VDAR 5. panta 1. punktā izklāstītajiem datu apstrādes principiem un, ņemot vērā apstrādes likumīguma principu, jābūt izpildītiem šīs regulas 6. pantā uzskaitītajiem apstrādes likumīguma nosacījumiem (28).
65. Minētās regulas 6. panta 1. punkta pirmajā daļā ir sniegts izsmeļošs un ierobežojošs to gadījumu uzskaitījums, kuros personas datu apstrādi var raksturot kā likumīgu. Šāds raksturojums nozīmē, ka apstrādi aptver kāds no šiem gadījumiem. Tomēr būtu jāatgādina, ka konkrēto apstrādi neaptver šajā tiesību normā paredzētais pamata gadījums, proti, gadījums, kad datu subjekts ir piekritis apstrādei vienā vai vairākos konkrētos nolūkos (29). Kā izriet no iesniedzējtiesas nolēmuma, pamatlietā nav iesniegti nekādi pierādījumi, kas ļautu konstatēt, ka datu subjekti, kuru personas dati ir apkopoti konkrētajās datubāzēs, būtu piekrituši, ka viņu dati tiek nodoti trešām personām ārpus ar M. platformu saistītās darbības, tostarp, ka tie tiek pārdoti piespiedu izpildes procedūras rezultātā.
66. Saskaņā ar iesniedzējtiesas norādīto tiesu izpildītāja veikto apstrādi varētu aptvert VDAR 6. panta 1. punkta pirmās daļas c) apakšpunkts (apstrāde vajadzīga, lai izpildītu uz pārzini attiecināmu juridisku pienākumu) vai šīs regulas 6. panta 1. punkta pirmās daļas e) apakšpunkts (apstrāde vajadzīga, lai izpildītu uzdevumu, ko veic sabiedrības interesēs vai īstenojot pārzinim likumīgi piešķirtās oficiālās pilnvaras) (30).
67. Kā uz to norāda iesniedzējtiesa, Likuma par tiesu izpildītājiem 3. pantā tiesu izpildītājiem ir piešķirts valsts iestādes statuss. Manā ieskatā būtu sarežģīti apgalvot, ka tiesu izpildītājam uzticētās darbības piespiedu izpildes īstenošanas ietvaros, kuras mērķis ir apmierināt kreditora prasījumu, neatspoguļo ar valsts varas īstenošanu, ar kuru viņš ir apveltīts, saistīta uzdevuma izpildi.
68. Turklāt nebūtu vienkārši uzskatīt, ka VDAR 6. panta 1. punkta pirmās daļas c) apakšpunktā minētais gadījums ir attiecināms uz situāciju šajā lietā. Šajā ziņā svarīgi atzīmēt, ka šīs tiesību normas piemērošanas joma ir stingri ierobežota. Proti, kā tas izriet no darba grupas “29. pants” atzinuma 6/2014 (31), juridiskajam pienākumam, kas attiecas uz pārzini, ir jābūt pietiekami skaidram attiecībā uz personas datu apstrādi, kuru tas pieprasa. Tas jo īpaši paģēr tiesību normu esamību, kurās skaidri norādīts apstrādes raksturs un mērķis (32).
69. Šajā gadījumā es neuzskatu, ka iesniedzējtiesas norādītās tiesību normas, tas ir, Likuma par tiesu izpildītājiem 3. panta 1. punktu, 9. panta 1. punkta 1. apakšpunktu un 31. panta 1. punkta pirmo teikumu, kā arī Civilprocesa kodeksa 796. panta 1. punktu un 799. panta 1. punkta pirmo teikumu, var uzskatīt par tādām, jo no šīm normām izriet vienīgi tas, ka tiesu izpildītājam kā valsts iestādei ir pienākums virzīt tālāk jebkuru pieteikumu par piespiedu izpildes īstenošanu, izmantojot visas atļautās metodes. Konkrētāk, šķiet, ka Polijas tiesību aktos tiesu izpildītājam nav paredzēts juridisks pienākums piespiedu kārtā pārdot personas datus saturošu datubāzi. Šajā ziņā būtu jānorāda, ka ar Civilprocesa kodeksa 831. panta 1. punkta 3. apakšpunktu “neatsavināmās tiesības” ir izslēgtas no piespiedu izpildes, ko varētu saprast kā aizliegumu atsavināt datubāzi gadījumā, ja tas būtu nesaderīgi ar VDAR.
70. Katrā ziņā, nav nepieciešams izslēgt, ka šis pēdējais gadījums varētu būt attiecināms arī uz izskatāmo lietu. Proti, lai gan ir pietiekami ar to, ka ir piemērojams tikai viens no likumīguma gadījumiem, kā to apstiprina VDAR 6. panta 1. punkta pirmās daļas formulējums, Tiesa ir atzinusi, ka viena un tā pati apstrāde var atbilst vairākiem no šiem gadījumiem (33).
71. Tādējādi manā ieskatā uz konkrēto apstrādi attiecas VDAR 6. panta 1. punkta e) apakšpunktā paredzētais likumīguma gadījums.
72. Būtu jāvērš uzmanība uz to, ka šis gadījums paģēr ņemt vērā vēl vienu citu apstrādes likumīguma nosacījumu. Proti, VDAR 6. panta 3. punktā ir precizēts, ka šīs regulas 6. panta 1. punkta pirmās daļas e) apakšpunktā minētajam apstrādes pamatam ir jābūt noteiktam Savienības tiesību aktos vai tās dalībvalsts tiesību aktos, kuriem ir pakļauts pārzinis, un tam jāatbilst sabiedrības interešu mērķim, kā arī jābūt samērīgam ar sasniedzamo leģitīmo mērķi (34).
73. Tātad VDAR 6. panta 1. punkta e) apakšpunktā, skatot to kopsakarā ar šīs regulas 6. panta 3. punktu, ir ietverta prasība par juridiska pamata, tostarp valsts tiesībās, esamību, kas kalpo par personas datu apstrādes pamatu par šo apstrādi atbildīgajām personām, kuras it īpaši rīkojas ar tādu valsts varas īstenošanu saistīta uzdevuma ietvaros, kādu nodrošina tiesu izpildītājs, vēršot piespiedu izpildi pret kādas sabiedrības aktīviem (35).
74. Manā ieskatā šo juridisko pamatu veido visas šo secinājumu 69. punkta pirmajā teikumā minētās Polijas tiesību normas, no kurām izriet, ka tiesu izpildītājam kā valsts iestādei ir pienākums tālāk virzīt ikvienu pieteikumu par piespiedu izpildes īstenošanu ar jebkuru atļautu metodi.
75. Visbeidzot, lai noskaidrotu, vai konkrētā apstrāde atbilst VDAR, ir jāpievēršas vienai papildu juridiskai problemātikai, kas ir izskatāmās lietas pamatā.
76. Proti, ir jāvērš uzmanība uz to, ka tiesu izpildītāja veiktās personas datu apstrādes nolūks, tas ir, M. platformas lietotāju datubāzu piespiedu pārdošana, lai apmierinātu sabiedrības NMW kreditoru prasījumus, atšķiras no sākotnējā šīs sabiedrības veiktās personas datu apstrādes nolūka, tas ir, ļaut izmantot M. platformu minētās sabiedrības tiešsaistes tirdzniecības darbības vajadzībām.
77. Šajā ziņā būtu jāatgādina, ka saskaņā ar VDAR 5. panta 1. punkta b) apakšpunktu, kurā ir nostiprināts “nolūka ierobežojuma” princips, personas dati, pirmkārt, ir jāvāc konkrētos, skaidros un leģitīmos nolūkos un, otrkārt, tos nedrīkst turpmāk apstrādāt ar šiem nolūkiem nesavienojamā veidā. Tomēr šajā tiesību normā nav rodamas norādes par nosacījumiem, kādos personas datu turpmāka apstrāde ir uzskatāma par saderīgu ar šo datu sākotnējās vākšanas nolūkiem (36).
78. No VDAR 6. panta 4. punkta, skatot to šīs regulas 50. apsvēruma kontekstā (37), izriet, ka šādas saderības pārbaude paģēr ņemt vērā virkni tajā uzskaitīto neizsmeļošo kritēriju.
79. Ir acīmredzami skaidrs, ka šajā lietā, ņemot vērā šos kritērijus, nav bijis iespējams sniegt apstiprinošu atbildi par aplūkoto nolūku saderību. Kā Tiesa to nesen precizējusi, šie kritēriji atspoguļo nepieciešamību pēc konkrētas, loģiskas un pietiekami ciešas saiknes starp personas datu vākšanas nolūku un šo datu turpmāko apstrādi un ļauj pārliecināties, ka šī turpmākā apstrāde neattālinās no tā, ko datu subjekti leģitīmi sagaida attiecībā uz savu datu turpmāko izmantošanu (38). Tomēr šajā lietā šādu saikni nevar konstatēt.
80. Katrā ziņā, no VDAR 6. panta 4. punkta pirmā teikuma izriet, ka nolūku saderības novērtējums kļūst nepieciešams tikai tad, “ja apstrāde citā nolūkā nekā tajā, kādā personas dati tika vākti, nav balstīta uz datu subjekta piekrišanu vai uz Savienības vai dalībvalsts tiesību aktiem, kas demokrātiskā sabiedrībā ir vajadzīgs [nepieciešams] un samērīgs pasākums, lai aizsargātu [VDAR] 23. panta 1. punktā minētos mērķus”.
81. Šajā lietā ir konstatēts, ka M. platformas lietotāji nav devuši savu piekrišanu apstrādei vēl kādos citos nolūkos bez tā, kuram viņu personas dati ir tikuši vākti. Tātad būtu jāvaicā, vai tāda apstrāde ir pamatota ar valsts vai Savienības tiesību aktiem un vai to var uzskatīt par demokrātiskā sabiedrībā nepieciešamu un samērīgu pasākumu, lai sasniegtu kādu no VDAR 23. panta 1. punktā uzskaitītajiem mērķiem.
82. Šajā ziņā uzskatu, ka ir nepieciešams precizēt, ka Tiesa šo gadījumu ir interpretējusi kā patiesu atkāpi no nolūka ierobežojuma principa. Pamatojoties uz VDAR 50. apsvērumu, Tiesa ir norādījusi, ka neatkarīgi no datu apstrādes saderības ar nolūkiem, kādiem šie dati sākotnēji tikuši vākti, pārzinim tādējādi ir atļauts vēlāk turpināt attiecīgo datu apstrādi, lai aizsargātu VDAR 23. panta 1. punktā nostiprinātos svarīgos vispārējos sabiedrības interešu mērķus. Šā iemesla dēļ tā ir secinājusi, ka šīs regulas 6. panta 4. punkta pirmais teikums ir piemērojams attiecībā uz tāda dokumenta kā pierādījuma iesniegšanu, kurā ir ietverti trešo personu ievākti personas dati galvenokārt nodokļu kontroles nolūkā, izpildot tiesas rīkojumu civilprocesuālā tiesvedībā (39).
83. Lai gan šāda interpretācija var satraukt tos, kuri uzskata, ka personas datu aizsardzību var ierobežot vienīgi ar valsts leģislatīviem pasākumiem, manā ieskatā tā pilnībā atbilst Savienības likumdevēja nodomiem. Proti, svarīgi atcerēties, ka paskaidrojuma rakstā par Padomes nostāju no VDAR sagatavošanas darbiem, varbūt pat vēl skaidrāk nekā šīs regulas 50. apsvērumā, ir pausta izvēle piešķirt pārzinim rūpīgi ierobežotu novērtējuma brīvību apstrādes veikšanā, kas nav saderīga ar nolūkiem, kuri norādīti apstrādājamo personas datu vākšanas brīdī (40).
84. Tā kā šajā lietā konkrētās apstrādes juridiskā pamata esamība jau ir konstatēta, turpinājumā ir jānoskaidro, vai šī apstrāde ir paredzēta tam, lai nodrošinātu VDAR 23. pantā nostiprinātos mērķus.
85. Jāatzīmē, ka saskaņā ar šīs tiesību normas 1. punkta j) apakšpunktu šo mērķu skaitā ir “civilprasību izpilde”. Manā ieskatā konkrēto personas datu apstrāde var nodrošināt šā mērķa īstenošanu. Šajā ziņā svarīgi vērst uzmanību uz to, ka saskaņā ar iesniedzējtiesas norādīto šīs apstrādes mērķis izriet no Civilprocesa kodeksa 911. panta kopsakarā ar Likuma par tiesu izpildītājiem 31. panta 1. punkta pirmo teikumu, kas pilnvaro tiesu izpildītāju pārdot datubāzi un pēc tam pārskaitīt kreditoram šajā piespiedu pārdošanā iegūto summu.
86. Jautājums par to, vai tiesu izpildītāja veiktā apstrāde piespiedu izpildes procedūras ietvaros izpaužas kā demokrātiskā sabiedrībā nepieciešams un samērīgs pasākums, lai sasniegtu mērķi nodrošināt civilprasību izpildi, ir iesniedzējtiesas kompetencē. Tomēr Tiesai, pamatojoties uz tās rīcībā esošo informāciju, ir šai tiesai jāsniedz visas šajā ziņā vajadzīgās norādes attiecībā uz Savienības tiesībām (41).
87. Kas attiecas uz nepieciešamību, ir vispārzināms, ka pasākums ir nepieciešams, ja izvirzīto leģitīmo mērķi nevar sasniegt ar tikpat piemērotu, bet mazāk ierobežojošu pasākumu. Citiem vārdiem sakot – vai sabiedrības kreditores prasījuma izpildi ir iespējams nodrošināt, izmantojot kādus citus tikpat efektīvus pasākumus, kuri mazāk ierobežo M. platformas lietotāju tiesības uz privāto dzīvi un personas datu aizsardzību? Šajā ziņā tikai vērsīšu uzmanību uz to, ka saskaņā ar iesniedzējtiesas norādīto kreditores sabiedrības prasījumus nav iespējams apmierināt ar sabiedrības parādnieces īpašumu, neveicot konkrēto datubāzu piespiedu pārdošanu.
88. Kas attiecas uz samērīgumu, šā nosacījuma izvērtēšanai ir nepieciešams izsvērt pretējās intereses, ņemot vērā izvērtējamā gadījuma konkrētus apstākļus.
89. Šajā gadījumā pirmā no šīm interesēm, kas ir Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 8. panta 1. punktā un LESD 16. pantā nostiprinātas pamattiesības, ir M. platformas lietotāju aizsardzība saistībā ar personas datu apstrādi. Ar tām cieši ir saistītas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, kas nostiprinātas Hartas 7. pantā. Kā tas izklāstīts VDAR 4. apsvērumā, tiesības uz personas datu aizsardzību nav absolūta prerogatīva un tās ir jāņem vērā saistībā ar to funkciju sabiedrībā un jālīdzsvaro ar citām pamattiesībām saskaņā ar samērīguma principu. Vienas no šīm tiesībām ir tiesības uz īpašumu, kas noteiktas Hartas 17. pantā. Parādniekam piederošas datubāzes pārdošana piespiedu izpildes procedūrā manā ieskatā veicina tiesas ceļā konstatēta prasījuma īpašnieka īpašumtiesību ievērošanu.
90. Šajā ziņā būtu jāatgādina, ka Hartas 17. pants atbilst 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) Papildu protokola 1. pantam, tāpēc saskaņā ar Hartas 52. panta 3. punktu tā nozīme un tvērums ir tāds pats, kādu ECPAK piešķir šim 1. pantam.
91. Saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru tiesības uz īpašumu nozīmē, ka valstīm ir saistošs pozitīvs pienākums ieviest tiesu nolēmumu izpildes sistēmu, kas ir gan praktiski, gan juridiski efektīva un kas ļauj nodrošināt, ka procedūras, kas ar tiesību aktiem ir ieviestas galīgo tiesas nolēmumu izpildei, tiek īstenotas bez nepamatotas kavēšanās (42). Ja kreditors ir privātpersona, valstij ir pienākums sniegt kreditoriem vajadzīgo palīdzību attiecīgo tiesas nolēmumu izpildē, piemēram, izmantojot tiesu izpildītāju pakalpojumus (43). Šajā kontekstā, ja iestādēm ir jārīkojas, lai panāktu sprieduma izpildi, un ja tās no tā atturas, to bezdarbība var izraisīt valsts atbildību, it īpaši ECPAK Papildu protokola Nr. 1 1. panta izpratnē (44).
92. Izvērtējot šo svērumu starp tiesībām uz īpašumu, no vienas puses, un tiesībām uz personas datu aizsardzību un privātās dzīves aizsardzību, no otras puses, manā ieskatā varētu tikt ņemts vērā viens īpašs, no lietas materiāliem izrietošs apstāklis.
93. Saskaņā ar iesniedzējtiesas nolēmumā norādīto neviena Polijas tiesību norma neparedz subjektīvus ierobežojumus attiecībā uz datubāzes ieguvēju, un vienīgais nosacījums ir tiesībspēja, kas nozīmē, ka ieguvējs trešā persona var būt arī ārpus Eiropas Savienības reģistrēts subjekts, kuram kā tādam nav jāievēro VDAR paredzētie personas datu apstrādes noteikumi.
94. Manā ieskatā tādā situācijā konkrētā apstrāde nozīmētu pārmērīgu tiesību uz personas datu aizsardzību upurēšanu un tādēļ to nevarētu uzskatīt par samērīgu pasākumu. Šādu iznākumu varētu novērst, piemēram, ar valsts tiesību normu, kurā tiesu izpildītājam būtu noteikts pienākums pārdošanas izsolē vajadzībām sagatavotajā nolikumā iekļaut noteikumu, kas paredzētu, ka ieguvējam trešai personai ir jāievēro VDAR noteikumi.
Secinājumi
95. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz Sąd Rejonowy dla m. st. Warszawy w Warszawie (Galvaspilsētas Varšavas rajona tiesa Varšavā, Polija) uzdoto prejudiciālo jautājumu es ierosinu Tiesai atbildēt šādi:
Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) 6. panta 1. punkta pirmās daļas e) apakšpunkts, 3. punkts un 4. punkta pirmais teikums
ir jāinterpretē tādējādi, ka:
tiem nav pretrunā valsts tiesiskais regulējums, kas piespiedu izpildes procedūras ietvaros ļauj tiesu izpildītājam pārdot datubāzi, kurā ir personas dati, ja šo datu subjekti nav devuši savu piekrišanu šādai pārdošanai, ar nosacījumu, ka šā tiesu izpildītāja veiktā minēto datu apstrāde ir demokrātiskā sabiedrībā nepieciešams un samērīgs pasākums, lai nodrošinātu civilprasības izpildi.