ĢENERĀLADVOKĀTA JEVGENIJA TANČEVA
[EVGENI TANCHEV] SECINĀJUMI,
sniegti 2018. gada 3. oktobrī (1)
Lieta C‑236/17 P
Canadian Solar Emea GmbH,
Canadian Solar Manufacturing (Changshu), Inc.,
Canadian Solar Manufacturing (Luoyang), Inc.,
CSI Cells Co. Ltd,
CSI Solar Power (China), Inc.
pret
Eiropas Savienības Padomi
Apelācija – Dempings – Ķīnas izcelsmes vai no Ķīnas nosūtītu kristāliskā silīcija fotoelektrisko moduļu un to galveno sastāvdaļu (proti, elementu) imports – Galīgie maksājumi – Regula (ES) Nr. 1168/2012 – Tūlītēja piemērošana – Cēloņsakarība – Citi zināmie faktori – Antidempinga maksājuma līmenis
Satura rādītājs
I. Tiesiskais regulējums
A. Pamatregula
B. Regula Nr. 1168/2012
II. Tiesvedības priekšvēsture
III. Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums
IV. Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku prasījumi
V. Apelācijas sūdzības pamatu izvērtējums
A. Trešais apelācijas sūdzības pamats
1. Lietas dalībnieku argumenti
2. Vērtējums
a) Pieņemamība
b) Par lietas būtību
1) Ievads
2) Trešā apelācijas sūdzības pamata pirmā daļa
3) Trešā apelācijas sūdzības pamata otrā daļa
B. Ceturtais apelācijas sūdzības pamats
1. Lietas dalībnieku argumenti
2. Vērtējums
a) Pieņemamība
b) Par lietas būtību
1) Ceturtā apelācijas sūdzības pamata pirmā daļa
i) Ievads
ii) Vai antidempinga maksājumam būtu jākompensē tikai zaudējumi, kas tiek saistīti ar importu par dempinga cenām, bet ne zaudējumi, kas tiek saistīti ar citiem zināmiem faktoriem?
iii) Vai Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā atzina, ka, nosakot antidempinga maksājuma apmēru, iestādēm ir pienākums ņemt vērā savus konstatējumus neattiecināšanas analīzē?
2) Ceturtā apelācijas sūdzības pamata otrā daļa
VI. Tiesāšanās izdevumi
VII. Secinājumi
1. Ar šo apelācijas sūdzību Canadian Solar Emea GmbH (turpmāk tekstā – “CSE”), Canadian Solar Manufacturing (Changshu), Inc. (turpmāk tekstā – “CSM (Changshu)”), Canadian Solar Manufacturing (Luoyang), Inc. (turpmāk tekstā – “CSM (Luoyang)”), CSI Cells Co. Ltd (turpmāk tekstā – “CSI Cells”) un CSI Solar Power (China), Inc. (turpmāk tekstā – “CSI Solar Power”) (turpmāk tekstā kopā – “Canadian Solar” vai “apelācijas sūdzības iesniedzēja”) (2) lūdz Tiesu atcelt Vispārējās tiesas spriedumu (3), ar kuru tā noraidīja prasību atcelt Padomes Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1238/2013 (turpmāk tekstā – “apstrīdētā regula”) (4).
2. Šajā apelācijas sūdzībā it īpaši ir uzdots procesa jautājums, proti, par to vai ir tūlītēji piemērojama Regula (ES) Nr. 1168/2012 (5), ar ko Padomes Regulas (EK) Nr. 1225/2009 (turpmāk tekstā – “Pamatregula”) (6) 2. panta 7. punkta c) apakšpunkts tika grozīts tādējādi, ka gadījumos, kad antidempinga izmeklēšana attiecas uz importu no valsts, kura nav tirgus ekonomikas valsts, un ražotājs, uz ko attiecas šī izmeklēšana, iesniedz pieprasījumu piemērot tirgus ekonomikas režīmu (turpmāk tekstā – “TER pieprasījums”), termiņš, kurā ir jāveic noteikšana saistībā ar šo pieprasījumu (turpmāk tekstā – “TER noteikšana”), ir pagarināts no trim līdz astoņiem mēnešiem pēc izmeklēšanas uzsākšanas. Šajā apelācijas sūdzībā tiek uzdots arī jautājums pēc būtības, proti, vai tad, ja citi faktori, kas nav imports par dempinga cenām, ir veicinājuši zaudējumu radīšanu Savienības ražošanas nozarei, antidempinga maksājumu summa ir jānosaka tādā līmenī, lai tā kompensētu tikai importa par dempinga cenām radītos zaudējumus.
I. Tiesiskais regulējums
A. Pamatregula
3. Pamatregulas 2. panta “Dempinga konstatēšana” 7. punktā ir paredzēts:
“a) [..]
b) Veicot antidempinga izmeklēšanu attiecībā uz importu no Ķīnas Tautas Republikas, Vjetnamas un Kazahstānas, kā arī no tādām valstīm bez tirgus ekonomikas, kas ir PTO dalībvalstis, līdz ar izmeklēšanas sākšanas dienu normālo vērtību nosaka atbilstīgi 1. līdz 6. punktam, ja, pamatojoties uz pienācīgi argumentētiem iesniegumiem, ko iesniedz viens vai vairāki izmeklēšanai pakļauti ražotāji, un saskaņā ar c) apakšpunktā minētiem kritērijiem un procedūrām iespējams pierādīt, ka konkrētie ražotāji attiecībā uz līdzīgu produktu ražošanu un pārdošanu darbojas gandrīz pilnīgas tirgus ekonomikas apstākļos. Ja to nav iespējams veikt, tad piemēro saskaņā ar a) apakšpunktu paredzētos noteikumus.
c) Saskaņā ar b) apakšpunktu pieprasījums ir jāiesniedz rakstveidā, un tajā ir jābūt pietiekamiem pierādījumiem par to, ka ražotājs darbojas tirgus ekonomikas apstākļos, tas ir, ja:
– uzņēmumu lēmumi par cenām, izmaksām un ieguldījumiem, piemēram, ietverot izejvielas, tehnoloģiju un darbaspēka izmaksas, produkcijas izlaidi, realizāciju un investīcijām, tiek pieņemti, reaģējot uz tirgus informāciju, kas atspoguļo pieprasījumu un piedāvājumu, bez valsts nozīmīgas iejaukšanās šai sakarā, un lielāko ieguldījumu izmaksas būtībā atspoguļo tirgus vērtības,
– uzņēmumiem ir viena, skaidri saprotama pamata grāmatvedības uzskaite, kuru pārbauda neatkarīgs revidents saskaņā ar starptautiskajiem grāmatvedības standartiem un kuru izmanto visiem nolūkiem,
– uzņēmumu ražošanas izmaksas un finansiālo stāvokli neietekmē nozīmīgi izkropļojumi, kas mantoti no agrākās sistēmas, kurā nebija tirgus ekonomikas, jo īpaši attiecībā uz aktīvu nolietojumu, citiem norakstījumiem, bartera darījumiem un samaksu, kompensējot parādus,
– uz attiecīgajiem uzņēmumiem attiecas tiesību akti par bankrotu un īpašumtiesībām, kas garantē juridisku noteiktību un uzņēmumu darbības stabilitāti,
– valūtas konvertēšana notiek atbilstīgi valūtas kursam tirgū.
To, vai ražotājs atbilst iepriekšminētajiem kritērijiem, konstatē trīs mēnešu laikā pēc izmeklēšanas uzsākšanas pēc īpašām konsultācijām ar Padomdevēju komiteju un pēc tam, kad Kopienas nozarei ir bijusi iespēja izteikt savas piezīmes. Šis konstatējums paliek spēkā visu izmeklēšanas laiku.”
4. Pamatregulas 3. pantā “Zaudējumu noteikšana” ir noteikts:
“[..]
6. Pamatojoties uz visiem būtiskajiem pierādījumiem, kas iesniegti saistībā ar 2. punktu, jāparāda, ka imports par dempinga cenām rada zaudējumus šīs regulas nozīmē. Tas jo īpaši parāda, ka apjoma un/vai cenas līmeņi, kas noteikti, ievērojot 3. punktu, ir ietekmējuši Kopienas ražošanas nozari, kā paredzēts 5. punktā, un ka šī ietekme ir vērojama tādā pakāpē, ka to var dēvēt par būtisku ietekmi.
7. Tāpat arī pārbauda citus zināmos faktorus, ne tikai importu par dempinga cenām, kas vienlaikus rada zaudējumus Kopienas ražošanas nozarei, lai nodrošinātu to, ka saskaņā ar 6. punktu šādu pārējo faktoru radītie zaudējumi netiek saistīti ar importu par dempinga cenām. Šajā sakarā apskatāmie faktori ietver to importēto ražojumu apjomu un cenu, kas nav preces par dempinga cenām, pieprasījuma samazināšanos vai izmaiņas patēriņa modelī, tirdzniecības ierobežojumus un konkurenci starp trešo valsti un ražotājiem Kopienā, tehnoloģiju attīstību un Kopienas ražošanas nozares eksporta rezultātus un ražīgumu.
[..]”
5. Saskaņā ar Pamatregulas 9. panta “Lietas izbeigšana, nesākot pasākumus; galīgo maksājumu uzlikšana” 4. punktu:
“Ja galīgi konstatētie fakti apliecina dempinga un tā radītā kaitējuma esību un saskaņā ar 21. pantu Savienības interesēs ir nepieciešams iejaukties, Komisija saskaņā ar 15. panta 3. punktā minēto pārbaudes procedūru nosaka galīgo antidempinga maksājumu. Ja spēkā ir pagaidu maksājumi, tad Komisija minēto procedūru sāk ne vēlāk kā vienu mēnesi pirms šādu maksājumu termiņa beigām. Antidempinga maksājuma apmērs nepārsniedz konstatēto dempinga starpību, bet tam vajadzētu būt mazākam par dempinga starpību, ja ar to pietiek, lai novērstu kaitējumu Savienības ražošanas nozarei.”
B. Regula Nr. 1168/2012
6. Regulas Nr. 1168/2012 1. pantā ir paredzēts:
“Regulu (EK) Nr. 1225/2009 groza šādi:
1) regulas 2. panta 7. punktu groza šādi:
a) minētā punkta c) apakšpunkta priekšpēdējā teikumā frāzi “trīs mēnešu laikā pēc izmeklēšanas uzsākšanas” aizstāj ar frāzi: “parasti septiņu mēnešu laikā, tomēr jebkurā gadījumā ne ilgāk kā astoņu mēnešu laikā pēc izmeklēšanas uzsākšanas”;
b) pievieno šādu apakšpunktu:
“d) Ja Komisija ir ierobežojusi pārbaudi saskaņā ar 17. pantu, konstatēšanu atbilstīgi šā punkta b) un c) apakšpunktam veic tikai attiecībā uz pārbaudē iekļautajām personām un visiem ražotājiem, uz kuriem atbilstīgi 17. panta 3. punktam attiecas individuālie noteikumi.”;
[..]”
7. Regulas Nr. 1168/2012 2. pantā ir paredzēts:
“Šī regula no 2012. gada 15. decembra attiecas uz visām jaunām un visām jau notiekošām izmeklēšanām.”
II. Tiesvedības priekšvēsture
8. CSM (Changshu), CSM (Luoyang), CSI Cells un CSI Solar Power ir attiecīgā ražojuma ražotāji eksportētāji. CSE importē attiecīgo ražojumu uz Eiropas Savienību no iepriekš minētajiem un citiem piegādātājiem.
9. Komisija 2012. gada 6. septembrī sāka antidempinga procedūru attiecībā uz Ķīnas izcelsmes kristāliskā silīcija fotoelektrisko moduļu un to galveno sastāvdaļu importu (7).
10. Ņemot vērā šajā procedūrā iesaistīto attiecīgās valsts ražotāju eksportētāju potenciāli lielo skaitu, paziņojuma par uzsākšanu 5.1. punkta a) apakšpunktā bija paredzēts piemērot pārbaudi izlases veidā saskaņā ar Pamatregulas 17. pantu. Canadian Solar 2012. gada 21. septembrī iesniedza Komisijai informāciju, lai Komisija varētu izveidot ražotāju eksportētāju izlasi. Komisijas izvēlēto ražotāju eksportētāju izlase sastāvēja no septiņām uzņēmumu grupām (8). Canadian Solar netika iekļauta šajā izlasē.
11. Canadian Solar 2012. gada 13. novembrī iesniedza TER pieprasījumu atbilstoši Pamatregulas 2. panta 7. punkta b) apakšpunktam.
12. 2012. gada 12. decembrī tika pieņemta Regula Nr. 1168/2012 (9).
13. Komisija 2013. gada 3. janvārī paziņoja Canadian Solar, ka tās TER pieprasījums netiks izskatīts.
14. Komisija 2013. gada 4. jūnijā pieņēma Regulu Nr. 513/2013, ar ko noteica pagaidu antidempinga maksājumu attiecīgā Ķīnas izcelsmes ražojuma importam (10).
15. Padome 2013. gada 2. decembrī pieņēma apstrīdēto regulu, ar ko noteica galīgu antidempinga maksājumu attiecīgā Ķīnas izcelsmes ražojuma importam. Minētās regulas 1. pantā Padome noteica antidempinga maksājumu 41,3 % apmērā tādam importam, par ko rēķinus izrakstījuši uzņēmumi, kuri sadarbojās un kuri norādīti minētās regulas I pielikumā. CSM (Changshu), CSM (Luoyang), CSI Cells un CSI Solar Power bija iekļauti šajā sarakstā. Apstrīdētās regulas 3. pantā tika paredzēts atbrīvojums no 1. pantā noteiktā maksājuma tādam importam, par ko rēķinus izrakstījuši uzņēmumi, kuri norādīti Komisijas Īstenošanas lēmuma 2013/707/ES (11) pielikumā.
16. Lēmumu 2013/707 Komisija pieņēma 2013. gada 4. decembrī. Minētajā lēmumā Komisija apstiprināja grozītās saistības, ko bija piedāvājusi Ķīnas Iekārtu un elektronisko ražojumu importa un eksporta tirdzniecības palāta un šā lēmuma pielikumā minēto ražotāju eksportētāju grupa. CSM (Changshu), CSM (Luoyang), CSI Cells un CSI Solar Power bija iekļauti šajā sarakstā.
17. Komisija 2015. gada 4. jūnijā pieņēma Īstenošanas Regulu (ES) Nr. 2015/866, ar ko atsauca saistību pieņemšanu attiecībā uz CSM (Changshu), CSM (Luoyang), CSI Cells un CSI Solar Power (12).
III. Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums
18. Canadian Solar 2014. gada 28. februārī cēla prasību par apstrīdētās regulas atcelšanu.
19. Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa noraidīja sešus pamatus un noraidīja arī pašu prasību.
20. Konkrēti (13), Vispārējā tiesa noraidīja piekto pamatu, kurā tika apgalvots, ka ir pārkāpts Pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkts, saskaņā ar kuru TER ir jānosaka trīs mēnešu laikā pēc izmeklēšanas uzsākšanas. Proti, Regula Nr. 1168/2012, ar ko Pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkts tika grozīts tādējādi, ka trīs mēnešu termiņš tika pagarināts uz astoņiem mēnešiem, no 2012. gada 15. decembra attiecas uz visām jau notiekošām izmeklēšanām. Tāpēc tā attiecās uz Komisijas 2013. gada 3. janvāra lēmumu, ar kuru tika noraidīts Canadian Solar TER pieprasījums. Tas, ka Komisija neievēroja sākotnējo trīs mēnešu termiņu, neradīja galīgu situāciju, kas nepieļautu Regulas Nr. 1168/2012 piemērošanu. Vispārējās Tiesas ieskatā, šī neievērošana arī automātiski nepadarīja apstrīdēto regulu par prettiesisku.
21. Vispārējā tiesa noraidīja arī sesto pamatu, proti, par to, ka, atsevišķi neizvērtējot zaudējumus, ko radījis imports par dempinga cenām, un zaudējumus, kurus ir radījuši citi zināmie faktori, iestādes esot pārkāpušas Pamatregulas 3. pantu un ka līdz ar to, nosakot antidempinga maksājumu tādā līmenī, lai kompensētu arī šo citu faktoru radīto kaitējumu, tās esot pārkāpušas minētās regulas 9. panta 4. punktu. Vispārējā tiesa atgādināja, ka saskaņā ar Pamatregulas 3. panta 6. un 7. punktu Padomei un Komisijai (turpmāk tekstā – “iestādes”) ir pienākums, pirmkārt, izvērtēt, vai Savienības ražošanas nozarei radītie zaudējumi izriet no importa par dempinga cenām (attiecināšanas analīze), un, otrkārt, pārbaudīt, vai citi zināmie faktori, kas nav imports par dempinga cenām, neizjauc cēloņsakarību starp Savienības ražošanas nozarei nodarītajiem zaudējumiem un importu par dempinga cenām (neattiecināšanas analīze). No tā izriet, ka, nosakot antidempinga maksājuma summu, iestādēm ir jāņem vērā savi konstatējumi attiecināšanas un neattiecināšanas analīzēs. Pretējā gadījumā pastāvētu risks, ka ar šo maksājumu tiktu novērsta ar importu par dempinga cenām nesaistītu faktoru kaitīgā ietekme. Šajā lietā iestādes bija pienācīgi izvērtējušas citu zināmo faktoru, kas ir veicinājuši Savienības ražošanas nozarei radīto kaitējumu, ietekmi. Tās bija pareizi konstatējušas, ka šī ietekme ir bijusi nenozīmīga un ka līdz ar to tā nav izjaukusi cēloņsakarību starp Savienības ražošanas nozarei nodarīto kaitējumu un importu par dempinga cenām. Tādējādi antidempinga maksājuma summa bija noteikta pareizi.
IV. Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku prasījumi
22. Šajā apelācijas sūdzībā Canadian Solar lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu un vai nu anulēt apstrīdēto regulu, ciktāl tā attiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzēju, vai arī nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai. Canadian Solar arī lūdz Tiesu piespriest Padomei atlīdzināt apelācijas sūdzības iesniedzējas un segt pašai savus tiesāšanās izdevumus gan pirmajā instancē, gan apelācijas instancē vai, ja lieta tiek nodota atpakaļ Vispārējai tiesai, atlikt lēmuma pieņemšanu par tiesāšanās izdevumiem pirmajā instancē un apelācijas instancē līdz Vispārējās tiesas galīgā sprieduma taisīšanai. Visbeidzot Canadian Solar lūdz Tiesu piespriest visām pārējām apelācijas procesā iesaistītām dalībniecēm segt savus tiesāšanas izdevumus pašām.
23. Padome apgalvo, ka Tiesai būtu jānoraida apelācijas sūdzība un jāpiespriež Canadian Solar atlīdzināt tiesāšanās izdevumus apelācijas instancē un Vispārējā tiesā.
24. Komisija apgalvo, ka Tiesai būtu jānoraida apelācijas sūdzība un jāpiespriež Canadian Solar atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
25. Komisija ir iesniegusi pretapelācijas sūdzību. Tā lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu un atzīt, ka pirmajā instancē celtā prasība nav pieņemama, vai pakārtoti atzīt, ka šai prasībai nav priekšmeta, vai arī pakārtoti minētajam atzīt, ka tā nav pamatota, un atcelt cēloņsakarības interpretāciju saistībā ar sesto pamatu pārsūdzētajā spriedumā. Komisija arī lūdz piespriest Canadian Solar atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
26. Canadian Solar lūdz Tiesu noraidīt pretapelācijas sūdzību. Tā arī lūdz Tiesu piespriest Komisijai segt Canadian Solar un pašai savus tiesāšanās izdevumus gan pirmajā instancē, gan apelācijas instancē, un piespriest Padomei segt savus tiesāšanās izdevumus pašai.
27. Padome lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu un atzīt, ka pirmajā instancē celtā prasība nav pieņemama, vai pakārtoti atzīt, ka šai prasībai nav priekšmeta, vai arī pakārtoti minētajam atzīt, ka tā nav pamatota, un atcelt cēloņsakarības interpretāciju saistībā ar sesto pamatu pārsūdzētajā spriedumā. Padome arī lūdz Tiesu piespriest Canadian Solar atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
28. 2018. gada 20. jūnija tiesas sēdē Canadian Solar un Komisija sniedza mutvārdu apsvērumus.
V. Apelācijas sūdzības pamatu izvērtējums
29. Canadian Solar savas apelācijas sūdzības pamatošanai izvirza četrus pamatus. Ņemot vērā Tiesas lūgumu, es šajos secinājumos iztirzāšu tikai trešo un ceturto apelācijas sūdzības pamatu.
30. Trešajā apelācijas sūdzības pamatā Canadian Solar apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, konstatējot, ka uz konkrēto izmeklēšanu attiecās Regula Nr. 1168/2012 un ka tas, ka iestādes nav veikušas TER noteikšanu, nav padarījis apstrīdēto regulu par spēkā neesošu. Ceturtajā apelācijas sūdzības pamatā Canadian Solar apgalvo, ka, ļaujot iestādēm noteikt antidempinga maksājumu tādā līmenī, lai kompensētu ne tikai importa par dempinga cenām radītos zaudējumus, bet arī citu zināmo faktoru radītos zaudējumus, un nepamatoti pārnesot pierādīšanas pienākumu par šo citu faktoru ietekmi, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.
A. Trešais apelācijas sūdzības pamats
1. Lietas dalībnieku argumenti
31. Trešajā apelācijas sūdzības pamatā Canadian Solar apstrīd Vispārējās tiesas konstatējumus pārsūdzētā sprieduma 152.–154., 157. un 159.–170. punktā.
32. Šis pamats ir sadalīts divās daļās.
33. Trešā apelācijas sūdzības pamata pirmajā daļā Canadian Solar apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, konstatējot, ka ir piemērojama Regula Nr. 1168/2012. Šajā ziņā Canadian Solar, pirmkārt, norāda, ka Regula Nr. 1168/2012 stājās spēkā 2012. gada 15. decembrī, tas ir, pēc tam, kad 2012. gada 12. decembrī beidzās trīs mēnešu termiņš, līdz kuram bija jāveic TER noteikšana saskaņā ar Pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunktu tā sākotnējā redakcijā. Otrkārt, materiālo tiesību normas principā neesot piemērojamas situācijām, kas izveidojušās pirms šo normu stāšanās spēkā. Līdz ar šo secinājumu minētā trīs mēnešu termiņa izbeigšanos esot izveidojusies galīga situācija un tādējādi Regula Nr. 1168/2012, kas ir materiālo tiesību norma, neesot piemērojama. Treškārt, Regulas Nr. 1168/2012 piemērošana notiekošajām izmeklēšanām tikai tad, ja šis trīs mēnešu termiņš nebija beidzies pirms 2012. gada 15. decembra, nenozīmējot contra legem interpretāciju. Ja šī interpretācija būtu uzskatāma par contra legem, Canadian Solar apgalvo, ka Regulas Nr. 1168/2012 2. pants nav spēkā, ciktāl tas attiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzēju, vai ka to nevar likumīgi piemērot apelācijas sūdzības iesniedzējas situācijai, jo ar to tiek pārkāpti tiesiskās noteiktības un atpakaļejoša spēka aizlieguma principi.
34. Apelācijas sūdzības trešā pamata otrajā daļā Canadian Solar apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, konstatējot, ka tas, ka nav veikta TER noteikšana, nepadara apstrīdēto regulu par spēkā neesošu. Tā kā Regula Nr. 1168/2012 neesot bijusi piemērojama, Komisijai esot bijis pienākums pieņemt lēmumu par apelācijas sūdzības iesniedzējas TER pieprasījumu. Tas, ka tā to nav izdarījusi, apstrīdēto regulu esot padarījis par spēkā neesošu, un Canadian Solar nevarot šo bezdarbību apstrīdēt.
35. Padome uzskata, ka trešā pamata pirmā daļa nav pieņemama un katrā ziņā nav pamatota. Pirmkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējas arguments, ka Regula Nr. 1168/2012 nav bijusi piemērojama, jo Pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta sākotnējā redakcijā minētais trīs mēnešu termiņš esot beidzies pirms Regulas Nr. 1168/2012 stāšanās spēkā, neesot pieņemams, jo tajā esot vienīgi atkārtots Vispārējā tiesā izvirzītais arguments. Katrā ziņā šis arguments neesot pamatots, jo Regulas Nr. 1168/2012 2. pantā ir skaidri noteikts, ka šī regula no 2012. gada 15. decembra attiecas uz visām notiekošajām izmeklēšanām un aplūkotā antidempinga izmeklēšana 2012. gada 15. decembrī vēl esot turpinājusies. Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējas arguments, ka šo secinājumu minētā trīs mēnešu termiņa izbeigšanās esot radījusi galīgu stāvokli, neesot pamatots. Proti, saskaņā ar judikatūru, ja Komisija būtu veikusi TER noteikšanu šajā termiņā, vēlākā izmeklēšanas posmā tas varētu būt mainījies. Treškārt, [neesot pamatots] apelācijas sūdzības iesniedzējas arguments, ka Regulas Nr. 1168/2012 2. pants esot spēkā neesošs, jo apelācijas sūdzības iesniedzēja Vispārējā tiesā neesot cēlusi iebildi par šīs regulas 2. panta prettiesiskumu saskaņā ar LESD 277. pantu.
36. Attiecībā uz trešā apelācijas sūdzības pamata otro daļu Padome apgalvo, ka tā nav pamatota. Veikta TER noteikšana pēc tam varot tikt mainīta. Turklāt šī prasība esot acīmredzams pierādījums tam, ka neveikta TER noteikšana var tikt apstrīdēta.
37. Komisija uzskata, ka trešā apelācijas sūdzības pamata pirmā daļa nav pieņemama vai katrā ziņā – nav pamatota. Pirmkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējas arguments, ka Regula Nr. 1168/2012 nav bijusi piemērojama, jo Pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta sākotnējā redakcijā minētais trīs mēnešu termiņš esot beidzies pirms Regulas Nr. 1168/2012 stāšanās spēkā, neesot pieņemams, jo apelācijas iesniedzēja vienkārši mēģinot panākt Vispārējā tiesā izvirzīta jautājuma atkārtotu izskatīšanu. Katrā ziņā šis arguments neesot pamatots, jo Regulas Nr. 1168/2012 2. pantā ir noteikts, ka šī regula attiecas uz visām notiekošām izmeklēšanām neatkarīgi no tā, vai šis trīs mēnešu termiņš ir beidzies pirms minētās regulas stāšanās spēkā. Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējas arguments, ka, beidzoties trīs mēnešu termiņam, tās stāvoklis esot kļuvis galīgs, neesot pieņemams, jo tajā esot tikai atkārtots Vispārējā tiesā izvirzīts prasības pamats. Katrā ziņā šis arguments neesot pamatots, jo, beidzoties šim trīs mēnešu termiņam, neesot konkretizējušās nekādas tiesības. Treškārt, neesot pieņemams apelācijas sūdzības iesniedzējas arguments, ka Regulas Nr. 1168/2012 2. pants esot spēkā neesošs, ņemot vērā, ka tas esot jauns pamats, jo Canadian Solar Vispārējā tiesā neizvirzīja pamatu par prettiesiskumu attiecībā uz Regulas Nr. 1168/2012 2. pantu saskaņā ar LESD 277. pantu. Katrā ziņā šis arguments neesot pamatots. Regula Nr. 1168/2012 esot bijusi tūlītēji piemērojama, jo trīs mēnešu termiņa izbeigšanās neesot radījusi galīgu stāvokli.
38. Komisija apgalvo, ka trešā apelācijas sūdzības pamata otrā daļa nav pamatota. Pirmkārt, tas, ka Komisija nebija veikusi TER noteikšanu, neesot licis apstrīdētajai regulai zaudēt spēku, jo Regula Nr. 1168/2012 esot bijusi piemērojama apelācijas sūdzības iesniedzējas situācijai un tādēļ Komisijai neesot bijis pienākuma veikt TER noteikšanu. Otrkārt, Canadian Solar esot bijusi iespēja apstrīdēt to, ka Komisija nebija veikusi TER noteikšanu, jo tā cēla šo prasību.
39. Canadian Solar atbild, ka pamats, kas attiecas uz Regulas Nr. 1168/2012 2. panta spēkā neesamību, ir pieņemams. Proti, šis pamats esot izvirzīts Vispārējā tiesā, un tā to ir izvērtējusi pārsūdzētā sprieduma 154.–170. punktā. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru neesot nozīmes tam, ka formāli šis pamats nav ticis izvirzīts kā iebilde par prettiesiskumu.
2. Vērtējums
40. Trešā apelācijas sūdzības pamata pirmajā daļā Canadian Solar apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, konstatējot, ka ir piemērojama Regula Nr. 1168/2012. Trešā apelācijas sūdzības pamata otrajā daļā Canadian Solar apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, konstatējot, ka tas, ka iestāde nav veikusi TER noteikšanu, neesot padarījis apstrīdēto regulu par spēkā neesošu.
a) Pieņemamība
41. Padome uzskata, ka trešā apelācijas sūdzības pamata pirmā daļa ir daļēji nepieņemama. Komisija uzskata, ka šī pirmā daļa ir pilnībā nepieņemama (14).
42. Pirmkārt, gan Padome, gan Komisija apstrīd, ka ir pieņemams apelācijas sūdzības iesniedzējas arguments, ka Regula Nr. 1168/2012 nav piemērojama, jo Pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta sākotnējā redakcijā minētais trīs mēnešu termiņš beidzās pirms Regulas Nr. 1168/2012 stāšanās spēkā. Tas ir tāpēc, kā uzskata Padome un Komisija, ka šis arguments vienīgi atkārto Vispārējā tiesā izvirzītu argumentu.
43. Manuprāt, šī iebilde par nepieņemamību ir jānoraida. Izvirzot šo argumentu, Canadian Solar apšauba to, kā Vispārējā tiesa ir piemērojusi Regulas Nr. 1168/2012 2. pantā minēto pārejas noteikumu. Šajā ziņā Canadian Solar ir norādījusi, ka tā uzskata, ka kļūda tiesību piemērošanā it īpaši ir pieļauta pārsūdzētā sprieduma 152. punktā. Šī sprieduma 152. punktā Vispārējā tiesa ir konstatējusi, ka Regula Nr. 1168/2012 bija piemērojama, jo tajā “nav paredzēts izņēmums attiecībā uz notiekošajām izmeklēšanām, kuru gadījumā lēmuma pieņemšanai par TER piešķiršanu noteiktais termiņš saskaņā ar Pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta otro daļu [..] jau bija beidzies”. Tādējādi Canadian Solar mērķis nav panākt tikai Vispārējā tiesā iesniegtā prasības pieteikuma atkārtotu izskatīšanu (15).
44. Otrkārt, Komisija apgalvo, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas arguments, ka, beidzoties iepriekš minētajam trīs mēnešu termiņam, stāvoklis ir kļuvis galīgs, nav pieņemams, jo tajā ir vienīgi atkārtots Vispārējā tiesā izvirzīts arguments.
45. Šī iebilde par nepieņemamību, manuprāt, arī ir jānoraida. Ar šo argumentu Canadian Solar apstrīd to, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 157. punktā ir pamatojusies uz judikatūru, kas attiecas uz jaunu tiesību normu tūlītēju piemērošanu. Saskaņā ar šo judikatūru materiālo tiesību normas, pretēji procesuālo tiesību normām, nepiemēro situācijām, kas izveidojušās pirms šo tiesību normu stāšanās spēkā. Canadian Solar apgalvo, ka Komisijas pienākums veikt TER noteikšanu ir materiālo tiesību norma. Tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzēja kritizē Vispārējās tiesas konstatējumu pārsūdzētā sprieduma 159.–162. punktā, ka iepriekš minētā trīs mēnešu termiņa izbeigšanās attiecībā uz to neradīja galīgu stāvokli. Līdz ar to Canadian Solar mērķis nav tikai panākt Vispārējā tiesā iesniegtā prasības pieteikuma atkārtotu izskatīšanu.
46. Treškārt, Padome un Komisija apstrīd apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentu, ka Regulas Nr. 1168/2012 2. pants nav spēkā, ciktāl tas attiecas uz Canadian Solar. Apelācijas sūdzības iesniedzēja Vispārējā tiesā neesot cēlusi iebildi par Regulas Nr. 1168/2012 2. panta prettiesiskumu. Līdz ar to šis arguments tiek apstrīdēts kā jauns un tādējādi – nepieņemams.
47. Manuprāt, šī iebilde par nepieņemamību ir jānoraida.
48. Ir taisnība, ka Canadian Solar Vispārējā tiesā nav tieši atsaukusies uz LESD 277. pantu (16).
49. Taču savā prasības pieteikumā Vispārējā tiesā Canadian Solar apgalvoja, ka, “interpretējot [Regulu Nr. 1168/2012] kā attiecināmu uz notiekošajām izmeklēšanām, kurās attiecīgajām personām ir piešķirtas tiesības uz to TER pieprasījuma izskatīšanu trīs mēnešu laikā, tiktu pārkāpta izmeklēšanā ieinteresēto personu tiesiskā paļāvība”. Tādējādi iebilde par prettiesiskumu bija netieši, bet skaidri ietverta Vispārējā tiesā iesniegtajā prasības pieteikumā. Līdz ar to iebilde par nepieņemamību, kas ir pamatota ar iebildes par prettiesiskumu apgalvoto jauno raksturu, ir jānoraida (17).
50. Turklāt minēšu, ka pārsūdzētā sprieduma 154. un 167. punktā Vispārējā tiesa nosprieda, ka, “pat ja [piektais pamats, kurā tiek apgalvots, ka ir pārkāpts Pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkts,] ir jāsaprot tādējādi, ka prasītājas apgalvo, ka Regula Nr. 1168/2012 ir prettiesiska”, tas ir jānoraida, jo tiesiskās paļāvības princips attiecas tikai uz tādām situācijām, kas izveidojušās pirms jaunās tiesību normas stāšanās spēkā, un apelācijas sūdzības iesniedzējas situācijā tā nebija. Saskaņā ar judikatūru apelācijas sūdzības iesniedzējam ir tiesības izvirzīt pamatus, kuri sakņojas pašā pārsūdzētajā spriedumā un kuru mērķis ir apstrīdēt tā juridisko pamatotību, neatkarīgi no tā, vai apelācijas sūdzības iesniedzējs ir izvirzījis šos pamatus Vispārējā tiesā (18).
51. Tāpēc uzskatu, ka trešā apelācijas sūdzības pamata pirmā daļa ir pieņemama.
b) Par lietas būtību
1) Ievads
52. Vispirms jānorāda, ka ražotājam no valsts, kurā nav tirgus ekonomikas, var piešķirt tirgus ekonomikas režīmu (turpmāk tekstā – “TER”) saskaņā ar Pamatregulas 2. panta 7. punkta b) apakšpunktu. Šajā gadījumā normālo vērtību aprēķina saskaņā ar tiesību normām, ko piemēro tirgus ekonomikas valstīm. To neaprēķina, pamatojoties uz cenām analogā trešajā valstī ar tirgus ekonomiku, kā tas ir gadījumā ar tiem ražotājiem, kam piemēro to pašu procedūru un kam nav piešķirts TER saskaņā ar minētās regulas 2. panta 7. punkta a) apakšpunktu (19).
53. Kā minēts šo secinājumu 2. punktā, ar Regulu Nr. 1168/2012 Pamatregulas 2. panta 7. punkta c) punktu grozīja tādējādi, ka TER noteikšana ir veicama “parasti septiņu mēnešu laikā, tomēr katrā ziņā ne ilgāk kā astoņu mēnešu laikā pēc izmeklēšanas uzsākšanas”. Saskaņā ar Pamatregulas 2. panta 7. punkta c) punkta sākotnējo redakciju TER noteikšana bija veicama trīs mēnešu laikā pēc izmeklēšanas uzsākšanas.
54. Turklāt ar Regulu Nr. 1168/2012 tika ierobežots iestāžu pienākums pieņemt lēmumus saistībā ar TER pieprasījumiem. Pēc tam, kad saskaņā ar Pamatregulas 17. pantu Komisija ir nolēmusi savu izmeklēšanu attiecināt tikai uz reprezentatīvām tirgotāju izlasēm (20), iestādēm tagad ir pienākums veikt noteikšanu tikai tad, ja TER pieprasījumu ir iesniedzis vai nu izlasē iekļauts ražotājs, vai ražotājs, kas ir saņēmis individuālas dempinga starpības aprēķinu saskaņā ar minētās regulas 17. panta 3. punktu. Saskaņā ar Pamatregulas 2. panta 7. punkta sākotnējo redakciju nepastāvēja ierobežojums iestāžu pienākumam veikt noteikšanu saistībā ar TER pieprasījumiem.
55. Ir arī jānorāda, ka Pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunktā paredzētais trīs mēnešu termiņš bija izrādījies, “jo īpaši izskatot lietas, kad [..] izmanto atlasi, praksē nerealizējams” (21), un praksē Komisija to ne vienmēr ievēroja (22). Šī situācija mudināja Komisiju 2011. gadā ierosināt minēto termiņu pagarināt līdz sešiem mēnešiem (23). Tomēr trīs mēnešu termiņš tika pagarināts tikai pēc Tiesas nolēmuma lietā Brosmann (24). Minētajā spriedumā Tiesa ir atzinusi, ka gadījumā, ja izmanto izlasi, iestādēm ir pienākums izskatīt visus TER pieprasījumus, ko iesnieguši atlasītie uzņēmēji trīs mēnešu laikā no izmeklēšanas uzsākšanas (25). Tā kā šis spriedums Komisijai radīja “nesamērīgi lielu administratīvo slogu” (26), tika atzīts par lietderīgu termiņu, kura laikā bija jānosaka TER, pagarināt līdz astoņiem mēnešiem, tādējādi neitralizējot nolēmuma lietā Brosmann sekas (šī iemesla dēļ Regula Nr. 1168/2012 tiek uzskatīta par “Brosmann spriedumam pretēju grozījumu” (27)).
56. Šajā gadījumā Canadian Solar iesniedza TER pieprasījumu 2012. gada 6. septembrī. Par to, ka pieprasījums netiks izskatīts, tā tika informēta 2013. gada 3. janvārī, tas ir, pēc tam, kad i) 2012. gada 6. decembrī bija beidzies šo secinājumu 53. punktā minētais trīs mēnešu termiņš, un pēc tam, kad ii) 2012. gada 15. decembrī bija stājusies spēkā Regula Nr. 1168/2012. Canadian Solar netika iekļauta šajā izlasē. Tai netika piešķirta arī priekšrocība atbilstoši Pamatregulas 17. panta 3. punktam.
2) Trešā apelācijas sūdzības pamata pirmā daļa
57. Trešā apelācijas sūdzības pamata pirmajā daļā Canadian Solar apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, konstatējot, ka ir piemērojama Regula Nr. 1168/2012.
58. Es uzskatu, ka Regula Nr. 1168/2012 attiecas uz izmeklēšanu, kuras rezultātā tika pieņemta apstrīdētā regula.
59. Pirmkārt, Regulas Nr. 1168/2012 2. pantā ir noteikts, ka šī regula “no 2012. gada 15. decembra attiecas [..] uz visām jau notiekošām izmeklēšanām” (28).
60. Saskaņā ar Pamatregulas 5. panta 10. punktu antidempinga izmeklēšana sākas ar paziņojuma publicēšanu par lietas izskatīšanas uzsākšanu. Izmeklēšana, kas sākta saskaņā ar šīs regulas 5. pantu, beidzas vai nu ar galīgo pasākumu noteikšanu, pamatojoties uz minētās regulas 9. panta 4. punktu (29), vai ar lēmumu izbeigt procedūru, nenosakot pasākumus, pamatojoties uz šīs pašas regulas 9. panta 2. punktu (30). Līdz ar to izmeklēšana būtu jāuzskata par “jau notiekošu” Regulas Nr. 1168/2012 2. panta izpratnē vai nu līdz galīgo pasākumu noteikšanai, vai lēmuma saskaņā ar Pamatregulas 9. panta 2. punktu pieņemšanai.
61. Šajā gadījumā izmeklēšana tika sākta 2012. gada 6. septembrī, publicējot paziņojumu par procedūras sākšanu, un noslēdzās 2013. gada 2. decembrī, pieņemot apstrīdēto regulu. Tādējādi tā bija “jau notiekoša”, kad 2012. gada 15. decembrī stājās spēkā Regula Nr. 1168/2012.
62. Jautājums par to, vai konkrēts ražotājs valstī, kurā nav tirgus ekonomikas, darbojas tirgus ekonomikas apstākļos un vai tādēļ tam būtu jāpiešķir TER, ir tikai viens solis izmeklēšanā, kuras mērķis ir noskaidrot, vai ir izpildīti antidempinga maksājumu piemērošanas nosacījumi, proti, vai ar to tiek izraisīts dempings un radīti zaudējumi un vai, lai aizsargātu Savienības intereses, ir nepieciešama iejaukšanās. Kad ir veikta TER noteikšana vai ir beidzies termiņš, līdz kuram noteikšana ir jāveic, izmeklēšana joprojām turpinās attiecībā uz visiem tirgotājiem, uz kuriem attiecas šī izmeklēšana, ieskaitot ražotāju, kas ir iesniedzis TER pieprasījumu (jo vēl ir jānovērtē normālā vērtība, kā arī citi nosacījumi, lai varētu noteikt antidempinga maksājumu). Tādēļ nav nozīmes tam, ka trīs mēnešu termiņš, kurā bija jāveic TER noteikšana saskaņā ar Pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunktu tā sākotnējā redakcijā, beidzās 2012. gada 6. decembrī, tas ir, pirms Regula Nr. 1168/2012 stājās spēkā 2012. gada 15. decembrī. Nozīme ir tam, ka Regula Nr. 1168/2012 stājās spēkā, pirms tika pieņemta apstrīdētā regula.
63. Otrkārt, Regulas Nr. 1168/2012 2. pantā ir noteikts, ka šī regula attiecas uz “visām jau notiekošām izmeklēšanām” (31). Tajā nav nošķirtas tādas izmeklēšanas, kurās trīs mēnešu termiņš TER noteikšanai saskaņā ar 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta sākotnējo redakciju jau bija beidzies, un tādas izmeklēšanas, kurās tas nebija beidzies.
64. Treškārt, apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentam, ka Regula Nr. 1168/2012 ietver materiālo tiesību normas un tādējādi neattiecas uz situācijām, kas pastāvējušas pirms tās stāšanās spēkā, kā, piemēram, Canadian Solar gadījumā, nevar piekrist.
65. Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai parasti tiesiskās drošības princips nepieļauj Savienības tiesību akta stāšanos spēkā pirms tā publicēšanas. Taču izņēmuma kārtā citādi var būt gadījumā, kad sasniedzamais mērķis to prasa un ir pienācīgi ievērota ieinteresēto personu tiesiskā paļāvība (32). Tāpēc, lai gan jauna tiesību norma nav piemērojama tiesiskām situācijām, kas radušās un kļuvušas galīgas saskaņā ar iepriekšējām tiesībām, tā ir piemērojama to sekām nākotnē, kā arī jaunām tiesiskām situācijām (33). Ievērojot tiesību aktu atpakaļejoša spēka aizlieguma principu, citādi ir tikai tad, ja jaunajai tiesību normai ir pievienoti īpaši noteikumi, kas īpaši nosaka tā piemērošanas laikā nosacījumus (34).
66. Pastāvīgajā judikatūrā ir noteikts arī, ka tiek uzskatīts, ka procesuālo tiesību normas parasti attiecas uz visām lietām, kas tiek izskatītas brīdī, kad šīs normas stājas spēkā (35), bet, lai nodrošinātu tiesiskās noteiktības principa un tiesiskās paļāvības aizsardzības principa ievērošanu, materiāltiesiskās normas parasti interpretē tādējādi, ka tās attiecas uz situācijām, kuras ir radušās pirms šo normu stāšanās spēkā, tikai, ja no to noteikumiem, mērķa vai vispārējās uzbūves skaidri izriet, ka tām ir jāpiešķir šāda iedarbība (36).
67. Pirmkārt, man šķiet, ka Regulas Nr. 1168/2012 1. panta 1. punkta a) apakšpunkts, ar kuru no trim mēnešiem uz astoņiem mēnešiem ir pagarināts termiņš, kura laikā ir jānosaka TER, ir procesuālo tiesību norma. Šī tiesību norma neietekmē ražotāju tiesības pieprasīt TER vai nosacījumus TER iegūšanai. Tāpēc es uzskatu, ka Regulas Nr. 1168/2012 1. panta 1. punkta a) apakšpunkts attiecas uz tādām tiesiskajām situācijām, kas nebija kļuvušas galīgas brīdī, kad šī regula stājās spēkā, proti, 2012. gada 15. decembrī.
68. Līdz ar to ir jānosaka, vai konkrētajā gadījumā Canadian Solar situācija pastāvēja, pirms Regula Nr. 1168/2012 stājās spēkā (pretstatā situācijai, kas 2012. gada 15. decembrī vēl bija provizoriska).
69. “Izveidojušās” situācijas piemēru, kad jaunā tiesību norma stājās spēkā, var atrast lietā Varec (37). Šajā spriedumā Tiesa konstatēja, ka pretendenta tiesības uz piedāvājumā iekļautās konfidenciālās informācijas aizsardzību “konkretizējās”, kad šis piedāvājums tika iesniegts iepirkuma procedūrā. Līdz ar to Direktīva 2004/18/EK (38), kas stājās spēkā pēc šī piedāvājuma iesniegšanas, nebija piemērojama (39).
70. Piemēru situācijai, kas vēl bija provizoriska, kad stājās spēkā jaunā tiesību norma, Tiesa ir sniegusi spriedumā lietā Pokrzeptowicz‑Meyer (40). Darba līgumu uz noteiktu laiku, kas noslēgti pirms dienas, kad ir stājusies spēkā jaunā tiesību norma, kad darba līguma termiņš beidzas pēc šī datuma, nevarētu uzskatīt par “izveidojušos” situāciju. Proti, “darba līguma uz noteiktu laiku noslēgšana neizsmeļ tā sekas tā parakstīšanas dienā, bet, tieši pretēji, turpina regulāri radīt sekas visa minētā līguma spēkā esamības laikā” (41). Līdz ar to jaunā tiesību norma bija piemērojama.
71. Vēl vienu piemēru situācijai, kas bija tikai provizoriska, kad jauna tiesību norma stājās spēkā, var atrast lietā Moravia Gas Storage (42). Saskaņā ar Direktīvu 2003/55/EK (43) un Direktīvu 2009/73/EK (44), ar kuru tika atcelta Direktīva 2003/55, lielākās jaunās gāzes infrastruktūras pēc pieprasījuma var atbrīvot no pienākuma nodrošināt sarunās apspriestu trešo personu piekļuvi. Atbrīvojumu piešķir kompetentā valsts iestāde, un minētā iestāde par to paziņo Komisijai, kas var pieprasīt attiecīgajai dalībvalstij grozīt vai atsaukt lēmumu par atbrīvojuma piešķiršanu. Tika atzīts, ka šis lēmums nerada nostabilizējušos situāciju, jo Komisija var pieprasīt tā grozīšanu vai atsaukšanu. Tādējādi Direktīva 2009/73, kas stājās spēkā pēc tam, kad tika pieņemts un paziņots apstrīdētais lēmums par atbrīvojuma piešķiršanu, bet pirms Komisija lika attiecīgajai dalībvalstij atcelt šo lēmumu, bija piemērojama (45).
72. Es uzskatu, ka brīdī, kad stājās spēkā Regula Nr. 1168/2012, Canadian Solar situācija vēl bija provizoriska.
73. Tas tā ir tāpēc, ka, beidzoties trīs mēnešu termiņam, līdz kuram saskaņā ar Pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunktu tā sākotnējā redakcijā bija jāveic TER noteikšana, nebija “konkretizējušās” nekādas tiesības (46).
74. Proti, saskaņā ar judikatūru šī trīs mēnešu termiņa neievērošana var izraisīt regulas, kas pieņemta procedūras beigās, atcelšanu tikai tad, ja pastāv iespēja, ka sakarā ar šo pārkāpumu minētā procedūra varēja beigties ar citādu rezultātu. Šī regula nevar tikt atcelta, pamatojoties tikai uz to, ka Padome un Komisija nav lēmusi šajā termiņā (47). No tā izriet, ka iestādes var likumīgi veikt TER noteikšanu pēc Pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta sākotnējā redakcijā paredzētā trīs mēnešu termiņa beigām (ja šī kavēšanās nav ietekmējusi procedūras rezultātu). No tā arī izriet, ka, beidzoties šim trīs mēnešu termiņam, Canadian Solar nebija automātiski jāpiešķir TER Komisijas bezdarbības dēļ.
75. Turklāt, ja Komisija būtu veikusi TER noteikšanu trīs mēnešu termiņā, šis lēmums varēja tikt grozīts vēlākā procedūras posmā, pēc šī termiņa beigām (48). No tā izriet, ka, beidzoties trīs mēnešu termiņam, nav radīta galīga situācija. Līdzīgi lietā Moravia Gas Storage iemesls, kādēļ, pieņemot valsts lēmumu par atbrīvojuma noteikšanu, nebija radīta galīga situācija, bija tas, ka Komisija lēmumu vēl varēja apstrīdēt vēlākā procedūras posmā (49).
76. Tādējādi Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 159.–166. punktā konstatējot, ka brīdī, kad stājās spēkā Regula Nr. 1168/2012, Canadian Solar atradās provizoriskā situācijā.
77. Līdz ar to saskaņā ar šo secinājumu 66. punktā minēto judikatūru iespēja pagarināt Regulas Nr. 1168/2012 1. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzēto termiņu, līdz kuram ir jāveic TER noteikšana, ir jāattiecina uz izmeklēšanu, kā rezultātā tika pieņemta apstrīdētā regula.
78. Otrkārt, Regulas Nr. 1168/2012 1. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir noteikts – ja tiek piemērota pārbaude izlases veidā, iestādēm ir pienākums veikt noteikšanu tikai tad, ja TER pieprasījumu ir iesnieguši izlasē iekļautie ražotāji vai ražotāji, kas ir saņēmuši individuālas dempinga starpības aprēķinu atbilstīgi Pamatregulas 17. panta 3. punktam. Iestādēm nav pienākuma izskatīt tādus TER pieprasījumus, kurus iesnieguši izlasē neiekļauti ražotāji, ja vien tiem nav veikts individuālas dempinga starpības aprēķins atbilstīgi Pamatregulas 17. panta 3. punktam (50).
79. Manuprāt, Regulas Nr. 1168/2012 1. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir materiālo tiesību norma, jo saskaņā ar to izlasē neiekļautajiem ražotājiem tiek liegtas tiesības uz to iesniegto TER pieprasījumu izskatīšanu, ja vien tiem nav veikts individuālas dempinga starpības aprēķins atbilstīgi Pamatregulas 17. panta 3. punktam. Kā materiālo tiesību normu to saskaņā ar šo secinājumu 66. punktā minēto judikatūru nebūtu jāattiecina uz situācijām, kas, tai stājoties spēkā, vēl bija provizoriskas, kāda, piemēram, bija Canadian Solar situācija (51). Taču saskaņā ar šo pašu judikatūru tā tomēr bija piemērojama, jo no Regulas Nr. 1168/2012 2. panta noteikumiem skaidri izriet, ka “šī regula”, proti, visas tās normas, “no 2012. gada 15. decembra attiecas uz visām jau notiekošām izmeklēšanām”.
80. Līdz ar to Regulas Nr. 1168/2012 1. panta 1. punkta b) apakšpunkts attiecās uz izmeklēšanu, kuras rezultātā tika pieņemta apstrīdētā regula.
81. Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 166. punktā ir pareizi secinājusi, ka, tā kā 2012. gada 15. decembrī Canadian Solar bija provizoriskā situācijā, Regula Nr. 1168/2012 bija piemērojama.
82. Ceturtkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējas celto iebildi par Regulas Nr. 1168/2012 2. panta prettiesiskumu nevar atbalstīt. Canadian Solar uzskata, ka ar šo tiesību normu tiek pārkāpti tiesiskās noteiktības un atpakaļejoša spēka aizlieguma principi. Taču atbilstoši judikatūrai tiesiskās noteiktības princips izņēmuma kārtā pieļauj Savienības tiesību akta stāšanos spēkā pirms tā publicēšanas dienas, ja ir ievērota ieinteresēto personu tiesiskā paļāvība (52). Tiesiskās paļāvības aizsardzības princips parasti neliedz piemērot jaunas tiesību normas tādu situāciju sekām nākotnē, kas ir radušās saskaņā ar iepriekšējām tiesībām (53), un šajā gadījumā Canadian Solar nav paskaidrojusi, kāpēc Vispārējā tiesa būtu kļūdījusies, pārsūdzētā sprieduma 168. punktā konstatējot, ka laikā, kad tika uzsākta izmeklēšana, apelācijas sūdzības iesniedzēja varēja un tai vajadzēja paredzēt, ka tiks pieņemta Regula Nr. 1168/2012. Tādējādi Vispārējā tiesa, pārsūdzētā sprieduma 154. punktā konstatējot, ka Regula Nr. 1168/2012 ir likumīga, nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.
83. Apelācijas sūdzības iesniedzējas celtā iebilde par prettiesiskumu un trešā apelācijas sūdzības pamata pirmā daļa, manuprāt, būtu jānoraida.
3) Trešā apelācijas sūdzības pamata otrā daļa
84. Trešā apelācijas sūdzības pamata otrajā daļā Canadian Solar apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, konstatējot, ka tas, ka nav veikta TER noteikšana, apstrīdēto regulu nav padarījis par spēkā neesošu.
85. Manuprāt, trešā apelācijas sūdzības pamata otrā daļa ir jānoraida.
86. Pirmkārt, no šo secinājumu 77. punkta izriet, ka iestādēm nebija pienākuma veikt TER noteikšanu Pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta sākotnējā redakcijā paredzētajā trīs mēnešu termiņā, jo bija piemērojams Regulā Nr. 1168/2012 noteiktais astoņu mēnešu termiņš. Līdz ar to fakts, ka iestādes nenoteica TER sākotnējā termiņā, nevar apstrīdēto regulu padarīt par spēkā neesošu. Vispārējā tiesa, pārsūdzētā sprieduma 163. punktā atzīstot, ka tas, ka iestādes nav ievērojušas šo termiņu, nepadara apstrīdēto regulu par spēkā neesošu, nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.
87. Turklāt, manuprāt, iestādēm nebija pienākuma veikt noteikšanu saistībā ar Canadian Solar iesniegto TER pieprasījumu. Tas ir tādēļ, kā minēts šo secinājumu 80. punktā, ka bija piemērojams Regulas Nr. 1168/2012 1. panta 1. punkta b) apakšpunkts, ar ko Pamatregulas 2. panta 7. punkts tika grozīts tādējādi, ka noteikšana ir jāveic tikai attiecībā uz izlasē iekļauto ražotāju vai ražotāju, kuriem ir veikts individuālas dempinga starpības aprēķins, iesniegtajiem TER pieprasījumiem. Tā kā Canadian Solar nebija iekļauta izlasē un tai netika veikts individuālas dempinga starpības aprēķins, iestādēm nebija pienākuma veikt noteikšanu saistībā ar tās TER pieprasījumu. Tādējādi Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 170. punktā pareizi konstatēja, ka Canadian Solar nav nekādu tiesību uz tās TER pieprasījuma izskatīšanu. Līdz ar to fakts, ka iestādes neveica šo konstatēšanu, nevar padarīt par spēkā neesošu apstrīdēto regulu.
88. Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentu, ka tā nevar apstrīdēt to, ka Komisija nav veikusi TER noteikšanu, nevar pieņemt. Šo bezdarbību Canadian Solar apstrīdēja prasības par apstrīdētās regulas atcelšanu ietvaros, un Vispārējā tiesa to pienācīgi izskatīja pārsūdzētā sprieduma 149.–170. punktā. Tā ir apstrīdēta Tiesā un izskatīta šajos secinājumos.
89. Līdz ar to Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, konstatējot, ka tas, ka iestādes nav veikušas noteikšanu attiecībā uz Canadian Solar iesniegto TER pieprasījumu, nepadara apstrīdēto regulu par spēkā neesošu.
90. Es secinu, ka trešais apelācijas sūdzības pamats ir jānoraida.
B. Ceturtais apelācijas sūdzības pamats
1. Lietas dalībnieku argumenti
91. Ceturtais apelācijas sūdzības pamats ir sadalīts divās daļās.
92. Ceturtā apelācijas sūdzības pamata pirmajā daļā Canadian Solar apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, ar pārsūdzētā sprieduma 205.–217. punktu ļaujot iestādēm noteikt antidempinga maksājumu tādā līmenī, lai kompensētu ne tikai importa par dempinga cenām radītos zaudējumus, bet arī citu zināmu faktoru radītos zaudējumus. Šajā nozīmē Canadian Solar, pirmkārt, norāda, ka, nosakot antidempinga maksājuma apmēru, iestādes nedrīkst ņemt vērā šo citu faktoru ietekmi, pat ja tie neizjauc cēloņsakarību starp Savienības ražošanas nozarei nodarītajiem zaudējumiem un importu par dempinga cenām. Pretējā gadījumā Savienības ražošanas nozarei tiktu nodrošināta tāda aizsardzība, kas pārsniedz nepieciešamo. Tādējādi Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, ka iestādēm nav jāņem vērā šo citu faktoru ietekme tikai tad, ja tie izjauc cēloņsakarību. Otrkārt, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu, konstatēdama, ka, nosakot antidempinga maksājuma apmēru, iestādēm nebija pienākuma izslēgt trīs citu zināmo konkrēto faktoru (proti, to, ka Savienības ražotāji iegādājas attiecīgo ražojumu tālākpārdošanai Savienības tirgū kā savu, atbalsta shēmu samazinājumus dalībvalstīs un finanšu krīzi) ietekmi, jo šie faktori neizjauca cēloņsakarību.
93. Ceturtā apelācijas sūdzības pamata otrajā daļā Canadian Solar apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 202. un 205. punktā konstatējot, ka apelācijas sūdzības iesniedzējam ir jāpierāda citu faktoru, kas nav imports par dempinga cenām, kvantitatīvā ietekme.
94. Padome uzskata, ka ceturtā apelācijas sūdzības pamata pirmā daļa ir jānoraida kā nepamatota, un lūdz Tiesu aizstāt pārsūdzētā sprieduma 191.–193. punktā minētos pamatus un noteikt, ka zaudējumu noteikšana saskaņā ar Pamatregulas 3. pantu un kaitējuma starpības aprēķināšana saskaņā ar tās 9. panta 4. punktu ir divi atsevišķi jautājumi.
95. Pakārtoti Padome apgalvo, ka ceturtā apelācijas sūdzības pamata pirmā daļa ir jānoraida kā daļēji nepieņemama un pilnībā nepamatota. Pirmkārt, Padome apgalvo, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas arguments, ka Vispārējā tiesa esot kļūdījusies, konstatējot, ka 92. punktā minēto trīs citu zināmo faktoru ietekme ir nenozīmīga, ir nepieņemams, jo tas ir jautājums par faktu. Otrkārt, Padome apgalvo, ka apelācijas sūdzības ceturtā pamata pirmā daļa nav pamatota, jo pretēji tam, ko apgalvo Canadian Solar, Vispārējā tiesa neuzskatīja, ka iestādēm ir pienākums noteikt antidempinga maksājumu tādā līmenī, lai kompensētu tikai tos zaudējumus, ko ir radījis imports par dempinga cenām. Vispārējā tiesa arī neesot pieļāvusi kļūdu, konstatējot, ka trīs citi iepriekš minētie zināmie faktori ir nenozīmīgi.
96. Padome arī apgalvo, ka ceturtā apelācijas sūdzības pamata otrā daļa nav pamatota.
97. Komisija uzskata, ka ceturtā pamata pirmā daļa ir neefektīva un pakārtoti – nav pamatota. Tā esot neefektīva, jo Vispārējā tiesa nav uzskatījusi, ka, nosakot antidempinga maksājuma summu, iestādēm ir pienākums veikt attiecināšanas analīzi un neattiecināšanas analīzi. Pakārtoti, ja Tiesa uzskatītu, ka Vispārējā tiesa ir noteikusi, ka, lai noteiktu antidempinga maksājuma summu, šīs analīzes ir jāveic, Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, un tā lūdz aizstāt pamatus šajā ziņā (54).
98. Komisija apgalvo, ka ceturtā apelācijas sūdzības pamata otrā daļa nav pamatota. Tas it īpaši izrietot no fakta, ka neesot pamatota šī apelācijas sūdzības pamata pirmā daļa.
2. Vērtējums
99. Ceturtajā apelācijas sūdzības pamatā Canadian Solar apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, ļaujot iestādēm noteikt antidempinga maksājumu tādā līmenī, lai kompensētu ne tikai importa par dempinga cenām radītos zaudējumus, bet arī citu zināmo faktoru radītos zaudējumus, un nepamatoti pārnesot pierādīšanas pienākumu.
a) Pieņemamība
100. Kā minēts šo secinājumu 92. punktā, Canadian Solar apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir kļūdījusies, konstatēdama, ka, nosakot antidempinga maksājuma summu, iestādēm netika prasīts izslēgt trīs citu zināmo konkrēto faktoru ietekmi, jo šie citi faktori neizjauca cēloņsakarību starp Savienības ražošanas nozarei nodarītajiem zaudējumiem un importu par dempinga cenām. Padome apgalvo, ka šis arguments nav pieņemams, jo tas ir jautājums par faktu.
101. Manuprāt, šī iebilde par nepieņemamību ir jānoraida.
102. Jautājums par to, vai konkrēta zināma faktora, kas nav imports par dempinga cenām, ietekmi var uzskatīt par tik “nenozīmīgu”, lai tas neizjauktu cēloņsakarību starp Savienības ražošanas nozarei nodarītajiem zaudējumiem un importu par dempinga cenām, ir jautājums par faktu juridisko kvalifikāciju, nevis jautājums par faktu. Kā tādu to var pārbaudīt Tiesa (55).
b) Par lietas būtību
1) Ceturtā apelācijas sūdzības pamata pirmā daļa
i) Ievads
103. Pamatregulas 3. panta 1. punktā ir noteikts, ka Savienības ražošanas nozarei nodarītajiem zaudējumiem ir jābūt “būtiskiem”. Saskaņā ar minētās regulas 3. panta 2. punktu, lai noteiktu, vai Savienības ražošanas nozarei nodarītie zaudējumi ir būtiski, pirmkārt, ir jāņem vērā importa par dempinga cenām apjoms un ietekme uz cenām Eiropas Savienībā un, otrkārt, šāda importa turpmākā ietekme uz Savienības ražošanas nozari.
104. Attiecībā uz importa par dempinga cenām ietekmi uz Savienības ražošanas nozari Pamatregulas 3. panta 6. punktā ir prasīts parādīt, ka šī importa apjoma un/vai cenas līmeņi “ir ietekmējuši [Savienības] ražošanas nozari [..] un ka šī ietekme ir vērojama tādā pakāpē, ka to var dēvēt par būtisku ietekmi”. Šo analīzi sauc par “attiecināšanas analīzi” (56).
105. Turklāt faktori, kas nav imports par dempinga cenām, var sekmēt Savienības ražošanas nozarei radītos zaudējumus. Piemēram, saskaņā ar apstrīdēto regulu finanšu krīze un tās sekas attiecībā uz finansējuma pieejamību zināmā mērā ietekmēja Savienības saules enerģijas ražošanas nozari, kas ir kapitālietilpīga (57). Atbilstīgi Pamatregulas 3. panta 7. punktam “pārbauda arī citus zināmos faktorus, ne tikai importu par dempinga cenām [..], lai nodrošinātu to, ka saskaņā ar 6. punktu šādu pārējo faktoru radītie zaudējumi netiek saistīti ar importu par dempinga cenām”. Šo analīzi sauc par “neattiecināšanas analīzi” (58).
106. Atbilstīgi pastāvīgajai judikatūrai iestādēm ir jāpārbauda, vai šo citu faktoru ietekme nevarēja izjaukt cēloņsakarību starp attiecīgo importu, no vienas puses, un Savienības ražošanas nozarei nodarītajiem zaudējumiem, no otras puses. Tām ir arī jāpārliecinās, ka zaudējumi, ko radījuši šie citi faktori, netiek ņemti vērā zaudējumu noteikšanā Pamatregulas 3. panta 7. punkta izpratnē, un līdz ar to, ka noteiktais antidempinga maksājums nepārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai kompensētu importa par dempinga cenām radītos zaudējumus. Taču, ja iestādes konstatē, ka, neraugoties uz šādiem faktoriem, importa par dempinga cenām radītie zaudējumi ir būtiski saskaņā ar Pamatregulas 3. panta 1. punktu, ir jāpierāda cēloņsakarība starp šo importu un radītajiem zaudējumiem Savienības ražošanas nozarei (59).
107. Ceturtā apelācijas sūdzības pamata pirmajā daļā Canadian Solar apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 205.–217. punktā ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, ļaujot iestādēm noteikt antidempinga maksājumu tādā līmenī, lai kompensētu ne tikai importa par dempinga cenām radītos zaudējumus, bet arī citu zināmu faktoru radītos zaudējumus.
ii) Vai antidempinga maksājumam būtu jākompensē tikai zaudējumi, kas tiek saistīti ar importu par dempinga cenām, bet ne zaudējumi, kas tiek saistīti ar citiem zināmiem faktoriem?
108. Es uzskatu, ka, nosakot antidempinga maksājuma apmēru, iestādēm nav pienākuma ņemt vērā savus konstatējumus neattiecināšanas analīzē, kas veikta saskaņā ar Pamatregulas 3. panta 7. punktu.
109. Pirmkārt, tas izriet no Pamatregulas 3. panta 6. un 7. punkta un 9. panta 4. punkta redakcijas.
110. Šo secinājumu 104. un 105. punktā minētās attiecināšanas un neattiecināšanas analīzes tiek veiktas, lai pārliecinātos, ka Savienības ražošanas nozarei nodarītos zaudējumus ir radījis imports par dempinga cenām, kas līdzās dempinga pastāvēšanai, zaudējumiem un Savienības interesēm iejaukties ir viens no nosacījumiem, lai piemērotu antidempinga maksājumu (60). Pamatregulas 3. panta 6. punktā ir noteikts, ka pierādīt, “ka imports par dempinga cenām rada zaudējumus šīs [r]egulas nozīmē”, tas ir pierādīt, ka importa par dempinga cenām apjoma un/vai cenas līmeņi “ir ietekmējuši” Savienības ražošanas nozari, proti, ka Savienības ražošanas nozarei radītie zaudējumi ir attiecināmi uz importu par dempinga cenām. Turpretim minētās regulas 3. panta 7. punktā ir prasīts pierādīt, ka uz citiem faktoriem, kas nav imports par dempinga cenām, attiecināmie “[zaudējumi] netiek saistīti ar importu par dempinga cenām”, vai, Tiesas un Vispārējās tiesas vārdiem runājot, pierādīt, ka šo pārējo faktoru ietekme nav tik liela, lai izjauktu cēloņsakarību starp Savienības ražošanas nozarei radītajiem zaudējumiem un importu par dempinga cenām (61).
111. Saskaņā ar Pamatregulas 3. panta 6. punktu cēloņsakarība starp Savienības ražošanas nozarei nodarītajiem zaudējumiem un importu par dempinga cenām tiek uzskatīta par pierādītu, ja zaudējumi, kas ir attiecināmi uz importu par dempinga cenām, ir “būtiski”. Šajā nozīmē, ja zaudējumi, kas tiek saistīti ar importu par dempinga cenām, ir “būtiski”, nav nozīmes tam, ka pastāv arī zaudējumi, kuri tiek saistīti ar citiem faktoriem, kas nav imports par dempinga cenām (62).
112. Attiecībā uz antidempinga maksājuma apmēru tam saskaņā ar Pamatregulas 9. panta 4. punkta pēdējo teikumu ir jābūt “pietiek[amam], lai novērstu kaitējumu Savienības ražošanas nozarei”. Šis teikums būtu jālasa kopā ar šīs normas pirmajā teikumā veikto atsauci uz “[dempinga] radītā kaitējuma esību” (63). Līdz ar to antidempinga maksājumam ir jānovērš zaudējumi, ko “radījis” imports par dempinga cenām Pamatregulas 3. panta 6. un 7. punkta izpratnē. No tā izriet, ka ar antidempinga maksājumu var novērst zaudējumus, kuri tiek saistīti ar citiem faktoriem, kas nav imports par dempinga cenām, ja zaudējumi, kuri tiek saistīti ar importu par dempinga cenām, ir būtiski, jo tādā gadījumā tiek uzskatīts, ka Savienības ražošanas nozarei nodarītos zaudējumus “ir radījis” imports par dempinga cenām.
113. Ja tāds nebūtu bijis Savienības likumdevēja nolūks, tad Pamatregulas 9. panta 4. punktā būtu prasīts, lai antidempinga maksājums novērstu kaitējumu, “kas tiek saistīts” ar importu par dempinga cenām, nevis minēta atsauce uz “tā radīto” kaitējumu. Šajā nozīmē es norādu, ka formulējums “tiek saistīti ar” ir izmantots minētās regulas 3. panta 7. punktā, taču tas nav izmantots tās 9. panta 4. punktā. Jānorāda arī, ka pēdējā minētajā tiesību normā nav atsauces uz pirmo.
114. To apstiprina šo secinājumu 106. punktā minētā judikatūra. Saskaņā ar šo judikatūru iestāžu pienākums ir pārbaudīt, vai, nosakot zaudējumus Pamatregulas 3. panta 7. punkta izpratnē, nav ņemti vērā zaudējumi, kas ir attiecināmi uz citiem zināmiem faktoriem. Tā kā, kā paskaidrots iepriekš, šī tiesību norma attiecas uz cēloņsakarības pierādīšanu starp Savienības ražošanas nozarei nodarītajiem zaudējumiem un importu par dempinga cenām, tas nozīmē, ka saskaņā ar šo judikatūru iestādēm ir pienākums pārbaudīt, vai, nosakot cēloņsakarību, nav ņemti vērā zaudējumi, kas attiecināmi uz citiem zināmiem faktoriem. Saskaņā ar minēto judikatūru iestādēm netiek prasīts pārbaudīt, vai zaudējumi, kas ir attiecināmi uz šiem citiem zināmajiem faktoriem, nav ņemti vērā, nosakot antidempinga maksājumu. Būtu arī jāuzsver, ka Tiesas un Vispārējās tiesas paziņojumam, ka antidempinga maksājums nedrīkst “pārsniegt to, kas ir nepieciešams, lai kompensētu zaudējumus, kurus ir radījis imports par dempinga cenām”, uzreiz seko apgalvojums, ka, lai noteiktu cēloņsakarību, pietiek ar to, ka zaudējumi, kas tiek saistīti ar importu par dempinga cenām, ir būtiski. (64)
115. Otrkārt, ir taisnība, ka saskaņā ar judikatūru Pamatregulas 3. panta 7. punkta mērķis ir nodrošināt, lai Savienības ražošanas nozarei netiktu nodrošināta tāda aizsardzība, kas pārsniedz nepieciešamo (65). Tomēr no tā neizriet, ka antidempinga maksājumam būtu jākompensē tikai zaudējumi, kas ir saistīti ar importu par dempinga cenām.
116. Šajā nozīmē būtu jāatsaucas uz ģenerāladvokātes V. Trstenjakas [V. Trstenjak] secinājumiem lietā Moser Baer (66). Minētā lieta attiecās uz prasību atcelt regulu, ar ko bija noteikts galīgais kompensācijas maksājums Indijas izcelsmes ierakstāmu kompaktdisku importam (67). Padome pārbaudīja vēl viena zināma faktora – proti, ka Savienības ražotāji, iespējams, ir maksājuši pārmērīgi lielas atlīdzības, – ietekmi un konstatēja, ka šis cits faktors neizjauca cēloņsakarību starp Savienības ražošanas nozarei nodarītajiem zaudējumiem un subsidēto importu. Tas tā bija, jo, pirmkārt, šīs atlīdzības maksāja ne tikai Savienības ražotāji, bet arī Indijas ražotāji eksportētāji un, otrkārt, tās tika maksātas jau pirms tam, kad subsidētais imports kļuva būtisks. Ģenerāladvokāte V. Trstenjaka bija vienisprātis ar Padomi, ka atlīdzību maksāšanas dēļ cēloņsakarība netika pārtraukta. Taču, pēc viņas domām, tas tomēr nenozīmēja, ka antidempinga maksājums bija likumīgs. Ģenerāladvokātes V. Trstenjakas vārdiem runājot, “nosakot kaitējuma novēršanas līmeni, var būt nepieciešams ņemt vērā faktorus, kas gan neizjauc cēloņsakarību starp subsidēto importu un kaitējumu, bet var ietekmēt kaitējuma novēršanas līmeņa apmēru” (68).
117. Lai pamatotu šo apgalvojumu, ģenerāladvokāte V. Trstenjaka atsaucās uz Regulas Nr. 2026/97 15. panta 1. punkta pēdējā teikumā paredzēto noteikumu par “mazāku maksājumu” vai – attiecībā uz antidempinga pasākumiem – pēdējo teikumu Pamatregulas 9. panta 4. punktā. Saskaņā ar šo pēdējo tiesību normu (69) “antidempinga maksājumu apmērs nepārsniedz konstatēto dempinga starpību, bet tam vajadzētu būt mazākam par dempinga starpību, ja ar to pietiek, lai novērstu kaitējumu [Savienības] ražošanas nozarei”. Tādējādi, ja dempinga (subsīdijas) starpība pārsniedz kaitējuma starpību, lai noteiktu antidempinga (kompensācijas) maksājumu likmi, izmanto kaitējuma starpību. Pēc ģenerāladvokātes V. Trstenjakas domām, tā kā “noteikumu par mazākām muitas nodevām mērķis katrā ziņā nav šādā gadījumā nodrošināt [Savienības] rūpniecībai aizsardzību, kas pārsniedz vajadzīgo līmeni”, nosakot kompensācijas maksājumu, var ņemt vērā faktorus, kas nav subsidēts imports, kā minēts iepriekšējā punktā (70).
118. Taču lietā Moser Baer ģenerāladvokāte V. Trstenjaka uzskatīja, ka Padomei nebija pienākuma ņemt vērā atlīdzību maksāšanas radīto ietekmi, aprēķinot kaitējuma novēršanas līmeni, jo šīs atlīdzības bija jāmaksā ne tikai Savienības ražotājiem, bet arī Indijas ražotājiem eksportētājiem (71).
119. Spriedumā lietā Moser Baer Tiesa konstatēja, pirmkārt, ka atlīdzību maksāšanas dēļ nav pārtraukta cēloņsakarība starp kaitējumu un subsidēto importu, jo šis faktors pastāvēja, pirms subsidētais imports bija kļuvis ievērojams, un, otrkārt, ka šo atlīdzību maksāšana nevarēja ietekmēt cenu samazinājuma līmeņa aprēķinu, jo tās ietekmēja gan cenas Savienībā, gan importa cenas (72).
120. Līdz ar to Tiesa neatsaucās uz šo secinājumu 116. un 117. punktā analizēto noteikuma par “mazāku maksājumu” mērķi. Jāatzīst, ka Tiesa būtu varējusi vienīgi konstatēt, ka cēloņsakarība nav pārtraukta, neturpinot pārbaudīt, vai iespējami pārmērīgie atlīdzību maksājumi ir ietekmējuši cenu samazinājuma līmeni. Tomēr lietā Moser Baer bija skaidrs, ka citi zināmie faktori cenu samazinājuma līmeni nebija ietekmējuši.
121. Es piekrītu ģenerāladvokātei V. Trstenjakai (73), ka noteikuma par “mazāku maksājumu” mērķis ir nodrošināt, lai Savienības ražošanas nozarei netiktu nodrošināta tāda aizsardzība, kas pārsniedz nepieciešamo. Taču Pamatregulas 9. panta 4. punktā ir prasīts, lai antidempinga maksājums tiktu balstīts uz kaitējuma starpību tikai tad, ja šī starpība ir mazāka nekā dempinga starpība. Šāda noteikuma par “mazāku maksājumu” piemērošana nodrošina, ka sniegtā aizsardzība nepārsniedz nepieciešamo.
122. Būtu arī jānorāda, ka Pamatregulas 9. panta 4. punktā netiek prasīts, lai ar antidempinga maksājumu tiktu novērsts tikai tas kaitējums, kas tiek saistīts ar importu par dempinga cenām. Kā minēts šo secinājumu 113. punktā, šajā normā ir prasīts novērst importa par dempinga cenām radīto kaitējumu, nevis kaitējumu, kas tiek saistīts art importu par dempinga cenām. Pamatregulas 9. panta 4. punktā arī nav atsauces uz šīs regulas 3. panta 7. punktu.
123. Treškārt, ir jāuzsver, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nav minējusi nevienu gadījumu, kad antidempinga maksājums ir ticis atcelts, jo ar to ir kompensēti zaudējumi, kuri ir tikuši saistīti ar citu faktoru, kas nav imports par dempinga cenām. Spriedums lietā Allied Corporation (74), uz kuru Canadian Solar atsaucās pirmajā instancē un saistībā ar pretapelācijas sūdzību, neliek apšaubīt iepriekš minēto argumentāciju.
124. Lietā Allied Corporation Tiesa atcēla regulu, ar ko bija piemērots galīgais antidempinga maksājums, pamatojoties uz to, ka Padome, kura konstatēja, ka citi faktori, kas nav imports par dempinga cenām, bija sekmējuši Savienības ražošanas nozarei radītos zaudējumus, nebija pārbaudījusi, vai piemērotā antidempinga maksājuma summa bija “nepieciešama, lai novērstu kaitējumu” (75).
125. Taču lietā Allied Corporation Padome bija noteikusi antidempinga maksājuma dempinga starpības līmeni, nepārbaudot, vai kaitējuma starpība bija mazāka nekā dempinga starpība. Līdz ar to apstrīdēto regulu atcēla, pamatojoties uz to, ka Padome nebija pārliecinājusies, vai bija piemērots noteikums par “mazāku maksājumu”. Šo regulu neatcēla tāpēc, ka, nosakot antidempinga maksājuma apmēru, Padome nebija izslēgusi kaitējumu, kas tika saistīts ar citiem zināmiem faktoriem.
126. Jāpiebilst, ka lietā Gold East Paper Vispārējā tiesa noraidīja pamatu, kurā tika apgalvots, ka “Savienības iestādes nav pārliecinājušās par to, vai kaitējums, kura pamatā ir citi faktori, nevis dempings, nebija ņemts vērā, nosakot saistībā ar prasītāju veikto importu noteikto maksājumu apmēru”, pamatojoties uz to, ka, tā kā iestādes “ir izvērtējušas citu faktoru, kas bija zināmi un varēja radīt kaitējumu Savienības ražošanas nozarei, ietekmi un ir konstatējušas, ka neviens no tiem nevarēja izjaukt cēloņsakarību[..] starp [..] importu par dempinga cenām un savienības ražošanas nozarei nodarīto kaitējumu”, tās “ir izpildījušas nosacījumus, kas ir nepieciešami”, lai noteiktu attiecīgos aizsardzības pasākumus (76).
127. Ceturtkārt, pilnīguma labad būtu jāatzīmē, ka ne no viena Pasaules Tirdzniecības organizācijas (turpmāk tekstā – “PTO”) strīdu izšķiršanas organizācijas (turpmāk tekstā – “SIO”) ziņojuma, ko pieminēja Padome un Komisija (77), neizriet, ka Nolīgumā par 1994. gada Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību VI panta īstenošanu (turpmāk tekstā – “PTO Antidempinga nolīgums”) vai PTO Nolīgumā par subsīdijām un kompensācijas pasākumiem (turpmāk tekstā – “PTO SKP nolīgums”) ir prasība, nosakot antidempinga (kompensācijas) maksājumu, izslēgt kaitējumu, kurš tiek saistīts ar citiem faktoriem, kas nav (subsidēts) imports par dempinga cenām. Canadian Solar nav arī sniegusi attiecīgu piemēru (78). Līdz ar to SIO interpretācija atbilstu šo secinājumu 108. punktā minētajam apgalvojumam.
128. Tomēr, manuprāt, lai novērtētu apstrīdētās regulas tiesiskumu, uz šiem SIO ziņojumiem nevajadzētu atsaukties.
129. Saskaņā ar judikatūru pārskatīt Savienības tiesību normas tiesiskumu, ņemot vērā PTO nolīgumus, var tikai divos gadījumos. Pirmkārt, šāda situācija ir tad, kad Eiropas Savienības nodoms ir bijis izpildīt īpašu pienākumu, ko tā ir uzņēmusies šo nolīgumu ietvaros, un, otrkārt, tad, kad attiecīgajā Savienības tiesību aktā ir tieša atsauce uz konkrētām šo nolīgumu normām (79). Es gribētu norādīt, ka saskaņā ar judikatūru Pamatregulas normas, ciktāl iespējams, ir jāinterpretē atbilstīgi attiecīgajām Antidempinga nolīguma normām (80). Taču tas var būt tikai gadījumos, kad Savienības likumdevēja nodoms ir bijis ar pirmajām minētajām īstenot pēdējās minētās vai kad tajās ir tieša atsauce uz pēdējām minētajām (81).
130. Pamatregulas 3. panta 7. punktā un 9. panta 4. punktā nav tiešas atsauces uz PTO Antidempinga nolīgumu. Tomēr, ņemot vērā to līdzīgo formulējumu, Pamatregulas 3. panta 7. punktu var uzskatīt par tādu, ar kuru īsteno PTO Antidempinga nolīguma 3.5. pantu (82). Tomēr Pamatregulas 9. panta 4. punktu nevar uzskatīt par Savienības likumdevēja nodoma īstenot PTO Antidempinga nolīguma 9. pantu izpausmi. Saskaņā ar pēdējo minēto tiesību normu noteikums par “mazāku maksājumu” ir vienīgi “vēlams”, bet saskaņā ar pirmo minēto tiesību normu tas ir obligāts (83).
131. Es secinu, ka, nosakot antidempinga maksājumu, iestādēm nav pienākuma ņemt vērā savus konstatējumus neattiecināšanas analīzē, kas veikta saskaņā ar Pamatregulas 3. panta 7. punktu. Tām nav pienākuma noteikt šo maksājumu tādā līmenī, lai tas kompensētu tikai zaudējumus, kas tiek saistīti ar importu par dempinga cenām, bet ne tos zaudējumus, kuri tiek saistīti ar citiem zināmiem faktoriem.
132. Tagad es izvērtēšu, vai Vispārējā tiesa ir atzinusi, ka, nosakot antidempinga maksājuma apmēru, iestādēm ir pienākums ņemt vērā savus konstatējumus neattiecināšanas analīzē, kas veikta, lai noteiktu cēloņsakarību starp Savienības ražošanas nozarei nodarītajiem zaudējumiem un importu par dempinga cenām.
iii) Vai Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā atzina, ka, nosakot antidempinga maksājuma apmēru, iestādēm ir pienākums ņemt vērā savus konstatējumus neattiecināšanas analīzē?
133. Canadian Solar apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 205.–217. pantā konstatējot, ka, nosakot antidempinga maksājumu, citu zināmu faktoru ietekme ir jāņem vērā tikai tad, ja tie izjauc cēloņsakarību starp Savienības ražošanas nozarei nodarītajiem zaudējumiem un importu par dempinga cenām. Kā norāda apelācijas sūdzības iesniedzēja, šie citi faktori būtu jāņem vērā neatkarīgi no tā, vai tie izjauc šo cēloņsakarību.
134. Turpretim Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 184.–195. pantā konstatējot, ka, nosakot antidempinga maksājumu, citu zināmu faktoru ietekme ir jāņem vērā, un lūdz Tiesu aizstāt pamatus šajā ziņā. Komisija atkārto šo argumentu trešajā pretapelācijas sūdzības pamatā un lūdz Tiesu “atcelt cēloņsakarības interpretāciju Pamatregulas 3. panta izpratnē, ko pirmajā instancē sestajā pamatā sniedza Vispārējā tiesa” (84).
135. Pārsūdzētā sprieduma 178.–196. punktā Vispārējā tiesa ir norādījusi cēloņsakarības starp Savienības ražošanas nozarei nodarītajiem zaudējumiem un importu par dempinga cenām noteikšanas un antidempinga maksājuma noteikšanas principus. Minētā sprieduma 197.–218. punktā Vispārējā tiesa ir piemērojusi šos principus izskatāmajai lietai. Es, pirmkārt, pārbaudīšu, vai, kā to apgalvo Komisija, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu, norādot principus, un, otrkārt, vai, kā to apgalvo Canadian Solar, tā ir pieļāvusi kļūdu, piemērojot šos principus.
136. Uzskatu, ka, lai gan Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu, norādot principus antidempinga maksājuma summas noteikšanai, tā no šiem konstatējumiem nav izdarījusi nekādus faktiskus vai juridiskus secinājumus attiecībā uz šo lietu. Līdz ar to ceturtā apelācijas sūdzības pamata pirmā daļa būtu jānoraida.
137. Pirmkārt, es gribētu norādīt, ka pārsūdzētā sprieduma 182.–186. punktā Vispārējā tiesa atgādināja šo secinājumu 106. punktā minēto judikatūru, norādot, ka iestādēm ir pienākums pārbaudīt, ka kaitējums, kas attiecināms uz citiem zināmiem faktoriem, nav ņemts vērā, nosakot zaudējumus Pamatregulas 3. panta 7. punkta izpratnē, tā, lai piemērotais antidempinga maksājums nepārsniegtu to, kas ir nepieciešams, lai kompensētu zaudējumus, kurus ir izraisījis imports par dempinga cenām. Tomēr pārsūdzētā sprieduma 185. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka “iestādēm ir jāņem vērā konstatējumi [attiecībā uz neattiecināšanas analīzi], nosakot antidempinga maksājuma līmeni” (85).
138. Turpinot Vispārējā tiesa atgādināja noteikumu par “mazāku maksājumu”, kas minēts Pamatregulas 9. panta 4. punkta pēdējā teikumā. Pārsūdzētā sprieduma 191. punktā tā norādīja, ka “iestādēm [Pamatregulas 9. panta 4. punkta] kontekstā ir jāņem vērā secinājumi, kurus tās ir izdarījušas attiecināšanas un neattiecināšanas analīzēs”. Pretējā gadījumā, kā uzsvērts minētā sprieduma 192. punktā, rastos risks, ka piemērotie antidempinga pasākumi pārsniegtu to, kas ir nepieciešams, ņemot vērā to mērķi, proti, novērst dempinga kaitējumu radošo ietekmi. Tālāk pārsūdzētā sprieduma 193. punktā Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka tas atbilst iestāžu lēmumu pieņemšanas praksei.
139. Manuprāt, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 185., 191. un 192. punktā konstatējot, ka iestādēm, nosakot antidempinga maksājuma summu, ir pienākums ņemt vērā savus konstatējumus attiecināšanas un neattiecināšanas analīzēs. Tas izriet no šo secinājumu 131. punkta.
140. Būtu arī jānorāda, ka Vispārējās tiesas apgalvojums pārsūdzētā sprieduma 193. punktā, ka iestādes faktiski ir ņēmušas vērā attiecināšanas un neattiecināšanas analīžu rezultātus, lai noteiktu maksājuma apmēru minētajā punktā norādītajās trīs lietās (86), ir kļūdains. Proti, šajās lietās apsvērumi, uz kuriem atsaucas Vispārējā tiesa, norāda, ka, tā kā Savienības ražošanas nozarei nodarītos zaudējumus bija sekmējuši citi faktori, kas nav imports par dempinga cenām, Komisija vai Padome nolēma novērtēt zaudējumu novēršanas līmeni, par atsauces punktu ņemot cenu samazinājumu, nevis mērķa cenu samazinājumu (87). Pārsūdzētā sprieduma 193. punktā minētajā lēmumā vai regulās nav norādīts, ka, nosakot antidempinga maksājuma apmēru, būtu izslēgti zaudējumi, kas ir tikuši saistīti ar šiem citiem faktoriem. Tieši pretēji, jo divreiz ir minēts, ka ir grūti precīzi noteikt šo citu faktoru ietekmi (88).
141. Tomēr, lai gan pārsūdzētā sprieduma 185., 191., 192. un 193. punktā Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, no pastāvīgās judikatūras izriet – ja Vispārējās tiesas sprieduma pamatojumā ir atklāts Eiropas Savienības tiesību pārkāpums, bet tā rezolutīvā daļa ir balstīta uz citu tiesisko pamatojumu, apelācijas sūdzība ir jānoraida (89). Tāpēc es tagad pārbaudīšu, vai Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 197.–218. punktā piemērodama šī sprieduma 185., 191., 192. un 193. punktā norādītos principus antidempinga maksājuma apmēra noteikšanai.
142. Otrkārt, jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 206. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka iestādes, nosakot zaudējumus, katrā ziņā faktiski nav ņēmušas vērā citus zināmos faktorus. 207.–215. punktā Vispārējā tiesa pārbaudīja, vai iestādes bija izvērtējušas citu zināmo faktoru ietekmi, un apstiprināja to izdarīto secinājumu, ka šiem citiem faktoriem bija vai nu nejauša, vai, augstākais, nenozīmīga ietekme (Savienības ražotāju veiktā attiecīgā ražojuma iegāde, lai to pārdotu tālāk Eiropas Savienībā kā savu, imports no Taivānas, izejvielu cenu ietekme) (90) vai ka tiem bija ierobežota ietekme (iepirkuma tarifu samazināšana) (91), vai arī ka tiem bija zināma ietekme, kas tomēr neizjauca cēloņsakarību (finanšu krīze) (92). 216. un 217. punktā Vispārējā tiesa atzina, ka iestādes ir pareizi konstatējušas, ka šo citu faktoru ietekme ir nenozīmīga un ka līdz ar to tā neizjauca cēloņsakarību starp Savienības ražošanas nozarei nodarītajiem zaudējumiem un importu par dempinga cenām. Līdz ar to Vispārējā tiesa secināja, ka iestāžu “novērtējums[, kas veikts] saskaņā ar [pamat]regulas 9. panta 4. punktu” arī bija pareizs.
143. Man šķiet, ka Vispārējā tiesa ir tikai pārbaudījusi, vai iestādes ir pareizi secinājušas, ka citi zināmie faktori nav izjaukuši cēloņsakarību starp Savienības ražošanas nozarei radītajiem zaudējumiem un importu par dempinga cenām. Secinājusi, ka iestāžu konstatējumi ir bijuši pareizi, Vispārējā tiesa nepārbaudīja, vai, nosakot antidempinga maksājuma apmēru, iestādēm nebūtu bijuši jāņem vērā šie citi faktori, pat ja tie nebija izjaukuši cēloņsakarību. Tādēļ Vispārējā tiesa no saviem konstatējumiem pārsūdzētā sprieduma 185. un 191.–193. punktā nav izdarījusi nekādus faktiskus vai juridiskus secinājumus attiecībā uz šo lietu. Es gribētu arī uzsvērt, ka pārsūdzētā sprieduma 201. punktā Vispārējā tiesa atzina, ka iestādēm nav pienākuma kvantitatīvi izvērtēt citu zināmo faktoru ietekmi, kas būtu nepieciešams priekšnoteikums, ja, nosakot antidempinga maksājuma līmeni, šie faktori būtu jāņem vērā.
144. Es secinu, ka, lai gan Vispārējā tiesa ir kļūdaini norādījusi, ka, lai noteiktu antidempinga maksājuma līmeni, iestādēm ir pienākums ņemt vērā Pamatregulas 3. panta 6. un 7. punkta nolūkā veikto attiecināšanas un neattiecināšanas analīžu rezultātus, tā ir pareizi nospriedusi, ka šajā gadījumā, lai noteiktu antidempinga maksājuma līmeni, citi galvenie zināmie faktori nebija jāņem vērā.
145. Pilnīguma labad es gribētu arī norādīt, ka attiecībā uz jautājumu par to, vai citi galvenie zināmie faktori izjauc cēloņsakarību starp Savienības ražošanas nozarei nodarītajiem zaudējumiem un importu par dempinga cenām, Canadian Solar neapgalvoja, ka iestādes ir pieļāvušas acīmredzamu kļūdu vērtējumā (93).
146. Līdz ar to ceturtā apelācijas sūdzības pamata pirmā daļa būtu jānoraida un Komisijas lūgums attiecībā uz pamatu aizstāšanu būtu jāapmierina.
2) Ceturtā apelācijas sūdzības pamata otrā daļa
147. Ceturtā apelācijas sūdzības pamata otrajā daļā Canadian Solar norāda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 202. un 205. punktā konstatējot, ka apelācijas sūdzības iesniedzējai ir jāpierāda citu zināmo faktoru kvantitatīvā ietekme.
148. Manuprāt, ceturtā apelācijas sūdzības pamata otrā daļa būtu jānoraida. Tā ir neefektīva, jo no šo secinājumu 131. punkta izriet, ka iestādēm nav pienākuma noteikt antidempinga maksājumu tādā līmenī, lai kompensētu tikai zaudējumus, kas tiek saistīti ar importu par dempinga cenām.
149. Es secinu, ka apelācijas sūdzības ceturtais pamats būtu jānoraida un ka ir jānoraida arī pati apelācijas sūdzība.
VI. Tiesāšanās izdevumi
150. Atbilstoši Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.
151. Atbilstoši Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz šī reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kam nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā nolēmums Canadian Solar ir nelabvēlīgs un Padome ir prasījusi piespriest tai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, Canadian Solar būtu jāpiespriež atlīdzināt Padomes tiesāšanās izdevumus.
152. Atbilstoši Tiesas Reglamenta 140. panta 1. punktam, kas piemērojams arī apelācijas tiesvedībā saskaņā ar šī reglamenta 184. panta 1. punktu, dalībvalstis un iestādes, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Šajā lietā Komisija, kura bija persona, kas iestājusies lietā pirmajā instancē, sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
VII. Secinājumi
153. Tādēļ uzskatu, ka Tiesai būtu:
– jānoraida apelācijas sūdzība;
– jāpiespriež Canadian Solar Emea GmbH, Canadian Solar Manufacturing (Changshu), Inc., Canadian Solar Manufacturing (Luoyang), Inc., CSI Cells Co. Ltd un CSI Solar Power (China), Inc. atlīdzināt Eiropas Savienības Padomes tiesāšanās izdevumus;
– jāpiespriež Eiropas Komisijai segt savus tiesāšanās izdevumus pašai.