PIRMĀS INSTANCES TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)

2008. gada 10. jūnijā

Lieta T‑282/03

Paul Ceuninck

pret

Eiropas Kopienu Komisiju

Civildienests – Ierēdņi – Iecelšana amatā – OLAF padomnieka amats – Kandidatūras noraidīšana – OLAF ģenerāldirektora kompetence – Paziņojuma par vakanci tiesiskums – Noteikumu par A 4 un A 5 pakāpes ierēdņu iecelšanu amatā pārkāpums – Pilnvaru nepareiza izmantošana – Acīmredzama kļūda vērtējumā

Priekšmets      Prasības priekšmets ir, pirmkārt, lūgums atcelt paziņojumu par amata vakanci COM/051/02 un atlases procedūru kopumā, kas īstenota pēc šī paziņojuma izsludināšanas, un, otrkārt, lūgums atcelt iecēlējinstitūcijas 2002. gada 13. septembra lēmumu par S k‑dzes iecelšanu amatā un netiešo lēmumu, ar kuru tikusi noraidīta prasītāja kandidatūra

Nolēmums      Prasību noraidīt. Paul Ceuninck k‑gs un Komisija katrs sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.

Kopsavilkums

1.      Eiropas Kopienas – Kopienu iestādes un organizācijas – Pilnvaru īstenošana – Deleģēšana

(Civildienesta noteikumu 2. panta 1. punkts)

2.      Ierēdņi – Prasība – Pamati

3.      Ierēdņi – Pieņemšana darbā – Paziņojums par amata vakanci – Kandidatūru izskatīšana, ņemot vērā izvirzītos nosacījumus – Administrācijas rīcības brīvība – Robežas – Paziņojumā par vakanci izvirzīto nosacījumu ievērošana – Pārbaude tiesā – Robežas

(Civildienesta noteikumu 7. panta 1. punkts)

1.      Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) ir iekļauts Komisijas administratīvajās un budžeta struktūrvienībās un tiktāl, ciktāl Komisija OLAF ģenerāldirektoram ir deleģējusi iecēlējinstitūcijai paredzētās pilnvaras, tā kompetencē ir pieņemt lēmumus par iecelšanu amatā OLAF.

(skat. 22. punktu)

Atsauce: Tiesa, 2003. gada 10. jūlijs, C‑15/00 Komisija/EIB, Recueil, I‑7281. lpp., 106. punkts.

2.      Pilnvaru nepareizas izmantošanas jēdziens nozīmē, ka administratīvā iestāde savas pilnvaras izmanto citam mērķim, kādam tās nav piešķirtas. Lēmumā pilnvaras ir nepareizi izmantotas tad, ja, pamatojoties uz objektīvām, atbilstīgām un saskanīgām pazīmēm, izrādās, ka tas ir pieņemts, lai sasniegtu citus, nevis paredzētos mērķus. Līdz ar to, lai pamatotu savus apgalvojumus, nepietiek atsaukties uz atsevišķiem faktiem, bet ir jāsniedz precīzas, objektīvas un saskaņotas norādes, kas var apliecināt to patiesumu vai vismaz to ticamību.

(skat. 48. punktu)

Atsauces: Tiesa, 2001. gada 6. marts, C‑274/99 P Connolly/Komisija, Recueil, I‑1611. lpp., 113. punkts. Pirmās instances tiesa, 2000. gada 5. jūlijs, T‑111/99 Samper/Parlaments, Recueil FP, I‑A‑135. un II‑611. lpp., 64. punkts; 2001. gada 19. septembris, T‑152/00 E/Komisija, Recueil FP, I‑A‑179. un II‑813. lpp., 68. punkts; 2002. gada 26. novembris, T‑103/01 Cwik/Komisija, Recueil FP, I‑A‑229. un II‑1137. lpp., 18. un 29. punkts.

3.      Īstenojot plašo rīcības brīvību, kas iecēlējinstitūcijai piešķirta iecelšanas amatā jomā, tai ir rūpīgi un objektīvi jāpārbauda kandidātu lietas un apzinīgi jāievēro paziņojumā par vakanci izvirzītās prasības, tādējādi tai ir jānoraida ikviens kandidāts, kas neatbilst šīm prasībām. Paziņojums par vakanci ir tiesiskais regulējums, ko iecēlējinstitūcija nosaka pati sev un kas tai ir stingri jāievēro.

Lai pārbaudītu, vai iecēlējinstitūcija nav pārsniegusi šī tiesiskā regulējuma robežas, Kopienu tiesai ir jāpārbauda paziņojumā par vakanci izvirzītie nosacījumi, pēc tam jāpārbauda, vai kandidāts, ko minētā institūcija izvēlējusies, lai ieņemtu vakanto amatu, faktiski atbilst šiem nosacījumiem, un, visbeidzot, jāpārbauda, vai, ņemot vērā prasītāja spējas, tā nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, dodot priekšroku citam kandidātam, nevis prasītājam. Šādā pārbaudē tomēr ir jānoskaidro tikai tas, vai, ņemot vērā apstākļus, ar kuriem administrācija ir pamatojusi savu vērtējumu, tā, īstenojot procedūru, kurā nav pieļauti pārkāpumi, ir ievērojusi saprātīgas robežas un savas pilnvaras nav izmantojusi acīmredzami nepareizi vai mērķiem, kas nav tie, kādiem šīs pilnvaras tai ir piešķirtas. Tiesa nevar ar savu kandidātu kvalifikāciju vērtējumu aizstāt iecēlējinstitūcijas vērtējumu.

(skat. 65.–67. punktu)

Atsauces: Tiesa, 1993. gada 18. marts, C‑35/92 P Parlaments/Frederiksen, Recueil, I‑991. lpp., 15. un 16. punkts. Pirmās instances tiesa, 1998. gada 12. maijs, T‑159/96 Wenk/Komisija, Recueil FP, I‑A‑193. un II‑593. lpp., 64. un 72. punkts; E/Komisija, minēts iepriekš, 29. punkts; 2003. gada 14. oktobris, T‑174/02 Wieme/Komisija, Recueil FP, I‑A‑241. un II‑1165. lpp., 38. punkts; 2005. gada 3. februāris, T‑137/03 Mancini/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑7. un II‑27. lpp., 92. punkts; 2005. gada 5. jūlijs, T‑370/03 Wunenburger/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑189. un II‑853. lpp., 51. punkts; 2006. gada 4. jūlijs, T‑45/04 Tzirani/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑0000. un II‑0000. lpp., 46., 48. un 49. punkts.