Lieta T‑657/19
(spriedums publicēts izvilkumu veidā)
Feralpi Holding SpA
pret
Eiropas Komisiju
Vispārējās tiesas (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā) 2022. gada 9. novembra spriedums
Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Stiegrojuma apaļtērauda tirgus – Lēmums, ar kuru, pamatojoties uz Regulu (EK) Nr. 1/2003, pēc EOTK līguma darbības beigām ir konstatēts EOTKL 65. panta noteikumu pārkāpums – Cenu noteikšana – Ražošanas un pārdošanas ierobežošana un kontrole – Lēmums, kas pieņemts pēc agrāku lēmumu atcelšanas – Jaunas uzklausīšanas rīkošana dalībvalstu konkurences iestāžu klātbūtnē – Tiesības uz aizstāvību – Labas pārvaldības princips – Saprātīgs termiņš – Pienākums norādīt pamatojumu – Samērīgums – Princips non bis in idem – Iebilde par prettiesiskumu – Vienots, salikts un turpināts pārkāpums – Pierādījums par dalību aizliegtā vienošanās – Publiska norobežošanās – Neierobežota kompetence
1. Atcelšanas prasība – Atceļošs spriedums – Sekas – Pienākums pieņemt izpildes pasākumus – Apjoms – Gan sprieduma pamatojuma, gan rezolutīvās daļas ņemšana vērā – Jauna tiesību akta pieņemšana, pamatojoties uz iepriekšējiem sagatavojošiem aktiem – Pieļaujamība
(LESD 266. panta 1. punkts)
(skat. 48.–50., 106. un 107. punktu)
2. Konkurence – Administratīvais process – Padomdevēja komiteja aizliegtu vienošanos un dominējoša stāvokļa jomā – Pienākums konsultēties – Būtiskas formas prasības – Apjoms
(LESD 101. un 102. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 14. pants)
(skat. 55.–57. punktu)
3. Konkurence – Administratīvais process – Padomdevēja komiteja aizliegtu vienošanos un dominējoša stāvokļa jomā – Pienākums konsultēties – Pārkāpumu konstatējošā lēmuma atcelšana – Procesa atsākšana pārkāpuma konstatēšanas stadijā – Atkārtota konsultēšanās ar padomdevēju komiteju – Padomdevējā komitejā esošo konkurences iestāžu pārstāvju objektivitāte
(LESD 101. un 102. pants; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 1. punkts; Padomes Regulas Nr. 1/2003 14. pants)
(skat. 59.–61. un 63.–66. punktu)
4. Konkurence – Administratīvais process – Tiesību uz aizstāvību ievērošana – Uzņēmumu uzklausīšana – Paziņojumu par iebildumiem saņēmušo uzņēmumu tiesības uz kolektīvo uzklausīšanu – Neesamība
(Padomes Regulas Nr. 1/2003 27. pants; Komisijas Regulas Nr. 773/2004 14. panta 6. punkts)
(skat. 70.–73. punktu)
5. Konkurence – Administratīvais process – Tiesību uz aizstāvību ievērošana – Uzņēmumu uzklausīšana – Pārkāpumu konstatējošā lēmuma atcelšana – Procesa atsākšana pārkāpuma konstatēšanas stadijā – Uzņēmumu jaunā uzklausīšana – Pienākums uzaicināt citas organizācijas, kuras nav izrādījušas interesi piedalīties šajā jaunajā uzklausīšanā – Neesamība – Pienākums publiskot lēmumu par jaunas uzklausīšanas organizēšanu – Neesamība
(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 1. punkts; Padomes Regulas Nr. 1/2003 27. pants; Komisijas Regulas Nr. 773/2004 12. pants un 13. panta 1., 2. un 3. punkts)
(skat. 78.–105., 108.–125. un 135.–141. punktu)
6. Konkurence – Administratīvais process – Komisijas pienākumi – Saprātīga termiņa ievērošana – Pārkāpumu konstatējošā lēmuma atcelšana – Procesa atsākšana pārkāpuma konstatēšanas stadijā – Atsākšana, pirms kuras ir veikta analīze par tās saderību ar saprātīga termiņa principu – Saprātīga termiņa pārkāpums – Neesamība
(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pants)
(skat. 146.–148., 157.–176., 178. un 179. punktu)
7. Konkurence – Administratīvais process – Komisijas pienākumi – Saprātīga termiņa ievērošana – Pārkāpums – Sekas – Pārkāpumu konstatējošā lēmuma atcelšana procesa pārmērīgā ilguma dēļ – Nosacījums – Attiecīgo uzņēmumu tiesību uz aizstāvību aizskārums
(LESD 101. un 102. pants; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 1. punkts)
(skat. 172., 182., 186., 187., 189.–208., 211.–216. un 218.–235. punktu)
8. Iestāžu akti – Pamatojums – Pienākums – Apjoms – Lēmums par konkurences tiesību normu piemērošanu – Lēmuma, ar kuru konstatēts pārkāpums, pieņemšana pēc agrāka lēmuma, kuram ir tāds pats priekšmets, atcelšanas – Lēmums, kurā ir norādīta argumentācija, kas izmantota, lai pamatotu jauna lēmuma pieņemšanu
(LESD 101. un 102. pants; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 1. punkts; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts)
(skat. 238.–253. un 255.–260. punktu)
9. Eiropas Savienības tiesības – Principi – Samērīgums – Apjoms – Pārkāpumu konstatējošā lēmuma atcelšana – Procesa atsākšana pārkāpuma konstatēšanas stadijā – Jauna pārkāpumu konstatējošā lēmuma pieņemšana – Pārkāpums – Neesamība
(LES 5. panta 4. punkts)
(skat. 269.–281. punktu)
10. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Komisijas rīcības brīvība – Pārbaude tiesā – Savienības tiesas neierobežota kompetence – Apjoms
(LESD 101., 261. un 263. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 31. pants; Komisijas Paziņojums 2006/C 210/02)
(skat. 283.–287. punktu)
11. Konkurence – Administratīvais process – Pārkāpumu konstatējošs lēmums, kas pieņemts pēc pirmā lēmuma, kas attiecas uz to pašu uzņēmumu un to pašu pārkāpumu, atcelšanas – “Ne bis in idem” principa pārkāpums – Neesamība
(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 50. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. pants)
(skat. 303.–312. punktu)
12. Konkurence – Administratīvais process – Noilgums izmeklēšanas veikšanai – Noilguma pārtraukšanu un apturēšanu reglamentējošie noteikumi – Savienības likumdevēja rīcības brīvība – Noteikumu, kuros paredzēts absolūts maksimālais noilguma termiņš, neesamība – Pieļaujamība
(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 25. panta 3. un 6. punkts)
(skat. 316.–322. punktu)
13. Konkurence – Administratīvais process – Komisijas lēmums, ar kuru konstatēts pārkāpums – Komisijas pienākums pierādīt pārkāpumu un tā ilgumu – Pierādīšanas pienākuma apjoms – Komisijas izraudzīto pierādījumu nepieciešamā precizitātes pakāpe – Netiešu pierādījumu kopums – Pārbaude tiesā – Apjoms – Lēmums, par kuru tiesai ir šaubas – Nevainīguma prezumpcijas principa ievērošana
(EOTK līguma 65. pants)
(skat. 330.–333. punktu)
14. Aizliegtas vienošanās – Saskaņotas darbības – Jēdziens – Cēloņsakarības starp darbību saskaņošanu un uzņēmumu rīcību tirgū nepieciešamība – Šīs cēloņsakarības esamības prezumpcija – Attiecīgā uzņēmuma pienākums atspēkot šo prezumpciju – Pierādījumi
(EOTK līguma 65. pants)
(skat. 337.–344. punktu)
15. Aizliegtas vienošanās – Aizliegums – Pārkāpumi – Nolīgumi un saskaņotas darbības, kas veido vienotu pārkāpumu – Uzņēmuma atzīšana par atbildīgu par visu pārkāpumu – Nosacījumi – Pierādījumu par aktīvu dalību aizliegtā vienošanās noteiktā laikposmā un dalības dažās sanāksmēs neesamība – Ietekmes neesamība
(EOTK līguma 65. pants)
(skat. 345.–346. un 354.–465. punktu)
16. Konkurence – Administratīvais process – Komisijas lēmums, ar kuru konstatēts pārkāpums – Komisijas pienākums pierādīt pārkāpumu un tā ilgumu – Pierādīšanas pienākuma apjoms – Pierādījums, ko sniedz zināms skaits netiešu pierādījumu un sakritību, kas liecina par turpinātas pretkonkurences rīcības esamību un ilgumu – Pieļaujamība
(EOTK līguma 65. pants)
(skat. 368.–373. punktu)
17. Aizliegtas vienošanās – Nolīgumi starp uzņēmumiem – Jēdziens – Dalība sanāksmēs ar pretkonkurences mērķi – Iekļaušana – Nosacījums – Norobežošanās no pieņemtajiem lēmumiem neesamība – Publiska norobežošanās – Vērtēšanas kritēriji
(EOTK līguma 65. pants)
(skat. 410. un 460. punktu)
18. Aizliegtas vienošanās – Saskaņotas darbības – Jēdziens – Koordinācija un sadarbība, kas nav saderīgas ar katra uzņēmuma pienākumu pašam neatkarīgi noteikt savu rīcību tirgū – Informācijas apmaiņa starp konkurentiem – Informācijas apmaiņa, kas var kliedēt neskaidrības par attiecīgo uzņēmumu paredzēto rīcību
(EOTK līguma 65. panta 1. punkts)
(skat. 513.–518. punktu)
19. Aizliegtas vienošanās – Aizliegums – Pārkāpumi – Nolīgumi un saskaņotas darbības, kas veido vienotu pārkāpumu – Uzņēmuma atzīšana par atbildīgu par visu pārkāpumu – Nosacījumi – Prakse un pārkāpjošas darbības, kas ir daļa no kopējā plāna – Novērtēšana – Kritēriji – Ieguldījums pārkāpuma vienota mērķa sasniegšanā – Papildinošās saiknes starp pārmestajām darbībām nepieciešamība – Neesamība
(EOTK līguma 65. panta 1. punkts)
(skat. 534.–538. punktu)
Rezumējums
Vispārējā tiesa apstiprina sodu no 2,2 miljoniem EUR līdz 5,1 miljoniem EUR, ko Komisija piemēroja četriem uzņēmumiem par to dalību aizliegtas vienošanās pārkāpumā Itālijas stiegrojuma apaļtērauda tirgū
Ar 2002. gada 17. decembra lēmumu Eiropas Komisija konstatēja, ka astoņi uzņēmumi un uzņēmumu apvienība ir pārkāpuši Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dibināšanas līguma (turpmāk tekstā – “EOTKL”) 65. panta 1. punktu, laikposmā no 1989. gada decembra līdz 2000. gada jūlijam piedaloties aizliegtas vienošanās pārkāpumā Itālijas stiegrojuma apaļtērauda tirgū, kuras mērķis vai sekas bija noteikt cenas un ierobežot vai kontrolēt ražošanu vai pārdošanu (turpmāk tekstā – “pirmais lēmums”) (1).
Vispārējā tiesa atcēla minēto lēmumu, jo izmantotais juridiskais pamats, proti, EOTK līguma 65. panta 4. un 5. punkts, lēmuma pieņemšanas brīdī vairs nebija spēkā – EOTK līgums beidzās 2002. gada 23. jūlijā (2). Tādēļ 2009. gada 30. septembrī un 8. decembrī Komisija pieņēma jaunu lēmumu, konstatējot to pašu pārkāpumu, bet balstoties uz EK līgumu un Regulu (EK) Nr. 1/2003 (3) (turpmāk tekstā – “otrais lēmums”) (4).
Šo otro lēmumu, ko Vispārējā tiesa ir apstiprinājusi ar 2014. gada 9. decembra spriedumiem (turpmāk tekstā – “2014. gada 9. decembra spriedumi”) (5), Tiesa atcēla. Tiesas ieskatā – Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatot, ka Komisijai nebija pienākuma organizēt jaunu uzklausīšanu procesā, kura rezultātā tika pieņemts otrais lēmums (6), un tādas uzklausīšanas neveikšana ir būtisku procedūras noteikumu pārkāpums. Tādējādi Tiesa uzskatīja, ka pirmā uzklausīšana, kas tika organizēta, lai varētu pieņemt pirmo lēmumu, neatbilda procesuālajām prasībām attiecībā uz lēmuma pieņemšanu, pamatojoties uz Regulu Nr. 1/2003, jo dalībvalstu konkurences iestādes tajā nav piedalījušās. Tādējādi Tiesa pilnībā atcēla 2014. gada 9. decembra spriedumus.
Atsākot procesu tajā posmā, kurā Tiesa bija konstatējusi prettiesiskumu, Komisija no jauna organizēja uzklausīšanu un ar 2019. gada 4. jūlija lēmumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) (7) no jauna konstatēja pārkāpumu, kurš ir otrā lēmuma priekšmets. Tomēr procesa ilguma dēļ visiem uzņēmumiem adresātiem tika piešķirts uzliktā naudas sodu samazinājums par 50 %.
Četri no astoņiem attiecīgajiem uzņēmumiem, proti, Ferriera Valsabbia SpA un Valsabbia Investimenti SpA, Alfa Acciai SpA, Feralpi Holdings SpA un Ferriere Nord SpA (turpmāk tekstā – “prasītāji”), cēla prasību par apstrīdētā lēmuma, ar kuru tiem uzlikts sods no 2,2 līdz 5,1 miljonam EUR (8), atcelšanu. Vispārējās tiesas ceturtā palāta paplašinātā sastāvā visas šīs prasības noraidīja un šajā ziņā skaidro nosacījumus, ar kādiem Komisija var pieņemt lēmumu par sodu gandrīz trīsdesmit gadus pēc pārkāpumu veidojošo darbību sākuma, neapdraudot ieinteresēto personu tiesības uz aizstāvību vai saprātīga termiņa principu. Vispārējā tiesa arī lemj par noilguma termiņa naudas sodu uzlikšanas jomā pārtraukšanas un apturēšanas režīma likumību, kā arī par recidīva vērā ņemšanas nosacījumiem naudas sodu aprēķinā.
Vispārējās tiesas vērtējums
Lietās T‑655/19, T‑656/19, T‑657/19 un T‑667/19 Vispārējā tiesa noraidīja prasības pamatu saistībā ar pārkāpumiem Komisijas jaunās uzklausīšanas organizēšanā.
Atgādinot, ka tāda akta, ar kuru tiek pabeigts administratīvais process, atcelšana neietekmē visus posmus pirms tā pieņemšanas, bet tikai tos, uz kuriem attiecas motīvi, kuri ir pamatojuši tā atcelšanu, Vispārējā tiesa šajā lietā būtībā apstiprina, ka Komisija varēja atsākt procesu no uzklausīšanas posma.
Šajā ziņā Vispārējā tiesa, pirmkārt, noraida prasītāju argumentus, saskaņā ar kuriem Padomdevēja komitejā esošo dalībvalstu konkurences iestāžu pārstāvju objektivitāte jaunajā uzklausīšanā netika garantēta, jo šie pārstāvji zināja Komisijas pirmo un otro lēmumu, kā arī Vispārējās tiesas nostāju 2014. gada 9. decembra spriedumos.
Šajā sakarā Vispārējā tiesa atgādina, ka, tad, ja tiesību akts tiek atcelts, tas izzūd no tiesību sistēmas un tiek uzskatīts par nekad neeksistējušu. Tāpat arī Vispārējās tiesas spriedumi izzūd ar atpakaļejošu spēku no tiesību sistēmas, ja tie ir atcelti apelācijas tiesvedībā. Līdz ar to brīdī, kad padomdevēja komiteja sniedza savu atzinumu, gan Komisijas lēmumi, gan 2014. gada 9. decembra spriedumi bija izzuduši ar atpakaļejošu spēku no Savienības tiesību sistēmas. Turklāt, tā kā Tiesas atcelšanas spriedumā pieņemtā risinājuma zināšana ir raksturīga pienākumam izdarīt secinājumus no šī sprieduma, no tā nevar secināt attiecīgo konkurences iestāžu objektivitātes trūkumu.
Vispārējā tiesa, otrām kārtām, noraida iebildumu, saskaņā ar kuru, neuzaicinot uz uzklausīšanu vairākas organizācijas, kurām bija būtiska loma lietas izmeklēšanā, Komisija esot ietekmējusi prasītāju tiesības uz aizstāvību.
Konkrētāk, attiecībā uz to organizāciju klātneesamību, kuras ir atteikušās procesa agrākā stadijā apstrīdēt pirmo vai otro tām adresēto lēmumu (9), Vispārējā tiesa uzskata, ka, tā kā minētais lēmums attiecībā uz tām ir kļuvis galīgs, Komisija nav pieļāvusi kļūdu, izslēdzot šīs organizācijas no jaunās uzklausīšanas dalībnieku loka. Attiecībā uz tādas trešās personas, kuras tiesības piedalīties administratīvajā procesā tika atzītas 2002. gadā, klātneesamību Vispārējā tiesa uzskata, ka Komisija ir pareizi konstatējusi, ka, tā kā šī organizācija bija piedalījusies pirmajā uzklausīšanā, bet nebija klāt otrajā uzklausīšanā, kura tika organizēta saistībā ar pirmā lēmuma pieņemšanu, tā ir zaudējusi interesi vēlreiz piedalīties procesā.
Trešām kārtām, Vispārējā tiesa noraida argumentāciju, saskaņā ar kuru, ievērojot laiku, kas pagājis, tirgus dalībnieku identitātes un tirgus struktūras izmaiņas bija tādas, ka vairs neesot bijis iespējams rīkot uzklausīšanu līdzvērtīgos apstākļos tiem, kādi pastāvējuši 2002. gadā. Vispārējās tiesas ieskatā Komisija bija veikusi pareizu novērtējumu, secinot, ka, ņemot vērā procesa atsākšanas brīdī pastāvošos apstākļus, tās turpināšana vēl bija atbilstošs risinājums.
Savukārt pamati, ar kuriem tiek izvirzīts saprātīga termiņa principa pārkāpums, tiek noraidīti. No vienas puses, prasītāji pārmeta Komisijai, ka tā nav pārbaudījusi, vai apstrīdētā lēmuma pieņemšana vēl bija saderīga ar saprātīga termiņa principu. No otras puses, tie apstrīdēja procesa, kura rezultātā tika pieņemts attiecīgais lēmums, ilgumu.
Šajā ziņā Vispārējā tiesa konstatē, pirmām kārtām, ka Komisija bija analizējusi administratīvā procesa ilgumu pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, jo iemesli varēja izskaidrot procesa ilgumu un no tā izrietošās sekas. Tādējādi tā bija izpildījusi savu pienākumu ņemt vērā no saprātīga termiņa principa izrietošās prasības, izvērtējot iespēju uzsākt vajāšanu un pieņemt lēmumu, piemērojot konkurences tiesību normas.
Attiecībā uz procesa ilgumu Vispārējā tiesa, otrām kārtām, norāda, ka saprātīga termiņa pārsniegšana var izraisīt lēmuma atcelšanu tikai ar diviem nosacījumiem: ja procesa ilgums bijis nesaprātīgs un ja saprātīga termiņa pārsniegšana kavējusi tiesību uz aizstāvību īstenošanu.
Taču, ņemot vērā lietas iznākuma nozīmīgumu ieinteresētajai personai, lietas sarežģītību, prasītāju un kompetento iestāžu rīcību, administratīvā procesa posmu ilgums šajā lietā nebija nesaprātīgs. Turklāt administratīvā procesa kopējais ilgums daļēji ir radies pārtraukumu pārbaudes tiesā dēļ saistībā ar Savienības tiesā celto prasību skaitu par dažādiem lietas aspektiem. Pie tam, tā kā visa procesa laikā prasītājiem vismaz septiņas reizes bija iespēja paust savu viedokli un izvirzīt savus argumentus, to tiesības uz aizstāvību netika skartas.
Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Komisija izpildījusi arī savu pienākumu norādīt pamatojumu attiecībā uz procesa ilguma ņemšanu vērā. Tā bija tieši pamatojusi jauna lēmuma, ar kuru tiek konstatēta pārkāpuma esamība un uzlikts naudas sods attiecīgajiem uzņēmumiem, pieņemšanu, lai sasniegtu mērķi, lai šie uzņēmumi nepaliktu nesodīti un lai tie tiktu atturēti no līdzīga pārkāpuma izdarīšanas nākotnē.
Lietās T‑657/19 un T‑667/19 Vispārējā tiesa noraida arī pamatus saistībā ar non bis in idem principa pārkāpumu, kā arī pamatus, ar kuriem tiek apstrīdēta Regulas Nr. 1/2003 25. panta 3.–6. punktā paredzētā noilguma pārtraukšanas un apturēšanas režīma likumība.
Atgādinājumam – princips non bis in idem aizliedz kādu uzņēmumu atkārtoti sodīt vai īstenot vajāšanu saistībā ar pretkonkurences rīcību, par kuru tas ir sodīts vai atzīts par tādu, kas par to nav atbildīgs, ar agrāku lēmumu, kurš vairs nav pārsūdzams. Savukārt, ja pirmais lēmums tika atcelts ar formu saistītu iemeslu dēļ, nelemjot par pārmestajiem faktiem pēc būtības, šis princips neliedz atkārtoti sākt vajāšanu par vienu un to pašu pretkonkurences rīcību, ja ar jauno lēmumu uzliktie sodi tiek nevis pievienoti sodiem, kas tika uzlikti ar atcelto lēmumu, bet gan aizstāj tos.
Šajā ziņā Vispārējā tiesa atzīmē, ka gan pirmais, gan otrais lēmums tika atcelti, nepieņemot galīgo nostāju pēc būtības. Turklāt, pat ja Vispārējā tiesa 2014. gada 9. decembra spriedumos bija lēmusi par prasītāju izvirzītajiem pamatiem pēc būtības, šos spriedumus Tiesa pilnībā atcēla. Bez tam ar apstrīdēto lēmumu uzliktie sodi aizstāja tos, kas tika uzlikti ar otro lēmumu, ar kuru tika aizstāti ar pirmo lēmumu uzliktie sodi. Vispārējā tiesa no tā secina, ka, pieņemot apstrīdēto lēmumu, Komisija nav pārkāpusi non bis in idem principu.
Izvirzot iebildi par piemērojamā noilguma apturēšanas un pārtraukšanas režīma prettiesiskumu, prasītāji turklāt apstrīdēja Savienības likumdevēja noteikta absolūta maksimālā termiņa neesamību, pēc kura jebkāda Komisijas vajāšana būtu izslēgta, neraugoties uz sākotnējā noilguma termiņa iespējamo pārtraukšanu vai apturēšanu.
Saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 25. pantu piecu gadu noilguma termiņu naudas sodu vai periodisku soda maksājumu uzlikšanai aptur uz laiku, kamēr Komisijas lēmumu izskata Tiesas procesā, un šajā gadījumā to pagarina uz laiku, uz kuru noilguma termiņš ir pārtraukts. Vispārējā tiesa uzskata, ka šī sistēma izriet no Savienības likumdevēja veiktās saskaņošanas starp diviem atšķirīgiem mērķiem, proti, nepieciešamību nodrošināt tiesisko drošību un prasību nodrošināt tiesību ievērošanu, izmeklējot, konstatējot un sankcionējot par Savienības tiesību pārkāpumiem. Veicot šo izsvēršanu, Savienības likumdevējs nav pārsniedzis tam šajā ziņā atzīto rīcības brīvību.
Vispārējā tiesa norāda, ka, lai gan noilguma termiņš tiek apturēts gadījumā, ja tiek celta prasība Savienības tiesā, tomēr šī iespēja, lai to īstenotu, prasa pasākumus, kas jāveic pašiem uzņēmumiem. Tādējādi Savienības likumdevējam nevar pārmest, ka pēc vairāku prasību celšanas, no kurām katru iesniedz attiecīgie uzņēmumi, procesa noslēgumā pieņemamais nolēmums tiek pieņemts pēc noteiktā termiņa. Turklāt personas, kas sūdzas par nesamērīgi ilgu procesu, var apstrīdēt šo ilgumu, veicot soļus šī procesa noslēgumā pieņemtā nolēmuma atcelšanai, ar nosacījumu, ka saprātīga termiņa pārsniegšana ir kavējusi tiesību uz aizstāvību īstenošanu. Ja šī pārsniegšana nerada šādu tiesību pārkāpumu, personas, kas sūdzas par nesamērīgi ilgu procesu, var celt prasību par zaudējumu atlīdzību Savienības tiesā.
Lietās T‑657/19 un T‑667/19 Vispārējā tiesa, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, norāda, ka, lai noteiktu prasītājiem uzlikto naudas sodu apmēru, ir jāņem vērā to atturošās iedarbības vājināšanos sakarā ar gandrīz divdesmit gadu laiku, kas pagājis no pārkāpuma beigām līdz apstrīdētā lēmuma pieņemšanai, tādējādi apstiprinot, aizstājot pamatojumu, nepieciešamību uzlikt naudas sodu minētajiem prasītājiem. Šajā ziņā tā uzskata, ka minētā naudas soda apmēra samazinājums par 50 %, ko piešķīrusi Komisija, šim nolūkam ir piemērots.
Visbeidzot lietā T‑667/19 Vispārējā tiesa noraida Ferriere Nord SpA prasības pamatu, kas attiecas uz uzliktā naudas soda apmēra palielināšanas recidīva dēļ prettiesiskumu.
Attiecībā uz Ferriere Nord SpA tiesību uz aizstāvību ievērošanu Vispārējā tiesa norāda, ka, ja Komisija vēlas vainot juridisko personu konkurences tiesību pārkāpumā un šajā sakarā plāno šai personai piemērot recidīvu kā atbildību pastiprinošu apstākli, paziņojumā par iebildumiem, ko tā adresē šai personai, ir jāietver visi fakti, kas šai personai ļauj nodrošināt savu aizstāvību, it īpaši tie, kas var pamatot recidīva nosacījumu izpildi.
Tātad, izvērtējot visus lietas materiālos esošos apstākļus, Vispārējā tiesa norāda, ka Komisijas nodoms saistībā ar recidīvu ņemt vērā Ferriere Nord SpA iepriekš adresēto lēmumu par soda uzlikšanu bija pietiekami paredzams. Turklāt prasītājai ir bijusi iespēja iesniegt savus apsvērumus par šo jautājumu procesā, kura rezultātā tika pieņemts apstrīdētais lēmums.
Saistībā ar iebildumiem par laikposmu, kas pagājis starp abiem pārkāpumiem, kas ņemti vērā recidīvā, Vispārējā tiesa precizē, ka, lai gan neviens noilguma termiņš neliedz konstatēt recidīvu, tomēr, lai ievērotu samērīguma principu, Komisija nevar ņemt vērā agrākus lēmumus, ar kuriem uzņēmums tiek sodīts, bez ierobežojuma laikā. Tomēr, ņemot vērā īso laikposmu starp abiem attiecīgajiem pārkāpumiem, proti, trīs gadus un astoņus mēnešus, Komisija pamatoti uzskatīja, ka naudas soda pamatsummas palielinājums recidīva dēļ ir pamatots, ņemot vērā Ferriere Nord SpA tendenci pārkāpt konkurences tiesību normas, lai gan izmeklēšana ir ilgusi noteiktu laiku.
Tātad, ņemot vērā visu iepriekš minēto, prasītāju prasības ir jānoraida pilnībā.