Lieta C‑663/22
Expedia Inc.
pret
Autorità per le Garanzie nelle Comunicazioni
(Tribunale Amministrativo Regionale per il Lazio
lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Tiesas (otrā palāta) 2024. gada 30. maija spriedums
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Regula (ES) 2019/1150 – 1., 15., 16. un 18. pants – Mērķis – Piemērošana – Izpildes nodrošināšana – Pārskatīšana – Dalībvalsts veiktie pasākumi – Pienākums sniegt informāciju par tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzēja ekonomisko situāciju
Tiesību aktu tuvināšana – Elektroniskā tirdzniecība – Regula 2019/1150 – Tiešsaistes starpniecības pakalpojumi – Dalībvalsts veiktie pasākumi – Pienākums sniegt informāciju par savu ekonomisko situāciju, kas noteikts šādu pakalpojumu sniedzējiem, neizpildes gadījumā paredzot sodu – Attaisnojums ar šīs regulas pienācīgas un efektīvas piemērošanas mērķiem – Neesamība
(Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas 2019/1150 7., 46. un 51. apsvērums un 1. panta 5. punkts, 15., 16. un 18. pants)
(skat. 41.–44., 47. un 52.–58. punktu un rezolutīvo daļu)
Rezumējums
Izskatījusi Tribunale amministrativo regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija) prejudiciālus jautājumus, Tiesa pirmoreiz interpretē Regulu 2019/1150 (1), sniedzot precizējumus par rīcības brīvību, kāda ir dalībvalstīm, kad tās pieņem valsts pasākumus, lai nodrošinātu šīs regulas pienācīgu un efektīvu piemērošanu (2).
Expedia Inc., sabiedrība ar juridisku adresi Sietlā (Amerikas Savienotās Valstis), pārvalda IT platformas, kas ļauj sniegt izmitināšanas vietu un ceļojumu rezervēšanas pakalpojumus tiešsaistē. Kā tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējai Itālijā tai ir pienākums nosūtīt Autorità per le Garanzie nelle Comunicazioni (Komunikāciju regulatīvā iestāde, Itālija; turpmāk tekstā – “AGCOM”) dokumentu ar nosaukumu “Informativa economica di sistema” (sistēmisks ekonomiskais pārskats) (3), kurā jābūt informācijai par šīs sabiedrības ekonomisko situāciju. Par šā pārskata nenosūtīšanu AGCOM vai nepatiesas informācijas sniegšanu paredzēti sodi.
Šauboties par to, vai šāds pienākums ir saderīgs ar Savienības tiesībām, iesniedzējtiesa nolēma vērsties Tiesā būtībā ar jautājumu, vai Regula 2019/1150 jāinterpretē tādējādi, ka šī regula pamato to, ka dalībvalsts veic pasākumus, atbilstoši kuriem – neizpildes gadījumā paredzot sodu – tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējiem, lai tie varētu sniegt savus pakalpojumus šajā dalībvalstī, ir pienākums periodiski nosūtīt šīs dalībvalsts iestādei dokumentu par savu ekonomisko situāciju, šajā dokumentā sniedzot daudz detalizētas informācijas tostarp par šo pakalpojumu sniedzēju gūtajiem ieņēmumiem.
Tiesas vērtējums
Iesākumā Tiesa atgādina, ka, ciktāl tas ir nepieciešams dažu regulas normu īstenošanai, dalībvalstis ar zināmiem nosacījumiem var noteikt pasākumus regulas piemērošanai.
Konkrētajā gadījumā Tiesa noskaidro, kāds ir Regulas 2019/1150 mērķis, kā arī nosaka tās normas, kurās dalībvalstīm ir piešķirta zināma loma šīs regulas piemērošanā.
Pirmkārt, Tiesa norāda, ka Regulā 2019/1150 (4) attiecīgajiem pakalpojumu sniedzējiem ir noteikti konkrēti pienākumi attiecībā uz tiešsaistes starpniecības pakalpojumu komerciālajiem lietotājiem piemērojamo nosacījumu pārredzamību un taisnīgumu (5) un ir paredzēti noteikumi par strīdu, kas var rasties starp šādiem pakalpojumu sniedzējiem un komerciālajiem lietotājiem, izšķiršanu ārpustiesas kārtībā un tiesā. Piemēram, informācijai, ko dalībvalstīm var lūgt sniegt Eiropas Komisijai saskaņā ar Regulas 2019/1150 16. un 18. pantu, jābūt būtiskai, lai ļautu šai iestādei uzraudzīt izmaiņas attiecībās inter alia starp tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējiem un minētajiem komerciālajiem lietotājiem vai sagatavot ziņojumus par šīs regulas izvērtēšanu.
Tā kā Regulas 2019/1150 mērķis ir izveidot iekšējā tirgū taisnīgu, paredzamu, ilgtspējīgu un uzticamu tiešsaistes uzņēmējdarbības vidi, kurā tiešsaistes starpniecības pakalpojumu komerciālajiem lietotājiem tiek nodrošināta pienācīga pārredzamība, taisnīgums un efektīvi tiesiskās aizsardzības līdzekļi, valsts iestāžu savākto informāciju var kvalificēt kā “būtisku” šīs regulas 16. un 18. panta izpratnē tikai tad, ja tai ir pietiekami tieša saikne ar šo mērķi. Turpretim Regulas 2019/1150 piemērošanas nolūkā dalībvalsts nevar vākt patvaļīgi izvēlētu informāciju, pamatojot ar to, ka šo informāciju vēlāk varētu pieprasīt Komisija, pildot savu uzdevumu uzraudzīt un pārskatīt šo regulu, jo Regula 2019/1150 neliek dalībvalstīm pēc savas iniciatīvas vākt šādu informāciju.
Otrkārt, ja dalībvalsts uztic administratīvajai iestādei uzdevumu saskaņā ar Regulas 2019/1150 15. pantu kontrolēt šīs regulas piemērošanu, informācija, ko šī iestāde var iegūt, pildot šo uzdevumu, ir piemērota šīs regulas mērķa sasniegšanai tikai tad, ja tai ir pietiekami tieša saikne ar šo mērķi. Informācijai par tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzēju ekonomisko situāciju nav šādas saiknes ar Regulas 2019/1150 mērķi. Proti, informācijai, kas tiek prasīta no šo pakalpojumu sniedzējiem, pamatojoties uz Regulu 2019/1150, jāattiecas uz sniegtā pakalpojuma nosacījumiem, lai tostarp ļautu kompetentajām iestādēm noskaidrot un izvērtēt to līguma noteikumu taisnīgumu, kādus šie pakalpojumu sniedzēji ir paredzējuši tiešsaistes starpniecības pakalpojumu komerciālajiem lietotājiem Savienībā. Taču saikne starp šādu pakalpojumu sniedzēja ekonomisko situāciju, no vienas puses, un kārtību, kādā šie pakalpojumi tiek sniegti šiem komerciālajiem lietotājiem, no otras puses, pat ja tiktu pieņemts, ka šāda saikne pastāv, var būt tikai netieša.
Tāpēc Tiesa secina, ka Regula 2019/1150 nepamato – šīs regulas pienācīgas un efektīvas piemērošanas nolūkā – to, ka dalībvalsts veic pasākumus, atbilstoši kuriem, neizpildes gadījumā paredzot sodu, tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējiem, lai tie varētu sniegt savus pakalpojumus šajā dalībvalstī, ir pienākums periodiski nosūtīt šīs dalībvalsts iestādei dokumentu par savu ekonomisko situāciju, šajā dokumentā sniedzot daudz detalizētas informācijas tostarp par šo pakalpojumu sniedzēju gūtajiem ieņēmumiem.