VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (sestā palāta)
2016. gada 9. jūnijā (*)
Valsts pienākumu neizpildi konstatējoša Tiesas sprieduma neizpilde – Kavējuma nauda – Nolēmums par kavējuma naudas noteikšanu – Nelikumīga valsts atbalsta atgūšanai piemērojamo procentu aprēķināšanas metode – Saliktie procenti
Lieta T‑122/14
Itālijas Republika, ko pārstāv G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz S. Fiorentino, avvocato dello Stato,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv V. Di Bucci, G. Conte un B. Stromsky, pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību, kas pamatota ar LESD 263. pantu un kurā tiek lūgts atcelt Komisijas 2013. gada 6. decembra Lēmumu C(2013) 8681 final, ar kuru 2011. gada 17. novembra sprieduma Komisija/Itālija (C‑496/09, EU:C:2011:740) izpildīšanas nolūkā Komisija ir noteikusi kavējuma naudu, kas Itālijas Republikai ir jāmaksā par sešiem mēnešiem no 2012. gada 17. maija līdz 17. novembrim.
VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta),
šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Frimods Nilsens [S. Frimodt Nielsen] (referents), tiesneši F. Deuss [F. Dehousse] un E. Kolinss [A. Collins],
sekretārs H. Palasio Gonsaless [J. Palacio González], galvenais administrators,
ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2016. gada 27. janvāra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
Lēmums par nelikumīgo un nesaderīgo atbalstu (atgūšanas lēmums)
1 1999. gada 11. maija Lēmumā 2000/128/EK par Itālijas atbalsta shēmu nodarbinātības veicināšanai (OV 2000, L 42, 1. lpp., turpmāk tekstā – “atgūšanas lēmums”) Eiropas Komisija noteica Itālijas Republikai pienākumu atgūt nodarbinātības pasākumiem piešķirto nelikumīgo un ar iekšējo tirgu nesaderīgo atbalstu. Komisija atgūšanas lēmumu paziņoja Itālijas Republikai ar 1999. gada 4. jūnija notu SG(99) D/4068.
2 Itālijas Republikas celtā prasība par atgūšanas lēmumu tika noraidīta ar 2002. gada 7. marta spriedumu Itālija/Komisija (C‑310/99, EU:C:2002:143).
Prasība un spriedums par pienākumu neizpildi
3 Ar prasības pieteikumu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2002. gada 15. martā, Komisija, pamatojoties uz EKL 88. panta 2. punkta otro daļu, cēla prasību, lūdzot konstatēt, ka Itālijas Republika, noteiktajā termiņā neveicot visus vajadzīgos pasākumus, lai atgūtu no saņēmējiem atbalstu, kas saskaņā ar strīdīgo lēmumu ir ticis atzīts par nelikumīgu un nesaderīgu ar kopējo tirgu, un katrā ziņā neinformējot Komisiju par veiktajiem pasākumiem, nav izpildījusi atgūšanas lēmumā un EK līgumā paredzētos pienākumus.
4 2004. gada 1. aprīļa spriedumā Komisija/Itālija (C‑99/02, EU:C:2004:207, turpmāk tekstā – “spriedums par pienākumu neizpildi”) Tiesa apmierināja Komisijas prasību un nosprieda, ka Itālijas Republika, noteiktajā termiņā neveicot visus vajadzīgos pasākumus, lai atgūtu no saņēmējiem atbalstu, kas saskaņā ar atgūšanas lēmumu ir ticis atzīts par nelikumīgu un nesaderīgu ar iekšējo tirgu, nav izpildījusi atgūšanas lēmumā paredzētos pienākumus.
Jauna prasība un izpildāmais spriedums
5 Ar prasības pieteikumu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2009. gada 30. novembrī, Komisija lūdza Tiesu, pirmkārt, atzīt, ka, neveicot visus vajadzīgos pasākumus, lai ievērotu spriedumu par pienākumu neizpildi, Itālijas Republika nav izpildījusi atgūšanas lēmumā un EKL 228. panta 1. punktā paredzētos pienākumus, un, otrkārt, piespriest Itālijas Republikai samaksāt Komisijai saistībā ar spriedumu par pienākumu neizpildi kavējuma naudu EUR 285 696, kas vēlāk samazināta līdz EUR 244 800, par katru sprieduma izpildes kavējuma dienu, skaitot no sprieduma pasludināšanas datuma šajā jaunajā lietā līdz sprieduma par pienākumu neizpildi izpildīšanai.
6 Ar 2011. gada 17. novembra spriedumu Komisija/Itālija (C‑496/09, EU:C:2011:740, turpmāk tekstā – “izpildāmais spriedums”) Tiesa apmierināja Komisijas prasību.
7 Izpildāmajā spriedumā Tiesa izteica šādu vērtējumu:
“52. [..] Itālijas Republikai ir jāuzliek periodisks maksājums tādā apmērā, ko aprēķina, pamatsummu reizinot ar tāda nelikumīgā atbalsta procentuālu daļu, kas vēl nav atgūta vai kuras apmērs nav ticis pierādīts salīdzinājumā ar to apmēru kopumu, kas šī sprieduma pasludināšanas dienā vēl nav atgūts [..].
53. Šajā ziņā, lai [..] aprēķinātu kavējuma naudu, minētā atbalsta atgūšana jāņem vērā tikai tiktāl, ciktāl Komisija par to tikusi informēta un varējusi izvērtēt šajā ziņā tai iesniegto pierādījumu atbilstību [..].
54. Tāpēc ir jānosaka kavējuma naudas periodiskums – seši mēneši –, lai Komisija varētu izvērtēt atgūšanas darījumu virzību, ņemot vērā situāciju, kas pastāvēja aplūkojamā laikposma beigās, un vienlaikus atvēlot atbildētājai dalībvalstij vajadzīgo laiku, lai tā savāktu un nosūtītu Komisijai faktus, ar kuriem tā par attiecīgo laikposmu pierādītu nepamatoti izmaksāto summu atgūšanu.
55. Tādējādi kavējuma naudas apmērs tiks noteikts, pamatojoties uz maksājumu ik pēc sešiem mēnešiem, ko aprēķina, pamatsummu reizinot ar tāda nelikumīgā atbalsta procentuālu daļu, kas vēl nav atgūts vai kura apmērs nav ticis pierādīts salīdzinājumā ar to apmēru kopumu, kas šī sprieduma pasludināšanas dienā vēl nav atgūts.
[..]
67. [..] Tiesa uzskata, ka šajā gadījumā kavējuma naudas uzlikšana ar pamatsummu EUR 30 miljoni pusgadā ir piemērota.
68. Tādējādi Itālijas Republikai ir jāpiespriež samaksāt Komisijai, ieskaitot kontā “Eiropas Savienības pašu resursi”, kavējuma naudu, kas atbilst pamatsummai EUR 30 miljoni, reizinātai ar tāda nelikumīgā nesaderīgā atbalsta izteiksmi procentos, kas vēl nav atgūts vai kura apmērs apskatāmā laikposma beigās nav pierādīts, ko aprēķina, ņemot vērā uz šī sprieduma pasludināšanas dienu vēl neatgūto summu apmēru un, proti, par katru sešu mēnešu kavējumu vajadzīgo pasākumu īstenošanā, lai izpildītu [spriedumu par pienākumu neizpildi (EU:C:2004:207)], skaitot no šī sprieduma dienas un līdz sprieduma [par pienākumu neizpildi (EU:C:2004:207)] izpildes dienai.
[..]
69. Ir jāatgādina [..], ka attiecīgajai dalībvalstij ir jāiesniedz Komisijai tiešs un ticams pierādījums par [atgūšanas lēmuma] īstenošanu un attiecīgā nelikumīgā atbalsta apmēra efektīvu atgūšanu.
[..]
72. Attiecībā uz gadījumiem, kuros attiecīgais atbalsts ir jāatgūst no maksātnespējīgiem uzņēmumiem vai pakļautiem maksātnespējas procedūrai, kuras mērķis ir pārdot aktīvus un dzēst pasīvus, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tas, ka uzņēmumiem ir grūtības vai tie ir maksātnespējīgi, neietekmē atgūšanas pienākumu [..].
73. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru agrākās situācijas atjaunošana un konkurences izkropļošanas, kas radusies nelikumīgā atbalsta piešķiršanas dēļ, izbeigšana principā var tikt panākta, reģistrējot prasījumu sarakstā tādu prasījumu, kas attiecas uz attiecīgā atbalsta atgūšanu [..].
74. Lai šajā lietā aprēķinātu kavējuma naudu, Itālijas Republikai ir jāiesniedz Komisijai pierādījums par attiecīgo prasījumu reģistrāciju maksātnespējas procedūras ietvaros. Gadījumā, ja tas nav iespējams, šai dalībvalstij ir jāziņo par visiem faktiem, lai pierādītu, ka tā veikusi visu iespējamo, lai to dabūtu. Tostarp gadījumā, kad prasījumu reģistrācijas pieteikums būtu bijis noraidīts, tai būtu jāiesniedz pierādījums par to, ka saskaņā ar valsts tiesību aktiem tā ir uzsākusi procesu minētā atteikuma apstrīdēšanai.
75. Tādējādi un pretēji tam, ko apgalvo Komisija, lai aprēķinātu kavējuma naudu šajā tiesvedībā un attiecībā uz maksātnespējīgiem uzņēmumiem vai pakļautiem maksātnespējas procedūrai, Itālijas Republikai nav jāiesniedz pierādījumi ne tikai par tās prasījumu reģistrēšanu, bet arī par to aktīvu pārdošanu tirgus nosacījumos. Kā arī pareizi apgalvo šī dalībvalsts, lai apmierinātu Komisijas pieteikumu par prasību samaksāt kavējuma naudu, kas ir jāmaksā, izpildot minēto spriedumu, nav jāņem vērā tādas vēl neiekasētas summas no maksātnespējīgiem uzņēmumiem, kuru atgūšanai minētā dalībvalsts ir veikusi visus vajadzīgos pasākumus. Pretējā gadījumā minētajai kavējuma naudai zustu tās piemērotība un samērīgums ar konstatēto valsts pienākumu neizpildi [..], nosakot Itālijas Republikai finansiālo slogu, kas izriet no pašas maksātnespējas procedūras būtības, kā arī no tās ilguma, kuru nevar saīsināt un kuru šī dalībvalsts tieši nevar ietekmēt.”
8 Vērtējuma nobeigumā Tiesa, pirmkārt, nosprieda, ka, tā kā Itālijas Republika nebija veikusi visus sprieduma par pienākumu neizpildi izpildīšanai paredzētos pasākumus līdz datumam, kad beidzās saskaņā ar EKL 228. pantu izdotajā Komisijas 2008. gada 1. februāra argumentētajā atzinumā noteiktais termiņš, tā nav izpildījusi atgūšanas lēmumā un EKL 228. panta 1. punktā paredzētos pienākumus (izpildāmā sprieduma rezolutīvās daļas 1) punkts).
9 Otrkārt, izpildāmā sprieduma rezolutīvās daļas 2) punktā Tiesa nosprieda, ka Itālijas Republikai ir jāsamaksā Komisijai, ieskaitot naudas līdzekļus kontā “Eiropas Savienības pašu resursi”, kavējuma naudu, kas atbilst pamatsummai EUR 30 miljoni, reizinātai ar tāda nelikumīgā nesaderīgā atbalsta izteiksmi procentos, “kas vēl [nebija] atgūts vai kura apmērs apskatāmā laikposma beigās [nebija] pierādīts” (turpmāk tekstā – “neatgūtā atbalsta summa”), ko aprēķina, ņemot vērā “uz šī [izpildāmā sprieduma (EU:C:2011:740)] pasludināšanas dienu vēl neatgūto summu apmēru (turpmāk tekstā – “2011. gada 17. novembrī atgūstamā atbalsta summa”) un, proti, par katru sešu mēnešu kavējumu vajadzīgo pasākumu īstenošanā, lai izpildītu spriedumu par pienākumu neizpildi, skaitot no izpildāmā sprieduma dienas līdz sprieduma par pienākumu neizpildi izpildīšanas dienai.
Pieteikums interpretēt nolēmumu un interpretācijas rīkojums
10 Ar pieteikumu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 14. februārī, Itālijas Republika, pamatojoties uz Eiropas Savienības Tiesas statūtu 43. pantu un Tiesas Reglamenta 158. pantu, iesniedza lūgumu interpretēt izpildāmā sprieduma motīvu daļas 52., 55. un 68. punktu, kā arī rezolutīvās daļas 2) punktu.
11 Tātad pieteikumā, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 14. februārī, Itālijas Republika lūdza Tiesu, pirmkārt, frāzi “uz [izpildāmā sprieduma (EU:C:2011:740)] pasludināšanas dienu vēl neatgūto summu apmēru”, kas ir minēta šī sprieduma motīvu daļas 52., 55. un 68. punktā, kā arī rezolutīvās daļas 2) punktā, interpretēt tādējādi, ka ar to ir domātas summas, kas vēl nav atgūtas datumā, kurā ir beigusies pierādījumu savākšanas stadija tiesvedībā, proti, faktiskās situācijas procesuālās noskaidrošanas brīdī, uz kura pamata Tiesa ir iztiesājusi strīdu, un, otrkārt, frāzi “kas vēl nav atgūts vai kura apmērs apskatāmā laikposma beigās nav pierādīts”, kas minēta tā paša sprieduma motīvu daļas 52., 55. un 68. punktā, kā arī rezolutīvās daļas 2) punktā, interpretēt tādējādi, ka ar to Komisijai saistībā ar pusgada vērtējumu par Itālijas Republikas paveikto attiecīgā atbalsta atgūšanas progresu ir noteikts pienākums ņemt vērā ne tikai dokumentus par šo pusgadu, kas Komisijai darīti zināmi pirms minētā pusgada beigām, bet arī jebkuru dokumentu saistībā ar atsauces pusgadu.
12 Ar 2013. gada 11. jūlija rīkojumu Komisija/Itālija (C‑496/09 INT, EU:C:2013:461, turpmāk tekstā – “interpretācijas rīkojums”), Itālijas Republikas pieteikumu interpretēt nolēmumu Tiesa noraidīja kā nepieņemamu.
13 Tiesa uzskatīja, ka “ir jākonstatē, ka [izpildāmā sprieduma (EU:C:2011:740)] rezolutīvajā daļā atbilstoši 52., 55., un 68. punktā paredzētajam pamatojumam skaidri ir norādīta minētā sprieduma pasludināšanas diena kā atsauces datums, lai aprēķinātu kopējo vēl neatgūtā atbalsta summu, [ko] izmanto par pamatu degresīvas kavējuma naudas aprēķināšanai, kas tika piespriesta šai dalībvalstij” (interpretācijas rīkojuma 9. punkts).
14 Tiesa arī uzskatīja, ka “nav strīda par to, ka [izpildāmā sprieduma (EU:C:2011:740)] rezolutīvās daļas strikti gramatiska interpretācija ir tāda, kas ir par pamatu tam, ka Komisijai to atbalstu procentu aprēķināšanai, kas jāuzskata par neatgūtiem noteikta pusgada beigās, kā vienīgie dokumentārie pierādījumi jāņem vērā tie, kurus tā saņem pirms attiecīgā laika posma beigām” (interpretācijas rīkojuma 10. punkts).
15 Tiesa nosprieda, ka “Itālijas Republika ar savu pieteikumu tiecas apšaubīt sekas, ko rada [izpildāmā sprieduma (EU:C:2011:740)] rezolutīvās daļas strikti gramatiska interpretācija”, bet tāda “apšaubīšana nav savienojama ne ar Tiesas statūtu 43. pantu un Reglamenta 158. panta 1. punktu, ne ar Tiesas spriedumiem piemītošo res judicata spēku” (interpretācijas rīkojuma 11. punkts).
16 “Tā kā minētajam pieteikumam par pamatu nav nekādas neskaidrības par [izpildāma sprieduma (EU:C:2011:740)] saturu vai piemērošanas apjomu, tas ir jāatzīst par nepieņemamu” (interpretācijas rīkojuma 12. punkts).
Pirmais lēmums un spriedums par pirmo kavējuma naudu
17 2013. gada 11. martā Itālijas Republikai tika paziņots Komisijas 2013. gada 7. marta Lēmums C(2013) 1264 final, ar kuru tai kā kavējuma naudu par pirmo pusgadu pēc izpildāmā sprieduma pasludināšanas uzdots ieskaitīt “Eiropas Savienības pašu resursu” kontā summu EUR 16 533 000.
18 2013. gada 21. maijā Itālijas Republika saskaņā ar LESD 263. pantu Vispārējā tiesā cēla prasību par šo lēmumu (lieta T‑268/13).
19 Ar 2014. gada 21. oktobra spriedumu Itālija/Komisija (T‑268/13, EU:T:2014:900, nav publicēts, turpmāk tekstā – “spriedums par pirmo kavējuma naudu”) Vispārējā tiesa noraidīja Itālijas Republikas prasību.
Otrais lēmums par kavējuma naudas apmēru (apstrīdētais lēmums)
20 Devusi Itālijas iestādēm iespēju sniegt savus apsvērumus par sākotnējo vērtējumu, Komisija 2013. gada 6. decembrī pieņēma Lēmumu C(2013) 8681 final, kurā tā, izpildot izpildāmo spriedumu, noteica Itālijas Republikai maksājamo kavējuma naudas apmēru par otro pusgadu pēc šī sprieduma (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
21 Apstrīdētajā lēmumā Komisija īpaši vērtēja Itālijas Republikas paveikto attiecībā uz atbalsta atgūšanu izskatāmajā laikposmā (no 2012. gada 17. maija līdz 17. novembrim) un konstatēja, ka 2012. gada 17. novembrī joprojām atgūstamais atbalsts veidoja 20,84 % no atbalsta, kas vēl bija jāatgūst izpildāmā sprieduma datumā. Uz šī pamata Komisija piemēroja Itālijas Republikai kavējuma naudu 20,84 % apmērā no EUR 30 miljonu pamatsummas, tātad EUR 6 252 000.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
22 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 19. februārī, Itālijas Republika cēla šo prasību.
23 Procesa organizatorisko pasākumu ietvaros Vispārējā tiesa lietas dalībniekiem uzdeva vairākus jautājumus un lūdza iesniegt vairākus ar lietu saistītus dokumentus.
24 Pirmkārt, Vispārējā tiesa aicināja Itālijas Republiku precizēt, vai pēc sprieduma par pirmo kavējuma naudu, ar kuru tā bija noraidījusi pamatu, kas ir līdzīgs pašreizējā lietā izvirzītajam pirmajam pamatam, tā šo pirmo pamatu vēl uztur.
25 Itālijas Republika noteiktajā termiņā Vispārējai tiesai norādīja, ka tā atsakās no prasības pirmā pamata, par ko Vispārējā tiesa izdarīja atzīmi protokolā.
26 Otrkārt, Vispārējā tiesa aicināja lietas dalībniekus precizēt, kādā ziņā salikto procentu piemērošana šajā lietā varēja ietekmēt kavējuma naudas apmēru, kas ir noteikts apstrīdētajā lēmumā. Apstiprinošas atbildes gadījumā Komisijai tika lūgts sniegt detalizētākas ziņas par tēzi, saskaņā ar kuru šajā lietā izvirzītais otrais pamats būtu jāatzīst par nepieņemamu vai neefektīvu, kā rezultātā Vispārējai tiesai nebūtu jālemj par to, vai salikto procentu piemērošana bija likumīga.
27 Lietas dalībnieki atbildes uz šo jautājumu Vispārējai tiesai paziņoja noteiktajā termiņā.
28 Treškārt, Vispārējā tiesa aicināja lietas dalībniekus iesniegt savus apsvērumus par to, kā 2015. gada 3. septembra spriedums A2A (C‑89/14, EU:C:2015:537) varētu ietekmēt uz otro pamatu sniedzamo atbildi.
29 Lietas dalībnieki atbildes uz šo jautājumu Vispārējai tiesai paziņoja noteiktajā termiņā.
30 Ceturtkārt, Vispārējā tiesa lūdza Komisiju tai nosūtīt dokumentus, kas tai ļautu būtībā apstiprināt, ka Itālijas Republika bija piekritusi atkāpties no Codice civile (Itālijas Civilkodekss) 1282. un 1283. pantā paredzētās normas attiecībā uz salikto procentu piemērošanu strīdīgā valsts atbalsta atgūšanai (it īpaši skat. apstrīdētā lēmuma 29. un 32. punktu), turklāt par visu attiecīgo laikposmu.
31 Komisija pieprasītos dokumentus Vispārējai tiesai nosūtīja noteiktajā termiņā, un šie dokumenti tika nosūtīti arī Itālijas Republikai. Tie ir šādi dokumenti:
– Komisijas 2013. gada 12. jūnija vēstule Itālijas Republikai, kurā ir sniegts sākotnējs vērtējums par otrajā pusgadā pēc izpildāmā sprieduma īstenotās atgūšanas stāvokli;
– Komisijas 2003. gada 31. oktobra vēstule Itālijas Republikai, kurā ir atgādināts, ka “aprēķinot atmaksājamo summu, ir jāizmanto saliktie procenti saskaņā ar Komisijas paziņojumu par nelikumīga valsts atbalsta atgūšanai piemērojamām procentu likmēm [..]”;
– Komisijas 2004. gada 29. janvāra vēstule Itālijas Republikai, kurā atkal ir atgādināts, ka, aprēķinot atmaksājamo summu, ir jāizmanto saliktie procenti saskaņā ar Komisijas paziņojumu par nelikumīga valsts atbalsta atgūšanai piemērojamām procentu likmēm (OV 2003, C 110, 21. lpp.);
– Itālijas Republikas 2005. gada 17. janvāra vēstule Komisijai, kuras pielikumā ir pievienota nota, ar kuru Komisijai tiek paziņoti skaitļi saistībā ar nelikumīgo atbalstu, precizējot, ka “procenti [ir tikuši] aprēķināti pēc saliktas bāzes, kā norādījuši Komisijas dienesti, pamatojoties uz likmi, kāda norādīta Eiropas Savienības tīmekļa vietnē pieejamajos nosacījumos”.
32 Itālijas Republikas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
33 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest Itālijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
34 Šajā stadijā Itālijas Republika savas prasības pamatojumam izvirza vienu pamatu (skat. iepriekš 24. un 25. punktu). Tā apgalvo, ka ar apstrīdēto lēmumu ir pārkāpts piemērojamais tiesiskais regulējums, tāpēc ka, nosakot kavējuma naudas apmēru, Komisija atgūstamā atbalsta apmēram ir likusi piemērot saliktos procentus. Judikatūrā ir noteikts, ka atgūšanas lēmumiem, kas ir izdoti pirms datuma, kad stājās spēkā Komisijas 2004. gada 21. aprīļa Regula (EK) Nr. 794/2004, ar ko īsteno Padomes Regulu (EK) Nr. 659/1999, ar kuru nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD 108.] panta piemērošanai (OV 2004, L 140, 1. lpp.), ar grozījumiem (OV 2004, L 286, 3. lpp.), saliktos procentus var piemērot tikai tad, ja tas atbilst kārtībai, kāda parasti tiek piemērota valsts tiesībās. Šajā lietā tas tā neesot saskaņā ar Itālijas Civilkodeksa 1283. pantu, kurā ir noteikts, ka maksājamie procenti nevar automātiski radīt jaunus procentus.
35 Komisija apgalvo, ka šis pamats ir jāatzīst par nepieņemamu vai neefektīvu vai ka tas jebkurā gadījumā ir jānoraida kā nepamatots. Vispirms Komisija apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā veikto kavējuma naudas aprēķinu neietekmēja prasība – izteikta apstrīdētā lēmuma 34. punktā obiter dictum veidā – nelikumīgajam atbalstam piemērot saliktos procentus. Šāds aicinājums nemainot Komisijas noteiktās kavējuma naudas apmēru, jo tā esot ņēmusi vērā tikai Itālijas iestāžu agrāk sniegtos datus. Turklāt Itālijas Republika nevarot apstrīdēt salikto procentu piemērošanas prasību, kas izteikta šajā administratīvā procesa brīdī, jo Tiesa esot atsaukusies uz Itālijas sniegtajiem datiem, kuros saliktie procenti tika ņemti vērā, kad tā izpildāmajā spriedumā (64. punkts) noteica kavējuma naudas pamatsummu. Tāpēc salikto procentu piemērošana, ņemot vērā Eiropas Savienības tiesiskajā regulējumā par atbalsta atgūšanu noteiktos kritērijus un lietas dalībnieku vienošanos šajā ziņā, esot ne tikai likumīga, bet arī uz to attiecoties izpildāmā sprieduma res judicata spēks.
Ievada apsvērumi
Atbilstošās tiesību normas
– Regula Nr. 659/1999
36 Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD 108.] panta piemērošanai (OV 1999, L 83, 1. lpp.), 14. panta “Atbalsta atgūšana” 2. un 3. punktā ir noteikts:
“2. Atbalsts, kas ir jāatgūst saskaņā ar atgūšanas lēmumu, ietver procentus, kas aprēķināti pēc atbilstīgas likmes, ko nosaka Komisija. Procenti maksājami no dienas, kad nelikumīgais atbalsts nodots saņēmēja rīcībā, līdz tās atgūšanas dienai.
3. [..] atgūšanu īsteno tūlīt un saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts likumos paredzētajām procedūrām, ja vien tās nodrošina tūlītēju un efektīvu Komisijas lēmuma izpildi. [..]”
– Komisijas paziņojums par nelikumīga valsts atbalsta atgūšanai piemērojamām procentu likmēm
37 Komisijas paziņojumā par nelikumīga valsts atbalsta atgūšanai piemērojamām procentu likmēm, kas publicēts 2003. gada 8. maija Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV 2003, C 110, 21. lpp.) ir noteikts:
“[..]
Saistībā ar lojālu sadarbību starp Komisiju un dalībvalstīm noteiktu atgūšanas lēmumu izpildes laikā ir radies jautājums par to, vai šai piemērojamajai procentu likmei būtu jābūt vienkāršai vai saliktai [..]. Ņemot vērā nelikumīga valsts atbalsta atgūšanas mērķi un tā nozīmi EK līgumā paredzētajā valsts atbalsta kontroles sistēmā, Komisija nosprieda, ka ir steidzami jāizskaidro nostāja šajā sakarā.
[..]
Saskaņā ar tirgus praksi vienkāršos procentus parasti aprēķina, ja finansējumam saņēmējs nav izmantojis šo procentu summu pirms attiecīgā perioda beigām, piemēram, ja aplūkotā summa ir tikusi pārskaitīta tikai šajā periodā; savukārt saliktos procentus parasti aprēķina, ja var uzskatīt, ka saņēmējam ik gadu (vai periodu) ir ticis samaksāts procentu summas apmērs, finanšu līdzekļus gūstot tādā apmērā, kādu tas sākotnēji tika saņēmis. Šajā gadījumā saņēmējs nopelna procentus par katra iepriekšējā perioda procentiem.
[..] Tātad, neraugoties uz iespējamo situāciju daudzveidību, jāsecina, ka, atbalsta saņēmējam piešķirot nelikumīgu atbalstu, šādi saņemta finansējuma nosacījumi ir līdzīgi vidēja termiņa bezprocentu aizdevumam. Līdz ar to šķiet, ka, lai pilnībā neitralizētu šādā situācijā iegūtās finansiālās priekšrocības, ir jālieto saliktie procenti.
Tādējādi Komisija ar šo informē dalībvalstis un ieinteresētās puses, ka turpmāk, pieņemot lēmumus par nelikumīgi piešķirta atbalsta atgūšanu, tā piemēros atsauces likmi, ko izmanto, lai aprēķinātu reģionālā atbalsta neto dotācijas ekvivalentu, balstoties uz saliktajiem procentiem. Saskaņā ar parasto tirgus praksi uzkrātos procentus pierēķina reizi gadā. Komisija tāpat sagaida, ka dalībvalstis, izpildot lēmumus par atbalsta atgūšanu, piemēros saliktos procentus, ja vien tas nav pretrunā [Savienības] tiesību vispārējiem principiem.”
– Regula Nr. 794/2004
38 Regulas Nr. 794/2004 9. un 11. pants, kas ietverti tās V nodaļā, attiecas uz nelikumīga valsts atbalsta atgūšanai piemērojamajām procentu likmēm.
39 Minētās regulas 9. pantā “Procentu likmes noteikšanas metode” 1. punktā ir paredzēts:
“1. Ja nav citādi noteikts īpašā lēmumā, procentu likme, kas jāizmanto, atgūstot valsts atbalstu, kurš piešķirts, pārkāpjot Līguma 88. panta 3. punktu, ir procentuāla gada likme, ko nosaka Komisija pirms katra kalendārā gada.”
40 Regulas Nr. 794/2004 11. panta “Procentu likmes piemērošanas metode” 2. punktā ir noteikts:
“Procentu likmi piemēro gan parāda pamatsummai, gan procentiem līdz atbalsta atmaksāšanas dienai. Procentiem, kas uzkrājas iepriekšējā gadā, piemēro procentus katrā turpmākā gadā.”
41 Regulas Nr. 794/2004 VI nodaļas “Nobeiguma noteikumi” 13. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka šī regula stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī. Tā kā šī regula Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī tika publicēta 2004. gada 30. aprīlī, tā stājās spēkā 2004. gada 20. maijā. Turklāt saskaņā ar minētās regulas 13. panta piekto daļu tās 11. pantu piemēro attiecībā uz visiem atgūšanas lēmumiem, par kuriem paziņots pēc šīs regulas spēkā stāšanās dienas.
– Atgūšanas lēmums
42 1999. gada 11. maijā Komisija pieņēma atgūšanas lēmumu, kas Itālijas Republikai tika paziņots 1999. gada 4. jūnijā (skat. iepriekš 1. punktu). Šī lēmuma 1. un 2. pantā Komisija konstatēja, ka daži Itālijas Republikas īstenotie nodarbinātības veicināšanas pasākumi, kas neatbilst minētajos pantos paredzētajiem nosacījumiem, esot nesaderīgi ar iekšējo tirgu. Atgūšanas lēmuma 3. pantā ir noteikts:
“Itālija veic visus vajadzīgos pasākumus, lai atgūtu saņēmējam jau nelikumīgi piešķirto atbalstu, kas neatbilst 1. un 2. pantā minētajiem nosacījumiem.
Atbalstu atgūst saskaņā ar valsts tiesību aktos noteikto procedūru. Atgūstamajām summām pieskaita procentus par laikposmu no dienas, kad atbalsts nodots saņēmējiem, līdz tā faktiskās atgūšanas dienai. Procentus aprēķina, pamatojoties uz atsauces likmi, ko izmanto reģionālā atbalsta dotācijas ekvivalenta aprēķināšanai.”
– Itālijas tiesības
43 Itālijas Civilkodeksa 1283. pantā ir noteikts:
“Ja vien nav paredzēts pretējais, uzkrājušies procenti var radīt procentus, tikai sākot no prasības celšanas tiesā dienas vai saskaņā ar vienošanos, kas ir noslēgta pēc procentu uzkrāšanās, ar nosacījumu, ka runa ir par procentiem, kuri nav samaksāti vismaz sešus mēnešus.”
44 Atšķirībā no lietas, kurā taisīts 2015. gada 3. septembra spriedums A2A (C‑89/14, EU:C:2015:537, 13. un 14. punkts), neviens no abiem lietas dalībniekiem neatsaucās uz kādu citu Itālijas tiesību normu kā šai lietai piemērojamu tiesību normu.
Elementi, kas attiecas uz kavējuma naudas apmēra noteikšanu
45 2011. gada 17. novembrī Tiesa izpildāmajā spriedumā piesprieda Itālijas Republikai maksāt “kavējuma naudu [..] par katru sešu mēnešu kavējumu vajadzīgo pasākumu īstenošanā, lai izpildītu [spriedumu par pienākumu neizpildi (EU:C:2004:207)]”.
46 Izpildāmā sprieduma rezolutīvās daļas 2) punktā ir paredzēti šādi elementi, kas attiecas uz kavējuma naudas apmēra noteikšanu:
– par katru sešu mēnešu kavējumu vajadzīgo pasākumu īstenošanā, lai izpildītu spriedumu par pienākumu neizpildi;
– kavējuma nauda atbilst EUR 30 miljonu pamatsummas reizinājumam;
– ar procentiem no neatgūtā atbalsta summas;
– aprēķināta, ņemot vērā 2011. gada 17. novembrī atgūstamā atbalsta summu.
47 2013. gada 7. martā pirmajā lēmumā par kavējuma naudas apmēru (skat. iepriekš 17. punktu un apstrīdētā lēmuma 3. un 4. punktu) Komisija maksājamās kavējuma naudas summu par laikposmu no 2011. gada 17. novembra līdz 2012. gada 17. maijam noteica EUR 16 533 000 apmērā, ņemot vērā šādus elementus:
– 2011. gada 17. novembrī atgūstamā atbalsta summa tika noteikta EUR 118 175 296 apmērā;
– 2012. gada 17. maijā vēl neatgūtā atbalsta summa tika noteikta aptuveni EUR 65 130 279 apmērā, proti, 55,11 % no summas, kas atbilst 2011. gada 17. novembrī atgūstamā atbalsta summai;
– reizinot 2012. gada 17. maijā vēl neatgūtā atbalsta procentuālo daļu (55,11 %) ar EUR 30 miljoniem, tika iegūta kavējuma naudas summa, kas ir jāmaksā par laikposmu no 2011. gada 17. novembra līdz 2012. gada 17. maijam, proti, EUR 16 533 000.
48 2013. gada 6. decembrī apstrīdētā lēmuma 77.–79. punktā Komisija maksājamās kavējuma naudas summu par laikposmu no 2012. gada 17. maija līdz 17. novembrim noteica EUR 6 252 000 apmērā, ņemot vērā šādus elementus:
– 2011. gada 17. novembrī atgūstamā atbalsta summa tika noteikta EUR 118 175 296 apmērā;
– 2012. gada 17. novembrī vēl neatgūtā atbalsta summa tika noteikta EUR 24 627 937,21 apmērā, proti, 20,84 % no summas, kas atbilst 2011. gada 17. novembrī atgūstamā atbalsta summai;
– reizinot 2012. gada 17. novembrī vēl neatgūtā atbalsta procentuālo daļu (20,84 %) ar EUR 30 miljoniem, tika iegūta kavējuma naudas summa, kas ir jāmaksā par laikposmu no 2012. gada 17. maija līdz 17. novembrim, proti, EUR 6 252 000.
49 Lietas dalībnieku argumenti ir jāizvērtē, ņemot vērā šos ievada apsvērumus un elementus, kas attiecas uz kavējuma naudas apmēra noteikšanu.
Vispārējās tiesas vērtējums
50 Itālijas Republika šajā pamatā būtībā apgalvo, ka apstrīdētais lēmums ir jāatceļ, ciktāl Komisija, noteikdama maksājamās kavējuma naudas apmēru par sešiem mēnešiem no 2012. gada 17. maija līdz 17. novembrim, ir prettiesiski ņēmusi vērā summas, kas ietvēra saliktos procentus.
51 Šajā ziņā, pirmkārt, izrādās, ka, lai noteiktu izpildāmā sprieduma pasludināšanas datumā, 2011. gada 17. novembrī, atgūstamā atbalsta summu, Komisijas vērā ņemtajos datos patiešām ir iekļauti saliktie procenti.
52 Apstrīdētā lēmuma 25. punktā Komisija ir norādījusi, ka “visi Itālijas iestāžu norādītie skaitļi atbilst 2007. gadā pastāvošā atbalsta pasākumu summām, t.i., datumā, kad tika izdoti oficiālie piedziņas rīkojumi”. Apstrīdētā lēmuma 32. punktā šajā sakarā ir precizēts, ka “līdz 2007. gadam Itālijas iestādes pastāvošā atbalsta summai ir piemērojušas saliktos procentus, kā tas panākts, vienojoties ar Komisijas dienestiem”.
53 Arī atbildē uz otro procesa organizatorisko pasākumu (skat. iepriekš 26. punktu) Komisija norādīja, ka “2007. gadā spēkā esošā atbalsta summas skaitļus Itālijas iestādes ir aprēķinājušas, piemērojot nelikumīgajam atbalstam saliktos procentus”.
54 Šajā atbildē Komisija atgādināja apstrīdētā lēmuma 29.–33. punktā teikto, proti, ka 2013. gada 21. martā Itālijas iestādes esot to informējušas, ka pretēji tam, kāda bija iepriekš panāktā vienošanās, tās, sākot no 2007. gada, vairs neaprēķina procentus, ne vienkāršos, ne saliktos, un nepiemēro šos procentus atgūstamajam nelikumīgajam atbalstam. Komisija vēl precizēja, ka “2007. gadā maksājamā summa nekad nav tikusi aktualizēta, lai ņemtu vērā piemērojamos procentus” un ka tādēļ apstrīdētā lēmuma 34. punktā tā ir aicinājusi Itālijas iestādes aprēķināt saliktos procentus par nelikumīgo atbalstu, sākot no 2007. gada.
55 Tiesas sēdē lietas dalībnieki piekrita atzīt, ka 2011. gada 17. novembrī atgūstamā atbalsta summa, kas tika ņemta vērā apstrīdētajā lēmumā, vērtības izteiksmē atspoguļo situāciju 2007. gadā, kad Tiesa pasludināja savu spriedumu. Tātad šajā brīdī vērā ņemtie dati tika noteikti 2011. gada 17. novembrī, pamatojoties uz Itālijas Republikas sniegtajām ziņām, kad tā 2007. gadā nosūtīja oficiālos piedziņas rīkojumus. Netiek apstrīdēts, ka šajos datos, vismaz līdz 2007. gadam, tika ietverti saliktie procenti.
56 Ņemot vērā faktu, ka 2011. gada 17. novembrī atgūstamā atbalsta summa ietvēra saliktos procentus, ir jāuzskata, ka par sešiem mēnešiem no 2012. gada 17. maija līdz 17. novembrim maksājamās kavējuma naudas apmērā, kas aprēķināts, piemērojot iepriekš 46. un 48. punktā minēto formulu, tika ņemti vērā arī dati, kas ietvēra saliktos procentus. Ar apstrīdēto lēmumu kā tādu tiek noslēgta par sešiem mēnešiem no 2012. gada 17. maija līdz 17. novembrim maksājamās kavējuma naudas aprēķināšanas procedūra, un šis lēmums nelabvēlīgi ietekmē Itālijas Republiku, kura tādēļ ir tiesīga apstrīdēt tā tiesiskumu un izvirzīt visus faktu un tiesību pamatus, ievērojot Vispārējās tiesas Reglamentā paredzētos nosacījumus.
57 Otrkārt, tātad ir jāizvērtē, vai šajā lietā salikto procentu piemērošanai ir juridisks pamats, ko Itālijas Republika apstrīd savā prasības pieteikumā.
58 Saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 14. panta 1. punktu, ja nelikumīga atbalsta gadījumos tiek pieņemti negatīvi lēmumi, Komisija izlemj, ka attiecīgā dalībvalsts veic visus vajadzīgos pasākumus, lai atgūtu atbalstu no saņēmēja. Atbalsts, kas ir jāatgūst saskaņā ar atgūšanas lēmumu, atbilstoši šīs regulas 14. panta 2. punktam ietver procentus. Tomēr šajā pēdējā minētajā tiesību normā nav precizēts, vai procenti ir jāpiemēro, pamatojoties uz vienkāršu vai saliktu procentu aprēķina metodi (spriedums, 2015. gada 3. septembris, A2A, C‑89/14, EU:C:2015:537, 26. punkts).
59 Šai sakarā, pirmkārt, ir jānorāda, ka, lai arī Regulas Nr. 794/2004 11. panta 2. punktā ir noteikts, ka salikto procentu likmi piemēro līdz atbalsta atmaksāšanas dienai un procentiem, kas uzkrājas iepriekšējā gadā, piemēro procentus katrā turpmākajā gadā, ir jākonstatē, ka šī tiesību norma saskaņā ar šīs regulas 13. panta piekto daļu ir piemērojama tikai lēmumiem par atbalsta atgūšanu, kas paziņoti pēc minētās regulas spēkā stāšanās, proti, pēc 2004. gada 20. maija (spriedums, 2015. gada 3. septembris, A2A, C‑89/14, EU:C:2015:537, 27. punkts).
60 Tā kā atgūšanas lēmums, ar ko par nesaderīgu ar iekšējo tirgu ir atzīts atbalsts, par kura atgūšanu ir runa šajā lietā, Itālijas Republikai tika paziņots 1999. gada 4. jūnijā, proti, pirms Regulas Nr. 794/2004 stāšanās spēkā, tad šīs regulas 11. panta 2. punkts kā tāds ratione temporis šajā lietā nav piemērojams (skat. pēc analoģijas spriedumu, 2015. gada 3. septembris, A2A, C‑89/14, EU:C:2015:537, 28. punkts).
61 Otrkārt, attiecībā uz jautājumu, kāds tiesiskais regulējums ir jāpiemēro pirms Regulas Nr. 794/2004 stāšanās spēkā, lai noteiktu, vai procenti ir vienkārši vai salikti, ir jāatgādina, ka 2008. gada 11. decembra spriedumā Komisija/Département du Loiret (C‑295/07 P, EU:C:2008:707, 46. punkts) Tiesa konstatēja, ka izskatāmā lēmuma pieņemšanas brīdī lietā, kurā tika taisīts šis spriedums, proti, 2000. gada 12. jūlijā, nedz Savienības tiesībās, nedz arī Tiesas vai Vispārējās tiesas judikatūrā nebija precizēts, vai procenti, kas ir jāietver atgūstamajā atbalstā, ir jāaprēķina pēc vienkāršo vai salikto procentu likmes. Tā kā Savienības tiesībās nav nevienas atbilstošas tiesību normas, Tiesa uzskatīja, ka saskaņā ar Komisijas praksi, kas it īpaši sīki izklāstīta tās 1991. gada 4. marta vēstulē SG(91) D/4577 dalībvalstīm, jautājums par procentu piemērošanu ir sasaistīts ar atbalsta atgūšanas procesuālo kārtību un šai sakarā ir izdarīta atsauce uz valsts tiesībām (spriedumi, 2008. gada 11. decembris, Komisija/Département du Loiret, C‑295/07 P, EU:C:2008:707, 82.–84. punkts, un 2015. gada 3. septembris, A2A, C‑89/14, EU:C:2015:537, 29. punkts).
62 Tikai savā paziņojumā par nelikumīga valsts atbalsta atgūšanai piemērojamām procentu likmēm, kas publicēts 2003. gada 8. maijā, Komisija skaidri paziņoja, ka tā piemēros salikto procentu likmi visos lēmumos, kuros ir uzdots atgūt nelikumīgi saņemto atbalstu un kuri turpmāk tiks pieņemti, un ka tā no dalībvalstīm gaida, ka tās piemēros saliktos procentus, izpildot ikvienu atbalsta atgūšanas lēmumu (spriedumi, 2008. gada 11. decembris, Komisija/Département du Loiret, C‑295/07 P, EU:C:2008:707, 46. punkts, un 2015. gada 3. septembris, A2A, C‑89/14, EU:C:2015:537, 30. punkts).
63 Runājot par atgūšanas lēmumu, tā 3. panta otrajā daļā ir noteikts, ka atbalsta atgūšana tiek veikta saskaņā ar valsts tiesībās paredzētajām procedūrām, ka par atgūstamajām summām aprēķina procentus no datuma, kad šīs summas ir nodotas saņēmēju rīcībā līdz to faktiskai atgūšanai, un ka procenti tiek aprēķināti, pamatojoties uz atsauces likmi, kas tiek izmantota reģionālā atbalsta dotācijas ekvivalenta aprēķināšanai, taču šajā lēmumā nekas nav minēts par to, vai šie procenti ir jāpiemēro pēc vienkāršu vai saliktu procentu likmes (skat. pēc analoģijas spriedumu, 2015. gada 3. septembris, A2A, C‑89/14, EU:C:2015:537, 31. punkts).
64 Tā kā šis lēmums Itālijas Republikai tika paziņots 1999. gada 4. jūnijā, proti, pirms tika mainīta Komisijas paziņojumā par nelikumīga valsts atbalsta atgūšanai piemērojamām procentu likmēm izklāstītā prakse, ir jāsecina, ka, pamatojoties uz judikatūru, kas izstrādāta 2008. gada 11. decembra spriedumā Komisija/Département du Loiret (C‑295/07 P, EU:C:2008:707), valsts tiesībās būtu jānosaka, vai attiecīgajā gadījumā procentu likme ir jāpiemēro, pamatojoties uz vienkāršu vai saliktu bāzi (skat. pēc analoģijas spriedumu, 2015. gada 3. septembris, A2A, C‑89/14, EU:C:2015:537, 32. punkts).
65 Šajā ziņā, kā apgalvo Itālijas Republika, no judikatūras, kas aizsākta ar 2008. gada 11. decembra spriedumu Komisija/Département du Loiret (C‑295/07 P, EU:C:2008:707) un 2015. gada 3. septembra spriedumu A2A (C‑89/14, EU:C:2015:537), skaidri izriet, ka atgūšanas lēmumos, kas pieņemti pirms Regulas Nr. 794/2004 stāšanās spēkā, saliktos procentus var piemērot tikai tad, ja tas atbilst parasti valsts tiesībās piemērotajai kārtībai.
66 Tā kā šajā lietā nav izvirzīta neviena cita valsts tiesību norma, ir jāuzskata, ka šajā lietā piemērojamais tiesiskais regulējums ir tas, kas paredzēts Itālijas Civilkodeksa 1283. pantā, kurā ir noteikts, ka maksājamie procenti nevar automātiski radīt jaunus procentus, kā to paskaidrojusi Itālijas Republika un ko Komisija nav apstrīdējusi.
67 No iepriekš minētā izriet, ka, noteikdama maksājamās kavējuma naudas apmēru par sešiem mēnešiem no 2012. gada 17. maija līdz 17. novembrim, tajā iekļaujot summas saistībā ar atgūstamā atbalsta apmēru, kurā ir ietverti saliktie procenti, Komisija ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.
68 Neviens no šajā ziņā izteiktajiem Komisijas argumentiem nevar likt apšaubīt šādu secinājumu.
69 Pirmkārt, Komisija pamatojas uz lietas dalībnieku savstarpējās vienošanās esamību par salikto procentu piemērošanu. Apstrīdētā lēmuma 32. punktā ir konstatēta šāda vienošanās, norādot, ka vienošanās ir panākta “2003. gadā un [..] 2004. gadā, pamatojoties uz Regulu Nr. 794/2004 (skat. Komisijas dienestu 2003. gada 31. oktobra un 2004. gada 29. janvāra vēstules, kam sekoja Itālijas iestāžu 2005. gada 17. janvāra vēstule)”.
70 Taču, iepazīstoties ar apstrīdētajā lēmumā minētajiem dokumentiem, kas tika iesniegti atbildē uz ceturto procesa organizatorisko pasākumu (skat. iepriekš 31. punktu), ir jākonstatē, ka, lai arī Itālijas Republika bija piemērojusi saliktos procentus, tas ticis darīts pēc skaidri izteikta Komisijas pieprasījuma, kurš formulēts 2003. gada 31. oktobra vēstulē un kuram kā juridiskais pamats norādītas Savienības tiesību normas. Šādos apstākļos tas, ko Komisija pasniegusi kā vienošanos starp lietas dalībniekiem, drīzāk ir uzskatāms kā Komisijas vēstules adresāta vienkāršs piekrišanas akts, ievērojot tiesību normas, kuras izrādījušās nepiemērojamas. Komisijas prasība ir izteikta, pirms tika pasludināts 2008. gada 11. decembra spriedums Komisija/Département du Loiret (C‑295/07 P, EU:C:2008:707) un 2015. gada 3. septembra spriedums A2A (C‑89/14, EU:C:2015:537), no kuriem izriet, ka attiecībā uz procentu piemērošanas metodes noteikšanu šeit izskatāmajam atgūšanas lēmumam piemērojamās tiesības ir valsts tiesības, nevis Savienības tiesības.
71 Tā kā šādos apstākļos atgūšanas lēmums Itālijas Republikai tika paziņots 1999. gada 4. jūnijā, Komisijas izteiktā prasība, ņemot vērā Savienības tiesības, nekādā veidā nevarēja likt apšaubīt piemērojamo valsts tiesību normu tvērumu. Pieļaujot to, tiktu aizskarts tiesiskās paļāvības aizsardzības princips, un tas būtu pretrunā risinājumiem, ko Tiesa izstrādājusi 2008. gada 11. decembra spriedumā Komisija/Département du Loiret (C‑295/07 P, EU:C:2008:707) un 2015. gada 3. septembra spriedumā A2A (C‑89/14, EU:C:2015:537).
72 Otrkārt, Komisija savos procesuālajos rakstos un atbildēs uz procesa organizatoriskajiem pasākumiem atsaucas uz izpildāmā sprieduma 64. punktu, apgalvodama, ka Tiesa esot skaidri pamatojusies uz saliktos procentus saturošiem datiem, ko iesniegušas Itālijas iestādes un kas sagatavoti, vienojoties ar Komisiju.
73 Šajā ziņā ir jāuzsver, ka tajā brīdī Tiesa norādīja, ka, pirmkārt, “kā tas arī izriet no debatēm [2011. gada 12. maija] tiesas sēdē, ir jānorāda, ka Itālijas Republika un Komisija vienojas par kopējo piešķirtā atbalsta apmēru, proti, EUR 251 271 032,37” un, otrkārt, “[Komisija] piekrīt, ka atbalsta kopējais apmērs – EUR 63 062 555 – ir jāuzskata par atgūtu” (izpildāmā sprieduma 64. punkts).
74 Šie apsvērumi ļāva Tiesai konstatēt lietas dalībnieku argumentācijas pilnveidošanos tiesas sēdē. Sākotnēji “[Komisija uzskatīja], ka argumentētajā atzinumā paredzētā termiņa beigās Itālijas Republika neatguva visu par nelikumīgu atzītā atbalsta summu, proti, EUR 519 958 761,97[..]”, lai gan “Itālijas Republika [apstrīdēja] atgūstamo summu kopējo apmēru, to nosakot EUR 251 271 032,37 apmērā, piekrītot, ka 2010. gada jūlijā tā bija atguvusi tikai EUR 63 062 555,46, kam tomēr dažādu iemeslu dēļ jāpieskaita EUR 73 353 387,28 uz dažādu prasījumu pamata [..]” (izpildāmā sprieduma 21., 23. un 24. punkts).
75 Izpildāmā sprieduma 64. punkts ir uzskatāms arī par 63. punkta turpinājumu, kurā Tiesa ir norādījusi, ka “ir skaidrs, [..] ka ievērojama attiecīgo summu daļa nebija atgūta vai pierādījums par to nebija iesniegts Komisijai”. 64. punktā norādītie skaitliskie dati par izmaksātā atbalsta kopējo apmēru un atbalsta apmēru, ko var uzskatīt par atgūtu 2010. gada jūlijā, tādējādi deva Tiesai iespēju noteikt ietvaru debatēm par atgūstamo apmēru. Taču pretēji Komisijas apgalvotajam ne no viena izpildāmā sprieduma punkta neizriet, ka tajā būtu risināts jautājums par saliktajiem procentiem. Nav nevienas atsauces uz vērā ņemamajiem elementiem, nosakot atgūstamo apmēru. Šādos apstākļos no izpildāmā sprieduma nevar secināt, ka tajā attiecībā uz procentu piemērošanas metodes noteikšanu būtu domāts atkāpties no principiem, kas iepriekš minēti 2008. gada 11. decembra spriedumā Komisija/Département du Loiret (C‑295/07 P, EU:C:2008:707), kurš vēlāk tika apstiprināts ar 2015. gada 3. septembra spriedumu A2A (C‑89/14, EU:C:2015:537). Tāpēc no iepriekš minētā izriet, ka izpildāmajā spriedumā Tiesa ne rezolutīvajā daļā, ne motīvu daļā nav izteikusies par salikto procentu jautājumu.
76 Treškārt, nevar piekrist Komisijas ievada apsvērumam, ka Itālijas Republika savā pamatā būtībā apstrīd tikai obiter dictum, proti, apstrīdētā lēmuma 34. punktu, kurā Itālijas Republika ir aicināta “aprēķināt un piemērot procentus atgūstamajam atbalstam par attiecīgo laikposmu (vai no 2007. gada) par visu pastāvošā atbalsta apmēru, t.i., apmēru, kas ietver summas visiem saņēmējiem, ieskaitot tos, kas atbalstu ir atmaksājuši daļēji vai pilnībā, ievērojot savas saistības”. No iepriekš minētā izriet, ka, pamatojoties uz Komisijas prasību, procentu likme tika piemērota saliktai bāzei attiecībā uz visu atbalsta apmēru, uz kuriem attiecās dati, kas tika ņemti vērā, veicot aprēķinus saistībā ar kavējuma naudas apmēra noteikšanu, katrā ziņā vismaz līdz 2007. gadam, un apstrīdētajā lēmumā noteiktā kavējuma nauda tika aprēķināta, ņemot vērā datus, kas ietvēra saliktos procentus. Turklāt no prasības pieteikuma izriet, ka Itālijas Republika tik tiešām apstrīd šo salikto procentu piemērošanu un sekas, ko tā var radīt uz kavējuma naudas apmēra noteikšanu. Tāpēc Komisija kļūdaini apgalvo, ka šis pamats ir neefektīvs.
77 Līdz ar to apstrīdētais lēmums ir jāatceļ, jo Komisija, noteikdama Itālijas Republikai maksājamās kavējuma naudas apmēru par sešiem mēnešiem no 2012. gada 17. maija līdz 17. novembrim, tajā iekļaujot summas saistībā ar atgūstamā atbalsta apmēru, kurā ietverti saliktie procenti, ir rīkojusies pretēji tam, kas ir noteikts piemērojamajās valsts tiesībās.
Tiesāšanās izdevumi
78 Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež segt savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzināt Itālijas Republikas tiesāšanās izdevumus atbilstoši tās prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta)
nospriež:
1) atcelt Komisijas 2013. gada 6. decembra lēmumu C(2013) 8681 final;
2) Eiropas Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Frimodt Nielsen | Dehousse | Collins |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2016. gada 9. jūnijā.
[Paraksti]