ĢENERĀLADVOKĀTA JANA MAZAKA [JÁN MAZÁK] SECINĀJUMI,
sniegti 2007. gada 15. februārī (1)
Lieta C‑411/05
Félix Palacios de la Villa
pret
Cortefiel Servicios SA
(Juzgado de lo Social No 33 (Madride) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Padomes Direktīva 2000/78/EK – 6. pants – Vispārējs Kopienu tiesību princips – Diskriminācija vecuma dēļ – Obligāta pensionēšanās – Tieša iedarbība – Pienākums nepiemērot pretrunā esošas valsts tiesības
I – Ievads
1. Uzdodot divus jautājumus, attiecībā uz kuriem Juzgado de lo Social No 33 (Madride) [Sociālo lietu tiesa Nr. 33] ar 2005. gada 14. novembra (2) rīkojumu ir iesniegusi lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, tā būtībā vēlas noskaidrot, vai diskriminācijas vecuma dēļ aizliegums, kas ir noteikts 2. panta 1. punktā Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvā 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (3), aizliedz valsts tiesību aktu, saskaņā ar kuru koplīgumos ir atļauts iekļaut noteikumus par obligātu pensionēšanos. Gadījumā, ja atbilde ir apstiprinoša, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot arī to, vai tai ir pienākums nepiemērot attiecīgo valsts tiesību aktu.
2. Šie jautājumi ir uzdoti saistībā ar strīdu starp privātpersonām, precīzāk, saistībā ar tiesvedību, kuru Fēlikss Palasioss de la Villa [Félix Palacios de la Villa] ir uzsācis pret Cortefiel Servicios SA, Hosē Mariju Sansu Koralu [José Maria Sanz Corral] un Martinu Tebaru Lesu [Martin Tebar Less], kurā Palasioss apgalvo, ka viņš tika atlaists tāpēc, ka bija sasniedzis koplīgumā noteikto obligāto pensijas vecumu, un šī atlaišana ir pretlikumīga.
3. Tiesai jau iepriekš ir bijuši iesniegti jautājumi par Direktīvas 2000/78 interpretāciju Mangold (4) un Navas (5) lietās. Precīzāk attiecībā uz diskrimināciju vecuma dēļ šī ir trešā reize (pēc Mangold (6) un Lindorfer (7) lietām), kad Tiesai ir lūgts lemt par prasību sakarā ar vecuma diskrimināciju, kaut gan ir jāuzsver, ka šī lieta ir ļoti atšķirīga no minētajām lietām, ņemot vērā to faktiskos un tiesiskos apstākļus.
II – Atbilstošās tiesību normas
A – Kopienu tiesības
4. Direktīva 2000/78 tika pieņemta, pamatojoties uz EKL 13. pantu redakcijā pirms Nicas līguma pieņemšanas, kas paredz:
“Neskarot pārējos šā Līguma noteikumus un nepārsniedzot pilnvaras, ko Kopienai piešķir šis Līgums, Padome pēc Komisijas priekšlikuma, apspriedusies ar Eiropas Parlamentu, ar vienprātīgu lēmumu var paredzēt attiecīgus pasākumus, lai cīnītos pret diskrimināciju dzimuma, rases vai etniskās izcelsmes, reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ.”
5. Direktīvas 2000/78 preambulas 1. un 14. apsvērums noteic:
“(1) Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 6. pantu Eiropas Savienība ir dibināta uz visām dalībvalstīm kopīgiem brīvības, demokrātijas, cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanas un tiesiskuma principiem un tā ievēro pamattiesības, ko garantē Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija un kas izriet no dalībvalstīm kopīgām konstitucionālajām tradīcijām, kuras ir Kopienas tiesību vispārīgie principi.
[..]
(14) Šī direktīva neierobežo valstu noteikumus, kuros noteikts pensijas vecums.
[..]”
6. Direktīvas 2000/78 1. pants noteic:
“Lai vienlīdzīgas attieksmes princips stātos spēkā dalībvalstīs, šīs direktīvas mērķis attiecībā uz nodarbinātību un profesiju ir noteikt sistēmu, lai apkarotu diskrimināciju reliģijas, uzskatu, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ.”
7. 2. panta, kurā ir definēts diskriminācijas jēdziens, 1. punkts noteic:
“1. Šajā direktīvā “vienlīdzīgas attieksmes princips” nozīmē to, ka nav ne tiešas, ne netiešas diskriminācijas, kuras pamatā ir jebkurš 1. pantā minēts iemesls.
[..]”
8. Direktīvas 2000/78 3. pantā ar virsrakstu “Piemērošanas joma” 1. un 3. punkts noteic:
“1. Nepārsniedzot Kopienas kompetenci, šo direktīvu piemēro visām personām gan valsts, gan privātajā sektorā, tostarp valsts iestādēs, attiecībā uz
a) nosacījumiem darba, pašnodarbinātības un profesijas iegūšanai, to skaitā atlases kritērijiem un darbā pieņemšanas nosacījumiem, lai kāda būtu darbības nozare, un visos profesionālās hierarhijas līmeņos, ietverot paaugstināšanu amatā;
[..]
c) nodarbinātību un darba nosacījumiem, to skaitā atlaišanu un atalgojumu;
[..].
3. Šī direktīva neattiecas uz nekādiem maksājumiem, ko veic saistībā ar valsts vai līdzīgām sistēmām, tostarp valsts sociālā nodrošinājuma vai sociālās aizsardzības sistēmām.
[..]”
9. 6. pants noteic attaisnojumu dažādai attieksmei, kuras pamatā ir cilvēka vecums:
“1. Neatkarīgi no 2. panta 2. punkta dalībvalstis var paredzēt, ka dažāda attieksme, kuras pamatā ir vecums, neveido diskrimināciju, ja attiecīgās valsts tiesību kontekstā tā ir objektīvi un saprātīgi attaisnota ar likumīgu mērķi, tostarp likumīgu nodarbinātības politiku, darba tirgu un profesionālās izglītības mērķiem, un ja šā mērķa sasniegšanas līdzekļi ir atbilstīgi un vajadzīgi.
Šāda dažāda attieksme cita starpā var ietvert
a) to, ka nosaka īpašus nosacījumus darba un profesionālās izglītības iespējām, nodarbinātības un profesijas nosacījumus, tostarp atlaišanas un atalgošanas nosacījumus jauniešiem, vecākiem strādniekiem un personām, kuru apgādībā ir citas personas, lai veicinātu viņu profesionālo integrāciju vai nodrošinātu aizsardzību;
b) to, ka nosaka minimālos nosacījumus attiecībā uz vecumu, profesionālo pieredzi vai darba stāžu, lai iegūtu darbu vai konkrētas ar to saistītas priekšrocības;
c) to, ka nosaka maksimālo vecumu pieņemšanai darbā, pamatojoties uz izglītības prasībām attiecīgajam amatam vai uz vajadzību pēc saprātīga darba laikposma pirms pensijas.
2. Neatkarīgi no 2. panta 2. punkta dalībvalstis var paredzēt, ka vecuma noteikšana profesionālajām sociālā nodrošinājuma sistēmām, lai persona saņemtu pensiju vai invaliditātes pabalstu vai varētu pretendēt uz pensiju vai invaliditātes pabalstu, tostarp dažāda vecuma noteikšanu saskaņā ar šīm sistēmām darbiniekiem vai darbinieku grupām vai kategorijām un šādu sistēmu sakarā vecuma kritēriju izmantošana, lai faktiski aprēķinātu pabalstus, neveido diskrimināciju vecuma dēļ ar noteikumu, ka tā rezultātā nenotiek diskriminācija dzimuma dēļ.”
10. Saskaņā ar Direktīvas 2000/78 18. panta pirmo daļu dalībvalstīm šī direktīva bija jātransponē ne vēlāk kā līdz 2003. gada 2. decembrim. Tā kā Spānija neizmantoja 18. panta otrajā daļā paredzēto iespēju no 2003. gada 2. decembra saņemt 3 gadu papildu laiku, tad šis datums arī ir tā termiņa noslēgums, kurā Spānijai bija jāievieš direktīva.
B – Atbilstošās valsts tiesības
11. Saskaņā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu no 1980. gada (sākot ar Likumu Nr. 8/80 par darbinieku statūtiem) līdz 2001. gadam Spānijas likumdevējs izmantoja obligātu pensionēšanos kā mehānismu, lai nodrošinātu starppaaudžu nodarbinātību.
12. Pēc tam, kad Konstitucionālā tiesa atzina, ka Likuma Nr. 8/80 normas, kas noteica, ka koplīgumos ir jānosaka obligātie pensijas vecumi, neatbilst konstitūcijai, Likumu Nr. 8/80 šajā sakarā aizstāja Karaliskais likumdošanas dekrēts Nr. 1/1995, ar ko tiek regulēts Likums par darbinieku statūtiem (turpmāk tekstā – “DS”). Šobrīd DS rūpniecisko attiecību jomā ir galvenais valsts likumdošanas akts.
13. DS tā pašreizējā redakcijā – t.i., pēc grozījumiem, kas izdarīti ar Likumu Nr. 62/03, kas stājās spēkā 2004. gada 1. janvārī un ar ko Direktīva 2000/78 tika ieviesta Spānijas tiesībās, – 4. un 17. pants aizliedz diskrimināciju inter alia vecuma dēļ.
14. Attiecībā uz obligātu pensionēšanos DS desmitais papildnoteikums redakcijā, kas bija spēkā līdz 2001. gada jūlijam, noteica:
“Ņemot vērā šajā tiesību normā noteiktos ierobežojumus un nosacījumus, obligātu pensionēšanos var izmantot, lai īstenotu nodarbinātības politiku. Valdībai, atsaucoties uz sociālā nodrošinājuma sistēmas resursiem un darba tirgu un ņemot vērā tiesības pabeigt pensijas kvalifikācijas laikposmus, ir jānoteic maksimālais vecums, kas piemērojams attiecībā uz spēju strādāt un darba līgumu pārtraukšanu. Pensijas vecumus var brīvi noteikt kopīgas vienošanās ceļā, šajā sakarā ņemot vērā tiesību aktus sociālā nodrošinājuma jomā.”
15. Tā kā likumdevēja viedoklis mainījās tādējādi, ka obligātā pensionēšanās vairs netika uzskatīta par nodarbinātībai labvēlīgu instrumentu, bet to sāka uzskatīt par noslogojumu sociālā nodrošinājuma sistēmai, 2001. gadā tika atcelts desmitais papildnoteikums un tika atcelta obligātā pensionēšanās. Tā rezultātā tiesām bija jārisina daudzi strīdi, kuros tika apstrīdēta to koplīgumu normu likumība, kuras noteica darba ņēmēju obligātu pensionēšanos. Kā skaidri izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, Spānijas Augstākā tiesa uzskatīja, ka pēc tam, kad tika atcelts vairākos koplīgumos iekļauto obligātās pensionēšanās normu tiesiskais pamats, tās vairs nebija likumīgas.
16. Tomēr pēc sociālo partneru, darba devēju organizāciju un arodbiedrību organizāciju pamudinājuma ar 2005. gada 1. jūlija Likumu Nr. 14/2005 par koplīgumu normām par parastā pensijas vecuma sasniegšanu (turpmāk tekstā – “Likums Nr. 14/2005”), kas stājās spēkā 2005. gada 3. jūlijā, tika atjaunota obligātā pensionēšanās. Šī likuma vienīgais pants atjaunoja spēkā DS desmito papildnoteikumu nedaudz atšķirīgā redakcijā (turpmāk tekstā – “Likuma Nr. 14/2005 galīgais režīms”), un tas noteic:
“Koplīgumos var ietvert noteikumus, saskaņā ar kuriem darba līgums jāizbeidz tāpēc, ka darba ņēmējs ir sasniedzis tiesību aktos par sociālo nodrošinājumu noteikto parasto pensijas vecumu, ja tiek izpildīti šādi nosacījumi:
a) šādam pasākumam jābūt saistītam ar mērķiem, kas atbilst nodarbinātības politikai un kuri ir izklāstīti koplīgumā, piemēram, lielāka stabilitāte nodarbinātībā, pagaidu līgumu pārveidošana pastāvīgos līgumos, nodarbinātības veicināšana, jaunu darbinieku pieņemšana darbā, vai ar jebkādiem citiem mērķiem, saskaņā ar kuriem tiek uzlabota nodarbinātības kvalitāte;
b) darba ņēmējam, kura darba līgums tiek pārtraukts, ir jābūt nostrādājušam minimālo laika posmu iemaksu veikšanai vai ilgāku laika posmu, ja koplīgumā ir iekļauts attiecīgs punkts, kā arī viņam ir jāatbilst citiem tiesību aktos sociālā nodrošinājuma jomā minētajiem kritērijiem, lai saņemtu uz iemaksām balstītu vecuma pensiju.”
17. Bija iecerēts, ka Likums Nr. 14/2005 attieksies ne tikai uz koplīgumiem, kas noslēgti pēc tam, kad tas stājās spēkā 2005. gada 3. jūlijā, bet – ar “vienotā pārejas noteikuma” palīdzību – ka tas attieksies arī uz līgumiem, kas jau bija spēkā laikā, kad šis likums tika publicēts.
18. “Vienotais pārejas noteikums” (turpmāk tekstā – “VPN”), uz kuru attiecas šajā lietā iesniegtie prejudiciālie jautājumi, noteic:
“Noteikumi koplīgumos, kas ir noslēgti pirms šī likuma stāšanās spēkā, kuri noteic, ka ir jāizbeidz darba līgumi, ja darba ņēmēji ir sasnieguši parasto pensijas vecumu, ir jāuzskata par atbilstošiem likumam, ja attiecīgais līgums nosaka, ka, lai attiecīgajiem darbiniekiem rastos tiesības uz atbilstoši iemaksām uzkrāto vecuma pensiju, tiem ir jābūt nostrādājušiem minimālo laika posmu iemaksu veikšanai un jāatbilst citiem kritērijiem, kas ir noteikti tiesību aktos sociālā nodrošinājuma jomā.”
19. Kā ir norādījusi iesniedzējtiesa, VPN atšķiras no Likuma Nr. 14/2005 vienīgajā pantā iekļautajiem noteikumiem par obligāto pensionēšanos, kas piemērojami attiecībā uz koplīgumiem, kuri noslēgti pēc šī likuma stāšanās spēkā, tādējādi, ka saskaņā ar VPN tekstu nav tiešas prasības, ka obligātai aiziešanai pensijā ir jābūt saistītai ar nodarbinātības politikai atbilstošiem mērķiem, kuri ir jāizklāsta attiecīgajos koplīgumos.
III – Fakti, procedūra un prejudiciālie jautājumi
20. Saskaņā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Palasioss, kurš ir dzimis 1940. gada 3. februārī, kopš 1981. gada 17. augusta strādāja uzņēmumā Cortefiel Servicios SA par rīkotājdirektoru.
21. 2005. gada 18. jūlijā šis uzņēmums vēstulē paziņoja Palasiosam, ka viņš tiek atbrīvots no darba tādēļ, ka viņš atbilst visiem koplīguma 19. pantā un VPN minētajiem kritērijiem.
22. Attiecības starp lietas dalībniekiem nosaka Madrides kopienas Tekstila nozares koplīgums (turpmāk tekstā – “TNKL”), kas tika noslēgts 2005. gada 10. martā un publicēts 2005. gada 26. maijā. TNKL 3. pants nosaka, ka tas būs spēkā līdz 2005. gada 31. decembrim.
23. TNKL 19. panta 3. punkts nosaka: “Lai veicinātu nodarbinātību, puses vienojas, ka pensijas vecums ir 65 gadi, ja vien nav tā, ka attiecīgais darba ņēmējs nav nostrādājis minimālo laika posmu iemaksu veikšanai, lai tam rastos tiesības uz uzkrāto vecuma pensiju, līdz ar to darbiniekam tiek atļauts turpināt darbu līdz šī laika posma beigām.”
24. Ja Palasioss būtu pensionējies 2005. gada 18. jūlijā, datumā, kurā viņš tika atbrīvots no darba uzņēmumā, viņam no sociālā nodrošinājuma sistēmas būtu tiesības saņemt vecuma pensiju 100 % apmērā no viņa iemaksu bāzes – EUR 2347,78, ņemot vērā likumā noteiktos maksimālos ierobežojumus.
25. Savā prasībā pamata prāvā Palasioss apgalvo, ka viņa atbrīvošana no darba ir spēkā neesoša, jo ar to ir pārkāptas pamattiesības. Papildus apgalvojumam par uzmākšanos, ko iesniedzējtiesa uzskata par nepamatotu, Palasioss apgalvo, ka viņš tika diskriminēts tāpēc, ka viņš bija sasniedzis 65 gadu vecumu, un viņš tieši apstrīd vēstuli par atbrīvošanu.
26. Iesniedzējtiesa piebilst, ka vēstulē par atbrīvošanu tika piemērots Likums Nr. 14/2005 un ka tieši uz šo vienīgo apstākli, t.i., vai VPN atbilst Kopienu tiesībām, attiecas prejudiciālie jautājumi, kas iesniegti izskatīšanai Eiropas Kopienu Tiesā.
27. Turklāt iesniedzējtiesa savā juridiskajā analīzē norāda, ka saskaņā ar VPN ir likumīgi atlaist darba ņēmēju, ja ir izpildīti divi nosacījumi, proti, viņš ir sasniedzis pensijas vecumu un viņš atbilst citiem kritērijiem, lai saņemtu valsts pensiju. Pēc tās domām, ja VPN neatbilst Kopienu tiesībām, tas nav jāpiemēro saskaņā ar pārākuma principu.
28. Iesniedzējtiesa arī uzsver, ka atšķirībā no VPN Likuma Nr. 14/2005 galīgais režīms noteic, ka obligāta pensionēšanās ir atkarīga no tā, vai tā notiek, lai sasniegtu mērķus, kuri atbilst nodarbinātības politikai. No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka iesniedzējtiesa uzskata, ka Likuma Nr. 14/2005 galīgais režīms ir saderīgs ar Direktīvu 2000/78 atbilstoši tās 6. panta 1. punktā noteiktajam izņēmumam, kas attiecas uz dažādu attieksmi vecuma dēļ.
29. Iesniedzējtiesa turklāt uzskata, ka saskaņā ar Likumu Nr. 14/2005 attieksme pret darba ņēmējiem, kuri ir sasnieguši 65 gadu vecumu, ir atšķirīga atkarībā no tā, vai koplīgums, saskaņā ar kuru viņiem 65 gadu vecumā ir obligāti jāpensionējas, jau bija spēkā laikā, kad tika pieņemts šis likums, vai arī tas ir ticis noslēgts vēlāk.
30. Visbeidzot iesniedzējtiesa uzskata, ka EKL 13. pants un Direktīvas 2000/78 2. panta 1. punkts ir precīzas un beznosacījumu normas, kuras var tikt tieši piemērotas tajā izskatāmajā lietā.
31. Ņemot vērā šos faktus, lai ar lielāku tiesisko noteiktību noteiktu piemērojamo interpretācijas kritēriju, Juzgado de lo Social Tiesai ir uzdevusi šādus prejudiciālus jautājumus:
– Vai vienlīdzīgas attieksmes princips, kas aizliedz diskrimināciju vecuma dēļ un kas ir nostiprināts EKL 13. pantā un Direktīvas 2000/78 2. panta 1. punktā, iestājas pret valsts likumu (precīzāk – vienotā pārejas noteikuma pirmo daļu Likumā Nr. 14/2005 par koplīgumu noteikumiem, kas attiecas uz parastā pensijas vecuma sasniegšanu), saskaņā ar kuru par spēkā esošiem jāuzskata koplīgumos minētie noteikumi par obligātu pensionēšanos, kuru vienīgie nosacījumi ir tādi, ka darbiniekam ir jābūt sasniegušam parasto pensijas vecumu un arī jāatbilst citiem kritērijiem, kas Spānijas valsts tiesību aktos ir noteikti sociālās drošības jomā, lai personai rastos tiesības uz atbilstoši iemaksām uzkrāto vecuma pensiju?
Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša:
– Vai vienlīdzīgas attieksmes princips, kas aizliedz diskrimināciju vecuma dēļ un kas ir nostiprināts EKL 13. pantā un Direktīvas 2000/78 2. panta 1. punktā, uzliek pienākumu valsts tiesai šajā lietā nepiemērot iepriekš minēto Likuma Nr. 14/2005 vienotā pārejas noteikuma pirmo daļu?
IV – Tiesiskā analīze
A – Pirmais jautājums
1) Ievada piezīmes
32. Pirms analīzes uzsākšanas šķiet lietderīgi precīzāk noteikt no pirmā prejudiciālā jautājuma izrietošās problēmas.
33. Pirmkārt, kā Komisija ir norādījusi savos rakstiskajos apsvērumos, šķiet, ka iesniedzējtiesa lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu atsaucas ne tikai uz diskrimināciju vecuma dēļ, bet arī uz iespējamu diskrimināciju saistībā ar faktu, ka atkarībā no tā, vai attiecīgais koplīgums tika noslēgts pirms vai pēc tam, kad spēkā stājās Likums Nr. 14/2005, ir piemērojamas divas dažādas valsts tiesību normas par obligātu pensionēšanos – proti, VPN un Likuma Nr. 14/2005 galīgais režīms.
34. Tomēr, kā izriet no pirmā jautājuma formulējuma, kurā tieši ir minēta diskriminācija vecuma dēļ un attiecīgās Kopienu tiesību normas, iesniedzējtiesa tikpat labi otro, atšķirīgo diskriminācijas veidu atkarībā no koplīguma noslēgšanas datuma var uzskatīt par problēmu, kas rodas saistībā ar valsts tiesībās noteikto vienlīdzības principu. Tomēr, pēc manām domām, šajā lietā Tiesai iesniegtais prejudiciālais jautājums uz to neattiecas. Varu piebilst, ka tāpat uzskata arī šīs lietas dalībnieki, kā tas skaidri izriet no tiesas sēdē izteiktajiem apsvērumiem.
35. Otrkārt, attiecībā uz diskrimināciju vecuma dēļ ir jānorāda, ka pirmajā jautājumā iesniedzējtiesa papildus Direktīvai 2000/78 min arī EKL 13. pantu un pauž viedokli, ka šai tiesību normai var būt tiešā iedarbība.
36. Tomēr ir jāuzsver, ka EKL 13. pants vienkārši ir tiesību norma, kas pilnvaro Padomi rīkoties, lai apkarotu inter alia diskrimināciju vecuma dēļ. Kā tādam tam nevar būt tiešas iedarbības; tāpat tas nevar liegt piemērot valsts tiesību aktu, piemēram, VPN (8).
37. Tādēļ es piekrītu lietas dalībniekiem, ka pirmo iesniegto prejudiciālo jautājumu nevajadzētu analizēt tieši saskaņā ar EKL 13. pantu. No otras puses, tas nenozīmē, ka EKL 13. pantam nav nozīmes, interpretējot Direktīvu 2000/78 un attiecībā uz diskriminācijas aizliegumu vecuma dēļ.
38. Treškārt, ir jāatgādina, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu par apskatāmajiem jautājumiem tika iesniegts, pirms Tiesa pieņēma nolēmumu lietā Mangold (9), kurā Tiesa būtībā konstatēja, ka princips, kas aizliedz diskrimināciju vecuma dēļ, ir jāuzskata par Kopienu tiesību vispārēju principu. Līdz ar to, lai iesniedzējtiesai sniegtu noderīgu atbildi, pirmais jautājums ir jāaplūko, ņemot vērā arī šo vispārējo principu.
39. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, pēc manām domām, no pirmā prejudiciālā jautājuma izriet šādas problēmas.
40. Pirmkārt, ir jāpārliecinās, vai Direktīva 2000/78 šīs lietas pamatā esošajiem apstākļiem ir piemērojama ratione materiae. Ja tas tā ir, nākamais jautājums rodas par to, vai tādi valsts tiesību akti, kas pieļauj obligātu pensionēšanos, kā, piemēram, VPN, atbilst Direktīvai 2000/78 un it īpaši vai šādu pasākumu var attaisnot saskaņā ar šo direktīvu. Treškārt, pirmais prejudiciālais jautājums ir jāizvērtē, ņemot vērā vispārējo principu, kas aizliedz diskrimināciju vecuma dēļ, atbilstoši Tiesas definīcijai spriedumā lietā Mangold. Ir nepieciešams izteikt dažus papildu komentārus attiecībā uz šī sprieduma izraisītajām pretrunām, it īpaši attiecībā uz šāda veida vispārēja principa pastāvēšanu.
41. Problēma par iespējamajām sekām, kas iesniedzējtiesai ir jāizsecina no atbildes uz pirmo jautājumu, ir otrā prejudiciālā jautājuma pamatā.
2) Galvenie lietas dalībnieku argumenti
42. Šajā lietā rakstveida apsvērumus ir iesniegušas Spānijas, Īrijas, Nīderlandes un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Komisija un lietas dalībnieces pamata prāvā. Visas šīs lietas dalībnieces, izņemot Palasiosu, bija pārstāvētas arī 2006. gada 21. novembrī notikušajā tiesas sēdē.
43. Attiecībā uz pirmo prejudiciālo jautājumu visi lietas dalībnieki, izņemot Palasiosu, būtībā piekrīt, ka uz šo jautājumu, kaut arī nedaudz atšķirīgu iemeslu dēļ, ir jāatbild noliedzoši. Spānijas, Īrijas, Nīderlandes un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Cortefiel apgalvo, ka Direktīvā 2000/78 noteiktais princips, kas aizliedz diskrimināciju vecuma dēļ, neattiecas uz tādu valsts tiesību aktu kā VPN. Šīs lietas dalībnieces šajā sakarā atsaucas uz direktīvas preambulas 14. apsvērumu, kas attiecas uz valstu noteikumiem, kuros ir noteikts pensijas vecums.
44. Pakārtoti šīs valdības apgalvo, ka jebkurā gadījumā Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punkts attaisno valsts tiesību normu, kura atļauj noteikt obligātu pensijas vecumu. Komisija apgalvo, ka Direktīva 2000/78 ir piemērojama attiecībā uz tādu valsts tiesību normu kā VPN, taču tā piekrīt, ka šāda tiesību norma ir attaisnojama saskaņā ar šīs direktīvas 6. panta 1. punktu.
3) Vai Direktīva 2000/78 ir piemērojama ratione materiae?
45. Lai noteiktu, vai Direktīvas 2000/78 piemērošanas joma ir jāinterpretē tādējādi, ka tā attiecas arī uz tādu valsts tiesību normu kā VPN, jāņem vērā ne tikai direktīvas teksts, bet arī tās mērķis un vispārējā struktūra (10).
46. Saskaņā ar Direktīvas 2000/78 1. pantu šīs direktīvas mērķis ir noteikt sistēmu, lai apkarotu diskrimināciju šajā pantā uzskaitīto iemeslu dēļ – to skaitā vecuma dēļ – attiecībā uz nodarbinātību un profesiju.
47. Šīs direktīvas materiālā piemērošanas joma ir detalizēti noteikta 3. pantā. It īpaši saskaņā ar 3. panta 1. punkta c) apakšpunktu šo direktīvu piemēro attiecībā uz “nodarbinātību un darba nosacījumiem, to skaitā atlaišanu un atalgojumu”.
48. Kaut gan Komisija apgalvo, ka VPN nosaka darba nosacījumu Direktīvas 2000/78 3. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē, lielākā daļa pārējo lietas dalībnieku uzstāj, ka, tā kā VPN ir valsts tiesību norma, kas attiecas uz pensijas vecuma noteikšanu, tā neietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā.
49. Šajā sakarā vispirms ir jānorāda, ka iesniedzējtiesa apraksta VPN kā tiesību normu, kas satur nosacījumus par pensionēšanos, proti, atļaujot koplīgumos iekļaut noteikumus par obligātu pensionēšanos. Šāda obligāta pensionēšanās ir atkarīga no tā, vai darbinieks ir nostrādājis minimālo laika posmu iemaksu veikšanai, un arī no tā, vai viņš atbilst citiem kritērijiem, kas tiesību aktos ir noteikti sociālās drošības jomā, lai personai rastos tiesības uz atbilstoši iemaksām uzkrāto vecuma pensiju.
50. No otras puses, Palasioss šajā kontekstā atsaucas uz viņa “atlaišanu” obligātās pensionēšanās dēļ, ko, pamatojoties uz VPN, nosaka koplīgums. Pretstatā tam, Spānijas valdība tiesas sēdē apstrīdēja šo terminoloģiju, norādot, ka faktiski Palasioss netika atlaists, bet gan viņam saskaņā ar valsts noteikumiem, kuri paredz obligātu pensionēšanos 65 gadu vecumā, bija radies pienākums pensionēties. Saskaņā ar šīs valdības teikto Palasiosam nosūtītajā vēstulē nav minēta “atlaišana”.
51. Šajā sakarā vispirms ir jāuzsver, ka saskaņā ar Direktīvas 2000/78 preambulas 14. apsvērumu, kas ir jāņem vērā, šo direktīvu interpretējot (11), šī direktīva neierobežo valstu noteikumus, kuros ir noteikts pensijas vecums.
52. Man jāsaka, ka apskatāmo valsts noteikumu būtu grūti neuzskatīt par tāda veida noteikumu, kāds ir paredzēts šajā apsvērumā.
53. Pats VPN patiesībā neregulē sociālā nodrošinājuma sistēmu, kurā tiek noteikti kritēriji, lai rastos tiesības uz vecuma pensiju, bet gan drīzāk atsaucas uz šo sistēmu kā nosacījumu obligātā pensijas vecuma noteikšanai. Es tomēr uzskatu, ka VPN – saistībā ar koplīgumu, kas pieņemts, pamatojoties uz to, – nosaka obligātu pensijas vecumu. Ar to ir saistīta nodarbinātības pabeigšana un pensijas izmaksāšanas uzsākšana.
54. Pēc manām domām, ir dīvaini to uzskatīt par “atlaišanu”, kaut gan jāatzīst, ka Tiesa ir atbalstījusi šādu interpretāciju savā judikatūrā par šo terminu, kurš ir izmantots 5. panta 1. punktā Padomes 1976. gada 9. februāra Direktīvā 76/207/EEK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz darba, profesionālās izglītības un izaugsmes iespējām un darba apstākļiem (12).
55. Judikatūrā, uz kuru es atsaucos (13), Tiesa ir nodalījusi piekļuvi likumā paredzētai vai profesionālai pensijas sistēmai, t.i., tā ir nodalījusi nosacījumus, lai saņemtu vecuma pensiju, no vecuma ierobežojuma noteikšanas attiecībā uz darba attiecību pārtraukšanu. Tiesa ir konstatējusi, ka pēdējā attiecas uz nosacījumiem par atlaišanu un līdz ar to ir jāaplūko saskaņā ar Direktīvu 76/207 (14).
56. Tomēr šī interpretācija tiek balstīta uz pieņēmumu, ka direktīvā lietotajam vārdam “atlaišana” ir plaša nozīme (15).
57. Pretstatā tam, pēc manām domām, Direktīva 2000/78 nosaka, ka tās piemērošanas joma ir jāinterpretē šauri, it īpaši attiecībā uz diskriminācijas aizliegumu vecuma dēļ.
58. Šajā sakarā es varu piekrist ģenerāladvokāta Hēlhuda [Geelhoed] viedoklim viņa secinājumos lietā Navas, kuros viņš ir norādījis, ka EKL 13. panta kā Direktīvas 2000/78 tiesiskā pamata vēsture un teksts liek domāt, ka šī direktīva jāinterpretē samērā ierobežoti un ka Kopienu likumdevējs noteikti ir zinājis par diskriminācijas vecuma dēļ aizlieguma iespējami plašajām ekonomiskajām un finansiālajām sekām (16).
59. Kopienu tiesībās paredzēto diskriminācijas aizliegumu interpretācijai un piemērošanai ir ieteicams pieiet ļoti uzmanīgi, jo, ņemot vērā salīdzinoši atvērto un skaidri nedefinējamo nediskriminācijas jēdzienu, pastāv risks, ka šādi noteikumi varētu ļoti vispārīgi izslēgt vai apšaubīt valsts tiesību aktos noteiktas prasības un nosacījumus (17).
60. Kā to pareizi ir norādījis ģenerāladvokāts Hēlhuds, diskriminācijas aizliegumus “var izmantot kā sviru, lai bez Līguma izstrādātāju vai Kopienu likumdevēja iejaukšanās labotu lēmumus, kas ir pieņemti dalībvalstīs, tām izmantojot pilnvaras, kas tām – vēl joprojām – ir saglabājušās” (18).
61. It īpaši attiecībā uz diskriminācijas aizliegumu vecuma dēļ ir jānorāda, ka šis aizliegums ir specifisks tādējādi, ka vecums kā kritērijs ir viens skalas punkts un tādējādi diskriminācija vecuma dēļ var tikt iedalīta vairākos līmeņos (19). Līdz ar to ir daudz sarežģītāk konstatēt, ka ir notikusi diskriminācija vecuma dēļ, atšķirībā, piemēram, no diskriminācijas dzimuma dēļ, kur iesaistītās personas, kuras tiek salīdzinātas, ir skaidri noteiktas (20).
62. Vēl jo vairāk, ja, piemērojot diskriminācijas aizliegumu vecuma dēļ, ir jāveic sarežģīts un sīks izvērtējums, ar vecumu saistītas atšķirības sociālajā un nodarbinātības politikā ir bieži sastopamas.
63. Ar vecumu saistītas atšķirības ir dabiski saistītas ar pensijas sistēmām. Jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 2000/78 2. pantā definēto diskriminācijas jēdzienu valsts tiesību normas, kurās tiek noteikts pensijas vecums, automātiski ir uzskatāmas par tiešu diskrimināciju vecuma dēļ. Attiecīgi, ja šādas valsts tiesību normas ietilptu Direktīvas 2000/78 piemērošanas jomā, katru šādu valsts tiesību normu, neatkarīgi no tā, vai tā nosaka minimālo vai maksimālo pensijas vecumu, principā būtu jāizvērtē saskaņā ar šo direktīvu.
64. Kaut gan direktīvas 6. pants nosaka specifiskus izņēmumus un ierobežojumus attiecībā uz diskrimināciju vecuma dēļ, pēc manām domām, rastos problēmas, ja šis Damokla zobens karātos pāri visiem valstu noteikumiem, kuros tiek noteikts pensijas vecums, it īpaši tādēļ, ka pensijas vecums ir cieši saistīts ar tādām jomām kā sociālā un nodarbinātības politika, kurās primārās pilnvaras vēl joprojām ir dalībvalstu rokās.
65. Es uzskatu, ka Kopienu likumdevējs zināja par šīm problēmām un Direktīvas 2000/78 preambulā 14. apsvērumu tas iekļāva tāpēc, lai paskaidrotu, ka tas nebija iecerējis, lai šī direktīva tiktu piemērota attiecībā uz valstu noteikumiem, kuros ir noteikts pensijas vecums (21).
66. Visbeidzot, mani nepārliecina Komisijas arguments, ka 14. apsvērums varētu attiekties nevis uz direktīvas piemērošanas jomu, bet gan uz direktīvas 6. pantā uzskaitītajiem attaisnojumiem. Tas, ka valsts noteikumi var tikt attaisnoti saskaņā ar direktīvu, ļoti atšķiras no tā, ka direktīva “neierobežo” šādus noteikumus. Turklāt 6. panta 2. punkts attiecas tikai uz vecuma noteikšanu profesionālajām sociālā nodrošinājuma sistēmām: tas atšķirībā no 14. apsvēruma neattiecas uz noteikumiem, kuros vispārīgi tiek noteikts pensijas vecums.
67. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es nonāku pie secinājuma, ka valsts noteikumi, kas paredz noteikt obligātu pensijas vecumu, piemēram, VPN, ņemot vērā Direktīvu 2000/78, neattiecas uz “nodarbinātības un darba nosacījumiem, kā arī atlaišanu un darba samaksu”, un tāpēc neietilpst minētās direktīvas piemērošanas jomā. Līdz ar to šādu valsts noteikumu nevar aizliegt saistībā ar šajā direktīvā noteikto diskriminācijas aizliegumu vecuma dēļ.
4) Tāda noteikuma kā apskatāmais noteikums attaisnojums?
68. Ja Tiesa tomēr konstatētu, ka tāds valsts noteikums, kāds ir VPN, ietilpst Direktīvas 2000/78 piemērošanas jomā, vajadzētu noskaidrot, vai šis noteikums ir attaisnojams saskaņā ar šīs direktīvas 6. pantu, saprotot, ka, kā minēts iepriekš, valsts tiesību normas, kurās tiek noteikts obligāts pensijas vecums, automātiski ir uzskatāmas par tiešu diskrimināciju vecuma dēļ šīs direktīvas 2. panta izpratnē.
69. Ir skaidrs, ka, pareizi piemērojot diskriminācijas jēdzienu, iespējamā diskriminācija šajā lietā izpaustos tā, ka personas, kuras sasniedz obligāto pensijas vecumu, vairs netiek nodarbinātas pretstatā jaunākām personām. Tomēr jānorāda, ka personas biežāk uzskata, ka attieksme pret tām ir mazāk labvēlīga vecuma dēļ, ņemot vērā minimālo pensijas vecumu – kas, visticamāk, ir noteikts lielākajā daļā dalībvalstu pensijas sistēmu – jo kopumā šķiet, ka pensija drīzāk tiek uzskatīta par sociālu priekšrocību, nevis par pienākumu.
70. Katrā ziņā Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punkts it īpaši attiecībā uz dažādu attieksmi, kuras pamatā ir vecums, nosaka, ka dalībvalstis var paredzēt, ka šāda dažāda attieksme “neveido diskrimināciju, ja attiecīgās valsts tiesību kontekstā tā ir objektīvi un saprātīgi attaisnota ar likumīgu mērķi, tostarp likumīgu nodarbinātības politiku, darba tirgu un profesionālās izglītības mērķiem, un ja šā mērķa sasniegšanas līdzekļi ir atbilstīgi un vajadzīgi”.
71. No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu un no Spānijas valdības apsvērumiem izriet, ka VPN, saskaņā ar kuru koplīgumos tika atļauts iekļaut noteikumus par obligātu pensionēšanos, pēc sociālo partneru pamudinājuma tika pieņemts kā starppaaudžu nodarbinātību veicinošas politikas daļa.
72. Pēc manām domām, nevar būt šaubu, ka šī tiesību norma kopā ar koplīguma 19. panta 3. punktu ir attaisnota ar likumīgu vispārējo interešu nodarbinātības un darba tirgus politikas mērķi, kas saskaņā ar direktīvas 6. panta 1. punktu var attaisnot dažādu attieksmi vecuma dēļ. Šajā sakarā man ir jāatzīstas, ka es nepiekrītu pieņēmumam, kuru, šķiet, izdara iesniedzējtiesa, proti, es neuzskatu, ka attiecīgajā valsts tiesību normā ir nepieciešama tieši norāde uz likumīgu politikas mērķi Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punkta izpratnē, lai tā būtu attaisnojama saskaņā ar šo tiesību normu. Tāpat arī, ņemot vērā, ka direktīvas ir saistošas tikai attiecībā uz sasniedzamo rezultātu, faktam, ka valsts tiesību aktu faktiski un praktiski attaisno šāds likumīgs mērķis, būtu jābūt pietiekamam un izšķirošam.
73. Pievēršoties Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punkta prasībai, ka apskatāmā likumīgā mērķa sasniegšanas līdzekļiem ir jābūt “atbilstīgiem un vajadzīgiem”, ir jāuzsver, ka, kā Tiesa ir norādījusi spriedumā lietā Mangold, dalībvalstīm ir plašas izvērtēšanas pilnvaras, izvēloties pasākumus, kurus veicot, var sasniegt mērķus, ko tās izvirzījušas sociālās un darba politikas jomā (22).
74. Faktiski Eiropas Kopienu Tiesai nevar būt pilnvaru ar savu novērtējumu aizstāt šādu sarežģītu jautājumu novērtējumu, ko ir veicis valsts likumdevējs vai citi politiskie un sociālie spēki, kuri konkrētā dalībvalstī ir iesaistīti sociālās un nodarbinātības politikas definēšanā (kā sociālie partneri šajā lietā). Maksimālais, ko var darīt šādā līmenī, ir atcelt acīmredzami nesamērīgu valsts pasākumu.
75. Tomēr spriedumā lietā Mangold Tiesa, pamatojoties uz iesniedzējtiesas sniegto informāciju, ir konstatējusi, ka lietā apskatāmā valsts tiesību norma par līgumiem uz ierobežotu laiku bija jāuzskata par nesamērīgu, ņemot vērā to, kas būtu piemērots un nepieciešams, lai sasniegtu mērķi, proti, panāktu gados vecu darba ņēmēju, kuri ir bezdarbnieki, profesionālo integrāciju. Šajā kontekstā Tiesa inter alia atsaucās uz faktu, ka pastāv risks, ka nozīmīgai darba ņēmēju kategorijai, kas ir noteikta tikai atkarībā no vecuma, diezgan ilgā viņu profesionālās karjeras laika posmā netiek nodrošināta darba stabilitāte (23).
76. Pretstatā tam šķiet, ka šajā lietā nav norāžu par to, ka tas, ka vispār tiek noteikta obligāta pensionēšanās, vai, konkrētajā lietā, tas, ka noteiktais pensijas vecums ir 65 gadi, būtu jāuzskata par nesamērīgu salīdzinājumā ar to, kas būtu piemērots un nepieciešams izvirzīto mērķu sasniegšanai.
77. Jāatzīst, ka, ņemot vērā lielākajai daļai dalībvalstu draudošās demogrāfiskās un budžeta grūtības – kuru dēļ Komisija pavisam nesen izteica uzaicinājumu uz steidzamu darbību – Eiropā pamata problēma drīzāk šķiet pagarināt nodarbinātību un paaugstināt pensijas vecumu. Tomēr šajā kontekstā sava politika ir jānosaka pašām dalībvalstīm.
78. Šo iemeslu dēļ es secinu, ka pat, ja Direktīvas 2000/78 piemērošanas joma tiktu interpretēta tādējādi, ka tā attiecas uz tādu valsts noteikumu, kāds tiek apskatīts šajā lietā, šī direktīva neaizliegtu šādu noteikumu.
5) Princips, kas aizliedz diskrimināciju vecuma dēļ, kā Kopienu tiesību vispārējs princips un sprieduma lietā Mangold ietekme, I daļa
79. Visbūtiskākā iezīme spriedumā lietā Mangold, kurā Tiesa tika lūgta lemt par to, vai ar Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punktu ir saderīga Vācijas tiesību norma, kurā darba līgumus ar 52 gadus veciem un vecākiem darba ņēmējiem ir atļauts noslēgt uz noteiktu laiku, visticamāk, ir atzinums, ka “princips, kas aizliedz diskrimināciju vecuma dēļ, ir jāuzskata par Kopienu tiesību vispārējo principu” (24).
80. Tiesa minēto secinājumu izdarīja pēc ģenerāladvokāta Ticano [Tizzano] ieteikuma uz vispārējo vienlīdzīgas attieksmes principu kā kritēriju atsaukties, izvērtējot attiecīgo valsts tiesību normu, bet nevis pašu direktīvu (25). Acīmredzot šī pieeja ļāva atrisināt divas problēmas, kas bija šīs lietas pamatā: pirmkārt, Tiesa šo jēdzienu izmantoja, lai noraidītu iebildumu, ka attiecīgajā laikā vēl nebija beidzies termiņš, kas Vācijai bija piešķirts, lai transponētu Direktīvu 2000/78 (26); otrkārt, Tiesa varēja izvairīties no jautājuma par to, vai direktīvai ir “tieša horizontāla iedarbība” (27).
81. Tiesa norādīja, ka pašā Direktīvā 2000/78 nav nostiprināts vienlīdzīgas attieksmes princips nodarbinātības un profesijas jomā; tā vietā “pats princips, saskaņā ar kuru ir aizliegta šāda veida diskriminācija, kā tas izriet no minētās direktīvas preambulas pirmā un ceturtā apsvēruma, atrodams dažādos starptautiskos instrumentos un dalībvalstu kopējās konstitucionālajās tradīcijās” (28).
82. Šajā kontekstā šķiet, ka Tiesas sākotnējais pieņēmums ir, ka specifiskais diskriminācijas aizliegums vecuma dēļ jau sākotnēji ietilpst vai izriet no vispārējā vienlīdzīgas attieksmes principa (29).
83. Tiesas pieeju spriedumā lietā Mangold ir būtiski kritizējuši akadēmiķi, masu informācijas līdzekļi un arī lielākā daļa no lietas dalībniekiem pašreizējā tiesvedībā, un to noteikti ir vērts komentēt sīkāk.
84. Vispirms ir jāuzsver, ka vispārēju tiesību principu jēdziens ir bijis ļoti būtisks Kopienu tiesību sistēmas attīstībai.
85. Formulējot Kopienu tiesību vispārējos principus – saskaņā ar tās pienākumu saskaņā ar EKL 220. pantu nodrošināt tiesiskumu Līguma interpretēšanā un piemērošanā – Tiesa faktiski ir iedzīvinājusi Kopienu tiesības, kuras citādi – kā tiesību sistēma, kas balstīta uz pamata līgumu, – būtu turpinājušas būt tikai noteikumu skelets, kas īsti nav pienācīga tiesību “sistēma”.
86. Šis tiesību avots ir ļāvis Tiesai – bieži iedvesmojoties no dalībvalstīm kopīgajām tiesību tradīcijām un starptautiskajiem līgumiem – nodrošināt un saturiski papildināt tiesību principus tādās nozīmīgās jomās kā pamattiesību aizsardzība un administratīvās tiesības. Tomēr vispārējiem tiesību principiem, kurus drīzāk var meklēt Platona likumu paradīzē, nevis tiesību zinātņu grāmatās, ir raksturīgi tas, ka gan to pastāvēšanu, gan normatīvo saturu raksturo nenoteiktība.
87. Tomēr ir iespējams noskaidrot, cik pamatoti un pārliecinoši bija iemesli, ar kuriem Tiesa pamatoja savus secinājumus spriedumā lietā Mangold attiecībā uz to, ka pastāv vispārējs princips, kas aizliedz diskrimināciju vecuma dēļ.
88. Šajā sakarā var norādīt, ka dažādi starptautiskie instrumenti un dalībvalstīm kopējās konstitucionālās tradīcijas, uz kurām Tiesa ir atsaukusies spriedumā lietā Mangold, patiešām paredz vispārējo vienlīdzīgas attieksmes principu, bet ne – izņemot atsevišķus gadījumus, piemēram, Somijas konstitūciju – tieši specifisko principu, kas aizliedz diskrimināciju vecuma dēļ.
89. Veicot padziļinātu izpēti, atklājas, ka tas, ka no vispārējā vienlīdzīgas attieksmes principa tiek izsecināts, ka pastāv specifisks diskriminācijas aizliegums vecuma dēļ – vai jebkāds cits Direktīvas 2000/78 1. pantā minēts specifisks diskriminācijas veids – ir drosmīgs un nozīmīgs solis. Turpmākās vispārīgās piezīmes par diskriminācijas aizlieguma mehānismu varētu izskaidrot šo viedokli.
90. Saskaņā ar vispārpieņemto definīciju, kā arī saskaņā ar pastāvīgo judikatūru vispārējais vienlīdzīgas attieksmes princips vai diskriminācijas aizliegums pieprasa, lai vienādās situācijās netiktu piemērota atšķirīga attieksme un atšķirīgās situācijās netiktu piemērota vienlīdzīga attieksme (30).
91. Nav pārlieku grūti noskaidrot, vai divās situācijās tiek īstenota vienlīdzīga vai arī atšķirīga attieksme. Patiesi izšķirošais solis, piemērojot vispārējo vienlīdzīgas attieksmes principu, drīzāk ir, pirmkārt, noskaidrot, vai attiecīgās situācijas ir salīdzināmas vai, citiem vārdiem sakot, samērā līdzīgas – kā rezultātā ir jāveic uz atbilstības kritēriju balstīta analīze. Šis izvērtējums Tiesas spriedumos parasti netiek izskaidrots un tas patiesībā ir saistīts ar subjektīvu viedokli.
92. Atšķirība starp vispārēju diskriminācijas aizlieguma principu un specifisku noteikta veida diskriminācijas aizliegumu būtībā ir tāda, ka otrajā gadījumā kritērijs, ar kuru likumīgi nedrīkst pamatot atšķirīgu attieksmi, jau ir ticis tieši noteikts. Līdz ar to jau ir noteikts, ka atšķirīgu attieksmi nedrīkst pamatot ar tautību, dzimumu, vecumu vai kādu citu attiecīgā specifiskā aizlieguma tekstā minētu diskriminācijas pamatu. Pretstatā tam, saistībā ar vispārējo diskriminācijas aizliegumu nav iepriekš noteikts, kuri atšķirīgas attieksmes pamati ir pieņemami. Šķiet, ka uz šo jautājumu laika gaitā ir tikušas sniegtas atšķirīgas atbildes un šobrīd attiecībā uz to valsts un starptautiskā līmenī tiek veikti uzlabojumi.
93. Varētu teikt, ka vispārējais vienlīdzīgas attieksmes princips potenciāli nozīmē diskriminācijas aizliegumu jebkāda iemesla dēļ, kuru varētu uzskatīt par nepieņemamu.
94. Līdz ar to ir pamats norādīt, kā Tiesa ir atzinusi attiecībā uz diskriminācijas aizliegumiem konkrētu iemeslu dēļ, ka specifiskie aizliegumi ir vispārējā vienlīdzības principa, kas ir viens no Kopienu pamatprincipiem, īpaša izpausme (31). Tomēr secināt – kā Tiesa to ir darījusi spriedumā lietā Mangold –, ka no vispārējā vienlīdzības principa izriet diskriminācijas aizliegums noteikta iemesla dēļ, ir samērā atšķirīgi un ļoti nepārliecinoši.
95. Turklāt, pēc manām domām, ne EKL 13. pants, ne arī Direktīva 2000/78 noteikti neatspoguļo jau pastāvošu visu to diskriminācijas veidu aizliegumu, uz kuriem šie tiesību akti attiecas. Drīzāk abos gadījumos pamata iecere ir bijusi uzticēt šajā sakarā veikt attiecīgas darbības Kopienu likumdevējam un dalībvalstīm. Katrā ziņā šķiet, ka tas ir tas, uz ko Tiesa ir norādījusi spriedumā lietā Grant, kurā tā ir konstatējusi, ka Kopienu tiesību akti tābrīža attīstības stadijā neaizliedza diskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ (32).
96. Jāpiebilst, ka, ja argumentācija spriedumā lietā Mangold būtu loģiski pabeigta, par Kopienu tiesību vispārējo principu būtu jāuzskata ne tikai diskriminācijas aizliegums vecuma dēļ, bet arī visi specifiskie diskriminācijas aizliegumi Direktīvas 2000/78 1. pantā uzskaitīto iemeslu dēļ.
97. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es neuzskatu, ka spriedumā lietā Mangold izdarītais secinājums, ka pastāv vispārējs princips, kas aizliedz diskrimināciju vecuma dēļ, ir sevišķi pārliecinošs.
98. Katrā ziņā, pat ja šis secinājums tiktu pieņemts kā pašreizējā izvērtējuma pamats, no sprieduma lietā Mangold skaidri izriet, ka Tiesas pamata pieņēmums ir tas, ka vispārējais princips, kas aizliedz diskrimināciju vecuma dēļ, būtībā neatšķiras no līdzvērtīgā aizlieguma saskaņā ar Direktīvu 2000/78, it īpaši attiecībā uz tā attaisnojumu (33).
99. Ņemot vērā manus iepriekš minētos apsvērumus šajā sakarā, es līdz ar to varu secināt, ka, pat atsaucoties uz vispārēju principu, kas aizliedz diskrimināciju vecuma dēļ, Kopienu tiesības neaizliegtu tādu valsts tiesību normu, kāda tiek aplūkota šajā lietā.
100. Visu iepriekš minēto iemeslu dēļ es uzskatu, ka Tiesai, atbildot uz pirmo prejudiciālo jautājumu, būtu jānorāda, ka Direktīvas 2000/78 2. panta 1. punktā noteiktais princips, kas aizliedz diskrimināciju vecuma dēļ, neaizliedz tādu valsts likumu kā VPN.
B – Otrais jautājums
1) Galvenie lietas dalībnieku argumenti
101. Uzdodot otro jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai tai ir pienākums nepiemērot VPN, ja izrādās, ka šo tiesību normu nepieļauj diskriminācijas aizliegums vecuma dēļ.
102. Tā kā Spānijas, Īrijas, Nīderlandes un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Cortefiel norādīja, ka Tiesai uz pirmo jautājumu būtu jāatbild noliedzoši, attiecībā uz jautājumu par to, vai būtu jāatceļ apskatāmā valsts tiesību norma, tās ir iesniegušas tikai papildu apsvērumus, kaut gan Apvienotās Karalistes valdība šo jautājumu īpaši uzsvēra.
103. Visi šie lietas dalībnieki būtībā piekrīt, ka ne Direktīvas 2000/78, ne vispārēja tiesību principa, kas aizliedz diskrimināciju vecuma dēļ, piemērošanas rezultātā valsts tiesai nevar rasties pienākums nepiemērot konfliktējošu valsts tiesību normu. Tā kā strīds pamata tiesvedībā ir starp privātpersonām, šāds secinājums apdraudētu principu, ka direktīvām nevar būt horizontālas tiešas iedarbības. Tomēr jebkurā gadījumā pastāvētu pienākums interpretēt valsts noteikumu tādējādi, lai tas pēc iespējas atbilstu Direktīvai 2000/78 un tajā paredzētajam principam.
104. Pretstatā tam Komisija – un šķiet, ka arī Palasioss – apgalvo, ka gadījumā, ja atbilde uz pirmo jautājumu būtu apstiprinoša, valsts tiesai būtu pienākums nepiemērot visas pretrunā esošās valsts tiesību normas. Šajā kontekstā Komisija atkal atsaucas uz spriedumu lietā Mangold un apgalvo, ka, tā kā minētajā lietā Tiesa ir atzinusi, ka pastāvēja pienākums nepiemērot tādas valsts tiesību normas, kas ir pretrunā principam, kas aizliedz diskrimināciju vecuma dēļ (34), tam pašam a fortiori ir jānotiek šajā lietā, kurā jau ir beidzies Direktīvas 2000/78 transponēšanai noteiktais termiņš.
2) Pienākums nepiemērot vai sprieduma lietā Mangold sekas, II daļa
105. It skaidrs, ka otrais jautājums nerastos, ja Tiesa, sekojot manam ieteikumam, atzītu, ka aplūkojamais valsts noteikums atbilst direktīvai. Es tomēr pilnībā pakārtoti pievērsīšos jautājumam par to, kādus secinājumus iesniedzējtiesai būtu jāizdara attiecībā uz pamata tiesvedību, ja Direktīvā 2000/78 noteiktais diskriminācijas aizliegums vecuma dēļ – vai, attiecīgajā gadījumā, atbilstošais Kopienu tiesību vispārējais princips – tiktu interpretēts tādējādi, ka tas aizliedz tādu tiesību normu kā VPN, paturot prātā, ka šis jautājums ir radies strīdā starp divām privātpersonām par darba attiecību pārtraukšanu.
106. Vispirms ir jāatceras, kādi ir attiecīgās judikatūras pamatprincipi.
107. Jānorāda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru visos gadījumos, kad direktīvas noteikumi pēc to satura ir bez nosacījumiem un pietiekami precīzi, privātpersonām ir tiesības uz tiem atsaukties valsts tiesās pret valsti, ja tā nav transponējusi direktīvu noteiktajā termiņā valsts tiesībās vai arī ja tā ir veikusi nepareizu transpozīciju (35).
108. Tiesa ir noteikusi, ka direktīvām ir šādas sekas – neņemot vērā EKL 249. panta tekstu, kurš saistībā ar direktīvām neattiecas uz tiesību piešķiršanu privātpersonām –, ņemot vērā direktīvas saistošo raksturu un praktiskās sekas, un galvenokārt tā iemesla dēļ, ka dalībvalsts pret privātpersonām nevar atsaukties uz to, ka tā pati nav izpildījusi pienākumus, kas tai izriet no direktīvas (36).
109. Ir skaidrs, ka šāda argumentācija nevar attiekties uz privātpersonai saistošiem pienākumiem. Līdz ar to Tiesas pastāvīgā judikatūra nosaka, ka direktīva pati nevar radīt pienākumus kādai privātpersonai un uz to tādējādi nevar atsaukties, lai vērstos pret privātpersonu (37).
110. Līdz ar to, ja direktīvas pants pēc tā satura ir bez nosacījumiem un pietiekami precīzs, privātpersona principā var atsaukties uz šo tiesību normu pret publisku iestādi (vertikāla tieša iedarbība), bet ne pret privātpersonu (horizontāla tieša iedarbība).
111. Tiesa šajā kontekstā ir uzsvērusi, ka horizontālās tiešās iedarbības atzīšana līdzinātos tam, ka tiktu atzīta “Kopienas vara noteikt privātpersonām saistības, kam ir tūlītējas sekas, kaut gan Kopiena šādi var rīkoties tikai tad, ja tai ir dotas pilnvaras pieņemt regulas” (38). Tiesa ir arī norādījusi, ka tiesiskās noteiktības princips direktīvām liedz radīt pienākumus privātpersonām (39).
112. Tomēr šo vispārējo principu ir jāpielabo vismaz divos aspektos. Pirmkārt, Tiesa ir pieļāvusi, ka “nelabvēlīgas sekas” trešo personu tiesībām, pat ja ir skaidrs, ka šādas sekas iestāsies, pašas par sevi nav pamats tam, lai liegtu privātpersonai atsaukties uz direktīvas noteikumiem pret attiecīgo dalībvalsti (40). Otrkārt, noteikta judikatūra liek domāt, ka pat tikai privātā strīdā privātpersona zināmos apstākļos var atsaukties uz direktīvu, lai atceltu to valsts tiesību normu, kas tai ir pretrunā (reizēm saukta par “nejaušo tiešo iedarbību”) (41).
113. Pievēršoties pašreizējās lietas apstākļiem, es vispirms aplūkošu jautājumu par to, vai Direktīvas 2000/78 piemērošanas rezultātā var rasties pienākums nepiemērot aplūkojamo valsts tiesību normu. Pēc tam es pievērsīšos tam, kādas iespējamas sekas var rasties no tā, ka tiek piemērots tāds vispārējs princips, kas aizliedz diskrimināciju vecuma dēļ, kāds tika piemērots spriedumā lietā Mangold.
114. Vispirms ir jānorāda, ka, pēc manām domām, nav šaubu, ka Direktīvā 2000/78 un it īpaši tās 1. un 6. pantā noteiktais princips, kas aizliedz diskrimināciju vecuma dēļ, ir pietiekami precīzs un bez nosacījumiem, lai pēc satura apmierinātu priekšnoteikumus tiešajai iedarbībai attiecībā uz obligātu pensijas vecumu. Pietiek norādīt, ka no Tiesas judikatūras skaidri izriet, ka tas, ja attiecībā uz direktīvas normām ir pieļaujami izņēmumi vai, kā šajā lietā, tajās ir noteikti attaisnojumi, pats par sevi nenozīmē, ka kritēriji, kam šīm normām ir jāatbilst, lai tās radītu tiešu iedarbību, nav tikuši izpildīti (42).
115. Otrkārt, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka iesniedzējtiesai – kura šajā sakarā inter alia atsaucas uz Spānijas Konstitucionālās tiesas judikatūru – būtu jāuzskata par pretlikumīgu koplīgums, kurā tiek noteikts obligātais pensijas vecums, ja tam ar VPN nebūtu noteikts tiešs likumīgs pamats.
116. Tātad, ja, kā tas ir minēts šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, tāpēc, ka VPN aizliedz princips, kas aizliedz diskrimināciju vecuma dēļ, tas tiktu atcelts, tā rezultātā iesniedzējtiesa koplīgumu uzskatītu par prettiesisku.
117. Strīdā pamata prāvā Palasioss ir apstrīdējis aktu, ar kuru viņa darba devējs Cortefiel viņam paziņoja, ka ar viņu noslēgtais darba līgums tiek pārtraukts, jo viņam ir jāaiziet pensijā. Līdz ar to ir skaidrs, ka mēs aplūkojam horizontālas līgumattiecības, ar kurām ir saistītas savstarpējas tiesības un pienākumi, kas attiecas uz nodarbinātību. Ja iesniedzējtiesa atzītu, ka Palasiosa prasība ir pamatota un ka darba attiecību pārtraukšana (kas tiek balstīta uz VPN un koplīgumu) nav spēkā, tad tas tieši attiektos uz Cortefiel tādējādi, ka šāds lēmums tam uzliktu pienākumu turpināt darba attiecības vai arī radītu citas sekas, kā, piemēram, pienākumu izmaksāt kompensāciju.
118. Līdz ar to šajā kontekstā tas, ka tiktu piemērota direktīva, radītu kādu pienākumu citai privātpersonai, šajā gadījumā – bijušajam darba devējam.
119. Ņemot vērā iepriekš aplūkoto judikatūru, varētu rasties jautājums par to, vai šīs sekas ir pieņemamas tādēļ, ka tās ir uzskatāmas tikai par “nelabvēlīgām sekām” Wells judikatūras izpratnē. Ir jāatzīst, ka spriedumā lietā Wells Tiesa piesardzīgi ir nošķīrusi situāciju, “kurā runa ir par valsts pienākumu, kas ir tieši saistīts ar cita pienākuma izpildi, kas saskaņā ar šo direktīvu ir jāizpilda trešajai pusei”, un “vienkāršas nelabvēlīgas sekas attiecībā uz trešo personu tiesībām” (43).
120. Tomēr jānorāda, ka spriedums lietā Wells attiecas uz trīspusējām attiecībām tādējādi, ka tas pirmkārt un galvenokārt ir iecerēts, lai dalībvalsts izpildītu pienākumu, kas izriet no direktīvas, un no tā izrietošā ietekme uz privātpersonu ir tikai šāda pienākuma blakusefekts.
121. Šī lieta noteikti teorētiski varētu tikt interpretēta kā tāda, kas ir trīspusēja situācija tādējādi, ka faktiski būtu iespējams atsaukties uz direktīvu, vēršoties pret VPN un koplīgumu, t.i. – vēršoties pret valsti, kurai ir saistošs pienākums pareizi ieviest direktīvu (44).
122. Tomēr šāda pieeja noteikti pārsniegtu spriedumā lietā Wells izmantotos racionālos apsvērumus un to principā varētu piemērot gandrīz attiecībā uz jebkurām horizontālām tiesiskām attiecībām, jo beigu beigās pat privāttiesiskas līgumattiecības vienmēr tiek balstītas uz valsts (saistību) tiesībām vai tām ir jāapmierina valsts (saistību) tiesības. Drīzāk tādā lietā, kāda tiek izskatīta iesniedzējtiesā, man šķiet lietderīgi pārspriest pienākuma uzlikšanu privātpersonai kā tiešas direktīvas piemērošanas sekas, nevis tikai kā blakusefektu tam, ka direktīva tiek izmantota, vēršoties pret valsti.
123. Lietas dalībnieki horizontālās tiešās iedarbības jautājumam ir pievērsušies vēl arī citā aspektā, kas attiecas uz specifiskām sekām attiecībā uz šo lietu gadījumā, ja tiktu atzīts, ka direktīvai ir tieša iedarbība. Palasioss cenšas balstīties uz Direktīvu 2000/78, lai izvairītos no VPN piemērošanas un tā vietā gūtu labumu no vispārējām valsts tiesībām, saskaņā ar kurām, kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, obligātas pensionēšanās noteikšana, kurai būtu zudis tiesiskais pamats, būtu pretlikumīga.
124. Šī diskusija attiecas uz atšķirību – kas labi pazīstama teorētiskajā pētniecībā, bet zināmā mērā ir arī atspoguļota judikatūrā – starp direktīvas piemērošanas “izslēgšanas” un “aizvietošanas” sekām. Tiek apgalvots, ka tiesvedībā starp privātpersonām uz direktīvu vajadzētu būt iespējai atsaukties tikai tad, ja tās vienīgās sekas ir nesaderīgo valsts noteikumu “izsvītrošana”, lai ļautu piemērot citus valsts noteikumus, ar kuriem lietas dalībnieks pēc tam var pamatot savu prasību. Ja tiktu ņemts vērā šis viedoklis, pati direktīva pēc būtības neaizvietotu pretrunā esošo valsts tiesību normu vai, sekojot spriedumos lietās M. H. Marshall un Faccini Dori (45) izmantotajai terminoloģijai, “pati neradītu pienākumus privātpersonai”.
125. Var uzskatīt, ka saskaņā ar šo pieeju tiešā iedarbība tiek ņemta vērā ne tik daudz attiecībā uz “piemērojamību” vai privātpersonu tiesisko stāvokli saskaņā ar direktīvām, bet vairāk attiecībā uz Kopienu tiesību pārākumu un ar to saistīto “objektīvo” pienākumu – kas kopumā ir saistošs valsts tiesām, kā arī visām publiskām iestādēm – nodrošināt, ka tiek sasniegtas direktīvā iecerētās sekas, un it īpaši izvairīties no nesaderīgu valsts tiesību normu piemērošanas (46).
126. Tomēr, pēc manām domām, – it īpaši pienācīgi ņemot vērā tiesiskās noteiktības principu – noteicoši ir tas, vai privātpersonas tiesiskais stāvoklis tiek nelabvēlīgi ietekmēts tāpēc, ka tiek piemērota direktīva, neatkarīgi no tā, vai formāli šīs nelabvēlīgās sekas rodas tāpēc, ka vienkārši netiek piemērota aplūkojamā nesaderīgā valsts tiesību norma, vai arī tāpēc, ka to ir aizvietojusi direktīva.
127. Līdz ar to, pēc manām domām, nevar piekrist argumentam, ka tādās lietās, kāda tiek izskatīta iesniedzējtiesā, direktīvām var piešķirt vismaz “izslēgšanas” horizontālo tiešo iedarbību (47).
128. Dažās lietās – piemēram, CIA Security un Unilever – šķiet, ka Tiesa ir pieļāvusi šādas sekas un lēmusi, ka tiesvedībā starp privātpersonām nav jāpiemēro valsts noteikumi (48). Es tomēr uzskatu, ka spriedumi minētajās lietās ir jāaplūko, ņemot vērā to pamatā esošos specifiskos apstākļus, kuros bija iesaistītas direktīvas, kas attiecas uz tehniskiem vai procesuāliem publisko tiesību apsvērumiem, kurus, pēc manām domām, nevar salīdzināt ar šajā gadījumā aplūkojamo direktīvu.
129. Visbeidzot, ir jānorāda, ka spriedumā lietā Pfeiffer u.c., kura attiecās uz tiesvedību starp privātpersonām, Tiesa saskaņā ar judikatūru lietā Simmenthal (49) neatcēla neatbilstošo valsts tiesību normu par darba laiku, kaut gan tas bija viss, kas tai bija jādara, lai sasniegtu vēlamo rezultātu. Tā vietā Tiesa atsaucās uz mazāk aizskarošo un vispārēji piemērojamo “pamata” pienākumu pieņemt to valsts likumdošanas interpretāciju, kura ir atbilstoša (50).
130. Vai tas nozīmē, ka tūlīt pēc sprieduma lietā Pfeiffer u.c. Tiesa atteicās no sava iepriekšējā viedokļa par direktīvu nehorizontālo tiešo iedarbību, spriedumā lietā Mangold (51) konstatējot, ka saskaņā ar judikatūru lietā Simmenthal (52) valsts tiesai nav jāpiemēro visas tās valsts tiesību normas, kas ir pretrunā Kopienu tiesībām?
131. Es domāju, ka, veicot sīkāku analīzi, izrādās, ka tas tā gluži nav. Patiesībā tas, ka tika piemērots vispārējais princips, kas aizliedz diskrimināciju vecuma dēļ, ļāva Tiesai nonākt pie šāda secinājuma spriedumā lietā Mangold. Šajā sakarā var būt lietderīgi norādīt, ka, atbildot uz otro jautājumu par valsts tiesību normas saderību, Tiesa īpaši ir atsaukusies uz Direktīvu 2000/78, bet nākamajā punktā, atbildot uz trešo jautājumu, tā ir norādījusi, ka valsts tiesai ir jānodrošina, ka pilnībā tiek ievērots “vispārējais princips, kas aizliedz diskrimināciju vecuma dēļ” (53).
132. Līdz ar to es interpretēju šo spriedumu tādējādi, ka Tiesa nepiekrita, ka Direktīvai 2000/78 ir horizontāla tieša iedarbība; tā vietā tā apgāja šīs iedarbības neesamību, nosakot, ka tieša iedarbība ir atbilstošajam vispārīgajam tiesību principam.
133. Ieņemot šo nostāju, Tiesa rīkojās ļoti riskanti ne tikai attiecībā uz to, vai pastāv šāds vispārējs princips, kas aizliedz diskrimināciju vecuma dēļ (54), bet arī attiecībā uz veidu, kādā tā piemēroja šo principu.
134. Es neapgalvoju, ka vispārējiem tiesību principiem nekad nav jāatbilst būtiskajām prasībām, kas attiecas uz tiešo iedarbību (būt bez nosacījumiem un pietiekami precīziem). Es uzskatu, ka vispārēja principa jēdziens attiecas uz specifisku noteikuma formu, nevis uz noteiktu saturu: šis jēdziens apzīmē tiesību avotu, kas var iekļaut ļoti atšķirīga satura un atšķirīgas pabeigtības pakāpes noteikumus, sākot ar interpretācijas maksimām un beidzot ar pilntiesīgiem noteikumiem, tādiem kā pamattiesībām vai ļoti attīstīto Kopienu labas pārvaldības un procedūras principu kopu.
135. Līdz ar to atšķiras arī vispārējo principu funkcijas gan atkarībā no aplūkojamā principa, gan konteksta, kādā tas tiek izmantots. Piemēram, vispārējus principus var izmantot kā interpretācijas kritērijus, tiešu kritēriju, lai noteiktu Kopienu tiesību aktu likumību vai pat lai pamatotu prasību par noteiktu Kopienu tiesībās pieejamu tiesiskās aizsardzības līdzekli (55).
136. Tomēr jānorāda, ka tādā kontekstā, kāds ir izveidojies šīs lietas apstākļos, kad ir tikusi pieņemta direktīva, šādu sekundāro Kopienu tiesību aktu vienmēr var interpretēt, ņemot vērā tam pamatā esošos vispārējos principus un to izvērtējot atbilstoši šiem principiem. Līdz ar to vispārējie tiesību principi – uz kuriem Tiesa saskaņā ar EKL 220. pantu atsaucas kā uz primāro Kopienu tiesību daļu – tiek izteikti un piemēroti ar specifiskas Kopienu likumdošanas palīdzību. Faktiski tā ir pieeja, kuru Tiesa ir izmantojusi spriedumā lietā Caballero (56), uz kuru tā atsaucās spriedumā lietā Mangold (57). Arī minētajā lietā vispārējais princips, kas aizliedz diskrimināciju un nosaka vienlīdzīgu attieksmi, netiek piemērots autonomi, bet gan interpretējot Padomes Direktīvu 80/987/EEK (58).
137. Tomēr problemātiska situācija varētu rasties, ja šis jēdziens faktiski tiktu apvērsts otrādi, emancipējot Kopienu tiesību vispārēju principu, kuru, kā tas ir šajā lietā, var uzskatīt par izteiktu specifiskos Kopienu tiesību aktos (59), tiktāl, lai uz to varētu atsaukties neatkarīgi no šādiem tiesību aktiem vai to vietā.
138. Šāda pieeja ne tikai radītu būtiskas bažas attiecībā uz tiesisko noteiktību, bet tā arī liktu apšaubīt kompetenču sadali starp Kopienu un dalībvalstīm un, vispārīgāk, kompetenču sadali saskaņā ar Līgumu. Šajā sakarā ir jāatgādina, ka EKL 13. pants tieši nosaka, ka Padome, rīkojoties saskaņā ar šajā pantā noteikto procedūru, ir pilnvarota veikt attiecīgus pasākumus, lai cīnītos pret inter alia diskrimināciju vecuma dēļ, ko tā ir izvēlējusies darīt ar direktīvas palīdzību. Pēc manām domām, tādēļ, atsaucoties uz vispārēju principu, nevajadzētu apdraudēt šajā Kopienu tiesību aktā noteiktos ierobežojumus, it īpaši attiecībā uz horizontālu tiešo iedarbību.
139. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es secinu, ka gadījumā, ja tiktu atzīts, ka Direktīvā 2000/78 noteiktais diskriminācijas aizliegums vecuma dēļ vai attiecīgais Kopienu tiesību vispārējais princips ir jāinterpretē tādējādi, ka tie aizliedz tādu valsts noteikumu kā VPN, valsts tiesai nebūtu pienākuma nepiemērot šo noteikumu.
V – Secinājumi
140. Ņemot vērā iepriekš minēto, es iesaku Tiesai uz iesniegtajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
princips, kas aizliedz diskrimināciju vecuma dēļ un kas ir nostiprināts Direktīvas 2000/78/EK 2. panta 1. punktā, neaizliedz valsts likumu (precīzāk – vienotā pārejas noteikuma pirmo daļu Likumā Nr. 14/2005 par koplīgumu noteikumiem, kas attiecas uz parastā pensijas vecuma sasniegšanu), saskaņā ar kuru par spēkā esošiem ir jāuzskata koplīgumos minētie noteikumi par obligātu pensionēšanos, kuros kā vienīgais nosacījums, lai personai rastos tiesības uz atbilstoši iemaksām uzkrāto vecuma pensiju, ir noteikts tikai tas, ka darba ņēmējam ir jābūt sasniegušam parasto pensijas vecumu un ir jāatbilst arī citiem kritērijiem, kas attiecīgās dalībvalsts tiesību aktos ir noteikti sociālās drošības jomā.