TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)
2019. gada 20. jūnijā (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Vide – Direktīva 2003/87/EK – Siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecības sistēma – Iekārta dabasgāzes apstrādei – Sēra savākšana – “Klausa process” – Elektroenerģijas ražošana palīgierīcē – Siltuma ražošana – Raksturīgā oglekļa dioksīda (CO2) emisija – 2. panta 1. punkts – Piemērošanas joma – I pielikums – “Kurināmā sadedzināšanas” darbība – 3. panta u) punkts – Jēdziens “elektroenerģijas ražošanas iekārta” – 10.a panta 3. un 4. punkts – Pagaidu noteikumi saskaņotai siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu bezmaksas sadalei – Lēmums 2011/278/ES – Piemērošanas joma – 3. panta c) punkts – Jēdziens “siltuma līmeņatzīmes apakšiekārta”
Lietā C‑682/17
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Verwaltungsgericht Berlin (Berlīnes Administratīvā tiesa, Vācija) iesniegusi ar lēmumu, kas pieņemts 2017. gada 28. novembrī un kas Tiesā reģistrēts 2017. gada 6. decembrī, tiesvedībā
ExxonMobil Production Deutschland GmbH
pret
Bundesrepublik Deutschland,
TIESA (piektā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs J. Regans [E. Regan] (referents), tiesneši – Tiesas priekšsēdētājs K. Lēnartss [K. Lenaerts], kas pilda piektās palātas tiesneša pienākumus, K. Likurgs [C. Lycourgos], E. Juhāss [E. Juhász] un I. Jarukaitis [I. Jarukaitis],
ģenerāladvokāts: H. Saugmandsgors Ēe [H. Saugmandsgaard Øe],
sekretārs: D. Diterts [D. Dittert], nodaļas vadītājs,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2018. gada 14. novembra tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– ExxonMobil Production Deutschland GmbH vārdā – S. Altenschmidt, Rechtsanwalt,
– Bundesrepublik Deutschland vārdā – M. Fleckner, pārstāvis,
– Vācijas valdības vārdā – T. Henze un J. Möller, pārstāvji,
– Eiropas Komisijas vārdā – A. C. Becker un J.‑F. Brakeland, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2019. gada 28. februāra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 3. panta u) punktu, 10.a pantu un I pielikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2003/87/EK (2003. gada 13. oktobris), ar kuru nosaka sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Kopienā un groza Padomes Direktīvu 96/61/EK (OV 2003, L 275, 32. lpp.), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/29/EK (2009. gada 23. aprīlis) (OV 2009, L 140, 63. lpp.), (turpmāk tekstā – “Direktīva 2003/87”), kā arī 3. panta c) un h) punktu Komisijas Lēmumā 2011/278/ES (2011. gada 27. aprīlis), ar kuru visā Savienībā nosaka pagaidu noteikumus saskaņotai bezmaksas emisiju kvotu sadalei atbilstoši 10.a pantam Direktīvā 2003/87 (OV 2011, L 130, 1. lpp.).
2 Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar strīdu starp ExxonMobil Production Deutschland GmbH (turpmāk tekstā – “ExxonMobil”) un Bundesrepublik Deutschland (Vācijas Federatīvā Republika) par lūgumu piešķirt bezmaksas siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotas (turpmāk tekstā – “emisijas kvotas”) dabasgāzes apstrādes iekārtai, kas veic sēra savākšanas darbību, kuras ietvaros tā, sadedzinot kurināmo, saražo elektroenerģiju un siltumu, novadot atmosfērā oglekļa dioksīdu (CO2).
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
Direktīva 2003/87
3 Direktīvas 2003/87 8. apsvērums ir formulēts šādi:
“Piešķirot kvotas, dalībvalstīm jāvērš uzmanība uz rūpniecības darbību emisijas samazināšanas potenciālu.”
4 Šīs direktīvas 1. pantā “Priekšmets” ir noteikts:
“Ar šo direktīvu izveido sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Kopienā [..], lai veicinātu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju samazināšanos rentablā un ekonomiski efektīvā veidā.
[..]”
5 Minētās direktīvas 2. panta “Darbības joma” 1. punktā ir noteikts:
“Šī direktīva attiecas uz emisijām no I pielikumā minētajām darbībām un II pielikumā minētajām siltumnīcas efektu izraisošajām gāzēm.”
6 Saskaņā ar šīs pašas direktīvas 3. pantu “Definīcijas”:
“Šajā direktīvā izmantotas šādas definīcijas:
[..]
b) “emisijas” nozīmē siltumnīcas efektu izraisošo gāzu izplūdi atmosfērā no kādas iekārtas avotiem;
[..]
t) “sadedzināšana” ir kurināmā oksidēšana neatkarīgi no tā, kā tiek izmantota šajā procesā ražotā siltumenerģija, elektroenerģija vai mehāniskā enerģija, un citas tieši saistītas darbības, tostarp dūmgāzu attīrīšana;
u) “elektroenerģijas ražošanas iekārta” ir iekārta, kurā 2005. gada [1.] janvārī vai pēc tam [tiek] ražota elektroenerģija pārdošanai trešām personām un kurā no I pielikumā uzskaitītajām darbībām tiek veikta vienīgi “kurināmā sadedzināšana”.”
7 Direktīvas 2003/87 10. panta “Kvotu izsole” 1. punktā ir paredzēts:
“Sākot ar 2013. gadu, dalībvalstis izsola visas kvotas, kas nav piešķirtas bez maksas saskaņā ar 10.a un 10.c pantu. [..]”
8 Šīs direktīvas 10.a pantā “Kopienas mēroga pagaidu noteikumi, lai saskaņotu bezmaksas kvotu piešķiršanu” ir noteikts:
“1. Komisija līdz 2010. gada 31. decembrim pieņem Kopienas mērogā pilnībā saskaņotus īstenošanas noteikumus [..] kvotu saskaņotai sadalei [..]
[..]
Pirmajā daļā minētajos noteikumos pēc iespējas paredz Kopienas mēroga ex ante līmeņatzīmes, lai panāktu, ka kvotu sadale rosina samazināt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas un izmantot energoefektīvas tehnoloģijas, uzmanību pievēršot vislietderīgākajiem paņēmieniem, aizstājējiem, alternatīviem ražošanas procesiem, augstas efektivitātes koģenerācijai, energoefektīvai dūmgāzu izmantošanai, biomasas izmantošanai un CO2 uztveršanai, transportēšanai un uzglabāšanai, ja šādas iekārtas ir pieejamas; kvotu sadale nerada stimulu palielināt emisijas. Bezmaksas kvotas nesadala saistībā ar jelkādu elektroenerģijas ražošanu, izņemot gadījumus, uz kuriem attiecas 10.c pants, un izņemot elektroenerģiju, kas ražota, izmantojot dūmgāzes.
[..]
3. Ievērojot 4. un 8. punktu un neatkarīgi no 10.c panta noteikumiem, bezmaksas kvotas nesadala elektroenerģijas ražošanas iekārtām, CO2 uztveršanas iekārtām, CO2 transportēšanas cauruļvadiem vai CO2 uzglabāšanas vietām.
4. Bezmaksas kvotas sadala centralizētai siltumapgādei, kā arī augstas efektivitātes koģenerācijai (kā definēts [Eiropas Parlamenta un Padomes] Direktīvā 2004/8/EK [(2004. gada 11. februāris) par tādas koģenerācijas veicināšanu, kas balstīta uz lietderīgā siltuma pieprasījumu iekšējā enerģijas tirgū, un ar kuru groza Direktīvu 92/42/EEK (OV 2004, L 52, 50. lpp.)]), ja ir ekonomiski pamatots pieprasījums pēc siltuma ražošanas vai dzesēšanas. Pēc 2013. gada katru gadu šīm iekārtām par siltuma ražošanu piešķirto kvotu kopapjomu koriģē ar 9. pantā minēto lineāro koeficientu.
5. Maksimālais ikgadējais kvotu apjoms, ko izmanto, aprēķinot sadalāmās kvotas iekārtām, kuras nav iekļautas 3. punktā un kuras nav jaunas iekārtas, nedrīkst būt lielāka par summu, ko veido:
a) saskaņā ar 9. pantu noteiktais Kopienas ikgadējais kopapjoms, kas reizināts ar 3. punktā neiekļauto iekārtu emisiju daļu no pārbaudīto emisiju vidējā kopapjoma laikposmā no 2005. gada līdz 2007. gadam iekārtām, uz kurām Kopienas sistēma attiecas laikposmā no 2008. gada līdz 2012. gadam;
b) pārbaudīto emisiju vidējais ikgadējais kopapjoms laikposmā no 2005. gada līdz 2007. gadam iekārtām, kuras Kopienas sistēmā iekļautas tikai no 2013. gada un uz kurām neattiecas 3. punkts, kas koriģēts ar 9. pantā minēto lineāro koeficientu.
Vajadzības gadījumā izmanto vienotu starpnozaru korekcijas koeficientu.
[..]
7. [..]
Bezmaksas kvotas nesadala saistībā ar jelkādu elektroenerģijas ražošanu jaunās iekārtās.
[..]
8. Līdz 2015. gada 31. decembrim ir pieejami 300 miljoni kvotu, kas paredzētas jauno iekārtu rezervei, lai palīdzētu atbalstīt celtniecību un darbību komerciāliem demonstrācijas projektiem, kuru skaits nepārsniedz 12 un kuru mērķis ir CO2 uztveršana un ģeoloģiska uzglabāšana (CCS) videi drošā veidā, kā arī inovatīvu atjaunojamās enerģijas tehnoloģiju demonstrācijas projektiem Savienības teritorijā.
Kvotas dara pieejamas, lai atbalstītu demonstrācijas projektus, kuri ģeogrāfiski līdzsvaroti paredz attīstīt dažādas CO2 uztveršanas un uzglabāšanas, kā arī inovatīvas atjaunojamās enerģijas tehnoloģijas, kas vēl nav ekonomiski izdevīgas. Šo kvotu piešķiršana ir atkarīga no CO2 emisiju kontrolētas novēršanas.
[..]
11. Ievērojot 10.b pantu, bezmaksas kvotu apjoms, ko sadala saskaņā ar šā panta 4. līdz 7. punktu, 2013. gadā ir 80 % no daudzuma, kas noteikts saskaņā ar 1. punktā minētajiem noteikumiem. Pēc tam bezmaksas kvotas ik gadus samazina par vienādu daudzumu, lai 2020. gadā piešķirtu 30 % bezmaksas kvotu un lai 2027. gadā netiktu piešķirtas bezmaksas kvotas.
12. Ievērojot 10.b pantu, 2013. gadā un katrā turpmākajā gadā līdz 2020. gadam iekārtām tajās nozarēs vai apakšnozarēs, kurās pastāv būtisks CO2 emisiju pārvirzes risks, atbilstoši 1. punktam piešķir bezmaksas kvotas 100 % apmērā no apjoma, kas noteikts saskaņā ar 1. punktā minētajiem noteikumiem.
[..]
14. Lai noteiktu 12. punktā minētās nozares vai apakšnozares, Komisija Kopienas mērogā novērtē, cik lielā mērā attiecīgajā nozarē vai apakšnozarē atkarībā no iedalījuma līmeņa ir iespējams vajadzīgo kvotu iegādes tiešās izmaksas un netiešās izmaksas, kas radušās, šīs direktīvas īstenošanas rezultātā paaugstinoties elektroenerģijas cenām, iekļaut galaprodukta cenā, nezaudējot būtisku tirgus daļu ārpuskopienas iekārtām, kas ir mazāk oglekļa efektīvas. [..]
[..]”
9 Direktīvas 2003/87 10.c pantā dalībvalstīm ir sniegta iespēja, Komisijai iesniedzot pieteikumu, piešķirt bezmaksas emisijas kvotas elektroenerģijas ražošanas modernizācijai.
10 Šīs direktīvas I pielikumā saskaņā ar tā virsrakstu ir ietverta tabula, kurā ir uzskaitītas to darbību kategorijas, kurām šī direktīva ir piemērojama. Šo darbību skaitā ir “kurināmā sadedzināšana iekārtās ar kopējo nominālo siltumspēju, kas pārsniedz 20 [megavatus (MW)] (izņemot iekārtas bīstamo atkritumu vai sadzīves atkritumu sadedzināšanai)”.
11 Minētās direktīvas II pielikumā “Siltumnīcas efektu izraisošās gāzes, kas minētas 3. un 30. pantā”, ir minēts arī CO2.
Direktīva 2009/29
12 Direktīvas 2009/29 15. un 19. apsvērums ir formulēti šādi:
“(15) Papildu pūliņi, ko veiks Kopienas tautsaimniecība, ir nepieciešami, tādēļ cita starpā jāpanāk, ka pārskatītā Kopienas sistēma darbojas ar vislielāko ekonomisko efektivitāti un tās pamatā ir kvotu sadales nosacījumi, kas ir pilnībā saskaņoti visā Kopienā. Tādēļ kvotu sadales pamatā vajadzētu būt izsolei – tā ir visvienkāršākā sistēma, ko parasti uzskata arī par ekonomiski efektīvāko. Tas ļautu arī novērst virspeļņas gūšanu un nodrošinātu vienādus konkurences apstākļus gan esošajām iekārtām, gan jaunajām iekārtām un ekonomikām, kuru ekonomiskā izaugsme ir straujāka nekā vidējais rādītājs.
[..]
(19) Tādēļ no 2013. gada elektroenerģijas nozarei izsoles būtu jānosaka pilnā apmērā, ievērojot to, ka nozares dalībnieki var augstākas CO2 izmaksas iekļaut ražojuma cenā; bezmaksas kvotas nevajadzētu piešķirt CO2 uztveršanai un uzglabāšanai, jo pietiekams stimuls jau ir pats fakts, ka par uzglabātajām emisijām kvotas nav jānodod. Lai izvairītos no konkurences kropļošanas, elektroenerģijas ražošanas iekārtām var piešķirt bezmaksas kvotas par centralizēto siltumapgādi un dzesēšanu, kā arī par siltuma ražošanu vai dzesēšanu, izmantojot augstas efektivitātes koģenerāciju, kā definēts Direktīvā [2004/8], ja bezmaksas kvotas piešķir par šāda veida siltumenerģiju, kas saražota iekārtās citās nozarēs.”
Lēmums 2011/278
13 Saskaņā ar Lēmuma 2011/278 31. apsvērumu:
“Tā kā no 2013. gada elektroenerģijas nozarē visas kvotas būs jāizsola, ņemot vērā šīs nozares spēju nodot tālāk [CO2] pieaugušās izmaksas, un tā kā bezmaksas kvotas nedrīkstēs piešķirt nekādai elektroenerģijas ražošanai, izņemot pagaidu bezmaksas piešķiršanu elektroenerģijas ražošanai no dūmgāzēm un elektroenerģijas ražošanas modernizēšanai, šajā lēmumā nav jāietver emisiju kvotu bezmaksas sadale saistībā ar elektroenerģijas ražošanu vai patēriņu. [..]”
14 Šī lēmuma 3. pantā ir paredzēts:
“Šajā lēmumā piemēro šādas definīcijas:
[..]
c) “siltuma līmeņatzīmes apakšiekārta” ir kurināmā un enerģijas patēriņš un galaprodukcija, un attiecīgās produkta līmeņatzīmes apakšiekārtā neietilpstošās emisijas no tāda izmērāma siltuma ražošanas, importa no iekārtas vai citas Savienības sistēmas vienības, vai abām;
– kas tiek patērēts vienas konkrētas iekārtas robežās produkcijas ražošanai, mehāniskās enerģijas ražošanai, izņemot patērēto elektroenerģijas ražošanai, siltumapgādei vai atdzesēšanai, izņemot patērēto elektroenerģijas ražošanai, vai
– kas tiek eksportēts uz iekārtu vai citu vienību ārpus Savienības sistēmas, izņemot, ja to eksportē elektroenerģijas ražošanai;
[..]
h) “procesa emisiju apakšiekārta” ir [..] [CO2] emisijas, kuras rodas ārpus I pielikumā iekļauto produktu līmeņatzīmju sistēmu robežām jebkuras turpmāk minētās darbības rezultātā [..]:
[..]
v) oglekli saturošu piedevu vai izejmateriālu izmantošana primārajam mērķim, kas nav siltuma ražošana;
[..].”
15 Minētā lēmuma 6. pantā “Iedalījums apakšiekārtās” ir paredzēts:
“1. Šā lēmuma vajadzībām dalībvalstis katru iekārtu, kas ir tiesīga bez maksas saņemt emisiju kvotas saskaņā ar 10.a pantu Direktīvā [2003/87], pēc vajadzības sadala vienā vai vairākās šādās apakšiekārtās:
a) produkta līmeņatzīmes apakšiekārta;
b) siltuma līmeņatzīmes apakšiekārta;
c) kurināmā līmeņatzīmes apakšiekārta;
d) procesa emisiju apakšiekārta.
[..]”
16 Šī paša lēmuma 10. pantā “Sadale iekārtas līmenī” ir noteikts:
“1. Pamatojoties uz saskaņā ar 7. pantu savāktajiem datiem, dalībvalstis katram gadam aprēķina bez maksas piešķiramo emisiju kvotu skaitu katrai esošai iekārtai to teritorijā, sākot no 2013. gada un turpmāk, saskaņā ar 2. līdz 8. punktu.
2. Lai veiktu šādu aprēķinu, dalībvalstis vispirms šādā veidā nosaka provizorisko ikgadējo bez maksas piešķiramo emisiju kvotu skaitu atsevišķi katrai apakšiekārtai:
[..]
b) attiecībā uz:
i) siltuma līmeņatzīmes apakšiekārtu provizoriskais ikgadējais bez maksas piešķiramo emisiju kvotu skaits konkrētajam gadam atbilst izmērāmā siltuma līmeņatzīmes vērtībai, kas norādīta I pielikumā un reizināta ar siltumu saistīto vēsturiskās darbības līmeni izmērāmā siltuma patēriņam;
[..].”
Regula Nr. 601/2012
17 Komisijas Regulas (ES) Nr. 601/2012 (2012. gada 21. jūnijs) par siltumnīcefekta gāzu emisiju monitoringu un ziņošanu saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/87 (OV 2012, L 181, 30. lpp.) 3. panta 40. punktā “raksturīgais CO2” ir definēts kā “CO2, kas ietilpst degvielas/kurināmā sastāvā”.
18 Saskaņā ar šīs regulas 48. panta 1. punktu:
“Raksturīgo CO2, kas ir pārvietots uz iekārtu, tostarp to, kas ietilpst dabasgāzē vai izplūdes gāzēs, arī domnas gāzē vai koksēšanas krāsns gāzē, iekļauj emisijas faktorā šim kurināmā veidam.”
Vācijas tiesības
19 2011. gada 21. jūlija Treibhausgas-Emissionshandelsgesetz (Likums par siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecību; BGBl. 2011 I, 1475. lpp., turpmāk tekstā – “TEHG”) 9. pants ir formulēts šādi:
“(1) Iekārtu operatoriem bezmaksas emisijas kvotas piešķir saskaņā ar principiem, kas ir noteikti Direktīvas 2003/87 [..] spēkā esošās redakcijas 10.a pantā un Lēmumā 2011/278 [..].
[..]
(6) Galīgais iekārtai sadalīto kvotu daudzums ir vienāds ar provizorisko iekārtai piešķirto kvotu daudzumu, ko aprēķina, piemērojot 1.–5. punktu un Eiropas Komisijas noteikto vienoto starpnozaru korekcijas koeficientu atbilstoši Eiropas Savienības Harmonizēto sadales noteikumu 15. panta 3. punktam. Saistībā ar kvotām elektroenerģijas ražošanas iekārtu saražotajam siltumam ar Direktīvas [2003/87] 10.a panta 4. punktā minēto lineāro koeficientu aizstāj pirmajā teikumā minēto korekcijas koeficientu, jo aprēķins tiek balstīts uz elektroenerģijas ražošanas iekārtām par 2013. gadu sadalāmo provizorisko bezmaksas kvotu daudzumu gadā.”
20 TEHG 1. pielikuma 2. daļas “Darbības”, pirmkārt, 1. punktā to iekārtu vidū, kuru emisijas ietilpst šī likuma piemērošanas jomā, ir minētas “sadedzināšanas iekārtas, kas ir paredzētas kurināmā dedzināšanai, kuru nominālā siltumspēja iekārtā ir vienāda vai lielāka par 20 MW, ja vien tās nav minētas kādā no nākamajiem punktiem”. Otrkārt, TEHG 1. pielikuma 2. daļas 2.–4. punktā ir uzskaitītas vairāku veidu “iekārtas elektroenerģijas, tvaika, siltā ūdens, rūpnieciskā siltuma vai sakarsētas noplūdes gāzes ražošanai”, kuru emisijas arī ietilpst TEHG piemērošanas jomā.
21 2011. gada 26. septembra Verordnung über die Zuteilung von Treibhausgas-Emissionsberechtigungen in der Handelsperiode 2013 bis 2020 (Noteikumi par siltumnīcas efekta gāzu emisijas kvotu piešķiršanu tirdzniecības laikposmā no 2013. līdz 2020. gadam, BGBl. 2011 I, 1921. lpp.; turpmāk tekstā – “ZuV 2020”) 2. panta 21. punktā “elektroenerģijas ražošanas iekārta” ir definēta kā jebkura “iekārta, kurā pēc 2004. gada 31. decembra ražo un pārdod elektroenerģiju trešajām personām un kurā tiek veikta tikai viena no [TEHG] 1. pielikuma 2. daļas 1.–4. punktā uzskaitītajām darbībām”.
22 ZuV 2020 2. panta 29. un 30. punktā jēdzieni “procesa emisiju apakšiekārta” un “siltuma līmeņatzīmes apakšiekārta” ir definēti redakcijā, kas ir līdzīga Lēmuma 2011/278 3. panta h) un c) punktu redakcijai. Tādējādi ZuV 2020 2. panta 29. punkta b) apakšpunkta ee) punkts atbilst Lēmuma 2011/278 3. panta h) punkta v) apakšpunkta formulējumam.
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
23 ExxonMobil līdz 2013. gada beigām ekspluatēja dabasgāzes apstrādes iekārtu Štejerbergā [Steyerberg] (Vācija) (turpmāk tekstā – “attiecīgā iekārta”). Šī iekārta sastāvēja no dabasgāzes attīrīšanas no sēra un dehidratācijas iekārtām, sēra savākšanas iekārtām, kas tiek sauktas par “Klausa ierīcēm”, dūmgāzu attīrīšanas iekārtām, kā arī papildu ierīcēm. To vidū bija tvaika katls, gāzes motori, iekārtas gāzes sadedzināšanai lāpā, kā arī termoelektrostacija kondensācijai.
24 Šī termoelektrostacija bija pieslēgta publiskajam elektrotīklam, un tajā pastāvīgi tika novadīti nelieli strāvas daudzumi, lai garantētu nepārtrauktu iekārtas apgādi ar elektroenerģiju gadījumā, ja pārtrauktu darboties Klausa ierīces, kas nozīmētu noteikta apmēra tvaika zudumu. No elektroenerģijas bilances, kurā ir norādīti dati par elektroenerģijas ražošanu, importu, eksportu un patēriņu attiecīgajā iekārtā 2005.–2010. gadā, izriet, ka atsevišķos gados šī iekārta patērēja vairāk elektroenerģijas nekā saražoja.
25 Ar 2014. gada 24. februāra lēmumu Deutsche Emissionshandelsstelle (Vācijas Emisijas kvotu tirdzniecības dienests, turpmāk tekstā – “DEHSt”) tirdzniecības laikposmam no 2013. līdz 2020. gadam ExxonMobil piešķīra 1 179 523 bezmaksas emisijas kvotas. Šī piešķiršana daļēji tika pamatota ar siltuma līmeņatzīmes piemērošanu un daļēji ar kurināmā līmeņatzīmes piemērošanu. Aprēķinot minētās kvotas, tika ņemts vērā arī oglekļa emisiju pārvirzes risks attiecīgajā nozarē. Savukārt DEHSt atteicās piešķirt ExxonMobil papildu bezmaksas emisijas kvotas, ko šī pēdējā lūdza piešķirt attiecībā uz procesa emisijām. Ar tajā pašā dienā pieņemtu lēmumu DEHSt atsauca savu piešķiršanas lēmumu, sākot ar 2014. gada 1. janvāri, jo ExxonMobil bija paziņojusi par savas darbības pārtraukšanu no šī datuma. Šī atsaukšana netiek apstrīdēta.
26 Ar 2016. gada 12. februāra lēmumu DEHSt noraidīja ExxonMobil iesniegto sūdzību par atteikumu apmierināt lūgumu piešķirt papildu bezmaksas emisijas kvotas attiecībā uz procesa emisijām 2013. gadam.
27 No pamatojuma, ko DEHSt ir sniedzis pēdējā minētajā lēmumā, izriet, ka minētais lūgums piešķirt kvotas par procesa emisijām attiecās uz CO2 izmešiem, kuri jau dabiski atrodas dabasgāzē, proti, uz “raksturīgo CO2” Regulas Nr. 601/2012 3. panta 40. punkta izpratnē, kas tiek pielietoti tā procesa noslēgumā, kurš noris Klausa ierīcē (turpmāk tekstā – “Klausa process”). Klausa process izpaužas kā eksotermiska ķīmiska reakcija, kuras laikā sērūdeņradis (H2S) tiek pārveidots par sēru. Šīs reakcijas izraisītais siltums tiek savākts uztveršanas katlos un pēc tam tiek izmantots attiecīgajā iekārtā. Par šī siltuma izmantošanu ir piešķirtas bezmaksas emisijas kvotas, piemērojot siltuma līmeņatzīmi. Klausa procesa noslēgumā raksturīgais CO2 pa skursteni izplūst atmosfērā. Šī procesa dēļ nerodas papildu CO2, jo tajā rodas tikai tas CO2, kas dabiski atrodas dabasgāzē.
28 DEHSt uzskatīja, ka šādos apstākļos bezmaksas emisijas kvotas nevar tikt piešķirtas “apakšiekārtai, kas rada procesa emisijas” ZuV 2020 2. panta 29. punkta b) apakšpunkta ee) punkta izpratnē, ar kuru Vācijas tiesībās ir transponēts Lēmuma 2011/278 3. panta h) punkta v) apakšpunkts. DEHSt uzskata, ka šajās tiesību normās paredzētais nosacījums, atbilstoši kuram emisijām ir jārodas no tādas izejvielas izmantošanas, kas satur oglekli, nav izpildīts. Raksturīgā CO2 emisijas nerodas Klausa procesā, jo šis CO2 nav daļa no un nav vajadzīgs ķīmiskajai reakcijai, kas notiek šajā procesā. DEHSt uzskata, ka tikai H2S ir izejviela, kura tiek izmantota sēra iegūšanai, tādēļ CO2 ir uzskatāms tikai par H2S piesaistītu gāzi.
29 2016. gada 10. martā ExxonMobil vērsās iesniedzējtiesā Verwaltungsgericht Berlin (Berlīnes Administratīvā tiesa, Vācija) ar prasību pret DEHSt 2016. gada 12. februāra lēmumu.
30 Ar šo prasību ExxonMobil atsaucas uz tiesībām saņemt bezmaksas emisijas kvotas attiecībā uz apakšiekārtu, kas rada procesa emisijas, 2013. gadam, jo CO2 emisijas, kuras rodas, ražojot sēru, rodoties no tādas izejvielas izmantošanas, kura satur oglekli CO2 formā. ExxonMobil uzskata, ka nevis H2S, to uzlūkojot atsevišķi, bet gan skābā gāze – kas papildus H2S satur metānu (CH4), CO2 un tvaiku – ir izejviela, kas tiek izmantota sēra ražošanai. Ja šī skābā gāze Klausa procesā netiktu izmantota, raksturīgais CO2, kas dabiski atrodas dabasgāzes sastāvā, atmosfērā netiktu izmests. Turklāt CO2 atdalīšana no skābās gāzes, izmantojot šo procesu, esot nepieciešama, lai no šīs gāzes iegūtu tīru sēru. Neesot nozīmes tam, ka CO2 jau no paša sākuma ir izejvielas sastāvā un ka tas nepiedalās ķīmiskajā reakcijā. Minētās CO2 emisijas turklāt neesot novēršamas ne ar cita kurināmā izmantošanu, ne efektīvākām tehnoloģijām.
31 Turklāt ExxonMobil apgalvo, ka tas, ka bezmaksas emisijas kvotas tika piešķirtas, piemērojot siltuma līmeņatzīmi par attiecīgajā iekārtā radīto izmērāmo siltumu, kas ir blakusefekts ķīmiskajai reakcijai, kāda notiek Klausa procesā, neliedzot piešķirt lūgtās papildu kvotas. Lai gan Tiesa 2016. gada 8. septembra spriedumā Borealis u.c. (C‑180/15, EU:C:2016:647) ir atzinusi, ka kvotu piešķiršana, pamatojoties uz produktu līmeņatzīmi, ir prioritāra salīdzinājumā ar trīs atkāpes iespējām, ko veido kvotu piešķiršana, piemērojot siltuma līmeņatzīmi, kurināmā līmeņatzīmi un procesa emisijas, šo trīs atkāpes iespēju starpā neesot nekādas hierarhijas.
32 DEHSt pirmoreiz iesniedzējtiesā norāda, ka sēra ražošana nav darbība, kam ir piemērojams emisijas kvotu tirdzniecības pienākums, un ka attiecīgā ierīce būtu jākvalificē kā “elektroenerģijas ražošanas iekārta”, jo, pirmkārt, šajā iekārtā pēc 2004. gada 31. decembra tika ražota strāva, un tā tika pārdota trešajām personām, un, otrkārt, tajā tika veikta vienīgi “kurināmā sadedzināšanas” darbība, kas ir minēta TEHG 1 pielikuma 2. daļas 1.–4. punktā. DEHSt uzskata, ka ExxonMobil lūdza un saņēma emisijas kvotas, kas bija paredzētas elektroenerģijas ražošanas iekārtām, piešķirto kvotu daudzumu samazinot atbilstoši lineārajam koeficientam saskaņā ar TEHG 9. panta 6. punktu. Savukārt bezmaksas kvotu piešķiršana elektroenerģijas ražošanas iekārtām esot atļauta vienīgi, ievērojot Direktīvas 2003/87 10.a pantā paredzētos nosacījumus.
33 DEHSt uzskata, ka tāds produkts kā sērs, kam nav piemērojams emisijas kvotu tirdzniecības pienākums, šajā ziņā nevar tikt ņemts vērā, citādi prettiesiski tiktu paplašināta tirdzniecības sistēmas piemērošanas joma. Kvotu piešķiršana atkarībā no procesa emisijām saskaņā ar ZuV 2020 2. panta 29. punkta b) apakšpunktu esot iespējama tikai tad, ja noteikumos par kvotu piešķiršanu siltumam ir paredzēta arī kvotu piešķiršana procesa emisijām. Šajā gadījumā tā tas neesot. Turklāt no ExxonMobil lūguma piešķirt kvotas izrietot, ka ķīmiskā reakcija, kas rodas Klausa procesā, nerada CO2 emisijas. Tādējādi šajā procesā netiek izmantota izejviela, kas satur oglekli, jo ogleklis nepiedalās ne īstenotajā procesā, ne reakcijā.
34 Turklāt DEHSt apstrīd ExxonMobil apgalvojumu, ka attiecīgās emisijas bija neizbēgamas. Tas arī norāda, ka starp kvotu piešķiršanas elementiem, secīgi piemērojot siltuma līmeņatzīmi, kurināmā līmeņatzīmi un procesa emisijas, pastāv hierarhija.
35 Vispirms iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai attiecīgā iekārta ir kvalificējama kā “elektroenerģijas ražošanas iekārta” Direktīvas 2003/87 3. panta u) punkta izpratnē. Šādā gadījumā bezmaksas emisijas kvotu piešķiršana ExxonMobil, pamatojoties uz siltuma un kurināmā līmeņatzīmi, principā būtu prettiesiska. Tā tas esot tāpēc, ka elektroenerģijas ražošanas iekārtas bezmaksas emisijas kvotas var saņemt tikai gadījumos, kas ir paredzēti Direktīvas 10.a panta 1. punkta trešajā daļā, kā arī 10.a panta 3. un 4. punktā, kas būtībā attiecas uz dūmgāzu sadedzināšanu, centralizētu siltumapgādi un augstas efektivitātes koģenerāciju. Taču uz Klausa procesu neattiecoties neviens no šiem gadījumiem.
36 Iesniedzējtiesa uzskata, ka jēdziens “elektroenerģijas ražošanas iekārta” būtu jāinterpretē šauri, jo Direktīvas 2003/87 3. panta u) punkta formulējumam esot plašāka piemērošanas joma par to, kas atbilst šīs direktīvas būtībai un mērķim. Šajā gadījumā turklāt pastāvot šaubas, vai attiecīgajā iekārtā saražoto elektroenerģiju ir paredzēts “pārdot trešajām personām” šīs tiesību normas izpratnē. Šo elektroenerģiju galvenokārt ir paredzēts patērēt šajā iekārtā, un tā tiek pieslēgta publiskajam tīklam tikai tāpēc, lai garantētu elektroenerģijas piegādi minētās iekārtas darbības pārtraukuma gadījumā.
37 Šī tiesa uzskata, ka plaša jēdziena “elektroenerģijas ražošanas iekārta” interpretācija izraisītu atšķirīgu attieksmi pret tādu iekārtu kā attiecīgā iekārta, kas tiktu kvalificēta kā “elektroenerģijas ražošanas iekārta”, salīdzinājumā ar iekārtu, kura arī ražo elektroenerģiju, bet kurā papildus “kurināmā sadedzināšanai”, kas ir paredzēta TEHG 1 pielikuma 2. daļas 1.–4. punktā, tiek veikta vēl cita darbība, uz kuru attiecas emisijas kvotu tirdzniecības pienākums, jo pēdējā minētā iekārta netiktu kvalificēta kā “elektroenerģijas ražošanas iekārta”. Šāda atšķirīga attieksme nebūtu atbilstoša, jo neviena no šo abu veidu iekārtām neietilpst “klasiskajā elektroenerģijas nozarē”, kas ir paredzēta Lēmuma 2011/278 31. apsvērumā.
38 Tādējādi minētā tiesa uzskata, ka jēdziens “elektroenerģijas ražošanas iekārta” būtu jāattiecina tikai uz iekārtām, kas ražo un pārdod elektroenerģiju trešajām personām un kurās tiek veikta tikai “kurināmā sadedzināšanas” darbība, izņemot jebkādu citu darbību, neatkarīgi no tā, vai tā ietilpst vai neietilpst TEHG 1 pielikumā.
39 Gadījumā, ja šo interpretāciju nevarētu atbalstīt, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai ir iespējams pārvarēt ierobežojumus, kas izriet no Direktīvas 2003/87 saistībā ar bezmaksas emisijas kvotu piešķiršanu elektroenerģijas ražošanas iekārtām, pamatojoties uz jēdziena “siltuma līmeņatzīmes apakšiekārta” definīciju, kura ir ietverta Lēmuma 2011/278 3. panta c) punktā, kurā nav ietverti šādi ierobežojumi.
40 Visbeidzot minētā tiesa vēlas noskaidrot, vai attiecībā uz emisijām, kas rodas Klausa procesā, var tikt piešķirtas bezmaksas emisijas kvotas saistībā ar “procesa emisiju apakšiekārtu” šī lēmuma 3. panta h) punkta izpratnē. Tā kā arī attiecībā uz siltumu, kas rodas šajā procesā, var tikt piešķirtas kvotas, piemērojot siltuma līmeņatzīmi, šī tiesa jautā, vai viens no šiem abiem kvotu piešķiršanas veidiem ir prioritārs attiecībā pret otru.
41 Šādos apstākļos Verwaltungsgericht Berlin (Berlīnes Administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai iekārta, kas ražo produktu, kura ražošana neietilpst Direktīvas [2003/87] I pielikumā minētajās darbībās (kā šajā gadījumā – sēra ražošana), un kas vienlaikus veic darbību “kurināmā sadedzināšanai iekārtās ar kopējo nominālo siltumspēju, kas pārsniedz 20 MW”, uz kuru atbilstoši Direktīvas [2003/87] I pielikumam attiecas siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecības pienākums, ir “elektroenerģijas ražošanas iekārta” Direktīvas [2003/87] 3. panta u) punkta izpratnē, ja šīs iekārtas palīgierīcē tiek ražota arī elektroenerģija iekārtai un (niecīga) daļa no šīs elektroenerģijas tiek ievadīta publiskajā elektroenerģijas tīklā pret atlīdzību?
2) Apstiprinošas atbildes uz pirmo jautājumu gadījumā:
Ja pirmajā jautājumā aprakstītā iekārta ir “elektroenerģijas ražošanas iekārta” Direktīvas [2003/87] 3. panta u) punkta izpratnē, vai šai iekārtai var tikt sadalītas kvotas attiecībā uz siltumu saskaņā ar Lēmumu [2011/278] arī tad, ja siltums atbilst Lēmuma [2011/278] 3. panta c) punktā izvirzītajiem nosacījumiem, taču neietilpst Direktīvas [2003/87] 10.a panta 1. punkta trešajā daļā, [kā arī 10.a panta] 3. un 4. punktā minētajās kategorijās – proti, [tas nav] siltums, kas rodas, sadedzinot dūmgāzes, lai ražotu elektroenerģiju, [tā nav] centralizētā siltumapgāde un [tā nav] augstas efektivitātes koģenerācija?
3) Ja saskaņā ar atbildi uz pirmajiem diviem prejudiciālajiem jautājumiem kvotu sadale attiecībā uz prasītājam [pamatlietā] piederošajā iekārtā saražoto siltumu ir iespējama:
Vai saistībā ar dabasgāzes (skābas gāzes formā) pārstrādi “Klausa procesā”, atdalot dabasgāzē dabīgi esošo CO2, no gāzu maisījuma atmosfērā izdalītā CO2 gadījumā runa ir par tādām emisijām, kas Lēmuma [2011/278] 3. panta h) punkta pirmā teikuma izpratnē rodas 3. panta h) punkta v) apakšpunktā minētajā procesā?
a) Vai Lēmuma [2011/278] 3. panta h) punkta pirmā teikuma izpratnē CO2 emisijas var “rasties” procesā, kurā izejmateriālā esošais CO2 fiziski tiek nodalīts no gāzu maisījuma un tiek izdalīts atmosfērā, šajā ziņā notiekošajā procesā paralēli nerodoties papildu CO2? Vai arī šīs tiesību normas obligāts priekšnoteikums ir tāds, ka atmosfērā izdalītais CO2 kā procesa rezultāts rodas pirmo reizi?
b) Vai Lēmuma [2011/278] 3. panta h) punkta v) apakšpunkta izpratnē tiek “izmantots” oglekli saturošs izejmateriāls, ja dabasgāze, kas ir dabiski sastopama, “Klausa procesā” tiek izmantota sēra ražošanai, un tādējādi dabasgāzē esošais CO2 tiek izdalīts atmosfērā, tam nepiedaloties ķīmiskajā reakcijā, kas norisinās procesa laikā? Vai arī jēdziena “izmantošana” obligāts priekšnoteikums ir tāds, ka ogleklis piedalās notiekošajā ķīmiskajā reakcijā vai pat ir nepieciešams, lai tā notiktu?
4) Apstiprinošas atbildes uz trešo jautājumu gadījumā – ja iekārta, uz kuru attiecas siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecības pienākums, atbilst gan normas sastāva pazīmēm, kas raksturo siltuma līmeņatzīmes apakšiekārtu, gan normas sastāva pazīmēm, kuras raksturo procesa emisiju apakšiekārtu, atbilstoši kādai līmeņatzīmei tiek veikta bezmaksas emisiju kvotu sadale? Vai tiesības uz kvotu sadali, izmantojot siltuma līmeņatzīmi, ir prioritāras attiecībā pret tiesībām uz kvotu sadali par procesa emisijām? Vai arī tiesības uz kvotu sadali par procesa emisijām, ņemot vērā to speciālo raksturu, ir prioritāras attiecībā pret tiesībām uz kvotu sadali par siltuma līmeņatzīmi un kurināmā līmeņatzīmi?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Ievada apsvērumi
42 Uzdodot jautājumus, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai un attiecīgā gadījumā kādā mērā tādai iekārtai kā attiecīgā iekārta, kurā tiek veikta dabasgāzes attīrīšana no sēra un sēra savākšana, izmantojot Klausa procesu, var tikt piešķirtas bezmaksas emisijas kvotas attiecībā uz CO2, kurš ir emitēts šādu darbību ietvaros tirdzniecības laikposmā no 2013. līdz 2020. gadam.
43 Šie jautājumi tādējādi ir pamatoti ar pieņēmumu, ko šī iesniedzējtiesa ir izdarījusi lēmumā par prejudiciāla jautājuma uzdošanu, ka uz šādu iekārtu attiecas ar Direktīvu 2003/87 ieviestā emisijas kvotu tirdzniecības sistēma.
44 Tiesas sēdē Tiesā ExxonMobil un Komisija šo pieņēmumu apšaubīja, norādot, ka uz tādu iekārtu kā attiecīgā iekārta šī tirdzniecības sistēma neattiecas, jo tās emitētais CO2 ir raksturīgs, ciktāl šī siltumnīcas efektu izraisošā gāze jau dabiski atrodas izejvielā, šajā gadījumā, skābajā gāzē, kas tiek apstrādāta šajā iekārtā.
45 Ja tas tā būtu, kā ģenerāladvokāts to ir norādījis secinājumu 36. punktā, atbildei uz uzdotajiem jautājumiem nebūtu nozīmes strīda atrisināšanai pamatlietā, un tādējādi šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu būtu hipotētisks. Tikai tās iekārtas, uz kuru veiktajām darbībām saskaņā ar Direktīvas 2003/87 2. pantu attiecas emisijas kvotu tirdzniecības sistēma, var saņemt šādas bezmaksas kvotas (spriedums, 2018. gada 28. februāris, Trinseo Deutschland, C‑577/16, EU:C:2018:127, 68. punkts).
46 Tādējādi ir jāpārbauda, vai tāda iekārta kā pamatlietā aplūkotā iekārta ietilpst Direktīvas 2003/87 piemērošanas jomā, un līdz ar to, vai uz to attiecas ar šo direktīvu izveidotā emisijas kvotu tirdzniecības sistēma.
47 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 2003/87 2. panta 1. punktu, kurā ir definēta tās piemērošanas joma, tā ir piemērojama “emisijām” no šīs direktīvas II pielikumā minētajām siltumnīcas efektu izraisošajām gāzēm, tostarp CO2, kas rodas “no [minētās direktīvas] I pielikumā minētajām darbībām” (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 28. jūlijs, Vattenfall Europe Generation, C‑457/15, EU:C:2016:613, 28. punkts; 2018. gada 28. februāris, Trinseo Deutschland, C‑577/16, EU:C:2018:127, 42., 45. un 46. punkts, kā arī 2018. gada 17. maijs, Evonik Degussa, C‑229/17, EU:C:2018:323, 31. punkts), un šīs direktīvas I pielikumā saistībā ar CO2 emisiju it īpaši ir ietverta kurināmā sadedzināšana iekārtā ar kopējo nominālo siltumspēju, kas pārsniedz 20 MW.
48 Saskaņā ar Direktīvas 2003/87 3. panta b) punktu “emisijas” šajā direktīvā nozīmē siltumnīcas efektu izraisošo gāzu izplūdi atmosfērā no kādas iekārtas avotiem.
49 Šajā gadījumā ir skaidrs, ka tāda iekārta kā attiecīgā iekārta veic “kurināmā sadedzināšanu iekārtās ar kopējo nominālo siltumspēju, kas pārsniedz 20 MW”, Direktīvas 2003/87 I pielikuma izpratnē, jo gan oksidācijas reakcija, kura rada siltumu un kas notiek ar H2S Klausa procesā, gan vēlāks pēcdedzināšanas process gāzēm, kuras tiek izlaistas no Klausa ierīcēm, uz ko Vācijas valdība ir atsaukusies savos rakstveida apsvērumos un tiesas sēdē, ņemot vērā šīs direktīvas 3. panta t) punktu, ir šāda darbība.
50 Turklāt no Tiesas rīcībā esošās informācijas, un to nav apstrīdējusi neviena no ieinteresētajām personām, kuras ir iesniegušas apsvērumus vai piedalījušās tiesas sēdē Tiesā, izriet, ka “kurināmā sadedzināšanas” darbība, kas tiek veikta attiecīgajā iekārtā, rada “emisijas”, šajā gadījumā CO2 emisijas, Direktīvas 2003/87 2. panta 1. punkta un 3. panta b) punkta izpratnē, jo šī iekārta izvada šo siltumnīcas efektu izraisošo gāzi atmosfērā no ierīcēm, kas tajā atrodas.
51 Kā to ir uzsvērušas ExxonMobil un Komisija, šīs kurināmā sadedzināšanas darbības rezultātā emitētais CO2, protams, ir “raksturīgais CO2” Regulas Nr. 601/2012 3. panta 40. punkta izpratnē, jo šī siltumnīcas efektu izraisošā gāze dabiski atrodas tās skābās gāzes sastāvā, kas tiek apstrādāta pamatlietā aplūkotajā iekārtā.
52 Tomēr šāds apstāklis nevar likt šādu iekārtu izslēgt no Direktīvas 2003/87 piemērošanas jomas.
53 Kā tas izriet no šī sprieduma 47. punkta un kā ģenerāladvokāts to ir norādījis secinājumu 47. punktā, saskaņā ar Direktīvas 2003/87 2. panta 1. punktu, kura formulējums šajā ziņā ir nepārprotams, tas ir piemērojams “emisijām no [šīs direktīvas] I pielikumā minētajām darbībām”, nekādā ziņā neprasot, lai emitētā siltumnīcas efektu izraisošā gāze pati būtu radusies šo darbību laikā. Tāpat arī minētās direktīvas 3. panta t) punktā “sadedzināšanas” jēdziens nav reducēts tikai uz oksidācijas reakcijām, kas pašas rada siltumnīcas efektu izraisošu gāzi.
54 Šo interpretāciju apstiprina Regulas Nr. 601/2012 noteikumi par monitoringu. Šīs regulas 48. panta 1. punktā skaidri ir paredzēts, ka tās 3. panta 40. punktā definētais raksturīgais CO2, ja tas ietilpst dabasgāzē, ir iekļaujams emisijas koeficientā šim kurināmā veidam.
55 Šāda interpretācija atbilst arī ar Direktīvu 2003/87 izvirzītajam mērķim, kas saskaņā ar tās 1. pantu ir veicināt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju samazināšanos rentabli un ekonomiski efektīvi (skat. it īpaši spriedumus, 2018. gada 12. aprīlis, PPC Power, C‑302/17, EU:C:2018:245, 18. punkts, un 2018. gada 17. maijs, Evonik Degussa, C‑229/17, EU:C:2018:323, 41. punkts).
56 Kā tas izriet it īpaši no minētās direktīvas 8. apsvēruma, šī mērķa sasniegšana nozīmē, ka šajā sistēmā tiek iekļautas darbības, kam ir zināms siltumnīcas efektu izraisošas gāzes emisijas samazināšanas potenciāls (spriedums, 2018. gada 17. maijs, Evonik Degussa, C‑229/17, EU:C:2018:323, 42. punkts).
57 No debatēm, kas notika tiesas sēdē Tiesā, izriet, ka, pat ja CO2 ietilpst skābās gāzes sastāvā, kurināmā sadedzināšanas darbībai, kura tiek veikta tādā iekārtā kā pamatlietā aplūkotā, dabasgāzes attīrīšanai no sēra un sēra savākšanai, izmantojot Klausa procesu, ir zināms CO2 emisiju samazināšanas potenciāls, jo skābā gāzē esošā CO2 saturs var atšķirties atkarībā no pazemes atradnēm. Pretēji tam, ko norādījusi ExxonMobil, šajā ziņā nav nozīmes tam, ka šis saturs nav sistemātiski paredzams.
58 No tā izriet, ka tāda iekārta kā pamatlietā aplūkotā ietilpst Direktīvas 2003/87 piemērošanas jomā un tādējādi uz to attiecas ar šo direktīvu izveidotā emisijas kvotu tirdzniecības sistēma, un nav nozīmes tam, vai CO2, ko rada šīs iekārtas darbība, dabiski ietilpst tās apstrādātajā izejmateriālā.
59 Tādējādi uz iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild.
Par pirmo jautājumu
60 Uzdodot pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2003/87 3. panta u) punkts ir interpretējams tādējādi, ka tāda iekārta kā pamatlietā aplūkotā, kurā, veicot “kurināmā sadedzināšanu iekārtās ar kopējo nominālo siltumspēju, kas pārsniedz 20 MW”, šīs direktīvas I pielikuma izpratnē, tiek radīta elektroenerģija, kuru ir paredzēts izmantot galvenokārt pašas iekārtas vajadzībām, ir jāuzskata par “elektroenerģijas ražošanas iekārtu” šīs tiesību normas izpratnē, ja šī iekārta, pirmkārt, vienlaikus ražo produktu, uz kuru šis pielikums neattiecas, un, otrkārt, nepārtraukti publiskajā elektroenerģijas tīklā, pie kura minētajai iekārtai tehnisku iemeslu dēļ ir jābūt pastāvīgi pieslēgtai, pret atlīdzību ievada minimālu daļu no saražotās elektroenerģijas.
61 No iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka šis jautājums ir uzdots tāpēc, lai noteiktu, vai šajā gadījumā attiecīgajai iekārtai var tikt piešķirtas bezmaksas emisijas kvotas saistībā ar CO2 emisijām, kas rodas no šīs kurināmā sadedzināšanas darbības, kura tiek veikta dabasgāzes attīrīšanai no sēra un sēra savākšanai, izmantojot Klausa procesu.
62 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Direktīvas 2003/87 mērķis ir izveidot emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu, lai samazinātu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas atmosfērā līdz tādam līmenim, kas nepieļautu bīstamu antropogēnu ietekmi uz klimatu, un tās galamērķis ir vides aizsardzība (skat. it īpaši spriedumus, 2017. gada 8. marts, ArcelorMittal Rodange un Schifflange, C‑321/15, EU:C:2017:179, 24. punkts; 2018. gada 22. februāris, INEOS Köln, C‑572/16, EU:C:2018:100, 26. punkts, kā arī 2018. gada 28. februāris, Trinseo Deutschland, C‑577/16, EU:C:2018:127, 39. punkts).
63 Šī sistēma ir balstīta uz ekonomisku loģiku, kas ikvienu tās dalībnieku mudina emitēt tādu siltumnīcas efektu izraisošas gāzes daudzumu, kurš ir mazāks nekā tam sākotnēji piešķirtās kvotas, lai pārpalikumu nodotu citam dalībniekam, kas ir radījis lielāku emisiju daudzumu nekā tam piešķirtās kvotas (skat. it īpaši spriedumus, 2017. gada 8. marts, ArcelorMittal Rodange un Schifflange, C‑321/15, EU:C:2017:179, 22. punkts; 2018. gada 22. februāris, INEOS Köln, C‑572/16, EU:C:2018:100, 27. punkts, kā arī 2018. gada 28. februāris, Trinseo Deutschland, C‑577/16, EU:C:2018:127, 40. punkts).
64 Tādējādi Direktīvas 2003/87 mērķis ir līdz 2020. gadam ekonomiski efektīvos apstākļos samazināt siltumnīcas efektu izraisošu gāzu kopējās emisijas Savienībā vismaz par 20 % salīdzinājumā ar to līmeni 1990. gadā (spriedumi, 2016. gada 8. septembris, E.ON Kraftwerke, C‑461/15, EU:C:2016:648, 23. punkts; 2018. gada 22. februāris, INEOS Köln, C‑572/16, EU:C:2018:100, 28. punkts, kā arī 2018. gada 28. februāris, Trinseo Deutschland, C‑577/16, EU:C:2018:127, 41. punkts).
65 Šajā nolūkā ar Direktīvas 2003/87 10.a pantu tika ieviests pārejas režīms, kas, lai novērstu uzņēmumu konkurētspējas zaudēšanu emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas izveides dēļ (šajā nozīmē skat. it īpaši spriedumus, 2015. gada 26. februāris, ŠKO‑Energo, C‑43/14, EU:C:2015:120, 28. punkts, un 2018. gada 12. aprīlis, PPC Power, C‑302/17, EU:C:2018:245, 20. punkts), attiecībā uz atsevišķām darbību nozarēm piederošām iekārtām paredz bezmaksas emisijas kvotu piešķiršanu, kuru daudzums saskaņā ar šīs tiesību normas 11. punktu pakāpeniski tiek samazināts laikposmā no 2013. līdz 2020. gadam, lai panāktu pilnīgu šo bezmaksas kvotu atcelšanu līdz 2027. gadam (spriedumi, 2016. gada 8. septembris, E.ON Kraftwerke, C‑461/15, EU:C:2016:648, 24. punkts; 2016. gada 26. oktobris, Yara Suomi u.c., C‑506/14, EU:C:2016:799, 46. punkts; 2018. gada 22. februāris, INEOS Köln, C‑572/16, EU:C:2018:100, 29. punkts, kā arī 2018. gada 28. februāris, Trinseo Deutschland, C‑577/16, EU:C:2018:127, 67. punkts).
66 Kā tas izriet it īpaši no Direktīvas 2003/87 10. panta 1. punkta un no Direktīvas 2009/29 15. apsvēruma, lai panāktu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju samazināšanos, emisijas kvotu piešķiršanas sistēma tādējādi pakāpeniski būtu jābalsta tikai uz izsoles principu, kas, kā uzskata Savienības likumdevējs, vispārīgi no ekonomikas viedokļa tiek uzskatīts par visefektīvāko sistēmu.
67 Saskaņā ar Direktīvas 2003/87 10.a panta 3. punktu “elektroenerģijas ražošanas iekārtām” nevar tikt sadalīta neviena bezmaksas emisijas kvota, ja tās neatbilst minētā panta 4. un 8. punktā paredzētajiem nosacījumiem, no kuriem pirmais attiecas uz siltuma ražošanu vai dzesēšanu, kas ir paredzēta centralizētai siltumapgādei vai kas panākta augstas efektivitātes koģenerācijas procesā, kā tas ir definēts Direktīvā 2004/8, un otrais – uz jaunpienācējiem. Direktīvas 2003/87 10.a panta 3. punkts ir piemērojams, neskarot tās 10.c panta piemērošanu, kas dalībvalstīm ļauj piešķirt bezmaksas emisijas kvotas elektroenerģijas ražošanas modernizācijai.
68 Līdz ar to kopš 2013. gada kvotu izsole, kā tas izriet no Savienības likumdevēja gribas, kas ir pausta Direktīvas 2009/29 15. un 19. apsvērumā, elektroenerģijas ražošanas iekārtām ir kļuvusi obligāta (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 17. oktobris, Iberdrola u.c., C‑566/11, C‑567/11, C‑580/11, C‑591/11, C‑620/11 un C‑640/11, EU:C:2013:660, 40. punkts, kā arī 2016. gada 28. aprīlis, Borealis Polyolefine u.c., C‑191/14, C‑192/14, C‑295/14, C‑389/14 un no C‑391/14 līdz C‑393/14, EU:C:2016:311, 82. punkts).
69 Tādējādi, lai noskaidrotu, kādā mērā tāda iekārta kā pamatlietā aplūkotā ir izslēgta no tiesībām saņemt bezmaksas emisijas kvotas saskaņā ar Direktīvas 2003/87 10.a panta 3. punktu, ir jāpārbauda, vai šī iekārta ir jāuzskata par “elektroenerģijas ražošanas iekārtu” šīs direktīvas izpratnē.
70 Šajā ziņā ir jānorāda, ka Direktīvas 2003/87 10.a panta 3. punktā paredzētais jēdziens “elektroenerģijas ražošanas iekārta” ir definēts šīs direktīvas 3. panta u) punktā.
71 Jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās formulējums, bet arī tās konteksts un tā tiesiskā regulējuma mērķi, kurā tā iekļaujas (skat. it īpaši spriedumu, 2018. gada 31. maijs, Länsförsäkringar Sak Försäkringsaktiebolag u.c., C‑542/16, EU:C:2018:369, 39. punkts).
72 No Direktīvas 2003/87 3. panta u) punkta izriet, ka iekārta, kas, pirmkārt, ir saražojusi elektroenerģiju, “kuru ir paredzēts pārdot trešajām personām” jebkurā brīdī, sākot no 2005. gada 1. janvāra, un, otrkārt, kurā netiek veikta neviena cita no minētās direktīvas I pielikumā minētajām darbībām kā tikai kurināmā sadedzināšana ar kopējo nominālo siltumspēju, kas pārsniedz 20 MW, ir kvalificējama kā “elektroenerģijas ražošanas iekārta” (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 8. septembris, Borealis u.c., C‑180/15, EU:C:2016:647, 33. punkts, kā arī 2016. gada 26. oktobris, Yara Suomi u.c., C‑506/14, EU:C:2016:799, 23. punkts).
73 Ir skaidrs, ka tāda iekārta kā pamatlietā aplūkotā atbilst šim otrajam nosacījumam. Kā tas jau tika norādīts šī sprieduma 49. punktā, šī iekārta veic “kurināmā sadedzināšanas” darbību šī pielikuma izpratnē. Turklāt, kā izriet no paša pirmā jautājuma formulējuma, tā neveic nevienu citu minētajā pielikumā paredzētu darbību. Ne sēra ražošana, ne turklāt dabasgāzes apstrāde nav ietverta tajā minēto darbību sarakstā.
74 Runājot par pirmo no Direktīvas 2003/87 3. panta u) punktā minētajiem nosacījumiem, proti, elektroenerģijas ražošanu, “ko paredzēts pārdot trešajām personām”, ir jākonstatē, ka arī no pirmā jautājuma formulējuma izriet, ka pamatlietā aplūkotā iekārta atbilst arī šim nosacījumam, jo tā nepārtraukti publiskajā elektroenerģijas tīklā pret atlīdzību ievada daļu no elektroenerģijas, kuru tā saražo savām vajadzībām.
75 Protams, šajā gadījumā tikai neliela daļa no šīs saražotās elektroenerģijas tiek pārdota trešajām personām, jo tās ievadīšana publiskajā elektroenerģijas tīklā ir pamatota ar tehniskiem iemesliem, lai garantētu pastāvīgu attiecīgās iekārtas apgādi ar elektroenerģiju gadījumā, ja pārtrauktu darboties Klausa ierīces.
76 Tomēr no Direktīvas 2003/87 3. panta u) punkta formulējuma neizriet, ka, lai iekārtu uzskatītu par “elektroenerģijas ražošanas iekārtu”, elektroenerģija, ko tā ražo, ir jāizmanto tikai vai pat galvenokārt trešo personu apgādei ar elektroenerģiju.
77 Šajā ziņā it īpaši ir jānorāda, ka šī tiesību norma elektroenerģijas ražošanas iekārtas statusam neizvirza nekādu elektroenerģijas ražošanas slieksni, jo šis statuss turklāt, kā ģenerāladvokāts to ir norādījis secinājumu 58. punktā, tiek piešķirts neatkarīgi no jebkādām svārstībām laika gaitā attiecībā starp pārdotās elektroenerģijas daudzumu un tās elektroenerģijas daudzumu, kas ir saražota pašas attiecīgās ražošanas iekārtas vajadzībām.
78 Līdz ar to tāda iekārta kā pamatlietā aplūkotā, kaut arī lielākā daļa tās saražotās elektroenerģijas ir paredzēta pašas iekārtas vajadzībām, ir jāuzskata par tādu, kas atbilst arī pirmajam Direktīvas 2003/87 3. panta u) punktā paredzētajam nosacījumam, jo daļu no savas saražotās elektroenerģijas, kaut arī tā bija neliela, tā pārdeva trešajām personām, nepārtraukti pret atlīdzību šo elektroenerģijas daļu ievadot publiskajā elektroenerģijas tīklā.
79 Tādējādi no paša Direktīvas 2003/87 3. panta u) punkta formulējuma izriet, ka tāda iekārta kā pamatlietā aplūkotā ir jākvalificē kā “elektroenerģijas ražošanas iekārta” šīs tiesību normas izpratnē, jo tā kā vienīgo darbību, uz kuru attiecas Direktīvas 2003/87 I pielikums, veic “kurināmā sadedzināšanu iekārtās ar kopējo nominālo siltumspēju, kas pārsniedz 20 MW”, un daļu no saražotās elektroenerģijas pārdod trešajām personām.
80 Šo interpretāciju apstiprina ar Direktīvu 2003/87 izvirzītais mērķis, kā arī tās vispārējā uzbūve.
81 Protams, kā to savos rakstveida apsvērumos uzsvērusi ExxonMobil, ir tiesa, ka principiāls aizliegums dalībvalstīm saskaņā ar Direktīvas 2003/87 10.a panta 3. punktu piešķirt bezmaksas emisijas kvotas, kā tas izriet no Direktīvas 2009/29 15. un 19. apsvēruma, tika ieviests, lai likvidētu iespēju, ko līdz 2013. gadam izmantoja elektroenerģijas ražošanas iekārtas, gūt negaidītu papildu peļņu, nepastāvot pietiekamam konkurences spiedienam, bezmaksas emisijas kvotu vērtību pārnesot uz elektrības cenu, kuru maksā patērētājs (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 17. oktobris, Iberdrola u.c., C‑566/11, C‑567/11, C‑580/11, C‑591/11, C‑620/11 un C‑640/11, EU:C:2013:660, 40. punkts).
82 Tomēr sākumā ir jāatgādina, kā tas izriet jau no šī sprieduma 65. un 66. punkta, ka bezmaksas emisijas kvotu piešķiršana, kas ir paredzēta Direktīvas 2003/87 10.a pantā, iekļaujas īpašajā pārejas noteikumu režīmā, kurš paredz atkāpi no principa, ka emisijas kvotas ir jāpiešķir saskaņā ar izsoles mehānismu, kas ir izveidots šīs direktīvas 10. pantā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 18. janvāris, INEOS, C‑58/17, EU:C:2018:19, 36. punkts).
83 Direktīvas 2003/87 10.a panta 3. punktā ietvertais noteikums, ciktāl tas principā emisijas kvotas, izņemot visas bezmaksas emisijas kvotas, liek piešķirt “elektroenerģijas ražošanas iekārtām” šīs direktīvas 3. panta u) punkta izpratnē saskaņā ar šādu izsoļu mehānismu, nevar tikt interpretēts šauri. Šādos apstākļos šīs direktīvas 3. panta u) punktā ietvertais jēdziens “elektroenerģijas ražošanas iekārta” ir interpretējams plaši.
84 Turklāt ir jānorāda, ka Direktīvas 2003/87 10.a panta 1., 3. un 5. punktā ir noteikta dihotomija, uz ko ir balstīti tās noteikumi un kas izpaužas kā nodalījums starp iekārtām, uz kurām attiecas šī panta 3. punkts un kuru skaitā it īpaši ir “elektroenerģijas ražošanas iekārtas” šīs direktīvas 3. panta u) punkta izpratnē, un citām iekārtām, kas rada siltumnīcas efektu izraisošu gāzu emisijas un kas parasti tiek apzīmētas kā “rūpnieciskās iekārtas” (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 28. aprīlis, Borealis Polyolefine u.c., C‑191/14, C‑192/14, C‑295/14, C‑389/14 un no C‑391/14 līdz C‑393/14, EU:C:2016:311, 70. punkts, kā arī 2016. gada 28. jūlijs, Vattenfall Europe Generation, C‑457/15, EU:C:2016:613, 40. un 41. punkts).
85 Šis nodalījums starp iekārtām, kas ietilpst jēdzienā “elektroenerģijas ražošanas iekārta” Direktīvas 2003/87 3. panta u) punkta izpratnē, un citam iekārtām, kuras rada siltumnīcas efektu izraisošu gāzu emisijas, tieši ietekmē šīs direktīvas 10.a panta 5. punktā paredzētā “vienota starpnozaru korekcijas koeficienta” aprēķinu, kura piemērošana ikgadējam provizoriskajam bezmaksas emisijas kvotu apjomam, ko ir aprēķinājušas dalībvalstis, nosaka galīgo ikgadējo to šo kvotu daudzumu, kuras tās piešķir rūpnieciskajām iekārtām, kam var piešķirt šīs kvotas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 28. aprīlis, Borealis Polyolefine u.c., C‑191/14, C‑192/14, C‑295/14, C‑389/14 un no C‑391/14 līdz C‑393/14, EU:C:2016:311, 71. punkts).
86 Saskaņā ar Direktīvas 2003/87 10.a panta 5. punktu, tā kā provizoriskais to emisijas kvotu daudzums, kas bez maksas ir piešķirtas iekārtām, uz kurām neattiecas šīs direktīvas 10.a panta 3. punkts, pārsniedz rūpniecībai noteikto maksimālo apjomu, kas atbilst ikgadējam maksimālajam kvotu daudzumam, kāds ir paredzēts šī paša panta 5. punktā, dalībvalstīm proporcionāli ir jāsamazina šis provizoriskais daudzums, piemērojot šajā noteikumā paredzēto “vienoto starpnozaru korekcijas koeficientu”, kurš atbilst attiecībai starp minēto provizorisko daudzumu un šo maksimālo apjomu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 28. aprīlis, Borealis Polyolefine u.c., C‑191/14, C‑192/14, C‑295/14, C‑389/14 un no C‑391/14 līdz C‑393/14, EU:C:2016:311, 62. un 63. punkts, kā arī 2018. gada 22. februāris, INEOS Köln, C‑572/16, EU:C:2018:100, 37. punkts).
87 Taču, kā tas izriet no Direktīvas 2003/87 10.a panta 5. punkta skaidrā formulējuma, elektroenerģijas ražošanas iekārtu radītās emisijas netiek ņemtas vērā, lai aprēķinātu šo koeficientu, jo šīs emisijas ir izslēgtas no šajā noteikumā paredzētā ikgadējā maksimālā kvotu daudzuma, kas attiecas tikai uz emisijām no “iekārtām, kuras nav iekļautas [šī panta] 3. punktā” (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 28. aprīlis, Borealis Polyolefine u.c., C‑191/14, C‑192/14, C‑295/14, C‑389/14 un no C‑391/14 līdz C‑393/14, EU:C:2016:311, 64., 68., 72., 74., 75. un 83. punkts, kā arī 2016. gada 26. oktobris, Yara Suomi u.c., C‑506/14, EU:C:2016:799, 24., 26. un 32. punkts).
88 Šādos apstākļos, ja “elektroenerģijas ražošanas iekārtas” statuss Direktīvas 2003/87 3. panta u) punkta izpratnē būtu atkarīgs no tā, vai kādas iekārtas veikta elektroenerģijas pārdošana ir tās galvenā darbība vai palīgdarbība, emisijas kvotu, kas bez maksas piešķiramas atbilstīgām iekārtām, galīgā daudzuma noteikšana, ja nav nekāda Savienības likumdevēja paredzēta maksimālā apjoma, būtu balstīta uz kritērijiem, kuru saturs nebūtu pietiekami skaidrs un paredzams un kas tādējādi varētu apdraudēt tiesisko drošību, jo tie varētu izraisīt piešķirto emisijas kvotu vēlāku apšaubīšanu.
89 ExxonMobil tomēr norāda, ka šī interpretācija ir pretrunā vispārējam vienlīdzīgas attieksmes principam, jo tās rezultātā pastāv atšķirīga attieksme pret iekārtu, kas – tāpat kā pamatlietā aplūkotā – kā vienīgo darbību, kura ir paredzēta Direktīvas 2003/87 I pielikumā, veic “kurināmā sadedzināšanu iekārtās ar kopējo nominālo siltumspēju, kas pārsniedz 20 MW”, un iekārtu, kura vienlaikus veic šo darbību un kādu citu šajā pielikumā paredzētu darbību.
90 Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru vienlīdzīgas attieksmes princips kā vispārējs Savienības tiesību princips prasa, lai līdzīgas situācijas netiktu aplūkotas atšķirīgi un atšķirīgas situācijas netiktu aplūkotas vienādi, ja vien šādai pieejai nav objektīva attaisnojuma (skat. it īpaši spriedumus, 2008. gada 16. decembris, Arcelor Atlantique et Lorraine u.c., C‑127/07, EU:C:2008:728, 23. punkts, kā arī 2012. gada 29. marts, Komisija/Igaunija, C‑505/09 P, EU:C:2012:179, 64. punkts).
91 Taču ir jākonstatē, ka iekārtas, kas ražo elektroenerģiju un kas kā vienīgo no Direktīvas 2003/87 I pielikumā paredzētajām darbībām veic “kurināmā sadedzināšanu iekārtās ar kopējo nominālo siltumspēju, kas pārsniedz 20 MW”, nav situācijā, kura, ņemot vērā emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu, būtu salīdzināma ar to, kādā ir iekārtas, kas ražo elektroenerģiju un kas papildus šai kurināmā sadedzināšanas darbībai veic vienu vai vairākas citas šajā pielikumā paredzētās darbības.
92 Kā tas izriet no šī sprieduma 58. punkta, tāda iekārta kā pamatlietā aplūkotā ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā tikai saistībā ar CO2 emisijām, kas rodas no šādas kurināmā sadedzināšanas darbības. Tādējādi uz to emisijas kvotu tirdzniecības sistēma attiecas tikai saistībā ar šo darbību, izņemot citas darbības, kas nav ietvertas minētās direktīvas I pielikumā. Savukārt uz iekārtu, kas vienlaikus veic gan kurināmā sadedzināšanas darbību, gan vienu vai vairākas citas šajā pielikumā paredzētās darbības, šī tirdzniecības sistēma attiecas saistībā ar visām tās darbībām, kuras rada CO2 emisijas. Šī iemesla dēļ, pat ja abu šo veidu iekārtas ražo elektroenerģiju, šī otrā veida iekārta, uz kuru minētā sistēma attiecas saistībā ar visām tās CO2 emisijām, kuras rodas no šādām darbībām, var saņemt bezmaksas kvotas attiecībā uz minētajām emisijām – atšķirībā no pirmā veida iekārtas, kas, tā kā šī pati sistēma uz to attiecas tikai saistībā ar CO2 emisijām, kuras rada kurināmā sadedzināšanas darbība, nevar saņemt šādas kvotas.
93 Visbeidzot, pretēji tam, ko apgalvo ExxonMobil, šāda Direktīvas 2003/87 3. panta u) punkta interpretācija nav nesaderīga ar to, ka ar Komisijas Lēmuma 2010/2/ES (2009. gada 24. decembris), ar ko atbilstoši Direktīvai 2003/87 nosaka sarakstu ar nozarēm vai apakšnozarēm, kurās pastāv būtisks oglekļa dioksīda emisiju pārvirzes risks (OV 2010, L 1, 10. lpp.), pielikuma 1.4. punktu šajā sarakstā tika iekļauta dabasgāzes ieguve.
94 Pirmkārt, kā tas izriet no Direktīvas 2003/87 10.a panta 12. punkta, nozares vai apakšnozares iekļaušanas minētajā sarakstā mērķis nekādā ziņā nav atkāpties no šī panta 3. punkta un tās vienīgās sekas ir tādas, ka laikposmā no 2013. līdz 2020. gadam to nozaru vai apakšnozaru iekārtas, kuras ir pakļautas būtiskam oglekļa dioksīda emisiju pārvirzes riskam, saņem bezmaksas kvotu daudzumu, kas veido 100 % no daudzuma, kurš ir noteikts saskaņā ar minētā panta 1. punktā paredzētajiem pasākumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu 2016. gada 26. oktobris, Yara Suomi u.c., C‑506/14, EU:C:2016:799, 47. punkts).
95 Otrkārt, ir jāuzsver, kā ģenerāladvokāts to ir darījis secinājumu 83. punktā, ka nozares vai apakšnozares iekļaušana minētajā sarakstā nozīmē, ka nespēja kvotu izmaksas pārnest uz cenām, kā tas izriet no Direktīvas 2003/87 10.a panta 14. punkta, ir jāpierāda nevis, kā to iesaka ExxonMobil, attiecībā uz katru no iekārtām, kuras pieder konkrētai nozarei vai apakšnozarei, bet pēc Komisijas veikta vispārēja vērtējuma attiecībā uz visām darbībām, ko Savienības mērogā veic iekārtas, kuras tai pieder.
96 Līdz ar to uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2003/87 3. panta u) punkts ir interpretējams tādējādi, ka tāda iekārta kā pamatlietā aplūkotā, kura, veicot “kurināmā sadedzināšanu iekārtās ar kopējo nominālo siltumspēju, kas pārsniedz 20 MW”, šīs direktīvas I pielikuma izpratnē, ražo elektroenerģiju, kuru galvenokārt ir paredzēts izmantot pašas iekārtas vajadzībām, ir jāuzskata par “elektroenerģijas ražošanas iekārtu” šīs tiesību normas izpratnē, ja šī iekārta, pirmkārt, vienlaikus veic tāda produkta ražošanas darbību, kas nav ietverts šajā pielikumā, un, otrkārt, nepārtraukti publiskajā elektroenerģijas tīklā, pie kura minētajai iekārtai tehnisku iemeslu dēļ ir jābūt pastāvīgi pieslēgtai, pret atlīdzību ievada daļu, kaut arī tā ir niecīga, no saražotās elektroenerģijas.
Par otro jautājumu
97 Uzdodot otro jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Lēmuma 2011/278 3. panta c) punkts ir interpretējams tādējādi, ka tādai iekārtai kā pamatlietā aplūkotā, ciktāl tā ir jāuzskata par “elektroenerģijas ražošanas iekārtu” Direktīvas 2003/87 3. panta u) punkta izpratnē, var tikt piešķirtas bezmaksas emisijas kvotas saistībā ar siltumu, kurš ir saražots, veicot “kurināmā sadedzināšanu iekārtās ar kopējo nominālo siltumspēju, kas pārsniedz 20 MW”, kas ir paredzēta šīs direktīvas I pielikumā, ja šis siltums tiek izmantots citiem nolūkiem, nevis elektroenerģijas ražošanai.
98 Vispirms ir jānorāda, ka šis jautājums izriet no vērtējuma, ko iesniedzējtiesa veikusi pēc savas ierosmes, jo pamatlietas puses nav apstrīdējušas to emisijas kvotu pamatotību, kuras bez maksas tika piešķirtas ExxonMobil saistībā ar siltumu, kas saražots, veicot kurināmā sadedzināšanas darbību.
99 Šķiet, ka no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka iesniedzējtiesa saskaņā ar valsts tiesībām un šī vērtējuma ietvaros var atzīt visu ExxonMobil bez maksas piešķirto kvotu prettiesiskumu.
100 Šādos apstākļos, kā tas izriet no iesniedzējtiesas nolēmuma, minētā jautājuma mērķis ir noskaidrot, vai šajā gadījumā attiecīgā iekārta var saņemt bezmaksas emisijas kvotas, ja tās kurināmā sadedzināšanas darbības rezultātā tiek ražota ne tikai elektroenerģija, bet arī un galvenokārt siltums, kas rodas ķīmiskā reakcijā, kura ir raksturīga Klausa procesam, t.i., siltums, kas tiek uztverts šajā iekārtā, lai veiktu darbību, kura ir saistīta ar dabasgāzes attīrīšanu no sēra un sēra savākšanu, izmantojot šo procesu.
101 Jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 2003/87 10.a panta 1. punktu Komisija Lēmumā 2011/278 ir noteikusi saskaņotus noteikumus Savienības līmenī attiecībā uz šo bezmaksas emisijas kvotu sadali. Šajos saskaņotajos noteikumos ir konkretizēta būtiska prasība līdz minimumam samazināt konkurences izkropļojumus iekšējā tirgū (spriedumi, 2016. gada 22. jūnijs, DK Recycling und Roheisen/Komisija, C‑540/14 P, EU:C:2016:469, 53. punkts; 2018. gada 18. janvāris, INEOS, C‑58/17, EU:C:2018:19, 26. punkts, un 2018. gada 22. februāris, INEOS Köln, C‑572/16, EU:C:2018:100, 30. punkts).
102 Tādējādi saskaņā ar Direktīvas 2003/87 10.a panta 2. punktu Komisija šajā ziņā nosaka līmeņatzīmes katrai nozarei vai apakšnozarei (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 8. septembris, Borealis u.c., C‑180/15, EU:C:2016:647, 60. punkts, kā arī 2018. gada 18. janvāris, INEOS, C‑58/17, EU:C:2018:19, 27. punkts).
103 Šādā kontekstā Lēmuma 2011/278 10. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts, ka, sareizinot šīs līmeņatzīmes ar katras apakšiekārtas vēsturiskās darbības līmeni, dalībvalstis aprēķina provizorisko ikgadējo bezmaksas piešķiramo emisiju kvotu skaitu. Šajā nolūkā saskaņā ar šī lēmuma 6. pantu tām ir jānošķir apakšiekārtas atkarībā no to darbības, lai varētu noteikt, vai ir jāpiemēro “produkta līmeņatzīme”, “siltuma līmeņatzīme” vai “kurināmā līmeņatzīme”, vai arī īpašs koeficients “procesa emisiju apakšiekārtām” (spriedumi, 2016. gada 8. septembris, Borealis u.c., C‑180/15, EU:C:2016:647, 61. punkts, kā arī 2018. gada 18. janvāris, INEOS, C‑58/17, EU:C:2018:19, 28. punkts).
104 Šajā ziņā Tiesa jau ir norādījusi, ka Lēmuma 2011/278 3. pantā ietvertās definīcijas attiecībā uz produkta līmeņatzīmes, siltuma līmeņatzīmes, kurināmā līmeņatzīmes vai procesa emisiju apakšiekārtām ir savstarpēji izslēdzošas (spriedumi, 2016. gada 8. septembris, Borealis u.c., C‑180/15, EU:C:2016:647, 62. punkts, kā arī 2018. gada 18. janvāris, INEOS, C‑58/17, EU:C:2018:19, 29. punkts).
105 Lēmuma 2011/278 3. panta c) punktā siltuma līmeņatzīmes apakšiekārta ir definēta kā kurināmā un enerģijas patēriņš un galaprodukcija, kā arī attiecīgās produkta līmeņatzīmes apakšiekārtā neietilpstošās emisijas no tāda izmērāma siltuma ražošanas, importa no iekārtas vai citas Savienības sistēmas vienības, vai abām. Šajā tiesību normā ir precizēts, ka šis siltums it īpaši ir jāpatērē produkcijas ražošanai vai tas jāeksportē uz iekārtu vai citu vienību ārpus Savienības sistēmas, izņemot, ja tas tiek eksportēts elektroenerģijas ražošanai (spriedums, 2016. gada 8. septembris, Borealis u.c., C‑180/15, EU:C:2016:647, 64. un 116. punkts).
106 Tādējādi no Lēmuma 2011/278 3. panta c) punkta skaidrā formulējuma izriet, ka šajā tiesību normā ir aizliegts bezmaksas emisijas kvotas piešķirt attiecībā uz siltumu, kas ir radies elektroenerģijas ražošanas nolūkā.
107 Tādējādi ar šo tiesību normu, kā ExxonMobil to pamatoti ir norādījusi savos rakstveida apsvērumos, tiek īstenots Direktīvas 2003/87 10.a panta 1. punkta trešās daļas otrais teikums un 10.a panta 7. punkta trešā daļa, kas izslēdz bezmaksas emisijas kvotu piešķiršanu elektroenerģijas ražošanai, izņemot, pirmkārt, gadījumus, uz kuriem attiecas šīs direktīvas 10.c pants, kurā dalībvalstīm ir piedāvāta izvēles iespēja piešķirt bezmaksas kvotas elektroenerģijas ražošanas modernizācijai, un, otrkārt, elektroenerģiju, kura ir saražota no atlikumgāzes (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 26. jūlijs, ArcelorMittal Atlantique et Lorraine, C‑80/16, EU:C:2017:588, 20. punkts).
108 Tomēr, kā tas izriet no paša otrā jautājuma formulējuma, attiecīgā iekārta cenšas iegūt bezmaksas emisijas kvotas nevis elektroenerģijas ražošanai, bet izmērāma siltuma ražošanai.
109 Taču šajā ziņā ir jākonstatē, ka Lēmuma 2011/278 3. panta c) punktā skaidri nav izslēgta bezmaksas emisijas kvotu piešķiršana siltumam, ko ir radījušas elektroenerģijas ražošanas iekārtas citiem nolūkiem, nevis elektroenerģijas ražošanai.
110 Tomēr ir jāatgādina, ka no atbildes uz pirmo jautājumu izriet, ka Direktīvas 2003/87 10.a panta 3. punktā, aplūkotā kopā ar šīs direktīvas 3. panta u) punktu, ir izslēgta bezmaksas emisijas kvotu piešķiršana elektroenerģijas ražošanas iekārtām, ja tās neatbilst minētā panta 4. un 8. punktā paredzētajiem nosacījumiem, kuri attiecas uz siltuma ražošanu vai dzesēšanu, kas ir paredzēta centralizētai siltumapgādei vai kas iegūta augstas efektivitātes koģenerācijas procesā, kā tas ir definēts Direktīvā 2004/8, kā arī jaunpienācējiem, neskarot minētās direktīvas 10.c pantā minētos gadījumus. Tomēr ir skaidrs, ka attiecīgā iekārta neatbilst Direktīvas 2003/87 10.a panta 4. un 8. punktā paredzētajiem nosacījumiem un ka Vācijas Federatīvā Republika nav īstenojusi šīs direktīvas 10.c pantā paredzēto iespēju.
111 Tādējādi Direktīvas 2003/87 10.a panta 3. punktā, ciktāl tajā, ievērojot citās tiesību normās paredzētos noteikumus, ir paredzēts aizliegums piešķirt bezmaksas emisijas kvotas elektroenerģijas ražošanas iekārtām, ir noteikts pamatnoteikums (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 28. aprīlis, Borealis Polyolefine u.c., C‑191/14, C‑192/14, C‑295/14, C‑389/14 un no C‑391/14 līdz C‑393/14, EU:C:2016:311, 66. punkts).
112 Taču, kā izriet no Tiesas pastāvīgās judikatūras, Lēmums 2011/278 ir interpretējams saskanīgi ar šīs direktīvas noteikumiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2017. gada 19. janvāris, Schaefer Kalk, C‑460/15, EU:C:2017:29, 40.–42. punkts; 2018. gada 28. februāris, Trinseo Deutschland, C‑577/16, EU:C:2018:127, 68. punkts, un 2018. gada 17. maijs, Evonik Degussa, C‑229/17, EU:C:2018:323, 29. punkts).
113 No tā izriet, ka iekārta, kas ir jāuzskata par “elektroenerģijas ražošanas iekārtu” Direktīvas 2003/87 3. panta u) punkta izpratnē, bezmaksas emisijas kvotas attiecībā uz siltumu, kurš ir saražots šajā iekārtā kā “siltuma līmeņatzīmes apakšiekārtā” Lēmuma 2011/278 3. panta c) punkta izpratnē, var iegūt tikai tad, ja ir ievēroti šīs direktīvas 10.a panta 1. punkta trešajā daļā un 4. un 8. punktā paredzētie nosacījumi.
114 Šajā ziņā nevar apgalvot, ka Direktīvas 2003/87 10.a panta 3. punktā, izņemot, ja ir izpildīti šī panta 4. un 8. punktā paredzētie nosacījumi, bezmaksas emisijas kvotas elektroenerģijas ražošanas iekārtai ir aizliegts piešķirt tikai attiecībā uz elektroenerģijas ražošanu.
115 Kā ģenerāladvokāts to ir norādījis secinājumu 94. punktā, šādas interpretācijas rezultātā šīs direktīvas 10.a panta 3. punkts zaudētu savu lietderīgo iedarbību, jo šīs direktīvas 10.a panta 1. punkta trešās daļas otrajā teikumā jau skaidri ir aizliegts – vismaz principā – piešķirt bezmaksas emisijas kvotas attiecībā uz elektroenerģijas ražošanu.
116 Turklāt ir jānorāda, ka aizliegums piešķirt bezmaksas emisijas kvotas elektroenerģijas ražošanas iekārtām attiecībā uz saražoto siltumu ir pilnībā saderīgs ar Direktīvas 2003/87 10.a panta 3. punktā paredzēto mērķi – kas ir atgādināts šī sprieduma 68. punktā – emisijas kvotas šiem ražotājiem principā piešķirt saskaņā ar izsoles mehānismu.
117 No tā izriet, ka tāda iekārta kā pamatlietā aplūkotā, tā kā šajā gadījumā ir skaidrs, kā tas izriet no paša otrā jautājuma formulējuma, ka tā neatbilst Direktīvas 2003/87 10.a panta 4. un 8. punktā paredzētajiem nosacījumiem, nevar no Lēmuma 2011/278 noteikumiem gūt kādas tiesības saņemt bezmaksas emisijas kvotas saistībā ar siltuma ražošanas darbību.
118 Jebkāda cita interpretācija, piešķirot Komisijai pilnvaras, kam nav nekāda juridiska pamata, būtu pretrunā Direktīvas 2003/87 mērķiem (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2012. gada 29. marts, Komisija/Igaunija, C‑505/09 P, EU:C:2012:179, 82. punkts).
119 Vācijas valdība tomēr norāda, ka šī sprieduma 113. punktā ietvertā interpretācija esot pretrunā vienlīdzīgas attieksmes principam, kā arī Direktīvas 2003/87 mērķim novērst konkurences izkropļojumus, ciktāl bezmaksas emisijas kvotas tiek piešķirtas attiecībā uz siltumu, ko ir saražojušas līdzīgas iekārtas, kuras ietilpst citās nozarēs. It īpaši pastāvot dažādas koģenerācijas formas, kas, lai gan tās neatbilst augstas efektivitātes nosacījumiem, kuri ir definēti Direktīvā 2004/8, izrādoties daudz efektīvākas par iekārtām, kas ražo tikai siltumu.
120 Tomēr, kā tas izriet jau no šī sprieduma 91. un 92. punkta, iekārtas, kas kā attiecīgā iekārta ražo siltumu, kā vienīgo darbību, uz kuru attiecas Direktīvas 2003/87 I pielikums, veicot tikai “kurināmā sadedzināšanu iekārtās ar kopējo nominālo siltumspēju, kas pārsniedz 20 MW”, nav situācijā, kura būtu salīdzināma ar to, kādā ir iekārtas, kas ražo siltumu, veicot arī citu darbību, uz kuru attiecas šis pielikums. Tādējādi emisijas kvotu tirdzniecības sistēmā šādu atšķirīgu attieksmi nevar uzskatīt par tādu, kas izkropļo šo iekārtu konkurenci (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2017. gada 19. janvāris, Schaefer Kalk, C‑460/15, EU:C:2017:29, 47. punkts).
121 Tas pats attiecas uz apgalvoto atšķirīgo attieksmi starp iekārtām, kas ražo siltumu, kurš tiek iegūts augstas efektivitātes koģenerācijā, kas ir definēta Direktīvā 2004/8, un citām iekārtām, kuras ražo elektroenerģiju un siltumu. Pēdējās minētās, tā kā tās neatbilst šajā direktīvā paredzētajiem nosacījumiem, nav arī situācijā, kas būtu līdzīga situācijai, kādā ir pirmās minētās iekārtas.
122 ExxonMobil nevar arī apgalvot, ka Lēmuma 2011/278 3. panta c) punkta interpretācija, kas ir ietverta šī sprieduma 113. punktā, rada diskriminējošu attieksmi pret iekārtām, kuras pašas ražo savu elektroenerģiju, salīdzinājumā ar tām, kas to iegūst no trešajām iekārtām, piemēram, augstas efektivitātes koģenerācijas iekārtām.
123 Pirmkārt, iekārta, kas ražo savu elektroenerģiju, ir izslēgta no bezmaksas emisijas kvotu saņemšanas par siltuma ražošanu tikai tad, ja tai turklāt piemīt “elektroenerģijas ražošanas iekārtas” statuss Direktīvas 2003/87 3. panta u) punkta izpratnē. Kā tas izriet no šī sprieduma 91., 92. un 120. punkta, iekārta, kam ir šis statuss, nav situācijā, kura būtu līdzīga tai, kādā ir rūpnieciskās iekārtas. Otrkārt, iekārta, kas elektroenerģiju iegūst no trešajām personām, tāpat ir izslēgta no šādu kvotu saņemšanas, ja tai ir elektroenerģijas ražošanas iekārtas statuss.
124 No visa iepriekš izklāstītā izriet, ka tāda iekārta kā pamatlietā aplūkotā, ja tā ir jāuzskata par “elektroenerģijas ražošanas iekārtu” Direktīvas 2003/87 3. panta u) punkta izpratnē, nevar saņemt bezmaksas emisijas kvotas saskaņā ar šīs direktīvas 10.a pantu, kā arī Lēmuma 2011/278 noteikumiem.
125 Tādējādi šādai iekārtai, uz kuru saskaņā ar Direktīvas 2003/87 2. panta 1. punktu attiecas ar to izveidotā emisijas kvotu tirdzniecības sistēma, ciktāl tā veic “kurināmā sadedzināšanu iekārtās ar kopējo nominālo siltumspēju, kas pārsniedz 20 MW”, kā tas ir paredzēts Direktīvas 2003/87 I pielikumā, un kura rada CO2 emisijas, ir jāiegādājas emisijas kvotas izsoles mehānisma ietvaros.
126 Līdz ar to uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Lēmuma 2011/278 3. panta c) punkts ir interpretējams tādējādi, ka tāda iekārta kā pamatlietā aplūkotā, ciktāl tā ir jāuzskata par “elektroenerģijas ražošanas iekārtu” Direktīvas 2003/87 3. panta u) punkta izpratnē, nevar saņemt bezmaksas emisijas kvotas attiecībā uz siltumu, kurš ir saražots, veicot “kurināmā sadedzināšanu iekārtās ar kopējo nominālo siltumspēju, kas pārsniedz 20 MW”, kā tas ir paredzēts šīs direktīvas I pielikumā, ja šis siltums tiek izmantots citiem nolūkiem, nevis elektroenerģijas ražošanai, ciktāl šāda iekārta neatbilst minētās direktīvas 10.a panta 4. un 8. punktā paredzētajiem nosacījumiem.
Par trešo un ceturto jautājumu
127 Ņemot vērā uz pirmajiem diviem jautājumiem sniegto atbildi, uz trešo un ceturto jautājumu nav jāatbild.
Par šī sprieduma iedarbības ierobežošanu laikā
128 ExxonMobil lūdz Tiesu ierobežot šī sprieduma iedarbību laikā gadījumā, ja tā uz otro jautājumu atbildētu noliedzoši.
129 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Tiesa tikai izņēmuma kārtā, piemērojot Savienības tiesību sistēmai raksturīgo vispārējo tiesiskās drošības principu, var ierobežot iespēju visām ieinteresētajām personām atsaukties uz normu, kuru tā ir interpretējusi, lai apstrīdētu labā ticībā nodibinātās tiesiskās attiecības. Lai varētu pieņemt lēmumu par šādu ierobežojumu, ir jābūt izpildītiem diviem būtiskiem kritērijiem, proti, attiecīgo personu labticības esamībai un būtisku traucējumu rašanās riskam (skat. it īpaši spriedumus, 2014. gada 27. februāris, Transportes Jordi Besora, C‑82/12, EU:C:2014:108, 41. punkts, un 2018. gada 19. aprīlis, Oftalma Hospital, C‑65/17, EU:C:2018:263, 57. punkts).
130 Jākonstatē, ka ExxonMobil nav iesniegusi nevienu konkrētu pierādījumu, kas varētu pamatot tās lūguma pamatotību, tikai vispārīgi apgalvojot, ka kopš 2013. gada esot tikušas piešķirtas bezmaksas emisijas kvotas lielam skaitam iekārtu, kuras ražo elektroenerģiju, attiecībā uz to saražoto siltumu.
131 Šādos apstākļos šī sprieduma iedarbība laikā nav jāierobežo.
Par tiesāšanās izdevumiem
132 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:
1) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/87/EK (2003. gada 13. oktobris), ar kuru nosaka sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Kopienā un groza Padomes Direktīvu 96/61/EK, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/29/EK (2009. gada 23. aprīlis), 3. panta u) punkts ir interpretējams tādējādi, ka tāda iekārta kā pamatlietā aplūkotā, kura, veicot “kurināmā sadedzināšanu iekārtās ar kopējo nominālo siltumspēju, kas pārsniedz 20 [megavatus (MW)]”, šīs direktīvas I pielikuma izpratnē, ražo elektroenerģiju, kuru galvenokārt ir paredzēts izmantot pašas iekārtas vajadzībām, ir jāuzskata par “elektroenerģijas ražošanas iekārtu” šīs tiesību normas izpratnē, ja šī iekārta, pirmkārt, vienlaikus veic produkta ražošanas darbību, kas neietilpst šajā pielikumā, un, otrkārt, nepārtraukti publiskajā elektroenerģijas tīklā, pie kura minētajai iekārtai tehnisku iemeslu dēļ ir jābūt pastāvīgi pieslēgtai, pret atlīdzību ievada daļu, kaut arī tā ir niecīga, no saražotās elektroenerģijas.
2) Komisijas Lēmuma 2011/278/ES (2011. gada 27. aprīlis), ar kuru visā Savienībā nosaka pagaidu noteikumus saskaņotai bezmaksas emisiju kvotu sadalei atbilstoši 10.a pantam Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2003/87, 3. panta c) punkts ir interpretējams tādējādi, ka tāda iekārta kā pamatlietā aplūkotā, ciktāl tā ir jāuzskata par “elektroenerģijas ražošanas iekārtu” Direktīvas 2003/87 3. panta u) punkta izpratnē, nevar saņemt bezmaksas emisijas kvotas attiecībā uz siltumu, kurš ir saražots, veicot “kurināmā sadedzināšanu iekārtās ar kopējo nominālo siltumspēju, kas pārsniedz 20 MW”, kā tas ir paredzēts šīs direktīvas I pielikumā, ja šis siltums tiek izmantots citiem nolūkiem, nevis elektroenerģijas ražošanai, ciktāl šāda iekārta neatbilst minētās direktīvas 10.a panta 4. un 8. punktā paredzētajiem nosacījumiem.
[Paraksti]