Lieta C‑147/23
Eiropas Komisija
pret
Polijas Republiku
Tiesas (pirmā palāta) 2024. gada 25. aprīļa spriedums
Valsts pienākumu neizpilde – LESD 258. pants – To personu aizsardzība, kas ziņo par Savienības tiesību aktu pārkāpumiem – Direktīva (ES) 2019/1937 – Netransponēšana un transponēšanas pasākumu nepaziņošana – LESD 260. panta 3. punkts – Prasījums piespriest naudas soda un dienas kavējuma naudas samaksu – Kritēriji sankcijas apmēra noteikšanai – Smaguma koeficienta automātiska piemērošana – Dalībvalsts maksātspējas noteikšana – Demogrāfiskais kritērijs
1. Tiesību aktu tuvināšana – To personu aizsardzība, kas ziņo par Savienības tiesību aktu pārkāpumiem – Direktīva 2019/1937 – Netransponēšana noteiktajos termiņos – Pienākumu neizpilde
(LESD 258. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2019/1937 26. panta 1. un 3. punkts)
(skat. 36.–38. punktu un rezolutīvās daļas 1. un 2. punktu)
2. Prasība sakarā ar pienākumu neizpildi – Tiesas spriedums, ar kuru konstatēta pienākumu neizpilde – Pienākuma paziņot direktīvas transponēšanas pasākumus neizpilde – Finansiālas sankcijas – Tiesas rīcības brīvība – Kritēriji
(LESD 260. panta 3. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2019/1937 26. panta 1. un 3. punkts)
(skat. 57., 59., 60., 62., 63., 66.–69., 72., 82. un 84.–86. punktu)
3. Prasība sakarā ar pienākumu neizpildi – Tiesas spriedums, ar kuru konstatēta pienākumu neizpilde – Pienākuma paziņot direktīvas transponēšanas pasākumus neizpilde – Finansiālas sankcijas – Kavējuma nauda – Neizpilde, kas turpinās līdz Tiesas veiktai faktu pārbaudei – Samaksas piespriešana – Nosacījums – Neizpildes turpināšanās līdz sprieduma pasludināšanai
(LESD 260. panta 3. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2019/1937)
(skat. 64., 65. un 109. punktu un rezolutīvās daļas 3. punktu)
4. Prasība sakarā ar pienākumu neizpildi – Tiesas spriedums, ar kuru konstatēta pienākumu neizpilde – Pienākuma paziņot direktīvas transponēšanas pasākumus neizpilde – Finansiālas sankcijas – Naudas sods – Summas noteikšana – Kritēriji
(LESD 260. panta 3. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2019/1937 26. panta 1. un 3. punkts)
(skat. 87.–90., 92., 94., 97.–103. punktu)
5. Prasība sakarā ar pienākumu neizpildi – Tiesas spriedums, ar kuru konstatēta pienākumu neizpilde – Pienākuma paziņot direktīvas transponēšanas pasākumus neizpilde – Finansiālas sankcijas – Kavējuma nauda – Summas noteikšana – Kritēriji
(LESD 260. panta 3. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2019/1937 26. panta 1. un 3. punkts)
(skat. 104.–108. punktu)
Rezumējums
Konstatējusi, ka Polijas Republika nav izpildījusi pienākumus, kas paredzēti Eiropas Savienības tiesību aktos, jo tā nav transponējusi “trauksmes cēlēju” direktīvu (1) un paziņojusi transponēšanas pasākumus, Tiesa izvērtē metodi, kuru Komisija piemērojusi, lai noteiktu finansiālo sankciju apmēru.
Tā kā Eiropas Komisijai nebija paziņoti “trauksmes cēlēju” direktīvas transponēšanas pasākumi, šī iestāde 2022. gada 27. janvārī Polijas Republikai nosūtīja brīdinājuma vēstuli un 2022. gada 15. jūlijā – argumentētu atzinumu, ar kuru tā šo dalībvalsti aicināja divu mēnešu laikā izpildīt savus pienākumus. Rakstiskajās atbildēs šī dalībvalsts norādīja, ka transponēšanas pasākumu publicēšanai Polijas oficiālajā vēstnesī būtu jānotiek 2023. gada janvārī, bet vēlāk – minētā gada augustā.
Šajā kontekstā Komisija lūdz Tiesai, pirmkārt, konstatēt, ka Polijas Republika nav izpildījusi savu pienākumu pieņemt tiesību normas, kas nepieciešamas, lai transponētu “trauksmes cēlēju” direktīvu, un tās paziņot Komisijai, un, otrkārt, saistībā ar šo tai piemērot finansiālas sankcijas apmērā, kas noteikts, balstoties uz 2023. gada paziņojumā (2) ietvertajām pamatnostādnēm.
Tiesas vērtējums
Pirmām kārtām, attiecībā uz pienākumu neizpildes esamību Tiesa konstatē: pieņemot, ka Polijas Republika uzskata, ka Covid‑19 pandēmija un pret Ukrainu vērstās Krievijas agresijas izraisītais bēgļu pieplūdums veido nepārvaramas varas situāciju, kas traucējusi transponēt “trauksmes cēlēju” direktīvu paredzētajā termiņā, šī dalībvalsts uz šiem notikumiem kā attaisnojumu kavējumam šīs direktīvas transponēšanā pirmo reizi atsaucas atbildes rakstā. Taču, lai gan šie notikumi ir neparedzami ārkārtas notikumi, kas nav atkarīgi no Polijas Republikas, tomēr tai bija jārīkojas ar visu pienācīgo rūpību un laikus jāinformē Komisija par grūtībām, ar kurām tā ir saskārusies. Turklāt nav strīda par to, ka Polijas Republika “trauksmes cēlēju” direktīvu vēl joprojām nebija transponējusi šīs tiesvedības rakstveida daļas beigās, proti, gandrīz gadu pēc argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigām un vairāk nekā pusotru gadu pēc šajā direktīvā paredzētā transponēšanas termiņa beigām.
Tādējādi pienākumu neizpilde nevar tikt attaisnota ar šiem notikumiem, kuri varēja tikai netieši ietekmēt “trauksmes cēlēju” direktīvas transponēšanas procesu.
Otrām kārtām, attiecībā uz finansiālo sankciju piemērošanas lietderību, Tiesa atzīst, ka šajā gadījumā jāpiemēro gan naudas sods, gan dienas kavējuma nauda.
Attiecībā uz naudas soda piemērošanu tā atzīmē – apstāklis, ka “trauksmes cēlēju” direktīvas transponēšanai nepieciešamie pasākumi vispār nav paziņoti, ir norāde, ka šāda atturoša pasākuma veikšana ir nepieciešama, lai izvairītos no turpmāku līdzīgu pārkāpumu atkārtošanas. Ciktāl runa ir par dienas kavējuma naudu, ņemot vērā faktu, ka Polijas Republika savus pienākumus nebija izpildījusi līdz par brīdim, kad Tiesa veica faktu pārbaudi, kavējuma naudas piespriešana šai dalībvalstij ir piemērots finanšu līdzeklis, lai nodrošinātu, ka šī dalībvalsts visīsākajā laikā izbeidz konstatēto pienākumu neizpildi. Taču Tiesa atzīst, ka kavējuma naudas uzlikšana ir piemērota tikai tad, ja neizpilde turpinātos dienā, kurā tiks pasludināts spriedums šajā lietā.
Trešām kārtām, runājot par finansiālo sankciju apmēra noteikšanu Tiesa attiecībā uz konstatētā pārkāpuma smaguma koeficientu norāda, ka dalībvalstij uzlikto finansiālo sankciju apmēram jābūt pielāgotam apstākļiem un samērīgam ar izdarīto pārkāpumu. Viena un tā paša smaguma koeficienta automātiska piemērošana visos gadījumos, kad kāda direktīva vispār nav transponēta, noteikti ir šķērslis samērīgu sankciju piemērošanai.
Konkrētāk – prezumējot, ka direktīvas transponēšanas pasākumu paziņošanas pienākuma neizpilde jāuzskata par vienlīdz smagu neatkarīgi no attiecīgās direktīvas, Komisija nespēj pielāgot finansiālās sankcijas atkarībā no konkrētās pienākuma neizpildes ietekmes uz privātajām un sabiedrības interesēm, kā paredzēts 2023. gada paziņojumā. Šajā ziņā Komisija nevar atsaukties uz dalībvalstu vienlīdzības principu, lai pamatotu vienota smaguma koeficienta automātisku piemērošanu, jo ir acīmredzams, ka dalībvalstu pienākumu neizpildes ietekme uz esošajām privātajām un sabiedrības interesēm var atšķirties ne tikai dažādās dalībvalstīs, bet arī atkarībā no netransponētās direktīvas normatīvā satura.
Tādējādi Komisija nevar atbrīvoties no pienākuma katrā konkrētā gadījumā novērtēt konstatētā pārkāpuma ietekmi uz privātajām un sabiedrības interesēm. Šajā lietā pienākuma transponēt “trauksmes cēlēju” direktīvu neizpilde ir īpaši smags pārkāpums, jo šī direktīva ir ārkārtīgi būtisks Savienības tiesību instruments, ciktāl tās mērķis ir aizsargāt personas, kuras ziņo par Savienības tiesību pārkāpumiem. Šo tiesību normu netransponēšana noteikti apdraud Savienības tiesību aktu ievērošanu un to vienveidīgu un efektīvu piemērošanu.
Attiecībā uz maksātspēju Tiesa norāda, ka reizinātāja “n” – kas ir sankcijas atturošo iedarbību atspoguļojošs kritērijs un katrai dalībvalstij noteikts 2023. gada paziņojumā – aprēķina metodē galvenokārt tiek ņemts vērā attiecīgās dalībvalsts IKP. Tomēr šī metode balstās uz prezumpciju, ka pastāv korelācija starp dalībvalsts iedzīvotāju skaitu un tās maksātspēju – taču tas ne vienmēr tā ir. Tādējādi demogrāfiskā kritērija ņemšana vērā atsaista reizinātāju “n” un attiecīgās dalībvalsts patieso maksātspēju, bet tas var izraisīt tāda reizinātāja “n” noteikšanu, kas ne vienmēr atbilst šai spējai.
Kaut arī demogrāfiska kritērija ņemšana vērā reizinātāja “n” noteikšanā, lai konstatētu attiecīgās dalībvalsts maksātspēju, ļauj saglabāt zināmu atšķirību starp dalībvalstu reizinātājiem “n”, šis mērķis nevar attaisnot to, ka šīs dalībvalsts maksātspēja tiek konstatēta atbilstoši kritērijiem, kas neatspoguļo šo spēju.
Tāpēc attiecīgās dalībvalsts maksātspējas noteikšana reizinātāja “n” aprēķina metodē nedrīkst ietvert demogrāfiska kritērija ņemšanu vērā saskaņā ar 2023. gada paziņojumā paredzēto kārtību.
Ceturtām kārtām, ņemot vērā šos precizējumus, Tiesa šajā lietā nosaka naudas soda un dienas kavējuma naudas summas.
Saistībā ar šo tā uzsver, ka konstatētās pienākumu neizpildes īpašo smagumu pastiprina apstāklis, ka tiesvedības rakstveida daļas noslēgumā Polijas Republika vēl joprojām nebija pieņēmusi “trauksmes cēlēju” direktīvas transponēšanai nepieciešamās tiesību normas.
Turklāt – kaut arī Polijas tiesību sistēmā ir izkliedētas noteiktas tiesību normas, attiecībā uz kurām Polijas Republikas apgalvo, ka tās atbilstot noteiktām “trauksmes cēlēju” direktīvas prasībām – tādu specifisku un konkrētu noteikumu neesamība, kuri aizsargā personas, kas ziņo par Savienības tiesību aktu pārkāpumiem, ir šķērslis efektīvai šo personu aizsardzībai un tādējādi var apdraudēt šo tiesību aktu vienveidīgu un efektīvu piemērošanu jomās, uz kurām attiecas šī direktīva.
Tiesa arī norāda – ņemot vērā faktu, ka Polijas Republika tās paziņotajā termiņā nebija pieņēmusi tiesību normas, kas nepieciešamas, lai izpildītu “trauksmes cēlēju” direktīvas prasības, tās sadarbību ar Komisiju pirmstiesas procedūras gaitā nevar ņemt vērā kā atbildību mīkstinošu apstākli.
Tādējādi Tiesa atzīst – lai efektīvi novērstu “trauksmes cēlēju” direktīvas transponēšanas pienākuma neizpildei līdzīgu pārkāpumu atkārtošanos nākotnē, jāpiemēro naudas sods 7 000 000 EUR apmērā. Gadījumā, ja šajā spriedumā konstatētā pienākumu neizpilde joprojām turpinās šā sprieduma pasludināšanas dienā, tā piespriež Polijas Republikai maksāt Komisijai kavējuma naudu 40 000 EUR dienā par laiku no sprieduma pasludināšanas dienas līdz brīdim, kad šī dalībvalsts būs izbeigusi šo pienākumu neizpildi.