Language of document : ECLI:EU:T:2007:346

PIRMĀS INSTANCES TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)

2007. gada 20. novembrī

Lieta T‑205/04

Alessandro Ianniello

pret

Eiropas Kopienu Komisiju

Civildienests – Ierēdņi – Karjeras attīstības ziņojums – 2001./2002. gada novērtējums – Prasība atcelt tiesību aktu – Prasība par zaudējumu atlīdzību

Priekšmets Prasība, pirmkārt, atcelt prasītāja karjeras attīstības ziņojumu par 2001./2002. gadu, kā arī iecēlējinstitūcijas 2004. gada 18. februāra lēmumu, ar kuru noraidīta prasītāja sūdzība, un, otrkārt, atlīdzināt morālo kaitējumu

Nolēmums Prasību noraidīt. Katrs lietas dalībnieks savus tiesāšanās izdevumus sedz pats.

Kopsavilkums

1.      Ierēdņi – Novērtējums – Tiesību uz aizstāvību ievērošana

(Civildienesta noteikumu 26. panta pirmā un otrā daļa un 43. pants)

2.      Ierēdņi – Novērtējums – Apvienotā novērtējumu komiteja – Aizliegums komitejas loceklim, kurš ir iesaistīts karjeras attīstības ziņojuma sagatavošanā, piedalīties tā izskatīšanā pēc būtības

(Civildienesta noteikumu 43. pants)

3.      Prasība atcelt tiesību aktu – Pamati

(EKL 230. un 253. pants)

4.      Ierēdņi – Novērtējums – Novērtējuma ziņojums – Novērtējuma pasliktināšanās salīdzinājumā ar iepriekšējo novērtējumu

(Civildienesta noteikumu 43. pants)

5.      Ierēdņi – Novērtējums – Novērtējuma ziņojums – Pārbaude tiesā – Robežas

(Civildienesta noteikumu 43. pants)

6.      Ierēdņi – Novērtējums – Novērtējuma ziņojums – Sagatavošana – Nokavējums

(Civildienesta noteikumu 43. pants)

1.      Eiropas Kopienu personāla novērtēšanas jomā tiesību uz aizstāvību ievērošanas pamatprincipam ir jādod ieinteresētajai personai iespēja novērtēšanas procesā aizstāvēties pret apgalvojumiem par faktiem, kurus var izvirzīt pret viņu. Šo mērķi it īpaši īsteno Civildienesta noteikumu 26. panta pirmā un otrā daļa, kā arī Komisijas pieņemtie Civildienesta noteikumu 43. panta vispārīgie piemērošanas noteikumi, jo šajās tiesību normās ir nodrošināta sacīkstes ievērošana visa procesa laikā.

(skat. 46. punktu)

Atsauce

Pirmās instances tiesa: 2005. gada 8. marts, T‑277/03 Vlachaki/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑57. un II‑243. lpp., 64. punkts.

2.      Lai nodrošinātu, ka netiek apdraudēta Apvienotās novērtējumu komitejas, kas sasaukta, lai piedalītos ierēdņu novērtēšanas procedūrā, locekļu pienākumu izpildes objektivitāte, Komisijas pieņemto Civildienesta noteikumu 43. panta vispārīgo piemērošanas noteikumu 8. panta 6. punktā ir paredzēts, ka šīs komitejas locekļiem ir pienākums atstatīt sevi no pienākumu izpildes un atrast sev aizstājēju, ja izrādās, ka viņa kā vērtētāja, apstiprinātāja vai vērtētāja apelācijas instancē intereses nav saderīgas ar attiecīgā amata pienākumiem.

Tādējādi minētās komitejas locekļi, kas ir atbildīgi par karjeras attīstības ziņojuma sagatavošanu, nevar piedalīties komitejas sēdēs, ja tā izskata sūdzību par šo ziņojumu.

Tomēr tas vien, ka ziņojuma apstiprinātājs, kuram minētie noteikumi aizliedz piedalīties šī ziņojuma izskatīšanā, kuru veic komiteja, var piedalīties komitejas sanāksmē, kurā tika izskatīts jautājums par ierēdņa, attiecībā uz kuru tika veikts vērtējums, prasības izskatīšanas apturēšanu, nevar apšaubīt minētās komitejas objektivitāti, ja attiecīgajā sēdē nav ticis izvērtēts neviens aspekts attiecībā uz prasības būtību.

(skat. 70.–72. punktu)

3.      Runājot par pamatiem, uz kuriem var atsaukties saistībā ar prasību atcelt tiesību aktu, ir skaidri jānošķir pamats, kas attiecas uz pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, un pamats, kurš attiecas uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā. Runa ir par diviem atšķirīgiem pamatiem, no kuriem pirmais, kas attiecas uz pamatojuma neesamību vai nepietiekamību, nozīmē būtisku formas prasību pārkāpumu EKL 253. panta izpratnē un ir absolūts pamats, kas Kopienu tiesai ir jāizskata pēc savas iniciatīvas, savukārt otro pamatu, kas attiecas uz apstrīdētā lēmuma likumību pēc būtības, Kopienu tiesa var izskatīt vienīgi pēc prasītāja lūguma.

(skat. 92. punktu)

Atsauce

Pirmās instances tiesa: 2006. gada 13. jūlijs, T‑285/04 Andrieu/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑2‑161. un II‑A‑2‑775. lpp., 90. punkts un tajā minētā judikatūra.

4.      Administrācijai ir pienākums pietiekami un detalizēti pamatot ikvienu novērtējuma ziņojumu un dot ieinteresētajai personai iespēju izteikt apsvērumus par šo pamatojumu; šo prasību ievērošana ir jo nozīmīgāka tad, ja novērtējums ir pasliktinājies salīdzinājumā ar iepriekšējo novērtējumu.

Vispārēja rakstura komentāriem, kas ir pievienoti analītiskajiem vērtējumiem, ir jāsniedz novērtētajai personai, pārzinot visu lietu, iespēja apsvērt to pamatotību un vajadzības gadījumā jāļauj Civildienesta tiesai veikt to pārbaudi, un ir jānodrošina, lai starp šiem vērtējumiem un to pamatojumam norādītajiem komentāriem būtu loģiska sakarība.

(skat. 94. un 95. punktu)

Atsauces

Pirmās instances tiesa: 1992. gada 21. oktobris, T‑23/91 Maurissen/Revīzijas palāta, Recueil, II‑2377. lpp., 41. punkts; 2002. gada 12. jūnijs, T‑187/01 Mellone/Komisija, Recueil FP, I‑A‑81. un II‑389. lpp., 27. punkts un tajā minētā judikatūra.

5.      Pirmās instances tiesai nav pienākuma aizstāt savu vērtējumu ar personu, kas novērtē novērtējamās personas darbu, vērtējumu. Faktiski Kopienu iestādēm ir plaša rīcības brīvība, novērtējot savu ierēdņu darbu. Novērtējuma ziņojumos ietvertie ierēdņu novērtēšanas lēmumi nav pakļauti pārbaudei tiesā, kas tiek veikta tikai attiecībā uz iespējamiem formas pārkāpumiem, acīmredzamām kļūdām faktos, pamatojoties uz kuriem iestāde ir izdarījusi savu vērtējumu, kā arī iespējamu pilnvaru nepareizu izmantošanu.

(skat. 100. punktu)

Atsauce

Andrieu/Komisija, minēts iepriekš, 99. punkts un tajā minētā judikatūra.

6.      Novērtējuma ziņojumu var atcelt, izņemot ārkārtas apstākļus, vienīgi tā iemesla dēļ, ka tas ir sagatavots novēloti. Ja novērtējuma ziņojuma novēlota sagatavošana attiecīgā gadījumā var būt pamats konkrētā ierēdņa tiesībām uz atlīdzinājumu, tā nevar ietekmēt novērtējuma ziņojuma spēkā esamību un līdz ar to nevar būt arī pamats šī ziņojuma atcelšanai.

(skat. 139. punktu)

Atsauce

Pirmās instances tiesa: 2003. gada 7. maijs, T‑278/01 den Hamer/Komisija, Recueil FP, I‑A‑139. un II‑665. lpp., 32. punkts un tajā minētā judikatūra.