TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)
2023. gada 7. septembrī (*)
Valsts pienākumu neizpilde – Publiski pakalpojumu līgumi – Valsts spiestuve – Personu apliecinošu dokumentu un citu oficiālu dokumentu izgatavošana, kā arī šādu dokumentu pārvaldības sistēmu sagatavošana – Valsts tiesību akti, kuros paredzēta šādas izgatavošanas līgumu slēgšanas tiesību piešķiršana publisko tiesību uzņēmumam, iepriekš neizmantojot iepirkuma procedūru – LESD 346. panta 1. punkta a) apakšpunkts – Direktīva 2014/24/ES – 1. panta 1. un 3. punkts – 15. panta 2. un 3. punkts – Īpaši drošības pasākumi – Dalībvalsts būtisku drošības interešu aizsardzība
Lietā C‑601/21
par prasību sakarā ar pienākumu neizpildi atbilstoši LESD 258. pantam, ko 2021. gada 28. septembrī cēlusi
Eiropas Komisija, ko sākotnēji pārstāvēja P. Ondrůšek, M. Siekierzyńska, A. Stobiecka‑Kuik un G. Wils, vēlāk – G. Gattinara, P. Ondrůšek, A. Stobiecka‑Kuik un G. Wils, pārstāvji,
prasītāja,
pret
Polijas Republiku, ko pārstāv B. Majczyna, E. Borawska‑Kędzierska un M. Horoszko, pārstāvji,
atbildētāja,
Tiesa (pirmā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev], Tiesas priekšsēdētāja vietnieks L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen] (referents), tiesneši P. Dž. Švīrebs [P. G. Xuereb], T. fon Danvics [T. von Danwitz] un A. Kumins [A. Kumin],
ģenerāladvokāts: N. Emiliu [N. Emiliou],
sekretārs: Č. Di Bella [C. Di Bella], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2022. gada 1. decembra tiesas sēdi,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2023. gada 2. martā tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Prasības pieteikumā Eiropas Komisija lūdz Tiesu konstatēt, ka, Polijas tiesību aktos ieviešot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2014/24/ES (2014. gada 26. februāris) par publisko iepirkumu un ar ko atceļ Direktīvu 2004/18/EK (OV 2014, L 94, 65. lpp.) neparedzētus izņēmumus attiecībā uz dažu dokumentu, veidlapu un marku izgatavošanu, Polijas Republika nav izpildījusi Direktīvas 2014/24 1. panta 1. un 3. punktā un 15. panta 2. un 3. punktā, skatītu kopsakarā ar LESD 346. panta 1. punkta a) apakšpunktu, paredzētos pienākumus.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
2 Direktīvas 2014/24 1. pantā ir noteikts:
“1. Šajā direktīvā ir paredzēti noteikumi par līgumslēdzēju iestāžu rīkoto iepirkumu procedūrām attiecībā uz publiskiem līgumiem, kā arī metu konkursiem, par kuru vērtību paredz, ka tā nav mazāka par 4. pantā noteiktajām robežvērtībām.
2. Šīs direktīvas nozīmē iepirkums ir vienas vai vairāku līgumslēdzēju iestāžu veikta būvdarbu, piegāžu vai pakalpojumu iegāde, izmantojot publisku līgumu, no šo līgumslēdzēju iestāžu izraudzītiem ekonomikas dalībniekiem neatkarīgi no tā, vai būvdarbi, piegādes vai pakalpojumi ir vai nav paredzēti sabiedriskam mērķim.
3. Šīs direktīvas īstenošanai piemēro LESD 346. pantu.
[..]”
3 Atbilstoši šīs direktīvas 2. panta 1. punkta 6. un 9. apakšpunktam:
“Šajā direktīvā izmanto šādas definīcijas:
[..]
6) “publiski būvdarbu līgumi” ir publiski līgumi, kuru priekšmets ir kāda no šādām darbībām:
a) tādu būvdarbu izpilde vai projektēšana un izpilde, kas saistīti ar kādu no darbībām II pielikuma nozīmē;
b) būves realizācija vai projektēšana un realizācija;
c) būves realizācija, izmantojot jebkādus līdzekļus, atbilstīgi prasībām, ko noteikusi līgumslēdzēja iestāde, kurai ir izšķiroša ietekme uz būves veidu vai projektu;
[..]
9) “publiski pakalpojumu līgumi” ir publiski līgumi, kuru priekšmets ir tādu pakalpojumu sniegšana, kas nav 6. apakšpunktā minētie pakalpojumi.”
4 Minētās direktīvas 4. pantā ir noteiktas robežvērtības, no kurām sākot tā ir piemērojama.
5 Šīs pašas direktīvas 12. panta “Publiskie līgumi starp publiskā sektora subjektiem” 1. punktā ir noteikts:
“Publisks līgums, kura slēgšanas tiesības līgumslēdzēja iestāde piešķīrusi kādai juridiskai personai, kas ir privāto vai publisko tiesību subjekts, neietilpst šīs direktīvas darbības jomā, ja ir izpildīti visi šādi nosacījumi:
a) līgumslēdzēja iestāde attiecībā uz juridisko personu īsteno līdzīgu kontroli, kādu tā īsteno attiecībā uz savām struktūrvienībām;
b) vairāk nekā 80 % no kontrolētās juridiskās personas darbībām tiek veiktas, izpildot uzdevumus, ko tai uzticējusi kontrolējošā līgumslēdzēja iestāde vai citas juridiskas personas, ko kontrolē minētā līgumslēdzēja iestāde; un
c) kontrolētajai juridiskajai personai nav privāta kapitāla tiešas līdzdalības, izņemot tādus privātā kapitāla līdzdalības veidus, kas neietver kontroli un bloķēšanu, kā noteikts valsts tiesību aktos, saskaņā ar Līgumiem, un kam nav izšķirošas ietekmes uz kontrolēto juridisko personu.
[..]”
6 Direktīvas 2014/24 15. panta “Aizsardzība un drošība” 2. un 3. punktā ir paredzēts:
“2. Šo direktīvu nepiemēro publiskiem līgumiem un metu konkursiem, kam nav citādā ziņā piemērojams izņēmums saskaņā ar 1. punktu, ciktāl dalībvalsts būtisko drošības interešu aizsardzību nevar nodrošināt ar mazāk ierobežojošiem pasākumiem, piemēram, nosakot prasības, kas vērstas uz konfidencialitātes aizsardzību informācijai, ko līgumslēdzēja iestāde dara pieejamu līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras laikā, kā paredzēts šajā direktīvā.
Turklāt un saskaņā ar LESD 346. panta 1. punkta a) apakšpunktu šo direktīvu nepiemēro publiskiem līgumiem un metu konkursiem, kam citādā ziņā nav piemērojams izņēmums saskaņā ar šā panta 1. punktu, ciktāl šīs direktīvas piemērošanas dēļ dalībvalstij būtu pienākums sniegt informāciju, kuras izpaušanu tā uzskata par savu būtisko drošības interešu apdraudējumu.
3. Ja iepirkums un publiska līguma vai metu konkursa izpilde ir pasludināta par slepenu vai arī tiem jāpiemēro īpaši drošības pasākumi saskaņā ar dalībvalstī spēkā esošiem normatīviem un administratīviem aktiem, šo direktīvu nepiemēro ar noteikumu, ka dalībvalsts ir noteikusi, ka tās attiecīgās būtiskās intereses nevar nodrošināt ar mazāk ierobežojošiem pasākumiem, piemēram, tādiem, kas minēti 2. punkta pirmajā daļā.”
7 Šīs direktīvas 28. panta “Slēgta procedūra” 1. un 2. punkts ir formulēts šādi:
“1. Slēgtās procedūrās jebkurš ekonomikas dalībnieks var iesniegt dalības pieteikumu, atsaucoties uz paziņojumu par iepirkuma izsludināšanu [..].
[..]
2. Piedāvājumu var iesniegt tikai tie ekonomikas dalībnieki, kurus līgumslēdzēja iestāde ir uzaicinājusi to darīt pēc sniegtās informācijas izvērtēšanas. Līgumslēdzējas iestādes var saskaņā ar 65. pantu ierobežot atbilstīgo kandidātu skaitu, ko uzaicinās piedalīties procedūrā.
[..]”
8 Minētās direktīvas 29. panta “Konkursa procedūra ar sarunām” 6. punktā ir noteikts:
“Lai samazinātu apspriežamo piedāvājumu skaitu, konkursa procedūra ar sarunām var norisināties secīgos posmos, piemērojot līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas kritērijus, kuri norādīti paziņojumā par līgumu, uzaicinājumā apstiprināt ieinteresētību vai citā iepirkuma procedūras dokumentā. [..]”
9 Šīs pašas direktīvas 30. panta 4. punktā ir noteikts:
“Lai samazinātu dialoga gaitā apspriežamo risinājumu skaitu, konkursa dialogs var norisināties secīgos posmos, piemērojot līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas kritērijus, kuri noteikti paziņojumā par līgumu vai aprakstošajā dokumentā. Paziņojumā par līgumu vai aprakstošajā dokumentā līgumslēdzēja iestāde norāda, vai tā izmantos minēto iespēju.”
10 Direktīvas 2014/24 42. pantā ir paredzēti noteikumi, saskaņā ar kuriem līgumslēdzējas iestādes var sagatavot tehniskās specifikācijas un ņemt tās vērā, atlasot piedāvājumus. Šī panta 1. punktā ir noteikts:
“Tehniskās specifikācijas, kas definētas VII pielikuma 1. punktā, izklāsta iepirkuma procedūras dokumentos. Tehniskās specifikācijas nosaka būvdarbu, pakalpojuma vai piegādes nepieciešamos raksturlielumus.
Minētie raksturlielumi var arī attiekties uz pieprasīto būvdarbu, piegāžu vai pakalpojumu īpašu ražošanas vai sniegšanas procesu vai metodi vai uz īpašu procesu kādam citam to aprites cikla posmam, pat ja šādi faktori nepieder to materiālajai būtībai, ja vien tie ir saistīti ar līguma priekšmetu un atbilst līguma vērtībai un mērķiem.
Tehniskajās specifikācijās var arī norādīt, vai būs vajadzīga intelektuālā īpašuma tiesību nodošana.
[..]”
11 Atbilstoši šīs direktīvas 58. pantam “Atlases kritēriji”:
“1. Atlases kritēriji var attiekties uz:
a) atbilstību profesionālās darbības veikšanai;
b) saimniecisko un finansiālo stāvokli;
c) tehniskām un profesionālām spējām.
Līgumslēdzējas iestādes 2., 3. un 4. punktā minētos kritērijus ekonomikas dalībniekiem var piemērot tikai kā prasības attiecībā uz dalību. Starp prasībām tās iekļauj tikai tādas, ar kurām var atbilstoši nodrošināt, ka kandidātam vai pretendentam ir juridiskās un finansiālās iespējas un tehniskās un profesionālās spējas izpildīt piešķiramo līgumu. Visas prasības ir saistītas un samērīgas ar līguma priekšmetu.
2. Attiecībā uz piemērotību profesionālās darbības veikšanai līgumslēdzējas iestādes var prasīt, lai ekonomikas dalībnieki būtu reģistrēti kādā no profesionālajiem vai komercreģistriem dalībvalstī, kurā tie veic uzņēmējdarbību, kā aprakstīts XI pielikumā, vai lai tie ievērotu jebkuru citu prasību, kas noteikta minētajā pielikumā.
[..]
3. Attiecībā uz saimniecisko un finansiālo stāvokli līgumslēdzējas iestādes var noteikt prasības, kas nodrošina, ka ekonomikas dalībniekiem ir saimnieciskās un finansiālās spējas, kas vajadzīgas līguma izpildei. Šajā nolūkā līgumslēdzējas iestādes var jo īpaši prasīt, lai ekonomikas dalībniekiem būtu konkrēts gada minimālais apgrozījums, tostarp konkrēts minimālais apgrozījums līguma jomā. Turklāt līgumslēdzējas iestādes var prasīt, lai ekonomikas dalībnieki sniegtu informāciju par saviem gada pārskatiem, kuros būtu norādītas attiecības, piemēram, starp aktīviem un saistībām. Tās var prasīt arī pienācīgu līmeni attiecībā uz profesionālā riska apdrošināšanu.
[..]
4. Attiecībā uz tehniskajām un profesionālajām spējām līgumslēdzējas iestādes var noteikt prasības, kas nodrošina, ka ekonomikas dalībnieku rīcībā ir cilvēkresursi un tehniskie resursi, un pieredze, kas vajadzīgi, lai pildītu līgumu saskaņā ar atbilstīgu kvalitātes standartu.
Līgumslēdzējas iestādes var jo īpaši prasīt, lai ekonomikas dalībniekiem būtu pietiekams pieredzes līmenis, ko pierāda atbilstīgas atsauksmes par iepriekšējos gados pildītajiem līgumiem. Līgumslēdzēja iestāde var pieņemt, ka ekonomikas dalībniekam nav nepieciešamo profesionālo spēju, ja līgumslēdzēja iestāde ir konstatējusi, ka ekonomikas dalībniekam ir interešu konflikts, kas var negatīvi ietekmēt līguma izpildi.
Iepirkumu procedūrās par piegādēm [..] ekonomikas dalībnieku profesionālo spēju sniegt pakalpojumu [..] var novērtēt, ņemot vērā to prasmes, efektivitāti, pieredzi un uzticamību.
[..]”
12 Minētās direktīvas 63. panta “Paļaušanās uz citu subjektu spējām” 1. punktā ir paredzēts:
“Attiecībā uz kritērijiem, kuri attiecas uz saimniecisko un finansiālo stāvokli, kā noteikts 58. panta 3. punktā, un attiecībā uz kritērijiem, kuri attiecas uz tehnisko un profesionālo spēju, kā noteikts 58. panta 4. punktā, ekonomikas dalībnieks var attiecīgā gadījumā un saistībā ar konkrētu līgumu paļauties uz citu subjektu spējām neatkarīgi no tā, kāda veida juridiskās saiknes pastāv starp to un šiem subjektiem. [..]
[..]
Ja ekonomikas dalībnieks vēlas paļauties uz citu subjektu spējām, tas līgumslēdzējai iestādei pierāda, ka viņa rīcībā būs nepieciešamie līdzekļi, piemēram, uzrādot minēto subjektu saistības šajā sakarā.
[..]”
13 Šīs pašas direktīvas 71. pantā ir paredzēta apakšuzņēmuma līgumu slēgšanas kārtība.
Polijas tiesības
14 2004. gada 29. janvāra ustawa Prawo zamówień publicznych (Publiskā iepirkuma likums; Dz. U. Nr. 19, 177. pozīcija), kurā grozījumi izdarīti ar 2018. gada 22. novembra ustawa o dokumentach publicznych (Publisko dokumentu likums; 2019. gada Dz. U., 53. pozīcija) (turpmāk tekstā – “Publiskā iepirkuma likums”), 4. panta 5.c punktā bija paredzēts:
“Šī direktīva neattiecas uz:
[..]
5c) ražošanas publiskajiem līgumiem:
a) [Publisko dokumentu likuma] 5. panta 2. punktā minētajām publisko dokumentu veidlapām, kā arī uz to personalizāciju vai individualizāciju,
b) akcīzes nodokļa markām,
c) [1997. gada 20. jūnija] Likumā par ceļu satiksmes noteikumiem [(2018. gada Dz. U., 1990. pozīcija) ar vēlākiem grozījumiem] paredzēto likumisko marķējumu un kontroles uzlīmēm,
d) 2011. gada 5. janvāra Likuma par Vēlēšanu kodeksu (2019. gada Dz. U., 684. un 1504. pozīcija) 40. pantā un 2003. gada 14. marta Valsts referendumu likuma (2019. gada Dz. U., 1444. un 1504. pozīcija) 20. pantā paredzētajiem balsošanas biļeteniem,
e) hologrāfiskajām zīmēm uz vēlētāja apliecībām, kas minētas [Likuma par Vēlēšanu kodeksu] 32. panta 1. punktā,
f) mikroprocesoru mikroshēmām ar programmatūru publisko dokumentu pārvaldībai, datorsistēmām un datubāzēm, kas nepieciešamas [Publisko dokumentu likuma] 5. panta 2. punktā minēto publisko dokumentu, kuri satur elektronisku mikroshēmu, izmantošanai atbilstoši to mērķim.”
15 Publisko dokumentu likuma 5. panta 2. punktā minētie publiskie dokumenti ir:
“1) personas apliecības;
2) pases;
3) 2015. gada 5. augusta Likuma par darbu jūrniecībā 10. panta 1. punktā minētās jūrnieku grāmatiņas;
4) dokumenti, kas izsniegti saskaņā ar 2014. gada 28. novembra Civilstāvokļa aktu likuma 44. panta 1. punktu un 83. panta 1. punktu;
5) dokumenti, kas izsniegti ārvalstniekiem saskaņā ar 2013. gada 12. decembra Ārvalstnieku likuma 37. pantu un 226. pantu;
6) dokumenti, kas izsniegti ārvalstu diplomātisko pārstāvniecību un konsulāro dienestu locekļiem vai personām, kas tiem pielīdzinātas saskaņā ar likumiem, konvencijām vai starptautiskajām paražu tiesībām, kā arī dokumenti, kas izsniegti viņu ģimenes locekļiem, kuri dzīvo ar viņiem vienā mājsaimniecībā, saskaņā ar [Ārvalstnieku likuma] 61. pantu;
7) dokuments, kas izsniegts Eiropas Savienības pilsoņiem saskaņā ar 2006. gada 14. jūlija Likuma par Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņu un viņu ģimenes locekļu ieceļošanu Polijas Republikas teritorijā, uzturēšanos tajā un izceļošanu no tās 48. panta 1. punktu;
8) dokumenti, kas izsniegti [..] Savienības pilsoņu ģimenes locekļiem [..] saskaņā ar [Likuma par Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņu un viņu ģimenes locekļu ieceļošanu Polijas Republikas teritorijā, uzturēšanos tajā un izceļošanu no tās] 30. panta 1. punktu un 48. panta 2. punktu;
9) dokumenti, kas izsniegti ārvalstniekiem saskaņā ar 2003. gada 13. jūnija Likuma par aizsardzības piešķiršanu ārvalstniekiem Polijas Republikas teritorijā 55. panta 1. punktu un 89.i panta 1. punktu;
10) izpildraksti, ko izsniegušas tiesas vai tiesu amatpersonas;
11) galīgo spriedumu kopijas, ar ko konstatē tiesību iegūšanu, pastāvēšanu vai izbeigšanos vai kas attiecas uz civilstāvokli;
12) spriedumu vai apliecību kopijas, ko izdevusi tiesa, pilnvarojot pārstāvēt personu, veikt tiesisku darbību vai pārvaldīt konkrētu īpašumu;
13) tiesu un tiesu amatpersonu tādu rīkojumu kopijas par izpildu formulas piestiprināšanu izpildrakstam, kuri nav uzskaitīti 1964. gada 17. novembra Likuma par Civilprocesa kodeksu 777. panta 1. punkta 1. un 1.1 apakšpunktā, ja to priekšmets ir izpildraksts, kuru nav izdevusi tiesa;
14) dokumentu kopijas un izraksti no dokumentiem, kas attiecas uz 1991. gada 14. februāra Notariāta likuma 79. panta 1.–1.b punktā un 4. punktā minētajām notariālajām darbībām, 79. panta 2. punktā minētajiem apliecinājumiem un 79. panta 5. punktā minētajiem protestiem;
15) gaisakuģa apkalpes locekļa apliecība;
16) militārā dienesta apliecības, kas izsniegtas personām, kuras reģistrētas bruņoto spēku reģistrā saskaņā ar 1967. gada 21. novembra Likuma par vispārēju pienākumu aizstāvēt Polijas Republiku 54. panta 1. punktu;
17) karavīru personas dokumenti, kas izsniegti saskaņā ar 2003. gada 11. septembra Profesionālā militārā dienesta likuma 48. panta 1. punktu;
18) personas apliecības, kas izsniegtas saskaņā ar [Profesionālā militārā dienesta likuma] 137.c panta 1. punktu;
19) personas apliecības, kas izsniegtas saskaņā ar [Likuma par vispārēju pienākumu aizstāvēt Polijas Republiku] 54.a panta 1. punktu;
20) norāde pasē, kas paredzēta 2006. gada 13. jūlija Pasu likuma 19. panta 1. punktā;
21) vīzas uzlīme;
22) “Polijas pilsoņa karte” (Karta Polaka);
23) karte, kas apliecina invaliditāti vai invaliditātes pakāpi;
24) atļauja strādāt par ārstu;
25) atļauja strādāt par zobārstu;
26) autovadītāja apliecība;
27) profesionālās reģistrācijas apliecība un transportlīdzekļa reģistrācijas apliecība, izņemot [Likuma par ceļu satiksmes noteikumiem] 73. panta 3. punktā minētās transportlīdzekļa reģistrācijas apliecības;
28) transportlīdzekļa grāmatiņa (karta pojazdu);
29) pagaidu apliecība, kas minēta [Likuma par ceļu satiksmes noteikumiem] 71. panta 1. punktā;
30) tahogrāfa karte, kas minēta 2018. gada 5. jūlija Likuma par tahogrāfiem 2. panta 4. punktā;
31) 2011. gada 19. augusta Bīstamo kravu pārvadājumu likuma 2. panta 10. punktā minētā ADR apliecība;
31a) 2018. gada 12. aprīļa Likuma par jahtu un citu līdz 24 metriem garu kuģu reģistrāciju 4. panta 1. punktā minētais reģistrācijas dokuments; un
32) dienesta kartes:
a) policistiem,
b) robežsardzei,
c) Valsts drošības aģentūras darbiniekiem,
d) Iekšējās drošības aģentūras darbiniekiem,
e) Izlūkošanas aģentūras darbiniekiem,
f) Centrālā korupcijas apkarošanas biroja darbiniekiem,
g) militārās pretizlūkošanas dienesta darbiniekiem un profesionāliem karavīriem, kas iecelti amatā militārās pretizlūkošanas dienestā,
h) militārās izlūkošanas dienesta darbiniekiem un profesionāliem karavīriem, kas iecelti amatā militārās izlūkošanas dienestā,
i) ieslodzījuma vietu administrācijas darbiniekiem,
j) nodokļu un muitas administrācijas darbiniekiem,
k) personām, kas nodarbinātas valsts nodokļu administrācijas organizatoriskajās vienībās,
l) Autotransporta inspekcijas inspektoriem,
m) Militārās policijas darbiniekiem.”
Pirmstiesas procedūra
16 Ar 2019. gada 25. janvāra oficiāla paziņojuma vēstuli Komisija Polijas Republikai darīja zināmas savas šaubas tostarp par Publiskā iepirkuma likuma, ar kuru Direktīva 2014/24 ir transponēta Polijas tiesību sistēmā, saderību ar šo direktīvu.
17 It īpaši Komisija uzskatīja, ka šī dalībvalsts nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek minētā direktīva, jo ar šo likumu no iepirkuma procedūrām bija izslēgti minētā likuma 4. panta 5.c punktā paredzētie pakalpojumi (turpmāk tekstā – “attiecīgie pakalpojumi”) dokumentu, akcīzes marku, likumisko marķējumu, kontroles uzlīmju, balsošanas biļetenu, hologrāfisko zīmju uz balsstiesību apliecinājumiem izgatavošanai, kā arī mikroprocesoru sistēmu, kuras aprīkotas ar programmatūru publisko dokumentu pārvaldībai, informātikas sistēmu un datubāzu, kas nepieciešamas publisku dokumentu izmantošanai un kas ietver elektronisku mikroshēmu, pārvaldībai atbilstoši to mērķim, lai gan šāda izslēgšana šajā pašā direktīvā nebija paredzēta.
18 2019. gada 25. marta atbildē Polijas Republika apstrīdēja šo Komisijas iebildumu.
19 2019. gada 5. novembrī šī dalībvalsts informēja Komisiju par jauna likuma pieņemšanu, ar ko no 2021. gada 1. janvāra paredzēts aizstāt Publiskā iepirkuma likumu.
20 Uzskatot, ka ar jauno likumu joprojām nav novērsti minētajai dalībvalstij pārmestie Direktīvas 2014/24 pārkāpumi, Komisija ar 2019. gada 28. novembra vēstuli Polijas Republikai nosūtīja argumentētu atzinumu un aicināja šo dalībvalsti veikt vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu šī atzinuma prasības divu mēnešu laikā no tā saņemšanas brīža.
21 2020. gada 28. janvāra atbildē Polijas Republika tostarp apstrīdēja Komisijas iebildumu par šajā direktīvā neparedzētu izņēmumu ieviešanu Polijas tiesību sistēmā saistībā ar attiecīgajiem pakalpojumiem.
22 Nebūdama apmierināta ar Polijas Republikas sniegtajām atbildēm, Komisija 2021. gada 9. jūnijā nolēma vērsties Tiesā ar šo prasību.
Par prasību
Lietas dalībnieku argumenti
23 Komisija apgalvo, ka, transponējot Direktīvu 2014/24 Polijas tiesību sistēmā, Polijas Republika, pārkāpjot šo direktīvu, attiecīgos pakalpojumus ir izslēgusi no minētajā direktīvā paredzētajām iepirkuma procedūrām. Šajā ziņā šī iestāde norāda, ka šādi izņēmumi nav nedz paredzēti šīs direktīvas 7.–12. pantā, nedz var tikt attaisnoti ar tās 15. pantu.
24 Komisija atgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru dalībvalstij, kas vēlas atsaukties uz minētajā 15. pantā paredzētajām atkāpēm, ir jāpierāda, ka patiešām pastāv šīs atkāpes attaisnojoši izņēmuma apstākļi.
25 Atsaucoties uz 2018. gada 20. marta spriedumu Komisija/Austrija (Valsts spiestuve) (C‑187/16, EU:C:2018:194), Komisija norāda, ka dalībvalstu ziņā ir noteikt savas būtiskās drošības intereses un drošības pasākumus, kas vajadzīgi sabiedrības drošības aizsardzībai saistībā ar personu apliecinošu dokumentu un citu oficiālu dokumentu iespiešanu, un ka pasākumi, ko dalībvalstis veic saskaņā ar valsts interešu leģitīmajām prasībām, nav pilnībā izslēgti no Savienības tiesību piemērošanas tikai tādēļ, ka tie tostarp tiek īstenoti sabiedrības drošības vai valsts aizsardzības interesēs. It īpaši Polijas Republikai esot jāpierāda, ka vajadzība aizsargāt intereses, uz kurām tā atsaucas, nevar tikt apmierināta iepirkuma procedūrā. Turklāt ekonomiskās vai rūpnieciskās intereses principā neesot šādas būtiskas drošības intereses.
26 Šajā ziņā Komisija uzskata, ka Polijas Republikas izvirzītie pamatojumi attiecībā uz aplūkotajiem pakalpojumiem, lai atkāptos no Direktīvā 2014/24 paredzēto iepirkuma procedūru piemērošanas, nav pietiekami.
27 Šī iestāde apgalvo – apstāklis, ka valsts ir vienīgais akcionārs uzņēmumā, kuram ir uzticēta attiecīgo pakalpojumu sniegšana, nevar būt garantija nedz pret šī uzņēmuma iespējamo bankrotu, nedz attiecīgo līgumu izpildes uzticamībai. Šajā ziņā Komisijai, pirmkārt, ir šaubas, ka Polska Wytwórnia Papierów Wartościowych S.A. (turpmāk tekstā – “PWPW”) bankrots ir iespējams, ievērojot valsts atbalsta jomā piemērojamos noteikumus, un, otrkārt, Komisija atsaucas uz to, ka PWPW var prasīt apakšuzņēmuma līguma noslēgšanu.
28 Attiecībā uz iespējamiem draudiem Polijas Republikas drošībai gadījumā, ja izraudzītais pretendents būtu privāts komersants, jo to varētu iegādāties jauni akcionāri, Komisija apgalvo, ka līgumslēdzēja iestāde var ieviest atbilstošas garantijas, tostarp attiecīgā publiskā iepirkuma līguma laušanu.
29 Turklāt attiecībā uz klasificētas vai sensitīvas informācijas noplūdes iespēju Polijas Republika neesot pierādījusi saikni starp PWPW kā publiska uzņēmuma statusu un garantijām, kuru mērķis ir novērst šādu [informācijas] noplūdi. Valsts 100 % līdzdalība šajā sabiedrībā neesot garantija pret šādu [informācijas] noplūdi, ņemot vērā iespēju izmantot apakšuzņēmējus.
30 Lai gan Komisija nenoliedz, ka nepieciešamība nodrošināt informācijas drošību, kas saistīta ar attiecīgo pakalpojumu piešķiršanu, ir sabiedrības interesēs, šīs intereses tomēr sistemātiski neatbilstot būtiskām dalībvalsts drošības interesēm.
31 Šī iestāde norāda, ka līgumslēdzēja iestāde var noteikt īpaši augstas prasības attiecībā uz izraudzīto pretendentu piemērotību un uzticamību, kā arī izstrādāt noteikumus, kas reglamentē uzaicinājumus iesniegt piedāvājumus un līgumus par pakalpojumu sniegšanu.
32 It īpaši līgumslēdzēja iestāde varētu paredzēt Direktīvas 2014/24 42. pantā minētās tehniskās specifikācijas un/vai noteikt atlases kritērijus, kas minēti šīs direktīvas 58. pantā, tādējādi garantējot, ka izraudzītais pretendents var piegādāt kvalitatīvu produktu, ievērojot noteiktās prasības un tehniskos nosacījumus.
33 Attiecībā uz Direktīvas 2014/24 42. pantā minētajām tehniskajām specifikācijām līgumslēdzēja iestāde tostarp varētu noteikt īpašas prasības un procedūras, kas garantē telpu un transporta drošību, kā arī drošību attiecībā uz manipulācijām ar aprīkojumu un fizisku piekļuvi šīm telpām, atbilstošu reģistru uzturēšanu, personas datu aizsardzību vai – lai izraudzītajam ekonomikas dalībniekam būtu pastāvīgas attiecības. Turklāt līgumslēdzēja iestāde varot likt šim saimnieciskās darbības subjektam ļaut tai veikt pārbaudes, ko tā uzskata par nepieciešamām.
34 Komisija uzskata, ka garantijas varētu tikt sniegtas, izmantojot tādus līguma noteikumus kā bankas garantija vai arī garantija, lai atlīdzinātu iespējamos zaudējumus, kas radušies kaitējuma gadījumā, nodrošinot, ka jebkāda informācijas noplūde tiks uzskatīta par smagu profesionālu pārkāpumu. Ja izraudzītais pretendents nevarētu izpildīt savus pienākumus, varētu arī paredzēt uzlikt izraudzītajam pretendentam pienākumu sagatavot detalizētu ziņojumu pārkāpumu gadījumā vai arī iekļaut līgumā noteikumus par intelektuālā īpašuma aizsardzību un par to, ka attiecīgos pakalpojumus uzņemas cita iestāde.
35 Turklāt attiecībā uz iespējamā kaitējuma neatgriezenisko raksturu, kas izriet no Polijas Republikas būtisko interešu aizskāruma sensitīvas informācijas noplūdes dēļ, Komisija apgalvo, ka šāds raksturs neizslēdz kaitējuma atlīdzināšanas noteikumu gan kompensējošo, gan preventīvo iedarbību.
36 Šajā ziņā Komisija piebilst, ka šādus pienākumus un prasības var noteikt izraudzītajam pretendentam neatkarīgi no tā, vai tā juridiskā adrese ir Polijas Republikas teritorijā vai citas dalībvalsts teritorijā.
37 Saistībā ar Direktīvas 2014/24 58. pantā paredzēto atlases kritēriju definēšanu Komisija uzsver, ka līgumslēdzēja iestāde var noteikt noteiktas prasības, kuru mērķis ir apliecināt atbilstīgu pieredzi dokumentu ar īpašiem drošības elementiem izstrādē, to, ka ir nepieciešamā infrastruktūra un aprīkojums, pienācīgi kvalificēts un pieredzējis personāls, kurš turklāt nav ietverts sodāmības reģistrā, finansiālā situācija, kas ļauj droši izpildīt attiecīgo līgumu, vai arī apdrošināšana, kas sedz riskus profesionālās civiltiesiskās atbildības jomā.
38 Turklāt Komisija apgalvo, ka tās informācijas konfidencialitāti, kura attiecas uz konkrētajiem pakalpojumiem, varētu nodrošināt, nosakot pienākumu glabāt noslēpumu. Šajā ziņā līgumslēdzēja iestāde varētu pieprasīt, lai tai būtu valsts drošības pielaide piekļuvei klasificētajai informācijai. Līgumslēdzēja iestāde saglabātu arī iespēju grozīt vai izbeigt attiecīgo publisko līgumu, ja rodas apstākļi, kurus līgumslēdzēja iestāde nevarēja paredzēt.
39 Polijas Republika, atsaucoties uz prasību aizsargāt savas būtiskās drošības intereses, apstrīd apgalvoto pienākumu neizpildi saistībā ar attiecīgajiem pakalpojumiem.
40 Šī dalībvalsts uzskata, ka nav iespējams uz šiem pakalpojumiem attiecināt Direktīvā 2014/24 paredzētās iepirkuma procedūras, neapdraudot šīs intereses. Šajā prasībā minētie izņēmumi esot samērīgi, atbilstoši un nepieciešami pasākumi, lai sasniegtu mērķi nodrošināt minēto interešu aizsardzību tādā līmenī, ko Polijas Republika uzskata par atbilstošu.
41 Pirmkārt, attiecībā uz Publiskā iepirkuma likuma 4. panta 5.c punktā norādīto publisko dokumentu izgatavošanas izslēgšanu no iepirkuma procedūras Polijas Republika, pirmām kārtām, pirmstiesas procedūrā atsaucās uz nepieciešamību aizsargāt šo dokumentu, kas tiek uzskatīti par svarīgiem šīs dalībvalsts drošībai, drošību, izvairoties no to viltošanas. Vienīgi tas, ka PWPW izdrukā minētos dokumentus, ļautu minētajai dalībvalstij nodrošināties pret šādiem viltošanas riskiem.
42 Polijas Republika uzsver, ka šo dokumentu drošība ir cieši saistīta ar valsts pamatinteresēm, proti, gan ar iekšējām interesēm, kas ietver iedzīvotāju drošību, veselību un brīvību, kā arī sabiedriskās kārtības ievērošanu, gan ar pārrobežu interesēm, kas ietver iedzīvotāju dzīvības, veselības un brīvību aizsardzību, kā arī terorisma, cilvēku tirdzniecības un organizētās noziedzības novēršanu.
43 It īpaši attiecībā uz Publisko dokumentu likuma 5. panta 2. punkta 32. apakšpunktā minētajiem dokumentiem, proti, konkrētāk, policijas, robežsargu, Valsts drošības aģentūras darbinieku, Iekšējās drošības aģentūras darbinieku, Izlūkošanas aģentūras darbinieku, militārās pretizlūkošanas dienesta darbinieku un dienesta militārpersonu, kas ieceltas amatā šajā dienestā, militārās izlūkošanas dienesta darbinieku un profesionālo karavīru, kas iecelti amatā šajā dienestā, kā arī Militārās policijas darbinieku dienesta kartēm, šī dalībvalsts apgalvo, ka šo dokumentu izslēgšana no iepirkuma procedūru piemērošanas jomas ir pamatota ar šo pamatinterešu aizsardzību.
44 Šajā ziņā Polijas Republika uzskata, ka pienācīga minēto dokumentu aizsardzība, it īpaši pret viltošanas un pārkāpumu riskiem, ir ļoti svarīga tās iekšējai drošībai. Lai nodrošinātu visaugstāko aizsardzības līmeni pret šādiem riskiem, attiecīgie dokumenti būtu jāiesniedz uzņēmējam, kuru pilnībā kontrolē minētā dalībvalsts, piemēram, PWPW.
45 Turklāt attiecībā uz personas apliecībām un karavīru personas dokumentiem Polijas Republika uzskata, ka to izslēgšana no Direktīvā 2014/24 paredzēto iepirkuma procedūru piemērošanas jomas ir pamatota ar prasību, kas izriet no šīs dalībvalsts konstitūcijas, no valsts drošības aizsardzības jomā, kas nodrošinot arī tās teritorijas neatkarību, kā arī integritāti un nodrošinot tās iedzīvotāju drošību.
46 Polijas Republika šajā ziņā apgalvo, ka šo dokumentu izgatavošanas kontrole ietilpst plašākā šīs dalībvalsts drošības un ticamības kontekstā aizsardzības jomā, ņemot vērā tās ģeopolitisko situāciju, pievienošanos Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (NATO) struktūrām, kā arī pašreizējo starptautisko kontekstu.
47 Otrām kārtām, attiecībā uz sistēmām ar mikroprocesoru, kurām ir programmatūra, kas paredzēta publisko dokumentu pārvaldīšanai, informātikas sistēmām un datubāzēm, kas nepieciešamas šo publisko dokumentu izmantošanai un kas ietver elektronisku mikroshēmu pārvaldībai atbilstoši paredzētajam mērķim, kuras norādītas Publiskā iepirkuma likuma 4. panta 5.c punkta f) apakšpunktā, Polijas Republika uzskata, ka, tā kā publisko dokumentu drošību nav iespējams nodrošināt, nenodrošinot pienācīgu šo dokumentu elektronisko komponentu, kā arī minēto dokumentu apstrādei izmantoto sistēmu un datubāzu, kas tiek izmantotas šo dokumentu apstrādei, drošības līmeni, šādiem komponentiem, sistēmām un datubāzēm jāpiemēro līdzīgi aizsardzības pasākumi.
48 Otrkārt, attiecībā uz Publiskā iepirkuma likuma 4. panta 5.c punkta b) apakšpunktā paredzētajām akcīzes markām Polijas Republika būtībā apgalvo, ka šīm markām ir stratēģiska nozīme tās valsts drošībai. Šajā ziņā šīs dalībvalsts norādītās pamatintereses ir iedzīvotāju dzīvības un veselības aizsardzība, ekonomisko darījumu drošība, efektīva organizētās un ekonomiskās noziedzības novēršana, finansiālā drošība, kā arī pienācīga nodokļu ieņēmumu līmeņa nodrošināšana.
49 Minēto marku izgatavošanas uzticēšana tādam saimnieciskās darbības subjektam kā PWPW, kam ir ilga pieredze šādu marku projektēšanā, drošā ražošanā, uzglabāšanā un šo marku piegādē minētās dalībvalsts teritorijā, ir būtisks pasākums, lai garantētu iedzīvotāju drošību šajā jomā, jo neviens cits Polijas uzņēmums nevar izpildīt akcīzes marku pasūtījumus.
50 Šo marku izgatavošanas drošības mērķis ir nodrošināt nodokļu un nodevu iekasēšanas, kā arī transportlīdzekļu tirdzniecības un reģistrācijas kontroli. Minēto marku izgatavošanas uzticēšana citam uzņēmumam, nevis PWPW varētu izraisīt tā drošības līmeņa pazemināšanos, kuru Polijas Republika vēlas saglabāt šajā jomā.
51 Treškārt, attiecībā uz Publiskā iepirkuma likuma 4. panta 5.c punkta c) apakšpunktā paredzētajiem likumiskajiem marķējumiem un transportlīdzekļu kontroles uzlīmēm šī dalībvalsts uzsver dokumentu par transportlīdzekļa nodošanu ekspluatācijā nozīmi valsts drošībai. Tā kā šo dokumentu izgatavošanai esot nepieciešama piekļuve slepenai informācijai un esot nepieciešama personalizēšanas centrālās tehnoloģijas izmantošana, izmantojot elektronisku sistēmu, esot jānodrošina klasificētas informācijas un attiecīgo personas datu aizsardzība, kas esot viens no būtiskajiem Polijas Republikas drošības elementiem.
52 It īpaši šī dalībvalsts norāda, ka tādu bīstamu kravu pārvadāšana, kuras var tikt izmantotas, lai veiktu tostarp teroristu uzbrukumus, prasa, lai vadītāja un attiecīgā transportlīdzekļa kontroles uzlīmes dati būtu pieejami tikai stingri izraudzītām vienībām, piemēram, uzņēmumiem, kas pilnībā pieder valstij.
53 Ceturtkārt, attiecībā uz Publiskā iepirkuma likuma 4. panta 5.c punkta d) un e) apakšpunktā paredzētajām vēlēšanu zīmēm un hologrāfiskajām zīmēm uz vēlētāja apliecībām Polijas Republika atsaucas uz sabiedrības uzticību vēlēšanu, kā arī referendumu pienācīgai norisei un drošībai šajā dalībvalstī. It īpaši pienācīgai vēlēšanu norisei esot fundamentāla nozīme gan no pilsoņu uzticības valsts iestādēm, gan no valsts drošības viedokļa, un tai ir nepieciešama balsošanas biļetenu iespiešana pietiekamā skaitā un laikus.
54 Polijas Republika apgalvo, ka attiecīgo pakalpojumu sniegšanas uzticēšana tādai vienībai kā PWPW, kuru tā pilnībā kontrolē, garantē tās ietekmi uz tādu publisko dokumentu drošības līmeni, kurus tā kvalificē kā “sensitīvus”, ļaujot pastāvīgi uzraudzīt šīs vienības situāciju un ātri reaģēt uz iespējamiem draudiem.
55 Šī dalībvalsts uzsver, ka tā pilnībā kontrolē un pārvalda gan PWPW struktūru darbību, gan publisko dokumentu izgatavošanas procesu un tas ļaujot nodrošināt minētās dalībvalsts drošības pamatinterešu aizsardzību.
56 It īpaši tas, ka Valsts kasei pieder 100 % PWPW akciju, ļaujot Polijas Republikai izvairīties no tā, ka šo sabiedrību iegādājas cita vienība, kas nav Valsts kases kontrolē esoša vienība. Tādējādi tā garantējot šīs izgatavošanas nepārtrauktību un ļaujot izvairīties no saimnieciskās darbības subjekta, kam tā ir uzticēta, bankrota riska.
57 Proti, tādas sabiedrības kā PWPW bankrota risks esot tīri teorētisks, un Komisija turklāt neesot norādījusi iemeslus, kādēļ PWPW finansiālo grūtību gadījumā nebūtu iespējams piešķirt šai sabiedrībai valsts atbalstu.
58 Attiecībā uz šī tirgus dalībnieka maksātnespējas risku Komisijas piedāvātais risinājums neļaujot izvairīties no tā finansiālās situācijas pēkšņas pasliktināšanās, savukārt šāda iespēja esot izslēgta tādā sistēmā, kādu ieviesusi Polijas Republika.
59 Turklāt sekas, kas saistītas ar valsts darbībai būtisku dokumentu neesību, kas iestātos gadījumā, ja izvēlētais saimnieciskās darbības subjekts pēkšņi pārtrauktu to izgatavošanu, esot neatgriezeniskas.
60 Polijas Republika uzskata arī, ka šādu dokumentu izgatavošanas uzticēšana tādam subjektam kā PWPW, neveicot Direktīvā 2014/24 paredzēto iepirkuma procedūru, nodrošinot šo dokumentu autentiskumu un tātad šīs dalībvalsts drošību, turklāt ierobežojot to subjektu loku, kuriem ir piekļuve klasificētai informācijai.
61 Attiecībā uz līgumslēdzējas iestādes iespēju izmantot apakšuzņēmējus Polijas Republika uzskata, ka situācija, kad līgumu izpilda pilnībā valstij piederošs uzņēmums, pat izmantojot apakšuzņēmējus, neesot salīdzināma ar situāciju, kad pašu šo līgumu izpilda subjekts, kas izraudzīts atbilstoši Direktīvā 2014/24 paredzētajām iepirkuma procedūrām. Turklāt, ja apakšuzņēmējs minēto līgumu neizpildītu pienācīgi, PWPW būtu iespēja to aizstāt attiecībā uz visu dokumentu izgatavošanas ķēdi.
62 Polijas Republika uzskata, ka Komisija savu argumentāciju kļūdaini balsta uz 2018. gada 20. marta spriedumu Komisija/Austrija (Valsts spiestuve) (C‑187/16, EU:C:2018:194), kuram neesot nozīmes šīs prasības sakarā ar pienākumu neizpildi izskatīšanā. Šajā ziņā šī dalībvalsts apgalvo, ka lietā, kurā tika taisīts šis spriedums, norādīto direktīvu par publiskajiem iepirkumiem piemērošana ļāva nodrošināt tādu pašu drošības līmeni, kāds tiktu sasniegts, neizmantojot šajās direktīvās paredzētās publiskā iepirkuma procedūras. Izskatāmajā lietā tas tā nav.
63 Polijas Republika uzsver, ka tai nav pienākuma saskaņot savu būtisko drošības interešu aizsardzības līmeni ar citas dalībvalsts, it īpaši Austrijas Republikas, būtisko drošības interešu aizsardzības līmeni. Šajā ziņā Polijas Republika uzskata, ka, lai gan pasākumi, ko, pēc Komisijas ieskata, var veikt, lai nodrošinātu šīs dalībvalsts būtisko interešu aizsardzību, vienlaikus pakļaujot attiecīgos pakalpojumus Direktīvā 2014/24 paredzētajām iepirkuma procedūrām, ir pietiekami lielākajai daļai līgumu, tie neļauj sasniegt būtisku drošības interešu aizsardzības līmeni, ko tā ir izvēlējusies attiecībā uz attiecīgo pakalpojumu iepirkumiem.
64 Runājot par informācijas par attiecīgajiem publiskajiem dokumentiem drošības aizsardzību, šo dokumentu izgatavošanas pakalpojumu atvēršana konkurencei palielinātu to vienību skaitu, kurām varētu būt piekļuve informācijai par Polijas Republikas drošību, un tas palielinot šīs konfidenciālās informācijas noplūdes risku. Šāds apdraudējums būtiskām šīs dalībvalsts drošības interesēm, tāpat kā apgādes ar vienu no šiem dokumentiem pārtraukšana, esot neatgriezenisks un apdraudot tās darbības nepārtrauktību, jo šādi izpausto informāciju varot izmantot trešās valstis, organizētas noziedzīgas grupas vai teroristu organizācijas.
65 Attiecībā uz Komisijas paredzēto pasākumu, proti, noteikt konfidencialitātes pienākumu, pieprasot, ka, lai varētu piekļūt klasificētajai informācijai, jābūt valsts drošības pielaidei, Polijas Republika uzskata, ka šāds pienākums šīs sensitīvās informācijas drošību nodrošinātu tikai ierobežoti. Tas pats attiecoties uz pasākumiem saistībā ar tehnisko specifikāciju noteikšanu, ar kurām tiek noteiktas īpašas prasības un procedūras, kas garantē drošību.
66 Lai gan Komisija esot apgalvojusi, ka draudi attiecīgās dalībvalsts drošībai var pastāvēt pat tad, ja attiecīgie pakalpojumi tiek uzticēti tādam valsts uzņēmumam kā PWPW, tā tomēr neesot pierādījusi, ka šo draudu līmenis būtu tikpat augsts kā gadījumā, ja attiecīgā līguma izpilde tiktu uzticēta, piemērojot šo direktīvu izvēlētai vienībai.
67 Pat ja šī sprieduma 65. punktā minētie pasākumi ļauj sniegt piekļuvi minētajai informācijai tikai ierobežotam skaitam pretendentu, kuri turklāt ir pierādījuši, ka tie atbilst augstiem standartiem attiecībā uz uzticamību un informācijas aizsardzības procedūrām, Polijas Republikas izvēlētā sistēma ļaujot samazināt to vienību skaitu, kurām ir piekļuve šādai informācijai.
Tiesas vērtējums
68 Šī prasība attiecas uz Polijas tiesību aktu, kuros ir paredzēta ar attiecīgajiem pakalpojumiem saistīto līgumu slēgšanas tiesību tieša piešķiršana PWPW, atbilstību Direktīvas 2014/24 prasībām.
69 Vispirms jānorāda – kā izriet no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem, pirmkārt, šajos tiesību aktos paredzētie publiskā iepirkuma līgumi ir pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumi šīs direktīvas 2. panta 1. punkta 9. apakšpunkta izpratnē, un, otrkārt, netiek apstrīdēts, ka šo līgumu paredzamā vērtība pārsniedz minētās direktīvas piemērošanas robežvērtības. Tādējādi saskaņā ar tās 1. panta 1. punktu minētajos tiesību aktos principā ir jāparedz, ka šo līgumu slēgšanas tiesību piešķiršana tiek veikta, ievērojot šajā direktīvā paredzētos noteikumus.
70 Vienīgie atļautie Direktīvas 2014/24 piemērošanas izņēmumi ir tie, kas tajā ir izsmeļoši un skaidri minēti (pēc analoģijas skat. spriedumu, 1999. gada 18. novembris, Teckal, C‑107/98, EU:C:1999:562, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).
71 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru par pierādīšanas pienākumu tiesvedībā sakarā ar valsts pienākumu neizpildi atbilstoši LESD 258. pantam Komisijai ir jāpierāda, ka pastāv attiecīgā pienākumu neizpilde. Tai ir jāiesniedz Tiesai vajadzīgā informācija, lai Tiesa varētu pārbaudīt, vai pastāv šī pienākumu neizpilde, turklāt Komisija šajā ziņā nedrīkst pamatoties ne uz kādu pieņēmumu (spriedums, 2021. gada 2. septembris, Komisija/Zviedrija (Attīrīšanas iekārtas), C‑22/20, EU:C:2021:669, 143. punkts un tajā minētā judikatūra).
72 Šajā tiesvedībā Polijas Republika, lai pamatotu Polijas tiesību aktu, kuros paredzēta tieša attiecīgo pakalpojumu līgumu slēgšanas tiesību piešķiršana PWPW, saderību ar Savienības tiesībām, atsaucas uz Direktīvas 2014/24 15. panta 2. un 3. punktu, skatītu kopsakarā ar LESD 346. panta 1. punkta a) apakšpunktu.
73 Šajā ziņā jānorāda, kā izriet no Direktīvas 2014/24 15. panta 2. punkta, tā nav piemērojama publiskiem līgumiem, ja būtisku dalībvalsts drošības interešu aizsardzību nevar nodrošināt ar mazāk ierobežojošiem pasākumiem, piemēram, izvirzot nosacījumus, lai aizsargātu tās informācijas konfidencialitāti, kuru līgumslēdzēja iestāde nodod rīcībā šajā direktīvā paredzētajā līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā.
74 Turklāt šajā tiesību normā ir precizēts, ka saskaņā ar LESD 346. panta 1. punkta a) apakšpunktu Direktīva 2014/24 nav piemērojama publiskiem iepirkumiem, ja šīs direktīvas piemērošana uzliktu dalībvalstij pienākumu sniegt informāciju, kuras izpaušanu tā uzskatītu par pretēju būtiskām tās drošības interesēm.
75 Saskaņā ar minētās direktīvas 15. panta 3. punktu, ja publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršana un izpilde ir atzīta par slepenu vai saistībā ar to jāveic īpaši drošības pasākumi saskaņā ar dalībvalstī spēkā esošajiem normatīvajiem un administratīvajiem aktiem, šo direktīvu nepiemēro, ja šī dalībvalsts ir noteikusi, ka attiecīgo būtisko interešu aizsardzību nevar nodrošināt ar mazāk ierobežojošiem pasākumiem.
76 Attiecībā uz Direktīvas 2014/24 15. pantā ietverto atkāpi dalībvalstīm, iespiežot tādus dokumentus kā šajā lietā aplūkotie, ir jānosaka savas būtiskās drošības intereses, un šajā gadījumā Polijas iestādēm ir jānosaka, kādi drošības pasākumi nepieciešami Polijas Republikas valsts drošības aizsardzībai (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 20. marts, Komisija/Austrija (Valsts spiestuve), C‑187/16, EU:C:2018:194, 75. punkts un tajā minētā judikatūra).
77 Direktīvas 2014/24 15. panta 2. un 3. punkta formulējums, ievērojot LESD 346. pantu, neuzliek dalībvalstīm pienākumu attiecībā uz to būtisko drošības interešu vēlamo aizsardzības līmeni.
78 Kā ģenerāladvokāts būtībā ir norādījis secinājumu 48. punktā, šajās tiesību normās minētais jēdziens “drošība” tostarp ietver valsts drošības saglabāšanu.
79 Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru valsts drošības saglabāšanas mērķis atbilst primārām interesēm aizsargāt valsts pamatfunkcijas un sabiedrības pamatintereses, novēršot un apkarojot terorismu, kas var nopietni destabilizēt valsts konstitucionālās, politiskās, ekonomiskās vai sociālās pamatstruktūras un it īpaši tieši apdraudēt pašu sabiedrību, valsts iedzīvotājus vai pašu valsti (spriedums, 2022. gada 5. aprīlis, Commissioner of An Garda Síochána u.c., C‑140/20, EU:C:2022:258, 61. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
80 Tomēr pasākumi, kurus dalībvalstis īsteno atbilstoši leģitīmu valsts interešu prasībām, nav pilnībā izslēgti no Savienības tiesību piemērošanas tikai tā iemesla dēļ, ka tie tiek īstenoti valsts drošības interesēs (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 20. marts, Komisija/Austrija (Valsts spiestuve), C‑187/16, EU:C:2018:194, 76. punkts un tajā minētā judikatūra).
81 Turklāt jāatgādina arī, ka tādas atkāpes kā tās, uz kurām ir izdarīta atsauce šajā prasībā, ir jāinterpretē šauri (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 20. marts, Komisija/Austrija (Valsts spiestuve), C‑187/16, EU:C:2018:194, 77. punkts un tajā minētā judikatūra).
82 Tādējādi, lai gan Direktīvas 2014/24 15. panta 2. un 3. punktā dalībvalstīm ir atstāta novērtējuma brīvība lemt par pasākumiem, kas tiek uzskatīti par nepieciešamiem to būtisko drošības interešu aizsardzībai, šīs tiesību normas tomēr nevar interpretēt tādējādi, ka dalībvalstīm tiek piešķirtas pilnvaras atkāpties no LESD normām, tikai atsaucoties uz šīm interesēm. Tādējādi dalībvalstij, kura vēlas izmantot šajās tiesību normās paredzētās atkāpes, ir jāpierāda, ka vajadzību aizsargāt šīs intereses nevarētu apmierināt, izsludinot konkursu atbilstoši tam, kas ir paredzēts šajā direktīvā (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 20. marts, Komisija/Austrija (Valsts spiestuve) (C‑187/16, EU:C:2018:194, 78. un 79. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
83 Šajā lietā, lai gan Polijas Republika, protams, ir identificējusi būtiskas savas drošības intereses, kuras tā uzskata par aizsargājamām, kā arī garantijas, kas ir raksturīgas šo interešu aizsardzībai, tomēr ir jāpārbauda, vai šī dalībvalsts ir pierādījusi, ka tās izvirzītos mērķus nav bijis iespējams sasniegt, rīkojot konkursu, kā tas paredzēts Direktīvā 2014/24.
84 Šajā ziņā vispirms jānoraida Polijas Republikas arguments, ka Komisija nevarot pamatoti atsaukties uz 2018. gada 20. marta spriedumu Komisija/Austrija (Valsts spiestuve) (C‑187/16, EU:C:2018:194), jo atšķirībā no šajā lietā aplūkotās situācijas valsts spiestuve, par ko bija runa lietā, kurā taisīts minētais spriedums, bija privāttiesisks uzņēmums. Proti, sabiedrības, kas valsts līmenī ir atbildīga par oficiālo dokumentu iespiešanu, juridiskais statuss neatbrīvo attiecīgo dalībvalsti – ar nosacījumu, ka ir piemērojams Direktīvas 2014/24 12. pants, – no pienākuma pierādīt, ka tās mērķus nav bijis iespējams sasniegt, izsludinot konkursu. Polijas Republika nav pierādījusi, ka aplūkotajos Polijas tiesību aktos paredzētie publiskā iepirkuma līgumi ir in house piešķiršanas priekšmets, uz kuriem attiecas 12. pantā minētie īpašie izslēgšanas no publiskā iepirkuma noteikumiem gadījumi.
85 Pirmkārt, attiecībā uz Polijas Republikas argumentāciju, ka attiecīgo pakalpojumu līgumu tieša piešķiršana PWPW atbilst mērķim nodrošināt apgādes ar oficiāliem dokumentiem nepārtrauktību, izvairoties no šī uzņēmuma bankrota riska, jānorāda, ka, lai gan lielākā daļa šo dokumentu ir cieši saistīti ar dalībvalsts sabiedrisko kārtību un institucionālo darbību, un tas nozīmē, ka ir garantēta apgādes nepārtrauktība, Polijas Republika tomēr nav pierādījusi, ka šo mērķi nevarētu nodrošināt iepirkuma procedūrā un ka šāda garantija tiktu apdraudēta, ja minētie pakalpojumi tiktu uzticēti citiem uzņēmumiem, tostarp attiecīgā gadījumā citās dalībvalstīs reģistrētiem uzņēmumiem.
86 It īpaši šī dalībvalsts nav pierādījusi – risks, ka varētu tikt traucēta attiecīgo publisko dokumentu izgatavošana, kas izriet no tā ekonomikas dalībnieka iespējamā bankrota, kuram uzdota izgatavošana, būtu ievērojami lielāks, ja tiktu izmantota Direktīvā 2014/24 paredzētā iepirkuma procedūra.
87 Proti, lai mazinātu šādus riskus, attiecīgajos Polijas tiesību aktos esot bijis iespējams paredzēt, ka attiecīgajā publiskā iepirkuma līgumā tiek noteikti citi pasākumi, piemēram, it īpaši pienākums līgumslēdzējai iestādei, ja citi apsvērumi to neliedz, noslēgt līgumus ar vairākiem piegādātājiem.
88 Turklāt šajā līgumā varēja paredzēt prasības, lai garantētu kandidātu finansiālo stabilitāti. Proti, Direktīvas 2014/24 58. panta 3. punktā ir paredzēts, ka līgumslēdzējas iestādes ekonomikas dalībniekiem var noteikt nosacījumus, kas nodrošina, ka tiem ir līguma izpildei nepieciešamais ekonomiskais un finansiālais stāvoklis. Šajā tiesību normā ir precizēts, ka šajā nolūkā līgumslēdzējas iestādes var jo īpaši prasīt, lai ekonomikas dalībniekiem būtu konkrēts gada minimālais apgrozījums, tostarp konkrēts minimālais apgrozījums jomā, uz kuru attiecas iepirkums. Turklāt līgumslēdzējas iestādes var prasīt, lai ekonomikas dalībnieki sniegtu informāciju par saviem gada pārskatiem un attiecīgā gadījumā nodrošinātu atbilstīgu profesionālo risku apdrošināšanas līmeni.
89 Polijas Republika nav pierādījusi, ka šādu prasību noteikšana nevarētu mazināt apgalvotos riskus saistībā ar apgādi ar attiecīgajiem dokumentiem, kas it īpaši ir saistīti ar uzņēmuma, kurš ir atbildīgs par to izgatavošanu, finansiālā stāvokļa pēkšņu pasliktināšanos. Proti, kā norāda Komisija, lai gan risks, ka tāds uzņēmums kā PWPW bankrotēs, ir neliels, nevar uzskatīt, ka šis risks ir pilnībā izslēgts.
90 Attiecībā uz nepieciešamību pietiekamā daudzumā un laikus iesniegt balsošanas biļetenus un hologrāfiskās zīmes uz Publiskā iepirkuma likuma 4. panta 5.c punkta d) un e) apakšpunktā paredzētajiem balsstiesību apliecinājumiem, lai nodrošinātu vēlēšanu pienācīgu norisi un drošību, Polijas Republika nav pierādījusi, ka citi uzņēmumi, kas nav PWPW, noteikti būtu mazāk efektīvi nekā tas un ka tie nevarētu iespiest minētos biļetenus un izgatavot šīs zīmes pietiekamā daudzumā un laikus. No tā izriet – nav pierādīts, ka, lai sasniegtu šīs dalībvalsts izvirzīto mērķi, būtu jāatsakās no Direktīvā 2014/24 paredzēto tiesību normu iepirkuma jomā piemērošanas.
91 Otrkārt, attiecībā uz nepieciešamību nodrošināt attiecīgo dokumentu un, precīzāk, tajos ietvertās informācijas drošības aizsardzību lielākās daļas attiecīgo pakalpojumu ietvaros, Tiesa jau ir nospriedusi, ka nepieciešamība paredzēt konfidencialitātes pienākumu pati par sevi neliedz līguma slēgšanas tiesību piešķiršanai izmantot konkursa procedūru (spriedums, 2018. gada 20. marts, Komisija/Austrija (Valsts spiestuve), C‑187/16, EU:C:2018:194, 89. punkts).
92 Turklāt Tiesa ir nospriedusi arī, ka datu konfidencialitāti var nodrošināt ar pienākumu nodrošināt slepenību, nepastāvot nepieciešamībai apiet publiskā iepirkuma jomā pastāvošās procedūras. Nekas neliedz līgumslēdzējai iestādei izvirzīt īpaši augstas prasības izraudzīto pretendentu atbilstībai un uzticamībai, atbilstoši izstrādāt iepirkuma procedūras noteikumus, kā arī pakalpojumu sniegšanas līgumus un pieprasīt iespējamiem kandidātiem iesniegt vajadzīgos pierādījumus (spriedums, 2018. gada 20. marts, Komisija/Austrija (Valsts spiestuve), C‑187/16, EU:C:2018:194, 90. un 91. punkts).
93 Lai nodrošinātu lielākās attiecīgo dokumentu daļas drošību, līgumslēdzēja iestāde Direktīvā 2014/24 paredzētajās iepirkuma procedūrās varēja tostarp paredzēt tehniskās specifikācijas, kas minētas šīs direktīvas 42. pantā, un/vai noteikt atlases kritērijus, kas minēti tās 58. pantā.
94 Precīzāk, runājot par šīm tehniskajām specifikācijām Direktīvas 2014/24 42. panta izpratnē, no šī panta 1. punkta izriet, ka tajās ir definēti attiecīgajiem pakalpojumiem nepieciešamie raksturlielumi un ka tās var attiekties arī uz konkrēto pieprasīto pakalpojumu sniegšanas procesu vai metodi ar nosacījumu, ka tās ir saistītas ar līguma priekšmetu un ir samērīgas ar tā vērtību un mērķiem.
95 Attiecībā uz šīs direktīvas 58. pantā minētajiem atlases kritērijiem Tiesa ir nospriedusi, ka Savienības likumdevējs līgumslēdzējai iestādei ir piešķīris plašu novērtējuma brīvību, kad tā nosaka šos kritērijus. Tādējādi saskaņā ar šī panta 1. punktu tai ir zināma brīvība noteikt nosacījumus dalībai publiskā līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā, kurus tā uzskata par saistītiem un samērīgiem ar attiecīgā publiskā iepirkuma līguma priekšmetu un kuri ir piemēroti, lai nodrošinātu, ka kandidātam vai pretendentam ir juridiskās un finansiālās spējas, kā arī tehniskās un profesionālās spējas, kas ir nepieciešamas, lai izpildītu šo publiskā iepirkuma līgumu. Konkrētāk, saskaņā ar minētā panta 4. punktu līgumslēdzēja iestāde brīvi izvērtē dalības nosacījumus, ko tā no sava viedokļa uzskata par piemērotiem, lai it īpaši garantētu minētā līguma izpildi atbilstoši tādam kvalitātes standartam, kādu tā uzskata par atbilstošu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 26. janvāris, Construct, C‑403/21, EU:C:2023:47, 60. punkts un tajā minētā judikatūra).
96 It īpaši minētajā 4. punktā līgumslēdzējai iestādei ir atļauts paredzēt nosacījumus, kas nodrošinātu, ka ekonomikas dalībnieku rīcībā ir cilvēkresursi un tehniskie resursi, un pieredze, kas vajadzīgi, lai izpildītu attiecīgo līgumu, nodrošinot atbilstīgu kvalitātes līmeni, kuru var novērtēt, ņemot vērā to zinātību, efektivitāti, pieredzi un uzticamību. Tādējādi var izslēgt ekonomikas dalībniekus, par kuriem tiek uzskatīts, ka tiem nav nepieciešamo profesionālo spēju, tostarp tos, kas ir interešu konflikta situācijās, kuras varētu negatīvi ietekmēt šī publiskā līguma izpildi.
97 Turklāt, kā ir apgalvojusi Komisija, runājot par lielāko daļu attiecīgo pakalpojumu, līgumslēdzēja iestāde varētu piešķirt piekļuvi attiecīgajai konfidenciālajai informācijai tikai ierobežotam skaitam kandidātu, izmantojot Direktīvas 2014/24 28. pantā paredzēto slēgto procedūru vai attiecīgā gadījumā 29. un 30. pantā paredzētās procedūras. Līgumslēdzēja iestāde var izmantot šīs direktīvas 29. panta 6. punktā paredzēto iespēju samazināt apspriežamo piedāvājumu skaitu vai 30. panta 4. punktā paredzēto iespēju samazināt apspriežamo risinājumu skaitu.
98 Šādos apstākļos, pirmām kārtām, attiecībā uz Polijas Republikas argumentu, ka Publiskā iepirkuma likuma 4. panta 5.c punkta c) apakšpunktā minēto transportlīdzekļu likumisko marķējumu un kontroles uzlīmju, kā arī ar transportlīdzekļa laišanu ekspluatācijā saistīto dokumentu izgatavošanai tiek prasīta piekļuve slepenai vai konfidenciālai informācijai un ir nepieciešama klasificētās informācijas un personas datu aizsardzība, šī sprieduma 92. punktā atgādināts, ka datu konfidencialitāti principā var nodrošināt ar pienākumu ievērot slepenību un nav jāapiet Direktīvā 2014/24 paredzētās publiskā iepirkuma procedūras.
99 Lai izvairītos no sensitīvas informācijas noplūdes, Polijas iestādes ir tiesīgas uzaicinājuma iesniegt piedāvājumus regulējošajos nosacījumos iekļaut noteikumus, kuros izraudzītajam pretendentam tiek noteikts pienākums ievērot vispārēju konfidencialitāti, kā arī paredzēt, ka kandidāts uzņēmums, kurš nespēj sniegt pietiekamas garantijas attiecībā uz šī pienākuma ievērošanu, tiks izslēgts no līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras. Polijas iestādēm ir arī tiesības paredzēt sankciju, it īpaši līgumisku sankciju, piemērošanu izraudzītajam pretendentam, ja attiecīgā publiskā līguma izpildes procesā šāds pienākums netiks ievērots (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 20. marts, Komisija/Austrija (Valsts spiestuve), C‑187/16, EU:C:2018:194, 93. punkts).
100 Turklāt, lai gan, protams, dalībvalsts var veikt pasākumus, lai it īpaši nodrošinātu, ka vadītāja un transportlīdzekļa kontroles uzlīmes dati saistībā ar bīstamu kravu pārvadāšanu būtu pieejami tikai stingri atlasītiem subjektiem, šo datu konfidencialitāti varētu nodrošināt arī ar konfidencialitātes pienākumu, kas noteikts uzņēmumiem, kuri piedalās Direktīvā 2014/24 paredzētajā iepirkuma procedūrā.
101 Tātad, tā kā Polijas Republika nav norādījusi nevienu apstākli, kas varētu pierādīt, ka šādi izveidotas publiskā iepirkuma procedūras izmantošana neļautu nodrošināt piekļuvi minētajiem slepenajiem datiem tādā veidā, kas būtu salīdzināms ar attiecīgo publisko līgumu slēgšanas tiesību tiešu piešķiršanu PWPW, nav pierādīts, ka šo datu drošības aizsardzībai būtu pretrunā konkursa procedūra šo publisko līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanai.
102 Otrām kārtām, attiecībā uz Publiskā iepirkuma likuma 4. panta 5.c punkta b) apakšpunktā paredzētajām akcīzes markām, lai gan Polijas Republika ir tiesīga veikt nepieciešamos pasākumus, lai tostarp nodrošinātu savu pilsoņu drošību, šī dalībvalsts tomēr nepierāda, ka tikai šo marku izgatavošanas tiesību piešķiršana tādam uzņēmumam kā PWPW varētu nodrošināt šāda mērķa sasniegšanu un ka nav piemērojamas Direktīvā 2014/24 paredzētās tiesību normas publiskā iepirkuma jomā.
103 Nešķiet, ka šo mērķi nevarētu sasniegt, ja šī izgatavošana tiktu uzticēta saimnieciskās darbības subjektiem, kas nav PWPW un kam ir pietiekama pieredze šādu marku projektēšanā, drošā izgatavošanā, uzglabāšanā un piegādē minētās dalībvalsts teritorijā. Turklāt nekas nenorāda uz to, ka nebūtu iespējams līgumiski noteikt šiem uzņēmējiem nepieciešamos konfidencialitātes un drošības pasākumus.
104 Trešām kārtām, ciktāl Polijas Republika it īpaši attiecībā uz Publisko dokumentu likuma 5. panta 2. punktā minēto publisko dokumentu izgatavošanu, kā arī attiecībā uz Publiskā iepirkuma likuma 4. panta 5.c punkta f) apakšpunktā minēto sistēmu ar mikroprocesoru, kurām ir publisko dokumentu pārvaldībai paredzēta programmatūra, informātikas sistēmu un datubāzu, kas nepieciešamas šo publisko dokumentu izmantošanai un kas ietver elektronisko mikroshēmu pārvaldībai atbilstoši to mērķim, izgatavošanu atsaucas uz prasību izvairīties no to viltošanas vai nelikumīgas izmantošanas, jānorāda, ka attiecībā uz lielāko šo dokumentu un sistēmu daļu garantijas, ko līgumslēdzēja iestāde var pieprasīt, šķiet pietiekamas, lai mazinātu šīs dalībvalsts norādītos riskus tās būtiskajām drošības interesēm.
105 Tas, ka izraudzītais saimnieciskās darbības subjekts stingri ievēro piešķiršanas kritērijus, un tā nepārtraukta pārbaude līguma izpildes laikā principā var novērst iespējamu iekšēju informācijas noplūdi un ļaunprātīgu izmantošanu, kā rezultātā varētu rasties šādi viltojumi vai dokumenti tikt nelikumīgi izmantoti.
106 No tā izriet, ka Direktīvā 2014/24 paredzēto iepirkuma procedūru nepiemērošana publiskajiem līgumiem par lielākās Publiskā iepirkuma likuma 4. panta 5.c punktā minēto publisko dokumentu daļas izgatavošanu, kā arī attiecībā uz šajā tiesību normā minētajiem līgumiem par akcīzes marku, likumisko marķējumu, kontroles uzlīmju, balsošanas biļetenu, hologrāfisko zīmju uz balsstiesību apliecinājumiem, kā arī sistēmu ar mikroprocesoru, kurai ir publisko dokumentu pārvaldībai paredzēta programmatūra, informātikas sistēmu un datubāzu, kas vajadzīgas publisko dokumentu izmantošanai, izgatavošanas līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu, ņemot vērā Polijas Republikas mērķus, šķiet nesamērīgas.
107 Savukārt attiecībā uz noteiktiem publiskiem dokumentiem, kas minēti Publisko dokumentu likuma 5. panta 2. punkta 16.–19. un 32. apakšpunktā, proti, karavīru personas dokumentiem un viņu personas apliecībām, policistu, robežsargu, Valsts drošības aģentūras darbinieku, Iekšējās drošības aģentūras darbinieku un Izlūkošanas aģentūras darbinieku, militārās pretizlūkošanas dienesta darbinieku un profesionālo karavīru, kas iecelti amatā šajā dienestā, militārās izlūkošanas dienesta darbinieku un profesionālo karavīru, kas iecelti amatā šajā dienestā, kā arī Militārās policijas darbinieku kartēm, jāuzskata, ka šiem dokumentiem ir tieša un cieša saikne ar valsts drošības aizsardzības mērķi, un tādējādi tie var attaisnot papildu konfidencialitātes prasības.
108 Šajā ziņā jānorāda, ka iepriekšējā punktā uzskaitītie dokumenti, ciktāl tie attiecas uz darbiniekiem, kuru funkcijas, šķiet, ir tieši un cieši saistītas ar uzdevumiem, kas palīdz saglabāt dalībvalsts drošību, var radīt nepieciešamību ierobežot to īpašību un tajos ietvertās informācijas, tostarp šo darbinieku identitātes, izpaušanu, tādējādi jāuzskata, ka tiem ir īpaši augsts jutīguma līmenis, kam ir nepieciešama pastiprināta aizsardzība, tostarp pret noplūdi un viltojumiem.
109 Proti, kā būtībā apgalvo Polijas Republika, un Komisija to pienācīgi neapstrīd, šādas informācijas iespējamai noplūdei varētu būt neatgriezeniskas sekas dalībvalsts drošībai, ņemot vērā, ka šo informāciju varētu izmantot trešās valstis vai tostarp noziedzīgas grupas vai teroristu organizācijas.
110 Tātad, lai gan, protams, būtu bijis iespējams paredzēt tādas garantijas kā sankciju, tostarp līgumisku sankciju, piemērošana saimnieciskās darbības subjektam, kuram būtu uzdots izgatavot šī sprieduma 107. punktā minētos dokumentus, minētās konfidenciālās informācijas noplūdes gadījumā šādas garantijas nevar uzskatīt par pietiekami efektīvām, lai nodrošinātu šīs informācijas drošību.
111 Kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 95. punktā, disciplinārsodu piemērošana personām, kuras ir nopludinājušas šādu informāciju vai kuras to ir pieļāvušas, vai arī tādu noteikumu iekļaušana līgumos, kuros paredzēta finansiāla kompensācija, kas noteikti tiktu izmaksāta pēc zaudējumu rašanās, nav piemērots risinājums šādas informācijas aizsardzībai.
112 Attiecībā uz Komisijas argumentu, ka tāds uzņēmums kā PWPW var izmantot apakšuzņēmējus un ka tāpēc nebūtu pamatoti attiecīgo pakalpojumu sniegšanas tiesības uzticēt vienīgi šim uzņēmumam, vispirms jānorāda – Komisija nav pierādījusi, ka Polijas tiesību aktos būtu skaidri atļauts slēgt apakšuzņēmuma līgumus par šī sprieduma 107. punktā minēto dokumentu izgatavošanu.
113 Netiek arī apstrīdēts, ka šāda apakšuzņēmuma līguma slēgšana būtu ne vairāk kā PWPW dota iespēja un tātad būtu iespējama tikai šī uzņēmuma kontrolē, kā arī tā noteiktajā apmērā un saskaņā ar tā paredzētajiem nosacījumiem. Turklāt Polijas Republika tiesas sēdē precizēja – un Komisija to nav apstrīdējusi –, ka PWPW izmanto apakšuzņēmējus tikai attiecībā uz dažiem ierobežotiem pakalpojumiem, bet šī sprieduma 107. punktā uzskaitīto dokumentu izgatavošana tajos neietilpst.
114 Visbeidzot, gadījumā, ja šo ražošanu nodrošinātu subjekts, kas izraudzīts saskaņā ar Direktīvā 2014/24 paredzētajiem noteikumiem, jānorāda, ka šis subjekts pats varētu izmantot apakšuzņēmējus, kā izriet no šīs direktīvas 63. panta 1. punkta un 71. panta, un attiecīgajai dalībvalstij piederoša vienība nevar nedz kontrolēt šo apakšuzņēmēju darbību, nedz noteikt to iesaistīšanās nosacījumus. No tā izriet – nevar uzskatīt, ka tas, ka PWPW, iespējams, noslēdz apakšuzņēmuma līgumu, nozīmētu, ka minētajā izgatavošanā prasītais drošības līmenis nebūtu augstāks par to, kas izrietētu no minētajā direktīvā paredzēto iepirkuma procedūru piemērošanas.
115 Šādos apstākļos jāsecina, ka Polijas Republika var atsaukties uz Direktīvas 2014/24 15. panta 2. un 3. punktu, apgalvojot, ka šī sprieduma 107. punktā uzskaitīto dokumentu raksturs nav saderīgs ar pienākumu izmantot šīs procedūras.
116 Tā kā Komisija nav iesniegusi pierādījumus saviem apgalvojumiem attiecībā uz šiem dokumentiem, tās prasība ir jānoraida, ciktāl tā attiecas uz Polijas tiesību aktu normām, kurās paredzēta līguma, kas attiecas uz minēto dokumentu izgatavošanu, slēgšanas tiesību tieša piešķiršana PWPW, neizmantojot Direktīvā 2014/24 paredzētās iepirkuma procedūras.
117 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, jākonstatē, ka, ieviesdama Polijas tiesību aktos izņēmumus, kas nav paredzēti Direktīvā 2014/24, attiecībā uz līgumiem, pirmkārt, par Publiskā iepirkuma likuma 4. panta 5.c punktā minēto publisko dokumentu izgatavošanu, izņemot karavīru personas dokumentu un viņu personas apliecību, policistu, robežsargu, Valsts drošības aģentūras darbinieku, Iekšējās drošības aģentūras darbinieku un Izlūkošanas aģentūras darbinieku, militārās pretizlūkošanas dienesta darbinieku un profesionālo karavīru, kas iecelti amatā šajā dienestā, militārās izlūkošanas dienesta darbinieku un profesionālo karavīru, kas iecelti amatā šajā dienestā, kā arī Militārās policijas darbinieku karšu izgatavošanu, un, otrkārt, attiecībā uz akcīzes marku, likumisko marķējumu, kontroles uzlīmju, balsošanas biļetenu, hologrāfisko zīmju uz balsstiesību apliecinājumiem, kā arī sistēmu ar mikroprocesoru, kurām ir publisko dokumentu pārvaldībai paredzēta programmatūra, datorsistēmu un datubāzu, kas nepieciešamas publisku dokumentu izmantošanai un kas arī paredzētas minētajā 4. panta 5.c punktā, izgatavošanu, Polijas Republika nav izpildījusi Direktīvas 2014/24 1. panta 1. un 3. punktā un 15. panta 2. un 3. punktā, skatītu kopsakarā ar LESD 346. panta 1. punkta a) apakšpunktu, paredzētos pienākumus.
118 Pārējā daļā prasība ir jānoraida.
Par tiesāšanās izdevumiem
119 Atbilstoši Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.
120 Atbilstoši šī reglamenta 138. panta 3. punktam, ja lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, lietas dalībnieki savus tiesāšanās izdevumus sedz paši. Tomēr Tiesa, ja to pamato lietas apstākļi, var nolemt, ka lietas dalībnieks papildus saviem tiesāšanās izdevumiem atlīdzina daļu no pretējās puses tiesāšanās izdevumiem.
121 Šajā lietā Komisija un Polijas Republika attiecīgi ir izvirzījušas prasījumus piespriest pretējai pusei šajā tiesvedībā atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
122 Tā kā Komisijas prasība ir apmierināta, izņemot daļā, kas attiecas izņēmumiem no Direktīvā 2014/24 paredzētajām iepirkuma procedūrām attiecībā uz publiskajiem līgumiem par tādu noteiktu publisko dokumentu izgatavošanu, kuri minēti Publisko dokumentu likuma 5. panta 2. punkta 32. apakšpunktā, uz kuru ir atsauce Publiskā iepirkuma likuma 4. panta 5.c punktā, proti, militārpersonu personas dokumentu un viņu personas apliecību, policijas dienesta, robežsargu, Valsts drošības aģentūras darbinieku, Iekšējās drošības aģentūras darbinieku, Izlūkošanas aģentūras darbinieku, militārās pretizlūkošanas dienesta darbinieku un profesionālo karavīru, kas iecelti amatā šajā dienestā, militārās izlūkošanas dienesta darbinieku un profesionālo karavīru, kas iecelti amatā šajā dienestā, kā arī Militārās policijas darbinieku karšu izgatavošanu, piemērojot Reglamenta 138. panta 3. punktu, ir jānolemj, ka Polijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzina divas trešdaļas Komisijas tiesāšanās izdevumu.
123 Komisijai ir jāpiespriež segt vienu trešdaļu savu tiesāšanās izdevumu.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:
1) Polijas tiesību aktos ieviešot izņēmumus, kas nav paredzēti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2014/24/ES (2014. gada 26. februāris) par publisko iepirkumu un ar ko atceļ Direktīvu 2004/18/EK, attiecībā uz līgumiem, pirmkārt, par 2004. gada 29. janvāra ustawa Prawo zamówień publicznych (Publiskā iepirkuma likums), kurā grozījumi izdarīti ar 2018. gada 22. novembra ustawa o dokumentach publicznych (Publisko dokumentu likums), 4. panta 5.c punktā minēto publisko dokumentu izgatavošanu, izņemot karavīru personas dokumentu un viņu personas apliecību, policistu, robežsargu, Valsts drošības aģentūras darbinieku, Iekšējās drošības aģentūras darbinieku un Izlūkošanas aģentūras darbinieku, militārās pretizlūkošanas dienesta darbinieku un profesionālo karavīru, kas iecelti amatā šajā dienestā, militārās izlūkošanas dienesta darbinieku un profesionālo karavīru, kas iecelti amatā šajā dienestā, kā arī Militārās policijas darbinieku karšu izgatavošanu, un, otrkārt, attiecībā uz akcīzes marku, likumisko marķējumu, kontroles uzlīmju, balsošanas biļetenu, hologrāfisko zīmju uz balsstiesību apliecinājumiem, kā arī sistēmu ar mikroprocesoru, kurām ir publisko dokumentu pārvaldībai paredzēta programmatūra, datorsistēmu un datubāzu, kas nepieciešamas publisku dokumentu izmantošanai un kas arī paredzētas minētajā 4. panta 5.c punktā, izgatavošanu, Polijas Republika nav izpildījusi Direktīvas 2014/24 1. panta 1. un 3. punktā un 15. panta 2. un 3. punktā, skatītu kopsakarā ar LESD 346. panta 1. punkta a) apakšpunktu, paredzētos pienākumus.
2) Prasību pārējā daļā noraidīt.
3) Polijas Republika sedz savus, kā arī atlīdzina divas trešdaļas no Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumiem.
4) Eiropas Komisija sedz vienu trešdaļu savu tiesāšanās izdevumu.
[Paraksti]