VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta)

2010. gada 19. maijā (*)

Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Vara santehnikas cauruļu nozare – Lēmums, ar kuru konstatēts EKL 81. panta pārkāpums – Turpināts un daudzveidīgs pārkāpums – Naudas sodi – Ierobežota dalība aizliegtās vienošanās ietvaros – Konkrētā tirgus ģeogrāfiskais apmērs – Pārkāpuma ilgums – Sadarbība

Lieta T‑21/05

Chalkor AE Epexergasias Metallon, Atēnas (Grieķija), ko pārstāv I. Foresters [I. Forrester], QC, A. Šulcs [A. Schulz] un A. Komninoss [A. Komninos], advokāti,

prasītāja,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv P. Olivers [P. Oliver] un S. Noe [S. Noë], pārstāvji,

atbildētāja,

par lūgumu atcelt vai samazināt naudas sodu, kas prasītājai noteikts ar Komisijas 2004. gada 3. septembra Lēmumu C(2004) 2826 par [EKL] 81. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru (Lieta COMP/E-1/38.069 – Vara santehnikas caurules).

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)

šādā sastāvā: tiesneši E. Martinša Ribeiru [E. Martins Ribeiro], S. Papasavs [S. Papasavvas] un N. Vāls [N. Wahl] (referents),

sekretāre K. Kanca [C. Kantza], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2008. gada 6. novembra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

1        Chalkor AE Epexergasias Metallon (turpmāk tekstā – “Chalkor” vai “prasītāja”) ir sabiedrība, kas dibināta saskaņā ar Grieķijas tiesībām un kotēta Atēnu Biržā (Grieķija). Sabiedrībai Viohalco SA pieder absolūtais prasītājas akciju vairākums.

1.     Administratīvais process

2        Pēc informatīva ziņojuma saņemšanas no Mueller Industries Inc. (turpmāk tekstā – “Mueller”) 2001. gada janvārī Eiropas Kopienu Komisija, pamatojoties uz Padomes 1962. gada 6. februāra Regulas Nr. 17 – Pirmā regula par [EKL 81.] un [82.] panta īstenošanu (OV 1962, 13, 204. lpp.) – 14. pantu, iepriekš nepaziņojot, 2001. gada martā veica pārbaudes vairāku tādu uzņēmumu telpās, kas darbojas vara santehnikas cauruļu nozarē.

3        Papildu pārbaudes 2001. gada 9. un 10. aprīlī tika veiktas KME Germany AG (agrāk – KM Europa Metal AG), kā arī Outokumpu Oyj un Luvata Oy (agrāk – Outokumpu Copper Products Oy) (turpmāk tekstā visi kopā – “Outokumpu grupa”) telpās. Outokumpu, pamatojoties uz Komisijas paziņojumu par naudas sodu neuzlikšanu vai to apmēra samazināšanu lietās, kas skar aizliegtas vienošanās (OV 1996, C 207, 4. lpp.; turpmāk tekstā – “1996. gada paziņojums par sadarbību”), 2001. gada 9. aprīlī izteica Komisijai sadarbības piedāvājumu gan attiecībā uz rūpnieciskajām caurulēm, gan santehnikas caurulēm. Pēc papildu pārbaudēm Komisija savu izmeklēšanu attiecībā uz vara caurulēm sadalīja trīs atsevišķās procedūrās, proti, lietā COMP/E‑1/38.069 (Vara santehnikas caurules), lietā COMP/E‑1/38.121 (Savienotājelementi) un lietā COMP/E‑1/38.240 (Rūpnieciskās caurules).

4        Ar 2001. gada 30. maija vēstuli Outokumpu grupa nosūtīja Komisijai memorandu, kam pievienoti vairāki pielikumi, raksturojot vara cauruļu nozari un ar to saistītos slepenos nolīgumus.

5        Saistībā ar lietu COMP/E‑1/38.240 (Rūpnieciskās caurules) pēc Komisijas iniciatīvas 2002. gada 5. jūnijā notika sarunas ar Outokumpu grupas pārstāvjiem par šī uzņēmuma izteikto sadarbības piedāvājumu. Šis uzņēmums arī norādīja, ka tas bijis gatavs tam, ka Komisija iztaujās tā personāla locekļus, kas ir iesaistīti nolīgumos, uz kuriem attiecas lieta COMP/E‑1/38.069 (Vara santehnikas caurules).

6        Saistībā ar lietu COMP/E‑1/38.240 (Rūpnieciskās caurules) Komisija saskaņā ar Regulas Nr. 17 11. pantu, pirmkārt, Wieland‑Werke AG (turpmāk tekstā – “Wieland”) un KME grupai (ko veido KME Germany, KME France SAS (agrāk – Tréfimétaux SA) un KME Italy SpA (agrāk – Europa Metalli SpA)) 2002. gada jūlijā nosūtīja lūgumus sniegt informāciju un, otrkārt, aicināja Outokumpu grupu tai sniegt papildu informāciju. KME grupa 2002. gada 15. oktobrī atbildēja uz minēto lūgumu sniegt informāciju. Tās atbildē bija iekļauts arī paziņojums un lūgums piemērot 1996. gada paziņojumu par sadarbību saistībā ar lietu COMP/E‑1/38.069 (Vara santehnikas caurules). Turklāt KME grupa ļāva Komisijai visu informāciju, kas sniegta saistībā ar lietu COMP/E‑1/38.240 (Rūpnieciskās caurules), izmantot lietā COMP/E‑1/38.069 (Vara santehnikas caurules).

7        Wieland 2003. gada 23. janvārī nosūtīja Komisijai paziņojumu, kurā bija iekļauts lūgums saistībā ar lietu COMP/E‑1/38.069 (Vara santehnikas caurules) piemērot 1996. gada paziņojumu par sadarbību.

8        Saistībā ar lietu COMP/E‑1/38.069 (Vara santehnikas caurules) Komisija 2003. gada 3. martā nosūtīja lūgumus sniegt informāciju Boliden grupai (ko veido Boliden AB, Outokumpu Copper Fabrication AB (agrāk – Boliden Fabrication AB) un Outokumpu Copper BCZ SA (agrāk – Boliden Cuivre & Zinc SA)), HME Nederland BV (turpmāk tekstā – “HME”) un Chalkor un 2003. gada 20. martā – IMI grupai [ko veido IMI plc, IMI Kynoch Ltd un Yorkshire Copper Tube].

9        Chalkor pārstāvji 2003. gada 9. aprīlī satikās ar Komisijas pārstāvjiem un lūdza saistībā ar lietu COMP/E‑1/38.069 (Vara santehnikas caurules) piemērot 1996. gada paziņojumu par sadarbību.

10      Komisija saistībā ar lietu COMP/E‑1/38.069 (Vara santehnikas caurules) 2003. gada 29. augustā pieņēma paziņojumu par iebildumiem, kas adresēts attiecīgajām sabiedrībām. Pēc tam, kad minētās sabiedrības bija piekļuvušas lietas materiāliem elektroniskā formā un kad tās bija iesniegušas rakstveida apsvērumus, tās, izņemot HME, 2003. gada 28. novembrī piedalījās nopratināšanā.

11      Komisija 2003. gada 16. decembrī pieņēma Lēmumu C(2003) 4820, galīgā redakcija, par [EKL] 81. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru (Lieta COMP/E‑1/38.240 – Rūpnieciskās caurules), kura kopsavilkums ir publicēts 2004. gada 28. aprīļa Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV L 125, 50. lpp.).

2.     Apstrīdētais lēmums

12      Komisija 2004. gada 3. septembrī pieņēma Lēmumu C(2004) 2826 par [EKL] 81. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru (Lieta COMP/E‑1/38.069 – Vara santehnikas caurules) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), kura kopsavilkums ir publicēts 2006. gada 13. jūlija Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV L 192, 21. lpp.).

13      Apstrīdētajā lēmumā it īpaši ir iekļauti šādi noteikumi:

“1. pants

Šādi uzņēmumi ir pārkāpuši [EKL] 81. panta 1. punktu un no 1994. gada 1. janvāra arī EEZ līguma 53. panta 1. punktu, jo tie norādītajos laika posmos ir bijuši vairāku vienošanos un saskaņotu darbību dalībnieki, nosakot cenas un sadalot tirgus vara santehnikas cauruļu jomā:

a)      Boliden [..] solidāri ar [Outokumpu Copper Fabrication] un [Outokumpu Copper BCZ] – no 1988. gada 3. jūnija līdz 2001. gada 22. martam;

b)      [Outokumpu Copper Fabrication] solidāri ar Boliden [..] un [Outokumpu Copper BCZ] – no 1988. gada 3. jūnija līdz 2001. gada 22. martam;

c)      [Outokumpu Copper BCZ] solidāri ar Boliden [..] un [Outokumpu Copper Fabrication] – no 1988. gada 3. jūnija līdz 2001. gada 22. martam;

d)      Austria Buntmetall AG:

i)      solidāri ar Buntmetall Amstetten [GmbH] – no 1998. gada 29. augusta vismaz līdz 1999. gada 8. jūlijam un

ii)      solidāri ar [Wieland] un Buntmetall Amstetten [..] – no 1999. gada 9. jūlija līdz 2001. gada 22. martam;

e)      Buntmetall Amstetten [..]:

i)      solidāri ar Austria Buntmetall [..] – no 1998. gada 29. augusta vismaz līdz 1999. gada 8. jūlijam un

ii)      solidāri ar [Wieland] un Austria Buntmetall [..] – no 1999. gada 9. jūlija līdz 2001. gada 22. martam;

f)     [Chalkor] – no 1998. gada 29. augusta vismaz līdz 1999. gada septembra sākumam;

g)      [HME] – no 1998. gada 29. augusta vismaz līdz 2001. gada 22. martam;

h)      IMI [..] solidāri ar IMI Kynoch [..] un Yorkshire Copper Tube [..] – no 1989. gada 29. septembra līdz 2001. gada 22. martam;

i)      IMI Kynoch [..] solidāri ar IMI [..] un Yorkshire Copper Tube [..] – no 1989. gada 29. septembra līdz 2001. gada 22. martam;

j)      Yorkshire Copper Tube [..] solidāri ar IMI [..] un IMI Kynoch [..] – no 1989. gada 29. septembra līdz 2001. gada 22. martam;

k)      [KME Germany]:

i)      individuāli – no 1988. gada 3. jūnija līdz 1995. gada 19. jūnijam un

ii)      solidāri ar [KME France] un [KME Italy] – no 1995. gada 20. jūnija līdz 2001. gada 22. martam;

l)      [KME Italy]:

i)      solidāri ar [KME France] – no 1989. gada 29. septembra līdz 1995. gada 19. jūnijam un

ii)      solidāri ar [KME Germany] un [KME France] – no 1995. gada 20. jūnija līdz 2001. gada 22. martam;

m)      [KME France]:

i)      solidāri ar [KME Italy] – no 1989. gada 29. septembra līdz 1995. gada 19. jūnijam un

ii)      solidāri ar [KME Germany] un [KME Italy] – no 1995. gada 20. jūnija līdz 2001. gada 22. martam;

[..]

s)      Outokumpu [..] solidāri ar [Luvata] – no 1989. gada 29. septembra līdz 2001. gada 22. martam;

t)      [Luvata] solidāri ar Outokumpu [..] – no 1989. gada 29. septembra līdz 2001. gada 22. martam;

u)      [Wieland]:

i)      individuāli – no 1989. gada 29. septembra līdz 1999. gada 8. jūlijam un

ii)      solidāri ar Austria Buntmetall [..] un Buntmetall Amstetten [..] – no 1999. gada 9. jūlija līdz 2001. gada 22. martam.

2. pants

Par 1. pantā norādītajiem pārkāpumiem tiek noteikti šādi naudas sodi:

a)      Boliden [..], [Outokumpu Copper Fabrication] un [Outokumpu Copper BCZ] solidāri: EUR 32,6 miljoni;

b)      Austria Buntmetall [..] un Buntmetall Amstetten [..] solidāri: EUR 0,6695 miljoni;

c)      Austria Buntmetall [..], Buntmetall Amstetten [..] un [Wieland] solidāri: EUR 2,43 miljoni;

d)      [Chalkor]: EUR 9,16 miljoni;

e)      [HME]: EUR 4,49 miljoni;

f)      IMI [..], IMI Kynoch [..] un Yorkshire Copper Tube [..] solidāri: EUR 44,98 miljoni;

g)      [KME Germany]: EUR 17,96 miljoni;

h)      [KME Germany], [KME France] un [KME Italy] solidāri: EUR 32,75 miljoni;

i)      [KME Italy] un [KME France] solidāri: EUR 16,37 miljoni;

j)      Outokumpu [..] un [Luvata] solidāri: EUR 36,14 miljoni;

k)      [Wieland] individuāli: EUR 24,7416 miljoni.

[..]”

14      Komisija uzskatīja, ka attiecīgie uzņēmumi bija piedalījušies vienotā, turpinātā, saliktā un – Boliden grupas, KME grupas un Wieland gadījumā – daudzveidīgā pārkāpumā (turpmāk tekstā – “kartelis” vai “attiecīgais pārkāpums”). Komisija precizēja, ka valsts nolīgumi nebija paredzēti apstrīdētajā lēmumā (apstrīdētā lēmuma 2. un 106. apsvērums).

 Attiecīgās preces un tirgi

15      Attiecīgā nozare – vara cauruļu ražošanas nozare – aptver divas preču grupas, proti, pirmkārt, rūpnieciskās caurules, kas tiek iedalītas dažādās apakšgrupās atkarībā no to galapatēriņa (gaisa kondicionēšana un saldēšana, savienotājelementi, ūdens sildītāji un gāzes apkures katli, filtru žāvētāji un telekomunikācijas) un, otrkārt, santehnikas caurules, ko sauc arī par “ūdens caurulēm jeb instalācijas caurulēm”, kuras tiek izmantotas ēkās ūdensapgādei, gāzesvados un mazuta pārvados, un apkures sistēmās (apstrīdētā lēmuma 3. apsvērums).

16      Komisija uzskatīja, ka lieta COMP/E‑1/38.069 (Vara santehnikas caurules) un lieta COMP/E‑1/38.240 (Rūpnieciskās caurules) bija saistītas ar diviem dažādiem pārkāpumiem. Šajā sakarā tā galvenokārt ir pamatojusies uz to, ka “nolīgumos, pirmkārt, par santehnikas caurulēm un, otrkārt, par rūpnieciskajām caurulēm, kuru organizācija arī atšķīrās, bija iesaistīti dažādi uzņēmumi (un dažādi šo uzņēmumu personāla locekļi)”. Turklāt Komisija uzskatīja, ka santehnikas cauruļu nozare atšķīrās no rūpniecisko cauruļu nozares saistībā ar klientiem, galapatēriņu un preču tehniskajām pazīmēm (apstrīdētā lēmuma 4. un 5. apsvērums).

17      Attiecībā uz vara santehnikas caurulēm Komisija apstrīdētajā lēmumā ir apstiprinājusi, ka šajā preču grupā ietilpa divas preču “apakškategorijas”: pirmkārt, gludās vara santehnikas caurules un, otrkārt, ar plastmasu pārklātas vara santehnikas caurules. Tā norādīja, ka “gludās vara santehnikas caurules un ar plastmasu pārklātas vara santehnikas caurules ne vienmēr ir savstarpēji aizstājamas un ka tās var veidot atšķirīgus preču tirgus, ņemot vērā Komisijas paziņojumu par attiecīgā tirgus definīciju saskaņā ar Kopienu tiesībām konkurences jomā” (OV 1997, C 372, 5. lpp.). Tomēr apstrīdētajā lēmumā Komisija norādīja, ka šīs divas preču “apakškategorijas” bija jāuzskata par “vienu un to pašu preču grupu [..], jo nolīgumos par šīm divām preču apakškategorijām bija iesaistīti galvenokārt vieni un tie paši uzņēmumi (un vieni un tie paši šo uzņēmumu personāla locekļi), un nolīgumi bija organizēti līdzīgā veidā” (apstrīdētā lēmuma 13. un 459. apsvērums).

18      Apstrīdētajā lēmumā Komisija arī ir norādījusi, ka attiecīgais ģeogrāfiskais tirgus bija Eiropas Ekonomikas zona (EEZ). Tā uzskatīja, ka 2000. gadā EEZ gludo vara santehnikas cauruļu tirgus vērtība bija apmēram EUR 970,1 miljons un ar plastmasu pārklāto vara santehnikas cauruļu tirgus vērtība bija EUR 180,9 miljoni. Līdz ar to šo divu tirgu kopējā vērtība 2000. gadā EEZ bija EUR 1151 miljons (apstrīdētā lēmuma 17. un 23. apsvērums).

 Attiecīgā pārkāpuma sastāvdaļas

19      Komisija ir norādījusi, ka attiecīgais pārkāpums bija izpaudies trīs dažādās, bet saistītās formās (apstrīdētā lēmuma 458. un 459. apsvērums). Pirmo karteļa daļu veidoja nolīgumi, kas noslēgti starp “SANCO ražotājiem”. Otro attiecīgā pārkāpuma daļu veidoja nolīgumi, kas noslēgti starp “WICU un Cuprotherm ražotājiem”. Visbeidzot, trešā karteļa daļa attiecās uz nolīgumiem, kas noslēgti plašākas gludo vara santehnikas cauruļu ražotāju grupas iekšienē un ko sauca par “paplašinātajiem Eiropas nolīgumiem”.

 Nolīgumi starp “SANCO ražotājiem”

20      SANCO ir gan preču zīme, gan apzīmējums īpašam tehniskam procesam, kurā tiek ražotas augstākās kvalitātes nerūsējošas vara santehnikas caurules. Procesu 1980. gadā patentēja uzņēmums Usines à cuivre et à zinc [Vara un cinka fabrikas]. Boliden grupa bija sākotnējā ražošanas procesa patenta īpašniece līdz tā beigu termiņam 2000. gadā, bet nebija SANCO preču zīmes īpašniece visās Eiropas valstīs. Tās konkurente KME grupa lūdza un saņēma SANCO preču zīmes reģistrāciju uz sava vārda vairākās Eiropas valstīs. Pēc tam KME grupa patentēja zināmu skaitu uzlabojumu salīdzinājumā ar oriģinālo patentu, un abas konkurentes viena otrai nodeva savstarpējās licences attiecībā uz saviem attiecīgajiem patentiem un preču zīmēm. Kopš 1981. gada KME grupa un Boliden grupa preču zīmes un patenta licenci nodeva Wieland (apstrīdētā lēmuma 115.–118. apsvērums).

21      Komisija apstrīdētajā lēmumā norādīja, ka kopš 1988. gada nolīgumi starp “SANCO ražotājiem” ir kas vairāk nekā tikai attiecības starp licenču “nodevēju” un “pārņēmēju”. Tā uzskata, ka starp šiem ražotājiem, proti, KME grupu, Boliden grupu un Wieland, no 1988. gada jūnija līdz 1994. gada pirmā pusgada beigām pastāvēja nolīgumi par mērķa cenām un atlaides likmēm, kā arī par tirdzniecības un tirgus daļu sadali (turpmāk tekstā – “SANCO nolīgumi”). Uzraudzība pār šo nolīgumu izpildi galvenokārt balstījās uz to, ka “SANCO ražotāji” viens otram nodeva skaitliskus datus par to produkciju un tirdzniecības apjomiem (apstrīdētā lēmuma 125.–146. un 456. apsvērums).

 Nolīgumi starp “WICU un Cuprotherm ražotājiem”

22      WICU un Cuprotherm ir preču zīmes, kas attiecas uz patentētām ar plastmasu pārklātām vara santehnikas caurulēm.

23      Preču zīme WICU un ar to saistītie patenti pieder KME grupai, kas preču zīmes un patenta licenci nodeva Wieland. Savukārt Cuprotherm preču zīme un ar to saistītais patents pieder Wieland, kas preču zīmes un patenta licenci nodeva KME grupai (apstrīdētā lēmuma 121. apsvērums).

24      Apstrīdētajā lēmumā Komisija ir norādījusi, ka nolīgumi, kas noslēgti starp KME grupu un Wieland saistībā ar WICU un Cuprotherm caurulēm, bija kas vairāk nekā tikai attiecības starp licenču “nodevējiem” un “pārņēmējiem”. KME grupa un Wieland uzturēja pret konkurenci vērstu saziņu, kas izpaudās kā apmaiņa ar būtisku informāciju un ar plastmasu klātu vara santehnikas cauruļu tirdzniecības apjoma un cenu koordinācija (turpmāk tekstā – “WICU un Cuprotherm nolīgumi”) (apstrīdētā lēmuma 149. apsvērums).

 Paplašinātie Eiropas nolīgumi

25      Apstrīdētajā lēmumā Komisija norādīja, ka vienlaikus ar SANCO nolīgumiem un WICU un Cuprotherm nolīgumiem attiecīgajam pārkāpumam bija trešā daļa, ko veidoja nolīgumi starp plašākas gludo vara santehnikas cauruļu ražotāju grupas locekļiem (apstrīdētā lēmuma 102., 104., 105., 108.–111., 147., 148., 461. un 462. apsvērums).

26      Dalībnieku skaits šajā plašākajā grupā sākotnēji bija pieci, proti, KME grupa, Wieland, Outokumpu grupa, IMI grupa un Mueller (turpmāk tekstā – “Piecu grupa”). Pēc Chalkor, HME, Boliden grupas un Buntmetall grupas (ko veidoja Austria Buntmetall un Buntmetall Amstetten) pievienošanās šīs grupas dalībnieku skaits palielinājās līdz deviņiem (turpmāk tekstā – “Deviņu grupa”) (apstrīdētā lēmuma 216. apsvērums).

27      Komisija uzskata, ka šie deviņi dalībnieki centās stabilizēt gludo vara santehnikas cauruļu tirgu, pamatojoties uz tirgus daļām konkrētā atskaites gadā, lai izvirzītu mērķi attiecībā uz tirgus daļām nākotnē. Turklāt tā apstrīdētajā lēmumā norādīja, ka minētie dalībnieki bija vienojušies par apmaiņu ar būtisku informāciju, tirgus daļu sadali, tirdzniecības apjoma uzraudzību, “tirgus līdera” mehānismu katrā atsevišķā tirgū, kā arī par cenu koordināciju, tai skaitā par cenrāžiem, “cenu nostādņu” piemērošanu un atlaidēm (apstrīdētā lēmuma 192. apsvērums).

 Attiecīgā pārkāpuma ilgums un turpinātais raksturs

28      Komisija apstrīdētajā lēmumā ir norādījusi, ka attiecīgos pārkāpumus 1988. gada 3. jūnijā uzsāka KME grupa un Boliden grupa, 1989. gada 29. septembrī – IMI grupa, Outokumpu grupa un Wieland, 1997. gada 21. oktobrī – Mueller un, vēlākais, 1998. gada 29. augustā – Chalkor, Buntmetall grupa un HME. Runājot par datumu, kurā pārkāpums tika izbeigts, Komisija ir norādījusi 2001. gada 22. martu, izņemot saistībā ar Mueller un Chalkor, kas, kā Komisija uzskata, kartelī izbeidza piedalīties attiecīgi 2001. gada 8. janvārī un 1999. gada septembrī (apstrīdētā lēmuma 597. apsvērums).

29      Runājot par attiecīgā pārkāpuma turpināto raksturu, attiecībā uz Boliden grupu, IMI grupu, KME grupu, Outokumpu grupu un Wieland Komisija apstrīdētajā lēmumā ir norādījusi, ka, kaut arī kartelis atsevišķos laika posmos, pirmkārt, no 1990. gada līdz 1992. gada decembrim un, otrkārt, no 1994. gada jūlija līdz 1997. gada jūlijam darbojās mazāk intensīvi, prettiesiskā darbība tomēr netika pilnībā izbeigta, līdz ar to attiecīgais pārkāpums faktiski veidoja vienotu pārkāpumu, kam nav iestājies noilgums (apstrīdētā lēmuma 466., 471., 476., 477. un 592. apsvērums).

30      No apstrīdētā lēmuma izriet, ka Komisija nevarēja pierādīt HME, Buntmetall grupas un Chalkor dalību kartelī laika posmā pirms 1998. gada 29. augusta (apstrīdētā lēmuma 592. un 597. apsvērums).

 Naudas sodu apmēra noteikšana

31      Ar apstrīdēto lēmumu Komisija atbilstoši Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL] 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 23. panta 2. punktam, kā arī atbilstoši Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktam noteica naudas sodus Boliden grupai, Buntmetall grupai, Chalkor, HME, IMI grupai, KME grupai, Outokumpu grupai un Wieland (apstrīdētā lēmuma 842. apsvērums un 2. pants).

32      Naudas sodu summas Komisija noteica atkarībā no attiecīgā pārkāpuma smaguma un ilguma, proti, diviem kritērijiem, kas tieši ir minēti Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktā un Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā, kas saskaņā ar apstrīdētajā lēmumā norādīto bija piemērojams attiecīgā pārkāpuma izdarīšanas brīdī (apstrīdētā lēmuma 601.–603. apsvērums).

33      Lai noteiktu katram uzņēmumam uzliktā naudas soda apmēru, Komisija piemēroja metodoloģiju, kas noteikta Pamatnostādnēs sodanaudas [naudas soda] noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un [EOTKL] 65. panta 5. punktu (OV 1998, C 9, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “Pamatnostādnes”), pat ja tā uz to sistemātiski neatsaucās. Apstrīdētajā lēmumā Komisija arī ir novērtējusi, vai un kādā mērā attiecīgie uzņēmumi izpilda 1996. gada paziņojumā par sadarbību noteiktās prasības.

 Naudas sodu sākumsumma

–       Smagums

34      Saistībā ar attiecīgā pārkāpuma smaguma vērtējumu Komisija ir ņēmusi vērā pārkāpuma raksturu, tā konkrēto ietekmi uz tirgu, attiecīgā ģeogrāfiskā tirgus apmēru un minētā tirgus lielumu (apstrīdētā lēmuma 605. un 678. apsvērums).

35      Tā ir norādījusi, ka prakse, kad tiek sadalīti tirgi un noteiktas cenas, kā tas ir šajā gadījumā, paša to rakstura dēļ ir ļoti smags pārkāpums, un uzskatīja, ka ģeogrāfiskais tirgus, ko ietekmēja kartelis, atbilda EEZ teritorijā esošam tirgum. Komisija arī ņēma vērā, ka vara santehnikas cauruļu tirgus veidoja ļoti nozīmīgu ražošanas nozari, kuras vērtība bija EUR 1151 miljons EEZ teritorijā 2000. gadā – pēdējā pilnajā gadā, kurā bija spēkā kartelis (apstrīdētā lēmuma 606. un 674.–678. apsvērums).

36      Runājot par konkrēto ietekmi uz tirgu, Komisija ir norādījusi, ka pastāvēja pietiekami pierādījumi, lai pierādītu, ka kartelis bija vispārīgi ietekmējis konkrēto tirgu, īpaši cenas, kaut arī šo ietekmi nebija iespējams precīzi noteikt (apstrīdētā lēmuma 670. un 673. apsvērums). Lai izdarītu šo secinājumu, tā ir pamatojusies uz vairākām norādēm. Pirmkārt, tā ir pamatojusies uz aizliegtas vienošanās īstenošanu, atsaucoties uz to, ka dalībnieki bija apmainījušies ar informāciju par tirdzniecības apjomu un cenu līmeni (apstrīdētā lēmuma 629. un 630. apsvērums).

37      Otrkārt, tā ir ņēmusi vērā, ka karteļa locekļiem piederēja nozīmīga EEZ tirgus daļa, proti, 84,6 % (apstrīdētā lēmuma 635. apsvērums).

38      Treškārt, Komisija ir pamatojusies uz tabulām, memorandiem un piezīmēm, ko saistībā ar karteļa sanāksmēm veidojuši tā locekļi. Šajos dokumentos ir norādīts, ka cenas tika paaugstinātas atsevišķos karteļa darbības laika posmos un ka karteļa locekļi guva papildu ieņēmumus salīdzinājumā ar iepriekšējiem laika posmiem. Atsevišķos no minētajiem dokumentiem ir norādīts, ka kartelī iesaistītās personas uzskata, ka tas bija ļāvis attiecīgajiem uzņēmumiem sasniegt savas mērķa cenas. Komisija ir pamatojusies arī uz paziņojumiem, ko sniedzis kādas Boliden grupas sabiedrības bijušais direktors – M., kā arī Wieland, Boliden grupa un Mueller, attiecīgi sadarbojoties (apstrīdētā lēmuma 637.–654. apsvērums).

39      Visbeidzot, Komisija ir konstatējusi, ka attiecīgās aizliegtās vienošanās dalībnieku tirgus daļas saglabājās salīdzinoši nemainīgas visā karteļa darbības laikā, kaut arī dalībnieku klienti reizēm mainījās (apstrīdētā lēmuma 671. apsvērums).

40      Komisija no tā ir secinājusi, ka attiecīgie uzņēmumi bija izdarījuši ļoti smagu pārkāpumu (apstrīdētā lēmuma 680. apsvērums).

–       Atšķirīga attieksme

41      Apstrīdētajā lēmumā Komisija ir norādījusi četras grupas, ko tā uzskatīja par tādām, kuras norāda uz uzņēmumu salīdzinošo nozīmi attiecīgajā pārkāpumā. Komisijas veiktais karteļa locekļu iedalījums vairākās kategorijās ir pamatots ar attiecīgajām karteļa dalībnieku tirgus daļām attiecīgo preču tirdzniecībai EEZ 2000. gadā. Līdz ar to KME grupa tika uzskatīta par galveno dalībnieku konkrētajā tirgū un tika iekļauta pirmajā kategorijā. Wieland grupa (ko veido Wieland un Buntmetall grupa, pār kuru Wieland pārņēma kontroli 1999. gada jūlijā), IMI grupa un Outokumpu grupa tika uzskatītas par vidēja lieluma uzņēmumiem šajā tirgū un tika iekļautas otrajā kategorijā. Boliden grupa ir iekļauta trešajā kategorijā. Ceturtajā kategorijā ietilpst HME un Chalkor (apstrīdētā lēmuma 681.–692. apsvērums).

42      Tirgus daļas tika noteiktas atkarībā no apgrozījuma, ko katrs pārkāpuma izdarītājs guvis no santehnikas cauruļu tirdzniecības kopējā gludo vara santehnikas cauruļu un ar plastmasu pārklāto vara santehnikas cauruļu tirgū. Tādējādi to uzņēmumu tirgus daļas, kas nepārdeva WICU un Cuprotherm caurules, tika aprēķinātas, izdalot to apgrozījumu, kas gūts no gludajām vara santehnikas caurulēm, ar kopējo gludo un ar plastmasu pārklāto vara santehnikas cauruļu tirgu lielumu (apstrīdētā lēmuma 683. un 692. apsvērums).

43      Komisija līdz ar to naudas sodu sākumsummu noteica EUR 70 miljonu apmērā KME grupai, EUR 23,8 miljonu apmērā Wieland grupai, IMI grupai un Outokumpu grupai, EUR 16,1 miljona apmērā Boliden grupai un EUR 9,8 miljonu apmērā Chalkor un HME (apstrīdētā lēmuma 693. apsvērums).

44      Ņemot vērā, ka Wieland un Buntmetall grupa pēc 1999. gada jūlija veido vienu uzņēmumu un ka līdz 1995. gada jūnijam KME France un KME Italy kopā veidoja uzņēmumu, kas pastāvēja atsevišķi no KME Germany, naudas sodu sākumsumma, kas tiem attiecīgi tika uzlikta, tika noteikta šādi: EUR 35 miljoni KME grupai (KME Germany, KME France un KME Italy solidāri); EUR 17,5 miljoni KME Germany; EUR 17,5 miljoni KME Italy un KME France solidāri; EUR 3,25 miljoni Wieland grupai; EUR 19,52 miljoni Wieland un EUR 1,03 miljoni Buntmetall grupai (apstrīdētā lēmuma 694.–696. apsvērums).

45      Ņemot vērā vajadzību noteikt naudas sodu tādā apmērā, kas tam nodrošina preventīvu ietekmi, Komisija Outokumpu grupai uzliktā naudas soda sākumsummu palielināja par 50 %, kas tādējādi sasniedza EUR 35,7 miljonus, uzskatot, ka tās pasaules apgrozījums, kas pārsniedz EUR 5 miljardus, parāda, ka šīs sabiedrības apmērs un ekonomiskā vara šādu palielinājumu attaisno (apstrīdētā lēmuma 703. apsvērums).

 Naudas sodu pamatsumma

46      No apstrīdētā lēmuma izriet, ka Komisija ir palielinājusi naudas sodu sākumsummas par 10 % par pilnu pārkāpuma gadu un par 5 % par visu papildu laika posmu, kas ir seši mēneši vai ilgāks, bet īsāks nekā viens gads. Tādējādi tika secināts, ka:

–        tā kā IMI grupa piedalījās kartelī vienpadsmit gadus un piecus mēnešus, tai bija jāpiemēro palielinājums 110 % apmērā no naudas soda sākumsummas EUR 23,8 miljoniem;

–        tā kā Outokumpu grupa piedalījās kartelī vienpadsmit gadus un piecus mēnešus, tai bija jāpiemēro palielinājums 110 % apmērā no naudas soda sākumsummas EUR 35,7 miljoniem pēc tās palielināšanas preventīvos nolūkos;

–        tā kā Boliden grupa piedalījās kartelī divpadsmit gadus un deviņus mēnešus, tai bija jāpiemēro palielinājums 125 % apmērā no naudas soda sākumsummas EUR 16,1 miljona;

–        tā kā Chalkor piedalījās kartelī divpadsmit mēnešus, tai bija jāpiemēro palielinājums 10 % apmērā no naudas soda sākumsummas EUR 9,8 miljoniem;

–        tā kā HME piedalījās kartelī divus gadus un sešus mēnešus, tai bija jāpiemēro palielinājums 25 % apmērā no naudas soda sākumsummas EUR 9,8 miljoniem;

–        tā kā KME grupa piedalījās kartelī piecus gadus un septiņus mēnešus, tai bija jāpiemēro palielinājums 55 % apmērā no naudas soda sākumsummas EUR 35 miljoniem;

–        tā kā KME Germany piedalījās kartelī septiņus gadus un divus mēnešus, tai bija jāpiemēro palielinājums 70 % apmērā no naudas soda sākumsummas EUR 17,5 miljoniem;

–        tā kā KME France un KME Italy piedalījās kartelī piecus gadus un desmit mēnešus, tām bija jāpiemēro palielinājums 55 % apmērā no naudas soda sākumsummas EUR 17,5 miljoniem;

–        tā kā Wieland tika uzskatīta par, pirmkārt, individuāli atbildīgu par deviņu gadu un deviņu mēnešu laika posmu un, otrkārt, solidāri ar Buntmetall grupu atbildīgu par papildu viena gada un astoņu mēnešu laika posmu, tai tika piemērots palielinājums 95 % apmērā no naudas soda sākumsummas EUR 19,52 miljoniem, par kuru atbildīga ir tikai Wieland, un palielinājums 15 % apmērā no naudas soda sākumsummas EUR 3,25 miljoniem, par kuru Wieland un Buntmetall grupa ir solidāri atbildīgas (apstrīdētā lēmuma 706.–714. apsvērums).

47      Tādējādi naudas sodu pamatsummas, kas uzliktas attiecīgajiem uzņēmumiem, ir šādas:

–        KME grupai: EUR 54,25 miljoni;

–        KME Germany: EUR 29,75 miljoni;

–        KME France un KME Italy (solidāri): EUR 27,13 miljoni;

–        Buntmetall grupai: EUR 1,03 miljoni;

–        Wieland grupai: EUR 3,74 miljoni;

–        Wieland: EUR 38,06 miljoni;

–        IMI grupai: EUR 49,98 miljoni;

–        Outokumpu grupai: EUR 74,97 miljoni;

–        Chalkor: EUR 10,78 miljoni;

–        HME: EUR 12,25 miljoni;

–        Boliden grupai: EUR 36,225 miljoni (apstrīdētā lēmuma 719. apsvērums).

 Atbildību pastiprinošie un atbildību mīkstinošie apstākļi

48      Naudas soda pamatsumma, kas uzlikta Outokumpu grupai, tika palielināta par 50 %, jo tā bija recidīva izdarītāja un Komisijas 1990. gada 18. jūlija Lēmuma 90/417/EOTK par procedūru saskaņā ar [EOTKL] 65. pantu attiecībā uz plakanu auksti velmēta nerūsējoša tērauda izstrādājumu Eiropas ražotāju nolīgumu un saskaņotām darbībām (OV L 220, 28. lpp.) adresāte (apstrīdētā lēmuma 720.–726. apsvērums).

49      Kā atbildību mīkstinošus apstākļus Komisija ņēma vērā, ka KME grupa un Outokumpu grupa attiecīgās sadarbības ietvaros tai bija sniegušas informāciju, uz kuru neattiecās 1996. gada paziņojums par sadarbību.

50      Tādējādi Komisija samazināja naudas soda pamatsummu, kas uzlikta Outokumpu grupai, par EUR 40,17 miljoniem, kuri atbilst naudas sodam, kas tai bija uzlikts par pārkāpuma izdarīšanu laika posmā no 1989. gada septembra līdz 1997. gada jūlijam, ko bija iespējams noteikt, ņemot vērā informāciju, kuru tā bija sniegusi Komisijai (apstrīdētā lēmuma 758. un 759. apsvērums).

51      Runājot par KME grupu, tai uzliktā naudas soda pamatsumma tika samazināta par EUR 7,93 miljoniem, ņemot vērā tās sadarbību, kas ļāva Komisijai pierādīt, ka attiecīgais pārkāpums attiecās uz vara santehnikas caurulēm, kas pārklātas ar plastmasu (apstrīdētā lēmuma 760. un 761. apsvērums).

 1996. gada paziņojuma par sadarbību piemērošana

52      Komisija saskaņā ar 1996. gada paziņojuma par sadarbību D punktu piešķīra naudas sodu summas samazinājumu par 50 % Outokumpu grupai, par 35 % Wieland grupai, par 15 % Chalkor, par 10 % Boliden grupai un IMI grupai un par 35 % KME grupai. HME nesaņēma nekādu samazinājumu atbilstoši šim paziņojumam (apstrīdētā lēmuma 815. apsvērums).

 Naudas sodu galīgā summa

53      Saskaņā ar Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu Komisija noteica šādas naudas sodu summas, kas jāuzliek uzņēmumiem, kuri ir apstrīdētā lēmuma adresāti:

–        Boliden grupai: EUR 32,6 miljoni;

–        Buntmetall grupai: EUR 0,6695 miljoni;

–        Chalkor: EUR 9,16 miljoni;

–        HME: EUR 4,49 miljoni;

–        IMI grupai: EUR 44,98 miljoni;

–        KME grupai: EUR 32,75 miljoni;

–        KME Germany: EUR 17,96 miljoni;

–        KME France un KME Italy (solidāri): EUR 16,37 miljoni;

–        Outokumpu grupai: EUR 36,14 miljoni;

–        Wieland grupai: EUR 2,43 miljoni;

–        Wieland: EUR 24,7416 miljoni (apstrīdētā lēmuma 842. apsvērums).

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

54      Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas [tagad – Vispārējā tiesa] kancelejā iesniegts 2005. gada 21. janvārī, prasītāja cēla šo prasību.

55      Tā kā Vispārējās tiesas palātu sastāvs ir ticis mainīts, tiesnesis referents tagad darbojas astotajā palātā, kurai attiecīgi ir nodota šī lieta.

56      Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdētā lēmuma 1. pantu f) punktu un 2. panta d) punktu tiktāl, ciktāl tajos ir norādīts, ka tai tiek uzlikts naudas sods;

–        pakārtoti, samazināt tai uzliktā naudas soda apmēru;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

57      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

58      Savas prasības pamatojumam prasītāja norāda sešus pamatus, kas attiecīgi ir pamatoti ar to, ka nav ņemts vērā, ka tās dalībai kartelī bija piespiedu raksturs, ar kļūdainu naudas soda sākumsummas noteikšanu, kļūdainu naudas soda sākumsummas paaugstināšanu pārkāpuma ilguma dēļ, ar to, ka nav ņemti vērā atbildību mīkstinošie apstākļi, ar kļūdainu 1996. gada paziņojuma par sadarbību piemērošanu un nesamērīgu naudas soda apmēru.

59      Pirms pārbaudīt prasītājas norādītos pamatus, ir jāatgādina, ka no apstrīdētā lēmuma 601. un 842. apsvēruma izriet, ka Komisijas uzliktie naudas sodi par pārkāpumu ir noteikti saskaņā ar Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu, kā arī Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu. Turklāt naudas sodu apmēra aprēķināšanai Komisija ir piemērojusi metodoloģiju, kas ir noteikta Pamatnostādnēs un 1996. gada paziņojumā par sadarbību (skat. šī sprieduma 33. punktu).

60      Pamatnostādnēs, lai gan tās nevar kvalificēt kā tiesību normas, tomēr ir paredzēta uzvedības norma, kurā ir noteikta prakse, kas jāievēro un no kuras Komisija konkrētā gadījumā nevar atkāpties, nenorādot ar vienlīdzīgās attieksmes principu savienojamus iemeslus (skat. Tiesas 2006. gada 18. maija Tiesas spriedumu lietā C‑397/03 P Archer Daniels Midland un Archer Daniels Midland Ingredients/Komisija, Krājums, I‑4429. lpp., 91. punkts un tajā minētā judikatūra).

61      Tādējādi, pārbaudot ar apstrīdēto lēmumu uzlikto naudas sodu tiesiskumu, Vispārējai tiesai ir jāpārbauda, vai savu rīcības brīvību Komisija ir īstenojusi atbilstoši Pamatnostādnēs noteiktajai metodei, un tiktāl, ciktāl tā konstatētu, ka Komisija no tās ir atkāpusies, ir jāpārbauda, vai šī atkāpe ir attaisnota un tiesiski pietiekami pamatota. Šajā sakarā ir jāteic, ka paša Pamatnostādņu principa, no vienas puses, un tajos norādītās metodes, no otras puses, spēkā esamību Tiesa ir apstiprinājusi (Tiesas 2005. gada 28. jūnija spriedums apvienotajās lietās C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P Dansk Rørindustri u.c./Komisija, Krājums, I‑5425. lpp., 252.–255., 266., 267., 312. un 313. punkts).

62      No Pamatnostādņu pieņemšanas izrietošā Komisijas rīcības brīvības pašierobežošana tiešām nav nesavienojama ar Komisijas būtiskas rīcības brīvības saglabāšanu. Pamatnostādnēs ir iekļauti dažādi mainīgi elementi, kas Komisijai ļauj izmantot tai piešķirto rīcības brīvību atbilstoši Regulas Nr. 17 un Regulas Nr. 1/2003 noteikumiem, kā tos interpretējusi Tiesa (iepriekš 61. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 267. punkts).

63      Tādējādi jomās, kurās Komisija ir saglabājusi rīcības brīvību, tās vērtējumu tiesiskuma pārbaude aprobežojas ar acīmredzamas kļūdas vērtējumā neesamības pārbaudi (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 2005. gada 18. jūlija spriedumu lietā T‑241/01 Scandinavian Airlines System/Komisija, Krājums, II‑2917. lpp., 64. un 79. punkts).

64      Komisijas rīcības brīvība un ierobežojumi, ko tā sev ir noteikusi, principā neliedz tiesai īstenot savu neierobežoto kompetenci (Pirmās instances tiesas 2004. gada 8. jūlija spriedums apvienotajās lietās T‑67/00, T‑68/00, T‑71/00 un T‑78/00 JFE Engineering u.c./Komisija, Krājums, II‑2501. lpp., 538. punkts), ar kuru tai ir piešķirta iespēja Komisijas uzliktā naudas soda apmēru atcelt, samazināt vai palielināt (šajā ziņā skat. Tiesas 2007. gada 8. februāra spriedumu lietā C‑3/06 P Groupe Danone/Komisija, Krājums, I‑1331. lpp., 60.–62. punkts, un Pirmās instances tiesas 2003. gada 21. oktobra spriedumu lietā T‑368/00 General Motors Nederland un Opel Nederland/Komisija, Recueil, II‑4491. lpp., 181. punkts).

1.     Par pamatu, kas ir pamatots ar to, ka nav ņemts vērā prasītājas dalības kartelī piespiedu raksturs

 Lietas dalībnieku argumenti

65      Prasītāja būtībā norāda, ka galvenais iemesls tās dalībai kartelī bija bailes, ka Piecu grupas locekļi vai pat galvenie konkrētā tirgus dalībnieki vērsīs pret to savas represijas. Tā bija cietusī, nevis karteļa iniciatore vai vadošā locekle. Tāpēc tā apgalvo, ka, kaut arī tā ir pārkāpusi EKL 81. pantu, tai nebūtu jāuzliek naudas sods vai būtu jāuzliek tikai samazināts vai pat simbolisks naudas sods.

66      Šajā kontekstā prasītāja atsaucas uz vairākiem Komisijas iepriekšējiem lēmumiem, kuros uzņēmumiem, kas bija cietuši no piespiedu rakstura darbības, lai tos piespiestu piedalīties vai turpinātu piespiest piedalīties ar konkurenci nesaderīgā nolīgumā, netika uzlikts nekāds naudas sods vai tika uzlikti naudas sodi, kuru summas bija būtiski samazinātas.

67      Lai pamatotu savu apgalvojumu, ka uz to tika izdarīts spiediens, prasītāja norāda, ka, tā kā tā ir mazs un relatīvi jauns uzņēmums Rietumeiropas tirgos, tai bija nepieciešams ik pa laikam piedalīties rūpnieciska rakstura sanāksmēs, lai likumīgi iegūtu informāciju par santehnikas cauruļu tirgu. Tādējādi, kad tā nolēma piedalīties 1998. gada 28. augusta sanāksmē, uz kuru Komisija norāda apstrīdētajā lēmumā, tā to darīja ar pārliecību, ka ir uzaicināta, lai apspriestu “Eiropas direktīvu par dzeramo ūdeni”, un bija pārsteigta par sanāksmes slepeno raksturu. Tās laikā prasītāja bija cietusi no piespiedu rakstura darbības, kuras rezultātā tā pasīvi un pakārtoti tika mudināta piedalīties sešās vēlākās sanāksmēs.

68      Minēto sanāksmju laikā tirgus līderi katrā no piecām attiecīgajām valstīm, proti, Vācijā, Apvienotajā Karalistē, Francijā, Spānijā un Nīderlandē, piedāvāja mērķus saistībā ar cenu un atlaidēm nākamajiem mēnešiem. Tomēr prasītāja nemainīja savu politiku attiecībā uz cenām un tirdzniecību šajos piecos rietumu tirgos, un tās eksports uz šīm valstīm pat turpināja pieaugt.

69      Prasītāja atsaucas arī uz dažādiem dokumentiem, kas ir iekļauti Komisijas lietas materiālos un ko iesniegušas KME grupa un Wieland. Tā apgalvo, ka, ņemot vērā “sazvērestības” kontekstu, kādā šie dokumenti ir tikuši sagatavoti, tie apliecina, pirmkārt, ka Piecu grupa bija paredzējusi iebiedēt uzņēmumus, kas atteicās piekāpties tās prasībām, un, otrkārt, ka draudi, kas tai tika izteikti 1998. gada 28. augusta sanāksmes laikā, jau iepriekš bija izplānoti un ka tai bija pamats tos uzskatīt par ticamiem.

70      Komisija lūdz šo pamatu noraidīt.

 Vispārējās tiesas vērtējums

71      Prasītājas atsauce uz Komisijas iepriekšējiem lēmumiem uzreiz ir jānoraida, jo iepriekšējā Komisijas lēmumu pieņemšanas prakse nav izmantojama kā juridisks pamats naudas sodu noteikšanai konkurences jomā (Pirmās instances tiesas 2003. gada 30. septembra spriedums lietā T‑203/01 Michelin/Komisija, Recueil, II‑4071. lpp., 292. punkts).

72      Turklāt ir jānorāda, ka no judikatūras izriet, ka spiediens, ko izdarīja uzņēmumi un kura mērķis bija likt citiem uzņēmumiem piedalīties konkurences tiesību pārkāpumā, neatkarīgi no tā, cik šis spiediens bija būtisks, neatbrīvo attiecīgo uzņēmumu no tā atbildības par izdarīto pārkāpumu, nekādā veidā negroza aizliegtās vienošanās smaguma pakāpi un nevar veidot atbildību mīkstinošu apstākli naudas sodu summu aprēķināšanas nolūkā, jo attiecīgais uzņēmums par iespējamo spiedienu varēja paziņot kompetentajām iestādēm un iesniegt tām sūdzību (šajā ziņā skat. iepriekš 61. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 369. un 370. punkts; Pirmās instances tiesas 2002. gada 20. marta spriedumu lietā T‑17/99 KE KELIT/Komisija, Recueil, II‑1647. lpp., 50. punkts, un 2005. gada 29. novembra spriedumu lietā T‑62/02 Union Pigments/Komisija, Krājums, II‑5057. lpp., 63. punkts).

73      Līdz ar to šis pamats ir jānoraida.

2.     Par pamatu, kas ir pamatots ar kļūdainu naudas soda sākumsummas noteikšanu

74      Šajā pamatā prasītāja norāda, ka, nosakot tai uzliktā naudas soda sākumsummu, Komisija ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, jo nav ņēmusi vērā, pirmkārt, to, ka tā bija piedalījusies tikai trešajā karteļa daļā, un, otrkārt, to, ka nolīgumu, kuros tā piedalījās, darbība ģeogrāfiski aptvēra tikai piecas valstis.

 Par prasītājas ierobežoto dalību kartelī

 Lietas dalībnieku argumenti

75      Prasītāja apgalvo, ka Komisijas īstenotā atšķirīgā attieksme, kas ir pamatota ar karteļa dalībnieku tirgus daļām, nav pietiekama un ir pretrunā vienlīdzīgas attieksmes principam, jo atšķirība starp dalībnieku tirgus daļām neatspoguļo tās ierobežoto dalību kartelī.

76      Prasītāja uzskata, ka ir skaidrs, ka pārkāpumu, par kuru tā ir saukta pie atbildības, karteļa trešās daļas ietvaros veido tikai tās dalība prettiesiskā sadarbībā, ko Deviņu grupa īstenoja no 1998. gada augusta līdz 1999. gada aprīlim paplašināto Eiropas nolīgumu ietvaros.

77      Tā apgalvo, ka gan sadarbība, kas novērota SANCO nolīgumu un WICU un Cuprotherm nolīgumu ietvaros, gan sadarbība Piecu grupas locekļu starpā bija daudz intensīvāka nekā sadarbība Deviņu grupas locekļu starpā.

78      Prasītāja arī apgalvo, ka Komisija nepamatoti apstrīdētā lēmuma 690. apsvērumā secinājusi, ka tās dalība aizliegtas vienošanās ietvaros bija padarījusi karteļa darbības efektīvākas. Šajā sakarā prasītāja norāda, ka tā nekad nav pievienojusies kvotām, kas tika piedāvātas paplašināto Eiropas nolīgumu ietvaros, un ka tās tirdzniecība valstīs, uz kurām attiecās kartelis, – tieši pretēji – palielinājās tās dalības laikā.

79      Prasītāja lūdz tai uzliktā naudas soda sākumsummu samazināt, ņemot vērā tās dalības kartelī rakstura, pakāpes un kvalitātes atšķirību salīdzinājumā ar citiem dalībniekiem.

80      Komisija savukārt apgalvo, ka no apstrīdētā lēmuma izriet, ka tā ir konstatējusi vienotu pārkāpumu, ko veidoja trīs daļas.

81      Tā apgalvo, ka, lai noteiktu naudas soda sākumsummu, tai nebija pienākuma nošķirt, pirmkārt, prasītāju un uzņēmumus, kas bija piedalījušies SANCO nolīgumos un WICU un Cuprotherm nolīgumos, un, otrkārt, Piecu grupas un Deviņu grupas locekļus.

82      Pirmkārt, Komisija šajā sakarā apgalvo, ka aktīva prasītājas dalība kartelī no 1998. gada 28. augusta līdz 1999. gada septembra sākumam kvalitatīvi vai kvantitatīvi neatšķīrās no pārējo pārkāpuma izdarītāju dalības. Komisija arī atgādina, ka tas, ka atsevišķi uzņēmumi kartelī piedalījās ilgāk nekā citi, nemaina to izdarītā pārkāpuma smagumu. Ilgāka dalība atspoguļojas naudas soda palielinājumā par pārkāpuma ilgumu.

83      Otrkārt, Komisija atgādina, ka pastāvīgajā judikatūrā ir noteikts, ka, lai novērtētu katra dalībnieka izdarītā pārkāpuma reālo ietekmi, apgrozījuma daļa, kas gūta ar precēm, uz kurām attiecas pārkāpums, var dot pareizu norādi par to, cik plašs ir pārkāpums konkrētajā tirgū.

84      Sadalījums atšķirīgās kategorijās, kas ir pamatots ar apgrozījumu, kurš gūts ar precēm, uz kurām attiecas ierobežojoša prakse, noteikti novestu pie naudas sodu sākumsummām, kas aptuveni ir tādas pašas, ņemot vērā tirgus daļas procentuālo lielumu. Tas novestu pie tā, ka sākumsumma naudas sodam, kas noteikts uzņēmumam, kuram pieder būtiska tirgus daļa, tiktu noteikta lielāka nekā tā naudas soda sākumsumma, kas uzlikts uzņēmumam, kuram pieder mazāka tirgus daļa. Šī iemesla dēļ KME grupai uzliktā naudas soda sākumsumma tika noteikta EUR 70 miljonu apmērā, bet Chalkor uzliktā naudas soda sākumsumma bija tikai EUR 9,8 miljoni. Šī pieeja nekādā ziņā nav pretrunā vienlīdzīgas attieksmes principam.

85      Treškārt, Komisija apgalvo, ka ar judikatūru nav saderīgs tas, ka uzņēmumam, kas ir iesaistīts divās vai trīs karteļa daļās, sodu nosaka smagāku nekā citam uzņēmumam, kuram pieder tāda pati tirgus daļa, bet kas ir piedalījies tikai vienā šī karteļa daļā (Tiesas 1983. gada 7. jūnija spriedums apvienotajās lietās no 100/80 līdz 103/80 Musique Diffusion française u.c./Komisija, Recueil, 1825. lpp., 121. punkts, un 1998. gada 17. decembra spriedums lietā C‑185/95 P Baustahlgewebe/Komisija, Recueil, I‑8417. lpp., 91. punkts; Pirmās instances tiesas 1999. gada 11. marta spriedums lietā T‑151/94 British Steel/Komisija, Recueil, II‑629. lpp., 643. punkts, un 2003. gada 9. jūlija spriedums lietā T‑220/00 Cheil Jedang/Komisija, Recueil, II‑2473. lpp., 91. punkts).

86      Ceturtkārt, Komisija norāda, ka nav pierādījumu, ka SANCO nolīgumi un WICU un Cuprotherm nolīgumi bija saistīti ar daudz ciešāku sadarbību nekā tā, kas bija paplašināto Eiropas nolīgumu ietvaros. Tādējādi nebija nekāda pamata uzskatīt, ka pirmās divas karteļa daļas ir smagāki konkurences tiesību normu pārkāpumi nekā trešā daļa.

87      Piektkārt, Komisija uzskata, ka nebija nekāda pamata paplašināto Eiropas nolīgumu ietvaros diferencēt Piecu grupas locekļus un četrus pārējos ražotājus, proti, Boliden grupu, HME, Buntmetall grupu un Chalkor, jo pēdējo minēto dalība bija būtiska karteļa darbībai, un tie karteli bija izmantojuši tikpat lielā mērā kā pārējie dalībnieki laika posmā no 1998. līdz 2001. gadam.

88      Sestkārt, Komisija apgalvo, ka Chalkor dalība karteļa darbību padarīja efektīvāku. Tas vien, ka Piecu grupas locekļi bija aicinājuši Chalkor un trīs citas sabiedrības pievienoties tiem, pierāda, ka to dalība bija svarīga karteļa efektīvai darbībai. Komisija norāda, ka tas, ka Chalkor bija paaugstinājusi savu tirdzniecības apjomu, piedaloties kartelī, nepierāda, ka tās dalība karteļa sanāksmēs nenostiprināja prettiesisko nolīgumu darbību. Tirdzniecības apjoma palielināšanās varētu būt izskaidrojama ar sezonālu raksturu vai ar to, ka Chalkor pēc zināma laika bija mazāki sirdsapziņas pārmetumi apkrāpt citus pārkāpuma izdarītājus.

89      Septītkārt, Komisija apgalvo, ka, pat ja tā bija konstatējusi intensīvāku sadarbību atsevišķu apstrīdētā lēmuma adresātu starpā, šis konstatējums drīzāk bija pamats lielāku naudas sodu uzlikšanai šiem uzņēmumiem, nevis mazāku naudas sodu uzlikšanai pārējiem adresātiem. Tādējādi Komisija norāda, ka, ja Vispārējā tiesa piekristu Chalkor argumentiem šajā jautājumā, tai, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, būtu jāparedz drīzāk palielināt to naudas sodu summu, kas uzlikti “SANCO ražotājiem”, proti, KME grupai, Wieland un Boliden grupai, nevis samazināt Chalkor uzliktā naudas soda apmēru.

 Vispārējās tiesas vērtējums

90      Vispirms ir jāatgādina par principiem, kas judikatūrā izstrādāti saistībā ar individuālu atbildību tam, kas izdara EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumu, piemēram, īsteno karteli.

91      Pirmkārt, attiecībā uz atbildību par pārkāpumu kā tādu no judikatūras izriet, ka tas, ka uzņēmums tieši nav piedalījies visās darbībās, kas veido aizliegtu vienošanos kopumā, nevar to atbrīvot no atbildības par EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumu, ja ir pierādīts, ka tam noteikti bija jāzina, pirmkārt, ka slepena noruna, kurā tas piedalījās, ietilpa vispārējā plānā un, otrkārt, ka šis vispārējais plāns attiecās uz visiem aizliegtu vienošanos veidojošiem apstākļiem (šajā ziņā skat. Tiesas 1999. gada 8. jūlija spriedumu lietā C‑49/92 P Komisija/Anic Partecipazioni, Recueil, I‑4125. lpp., 87. punkts; Pirmās instances tiesas 1998. gada 14. maija spriedumu lietā T‑295/94 Buchmann/Komisija, Recueil, II‑813. lpp., 121. punkts, un 2008. gada 8. jūlija spriedumu lietā T‑99/04 AC‑Treuhand/Komisija, Krājums, II‑1501. lpp., 130. un 131. punkts).

92      Tā kā ir pierādīta karteļa esamība un ir noteikti tā dalībnieki, Komisijai, lai noteiktu naudas sodus, ir jāpārbauda katra dalībnieka dalības salīdzinošā nozīme. Tas izriet gan no judikatūras (šajā ziņā skat. iepriekš 91. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Anic Partecipazioni, 90. un 150. punkts; 61. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 145. punkts, un 91. punktā minēto spriedumu lietā AC‑Treuhand/Komisija, 133. punkts), gan no Pamatnostādnēm, kurās ir paredzēta gan atšķirīga attieksme saistībā ar sākumsummu (īpašo sākumsummu), gan arī tas, ka tiek ņemti vērā atbildību pastiprinošie un mīkstinošie apstākļi, kas ļauj pielāgot naudas soda apmēru, īpaši atkarībā no attiecīgo uzņēmumu aktīvās vai pasīvās lomas pārkāpuma izdarīšanā.

93      Tomēr uzņēmumam nevar uzlikt naudas sodu, kura apmērs ir aprēķināts atkarībā no dalības slepenā norunā, par kuru tas nav saukts pie atbildības (Pirmās instances tiesas 2002. gada 20. marta spriedums lietā T‑28/99 Sigma Tecnologie/Komisija, Recueil, II‑1845. lpp., 79.–82. punkts).

94      Ņemot vērā iepriekš minētos principus, ir jāpārbauda prasītājas iebildums, saskaņā ar kuru Komisija nav ņēmusi vērā tās ierobežoto dalību kartelī.

95      Pirmkārt, ir jāpārbauda iebildums, kas ir pamatots ar to, ka prasītāja nepiedalījās SANCO nolīgumos un WICU un Cuprotherm nolīgumos.

96      Šajā kontekstā ir jāatgādina, ka ir skaidrs, ka prasītāja piedalījās tikai paplašinātajos Eiropas nolīgumos un ka tā tika saukta pie atbildības tikai par tās dalību šajā karteļa daļā (apstrīdētā lēmuma 461. apsvērums). Tomēr Komisija nav pārbaudījusi, vai pārkāpuma izdarītājs, kas piedalās tikai vienā aizliegtas vienošanās daļā, izdara mazāk smagu pārkāpumu Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punkta nozīmē nekā pārkāpuma izdarītājs, kurš tās pašas aizliegtās vienošanās ietvaros piedalās visās tās daļās. Šis jautājums šajā gadījumā bija vēl jo svarīgāks tāpēc, ka prasītāja nav saukta pie atbildības par divām citām karteļa daļām, proti, SANCO nolīgumiem un WICU un Cuprotherm nolīgumiem.

97      Apstrīdētā lēmuma 689. apsvērumā Komisija faktiski ir secinājusi, ka nebija pamata īstenot atšķirīgu attieksmi pret pārkāpuma izdarītājiem, kas piedalījušies tikai paplašinātajos Eiropas nolīgumos, un tiem, kuri piedalījušies arī SANCO nolīgumos, jo sadarbība SANCO nolīgumu ietvaros nebija būtiski ciešāka nekā tā, kas pastāvēja paplašināto Eiropas nolīgumu ietvaros.

98      Jāsecina, ka Komisijas argumentācija ir kļūdaina, jo salīdzinājums starp dažādu karteļa daļu intensitāti, iespējams, būtu bijis atbilstošs, ja prasītāja būtu bijusi iesaistīta vairākās tā daļās, kā tas nebija šajā gadījumā.

99      Uzņēmums, kura atbildība ir pierādīta attiecībā uz vairākām aizliegtas vienošanās daļām, vairāk veicina šīs aizliegtās vienošanās efektivitāti un smagumu nekā pārkāpuma izdarītājs, kas ir iesaistīts tikai vienā šīs pašas aizliegtās vienošanās daļā. Līdz ar to pirmais uzņēmums izdara pārkāpumu, kas ir smagāks nekā tas, kuru ir izdarījis otrais uzņēmums.

100    Šajā sakarā ir svarīgi uzsvērt, ka saskaņā ar sodu individuālā rakstura un personiskās atbildības principu Komisijai, novērtējot salīdzinošo katra pārkāpuma izdarītāja dalības aizliegtas vienošanās ietvaros smagumu, ir jāņem vērā, ka atsevišķi pārkāpuma izdarītāji attiecīgā gadījumā saskaņā ar iepriekš 91. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Anic Partecipazioni (87. punkts) nav saukti pie atbildības par visām šīs aizliegtās vienošanās daļām.

101    Piemērojot Pamatnostādnes, šis vērtējums noteikti jāveic stadijā, kad tiek noteikta konkrētā sākumsumma, jo atbildību mīkstinošo apstākļu ņemšana vērā ļauj tikai pielāgot naudas soda pamatsummu atkarībā no tā, kādā veidā pārkāpuma izdarītājs īsteno aizliegtu vienošanos. Pārkāpuma izdarītājam, kas nav saukts pie atbildības par atsevišķām šīs aizliegtās vienošanās daļām, nevar būt bijusi nozīme minēto daļu īstenošanā. Konkurences tiesību normu pārkāpums, ņemot vērā pārkāpuma, kurā tas tiek vainots, ierobežoto apmēru, ir mazāk smags nekā tas, kurā tiek vainoti pārkāpuma izdarītāji, kas ir piedalījušies visās pārkāpuma daļās.

102    Komisijas argumentam, ka visi paplašināto Eiropas nolīgumu locekļi bija guvuši labumu no konkurences ierobežojuma, ko ieviesuši “SANCO ražotāji”, nevar piekrist, jo tā nav saukusi prasītāju pie atbildības par attiecīgā pārkāpuma daļu, kas saistīta ar SANCO nolīgumiem. Šajā sakarā ir arī jānorāda, ka aizliegtas vienošanās ar konkurenci nesaderīgā ietekme uz cenām pēc sava rakstura var sniegt labumu visiem piegādātājiem, kas atrodas attiecīgajā tirgū, nevis tikai uzņēmumiem, kuri ir minētās aizliegtās vienošanās locekļi.

103    Attiecībā uz šī sprieduma 85. punktā minētajiem spriedumiem, uz kuriem Komisija ir atsaukusies savā atbildē uz repliku, pietiek konstatēt, ka tie neattiecas uz to, vai pārkāpuma izdarītājs, kas ir saukts pie atbildības tikai par vienu aizliegtas vienošanās daļu, izdara mazāk smagu pārkāpumu nekā pārkāpuma izdarītājs, kurš tās pašas aizliegtās vienošanās ietvaros ir saukts pie atbildības par visām tās daļām.

104    Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, ir jāsecina, ka Komisija ir pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu, naudas sodu apmēra aprēķinā neņemot vērā, ka atšķirībā no KME grupas, Wieland un Boliden grupas prasītāja bija piedalījusies tikai vienā karteļa daļā, un tādējādi atšķirīgām situācijām piemērojot identiskus noteikumus, šādai identisku noteikumu piemērošanai neesot objektīvi pamatotai.

105    Attiecībā uz secinājumiem, kas jāizdara no šī fakta, Komisija attiecībā uz SANCO nolīgumiem piedāvā Vispārējai tiesai palielināt “SANCO ražotājiem” uzlikto naudas sodu apmērus, nevis samazināt prasītājai uzlikto naudas sodu. Vispārējā tiesa, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, tomēr uzskata, ka Komisijas noteiktā sākumsumma ir atbilstoša salīdzinājumā ar smagumu, kāds piemita visām trim karteļa daļām, un ka ir jāsamazina Chalkor uzliktā naudas soda sākumsumma, lai ņemtu vērā, ka Komisija to sauca pie atbildības tikai par dalību trešajā karteļa daļā.

106    Turklāt šī sprieduma 83. un 84. punktā izklāstītie Komisijas argumenti ir jānoraida tiktāl, ciktāl tos var saprast kā apgalvojumu, ka prasītājas nepiedalīšanās SANCO nolīgumos pietiekami bija atspoguļota tai uzliktā naudas soda īpašajā sākumsummā. Šis arguments ir pamatots ar pieņēmumu, ka tirgus daļa, kas piederēja Chalkor, kura nepārdeva SANCO caurules, tika aprēķināta, pamatojoties uz visu gludo vara santehnikas cauruļu ražotāju apgrozījumu summu, ieskaitot SANCO cauruļu tirdzniecību.

107    SANCO nolīgumi un paplašinātie Eiropas nolīgumi attiecās uz vienu un to pašu attiecīgo tirgu, proti, gludo vara santehnikas cauruļu tirgu. Tādējādi Komisijai, pat nepastāvot SANCO nolīgumiem, bija pienākums ņemt vērā apgrozījumu, kas gūts no SANCO cauruļu tirdzniecības, lai aprēķinātu prasītājai piederošo attiecīgā tirgus daļu.

108    Savukārt attiecībā uz WICU un Cuprotherm nolīgumiem situācija atšķiras. Šie nolīgumi attiecās uz produktiem, kurus nevar aizstāt ar gludajām vara santehnikas caurulēm. No apstrīdētā lēmuma 459. apsvēruma izriet, ka gludās vara santehnikas caurules un ar plastmasu pārklātās vara santehnikas caurules veido atsevišķus attiecīgos tirgus.

109    Līdz ar to, aprēķinot tirgu daļu, kas piederēja prasītājai, kura darbojās gludo vara santehnikas cauruļu tirgū, ņemot vērā apgrozījumu, kas gūts gludo vara santehnikas cauruļu tirgū, un to, kurš gūts ar plastmasu klāto vara santehnikas cauruļu tirgū, prasītājai faktiski tika piedēvēta mazāka tirgus daļa un tādējādi noteikta tāda īpašā sākumsumma, kas mazāka nekā tā, kura būtu bijusi noteikta, ja tās tirgus daļa būtu aprēķināta, ņemot vērā tikai to apgrozījumu, kas gūts tirgū, kurā tā faktiski piedalījās kartelī.

110    Otrkārt, attiecībā uz jautājumu par to, vai apstāklis, ka sadarbība Piecu grupas iekšienē bija intensīvāka nekā tā, kas bija Deviņu grupas iekšienē, pamato atšķirīgu attieksmi naudas sodu ziņā, ir jāpauž šādi argumenti.

111    Gan Piecu grupa, gan Deviņu grupa darbojās karteļa trešās daļas ietvaros, par kuru prasītāja ir saukta pie atbildības. Apstrīdētā lēmuma 690. apsvērumā Komisija ir konstatējusi, ka prasītāja Piecu grupā neietilpa tās izmēra dēļ. Prasītāja šo secinājumu nav apstrīdējusi.

112    Līdz ar to Komisijai nevar pārmest, ka tā ir secinājusi, ka prasītājas dalības paplašinātajos Eiropas nolīgumos smagums atbilstoši bija ņemts vērā, pārkāpuma izdarītājus sadalot kategorijās, ko Komisija darīja, pamatojoties uz to tirgus daļām.

113    Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jāgroza tikai prasītājai uzliktā naudas soda apmērs, lai atspoguļotu to, ka tā nepiedalījās SANCO nolīgumos. Šo izmaiņu konkrētas sekas tiks precizētas šī sprieduma 183.–186. punktā.

 Par ģeogrāfiskā tirgus, kurā prasītāja piedalījās kartelī, apmēru

 Lietas dalībnieku argumenti

114    Būtībā prasītāja apstrīd to, ka Komisija, atšķirīgu attieksmi pamatojot ar tai piederošo tirgus daļu, papildus tirdzniecībai Vācijā, Francijā, Spānijā, Apvienotajā Karalistē un Nīderlandē ir ņēmusi vērā arī tirdzniecību Grieķijā. Tā apgalvo, ka nolīgums, kurā tā piedalījās no 1998. gada augusta līdz 1999. gada septembrim, ģeogrāfiski aptvēra tikai Vāciju, Franciju, Spāniju, Apvienoto Karalisti un Nīderlandi. Ņemot vērā tirdzniecību Grieķijā, Komisija prasītājai piederošā tirgus daļu palielināja no 2,2 % līdz 3,8 %, kas atbilst palielinājumam par 72 % no uzliktā naudas soda sākumsummas.

115    Prasītāja uzskata, ka fakts, ka tā bija piedalījusies kartelī pēc draudiem attiecībā uz Grieķijas tirgu, nenozīmē, ka Grieķija ietilpa teritorijā, uz kuru attiecās kartelis. Apstrīdētajā lēmumā Komisija bija sajaukusi karteļa priekšmetu un tā ietvaros izmantotos līdzekļus.

116    Lietas materiālos iekļautie pierādījumi neapstiprina Komisijas apgalvojumus, ka prasītāja bija guvusi labumu no klusējot noslēgta nolīguma par nekonkurēšanu katra karteļa dalībnieka izcelsmes tirgos. Turklāt Komisijas apgalvojumi ir pretrunā pierādījumiem. Šajā sakarā nekas nenorāda, ka papildus Piecu grupas locekļiem un SANCO nolīgumu dalībniekiem pārējie karteļa dalībnieki bija vienojušies ierobežot vai bija ierobežojuši savu tirdzniecības apjomu Grieķijā. Patiesībā prasītājas konkurentu imports Grieķijā no 3263 tonnām 1997. gadā palielinājās līdz 3548 tonnām 1999. gadā. Turklāt prasītājas eksports uz Franciju, Vāciju, Apvienoto Karalisti un Spāniju no 4135 tonnām 1998. gada otrajā pusgadā palielinājās līdz 5201 tonnai 1999. gada pirmajā pusgadā, proti, radot pieaugumu par 26 %.

117    Prasītāja uzskata, ka apgalvojumam, ka tā pievienojās politikai par nekonkurēšanu katra karteļa dalībnieka izcelsmes tirgos, kaut gan tā bija palielinājusi savu eksportu, nav nozīmes. Pirmkārt, tā nezināja par šāda nolīguma esamību un, otrkārt, tā kartelī piedalījās nevis, lai aizsargātu savu valsts tirgu, bet gan tāpēc, ka baidījās no represijām, proti, dempinga, ko Piecu grupa īstenos Grieķijas tirgū.

118    Komisija lūdz šo iebildumu noraidīt.

 Vispārējās tiesas vērtējums

119    Jāatgādina, ka Komisija atbilstoši Pamatnostādņu 1. punkta A daļai varēja ņemt vērā attiecīgā ģeogrāfiskā tirgus apmēru, lai novērtētu attiecīgā pārkāpuma smagumu.

120    Šajā gadījumā tā ir secinājusi, ka EEZ teritorija veidoja attiecīgo ģeogrāfisko tirgu, kurā darbojās kartelis (apstrīdētā lēmuma 17. apsvērums). Šo secinājumu prasītāja nav apstrīdējusi. Prasītāja tikai apgalvo, ka pārkāpums, par kuru tā ir saukta pie atbildības, attiecās tikai uz Vāciju, Franciju, Spāniju, Apvienoto Karalisti un Nīderlandi. Šim argumentam nevar piekrist.

121    Tā kā attiecīgais ģeogrāfiskais tirgus atbilst EEZ teritorijai, ir jāsecina, ka, ja pieņem, ka Grieķijas tirgu attiecīgais pārkāpums neskāra, Komisija, nosakot prasītājas naudas soda apmēru, pamatoti ņēma vērā tās tirdzniecības apjomu Grieķijā.

122    Ņemot vērā iepriekš minēto, šis iebildums ir jānoraida.

3.     Par pamatu, kas ir pamatots ar kļūdainu naudas soda sākumsummas palielināšanu karteļa darbības ilguma dēļ

123    Prasītāja apgalvo, ka, tā kā tās dalība aizliegtas vienošanās ietvaros ilga mazāk nekā divpadsmit mēnešus, Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu, tai uzliktā naudas soda sākumsummai piemērojot 10 % palielinājumu par pārkāpuma ilgumu. Vispirms prasītāja apgalvo, ka Komisijai tai bija jāpiemēro mazāks palielinājums.

 Par dalības kartelī ilgumu

 Lietas dalībnieku argumenti

124    Prasītāja apgalvo, ka pārkāpuma, kurā tā tiek vainota, sākuma dienai būtu jābūt dienai, kurā tā otro reizi piedalījās slepenajā sanāksmē, proti, 1998. gada 10. septembrim, nevis dienai, kurā tā pirmo reizi piedalījās karteļa sanāksmē, proti, 1998. gada 28. vai 29. augustam. Prasītāja apgalvo, ka 1998. gada augustā notikušās sanāksmes patiesais priekšmets un slepenais raksturs tai nebija zināms līdz brīdim, kad tās pārstāvji tajā bija piedalījušies. Tā, atsaucoties uz iekšējo dokumentu, ko sagatavojis kāds no tās darbiniekiem, kurš piedalījās šajā sanāksmē, arī norāda, ka tā nebija pievienojusies nevienai strīdīgajai rīcībai minētās sanāksmes laikā. Tās pārstāvji skaidri bija atteikušies pieņemt tiem izteiktos aicinājumus un bija norādījuši, ka tiem jākonsultējas ar Chalkor vadību.

125    Attiecībā uz dienu, kurā prasītāja izbeidza savu dalību kartelī, tā apgalvo, ka runa ir par brīdi, kurā tā izbeidza piedalīties karteļa darbībās, nevis par dienu, kad pārējie karteļa locekļi uzzināja par tās izstāšanos no karteļa. Prasītāja atgādina, ka tā karteļa sanāksmēs pārstāja piedalīties 1999. gada aprīlī, kaut arī tā līdz 1999. gada augustam ik mēnesi savus konfidenciālos skaitliskos datus turpināja paziņot saviem konkurentiem, un pēdējie dati attiecās uz 1999. gada jūliju. Līdz ar to prasītāja apgalvo, ka tās dalība kartelī beidzās 1999. gada jūlijā vai, vēlākais, 1999. gada augustā.

126    Tādējādi prasītāja uzskata, ka tās dalība kartelī ilga mazāk nekā divpadsmit mēnešus un – kā tas izriet no Pamatnostādnēm – ka nekāds naudas soda sākumsummas palielinājums par pārkāpuma ilgumu tai nebija jāpiemēro.

127    Komisija lūdz šo iebildumu noraidīt.

 Vispārējās tiesas vērtējums

128    Vispirms ir jānorāda, ka, kaut arī prasītāja ir izvirzījusi šo iebildumu, lai panāktu tai uzliktā naudas soda apmēra samazināšanu, tā patiesībā apstrīd arī apstrīdētā lēmuma 1. panta f) punkta likumību, saskaņā ar kuru pārkāpums, kurā tā tiek vainota, ilga, vēlākais, no 1998. gada 29. augusta līdz 1999. gada septembra sākumam.

129    Jānorāda arī, ka EKL 81. panta 1. punkts ir piemērojams tikai tad, ja ir vienota vismaz divu dalībnieku griba, kuras izpausmes veidam nav nozīmes, ja vien tā ir gribas patiesā izpausme (Pirmās instances tiesas 2000. gada 26. oktobra spriedums lietā T‑41/96 Bayer/Komisija, Recueil, II‑3383. lpp., 69. punkts).

130    Turklāt no judikatūras izriet, ka pietiek ar to, ka Komisija pierāda, ka attiecīgais uzņēmums ir piedalījies konkurentu sanāksmēs, kuras acīmredzami vērstas pret konkurenci, lai juridiski pietiekami pierādītu, ka minētais uzņēmums bija aizliegtās vienošanās dalībnieks. Ja piedalīšanās šādās sanāksmēs ir pierādīta, attiecīgā uzņēmuma pienākums ir norādīt uz tādām pazīmēm, kas liecina, ka, piedaloties minētajās sanāksmēs, tam nav bijis nekāda pret konkurenci vērsta nodoma, un pierāda, ka tas bija vērsis konkurentu uzmanību uz to, ka tas šajās sanāksmēs piedalās ar atšķirīgu mērķi (Tiesas 1999. gada 8. jūlija spriedums lietā C‑199/92 P Hülls/Komisija, Recueil, I‑4287. lpp., 155. punkts).

131    Šajā gadījumā ir pierādīts, ka, vēlākais, 1998. gada 29. augustā Chalkor piedalījās sanāksmē karteļa ietvaros un ka tas, vēlākais, šīs sanāksmes laikā uzzināja par tās acīmredzami pret konkurenci vērsto raksturu. Prasītāja nevarēja pierādīt, ka tā bija norādījusi pārējiem šīs sanāksmes dalībniekiem, ka tā sanāksmē piedalījās ar atšķirīgu mērķi un ka tā iebilda pret ideju par slepenu norunu vara santehnikas cauruļu tirgū.

132    Tieši pretēji, kā to apgalvo Komisija, no prasītājas iekšējiem dokumentiem drīzāk izriet, ka šīs sanāksmes laikā Chalkor pārstāvji uztraucās par kvotu, kas tiem bija piešķirta, un neiebilda pret ideju par slepenu norunu (apstrīdētā lēmuma 326. apsvērums). Prasītājas arguments, ka tās pārstāvji šajā sanāksmē bija norādījuši, ka tiem bija jākonsultējas ar savu vadību, varētu būt pamatots, ja tā būtu atturējusies no dalības turpmākajās slepenajās sanāksmēs, ko tā nedarīja.

133    Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, ir jāsecina, ka Komisija nav pieļāvusi kļūdu, secinot, ka prasītājas dalība kartelī sākās, vēlākais, 1998. gada 29. augustā.

134    Attiecībā uz dienu, kurā prasītāja izbeidza savu dalību kartelī, ir jānorāda, ka informācijas apmaiņas sistēmas ietvaros, kas veidoja vienu no karteļa sastāvdaļām (apstrīdētā lēmuma 450. un 486. apsvērums), puses bija vienojušās savus datus ik mēnesi darīt zināmus sistēmas administratoram (apstrīdētā lēmuma 306. un 308. apsvērums).

135    Tādējādi, tā kā nepastāv formāla tās dalības šajā nolīgumā izbeigšana, ir jāsecina, ka prasītājas izstāšanās no minētā nolīguma stājās spēkā, agrākais, tikai brīdī, kad tā neizpildīja savu pienākumu ik mēnesi darīt zināmus būtiskus datus, proti, 1999. gada septembrī.

136    No tā izriet, ka Komisija nav pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka prasītāja ir atbildīga par dalību kartelī līdz 1999. gada septembra sākumam. Līdz ar to iebildums, kas attiecas uz Chalkor dalības kartelī ilgumu, ir jānoraida.

 Par palielinājuma likmi

 Lietas dalībnieku argumenti

137    Prasītāja apgalvo, ka, pat ja būtu pierādīts, ka tās dalība ilga divpadsmit mēnešus, naudas soda palielinājuma likme 10 % apmērā par pārkāpuma gadu ir nesamērīga. Šajā sakarā tā norāda, ka tās dalības kartelī intensitāte pēc 1999. gada aprīļa samazinājās un ka Komisijai tai uzliktā naudas soda sākumsumma bija jāpalielina par mazāk nekā 10 %, ņemot vērā šo intensitātes samazināšanos. Šajā sakarā tā atsaucas uz vairākiem iepriekšējiem Komisijas lēmumiem.

138    Prasītāja arī norāda, ka, salīdzinot dažādus palielinājumus, kas veikti atbilstoši pārkāpuma ilgumam un kas piemēroti apstrīdētā lēmuma adresātiem, apstiprinās, ka tai piemērotais palielinājums bija netaisnīgs. Outokumpu grupai tika piemērots palielinājums 110 % apmērā no tai uzliktā naudas soda sākumsummas par vienpadsmit gadus un piecus mēnešus ilgu dalību, kas nozīmē, ka pieci mēneši netika ņemti vērā. Šis piecu mēnešu laika posms ir līdzvērtīgs gandrīz pusei no laika, kuru prasītāja piedalījās kartelī, un acīmredzami vairāk nekā pusei no laika, kurā tā piedalījās strīdīgajās sanāksmēs. Tas pats attiecas uz Boliden grupu, jo tai uzliktā naudas soda sākumsumma tika palielināta par 125 % atbilstoši divpadsmit gadus un deviņus mēnešus ilgai dalībai. Četrus mēnešus ilga dalība, kas netika ņemta vērā, atbilst pusei no laika, kurā prasītāja piedalījās strīdīgajās sanāksmēs.

139    Komisija lūdz pamatu noraidīt.

 Vispārējās tiesas vērtējums

140    Vispirms ir jānorāda, ka prasītājas norādītie iepriekšējie Komisijas lēmumi nav piemērojami šajā lietā, jo iepriekšējā Komisijas lēmumu pieņemšanas prakse nav izmantojama kā juridisks pamats naudas sodu noteikšanai konkurences jomā (šī sprieduma 71. punkts).

141    Jāatgādina arī, ka naudas soda sākumsummas palielināšana atkarībā no pārkāpuma ilguma nav ierobežota ar gadījumu, kad starp ilgumu un konkurences tiesībās nostiprinātajiem mērķiem nodarīto palielināto kaitējumu pastāv tieša saistība (šajā ziņā skat. iepriekš 71. punktā minēto spriedumu lietā Michelin/Komisija, 278. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt no Pamatnostādnēm izriet, ka starp pārkāpuma smaguma un tā ilguma vērtējumu Komisija nav noteikusi nekādu pārklāšanos, ne arī kādu citu savstarpēju saistību.

142    Tieši pretēji, pirmkārt, no Pamatnostādņu sistēmas izriet, ka tajās, lai noteiktu naudas soda sākumsummu, ir paredzēta pārkāpuma smaguma kā tāda vērtēšana. Otrkārt, pārkāpuma smagums tiek analizēts saistībā ar attiecīgā uzņēmuma raksturlielumiem, it īpaši tā lielumu un stāvokli konkrētajā tirgū, kas var būt pamats sākumsummas izvērtēšanai, uzņēmumu iedalīšanai kategorijās un īpašas sākumsummas noteikšanai. Treškārt, pārkāpuma ilgums tiek izskatīts, lai noteiktu pamatsummu, un ceturtkārt, Pamatnostādnēs ir paredzēta atbildību pastiprinošo un mīkstinošo apstākļu ņemšana vērā, kas ļauj grozīt naudas soda summu, it īpaši atkarībā no attiecīgā uzņēmuma aktīvās vai pasīvās lomas pārkāpuma īstenošanā.

143    No minētā izriet, ka tas vien, ka Komisija ir atstājusi sev iespēju par katru pārkāpuma gadu veikt palielinājumu, kura apmērs attiecībā uz divpadsmit mēnešus ilgiem vai ilgākiem pārkāpumiem var būt līdz pat 10 % no summas, kas noteikta par pārkāpuma smagumu, nekādā ziņā neuzliek tai pienākumu noteikt šo likmi atkarībā no aizliegtās vienošanās darbības intensitātes vai tās sekām, vai pat pārkāpuma smaguma. Komisijai, īstenojot savu plašo rīcības brīvību (skat. šī sprieduma 63. punktu), ir jāizvēlas palielinājuma likme, ko tā ir paredzējusi piemērot saistībā ar pārkāpuma ilgumu.

144    Šajā gadījumā Komisija ir konstatējusi, ka prasītāja attiecīgajā pārkāpumā bija piedalījusies divpadsmit mēnešus un līdz ar to tai uzliktā naudas soda sākumsummu palielināja par 10 %. Šādi rīkojoties, Komisija nav atkāpusies no tiesību normām, ko tā sev ir noteikusi Pamatnostādnēs.

145    Turklāt Komisijas nostāja, palielinot naudas soda sākumsummu par 10 % par pilnu gadu un par 5 % par visu papildu laika posmu, kas vienāds vai ilgāks nekā seši mēneši (skat. šī sprieduma 46. punktu), šajā lietā esošajos apstākļos nerada būtiskas atšķirības pārkāpuma izdarītāju starpā. Tādējādi Vispārējai tiesai ar savu vērtējumu nav jāaizstāj Komisijas vērtējums attiecībā uz palielinājuma likmi, kas piemērojama par pārkāpuma ilgumu.

146    No visa iepriekš izklāstītā izriet, ka šis pamats ir jānoraida kopumā.

4.     Par pamatu, kas ir pamatots ar to, ka kļūdaini netika ņemta vērā prasītājas labprātīga izstāšanās no dalības kartelī

 Lietas dalībnieku argumenti

147    Prasītāja norāda, ka Komisijai kā atbildību mīkstinošs apstāklis bija jāņem vērā tas, ka tā labprātīgi bija izstājusies no dalības karteļa sanāksmēs 1999. gadā, pirms Komisija vēl bija sākusi savu izmeklēšanu. Prasītāja uzskata, ka, ja Komisijas apgalvojums, ka tās dalība pastiprināja karteļa darbību, ir pareizs, tās labprātīga izstāšanās karteļa darbības efektivitāti mazināja.

148    Prasītāja norāda, ka Pamatnostādnēs ir paredzēts, ka Komisija samazina uzņēmumam uzliktā naudas soda apmēru, ja tas izbeidz pārkāpumu līdz ar pirmo Komisijas iejaukšanos, proti, līdz ar veiktajām pārbaudēm.

149    Savukārt, izstāšanās no aizliegtas vienošanās pirms Komisijas izmeklēšanas uzsākšanas Pamatnostādnēs netiek atzīta par atbildību mīkstinošu apstākli. Prasītāja apgalvo, ka būtu neloģiski, kā arī tas būtu “netaisnīgi” un tā būtu “nepareiza politika” nepiešķirt nekādu labumu uzņēmumiem, kas labprātīgi izstājas no aizliegtas vienošanās. Prasītāja uzskata, ka labprātīga dalības izbeigšana ir jāuzskata par atbildību mīkstinošu apstākli, nosakot naudas soda apmēru. Jebkāds cits secinājums nav saderīgs ar Komisijas politikas mērķi naudas sodu jomā, proti, prevenciju. Labprātīgai pārkāpuma izbeigšanai nav vajadzīgs nekāds preventīvs elements.

150    Komisija lūdz pamatu noraidīt.

 Vispārējās tiesas vērtējums

151    Pietiek konstatēt, ka no judikatūras izriet, ka Komisijai, īstenojot savu rīcības brīvību, nav nekāda pienākuma piešķirt naudas soda samazinājumu par tāda pārkāpuma izbeigšanu, kas ir izbeidzies jau pirms dienas, kurā Komisija uzsākusi pirmo iejaukšanos (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 2007. gada 12. decembra spriedumu apvienotajās lietās T‑101/05 un T‑111/05 BASF un UCB/Komisija, Krājums, II‑4949. lpp., 128. punkts un tajā minētā judikatūra).

152    Turklāt tas, ka Chalkor labprātīgi bija izbeigusi savu pārkāpumu pirms Komisijas izmeklēšanas uzsākšanas, pietiekamā mērā tika ņemts vērā, aprēķinot laika posmu, kurā tā bija piedalījusies pārkāpumā, tāpēc tā nevar atsaukties uz Pamatnostādņu 3. punkta trešo ievilkumu.

153    Līdz ar to šis pamats ir jānoraida.

5.     Par pamatu, kas ir pamatots ar nepietiekamu naudas soda apmēra samazinājumu, ņemot vērā prasītājas sadarbību atbilstoši 1996. gada paziņojumam par sadarbību

 Lietas dalībnieku argumenti

154    Prasītāja uzskata, ka, ņemot vērā labumu, ko sniedza tās sadarbība izmeklēšanas norisē, tai atbilstoši 1996. gada paziņojuma par sadarbību D punktam bija jāsaņem lielāks naudas soda apmēra samazinājums, nekā tā saņēma, proti, 15 %. Tā uzsver, ka tā varēja izvēlēties nesadarboties ar Komisiju un paturēt lielāko daļu pierādījumu savā rīcībā.

155    Šajā sakarā prasītāja vispirms norāda, ka tā labprātīgi un nekavējoties visu tās rīcībā esošo atbilstošo informāciju Komisijai sniedza tajā pašā procedūras stadijā, kurā KME grupa un Wieland, ka informācija, ko tā sniedza, bija detalizēta un ka tā bija lietderīga Komisijas izmeklēšanai un, visbeidzot, ka tās ierobežotās dalības kartelī dēļ tā nevarēja sniegt tādu pašu daudzumu informācijas kā tā, ko sniegušas KME grupa un Outokumpu grupa vai Wieland.

156    Prasītāja arī apgalvo, ka iemesli, kuru dēļ Outokumpu grupa un KME grupa saņēma lielāku tām uzlikto naudas sodu apmēra samazinājumu nekā tai piešķirtais samazinājums, ir grūti saprotami.

157    Lai pamatotu savu apgalvojumu, ka samazinājuma likme, kas tika piemērota tai uzliktā naudas soda apmēram, nebija pietiekama, prasītāja atsaucas arī uz iepriekšējiem Komisijas lēmumiem.

158    Visbeidzot, prasītāja norāda, ka gan Boliden grupa, gan IMI grupa saņēma samazinājumu 10 % apmērā, jo tās neapstrīdēja paziņojumā par iebildumiem izklāstītos faktus. Tādējādi, ņemot vērā, ka arī prasītāja to nedarīja, tai par savu sadarbību bija jāsaņem samazinājums, kas ir lielāks nekā faktiski saņemtais samazinājums.

159    Komisija lūdz pamatu noraidīt.

 Vispārējās tiesas vērtējums

160    Vispirms ir jānorāda, ka prasītājas atsaucēm uz iepriekšējiem Komisijas lēmumiem nav nozīmes, jo Komisijas iepriekšējā lēmumu pieņemšanas prakse nav izmantojama kā juridisks pamats naudas sodu noteikšanai konkurences jomā (skat. šī sprieduma 71. punktu).

161    Jāatgādina arī, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru naudas soda samazinājums saistībā ar sadarbību administratīvā procesa laikā ir balstīts uz apsvērumu, ka šāda sadarbība atvieglo Komisijas uzdevumu pārkāpuma konstatēšanā (Pirmās instances tiesas 1998. gada 14. maija spriedumi lietā T‑311/94 BPB de Eendracht/Komisija, Recueil, II‑1129. lpp., 325. punkts, un lietā T‑338/94 Finnboard/Komisija, Recueil, II‑1617. lpp., 363. punkts).

162    Visbeidzot, ir jāatgādina, ka, izvērtējot sadarbību, ko ir izrādījuši vienas un tās pašas aizliegtās vienošanās dalībnieki, apstrīdēt var tikai Komisijas pieļautu acīmredzamu kļūdu vērtējumā, jo, novērtējot uzņēmuma sadarbības kvalitāti un noderīgumu, īpaši salīdzinājumā ar citu uzņēmumu ieguldījumu, Komisijai ir plaša rīcības brīvība (Tiesas 2007. gada 10. maija spriedums lietā C‑328/05 P SGL Carbon/Komisija, Krājums, I‑3921. lpp., 88. punkts). Tomēr minētā vērtējuma ietvaros Komisija nedrīkst neievērot vienlīdzīgas attieksmes principu.

163    Šajā gadījumā no apstrīdētā lēmuma 803.–807. apsvēruma izriet, ka Komisija uzskatīja, ka prasītājas sadarbībai bija nenozīmīga vērtība, jo šīs sadarbības īstenošanas brīdī tās rīcībā jau bija pierādījumi, kas pierāda attiecīgā pārkāpuma esamību.

164    Prasītāja nav sniegusi pierādījumus, ar kuriem varētu apstrīdēt šo secinājumu. Tā tikai norāda, ka tās sadarbība nevarēja būt plašāka, jo tās dalība kartelī bija ļoti ierobežota gan laika ziņā, gan materiālā ziņā. Šis arguments tomēr ir nepamatots, jo Komisijai, nosakot samazinājuma likmi atbilstoši 1996. gada paziņojumam par sadarbību, nav pienākuma ņemt vērā citus faktorus kā tikai objektīvo lietderību, kāda piemita uzņēmuma sadarbībai pārkāpuma konstatēšanā.

165    No iepriekš minētā izriet, ka Komisijai nevar pārmest, ka tā, pirmkārt, par 15 % samazinājusi Chalkor uzliktā naudas soda apmēru, ņemot vērā tās sniegto informāciju un to, ka tā neapstrīdēja paziņojumā par iebildumiem konstatētos faktus, un, otrkārt, par 10 % samazinājusi Boliden grupai un IMI grupai uzlikto naudas sodu tikai tāpēc, ka tās nebija apstrīdējušas minētajā paziņojumā izklāstītos faktus.

166    Attiecībā uz atsauci uz KME grupai un Wieland uzlikto naudas sodu samazinājuma likmi prasītāja atzīst, ka to attiecīgais ieguldījums bija lielāks nekā tās ieguldījums. Tāpat arī ir skaidrs, ka Outokumpu grupa sāka sadarboties vairāk nekā gadu, pirms sāka sadarboties prasītāja. Tādējādi vairs nav jāpārbauda apgalvojums, kas ir pamatots ar prasītājas diskrimināciju salīdzinājumā ar šiem uzņēmumiem.

167    Visbeidzot, prasītājas apgalvojums, ka tai piešķirtā samazinājuma likme ir nepietiekama, jo tā varēja izvēlēties nesadarboties ar Komisiju un paturēt lielāko daļu pierādījumu savā rīcībā, ir jāsaprot kā netiešs mēģinājums apstrīdēt secinājumu, kurš ir iekļauts apstrīdētā lēmuma 803. apsvērumā un saskaņā ar kuru uz lielāko daļu informācijas, ko prasītāja sniegusi Komisijai, attiecās pienākums, kas tai uzlikts Regulas Nr. 17 11. pantā.

168    Šajā kontekstā ir jānorāda, ka Vispārējā tiesa pilnībā pārbauda, vai prasītājas izrādītā sadarbība pārsniedz tai uzlikto pienākumu atbildēt uz Komisijas lūgumiem sniegt informāciju atbilstoši Regulas Nr. 17 11. pantam un Regulas Nr. 1/2003 18. pantam (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 2006. gada 14. decembra spriedumu apvienotajās lietās no T‑259/02 līdz T‑264/02 un T‑271/02 Raiffeisen Zentralbank Österreich u.c./Komisija, Krājums, II‑5169. lpp., 531. punkts). Tomēr ir jāsecina, ka prasītāja savos dokumentos nav precizējusi, kuras no sniegtās informācijas daļām tā būtu varējusi neatklāt Komisijai.

169    Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, šis pamats ir jānoraida kopumā.

6.     Par pamatu, kas ir pamatots ar nesamērīga naudas soda noteikšanu

 Lietas dalībnieku argumenti

170    Prasītāja uzskata, ka tai uzliktā naudas soda galīgā summa EUR 9,16 miljoni ir nesamērīga salīdzinājumā ar naudas sodiem, kas uzlikti citiem uzņēmumiem, kuri ir apstrīdētā lēmuma adresāti. Šajā sakarā, pirmkārt, tā atsaucas uz HME gadījumu, kurš tajā laikā bija tāda izmēra uzņēmums, kas līdzīgs prasītājas izmēram, un kura dalība kartelī bija divas ar pusi reizes ilgāka. HME uzliktā naudas soda galīgā summa ir tikai EUR 4,49 miljoni.

171    Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka tai uzliktais naudas sods ir līdzvērtīgs naudas sodam EUR 760 000 par katru mēnesi, kurā prasītāja ir piedalījusies pārkāpumā, bet citiem uzņēmumiem uzlikto naudas sodu summas ir no EUR 210 000 līdz EUR 440 000 par katru mēnesi, kurā tie ir piedalījušies pārkāpumā.

172    Treškārt, prasītāja apgalvo, ka slepeno sanāksmju skaits, kurā piedalījās uzņēmums, veido norādi par tā iesaistīšanās pakāpi kartelī. Šajā sakarā tā norāda, ka tai par piedalīšanos septiņās sanāksmēs tika uzlikts naudas sods EUR 1,83 miljonu apmērā par sanāksmi, bet Wieland un KME, kas piedalījās gandrīz visās 120 sanāksmēs, kuras notikušas karteļa ietvaros, attiecīgi tika uzlikts naudas sods EUR 0,206 miljonu un EUR 0,56 miljonu apmērā par sanāksmi.

173    Ceturtkārt, prasītāja apgalvo, ka tā ir vienīgais mazais neatkarīgais uzņēmums, kas spēj konkurēt ar lielajiem Eiropas ražotājiem. Tā uzskata, ka naudas sods, kas tai tika uzlikts par tās pasīvo dalību kartelī, ir pārmērīgi augsts un ietekmēs tās konkurētspēju.

174    Komisija lūdz pamatu noraidīt. Tā īpaši vērš uzmanību uz to, ka HME uzliktā naudas soda galīgā summa ir iegūta, klusējot piemērojot 10 % ierobežojumu, kas ir noteikts Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā.

 Vispārējās tiesas vērtējums

175    Pirmkārt, ņemot vērā Komisijas sniegto paskaidrojumu un to, ka prasītāja to nav apstrīdējusi, iebildums, kas ir pamatots ar atšķirību starp HME uzliktā naudas soda galīgo summu un prasītājai uzliktā naudas soda galīgo summu, ir jānoraida.

176    Otrkārt, pat ja pieņem, ka prasītāja varētu izvirzīt argumentu par to, ka tai uzliktā naudas soda summa var pasliktināt tās konkurētspēju, lai pierādītu tā nesamērīgo raksturu, ir jāsecina, ka tā nav iesniegusi konkrētus pierādījumus šajā sakarā.

177    Turklāt ir jākonstatē, ka pārējie argumenti, ko prasītāja ir izvirzījusi saistībā ar šo pamatu, netieši ir vērsti uz to, lai apšaubītu naudas sodu apmēra aprēķināšanas sistēmu, kas ieviesta ar Pamatnostādnēm.

178    Naudas sodu galīgās summas sadalot ar mēnešu skaitu, kuros ir notikusi dalība kartelī, vai ar sanāksmju skaitu, kurās piedalījušies pārkāpuma izdarītāji, prasītāja patiesībā mēģina no jauna apstrīdēt naudas soda apmēra noteikšanu atkarībā no pārkāpuma ilguma.

179    Šajā kontekstā ir jāsecina, ka no Pamatnostādņu sistēmas izriet, ka uzņēmumiem, kas aizliegtas vienošanās dalībnieki ir bijuši visilgāk, tiks uzlikti vismazākie naudas sodi, ja summas tiek sadalītas ar mēnešu skaitu, kuros ir notikusi dalība kartelī, jo Komisija Pamatnostādnēs ir paredzējusi tikai to, ka naudas sodu sākumsumma tiks palielināta ne vairāk kā par 10 % par katru gadu, kurā ir turpinājies pārkāpums. Prasītāja nevar atsaukties uz šo Komisijas noteikto ierobežojumu, lai panāktu tai uzliktā naudas soda apmēra samazināšanu.

180    Šī sprieduma 179. punktā paustā argumentācija attiecas arī uz prasītājas argumentu par attiecībām starp tai uzliktā naudas soda apmēru un sanāksmju skaitu, kurās tā piedalījusies, jo sanāksmju skaits, kurās tā piedalījusies, ir saistīts ar tās dalības kartelī ilgumu.

181    Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, arī šis pēdējais pamats ir jānoraida.

7.     Par naudas soda galīgā apmēra noteikšanu

182    Kā tas izriet no šī sprieduma 90.–113. punkta, apstrīdētais lēmums ir jāgroza, jo, nosakot naudas soda apmēru, Komisija nav ņēmusi vērā, ka prasītāja nav piedalījusies SANCO nolīgumos.

183    Turklāt Komisijas apsvērumi, kas ir izklāstīti apstrīdētajā lēmumā, kā arī šajā gadījumā piemērotā naudas sodu aprēķināšanas metode paliek nemainīgi. Līdz ar to naudas soda galīgā summa tiek aprēķināta šādi.

184    Prasītājai uzliktā naudas soda sākumsumma tiek samazināta par 10 %, ņemot vērā tās dalības kartelī mazāko smaguma pakāpi salīdzinājumā ar “SANCO ražotāju” dalības kartelī smaguma pakāpi. Jaunā prasītājai uzliktā naudas soda sākumsumma līdz ar to ir EUR 8,82 miljoni.

185    Piemērojot 10 % palielinājumu par pārkāpuma ilgumu, pamatsumma ir EUR 9,702 miljoni. Ņemot vērā samazinājumu par 15 %, ko Komisija prasītājai piešķīrusi atbilstoši 1996. gada paziņojuma par sadarbību D punktam, prasītājai uzliktā naudas soda galīgā summa tādējādi ir EUR 8,2467 miljoni.

 Par tiesāšanās izdevumiem

186    Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tomēr atbilstoši minētā reglamenta 87. panta 3. punkta pirmajai daļai, ja abiem lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, Vispārējā tiesa var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala vai ka lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.

187    Ņemot vērā, ka katram lietas dalībniekam spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, jānolemj, ka katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)

nospriež:

1)      naudas sods, kas Chalkor AE Epexergasias Metallon uzlikts Komisijas 2004. gada 3. septembra Lēmuma C(2004) 2826 par [EKL] 81. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru (Lieta COMP/E‑1/38.069 – Vara santehnikas caurules) 2. panta d) punktā, ir EUR 8,2467 miljoni;

2)      pārējā daļā prasību noraidīt;

3)      Chalkor Epexergasias Metallon un Eiropas Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2010. gada 19. maijā.

[Paraksti]

Satura rādītājs

Tiesvedības priekšvēsture

1.  Administratīvais process

2.  Apstrīdētais lēmums

Attiecīgās preces un tirgi

Attiecīgā pārkāpuma sastāvdaļas

Nolīgumi starp “SANCO ražotājiem”

Nolīgumi starp “WICU un Cuprotherm ražotājiem”

Paplašinātie Eiropas nolīgumi

Attiecīgā pārkāpuma ilgums un turpinātais raksturs

Naudas sodu apmēra noteikšana

Naudas sodu sākumsumma

–  Smagums

–  Atšķirīga attieksme

Naudas sodu pamatsumma

Atbildību pastiprinošie un atbildību mīkstinošie apstākļi

1996. gada paziņojuma par sadarbību piemērošana

Naudas sodu galīgā summa

Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

Juridiskais pamatojums

1.  Par pamatu, kas ir pamatots ar to, ka nav ņemts vērā prasītājas dalības kartelī piespiedu raksturs

Lietas dalībnieku argumenti

Vispārējās tiesas vērtējums

2.  Par pamatu, kas ir pamatots ar kļūdainu naudas soda sākumsummas noteikšanu

Par prasītājas ierobežoto dalību kartelī

Lietas dalībnieku argumenti

Vispārējās tiesas vērtējums

Par ģeogrāfiskā tirgus, kurā prasītāja piedalījās kartelī, apmēru

Lietas dalībnieku argumenti

Vispārējās tiesas vērtējums

3.  Par pamatu, kas ir pamatots ar kļūdainu naudas soda sākumsummas palielināšanu karteļa darbības ilguma dēļ

Par dalības kartelī ilgumu

Lietas dalībnieku argumenti

Vispārējās tiesas vērtējums

Par palielinājuma likmi

Lietas dalībnieku argumenti

Vispārējās tiesas vērtējums

4.  Par pamatu, kas ir pamatots ar to, ka kļūdaini netika ņemta vērā prasītājas labprātīga izstāšanās no dalības kartelī

Lietas dalībnieku argumenti

Vispārējās tiesas vērtējums

5.  Par pamatu, kas ir pamatots ar nepietiekamu naudas soda apmēra samazinājumu, ņemot vērā prasītājas sadarbību atbilstoši 1996. gada paziņojumam par sadarbību

Lietas dalībnieku argumenti

Vispārējās tiesas vērtējums

6.  Par pamatu, kas ir pamatots ar nesamērīga naudas soda noteikšanu

Lietas dalībnieku argumenti

Vispārējās tiesas vērtējums

7.  Par naudas soda galīgā apmēra noteikšanu

Par tiesāšanās izdevumiem

* Tiesvedības valoda – angļu.