ĢENERĀLADVOKĀTA HENRIKA SAUGMANDSGORA ĒES [HENRIK SAUGMANDSGAARD ØE]
SECINĀJUMI,
sniegti 2021. gada 9. septembrī (1)
Lieta C‑242/20
HRVATSKE ŠUME d.o.o., Zagreb, kas rīkojas kā HRVATSKE ŠUME javno poduzeće za gospodarenje šumama i šumskim zemljištima u Republici Hrvatskoj p.o., Zagreb, tiesību pārņēmēja
pret
BP EUROPA SE, kas rīkojas kā DEUTSCHE BP AG tiesību pārņēmēja, kura savukārt rīkojas kā THE BURMAH OIL (Deutschland) GmbH tiesību pārņēmēja
(Visoki trgovački sud Republike Hrvatske (Horvātijas Republikas Augstā komerclietu tiesa) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa – Tiesu iestāžu sadarbība civillietās un komerclietās – Jurisdikcija – Regula (EK) Nr. 44/2001 – Atgūšanas prasība, kas ir pamatota ar netaisnu iedzīvošanos – Kvalifikācija – 5. panta 1. punkts un 5. panta 3. punkts – Īpašā jurisdikcija “lietās, kas attiecas uz līgumiem” un “lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu”
I. Ievads
1. Ar šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Visoki trgovački sud Republike Hrvatske (Horvātijas Republikas Augstā komerclietu tiesa) ir uzdevusi Tiesai divus jautājumus par to, kā interpretēt Regulu (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (2) (turpmāk tekstā – “Briseles I regula”).
2. Šie jautājumi tika uzdoti saistībā ar tiesvedību starp saskaņā ar Horvātijas tiesībām dibinātu sabiedrību HRVATSKE ŠUME d.o.o., Zagreb, un Hamburgā (Vācija) reģistrētu sabiedrību BP EUROPA SE par naudas summu, kas tika atsavināta no pirmās minētās sabiedrības bankas konta un izpildes procedūras ietvaros tika nodota otrās sabiedrības īpašumā. Tā kā šī procedūra vēlāk tika atzīta par spēkā neesošu, prasītāja pamatlietā lūdz atmaksāt attiecīgo summu, pamatojoties uz netaisnu iedzīvošanos.
3. Sākotnējā posmā, kurā ir strīds pamatlietā, iesniedzējtiesai ir jānosaka, vai Horvātijas tiesām ir jurisdikcija lemt par šo atgūšanas prasību vai arī ir jāvēršas Vācijas tiesās kā BP EUROPA domicila dalībvalsts tiesās. Atbilde tostarp ir atkarīga no tā, vai šāda prasība ietilpst “lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu” Briseles I regulas 5. panta 3. punkta izpratnē.
4. Tā nav pirmā reize, kad Tiesai tiek lūgts spriest par tādu prasību kvalifikāciju, kuras pamatotas ar netaisnu iedzīvošanos, no Briseles I regulas aspekta. Tomēr tā vēl nav viennozīmīgi atbildējusi uz jautājumu, vai jurisdikcijas noteikums “lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu”, kurš ir paredzēts šīs regulas 5. panta 3. punktā, ir piemērojams šāda veida prasībām. Tā kā šī tiesību norma no sistēmas viedokļa tiek saistīta ar minētās regulas 5. panta 1. punktā norādīto jurisdikcijas noteikumu “lietās, kas attiecas uz līgumiem”, izskatāmā lieta dos Tiesai iespēju sniegt kopīgu atbildi attiecībā uz šiem diviem noteikumiem.
5. Šajos secinājumos paskaidrošu, ka atgūšanas prasības, kuras pamatotas ar netaisnu iedzīvošanos, pirmkārt, nav saistītas ar “lietām, kas attiecas uz līgumiem” Briseles I regulas 5. panta 1. punkta izpratnē, izņemot gadījumus, kad tās ir cieši saistītas ar līgumattiecībām, kas pastāvējušas vai, iespējams, pastāvējušas starp lietas dalībniekiem, un, otrkārt, neietilpst “lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu” šīs regulas 5. panta 3. punkta izpratnē.
II. Atbilstošās tiesību normas
A. Briseles I regula
6. Briseles I regulas 11. un 12. apsvērumā ir noteikts:
“(11) Jurisdikcijas normām vajadzētu būt ļoti paredzamām, un tām būtu jābalstās uz principu, ka jurisdikcijas pamatā ir atbildētāja domicils, un jurisdikcijai vienmēr ir jābūt pieejamai ar šādu pamatojumu, izņemot dažās skaidri noteiktās situācijās, kurās tiesvedības priekšmets vai pušu autonomija garantē citu sasaistes faktoru. [..]
(12) Papildus atbildētāja domicilam kā jurisdikcijas pamatojumam vajadzētu būt arī citiem jurisdikcijas pamatojumiem, kuru pamatā ir cieša saikne starp tiesu un lietu vai kuru nolūks ir veicināt pareizu tiesvedību.”
7. Šīs regulas 2. panta 1. punktā ir noteikts:
“Saskaņā ar šo regulu personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, neatkarīgi no viņu pilsonības var iesūdzēt attiecīgās dalībvalsts tiesā.”
8. Minētās regulas 5. panta 1. un 3. punktā ir paredzēts:
“Personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, citā dalībvalstī var iesūdzēt:
“1) a) lietās, kas attiecas uz līgumiem – attiecīgās saistības izpildes vietas tiesās;
[..]
3) lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu – tās vietas tiesās, kur iestājies vai var iestāties notikums, kas rada kaitējumu.”
9. Briseles I regula tika aizstāta ar Regulu (ES) Nr. 1215/2012 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (3) (turpmāk tekstā – “Briseles Ia regula”). Tomēr saskaņā ar šīs pēdējās minētās regulas 66. pantu tā ir piemērojama tikai tiesvedībām, kuras sāktas kopš 2015. gada 10. janvāra. Tā kā pamatlietā aplūkotā prasība tika celta 2014. gada 1. oktobrī, tai ratione temporis ir piemērojama Briseles I regula.
B. Horvātijas tiesības
10. Horvātijas tiesībās noteikumi par netaisnu iedzīvošanos ir ietverti zakon o obveznim odnosima (Likums par saistībām, Narodne novine, br. 35/05, 41/08, 125/11, 78/15 un 29/18) 1111.–1120. pantā.
11. Šī likuma 1111. pantā ir noteikts:
“(1) Ja kādas personas īpašuma daļa jebkādā veidā tiek nodota citas personas īpašumā un tas nav pamatots ne ar vienu juridisku darbību, tiesas vai citas kompetentās iestādes lēmumu vai likumu, personai, kura guvusi labumu, tas ir jāatdod vai, ja tas nav iespējams, ir jākompensē iegūtā labuma vērtība.
(2) Ar īpašuma nodošanu saprot arī to, ka tiek gūts labums no akta izpildes.
(3) Pienākums atmaksāt vai kompensēt vērtību pastāv pat tad, ja labums ir gūts atbilstoši neefektīvam pamatam vai tādam pamatam, kas vēlāk ir ticis atcelts.”
III. Pamatlieta, prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā
12. No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka noteiktā datumā Trgovački sud u Zagrebu (Zagrebas Komerclietu tiesa, Horvātija), pamatojoties uz THE BURMAH OIL (Deutschland) GmbH prasības pieteikumu, izdeva rīkojumu par FUTURA d.o.o., Zagreb (Horvātija), pienākuma piespiedu izpildi, par labu pirmajai minētajai sabiedrībai atsavinot naudas parādu, kas pieder otrajai minētajai sabiedrībai saistībā ar trešo sabiedrību, proti, HRVATSKE ŠUME (4).
13. Šī pēdējā minētā sabiedrība Vrhovni sud Republike Hrvatske (Augstākā tiesa, Horvātija) cēla ārkārtas prasību, kuras mērķis bija panākt, lai par spēkā neesošiem atzītu attiecībā uz to noteiktos izpildes pasākumus. Tā kā šai prasībai nebija apturošas iedarbības, piespiedu izpilde tika īstenota 2003. gada 11. martā, proti, datumā, kad no tās bankas konta tika izņemta summa 3 792 600,87 Horvātijas kunas (HRK) (aptuveni 503 331 EUR) un tika nodota DEUTSCHE BP AG (kas pa šo laiku bija pārņēmusi THE BURMAH OIL (Deutschland) tiesības) saistībā ar attiecīgā prasījuma piedziņu.
14. HRVATSKE ŠUME celtās prasības ietvaros Vrhovni sud (Augstākā tiesa) 2009. gada 21. maija spriedumā nosprieda, ka attiecībā uz šo sabiedrību veiktie izpildes pasākumi nav spēkā.
15. Ar 2014. gada 1. oktobra prasības pieteikumu HRVATSKE ŠUME cēla Trgovački sud u Zagrebu (Zagrebas Komerclietu tiesa) prasību par nepamatota maksājuma atgūšanu, kuras pamatā ir netaisna iedzīvošanās (5), pret BP EUROPA – kura pa šo laiku bija pārņēmusi DEUTSCHE BP tiesības. Šajā ziņā prasītāja pamatlietā būtībā apgalvoja, ka 2009. gada 21. maija spriedums, kuru pasludinājusi Vrhovni sud (Augstākā tiesa), ir licis izzust atsavinātā parāda nodošanas DEUTSCHE BP īpašumā juridiskajam pamatam un tādējādi šī sabiedrība ir netaisni iedzīvojusies. Līdz ar to BP EUROPA esot pienākums atmaksāt HRVATSKE ŠUME attiecīgo summu, kurai pieskaitīti likumiskie procenti.
16. Aizstāvībai BP EUROPA norādīja uz Horvātijas tiesu jurisdikcijas neesamību. Ar 2019. gada 20. marta rīkojumu Trgovački sud u Zagrebu (Zagrebas Komerclietu tiesa) šī iemesla dēļ noraidīja HRVATSKE ŠUME celto prasību. Būtībā šī tiesa uzskatīja, ka, tā kā Briseles Ia regulā nav noteikuma par īpašo jurisdikciju netaisnas iedzīvošanās jomā, ir piemērojams tikai šīs regulas 4. panta 1. punktā paredzētais vispārīgais noteikums par atbildētāja domicila dalībvalsts tiesu jurisdikciju. Tātad prasītājai pamatlietā prasība esot bijusi jāceļ Vācijas tiesās.
17. HRVATSKE ŠUME pārsūdzēja šo rīkojumu Visoki trgovački sud Republike Hrvatske (Horvātijas Republikas Augstā komerclietu tiesa). Šī tiesa norāda, ka Trgovački sud u Zagrebu (Zagrebas Komerclietu tiesa) kļūdaini ir atsaukusies uz Briseles Ia regulu, jo attiecībā uz prasību, kuru cēlusi prasītāja pamatlietā, ratione temporis ir piemērojama Briseles I regula (6). Turklāt iesniedzējtiesai radies jautājums, vai Horvātijas tiesu jurisdikcija šīs prasības skatīšanai varētu izrietēt no Briseles I regulas 5. panta 3. punkta vai tās 22. panta 5. punkta. Šajā ziņā minētā tiesa šaubās, pirmkārt, par to, vai prasība par nepamatota maksājuma atgūšanu, kuras pamatā ir netaisna iedzīvošanās, ietilpst “lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu” pirmās tiesību normas izpratnē. Otrkārt, tā jautā, vai attiecīgā prasība ir “lieta, kas attiecas uz spriedumu izpildi” otrās tiesību normas izpratnē, ņemot vērā, ka apgalvotā iedzīvošanās ir radusies saistībā ar izpildes procedūru.
18. Šādos apstākļos Visoki trgovački sud (Augstā komerclietu tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) [Vai] uz prasībām par tādu summu atmaksu, kas saņemtas netaisnas iedzīvošanās dēļ, attiecas [Briseles I regulā] paredzētais jurisdikcijas pamatojums, kurš ir noteikts “kvazideliktiem”, ņemot vērā, ka šīs regulas 5. panta 3. punktā citastarp ir paredzēts: “Personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, citā dalībvalstī var iesūdzēt [..] lietās, kas attiecas uz [..] kvazideliktu – tās vietas tiesās, kur iestājies vai var iestāties notikums, kas rada kaitējumu”?
2) Vai uz civilprocesiem, kuri tika uzsākti, jo nepamatotu maksājumu atgūšanai attiecīgajā piespiedu izpildes tiesā procedūrā ir piemērojams laika ierobežojums, attiecas izņēmuma jurisdikcija atbilstīgi [Briseles I regulas] 22. panta 5. punktam, kurā ir paredzēts, ka tiesvedībā attiecībā uz spriedumu izpildi izņēmuma jurisdikcija ir tās dalībvalsts tiesām, kurā spriedums ticis izpildīts vai ir jāizpilda, neatkarīgi no domicila?”
19. Šis 2020. gada 6. maija lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesā tika saņemts tā paša gada 8. jūnijā. Horvātijas un Čehijas valdības, kā arī Eiropas Komisija iesniedza Tiesai rakstveida apsvērumus. Tiesas sēde izskatāmajā lietā nav notikusi.
IV. Analīze
20. Abi iesniedzējtiesas uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības dalībvalstu tiesu jurisdikciju atbilstoši Briseles I regulai (7), lai izskatītu prasību, kas pamatota ar netaisnu iedzīvošanos. Atbilstoši Tiesas lūgumam šajos secinājumos tiks izskatīts vienīgi pirmais prejudiciālais jautājums.
21. Iesākumā ir jāatgādina, ka šīs regulas 2. panta 1. punktā kā vispārīgs noteikums ir paredzēta atbildētāja domicila dalībvalsts tiesu jurisdikcija. Šajā gadījumā nav strīda par to, ka BP EUROPA domicils šīs regulas piemērošanas nolūkā atrodas Vācijā (8). Tādējādi saskaņā ar šo tiesību normu jurisdikcija ir Vācijas tiesām.
22. Tomēr Briseles I regulā ir paredzēti arī noteikumi, kas atsevišķos gadījumos ļauj prasītājam iesūdzēt atbildētāju tiesā kādā citā dalībvalstī (9). Šajā regulā, tostarp tās 5. pantā, ir ietverti īpašās jurisdikcijas noteikumi, kas attiecas uz dažādām “jomām” un kas dod prasītājam iespēju celt prasību vēl vienā vai vairākās tiesās.
23. Šādi noteikumi it īpaši pastāv “lietās, kas attiecas uz līgumiem” un “lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu”. Attiecībā uz prasībām, kas ietilpst pirmajā kategorijā, ar Briseles I regulas 5. panta 1. punktu prasītājam ir ļauts celt prasību “attiecīgās saistības izpildes vietas” tiesā. Runājot par prasībām, kuras ietilpst otrajā kategorijā, šīs regulas 5. panta 3. punktā ir paredzēts, ka tās var celt tās vietas tiesā, “kur iestājies vai var iestāties notikums, kas rada kaitējumu”.
24. Prasītāja iespēja izmantot šīs jurisdikcijas iespējas ir atkarīga no tā celtās prasības kvalifikācijas. Iesniedzējtiesa tieši izvirza jautājumu par kvalifikāciju. Tā būtībā jautā, vai tāda atgūšanas prasība, kura ir pamatota ar netaisnu iedzīvošanos un kuru ir cēlusi HRVATSKE ŠUME, nepastāvot īpašam noteikumam Briseles I regulā, ir saistīta ar šīs regulas 5. panta 3. punktā minētajām “lietām, kas attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu”. Galu galā ir jānosaka, vai Horvātijas tiesai, kurā šī sabiedrība ir vērsusies, izriet vai neizriet jurisdikcija no šīs tiesību normas.
25. Kā esmu norādījis šo secinājumu ievadā, prasību, kuras pamatotas ar netaisnu iedzīvošanos, kvalifikācija atbilstoši Briseles I regulai, patiesību sakot, Tiesas judikatūrā nav jauns jautājums(10). Tajā jau ir tikušas iesniegtas vairākas lietas par šo problemātiku saistībā ar dažādām šīs regulas normām (11). Tomēr tā vēl nav viennozīmīgi atrisinājusi jautājumu, kas uzdots izskatāmajā lietā (12).
26. Iesniedzējtiesa sliecas domāt, tāpat kā to dara Čehijas valdība un Komisija, ka uz prasību, kuras pamatā ir netaisna iedzīvošanās, attiecas Briseles I regulas 5. panta 3. punkts. Tāpat kā Horvātijas valdība – es tā neuzskatu. Šajā ziņā precizēju, ka, lai gan pirmais prejudiciālais jautājums attiecas tikai uz minēto 5. panta 3. punktu, šī tiesību norma no sistēmas viedokļa, kā tas tiks detalizēti izklāstīts turpinājumā, ir saistīta ar šīs regulas 5. panta 1. punktu. Proti, nevar spriest par pirmo tiesību normu, iepriekš nenoraidot otro tiesību normu. Tāpēc izvērtēšu tās pēc kārtas (B iedaļa). Pirms tam īsumā pievērsīšos netaisnas iedzīvošanās juridiskajam institūtam, kāds tas izriet no dalībvalstu tiesību sistēmām (A iedaļa).
A. Netaisnas iedzīvošanās galvenie aspekti
27. Cik man zināms, visās dalībvalstu tiesību sistēmās tādā vai citādā veidā ir pazīstams netaisnas iedzīvošanās institūts (kas tiek saukts arī par “netaisnīgu”, “nepamatotu” vai arī “nelikumīgu” iedzīvošanos) (13). Saskaņā ar šo institūtu personai, kas nepamatoti iedzīvojas uz kādas citas personas rēķina, ir pienākums to atmaksāt šai pēdējai minētajai personai (14). Parasti tiek uzskatīts, ka minētais institūts ir taisnīguma principa izpausme, saskaņā ar kuru neviens nedrīkst iedzīvoties uz citas personas rēķina (15).
28. Šī paša institūta aprises dažādās dalībvalstīs atšķiras. Konkrētāk, dažās valstu tiesībās, piemēram, Ungārijas un Polijas tiesībās, ir ietverts netaisnu iedzīvošanos aptverošs jēdziens, kuram atbilst viena vienīga prasība, kas vēsturiski tiek saukta par de in rem verso. Citās valstu tiesībās, tostarp Dānijas, Spānijas, Francijas vai arī Austrijas tiesībās, šis institūts ir sadalīts dažādos variantos un atbilstošās prasībās, un nepamatotu maksājumu atgūšana (condictio indebiti) tajās it īpaši ir nošķirta no citām netaisnas iedzīvošanās formām. Turklāt juridiskā kategorija, ar kuru šis institūts un tā iespējamie varianti ir saistīti, atšķiras. Piemēram, Francijas tiesībās netaisna iedzīvošanās (un nepamatots maksājums) pieder pie “kvazi‑līgumiem”, kas ir jēdziens, kurš turklāt nav pazīstams citās tiesību sistēmās, piemēram, Vācijas tiesībās, savukārt Common law minētais institūts pieder pie nesenas tiesību jomas, kas tiek apzīmēta kā law of restitution (16).
29. Lai arī tā ir, šīs nianses nav noteicošas, lai piemērotu Savienības noteikumus par starptautiskajām privāttiesībām. Konkrētāk, man nešķiet, ka ir jānošķir nepamatots maksājums no netaisnas iedzīvošanās, jo otrais jēdziens, saprotot to plašā nozīmē, ietver pirmo jēdzienu. Turklāt šī pēdējā minētā institūta precīza klasifikācija katras dalībvalsts tiesībās nav tik būtiska kā fakts, ka tas parasti ietilpst “sui generis” kategorijā, un tas nav konkrēti saistīts ne ar līgumtiesībām, ne ar noteikumiem, kuri piemērojami civiltiesiskajai atbildībai.
30. Dalībvalstu tiesību sistēmās netaisna iedzīvošanās rada autonomu pienākuma pamatu. Precīzāk, šādas iedzīvošanās saņemšana rada atmaksāšanas pienākumu. Personai, kas ir iedzīvojusies, ir jāatdod personai, kuras finansiālais stāvoklis ir pasliktinājies, mantiska rakstura labums (vai attiecīgā gadījumā – šī labuma ekvivalents naudas izteiksmē), kuru pirmā minētā persona nepamatoti ir ieguvusi uz otrās minētās personas rēķina. Tādējādi likums cenšas novērst netaisnīgu situāciju, liekot atjaunot statu quo ante. Prasītājs atsaucas uz šo pienākumu prasības par netaisnu iedzīvošanos ietvaros (17). Tādēļ turpmāk šajos secinājumos ērtības labad runāšu par atgūšanas prasību(‑ām) vai pieteikumu(‑iem), kas pamatots(‑i) ar netaisnu iedzīvošanos.
31. Šajās dažādajās valstu tiesībās šādas prasības celšanas priekšnoteikums parasti ir četru nosacījumu izpilde, proti, 1) atbildētāja iedzīvošanās, 2) prasītāja finansiālā stāvokļa pasliktināšanās, 3) saistības starp iedzīvošanos un finansiālā stāvokļa pasliktināšanos esamība, kā arī 4) to attaisnojoša “pamata” (citiem vārdiem, juridiskā pamata) neesamība (18).
32. HRVATSKE ŠUME apgalvo, ka šajā gadījumā šie nosacījumi, kādi tie ir paredzēti Horvātijas tiesībās, ir izpildīti. Kā paskaidro iesniedzējtiesa, vairāku miljonu HRK atsavināšana no prasītājas pamatlietā bankas konta un šīs summas nodošana THE BURMAH OIL (Deutschland) īpašumā ir izraisījusi otrās minētās sabiedrības iedzīvošanos un no tās izrietošo pirmās minētās sabiedrības finansiālā stāvokļa pasliktināšanos. Lai gan šai līdzekļu nodošanai sākotnēji “pamats” bija rodams izpildes procedūrā, ko THE BURMAH OIL (Deutschland) bija īstenojusi pret FUTURA, un, konkrētāk, Trgovački sud u Zagrebu (Zagrebas Komerclietu tiesa) noteiktajos izpildes pasākumos attiecībā uz HRVATSKE ŠUME, Vrhovni sud Republike Hrvatske (Augstākā tiesa) atzina šos pasākumus par spēkā neesošiem un ar atpakaļejošu spēku ir atcēlusi šo “pamatu” (19).
B. Atgūšanas prasību, kuras ir pamatotas ar netaisnu iedzīvošanos, kvalifikācija atbilstoši Briseles I regulas 5. panta 1. punktam un 5. panta 3. punktam
33. Tā kā galvenie netaisnas iedzīvošanās aspekti ir tikuši norādīti, tagad ir jāizvērtē prasību, kurām ir šāds pamatojums, kvalifikācija atbilstoši Briseles I regulas 5. panta 1. punktam un 5. panta 3. punktam. Šajā ziņā ir jāsniedz daži atgādinājumi par metodi.
34. Tā kā Briseles I regulā nav norādītas definīcijas, Tiesa vairākkārt ir nospriedusi, ka “lietas, kas attiecas uz līgumiem”, kuras ir minētas pirmajā tiesību normā, un “lietas, kas attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu”, kuras ir norādītas otrajā tiesību normā, ir autonomi Savienības tiesību jēdzieni, kas ir jāinterpretē, galvenokārt atsaucoties (20) uz šīs regulas sistēmu un mērķiem, lai nodrošinātu tajā paredzēto jurisdikcijas noteikumu vienveidīgu piemērošanu visās dalībvalstīs. Tādējādi prasības piesaiste vienai vai otrai kategorijai nav atkarīga ne no risinājumiem, kas paredzēti tās valsts tiesībās, kur atrodas tiesa, kurā ir celta prasība (tā sauktais lex fori), ne no izmantotās kvalifikācijas piemērojamajos tiesību aktos (tā sauktais lex causae) (21).
35. Pirmkārt, attiecībā uz Briseles I regulas sistēmu – Tiesa vairākkārt ir nospriedusi, ka tā ir balstīta uz šīs regulas 2. panta 1. punktā paredzēto vispārīgo noteikumu par atbildētāja domicila dalībvalsts tiesu jurisdikciju, savukārt īpašās jurisdikcijas noteikumi, kuri konkrēti ir norādīti tās 5. pantā, ir izņēmumi no šī vispārīgā noteikuma un kā tādi ir interpretējami šauri (22).
36. Otrkārt, attiecībā uz Briseles I regulas mērķiem – no tās 12. apsvēruma izriet, ka ar šīs regulas 5. panta 1. punktā un 5. panta 3. punktā paredzētajiem īpašās jurisdikcijas noteikumiem it īpaši tiek īstenoti (23) tiesas tuvuma un pareizas tiesvedības mērķi. Šajā ziņā Tiesa vairākkārt ir nospriedusi, ka ar šīm tiesību normām prasītājam dotā izvēles iespēja tika ieviesta, ņemot vērā – “lietās”, uz kurām tās attiecas, – īpaši ciešo saikni starp prasību un tiesu, kura var tikt aicināta to izskatīt, lai nodrošinātu procesa lietderīgu organizāciju (24).
37. Ņemot vērā šos vispārīgos apsvērumus, Tiesa, pakāpeniski ieviešot savu judikatūru, ir definējusi “lietas, kas attiecas uz līgumiem” un “lietas, kas attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu”.
38. Pirmkārt, no Tiesas pastāvīgās judikatūras, kas aizsākta ar spriedumu Handte (25), izriet, ka Briseles I regulas 5. panta 1. punkta piemērošana “nozīmē, ka ir konstatēts juridisks pienākums, kuru brīvprātīgi ir uzņēmusies viena persona attiecībā pret otru un uz kuru ir balstīta prasītāja celtā prasība” (26). Citiem vārdiem sakot, “lietas, kas attiecas uz līgumiem” šīs tiesību normas izpratnē ietver visas prasības, kuras ir pamatotas ar šādu pienākumu (27).
39. Otrkārt, saskaņā arī ar pastāvīgo judikatūru, kas izriet no sprieduma Kalfelis un kas tikko tikusi precizēta spriedumā Wikingerhof, “lietas, kas attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu” Briseles I regulas 5. panta 3. punkta izpratnē ietver “visas prasības, ar kurām tiek lūgts konstatēt atbildētāja atbildību un kuras nav “lietas, kas attiecas uz līgumiem”” šīs regulas 5. panta 1. punkta izpratnē, “proti, tās nav pamatotas ar juridisku pienākumu, ko viena persona attiecībā pret otru brīvi ir uzņēmusies” (28).
40. No šīm definīcijām, aplūkojot tās kopā, izriet, kā esmu to izskaidrojis secinājumos lietā Wikingerhof (29) un kā Tiesa ir nospriedusi spriedumā ar tādu pašu nosaukumu (30), ka prasības piesaiste “lietām, kas attiecas uz līgumiem” Briseles I regulas 5. panta 1. punkta izpratnē vai “lietām, kas attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu” šīs regulas 5. panta 3. punkta izpratnē ir atkarīga no pienākuma, ar kuru šī prasība ir pamatota.
41. Būtībā kvalifikācijas “pārbaude” ietver tā pienākuma identificēšanu, uz kuru prasītājs atsaucas pret atbildētāju, un pēc tam šī pienākuma rakstura noteikšanu, kurš savukārt ir atkarīgs no fakta vai darbības, kas veido šī pienākuma pamatu. Kā to izklāstīšu turpinājumā, ja attiecīgā pienākuma pamatā ir līgums vai kādas citas brīvprātīgas saistības, ko viena persona ir uzņēmusies attiecībā pret otru, šim pienākumam un līdz ar to prasībai ir “līgumisks” raksturs Briseles I regulas 5. panta 1. punkta izpratnē. Savukārt, ja attiecīgā pienākuma pamatā ir “notikums, kas rada kaitējumu”, pienākums un prasība ir tādi, kas izriet no “neatļautas darbības vai kvazidelikta” šīs regulas 5. panta 3. punkta izpratnē (31). Visbeidzot, ja šis pamats ir rodams citur, vienas vai otras tiesību normas piemērošana ir izslēgta.
42. Šajā kontekstā Regulā (EK) Nr. 593/2008 par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Roma I) (32) (turpmāk tekstā – “Romas I regula”), no vienas puses, un Regulā (EK) Nr. 864/2007 par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām (Roma II) (33) (turpmāk tekstā – “Romas II regula”), no otras puses, ir sniegtas lietderīgas norādes, lai noteiktu konkrētā pienākuma raksturu un tādējādi lemtu par tās prasības kvalifikāciju, kuru tas pamato. Lai gan šīm regulām nav tieši tādas pašas piemērošanas jomas kā attiecīgi Briseles I regulas 5. panta 1. punktam un 5. panta 3. punktam (34), tās tomēr tiesību normu kolīziju jomā ir līdzvērtīgas šīm tiesību normām, un šīs trīs regulas ir jāinterpretē pēc iespējas saskanīgāk (35).
43. Tā kā ir sniegti šie atgādinājumi, turpmākajās iedaļās izskaidrošu, kāpēc atgūšanas prasības, kuras pamatotas ar netaisnu iedzīvošanos, principā nav saistītas ar “lietām, kas attiecas uz līgumiem”, izņemot atsevišķus gadījumus (1. iedaļa), un kāpēc tās neietilpst “lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu” (2. iedaļa).
1. Atgūšanas prasības, kuras ir pamatotas ar netaisnu iedzīvošanos, principā neietilpst “lietās, kas attiecas uz līgumiem”
44. Kā esmu paskaidrojis šo secinājumu 38. punktā, “lietas, kas attiecas uz līgumiem” Briseles I regulas 5. panta 1. punkta izpratnē ietver visas prasības, kuras ir pamatotas ar “juridisku pienākumu, ko persona ir brīvprātīgi uzņēmusies”, proti, ar “līgumsaistībām” autonomā nozīmē, kurā šis jēdziens ir jāsaprot Savienības starptautiskajās privāttiesībās (36). Šāda pienākuma pamatā ir līgums vai kādas citas brīvprātīgas saistības, ko viena persona uzņēmusies attiecībā pret citu personu (37).
45. Taču saistībā ar prasību, kas pamatota ar netaisnu iedzīvošanos, atmaksāšanas pienākums, uz kuru atsaucas prasītājs, parasti neizriet no šādām atbildētāja brīvprātīgām saistībām attiecībā pret prasītāju. Tieši pretēji, šis pienākums ir radies neatkarīgi no tās personas vēlmes, kura ir iedzīvojusies. Ja šajā gadījumā BP EUROPA priekštece ir sākusi izpildes procedūru, kas ir izraisījusi tās iedzīvošanos, tās vēlme ar to arī aprobežojas. Tās nodoms nebija uzņemties saistības pret HRVATSKE ŠUME. Minētais atmaksāšanas pienākums patiesībā izriet tieši no likuma, kas taisnīguma apsvērumu dēļ tiesiskās sekas piesaista tam, ka nepastāv “pamats”, kas attaisnotu šo iedzīvošanos.
46. Līdz ar to pienākums, kura pamatā ir netaisna iedzīvošanās, parasti nav “juridisks pienākums, ko persona brīvprātīgi ir uzņēmusies” tās judikatūras izpratnē, kas ir saistīta ar Briseles I regulas 5. panta 1. punktu. Atgūšanas prasības, kuras ir pamatotas ar netaisnu iedzīvošanos, tādējādi principā nav saistītas ar šajā tiesību normā paredzētajām “lietām, kas attiecas uz līgumiem” (38).
47. Romas II regulas lasījums apstiprina šo interpretāciju. Proti, no šīs regulas 2. panta 1. punkta izriet, ka atmaksāšanas pienākums, kura pamatā ir netaisna iedzīvošanās, tiek uzskatīts par “ārpuslīgumiskām saistībām”, uz kurām attiecas minētā regula (39) un uz kurām tās 10. pantā attiecas īpaši tiesību normu kolīzijas noteikumi.
48. Šādos apstākļos ir jāizdara atkāpe no iepriekš izklāstītās interpretācijas. Proti, kā ļoti pamatoti norāda Komisija, atgūšanas prasības, kuras ir pamatotas ar netaisnu iedzīvošanos, var būt saistītas ar dažādiem kontekstiem. Konkrētāk, lai gan šāda prasība var tikt celta starp personām, kuras turklāt nav saistītas ne ar kādām tiesiskajām attiecībām, kā tas, šķiet, ir HRVATSKE ŠUME un BP EUROPA gadījumā (40), tā var būt arī cieši saistīta ar līgumattiecībām, kas pastāvējušas vai, iespējams, pastāvējušas starp lietas dalībniekiem.
49. Taču, kā Tiesa ir nospriedusi spriedumā Profit Investment SIM (41), prasība atgūt maksājumus, kuri veikti saskaņā ar spēkā neesošu (nederīgu, atceltu utt.) līgumu, ietilpst “lietās, kas attiecas uz līgumiem” Briseles I regulas 5. panta 1. punkta izpratnē. Manuprāt, tāda pati interpretācija ir piemērojama atgūšanas prasībām, kuras tiek celtas pēc tam, kad līgums tiek izbeigts neizpildes dēļ vai pēc nepamatota maksājuma, kas veikts līguma ietvaros, piemēram, ja līgumisks parādnieks samaksā parādu apmērā, kas pārsniedz tā reālo summu.
50. Proti, ja šādas atgūšanas prasības dažkārt (bet ne vienmēr) materiālajās tiesībās ir balstītas uz noteikumiem par netaisnu iedzīvošanos (42), tad, lai piemērotu Briseles I regulā paredzētos jurisdikcijas noteikumus, tās ir jāuzskata par tādām, kuru pamatā ir līgums. Būtībā prasītājs atsaucas uz “līgumsaistībām”, kuras, viņaprāt, nav spēkā vai kuras atbildētājs nav izpildījis, vai kuras viņš uzskata par “pārmērīgi izpildītām”, lai pamatotu savas atprasījuma tiesības, kas veido pieprasīto “atlīdzinājumu” (remedy). Tātad šāda prasība galvenokārt ir balstīta uz konkrētām “līgumsaistībām”, jo atmaksāšanas pienākums, uz kuru atsaucas prasītājs, nepastāv autonomi (43).
51. Turklāt ar tiesas tuvuma un pareizas tiesvedības mērķiem, kuri tiek īstenoti ar Briseles I regulas 5. panta 1. punktu, ir saderīgs tas, ka tiesa, kas izskata līgumisku strīdu, var spriest par līguma spēkā neesamības, tā neizpildes vai “izpildes pārsniegšanas” sekām un it īpaši par atprasījumiem, kas no tām izriet (44). Konkrētāk, jurisdikcijai nebūtu jāatšķiras atkarībā no tā, vai, reaģējot uz to, ka atbildētājs nav izpildījis līgumsaistības, prasītājs pieprasa zaudējumu atlīdzināšanu vai arī līguma izbeigšanu un atmaksu saistībā ar sniegtajiem pakalpojumiem (45). Turklāt lemšana par šādām atgūšanas prasībām galvenokārt nozīmē to, ka tiesai, kas izskata lietu, būtībā ir jālemj par līgumiska rakstura jautājumiem – piemēram, attiecīgo līgumsaistību saturu, to spēkā esamību vai veidu, kādā tās bija jāizpilda atbildētājam –, izvērtējot atbilstošos pierādījumus. Tātad pastāv īpaši cieša saikne starp prasību un “attiecīgās saistības izpildes vietas” tiesu šīs tiesību normas izpratnē (46).
52. Turklāt, pirmkārt, Romas I regulas 12. panta 1. punkta c) un e) apakšpunktā ir paredzēts, ka līgumam piemērojamie tiesību akti (saukti par lex contractus) reglamentē attiecīgi līgumsaistību neizpildes sekas un līguma spēkā neesamības sekas. Tātad Savienības likumdevējs ir ieņēmis nostāju par labu atgūšanas prasību, ko ceļ pēc līguma izbeigšanas vai līguma, kā arī saistību, kas ir to pamatā, spēkā neesamības atzīšanas, “līgumiskajam” raksturam. Otrkārt, no Romas II regulas 10. panta 1. punkta izriet, ka tad, ja ārpuslīgumiskas saistības, kas izriet no netaisnas iedzīvošanās, attiecas uz iepriekš pastāvējušām līgumattiecībām starp pusēm (parasti tad, ja līgumisks parādnieks samaksā parādu apmērā, kas pārsniedz tā reālo summu), šīm saistībām piemērojamie tiesību akti ir tie, kas reglamentē minētās attiecības, proti, lex contractus. Tādējādi šo abu regulu un Briseles I regulas saskaņotība, cik vien iespējams, tiek nodrošināta.
2. Atgūšanas prasības, kuras ir pamatotas ar netaisnu iedzīvošanos, neietilpst “lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu”
53. Tagad attiecībā uz Briseles I regulas 5. panta 3. punktu atgādināšu, ka no sprieduma Kalfelis judikatūras, kas minēta šo secinājumu 39. punktā, izriet divi kumulatīvi nosacījumi – prasība ietilpst “lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu” šīs tiesību normas izpratnē, ja, pirmkārt, tās “mērķis ir konstatēt atbildētāja atbildību” un, otrkārt, tā “nav saistīta ar “lietām, kas attiecas uz līgumiem”” šīs regulas 5. panta 1. punkta izpratnē.
54. No iepriekšējās iedaļas izriet, ka atgūšanas prasības, kuras ir pamatotas ar netaisnu iedzīvošanos, nav saistītas ar “lietām, kas attiecas uz līgumiem”, jo tās ir balstītas nevis uz “juridisku pienākumu, ko persona ir brīvprātīgi uzņēmusies”, bet gan uz “ārpuslīgumiskām saistībām” – izņemot, ja tās ir cieši saistītas ar iepriekšējām līgumattiecībām, kas pastāvējušas vai, iespējams, pastāvējušas starp lietas dalībniekiem.
55. Tātad atliek izvērtēt, vai šādas prasības “mērķis ir konstatēt atbildētāja atbildību” “sprieduma Kalfelis judikatūras” izpratnē.
56. Kā jau esmu norādījis, tāpat kā Horvātijas valdība, es nepiekrītu šim viedoklim (47).
57. Pirmām kārtām, atgādināšu, ka atbilstoši Briseles I regulas 5. panta 3. punktam jurisdikcija “lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu” ir tās vietas tiesai, “kur iestājies vai var iestāties notikums, kas rada kaitējumu”. Tātad šāda “notikuma, kas rada kaitējumu” identificēšana ir nepieciešama šīs tiesību normas piemērošanai. Līdz ar to runa ir par jebkuras prasības priekšnoteikumu “lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu”.
58. Sākot no sprieduma Bier (48), Tiesa ir sadalījusi jēdzienu “notikums, kas rada kaitējumu” Briseles I regulas 5. panta 3. punkta izpratnē divos atsevišķos jēdzienos – “kaitējums” (vai, citiem vārdiem, “nodarījums”) un “šo kaitējumu radījušais notikums” (49). Šajā ziņā Tiesa ir atsaukusies uz ārpuslīgumisko atbildību veidojošajiem elementiem, kādi tie izriet no vispārējiem principiem, kuri ir nostiprināti dalībvalstu tiesību sistēmās (50). Tādējādi Tiesa ir nospriedusi, ka “atbildība par neatļautu darbību vai kvazideliktu var iestāties vienīgi tad, ja var tikt pierādīta cēloņsakarība starp kaitējumu un šī kaitējuma pamatā esošo notikumu” (51).
59. Līdz ar to prasības “mērķis ir konstatēt atbildētāja atbildību” sprieduma Kalfelis izpratnē, ja tā ir balstīta uz “notikumu, kas rada kaitējumu”, kurš ir attiecināms uz atbildētāju un ar kuru ir nodarīts kaitējums prasītājam (52). Atbilstoši Tiesas judikatūrai un vispārējiem principiem, kuri ir minēti iepriekšējā punktā, šāds “notikums, kas rada kaitējumu” ir prettiesiska rīcība, proti, darbība vai bezdarbība, kura ir pretrunā pienākumam vai aizliegumam, kas ikvienam noteikts likumā, un ar kuru ir nodarīts kaitējums citai personai (53).
60. Iesniedzējtiesai tomēr ir šaubas par to, vai nošķīrums, kas veikts Briseles I regulas 5. panta 3. punktā vairākās valodu versijās, starp lietām, kas attiecas uz “neatļautu darbību” un “kvazideliktu”, neprasa sniegt plašāku šīs tiesību normas piemērošanas jomas interpretāciju. Šajā ziņā tā sliecas uzskatīt, ka otrais jēdziens – atšķirībā no pirmā jēdziena – varētu ietvert juridiskus faktus, kuri nav “notikumi, kas rada kaitējumu”.
61. Manuprāt, tā tas nav. Tiesa judikatūrā attiecībā uz Briseles I regulas 5. panta 3. punktu pamatoti nekad nav nošķīrusi “neatļautas darbības” no “kvazideliktiem”. Papildus tam, ka šis nošķīrums nav ietverts visās šīs regulas valodu versijās (54), termina “kvazidelikts” esamības dažās no tām mērķis nav paplašināt šīs tiesību normas piemērošanas jomu. Patiesībā runa ir par aizguvumu no Francijas tiesībām, kurās pastāv īpatnība, ka civiltiesiskā atbildība, kas izriet no brīvprātīgas rīcības (neatļautas darbības), tiek nošķirta no civiltiesiskās atbildības, kas izriet no notikumiem, kuri rada kaitējumu un kuri izraisīti aiz neuzmanības vai nolaidības (kvazidelikti) (55). Galu galā ar minēto terminu attiecīgajās valodu versijās tiek vienīgi norādīts, ka šajā tiesību normā ir ietverti “notikumi, kas rada kaitējumu” neatkarīgi no tā, vai tie ir izraisīti tīši vai aiz neuzmanības (56). “Neatļautas darbības” un “kvazidelikti” ir divi šo pašu “notikumu” varianti. Turklāt, kā norāda pati iesniedzējtiesa, ja jēdziens “kvazidelikts” ietvertu citu veidu juridiskus faktus, minētajā 5. panta 3. punktā netiktu sniegts kritērijs par jurisdikciju attiecībā uz konkrētajām prasībām.
62. No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka prasības “mērķis ir konstatēt atbildētāja atbildību” sprieduma Kalfelis izpratnē un tādējādi tā ir saistīta ar “lietām, kas attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu” Briseles I regulas 5. panta 3. punkta izpratnē, ja tā ir balstīta uz ārpuslīgumiskām saistībām, kuru pamatā, kā esmu paskaidrojis šo secinājumu 41. punktā, ir “notikums, kas rada kaitējumu” (“neatļauta darbība” vai “kvazidelikts”), kā tas ir definēts šo secinājumu 59. punktā (57). Savukārt prasība, kas pamatota ar ārpuslīgumiskām saistībām un kas izriet no juridiska fakta, kurš nav “notikums, kas rada kaitējumu”, neietilpst šīs tiesību normas piemērošanas jomā. Kopumā minētā tiesību norma attiecas nevis uz visām ārpuslīgumiskajām saistībām, bet gan uz to apakškategoriju, kuru es kvalificēšu kā “no neatļautas darbības vai kvazidelikta izrietošas saistības”.
63. Tādējādi, lai gan kategorija, kuru veido “lietas, kas attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu” un kura ir interpretēta spriedumā Kalfelis, aptver ļoti dažādu veidu atbildību (58), tomēr pretēji tam, ko liek saprast Komisija, runa nav par “atlikušo kategoriju”, kurā ir aptvertas visas prasības, kas ir pamatotas ar civiltiesiskām vai komerciālām saistībām un kas nav “līgumiskas” Briseles I regulas 5. panta 1. punkta izpratnē (59). Šajā spriedumā Tiesa ir tikai norādījusi, ka šī tiesību norma un šīs regulas 5. panta 3. punkts ir savstarpēji izslēdzoši un uz vienu un to pašu prasību par civiltiesisko atbildību nevar attiekties abas šīs tiesību normas vienlaikus (60). Lai gan tā ir, pastāv prasības, uz kurām neattiecas neviena no šīm abām tiesību normām, jo tās ir balstītas uz saistībām, kuras nav ne “līgumiskas”, ne “no neatļautas darbības vai kvazidelikta izrietošas” saistības.
64. Tomēr, otrām kārtām, lai gan atgūšanas prasība, kas ir pamatota ar netaisnu iedzīvošanos, principā ir balstīta uz ārpuslīgumiskām saistībām (61), šo saistību pamatā nav uz atbildētāju attiecināms “notikums, kas rada kaitējumu” Briseles I regulas 5. panta 3. punkta izpratnē (62). Proti, kā ir norādījusi iesniedzējtiesa, netaisna iedzīvošanās nevar tikt uzskatīta par šādu “notikumu”. Pretēji tam, ko apgalvo Čehijas valdība un Komisija, runa tātad nav par “kvazideliktu” šīs tiesību normas izpratnē.
65. Proti, atmaksāšanas pienākums, kas ir pamatā šādai prasībai, izriet no tā, ka atbildētājs ir iedzīvojies un ka nepastāv (vai šajā gadījumā ar atpakaļejošu spēku ir atcelts) “pamats”, kas to attaisno (63). Tādējādi, kā pamatoti norāda Horvātijas valdība, šādas prasības priekšnoteikums nav jebkāda atbildētājam piedēvējama darbība vai bezdarbība, kas rada kaitējumu. Attiecīgais pienākums ir radies spontāni – neatkarīgi no atbildētāja rīcības (64).
66. Čehijas valdība būtībā atbild, ka notikums, kas ir izraisījis iedzīvošanos (proti, šajā gadījumā izpildes procedūras īstenošana, ko veikusi atbildētāja pamatlietā un kas vēlāk tika atzīta par spēkā neesošu), esot jāpielīdzina “notikumam, kas rada kaitējumu” Briseles I regulas 5. panta 3. punkta izpratnē.
67. Tomēr, manuprāt, šāda pielīdzināšana nav jāveic. Vispirms – patiesību sakot, pienākums, kas ir pamatā atgūšanas prasībai netaisnas iedzīvošanās dēļ, izriet nevis no šo iedzīvošanos izraisījušā notikuma, bet gan no pašas iedzīvošanās. Turpinot – šis notikums, kas ir izraisījis iedzīvošanos, ne vienmēr ir attiecināms uz atbildētāju. Ļoti bieži šis notikums, gluži pretēji, būs attiecināms uz prasītāju – kurš, piemēram, kļūdas dēļ būs nepamatoti pārskaitījis naudas summu. Visbeidzot – lai gan šajā gadījumā izpildes procedūras īstenošana ir notikusi pēc atbildētājas pamatlietā iniciatīvas, to nevar uzskatīt par “notikumu, kas rada kaitējumu”, jo šāda darbība nekādi nav prettiesiska un tā nav radījusi prasītājai pamatlietā “kaitējumu” šī termina juridiskajā nozīmē.
68. Savukārt Komisija atbild, ka “notikums, kas rada kaitējumu” Briseles I regulas 5. panta 3. punkta izpratnē ir tas, ka atbildētāja pamatlietā nav prasītājai pamatlietā atmaksājusi summu, kas saistīta ar strīdīgo iedzīvošanos, pārkāpjot Likuma par saistībām 1111. pantu (65).
69. Šim argumentam nevar piekrist. Proti, apgalvotais atmaksāšanas pienākums hipotētiski pastāvēja pirms atbildētājas pamatlietā iespējamā atteikuma to izpildīt. Tādējādi uzskats, ka minētais pienākums izriet no atbildētājas pamatlietā rīcības, nozīmētu apļveida argumentāciju. Attiecīgais pienākums ir radies iepriekš, proti, tas ir radies, atgādināšu, kopš attiecīgās netaisnās iedzīvošanās iestāšanās brīža (vai šajā gadījumā – brīdī, kad izpildes procedūra tika atzīta par spēkā neesošu ex tunc).
70. Turklāt, ja tas vien, ka atbildētājs nav izpildījis iepriekš pastāvošu pienākumu, būtu jāuzskata par “notikumu, kas rada kaitējumu”, Briseles I regulas 5. panta 3. punktam būtu ļoti plaša piemērošanas joma, jo prasība tiesā civillietās un komerclietās parasti ir pamatota ar to, ka atbildētājs nav izpildījis iespējamo pienākumu (66).
71. Pretēji tam, ko apgalvo Komisija, situācija nav salīdzināma ar situāciju lietā, kurā tika pasludināts spriedums Austro‑Mechana (67), uz kuru arī atsaucas iesniedzējtiesa. Šīs lietas apstākļi, manuprāt, ir ļoti īpaši.
72. Jāatgādina, ka minētajā spriedumā Tiesa ir nospriedusi, ka prasība samaksāt “taisnīgu atlīdzību”, kas paredzēta Direktīvas 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā (68) 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā, kādu to ir formulējusi Austro‑Mechana, autortiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācija, pret sabiedrībām Amazon, ietilpst jēdzienā “lietas, kas attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu” Briseles I regulas 5. panta 3. punkta izpratnē (69). Šīs prasības pamatā bija pienākums samaksāt šo “atlīdzību”, kas Amazon bija noteikts saskaņā ar Austrijas tiesībām, jo Austrijas teritorijā tika tirgoti datu nesēji (70). Minētajā gadījumā runa nebija par prettiesisku rīcību. Tomēr šī rīcība veicināja kaitējumu, kas tiesību īpašniekiem nodarīts, izgatavojot to aizsargāto objektu privātas kopijas. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru minētās “atlīdzības” mērķis ir atlīdzināt šo kaitējumu. Austro‑Mechana kā kolektīvā pārvaldījuma organizācija saņēma šo pašu “atlīdzību” tās pārstāvēto tiesību īpašnieku vārdā. Tātad zaudējumi, uz kuriem atsaucās šī sabiedrība, patiesībā bija šo īpašnieku zaudējumi. Galu galā, visu apsverot, pienākums, kas bija prasības pamatā, izrietēja no “notikuma, kas rada kaitējumu” (71). Turklāt Austrijas tiesas bija vispiemērotākās, lai novērtētu kaitējumu, ko šiem pašiem tiesību īpašniekiem radīja Austrijas patērētāju izgatavotās privātās kopijas (kas bija atkarīgas no to datu nesēju skaita, kurus Austrijā pārdeva sabiedrības Amazon), un līdz ar to lemtu par “taisnīgās atlīdzības” summu, kas šīm sabiedrībām ir jāmaksā (72).
73. Trešām kārtām, interpretāciju, saskaņā ar kuru uz atgūšanas prasību, kas pamatota ar netaisnu iedzīvošanos, neattiecas Briseles I regulas 5. panta 3. punkts, manuprāt, apstiprina cita sprieduma Kalfelis rindkopa. Atgādināšu, ka lietā, kurā tika pasludināts minētais spriedums, privātpersona cēla prasību pret savu banku saistībā ar neveiksmīgiem biržas darījumiem un šajā ziņā tā bija formulējusi kumulatīvus prasījumus, kuri balstīti uz triju veidu pamatiem, proti, līgumisko atbildību, atbildību par neatļautu darbību un, visbeidzot, netaisnu iedzīvošanos. Šajā kontekstā iesniedzējtiesa tostarp bija uzdevusi Tiesai jautājumu par to, vai tiesas, kuras jurisdikcijā saskaņā ar Briseles I regulas 5. panta 3. punktu bija lemt par prasījumu, kas pamatots ar atbildību par neatļautu darbību, jurisdikcijā bija arī lemt papildus par prasījumiem, kuri balstīti uz līgumisko atbildību un netaisnu iedzīvošanos.
74. Tiesa ir atbildējusi uz šo jautājumu, ka “tiesas, kuras jurisdikcijā saskaņā ar [Briseles I regulas 5. panta 3. punktu] ir izskatīt uz deliktu balstītas prasības daļu, jurisdikcijā nav izskatīt citas tās pašas prasības daļas, kuras nav balstītas uz delikta pamatiem” (73). Taču ar izteicienu “nav balstītas uz delikta pamatiem”, lasot to iepriekšējā punktā atgādinātajā kontekstā, netieši, bet noteikti ir veikta atsauce uz līgumisko atbildību un netaisnu iedzīvošanos.
75. Ceturtām kārtām, pretēji Čehijas valdībai un Komisijai es uzskatu, ka Romas II regulas interpretācija neatspēko, bet, gluži pretēji, pamato šajos secinājumos piedāvāto interpretāciju.
76. Proti, lai gan, kā esmu norādījis šo secinājumu 47. punktā, šajā regulā kā “ārpuslīgumiskās saistības”, uz kurām attiecas tās piemērošanas joma, ir ietvertas saistības, kuru pamatā ir netaisna iedzīvošanās, šīs saistības minētajā regulā ietilpst īpašā kategorijā (74).
77. Precīzāk, Romas II regulas II nodaļā, pirmkārt, ir ietverti noteikumi, kuri ir piemērojami ārpuslīgumiskajām saistībām, kas izriet no “neatļautas darbības”. Šim jēdzienam, manuprāt, ir tāda pati nozīme kā identiskam jēdzienam, kurš ir ietverts Briseles I regulas 5. panta 3. punktā (75). Tādējādi šeit ir minētas “no neatļautas darbības vai kvazidelikta izrietošas saistības”, kuras ir norādītas šo secinājumu 62. punktā (76). Galu galā šajā II nodaļā principā ir ietvertas tādas pašas saistības kā minētajā 5. panta 3. punktā (77).
78. Otrkārt, Romas II regulas III nodaļā ir apkopoti noteikumi, kas ir piemērojami ārpuslīgumiskajām saistībām, kuras izriet no “darbības, kas nav neatļauta darbība” (78). Uz prasībām, kuru pamatā ir konkrētās saistības, hipotētiski nebūtu jāattiecas Briseles I regulas 5. panta 3. punktam (79). Taču šajā III nodaļā ir ietverta netaisna iedzīvošanās. Šī klasifikācija tātad apstiprina, ka atmaksāšanas pienākums, kas ir uz šādu iedzīvošanos balstītas prasības pamatā, neizriet no “notikuma, kas rada kaitējumu” minētā 5. panta 3. punkta izpratnē (80).
79. Ņemot vērā iepriekš minēto, es uzskatu, ka uz atgūšanas prasībām, kuras ir pamatotas ar netaisnu iedzīvošanos, neattiecas Briseles I regulas 5. panta 3. punkts (81).
80. Pretēji tam, ko liek saprast Čehijas valdība, šī interpretācija neizraisa nekādu taisnīguma neievērošanu. Situācijās, kurās šīs regulas 5. panta 1. punkts nav piemērojams (82), no tā vienkārši izriet, ka attiecīgajai personai nav iespējas izvēlēties jurisdikciju, lai celtu prasību, kas ir pamatota ar netaisnu iedzīvošanos, un tā būs jāceļ tās dalībvalsts tiesās, kurā ir atbildētāja domicils, atbilstoši minētās regulas 2. panta 1. punktā paredzētajam vispārīgajam noteikumam (83).
81. Turklāt šis rezultāts, pirmkārt, pilnībā atbilst Briseles I regulas sistēmai. Atgādināšu, ka tā ir balstīta uz atbildētāja domicila tiesas jurisdikcijas principu (84). Šajā ziņā Tiesa vairākkārt ir nospriedusi, ka šis vispārīgais noteikums, kas ir actor sequitur forum rei principa izpausme (85), ir izskaidrojams ar to, ka tas ļauj atbildētājam principā vieglāk aizstāvēties sava domicila tiesās (86). Šī izvēle dot priekšroku atbildētājam savukārt ir pamatota ar to, ka atbildētājs parasti ir vājākā pozīcijā tiesvedībā, jo viņš nav to sācis un pret viņu tiek celta prasītāja prasība (87).
82. Tādējādi nevar apgalvot, kā to dara Komisija, ka civiltiesisko un komerciālo saistību jomā starp Briseles I regulas 5. panta 1. punktu un 5. panta 3. punktu nebūtu jābūt “juridiskam vakuumam” un ka līdz ar to vienmēr būtu jāpastāv atbildētāja domicila dalībvalsts tiesu jurisdikcijas alternatīvai. Ja šajās tiesību normās paredzētās papildu tiesas vienmēr būtu pieejamas, vispārīgais noteikums tiktu novirzīts otrajā plānā un prasītājam lielā mērā tiktu dota priekšroka, kas ir pretēji Savienības likumdevēja gribai (88).
83. Gluži pretēji – atbilstoši tam, ko tikko paskaidroju, Tiesa vairākkārt ir nospriedusi, ka Briseles I regulas 5. panta 3. punkts – kā atkāpe no šī vispārīgā noteikuma – ir interpretējams šauri un tādējādi to nevar interpretēt “plašāk, nekā tas ir skaidri paredzēts” minētajā tiesību normā (89). Taču termina “notikums, kas rada kaitējumu” tik plašs lasījums, kā to ierosina Čehijas valdība vai Komisija, tieši nozīmētu piemērot šo tiesību normu gadījumā, kas tajā skaidri nav paredzēts, proti, netaisnas iedzīvošanās gadījumā (90).
84. Otrkārt, neesmu pārliecināts, ka tiesas tuvuma un pareizas tiesvedības mērķi (91), kas ir Briseles I regulas 5. panta 3. punkta pamatā, paģērē atšķirīgu interpretāciju.
85. Proti, papildus tam, ka šie mērķi katrā ziņā neļauj neievērot minētā 5. panta 3. punkta noteikumus, es šaubos, ka šajā gadījumā pastāv “īpaši cieša” saikne starp pamatlietā aplūkoto prasību un Horvātijas tiesu, kurā vērsusies prasītāja pamatlietā, un līdz ar to – ka šī tiesa noteikti ir piemērotāka nekā Vācijas tiesas, lai spriestu par šīs sabiedrības apgalvojumiem, proti, lai noteiktu, vai šādas iedzīvošanās nosacījumi ir izpildīti (92), it īpaši, savācot un izvērtējot šajā sakarā nozīmīgos pierādījumus.
86. Iesniedzējtiesa, kurai pievienojas Čehijas valdība un Komisija, uzskata, ka tas tā ir tādēļ, ka notikums, kas ir izraisījis iedzīvošanos, proti, izpildes procedūra, kuru sākusi BP EUROPA priekštece, ir noticis Horvātijā. Visi atbilstošie faktiskie apstākļi tādējādi esot saistīti ar šo valsti, savukārt vienīgi atbildētājas pamatlietā domicils ir Vācijā.
87. Tomēr, lai lemtu par atgūšanas prasību, kas pamatota ar netaisnu iedzīvošanos, vispirms ir jānosaka, vai tiešām šāda iedzīvošanās ir notikusi. Tādējādi šķiet, ka vispiemērotākās tiesas, lai spriestu par šādu prasību, ir nevis tās vietas tiesas, kur ir iestājies notikums, kas ir izraisījis iedzīvošanos, bet – kā opcija – tās vietas tiesas, kurā atbildētājs, iespējams, ir iedzīvojies.
88. Pēc analoģijas, Romas II regulas 10. panta 3. punktā ir paredzēts, ka tad, ja netaisna iedzīvošanās ir notikusi, bet starp pusēm nav iepriekš pastāvējušas attiecības un to pastāvīgā dzīvesvieta nav vienā un tajā pašā valstī, no tā izrietošajām ārpuslīgumiskajām saistībām piemērojamie tiesību akti ir tās valsts tiesību akti, kurā “notikusi netaisna iedzīvošanās”. Tādējādi runa ir nevis par valsti, kurā ir iestājies notikums, kas ir izraisījis iedzīvošanos, bet gan par valsti, kurā atbildētājs ir saņēmis attiecīgo ekonomisko labumu. Gadījumā, kad naudas līdzekļi tiek pārskaitīti uz bankas kontu, kā tas ir šajā gadījumā, iedzīvošanās valsts ir tā, kur atrodas banku iestāde, kurā šis konts ir reģistrēts (93).
89. Iespējams, ka šajā gadījumā šī vieta ir Vācijā (94). Atbildētāja domicila dalībvalsts tiesas tātad, ciktāl tās atbilst vietai, kurā ir saņemts iedzīvošanās objekts, vislabāk var novērtēt šīs iedzīvošanās realitāti (95). No tā, manuprāt, izriet, ka vispārīgi nepastāv “īpaši cieša saikne”, kas prasības, kuras ir pamatotas ar netaisnu iedzīvošanos, piesaistītu citai tiesai, kas nav atbildētāja domicila tiesa (96).
90. Turklāt praktiskas neērtības saistībā ar HRVATSKE ŠUME pienākumu iesūdzēt BP EUROPA tās domicila dalībvalsts tiesās (neērtības, kuras, atgādināšu, izriet no Savienības likumdevēja gribas (97)) tiek kompensētas ar procesuālu priekšrocību – pieņemot, ka prasība ir pamatota, un ciktāl atbildētājas pamatlietā īpašums atrodas Vācijā, prasītājas pamatlietā rīcībā jau būs valsts izpildāms nolēmums, lai atgūtu strīdīgo summu (Vācijas tiesu vēlāk pasludinātais spriedums), nevis tam būs pienākums izmantot eksekvatūras procedūru, lai šajā dalībvalstī tiktu atzīts par izpildāmu iespējamais Horvātijā pasludinātais spriedums (98).
V. Secinājumi
91. Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai uz Visoki trgovački sud Republike Hrvatske (Horvātijas Republikas Augstā komerclietu tiesa) pirmo uzdoto jautājumu atbildēt šādi:
Padomes Regulas (EK) Nr. 44/2001 (2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 5. panta 1. punkts un 5. panta 3. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka atgūšanas prasība, kura ir pamatota ar netaisnu iedzīvošanos:
– neietilpst “lietās, kas attiecas uz līgumiem” pirmās tiesību normas izpratnē, izņemot, ja tā ir cieši saistīta ar iepriekšējām līgumattiecībām, kas pastāvējušas vai, iespējams, pastāvējušas starp lietas dalībniekiem, un
– neietilpst “lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu” otrās tiesību normas izpratnē.