VISPĀRĒJĀS TIESAS RĪKOJUMS (sestā palāta)
2015. gada 16. septembrī (*)
REACH – Maksājums par vielas reģistrāciju – Mikrouzņēmumiem un mazajiem un vidējiem uzņēmumiem piešķirts samazinājums – Kļūda paziņojumā par uzņēmuma lielumu – Lēmums, ar ko uzlikts administratīvs maksājums – Ieteikums 2003/361/EK – Acīmredzami juridiski nepamatota prasība
Lieta T‑89/13
Calestep, SL, Estepa [Estepa] (Spānija), ko pārstāv E. Cabezas Mateos, advokāts,
prasītāja,
pret
Eiropas Ķimikāliju aģentūru (ECHA), ko pārstāv M. Heikkilä, A. Iber un C. Schultheiss, pārstāvji, kuriem palīdz C. Garcia Molyneux, advokāts,
atbildētāja,
par lūgumu atcelt ECHA 2012. gada 21. decembra Lēmumu SME (2012) 4028, ar kuru konstatēts, ka prasītāja neatbilst nosacījumiem, lai saņemtu mazajiem uzņēmumiem paredzēto maksājuma samazinājumu, un ar kuru tai uzlikts administratīvais maksājums.
VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Frimods Nilsens [S. Frimodt Nielsen], tiesneši F. Deuss [F. Dehousse] (referents) un E. M. Kolinss [A. M. Collins],
sekretārs E. Kulons [E. Coulon],
izdod šo rīkojumu.
Rīkojums
Tiesvedības priekšvēsture
1 2010. gada 29. novembrī prasītāja Calestep, SL veica divu vielu reģistrāciju atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Regulai (EK) Nr. 1907/2006, kas attiecas uz ķimikāliju reģistrēšanu, vērtēšanu, licencēšanu un ierobežošanu (REACH) un ar kuru izveido Eiropas Ķimikāliju aģentūru, groza Direktīvu 1999/45/EK un atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 793/93 un Komisijas Regulu (EK) Nr. 1488/94, kā arī Padomes Direktīvu 76/769/EEK un Komisijas Direktīvu 91/155/EEK, Direktīvu 93/67/EEK, Direktīvu 93/105/EK un Direktīvu 2000/21/EK (OV L 396, 1. lpp.).
2 Reģistrācijas procesā prasītāja norādīja, ka tā ir “mazs” uzņēmums Komisijas 2003. gada 6. maija Ieteikuma 2003/361/EK par mikro, mazo un vidējo uzņēmumu definīciju (OV L 124, 36. lpp.) izpratnē. Šis paziņojums deva tai iespēju izmantot Regulas Nr. 1907/2006 6. panta 4. punktā paredzētā maksājuma par katru reģistrācijas pieteikumu samazinājumu. Atbilstoši šīs pašas regulas 74. panta 1. punktam minētais maksājums ir noteikts ar Komisijas 2008. gada 16. aprīļa Regulu (EK) Nr. 340/2008 par maksājumiem Eiropas Ķimikāliju aģentūrai saskaņā ar Regulu Nr. 1907/2006 (OV L 107, 6. lpp.). Regulas Nr. 340/2008 I pielikumā ir paredzēti maksājumu apmēri par reģistrācijas pieteikumiem, kas iesniegti saskaņā ar Regulas Nr. 1907/2006 6. pantu, kā arī mikrouzņēmumiem, mazajiem un vidējiem uzņēmumiem piešķiramie samazinājumi. Turklāt saskaņā ar Regulas Nr. 340/2008 13. panta 4. punktu, ja fiziska vai juridiska persona, kas apgalvo, ka tai ir tiesības uz samazinātiem maksājumiem vai atbrīvojumu no maksājumu veikšanas, nevar pierādīt, ka tai ir tiesības uz šādu samazinājumu vai atbrīvojumu, Eiropas Ķimikāliju aģentūra (ECHA) iekasē maksājumus pilnā apmērā, kā arī administratīvos maksājumus. Šajā ziņā 2010. gada 12. novembrī ECHA valde pieņēma Lēmumu MB/D/29/2010 par pakalpojumu, par kuriem tiek saņemti maksājumi, klasifikāciju (turpmāk tekstā – “Lēmums MB/D/29/2010”). Šā lēmuma – redakcijā, kas bija piemērojams faktu rašanās laikā, – 2. pantā un 1. tabulā ir norādīts, ka Regulas Nr. 340/2008 13. panta 4. punktā paredzētais administratīvais maksājums lielam uzņēmumam ir EUR 20 700, vidējam uzņēmumam – EUR 14 500, mazam uzņēmumam – EUR 8300 un mikrouzņēmumam – EUR 2070.
3 2010. gada 29. novembrī ECHA izdeva divus rēķinus (Nr. 10024188 un Nr. 10024196), abus par summu EUR 9300. Saskaņā ar Regulas Nr. 340/2008 I pielikumu lietas faktu rašanās laikā piemērojamajā redakcijā šī summa bija atbilstoša no maza uzņēmuma iekasējamam maksājumam, veicot kopīgu informācijas iesniegšanu, attiecībā uz vielām apjomā, kas pārsniedz 1000 tonnas.
4 2011. gada 28. februārī ECHA lūdza prasītāju iesniegt noteiktu skaitu dokumentu, lai pārbaudītu deklarāciju, kurā tā bija norādījusi, ka ir mazs uzņēmums.
5 Pēc dokumentu un elektroniskā pasta vēstuļu apmaiņas 2012. gada 21. decembrī ECHA nosūtīja prasītājai Lēmumu SME (2012) 4028, tajā konstatējot, ka prasītāja neatbilst attiecībā uz maziem uzņēmumiem piemērojamā samazinājuma saņemšanas nosacījumiem, un uzliekot prasītājai administratīvo maksājumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”). Šajā lēmumā ECHA informēja prasītāju, ka tā ir uzskatāma par vidēju uzņēmumu un ka ECHA tai nosūtīs rēķinu, kas segs starpību starp sākotnēji samaksāto maksājumu un beigās aprēķināto maksājumu, un rēķinu par EUR 14 500 administratīvā maksājuma samaksai.
6 Izpildot apstrīdēto lēmumu, 2013. gada 23. janvārī un 8. februārī ECHA nosūtīja prasītājai trīs rēķinus par summām attiecīgi EUR 6975, EUR 6975 un EUR 14 500.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
7 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 18. februārī, prasītāja cēla šo prasību.
8 2013. gada 19. februārī prasītāja iesniedza pieteikumu par pagaidu noregulējumu nolūkā panākt pienākuma apmaksāt 2013. gada 23. janvāra un 8. februāra rēķinus izpildes apturēšanu.
9 Ar 2013. gada 11. marta rīkojumu Calestep/ECHA (T‑89/13 R, EU:T:2013:123) pagaidu noregulējuma tiesnesis noraidīja šo lūgumu un nolēma atlikt lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu.
10 Tā kā Vispārējās tiesas palātu sastāvs tika mainīts, tiesnesis referents tagad darbojas sestajā palātā, kurai 2013. gada 27. septembrī attiecīgi tika nodota šī lieta.
11 1991. gada 2. maija Vispārējās tiesas Reglamenta 64. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros 2015. gada 9. janvārī lietas dalībnieki tika aicināti iesniegt savus apsvērumus par 2014. gada 2. oktobra sprieduma Spraylat/ECHA (T‑177/12, Krājums, EU:T:2014:849) iespējamo ietekmi uz šo lietu, kā arī atbildēt uz vienu jautājumu. Lietas dalībnieki šo lūgumu izpildīja noteiktajā termiņā.
12 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– piespriest ECHA atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
13 ECHA prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību atzīt par nepieņemamu;
– pakārtoti, noraidīt prasību un atzīt par pamatotu apstrīdēto lēmumu;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
14 Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 126. pantam gadījumā, ja prasība ir acīmredzami juridiski nepamatota, Vispārējā tiesa pēc tiesneša referenta priekšlikuma jebkurā brīdī var lemt ar motivētu rīkojumu, neveicot turpmākas procesuālas darbības.
15 Šajā lietā Vispārējā tiesa uzskata, ka lietas materiāli tai ir pietiekami skaidri, un nolemj pieņemt lēmumu, neveicot turpmākas procesuālas darbības.
Par Vispārējās tiesas kompetenci
16 Vispirms, lai arī lietas dalībnieki nav apstrīdējuši Vispārējās tiesas kompetenci, tā uzskata par lietderīgu lemt par savu kompetenci izskatīt aplūkojamo prasību par atcelšanu. Šajā sakarā jāatgādina, ka, tā kā Vispārējas tiesas kompetence ir obligāti izskatāms jautājums, tad šo jautājumu tā var izskatīt pēc savas ierosmes (skat. spriedumu, 2005. gada 15. marts, GEF/Komisija, T‑29/02, Krājums, EU:T:2005:99, 72. punkts un tajā minētā judikatūra).
17 Regulas Nr. 1907/2006 94. panta 1. punktā ir paredzēts, ka “[Vispārējā] tiesā vai [Tiesā] var celt prasību saskaņā ar [LESD 263. pantu], apstrīdot [ECHA] apelācijas padomes lēmumu vai ECHA lēmumu – gadījumos, ja padomei nav tiesību izskatīt apelāciju”.
18 Šajā sakarā Regulas Nr. 1907/2006 91. panta 1. punktā ir paredzēts, ka apelācijas padomē “var iesniegt apelācijas [par ECHA] lēmumiem, kas pieņemti saskaņā ar [Regulas Nr. 1907/2006] 9. pantu, 20. pantu, 27. panta 6. punktu, 30. panta 2. un 3. punktu un 51. pantu”.
19 Taču apstrīdētais lēmums ir pieņemts nevis saskaņā ar Regulas Nr. 1907/2006 91. panta 1. punktā minētajām normām, bet gan saskaņā ar Regulas Nr. 340/2008 13. panta 4. punktu un Lēmuma MB/D/29/2010 2. pantu. Tāpat jāatzīmē, ka ne Regula Nr. 340/2008, ne Lēmums MB/D/29/2010 nav pieņemti, pamatojoties uz Regulas Nr. 1907/2006 91. panta 1. punktā minētajām normām.
20 Turklāt jānorāda, ka Regulas Nr. 1907/2006 91. panta 1. punktā minētie šīs regulas 9., 27., 30. un 51. pants attiecas uz lēmumiem, kam nav sakara ar reģistrācijas maksām, ko maksā deklarācijas iesniegušie uzņēmumi.
21 Kas attiecas uz Regulas Nr. 1907/2006 20. pantu, tajā ir regulēti “[ECHA] pienākumi”. Šā panta 5. punktā ir paredzēts, ka “saskaņā ar [Regulas Nr. 1907/2006] 91., 92. un 93. pantu var iesniegt apelācijas [par ECHA] lēmumiem, kas pieņemti saskaņā ar šā panta 2. punktu”. 2. punkts attiecas uz ECHA veikto kontroli pār to, vai katrs pieteikums ir “pilnīgs”, tostarp, vai ir samaksāta reģistrācijas maksa. Tomēr jānorāda, ka šī pārbaude “neattiecas uz iesniegto datu kvalitāti vai pareizību, vai pamatojumu”. Turklāt Regulas Nr. 1907/2006 20. panta 2. punktā ir paredzēts, ka gadījumā, ja reģistrācijas pieteikums “nav pilnīgs” un ja deklarācijas iesniedzējs “noliktajā termiņā [..] nav papildinājis reģistrācijas pieteikumu”, ECHA “to nepieņem”. Taču aplūkojamajā gadījumā papildus tam, ka apstrīdētais lēmums nav pieņemts, pamatojoties uz Regulas Nr. 1907/2006 20. pantu, ar to nav atteikta konkrēto vielu reģistrācija.
22 Līdz ar to, ņemot vērā iepriekš minēto, jāsecina, ka Vispārējai tiesai ir kompetence izskatīt šo prasību.
Par prasības pieņemamību
23 ECHA norāda, ka prasības pieteikumā un pieteikumā par pagaidu noregulējumu kā prasītājas pārstāvja kontaktinformācija ir norādīta prasītājas juridiskā adrese, kā arī tāda uzņēmuma elektroniskā pasta adrese, kas pieder uzņēmumu grupai, kurai pieder arī prasītāja. Šāda situācija radot šaubas par prasītājas pārstāvja neatkarību Vispārējā tiesā. Prasītājas iesniegtie dokumenti kopā ar tās replikas rakstu nemazinot šaubas šajā sakarā. It īpaši, prasītājas pārstāvis varētu būt reģistrēts kā neatkarīgs advokāts un vienlaikus būt darba attiecībās ar darba devēju.
24 Savā replikas rakstā prasītāja norāda, ka tās pārstāvis ir reģistrēts Seviljas [Seville] (Spānija) Advokātu kolēģijā kopš 1975. gada un ka viņš strādā vienīgi tādu klientu uzdevumā, kurus viņš izvēlas pats, un viņi saņem rēķinu, kurā piemērota attiecīgā pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likme. Citiem vārdiem, prasītājas advokātu ar prasītāju nesaistot nekādas algotas pakļautības attiecības. Prasības pieteikumā izdarītā izvēle norādīt prasītājas juridisko adresi un elektroniskā pasta adresi esot izdarīta vienīgi tādēļ, lai atvieglotu saziņu, taču tā neliecinot ne par kādām pakļautības attiecībām. Turklāt replikas rakstam prasītāja ir pievienojusi vairākus dokumentus par sava pārstāvja darbību.
25 Eiropas Savienības Tiesas statūtu, kas atbilstoši šo statūtu 53. pantam ir piemērojami Vispārējā tiesā, 19. panta pirmajā, trešajā un ceturtajā daļā ir noteikts:
“Dalībvalstis un Savienības iestādes Tiesā pārstāv katrai lietai iecelts pārstāvis; pārstāvim var palīdzēt padomdevējs vai advokāts.
[..]
Citas puses jāpārstāv advokātam.
Tiesā pārstāvēt kādu pusi vai palīdzēt tai var tikai tie advokāti, kas ir tiesīgi praktizēt dalībvalstu tiesās vai to valstu tiesās, kas ir Eiropas Ekonomikas zonas līguma līgumslēdzējas puses.”
26 Turklāt Tiesas statūtu 21. panta pirmajā daļā ir paredzēts:
“Tiesā griežas ar Tiesas sekretāram adresētu pieteikumu. Turklāt prasības pieteikumā ir jābūt prasītāja vārdam un pastāvīgai adresei, ziņām par parakstītāju [..].”
27 Atbilstoši 1991. gada 2. maija Vispārējās tiesas Reglamenta 43. panta 1. punkta pirmajai daļai:
“Katra procesuālā dokumenta oriģinālu paraksta attiecīgā lietas dalībnieka pārstāvis.”
28 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru no iepriekš minētajām normām, it īpaši no Tiesas statūtu 19. panta trešajā daļā izmantotā vārda “pārstāvēt”, izriet, ka, lai celtu prasību Vispārējā tiesā, “lietas dalībnieks” šā panta izpratnē nav tiesīgs rīkoties pats, bet tam ir jāizmanto trešās personas, kam ir tiesības praktizēt dalībvalstu tiesās vai to valstu tiesās, kas ir Eiropas Ekonomikas zonas līguma līgumslēdzējas puses, pakalpojumi (rīkojumi, 1996. gada 5. decembris, Lopes/Tiesa, C‑174/96 P, Krājums, EU:C:1996:473, 11. punkts; 1999. gada 8. decembris, Euro‑Lex/ITSB (“EU‑LEX”), T‑79/99, Krājums, EU:T:1999:312, 27. punkts, un 2009. gada 19. novembris, EREF/Komisija, T‑40/08, EU:T:2009:455, 25. punkts).
29 Šī prasība izmantot trešās personas pakalpojumus atbilst koncepcijai, ka advokāts līdzdarbojas tiesas spriešanas procesā un tam neatkarīgi un taisnības interesēs ir jāsniedz klientam nepieciešamā juridiskā palīdzība. Šāda koncepcija atbilst dalībvalstu kopīgajām tiesiskajām tradīcijām un ir atrodama arī Savienības tiesību sistēmā, kā izriet konkrēti no Tiesas statūtu 19. panta (rīkojumi “EU‑LEX”, minēts 28. punktā, EU:T:1999:312, 28. punkts, un EREF/Komisija, minēts 28. punktā, EU:T:2009:455, 26. punkts).
30 Lai gan ir tiesa, ka prasītājas juridiskās adreses un uzņēmuma, kas ietilpst tajā pašā uzņēmumu grupā, kurā ietilpst prasītāja, elektroniskā pasta adreses norādīšana kā prasītājas advokāta kontaktinformācija a priori var izraisīt šaubas par pēdējā neatkarību, aplūkojamajā gadījumā šīs šaubas kliedē debašu laikā iesniegtie materiāli un replikas posmā sniegtie paskaidrojumi.
31 Proti, it īpaši no replikas rakstam pievienotajiem dokumentiem izriet, ka, pirmkārt, prasītājas advokāts kopš 1975. gada ir reģistrēts Seviljas Advokātu kolēģijā kā advokāts “por cuenta propia” (individuāli praktizējošs), kas viņu nošķir no advokātiem “por cuenta ajena” (kā darba ņēmējiem pie trešajām personām). Otrkārt, prasītājas advokātam ir pašam sava adrese, kā arī tālruņa un faksa numuri. Treškārt, prasītājas advokāts pats algo darbinieku kategorijā “administratīvais līgumdarbinieks”. Ceturtkārt, ienākuma nodokļa un PVN deklarācijas parāda, ka prasītājas advokāts ir deklarējis ar prasītāju nesaistītas darbības kā advokāts. Turklāt replikas rakstā prasītāja ir tieši norādījusi, ka to ar savu advokātu nesaista nekādas atalgotas pakļautības attiecības.
32 Ņemot vērā šos apstākļus, celtā prasība ir atzīstama par pieņemamu.
Par lietas būtību
33 Izskatāmā prasība ir balstīta uz vienu vienīgu pamatu, kurā būtībā ir norādīts uz kļūdu, kvalificējot prasītāju kā “vidēju” uzņēmumu.
34 Precīzāk, norādot uz Ieteikuma 2003/361 pielikuma 2. panta 2. punktu, prasītāja uzsver, ka, lai arī grupa, kurai tā pieder, nodarbina vairāk nekā 50 personas, pārējie nosacījumi attiecībā uz gada apgrozījumu vai kopējo gada bilanci nav izpildīti. Tātad prasītāja esot jākvalificē kā “mazs”, nevis “vidējs” uzņēmums.
35 ECHA nepiekrīt šādai interpretācijai. Ieteikuma 2003/361 pielikuma 2. panta 2. punktā nepārprotami esot paredzēts, ka uzņēmums var tikt uzskatīts par mazu uzņēmumu tikai tādā gadījumā, ja tas atbilst abiem kumulatīvajiem nosacījumiem, proti, tas nodarbina mazāk par 50 personām un tā gada apgrozījums vai kopējā bilances vērtība nepārsniedz EUR 10 miljonus. Tas izrietot no šā panta gramatiskā formulējuma, kā arī no Savienības tiesu judikatūras.
36 Vispirms jānorāda, ka prasītāja apstrīd vienīgi tādu Ieteikuma 2003/361 pielikuma 2. panta 2. punkta interpretāciju, saskaņā ar kuru nosacījums par uzņēmuma darbinieku skaitu esot kumulatīvs nosacījums, lai šo uzņēmumu varētu kvalificēt kā “mazu”.
37 Šajā sakarā gan Regulas Nr. 1907/2006 3. pantā, gan Regulas Nr. 340/2008 preambulas 9. apsvērumā un 2. pantā nolūkā definēt, kas ir mikrouzņēmums un mazs un vidējs uzņēmums, ir ietverta norāde uz Ieteikumu 2003/361. Vēl konkrētāk, Regulas Nr. 340/2008 2. pantā ir paredzēts, ka mazs uzņēmums ir “mazs uzņēmums Ieteikuma 2003/361 izpratnē”.
38 Ieteikumam 2003/361 ir pielikums, kura 1. sadaļa attiecas uz “Komisijas definīciju mikrouzņēmumiem, maziem un vidējiem uzņēmumiem”. Šīs sadaļas 2. panta nosaukums ir “Uzņēmumu kategorijas definējošais darbinieku skaits un finanšu robežvērtības”.
39 Ieteikuma 2003/361 pielikuma 2. panta 2. punktā ir paredzēts, ka “uzņēmumu definē ka mazu, ja tas nodarbina mazāk par 50 personām un ja tā gada apgrozījums vai gada bilances kopsumma nepārsniedz EUR 10 miljonus”.
40 No šīs tiesību normas gramatiskās interpretācijas izriet, ka, pirmkārt, uzņēmuma darbinieku skaitu raksturojošie kritēriji (turpmāk tekstā – “darbinieku skaita kritērijs”) un, otrkārt, finanšu robežvērtības (turpmāk tekstā – “finanšu kritērijs”) Ieteikuma 2003/361 pielikuma 2. panta 2. punktā ir kumulatīvi kritēriji. Tas skaidri izriet no saikļa “un” lietojuma, kas norāda uz šo kritēriju kumulatīvo raksturu, atšķirībā no saikļa “vai” lietojuma, kas apzīmē alternatīvu raksturu (šajā ziņā skat. spriedumus, 1997. gada 17. jūlijs, Ferriere Nord/Komisija, C‑219/95 P, Krājums, EU:C:1997:375, 13.–15. punkts, un 2012. gada 24. maijs, MasterCard u.c./Komisija, T‑111/08, Krājums, EU:T:2012:260, 139. punkts).
41 Turklāt jāuzsver, ka darbinieku skaita kritērijs ir noteicošs kritērijs, noskaidrojot, vai uzņēmums ir mikrouzņēmums vai mazs vai vidējs uzņēmums Ieteikuma 2003/361 izpratnē. Kā to savos rakstveida apsvērumos pamatoti norāda ECHA, atbilstoši Ieteikuma 2003/361 preambulas 4. apsvērumam “joprojām viens no vissvarīgākajiem kritērijiem neapšaubāmi ir [darbinieku skaita kritērijs] un tas ir jāievēro kā viens no galvenajiem kritērijiem, bet nepieciešams papildinājums ir finanšu kritērija ieviešana, lai aptvertu uzņēmuma apjomu, darbības rezultātus un tā stāvokli salīdzinājumā ar konkurentiem”. Turklāt jānorāda, ka, lai gan saskaņā ar Ieteikuma 2003/361 2. pantu dalībvalstis, Eiropas Investīciju banka (EIB) un Eiropas Investīciju fonds (EIF), īstenojot atsevišķas to politikas, ir tiesīgi noteikt mazākas finanšu kritēriju robežvērtības vai pat tos nepiemērot vispār, darbinieku skaita kritērijs ir jāievēro vienmēr.
42 Visbeidzot, jānorāda, ka saistībā ar Komisijas 1996. gada 3. aprīļa Ieteikumu 96/280/EK par mazo un vidējo uzņēmumu definīciju (OV L 107, 4. lpp.), kas ticis aizstāts ar Ieteikumu 2003/361 un kurā pēc būtības ir ietverts līdzīgs darbinieku skaita kritērija un finanšu kritērija apraksts, judikatūrā ir norādīts, ka šie kritēriji ir kumulatīvi (šajā ziņā skat. spriedumu, 2004. gada 8. jūlijs, Dalmine/Komisija, T‑50/00, Krājums, EU:T:2004:220, 285. un 286. punkts).
43 Tāpēc prasītājas interpretācija, ar kuru būtībā tiek secināts, ka uzņēmums, kas nodarbina vairāk par 50 personām, kā tas ir aplūkojamajā gadījumā, Ieteikuma 2003/361 izpratnē varētu tikt uzskatīts par mazu uzņēmumu, ir kļūdaina.
44 Ņemot vērā šos apstākļus, vienīgais prasītājas norādītais pamats un līdz ar to arī visa prasība kopumā ir jānoraida kā acīmredzami juridiski nepamatota.
Par tiesāšanās izdevumiem
45 Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā šajā lietā prasītājai nolēmums ir nelabvēlīgs, tai atbilstoši ECHA prasītajam ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tostarp tos, kas radušies saistībā ar pagaidu noregulējuma tiesvedību.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta)
izdod rīkojumu:
1) prasību noraidīt;
2) Calestep, SL sedz savus un atlīdzina Eiropas Ķimikāliju aģentūras (ECHA) tiesāšanās izdevumus, tostarp tos, kas radušies saistībā ar pagaidu noregulējuma tiesvedību.
Luksemburgā, 2015. gada 16. septembrī
E. Coulon | | S. Frimodt Nielsen |