Lieta C‑427/07
Eiropas Kopienu Komisija
pret
Īriju
Valsts pienākumu neizpilde – Projektu ietekmes uz vidi novērtējums – Direktīva 85/337/EEK – Iespēja vērsties tiesā – Direktīva 2003/35/EK
Sprieduma kopsavilkums
1. Vide – Noteiktu projektu ietekmes uz vidi novērtējums – Direktīva 85/337
(Padomes Direktīvas 85/337, kas grozīta ar Direktīvu 97/11, 2. panta 1. punkts, 4. panta 2. punkts un II pielikuma 10. punkta e) apakšpunkts)
2. Iestāžu akti – Direktīvas – Dalībvalstu īstenota izpilde
(Padomes Direktīvas 85/337, kas grozīta ar Direktīvu 2003/35, 10.a pants un Padomes Direktīvas 96/61, kas grozīta ar Direktīvu 2003/35, 15.a pants)
3. Prasība sakarā ar valsts pienākumu neizpildi – Valsts pienākumu neizpildes pierādījums – Komisijas pienākums – Pieņēmumi – Nepieļaujamība – Dalībvalstīm ar direktīvu uzlikta pienākuma informēt neievērošana – Sekas
(EKL 10. un 226. pants)
1. Atbilstoši Direktīvas 85/337 par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu, kas grozīta ar Direktīvu 97/11, 4. panta 2. punktam dalībvalstis attiecībā uz II pielikumā uzskaitītajiem projektiem vai nu attiecībā uz katru gadījumu, vai arī, pamatojoties uz limitiem vai kritērijiem, nosaka, vai šo projektu ietekme uz vidi ir jānovērtē. Atbilstoši šim pašam noteikumam dalībvalstis var arī nolemt piemērot šīs abas procedūras.
Lai gan dalībvalstīm tādējādi tiek piešķirta rīcības brīvība noteikt konkrētus projektu veidus, kuriem ir jāveic novērtējums, vai arī tās var noteikt kritērijus un/vai robežvērtības, kas ir jāievēro, šo rīcības brīvību ierobežo Direktīvas 85/337 redakcijā ar grozījumiem 2. panta 1. punktā noteiktais pienākums – novērtēt ietekmi uz vidi tiem projektiem, kuriem var būt būtiska ietekme uz vidi, īpaši ņemot vērā to raksturu, lielumu vai atrašanās vietu. Dalībvalsts, kas noteiktu kritērijus vai robežvērtības tādā līmenī, kas praksē jau iepriekš kādu projektu kategoriju pilnībā atbrīvotu no pienākuma novērtēt ietekmi uz vidi, pārsniegtu rīcības brīvību, kas tai ir, izņemot, ja visus atbrīvotos projektus varētu, tos novērtējot kopumā, uzskatīt par tādiem, kuriem nevar būt nozīmīga ietekme uz vidi.
Šajā sakarā, pakļaujot privātu ceļu būves projektus to ietekmes uz vidi novērtējumam tikai tad, ja šie projekti ir daļa no citiem projektiem, kas ietilpst minētās direktīvas piemērošanas jomā un uz kuriem pašiem attiecas novērtēšanas pienākums, valsts tiesību aktos jebkuram atsevišķi īstenotam privāta ceļa būves projektam bija ļauts izvairīties no tā ietekmes uz vidi novērtējuma pat tad, ja šim projektam varēja būt ievērojama ietekme uz vidi.
(sal. ar 40.–42. un 44. punktu)
2. Direktīvas noteikumi ir jāīsteno ar neapstrīdamu saistošu spēku, ar nepieciešamo specifiskumu, precizitāti un skaidrību, lai izpildītu tiesiskās drošības prasības, saskaņā ar kurām ir jānodrošina, lai gadījumā, ja šajā direktīvā privātpersonām ir paredzēts piešķirt tiesības, šo tiesību ieguvējiem būtu zināms viņiem piešķirto tiesību apjoms.
Šajā sakarā no Direktīvas 85/337 par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu, kas grozīta ar Direktīvu 2003/35, 10.a panta un Direktīvas 96/61 par piesārņojuma integrētu novēršanu un kontroli, kas grozīta ar to pašu direktīvu, 15.a panta izriet, ka saistībā ar šīm normām izveidotās procedūras nedrīkst būt pārmērīgi dārgas. Ar to ir domātas tikai ar dalību šādās procedūrās saistītās izmaksas. Šāds noteikums tiesām neaizliedz lemt par tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanu – ar nosacījumu, ka to lielums atbilst šai prasībai. Valsts noteikums, saskaņā ar kuru tiesas var atteikties piespriest pusei, kurai spriedums ir nelabvēlīgs, atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, un turklāt var tās tiesāšanās izdevumus uzdot segt otrai pusei, ir tikai tiesu prakse. Šāda tiesu prakse, kurai pēc dabas nav noteikta rakstura, nevar tikt uzskatīta par korektu minētajos pantos paredzēto pienākumu izpildi.
Turklāt Direktīvas 85/337 10.a panta sestajā daļā un Direktīvas 96/61 15.a panta sestajā daļā paredzēts pienākums sasniegt precīzu rezultātu, kura izpilde dalībvalstīm jānodrošina, ko veido pienākums nodrošināt, lai sabiedrībai būtu pieejama praktiska informācija par piekļuvi administratīvām pārsūdzības procedūrām un pārsūdzību tiesā. Nepastāvot konkrētam normatīvam aktam par sabiedrībai šādi noteiktajām tiesībām uz informāciju, tikai noteikumu par administratīvām pārsūdzības procedūrām un pārsūdzību tiesā darīšana zināma ar publikācijas palīdzību vai elektroniskā veidā, kā arī iespēja piekļūt tiesu nolēmumiem nevar tikt uzskatīta par tādu, kas pietiekami skaidri un precīzi attiecīgajai sabiedrības daļai nodrošina iespēju zināt savas tiesības attiecībā uz iespēju vērsties tiesā saistībā ar vides jautājumiem.
(sal. ar 55., 92.–94., 97. un 98. punktu)
3. Lai gan procedūras saistībā ar valsts pienākumu neizpildi saskaņā ar EKL 226. pantu ietvaros Komisijai ir pienākums iesniegt Tiesai nepieciešamos pierādījumus, lai tā varētu pārliecināties par šādas neizpildes pastāvēšanu, bez tiesībām pamatoties tikai uz pieņēmumu, arī dalībvalstīm saskaņā ar EKL 10. pantu ir jāatvieglo Komisijas uzdevums, kas saskaņā ar EKL 211. pantu ir nodrošināt Līguma noteikumu un saskaņā ar tiem izdotu iestāžu noteikumu piemērošanu. Šai nolūkā virknē direktīvu dalībvalstīm paredzēts pienākums sniegt informāciju.
Informācijai, kas dalībvalstīm jāiesniedz Komisijai, ir jābūt skaidrai un precīzai. Tai ir nešaubīgi jānorāda, kādi ir normatīvie un administratīvie pasākumi, ar kuru palīdzību, pēc dalībvalsts domām, tā ir izpildījusi dažādos ar direktīvu uzliktos pienākumus. Ja šādas informācijas nav, Komisija nevar pārliecināties, vai dalībvalsts tiešām un pilnībā ir ieviesusi direktīvu. Šī pienākuma neizpilde no dalībvalsts puses gadījumā, kad pilnībā nav informācijas vai arī tā nav pietiekami skaidra un precīza, pati par sevi var attaisnot EKL 226. pantā paredzētās procedūras, lai konstatētu šādu neizpildi, uzsākšanu. Turklāt, lai gan direktīvas transponēšanu var nodrošināt jau spēkā esošie valsts tiesību noteikumi, dalībvalstis šādā gadījumā nav atbrīvotas no formālā pienākuma informēt Komisiju par šo noteikumu pastāvēšanu, lai tā varētu novērtēt to saderību ar direktīvu.
(sal. ar 105.–108. punktu)