VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (apelācijas palāta)
2011. gada 8. jūnijā
Lieta T‑20/09 P
Eiropas Komisija
pret
Luigi Marcuccio
Apelācija – Civildienests – Ierēdņi – Invaliditātes pensija – Prasība, kas pirmajā instancē atzīta par daļēji pamatotu apstrīdētā lēmuma pamatojuma neesamības dēļ – Civildienesta noteikumu 78. pants – Pensionēšanās invaliditātes dēļ – Invaliditātes komiteja
Priekšmets Apelācijas sūdzība, kas iesniegta par Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (pirmā palāta) 2008. gada 4. novembra spriedumu lietā F‑41/06 Marcuccio/Komisija (Krājums‑CDL, I‑A‑1‑339. un II‑A‑1‑1851. lpp.) un ar kuru tiek lūgts atcelt šo spriedumu
Nolēmums Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (pirmā palāta) 2008. gada 4. novembra spriedumu lietā F‑41/06 Marcuccio/Komisija atcelt, ciktāl Civildienesta tiesa ir atcēlusi Eiropas Komisijas 2005. gada 30. maija lēmumu pensionēt L. Marcuccio invaliditātes dēļ un piešķirt viņam invaliditātes pabalstu, ciktāl tā ir piespriedusi Komisijai samaksāt L. Marcuccio EUR 3000 un ciktāl tā ir sadalījusi tiesāšanās izdevumus atkarībā no minētās atcelšanas un piespriestā soda (šī sprieduma rezolutīvās daļas 1), 2), 4) un 5) punkts). Nodot lietu atpakaļ Civildienesta tiesai. Lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu atlikt.
Kopsavilkums
1. Ierēdņi – Invaliditāte – Invaliditātes komiteja – Pārbaude tiesā – Apjoms – Robežas
(Civildienesta noteikumu 78. pants)
2. Apelācija – Pamati – Nepietiekams pamatojums – Vispārējās tiesas kompetence – Pienākuma norādīt pamatojumu apstrīdētajā lēmumā apjoma pārbaude
(EKL 253. pants; Civildienesta noteikumu 25. panta otrā daļa)
3. Ierēdņi – Nelabvēlīgs lēmums – Pienākums norādīt pamatojumu – Lēmums, kas iekļaujas adresātam zināmā kontekstā
(EKL 253. pants; Civildienesta noteikumu 25. panta otrā daļa)
4. Ierēdņi – Prasība – Prasība par zaudējumu atlīdzību – Apstrīdēta prettiesiska akta atcelšana – Pienācīga atlīdzība par morālo kaitējumu
(Civildienesta noteikumu 91. pants)
5. Apelācija – Pamati – Kļūdains faktu un pierādījumu vērtējums – Nepieņemamība – Faktu un pierādījumu vērtējuma pārbaude Vispārējā tiesā – Izslēgšana, izņemot sagrozīšanas gadījumu
(Tiesas Statūtu I pielikuma 11. pants)
1. Civildienesta noteikumu 78. panta piemērošanas gadījumā Savienības tiesas kompetencē ir pārbaudīt invaliditātes komitejas sniegtā atzinuma likumību, proti, vai šajā atzinumā ir ietverts pamatojums, kas ļauj novērtēt apsvērumus, ar kuriem ir pamatoti tajā ietvertie secinājumi, un vai ir pierādīts, ka starp tajā esošajiem medicīniskajiem konstatējumiem un komitejas izdarītajiem secinājumiem pastāv loģiska saikne.
Pārbaudes veikšana tiesā attiecībā uz šo komiteju izveides un darbības likumību, kā arī attiecībā uz to sniegto atzinumu likumību ir cieši saistīta ar to, ka tiesā netiek veikta pārbaude attiecībā uz pašu medicīnisko vērtējumu, kas ir jāuzskata par galīgu, ja tas ir veikts saskaņā ar noteikumiem. Tā kā ar medicīniskajām un invaliditātes komitejām saistīto noteikumu mērķis ir galīgo vērtējumu par jebkuru medicīniska rakstura jautājumu uzticēt medicīnas ekspertiem, attiecīgo ierēdņu tiesību aizsardzība tomēr ir jānodrošina, veicot pārbaudi tiesā.
(skat. 45. un 54. punktu)
Atsauces: Tiesa, 1991. gada 4. oktobris, C‑185/90 P Komisija/Gill, Recueil, I‑4779. lpp., 4. punkts; Vispārējā tiesa, 1992. gada 27. februāris, T‑43/89 Plug/Komisija, Recueil, II‑367. lpp., 75. punkts; 1993. gada 23. marts, T‑43/89 RV Gill/Komisija, Recueil, II‑303. lpp., 36. punkts; 1996. gada 21. marts, T‑376/94 Otten/Komisija, Recueil FP, I‑A‑129. un II‑401. lpp., 47. punkts; 2000. gada 16. jūnijs, T‑84/98 C/Padome, Recueil FP, I‑A‑113. un II‑497. lpp., 43. punkts un tajā minētā judikatūra; 2004. gada 23. novembris, T‑376/02 O/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑349. un II‑1595. lpp., 29. punkts.
2. Jautājums par pienākuma norādīt pamatojumu apjomu ir tiesību jautājums, kas ir pakļauts Vispārējās tiesas kontrolei apelācijas tiesvedībā. Vispārējai tiesai, šādā tiesvedībā veicot lēmuma likumības kontroli, noteikti ir jāņem vērā fakti, uz kuriem Civildienesta tiesa ir balstījusies, lai izdarītu secinājumu, ka pamatojums ir pietiekams vai nepietiekams.
(skat. 62. punktu)
Atsauce: Tiesa, 1997. gada 20. novembris, C‑188/96 P Komisija/V, Recueil, I‑6561. lpp., 24. punkts.
3. Nelabvēlīgs akts ir pietiekami pamatots, ja tas ir pieņemts kontekstā, kas attiecīgajai personai ir zināms, un ļauj tai saprast attiecībā uz to veiktā pasākuma apjomu.
(skat. 68. punktu)
Atsauce: Vispārējā tiesa, 2009. gada 14. oktobris, T‑390/08 Bank Melli Iran/Padome, Krājums, II‑3967. lpp., 82. punkts un tajā minētā judikatūra.
4. Prettiesiska akta atcelšana pati par sevi var būt piemērota un principā pietiekama kompensācija par jebkuru morālo kaitējumu, ko šis akts ir varējis radīt, ja vien prasītājs nepierāda, ka viņš ir cietis tādu morālu kaitējumu, kurš ir nošķirams no prettiesiskuma, kas pamato atcelšanu, un kuru nav iespējams pilnībā kompensēt ar šo atcelšanu.
Šajā ziņā slēdziens par pilnīgu pastāvīgu invaliditāti, kas ieinteresētajai personai neļauj veikt savus pienākumus atbilstoši amatam savā karjeras grupā saskaņā ar Civildienesta noteikumu 78. pantu, ir balstīts uz tīri medicīniska rakstura apsvērumiem, ko pauduši medicīnas eksperti invaliditātes procedūras gaitā. Šis slēdziens ir objektīvs un neitrāls apraksts ieinteresētās personas veselības stāvoklim, kas pēc visu domām ir pilnīgi neatkarīgs no viņa gribas vai viņa nodomiem. Tādējādi šāds apraksts pats par sevi, izņemot īpašus apstākļus, neietver nekādu negatīvu ieinteresētās personas vērtējumu.
Tādējādi šāds konstatējums apstrīdētajā lēmumā neietver negatīvu ierēdņa spēju vērtējumu, un šī lēmuma atcelšana pati par sevi ir piemērota un pietiekama kompensācija par jebkuru morālo kaitējumu, kas ir nodarīts ar šo aktu.
(skat. 73., 75. un 76. punktu)
Atsauces: Vispārējā tiesa, 2002. gada 18. septembris, T‑29/01 Puente Martín/Komisija, Recueil FP, I‑A‑157. un II‑833. lpp., 65. punkts; 2006. gada 6. jūnijs, T‑10/02 Girardot/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑2‑129. un II‑A‑2‑609. lpp., 131. punkts un tajā minētā judikatūra.
5. Tikai tiesa, kas lietu izskata pirmajā instancē, ir kompetenta, pirmkārt, konstatēt faktus, izņemot gadījumus, kad šo konstatējumu materiālā neprecizitāte izriet no tai iesniegtajiem lietas materiāliem, un, otrkārt, šos faktus novērtēt. Tādējādi tiesas, kas lietu izskata pirmajā instancē, veiktais faktu novērtējums nav tiesību jautājums, kas ir pakļauts Vispārējās tiesas kontrolei, izņemot gadījumu, kad tiesai, kas lietu izskata pirmajā instancē, iesniegtie pierādījumi ir tikuši sagrozīti. Šādai sagrozīšanai ir acīmredzami jāizriet no lietas materiāliem, un nav vajadzības vēlreiz izvērtēt faktus un pierādījumus.
(skat. 81. un 82. punktu)
Atsauces: Tiesa, 1998. gada 28. maijs, C‑8/95 P New Holland Ford/Komisija, Recueil, I‑3175. lpp., 72. punkts; 2006. gada 6. aprīlis, C‑551/03 P GeneralMotors/Komisija, Krājums, I‑3173. lpp., 54. punkts; 2006. gada 21. septembris, C‑167/04 P JCB Service/Komisija, Krājums, I‑8935. lpp., 108. punkts; Vispārējā tiesa, 2008. gada 8. septembris, T‑222/07 P Kerstens/Komisija, Krājums, I-B-1-37. un II-B-1-267. lpp., 60. un 61. punkts un tajos minētā judikatūra, un 62. punkts.