Lieta T‑5/17
(spriedums publicēts izvilkumu veidā)
Ammar Sharif
pret
Eiropas Savienības Padomi
Vispārējās tiesas (piektā palāta) 2019. gada 4. aprīļa spriedums
Kopējā ārpolitika un drošības politika – Ierobežojoši pasākumi pret Sīriju – Līdzekļu iesaldēšana – Tiesības uz aizstāvību – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā – Acīmredzama kļūda vērtējumā – Tiesības uz īpašumu – Samērīgums – Reputācijas aizskārums
Kopējā ārpolitika un drošības politika – Īpaši ierobežojoši pasākumi, kas vērsti pret konkrētām personām un organizācijām saistībā ar situāciju Sīrijā – Lēmums 2013/255/KĀDP un Regula Nr. 36/2012 – Pieņēmums par atbalstu Sīrijas režīmam attiecībā uz vadošo uzņēmēju aprindām, kas darbojas Sīrijā – Pieļaujamība – Nosacījumi – Samērīgums – Atspēkojama prezumpcija – Tiesību uz aizstāvību ievērošana
(LESD 29. pants; Padomes Lēmuma 2013/255/KĀDP ar grozījumiem, kas ir veikti ar Lēmumu (KĀDP) 2015/1836, 27. panta 2. punkta a) apakšpunkts un 3. punkts un 28. panta 2. punkta a) apakšpunkts un 3. punkts; Padomes Regulas Nr. 36/2012 ar grozījumiem, kas ir veikti ar Regulu 2015/1828, 15. panta 1.a un 1.b punkts)
(skat. 91.–95., 97., 105., 106., 109. un 110. punktu)
Kopsavilkums
Spriedumā Sharif/Padome (T‑5/17), kas pasludināts 2019. gada 4. aprīlī, Vispārējā tiesa noraidīja prasību atcelt tiesību aktu, ko bija cēlis sīriešu uzņēmējs par tiesību aktiem, ar kuriem viņa vārds bija iekļauts to personu un vienību sarakstā, uz kurām attiecas ierobežojoši pasākumi pret Sīrijas Arābu Republiku (proti, Īstenošanas lēmumu (KĀDP) 2016/1897 (1), Īstenošanas regulu (ES) 2016/1893 (2), Lēmumu (KĀDP) 2017/917 (3), Īstenošanas regulu (ES) 2017/907 (4), Lēmumu (KĀDP) 2018/778 (5) un Īstenošanas regulu (ES) 2018/774 (6)). Šajā prasības pieteikumā prasītājs pakārtoti bija lūdzis arī atzīt par viņam nepiemērojamām tiesību normas, ar kurām ir noteikts iekļaušanas sarakstos kritērijs attiecībā uz “vadošo uzņēmēju aprindām, kas darbojas Sīrijā” (proti, Lēmuma 2013/255 ar grozījumiem, kas ir veikti ar Lēmumu 2015/1836 (7), 28. panta 2. punkta a) apakšpunktu un Regulas Nr. 36/2012 ar grozījumiem, kas ir veikti ar Regulu 2015/1828 (8), 15. panta 1.a punkta a) apakšpunktu). Prasītājs apgalvoja, ka minētais kritērijs ir nesamērīgs salīdzinājumā ar apstrīdētajos aktos izvirzītajiem leģitīmajiem mērķiem, ciktāl to ir ļauts attiecināt uz visām personām – “vadošajiem uzņēmējiem, kuri darbojas Sīrijā”, neatkarīgi no tā, vai pastāv saistība starp attiecīgo personu un Sīrijas režīmu.
Vispārējā tiesa uzskatīja, ka iestādes var izmantot prezumpcijas, kas atspoguļo administratīvajai vadībai, kurai ir uzlikts pierādīšanas pienākums, doto iespēju izdarīt secinājumus, pamatojoties uz vispārīgiem no pieredzes un no tipiskas notikumu gaitas izrietošiem konstatējumiem. Turklāt tā uzskatīja, ka prezumpcija, pat ja tā ir grūti atspēkojama, ir pieņemamās robežās, ciktāl tā ir samērīga ar sasniedzamo leģitīmo mērķi, ir dota iespēja iesniegt pierādījumus par pretējo un ir nodrošinātas tiesības uz aizstāvību. Šāda prezumpcija ir jāiekļauj saprātīgās robežās, ņemot vērā problēmas smagumu un nodrošinot tiesības uz aizstāvību.
Šajā ziņā Vispārējā tiesa vispirms norādīja, ka Sīrijas režīma īstenotās stingrās ekonomikas kontroles dēļ līdzekļu un ekonomisko resursu, kas pieder personām, kuras ietilpst “vadošo uzņēmēju, kas darbojas Sīrijā”, kategorijā, iesaldēšana, kavētu to, ka šī personu kategorija turpinātu sniegt materiālu vai finansiālu atbalstu Sīrijas režīmam un, ievērojot tās ietekmi, palielinātu spiedienu uz režīmu, lai tas mainītu savu represīvo politiku. Turklāt, ņemot vērā, vispirms, Sīrijas režīma autoritāro raksturu, tad savstarpējo saistību, kas ir izveidojusies starp uzņēmējdarbības sektoru un Sīrijas režīmu Al‑Assad uzsāktā ekonomikas liberalizācijas procesa rezultātā, un, visbeidzot, valsts veikto Sīrijas ekonomikas stingro kontroli, Padome par vispārīgu no pieredzes izrietošu konstatējumu varēja uzskatīt to, ka personas, kas ietilpst “vadošo uzņēmēju, kas darbojas Sīrijā”, kategorijā, varēja saglabāt savu statusu, pateicoties tikai ciešajai saiknei ar Sīrijas režīmu. Līdz ar to Vispārējā tiesa uzskatīja, ka ir saprātīgi prezumēt – personai, kura ietilpst šajā kategorijā, ir saistība ar Al-Assad režīmu, kas tai ļauj attīstīt savu uzņēmējdarbību un gūt labumu no šī režīma politikas.
Turpinot Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Padome ir noteikusi atspēkojamu prezumpciju par saikni ar Sīrijas režīmu attiecībā uz personām, kuras ietilpst “vadošo uzņēmēju, kas darbojas Sīrijā”, kategorijā. Proti, šajā kategorijā ietilpstošo personu vārdi netiek iekļauti to personu sarakstā, uz kurām attiecas ierobežojoši pasākumi, ja ir noskaidrots, ka pēdējās minētās nav vai vairs nav saistītas ar režīmu vai to nekādi neietekmē, vai nerada reālu apiešanas risku.
Līdz ar to Vispārējā tiesa uzskatīja, ka apstrīdētais iekļaušanas kritērijs ir saderīgs ar samērīguma principu un tam nav patvaļīga rakstura, ciktāl Padome ir ietvērusi šo kritēriju Lēmumā 2015/1836 un Regulā 2015/1828 veidā, kas ir pamatots un samērīgs ar tiesiskajā regulējumā, kurš paredz ierobežojošos pasākumus pret Sīriju, izvirzītajiem mērķiem, saglabājot attiecīgām personām iespēju atspēkot prezumpciju par saikni ar Sīrijas režīmu. Tādējādi Vispārējā tiesa iebildi par prettiesiskumu noraidīja.