Pagaidu versija
ĢENERĀLADVOKĀTA MACEJA ŠPUNARA [MACIEJ SZPUNAR] SECINĀJUMI,
sniegti 2024. gada 6. jūnijā (1)
Lieta C‑230/23
Reprobel CV
pret
Copaco Belgium NV
(Ondernemingsrechtbank Gent Afdeling Gent (Gentes Uzņēmējdarbības lietu tiesa, Gentes nodaļa, Beļģija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Intelektuālais īpašums – Autortiesības un blakustiesības – Direktīva 2001/29/EK – 2. pants – Reproducēšanas tiesības – 5. panta 2. punkta a) un b) apakšpunkts – Izņēmumi un ierobežojumi – Reproducēšana personiskai lietošanai – Taisnīga atlīdzība – Tieša iedarbība – Tiesību subjekts, kas izraudzīts taisnīgas atlīdzības iekasēšanai un sadalei – Iespēja vērsties pret šo tiesību subjektu, tieši atsaucoties uz direktīvu
Ievads
1. Prejudiciālie jautājumi šajā lietā liek atgriezties pie viena no Savienības tiesību pamatjautājumiem, proti, pie direktīvu normu tiešās iedarbības problēmas un iespējas atsaukties uz šīm normām vertikālās attiecībās, t.i., strīdā starp privātpersonu un dalībvalsti. Šī problemātika, lai gan tās saknes ir meklējamas Savienības tiesību sistēmas izveides pirmsākumos, joprojām izraisa strīdus un pretrunas (2).
2. Izskatāmā lieta attiecas uz abiem problēmjautājumiem, kuri saistīti ar iepriekš minēto. No vienas puses, jautājums ir par to, vai tām direktīvas normām, kurām ir fakultatīvs raksturs, bet kuras attiecīgā dalībvalsts ir izvēlējusies īstenot, var atzīt tiešu iedarbību. Turklāt izskatāmajā lietā šī īstenošana, kā izriet no Tiesas judikatūras, tika veikta ar Savienības tiesībām nesaderīgā veidā. No otras puses, izskatāmajā lietā vēlreiz tiek izvirzīts jautājums par iespēju atsaukties uz direktīvas normas tiešo iedarbību pret privātu tiesību subjektu, kuram dalībvalsts ir uzticējusi veikt uzdevumus sabiedrības interesēs.
3. Attiecībā uz abiem jautājumiem šķiet, ka Tiesai būs jāprecizē sava esošā judikatūra.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
4. Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/29/EK (2001. gada 22. maijs) par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā (3) 2. pantā ir noteikts:
“Dalībvalstis paredz ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt tiešu vai netiešu, īslaicīgu vai pastāvīgu reproducēšanu ar jebkādiem līdzekļiem un jebkādā formā, pilnībā vai daļēji:
a) autoriem – attiecībā uz viņu darbiem;
b) izpildītājiem – attiecībā uz viņu sniegto priekšnesumu fiksēšanu;
c) skaņu ierakstu producentiem – attiecībā uz viņu ierakstītajiem skaņu ierakstiem;
d) filmu pirmo fiksāciju producentiem – attiecībā uz viņu uzņemto filmu oriģināliem un kopijām;
e) raidorganizācijām – attiecībā uz šo organizāciju raidījumu fiksēšanu neatkarīgi no tā, vai šos raidījumus translē pa vadiem vai bez tiem, to skaitā pa kabeļiem vai ar satelīta palīdzību.”
5. Saskaņā ar minētās direktīvas 5. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktu:
“Dalībvalstis var paredzēt izņēmumus vai ierobežojumus 2. pantā minētajām reproducēšanas tiesībām šādos gadījumos:
a) reproducēšana uz papīra vai līdzīga materiāla, ko veic, izmantojot jebkuru fotografēšanas metodi vai citu procesu ar līdzīgu iedarbību, izņemot nošu rakstus, ar noteikumu, ka tiesību subjekti saņem taisnīgu atlīdzību;
b) reproducēšana uz jebkura materiāla, ko personiskai lietošanai veic privātpersona ar mērķi, kurš ne netieši, ne tieši nav komerciāls, ar nosacījumu, ka tiesību subjekti saņem taisnīgu atlīdzību, kurā ņemta vērā 6. pantā minēto tehnoloģisko pasākumu piemērošana vai nepiemērošana attiecīgajam darbam vai tiesību objektam”.
Beļģijas tiesības
6. Beļģijas tiesībās, redakcijā, kas ir piemērojama strīdam pamatlietā, atlīdzība par reproducēšanas tiesību izņēmumiem tika ieviesta ar Wet van 30 juni 1994 betreffende het auteursrecht en de naburige rechten (1994. gada 30. jūnija Likums par autortiesībām un blakustiesībām) (4) 59. un 60. pantu. Šī atlīdzība sastāvēja no fiksētās daļas, kas bija atkarīga no to iekārtu skaita, ar kurām var reproducēt aizsargātos darbus, un daļas, kas bija proporcionāla izgatavoto šādu darbu kopiju skaitam.
7. Saskaņā ar šī likuma 60.a pantu tiesību subjekts, kas bija izraudzīts šīs atlīdzības iekasēšanai un sadalei, bija tiesīgs pieprasīt attiecīgo informāciju no muitas iestādēm, nodokļu iestādēm pievienotās vērtības nodokļa jomā, sociālās apdrošināšanas iestādēm, Ekonomikas Ministrijas Kontroles un starpniecības dienesta, kā arī, ievērojot savstarpējības principu, no līdzīgām ārvalstu struktūrām.
8. Pamatojoties uz minētā likuma 61. pantu, atlīdzības apmērs bija noteikts ar Koninklijk besluit van 30 oktober 1997 betreffende de vergoeding verschuldigd aan auteurs en uitgevers voor het kopiëren voor privégebruik of didactisch gebruik van werken die op grafische of op soortgelijke wijze zijn vastgelegd (Karaļa 1997. gada 30. oktobra dekrēts par atlīdzību autoriem un izdevējiem par tādu darbu kopēšanu privātiem vai didaktiskiem mērķiem, kas ir nostiprināti uz grafiska vai analoga informācijas nesēja) (5). Saskaņā ar šī dekrēta 7. pantu tiesību subjektiem, kas atbildīgi par minētās atlīdzības samaksu, bija pienākums iesniegt tiesību subjektam, kurš izraudzīts attiecīgās atlīdzības iekasēšanai, ikmēneša deklarācijas ar informāciju, kas ļauj identificēt atbildīgo tiesību subjektu un noteikt pienākošās atlīdzības apmēru atkarībā no pārdoto iekārtu skaita.
9. Atbilstoši Koninklijk besluit van 15 oktober 1997 tot het belasten van een vennootschap met de inning en de verdeling van de vergoeding voor het kopiëren van werken die op grafische of soortgelijke wijze zijn vastgelegd (Karaļa 1997. gada 15. oktobra dekrēts par tā tiesību subjekta noteikšanu, kurš izraudzīts atlīdzības par tādu darbu reproducēšanu, kuri fiksēti uz grafiskiem vai analogiem informācijas nesējiem, iekasēšanai un sadalei) (6), sabiedrība Reprobel tika izraudzīta minētās atlīdzības iekasēšanai un sadalei.
Strīda pamatlietā faktiskie apstākļi, tiesvedības norise un prejudiciālie jautājumi
10. Copaco Belgium NV, atbilstoši Beļģijas tiesībām dibināta sabiedrība (turpmāk tekstā – “sabiedrība Copaco”), ir informācijas tehnoloģiju iekārtu, tostarp tādu kopēšanas iekārtu kā kopētāji un skeneri, izplatītājs uzņēmumiem un patērētājiem. Tādēļ tai bija pienākums maksāt atlīdzību par darbu reproducēšanu.
11. Spriedumā Hewlett‑Packard Belgium (7) Tiesa it īpaši nosprieda, ka Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta a) un b) apakšpunkts principā nepieļauj tādu tiesisko regulējumu, kāds ir Beļģijas tiesiskais regulējums, kurā fiksētā atlīdzība ir apvienota ar proporcionālo atlīdzību, nenodrošinot mehānismus, kas ļautu pielāgot atlīdzības apmēru autortiesību subjektiem faktiski nodarītajam kaitējumam (8). Jaunas Beļģijas tiesību normas par atlīdzību par darbu reproducēšanu, kas atbilst minētajā spriedumā ietvertajām atziņām, stājās spēkā 2017. gada martā.
12. Minētā sprieduma dēļ sabiedrība Copaco ir atteikusies maksāt rēķinus, ko tai ir izrakstījusi sabiedrība Reprobel, pamatojoties uz tās iesniegtajām deklarācijām par laikposmu no 2015. gada novembra līdz 2016. gada decembrim. Proti, sabiedrība Copaco atzīst, ka saskaņā ar spriedumu Hewlett‑Packard Belgium Beļģijas atlīdzības par darbu reproducēšanu sistēma apstrīdētajā laikposmā bija nesaderīga ar Savienības tiesībām.
13. 2020. gada 16. decembrī sabiedrība Reprobel cēla prasību pret sabiedrību Copaco, prasot samaksāt nesamaksāto atlīdzību par darbu reproducēšanu, kā arī procentus un zaudējumu atlīdzību. Lieta tika nodota iesniedzējtiesai atbilstoši tās teritoriālajai piekritībai. Sabiedrība Copaco tiesā apgalvo, ka Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktam ir tieša iedarbība un ka sabiedrība Reprobel ir valsts emanācija, pret kuru var vērsties, atsaucoties uz šo tiešo iedarbību. Sabiedrība Reprobel apstrīd abus šos apgalvojumus.
14. Šajos apstākļos Ondernemingsrechtbank Gent Afdeling Gent (Gentes Uzņēmējdarbības lietu tiesa, Gentes nodaļa, Beļģija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai tāds tiesību subjekts kā [sabiedrība Reprobel], ciktāl tai valsts ar [Karaļa dekrētu] ir uzticējusi iekasēt un sadalīt valsts noteikto taisnīgo atlīdzību Direktīvas [2001/29] 5. panta 2. punkta a) un b) apakšpunkta izpratnē un kuru uzrauga valsts, ir tiesību subjekts, pret kuru privātpersona var vērsties, sevis aizstāvībai atsaucoties uz tādas valsts tiesību normas neatbilstību Savienības tiesībām, kuru šis tiesību subjekts paredz piemērot attiecībā uz šo privātpersonu?
2) Vai, atbildot uz šo jautājumu, ir nozīme apstāklim, ka valsts uzraudzībā pār šo tiesību subjektu tostarp ietilpst:
– šī tiesību subjekta pienākums vienmēr nosūtīt kompetentajam ministram atlīdzības maksātājiem adresēto tās informācijas pieprasījumu kopijas, kuras ir nepieciešamas gan atlīdzības par [reproducēšanu] iekasēšanai, gan tās sadalei, lai viņš pastāvīgi būtu informēts par to, kā šis tiesību subjekts īsteno savas uzraudzības tiesības, un varētu lemt, vai ir lietderīgi ar ministrijas lēmumu noteikt informācijas pieprasījumu saturu, skaitu un biežumu tā, lai pēc iespējas mazāk kavētu aptaujātās personas to darbību veikšanā;
– šī tiesību subjekta pienākums pieprasīt ministra pilnvarotajai personai nosūtīt proporcionālās atlīdzības par [reproducēšanu] iekasēšanai nepieciešamās informācijas pieprasījumu atlīdzības maksātājiem, izplatītājiem – neatkarīgi no tā, vai tie ir vairumtirgotāji vai mazumtirgotāji, līzinga sabiedrībām vai iekārtu apkopes uzņēmumiem, ja atlīdzības maksātājs nav līdzdarbojies [informācijas] ievākšanā, turklāt ņemot vērā to, ka šī tiesību subjekta pienākums ir arī nosūtīt šā pieprasījuma kopiju atbildīgajam ministram, lai viņš varētu noteikt informācijas pieprasījumu saturu, skaitu un biežumu tā, lai pēc iespējas mazāk kavētu aptaujātās personas to darbību veikšanā;
– šī tiesību subjekta pienākums iesniegt atbildīgajam ministram apstiprināšanai atlīdzības par [reproducēšanu] sadales noteikumus un visus grozījumus, ko šis tiesību subjekts tajos izdara;
– šī tiesību subjekta pienākums iesniegt atbildīgajam ministram apstiprināšanai tās sagatavoto paziņošanas veidlapu, jo bez viņa apstiprinājuma šis tiesību subjekts to nevar izsniegt?
3) Vai, atbildot uz šo jautājumu, ir nozīme apstāklim, ka šim tiesību subjektam ir šādas pilnvaras:
– pilnvaras pieprasīt visu informāciju, kas nepieciešama atlīdzības par [reproducēšanu] iekasēšanai, no visām personām, kuras ir atlīdzības maksātāji, iemaksu veicēji, izplatītāji – neatkarīgi no tā, vai tie ir vairumtirgotāji, vai mazumtirgotāji, līzinga sabiedrības vai iekārtu apkopes uzņēmumi. Ikvienam pieprasījumam vienmēr ir jāpievieno norāde par kriminālsodiem, kas tiks piemēroti noteiktā termiņa neievērošanas vai nepilnīgu vai nepatiesu ziņu sniegšanas gadījumā;
– pilnvaras pieprasīt jebkuram atlīdzības maksātājam sniegt visu informāciju par reproducētajiem darbiem, kura ir vajadzīga atlīdzības par [reproducēšanu] sadalei;
– pilnvaras no Muitas un akcīzes administrācijas, [pievienotās vērtības nodokļa] administrācijas un Valsts sociālā nodrošinājuma dienesta iegūt visu informāciju, kas tai nepieciešama uzticētā uzdevuma izpildei?
4) Vai Direktīvas [2001/29] 5. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktam ir tieša iedarbība?
5) Vai valsts tiesai pēc privātpersonas lūguma ir pienākums atteikties no valsts tiesību normas piemērošanas, ja šī valsts noteiktā tiesību norma nav saderīga ar Direktīvas [2001/29] 5. panta [2. punkta] a) un b) apakšpunktu, it īpaši tāpēc, ka ar šo direktīvas pantu nesaderīgā tiesību norma uzliek šai privātpersonai pienākumu maksāt maksas?”.
15. Lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesa saņēma 2023. gada 13. aprīlī. Rakstveida apsvērumus iesniedza pamatlietas puses, Beļģijas valdība un Eiropas Komisija. Tie paši lietas dalībnieki, kā arī Francijas valdība bija pārstāvēti tiesas sēdē, kas notika 2024. gada 6. martā.
Juridiskā analīze
16. Iesniedzējtiesa šajā lietā ir iesniegusi piecus prejudiciālos jautājumus. Pirmie trīs no tiem attiecas uz iespēju tādu tiesību subjektu kā sabiedrība Reprobel atzīt par dalībvalsts emanāciju, kā rezultātā privātpersona, vēršoties pret to, var tieši atsaukties uz direktīvas normu. Savukārt pēdējie divi jautājumi attiecas uz varbūtējo iespēju tieši atsaukties uz Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktu. Ierosinu analīzi sākt ar šiem pēdējiem diviem jautājumiem.
Par ceturto un piekto prejudiciālo jautājumu
17. Ar ceturto un piekto prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktam ir tieša iedarbība, kā rezultātā privātpersona var atsaukties uz to valsts tiesā, lai izvairītos no taisnīgas atlīdzības maksājuma veikšanas gadījumā, ja šis maksājums tiek iekasēts, pamatojoties uz valsts tiesību normām, kuras nav saderīgas ar minētajām Direktīvas 2001/29 normām.
Par tiešās iedarbības principu
18. Savienības tiesību tiešas iedarbības princips ir meklējams šīs tiesību sistēmas pašos pirmsākumos. Proti, kā zināms, Tiesa šo principu noteica spriedumā van Gend & Loos (9), kas ir šīs sistēmas pamatā. Spriedumā van Duyn (10) tika apstiprināta tiešas iedarbības principa piemērošana attiecībā uz direktīvu normām, kuras atbilst atsevišķiem nosacījumiem. Šobrīd Tiesa šo principu formulē šādi:
“No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka visos gadījumos, kad direktīvas noteikumi pēc to satura ir beznosacījuma un pietiekami precīzi, privātpersonām ir tiesības uz tiem atsaukties valsts tiesās pret valsti, ja tā vai nu noteiktajā termiņā nav transponējusi direktīvu valsts tiesībās, vai arī tā to ir transponējusi nepareizi [..].
Tiesa ir precizējusi, ka Savienības tiesību norma ir, pirmkārt, beznosacījuma, ja tajā ir noteikts pienākums, kas nav nedz saistīts ar kādu nosacījumu, nedz arī tā izpildes vai seku ziņā ir pakārtots kādam Savienības iestāžu vai dalībvalstu aktam, un, otrkārt, ir pietiekami precīza, lai uz to varētu atsaukties privātpersona un tiesa to piemērotu, ja tajā nepārprotami ir noteikts pienākums [..].
Tiesa turklāt ir nospriedusi – pat ja direktīva atstāj dalībvalstīm zināmu rīcības brīvību, nosakot tās īstenošanas kārtību, šīs direktīvas norma var tikt uzskatīta par tādu, kurai ir beznosacījuma un precīzs raksturs, ja ar to dalībvalstīm nepārprotami ir noteikts pienākums sasniegt precīzu rezultātu un nav paredzēts neviens nosacījums attiecībā uz tajā paredzētā noteikuma piemērošanu [..]” (11).
19. Tieši šādā saistībā ir jāapsver atbilde uz ceturto un piekto prejudiciālo jautājumu.
Par piemērojamību izskatāmajā lietā
20. Sabiedrība Reprobel, kā arī Beļģijas un Francijas valdības argumentē, ka, ņemot vērā dalībvalstu plašo rīcības brīvību Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktā minētās taisnīgas atlīdzības sistēmas organizēšanā un tās finansēšanā, šīs normas nav pietiekami beznosacījumu un pietiekams raksturs, lai tām atzītu tiešu iedarbību, pamatojoties uz iepriekš minēto Tiesas judikatūru.
21. Šī tēze šķiet diskutabla, ņemot vērā Tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru ar šīm normām dalībvalstīm, kas valsts tiesībās ir ieviesušas tajās paredzētos izņēmumus no reproducēšanas tiesībām, ir noteikts pienākums attiecībā uz rezultātu, kas nozīmē, ka šīm valstīm ir pienākums nodrošināt efektīvu taisnīgas atlīdzības iekasēšanu (12), kuras apmērs tiek aprēķināts, pamatojoties uz tiesību subjektiem nodarīto kaitējumu (13), un kuras finansiālais slogs principā ir jāuzņemas galalietotājiem (14). Tādēļ Tiesai nebija sevišķi grūti saskatīt minētajās normās precīzus un beznosacījumu noteikumus par veidu, kādā jānosaka tajos paredzētā taisnīgā atlīdzība.
22. Tomēr galvenokārt un neatkarīgi no tā, vai pats pienākums noteikt šādu atlīdzību atbilst šo secinājumu 18. punktā izklāstītajiem tiešās iedarbības kritērijiem, minēto lietas dalībnieku arguments saistībā ar izskatāmo lietu, manuprāt, ir pilnīgi nepamatots. Proti, šajā gadījumā jautājums ir nevis par to, lai minēto Direktīvas 2001/29 normu tiešā iedarbība tiktu atzīta in abstracto, bet gan lai tā tiktu atzīta saistībā ar strīdu pamatlietā. Šajā tiesvedībā runa ir nevis par taisnīgas atlīdzības samaksu, tieši pamatojoties uz norādītajām normām, bet gan par sabiedrības Copaco tiesībām atteikties veikt maksājumu, kas paredzēts šīs atlīdzības finansēšanai un kas tiek iekasēts ar šo direktīvu nesaderīgā veidā (turpmāk tekstā – “apstrīdētā maksa”).
23. Aplūkojot jautājumu par Savienības tiesību tiešo iedarbību, ir jāņem vērā visas normas jeb, citiem vārdiem sakot, juridiskie noteikumi, kuri izriet no šo tiesību aktu normām un no kuriem privātpersonām izriet precīzas un beznosacījumu tiesības attiecībā pret valsti. Tādējādi šiem noteikumiem nav tieši jāizriet no normu burtiskā formulējuma, bet tos var veidot, pamatojoties uz šo normu interpretāciju, it īpaši Tiesas sniegto interpretāciju. Proti, kā pamatoti norāda sabiedrība Copaco, Savienības tiesību normu interpretācija, ko Tiesa sniedz prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā, izskaidro un precizē šo normu nozīmi un sekas tā, kā tās ir jāsaprot un jāpiemēro no to spēkā stāšanās brīža, un tādēļ šī interpretācija ir jāņem vērā, nosakot, vai norma ir pietiekami precīza, lai varētu atzīt, ka tai ir tieša iedarbība (15).
24. No Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta a) un b) apakšpunkta normām it īpaši izriet trīs juridiskie noteikumi. Pirmkārt, runa ir par dalībvalstu pilnvarām ieviest šajās normās paredzētos izņēmumus no reproducēšanas tiesībām; šis noteikums ir fakultatīvs. Otrkārt, ir likts paredzēt taisnīgu atlīdzību šo reproducēšanas tiesību subjektiem; šis noteikums ir saistošs dalībvalstīm, kuras ir ieviesušas minētos izņēmumus. Visbeidzot, treškārt, ir vairāki noteikumi, kuri izriet no Tiesas judikatūras un kuros paredzēti principi, uz kādiem ir jābūt balstītai šīs taisnīgas atlīdzības konstrukcijai. Tādējādi dalībvalstīm nav pienākuma savās valsts tiesībās ieviest izņēmumus, kas paredzēti Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktā. Tomēr, ja dalībvalstis to veic, tām ir pienākums ieviest arī šajās normās minēto taisnīgo atlīdzību, un tām ir saistoši principi attiecībā uz šīs atlīdzības noteikšanu un finansēšanu, kādi, pēc Tiesas uzskatiem, izriet no minētajām normām.
25. Šajos principos ietilpst negatīva rakstura noteikumi, kurus Tiesa ir paredzējusi spriedumā Hewlett‑Packard Belgium konkrēti attiecībā uz apstrīdētās maksas iekasēšanas veidu, kas ir saistošs Beļģijā. Saskaņā ar šo spriedumu nav pieņemams, ka Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktā minētā taisnīgā atlīdzība tiktu finansēta, izmantojot fiksētu atlīdzību un proporcionālu atlīdzību, kas tiek iekasētas kopā, situācijā, kurā fiksētās atlīdzības apmērs tiek aprēķināts tikai atkarībā no ātruma, ar kādu attiecīgā ierīce var izgatavot reprodukcijas, proporcionālās atlīdzības apmērs ir atkarīgs no tā, vai parādnieks ir sadarbojies šīs atlīdzības iekasēšanā, un šī sistēma kopumā neietver atlīdzināšanas mehānismus, kas attiecībā uz dažādām lietotāju kategorijām ļauj papildus piemērot faktiskā kaitējuma un kaitējuma, kas noteikts kā fiksēta summa, kritērijus (16). Iepriekš aprakstītās maksas pazīmes atbilst apstrīdētās maksas pazīmēm. Tieši uz šiem noteikumiem, kas izriet no Tiesas sniegtās Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta a) un b) apakšpunkta interpretācijas, atsaucas sabiedrība Copaco, un šo noteikumu tiešā iedarbība ir ceturtā prejudiciālā jautājuma priekšmets.
26. Minēto noteikumu beznosacījumu raksturs dalībvalstij, kas ir ieviesusi Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktā paredzētos izņēmumus no reproducēšanas tiesībām, nav apšaubāms. Paliek atklāts jautājums, vai šie noteikumi ir pietiekami precīzi, lai varētu atzīt, ka tiem ir tieša iedarbība.
27. Izvērtējot Savienības tiesību normas no to pietiekamas precizitātes viedokļa, Tiesa pārbauda to personu loku, kurām ir tiesības un kurām ir pienākumi saskaņā ar šīm normām, kā arī no šīm normām izrietošo tiesību saturu (17). Sākšu ar šo pēdējo jautājumu.
28. Minētie juridiskie noteikumi nozīmē aizliegumu dalībvalstīm noteikt maksu, kuras mērķis ir finansēt Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktā paredzēto taisnīgo atlīdzību, ar tādām īpašībām, kādas izklāstītas sprieduma Hewlett‑Packard Belgium rezolutīvās daļas 4. punktā. To, ka šāda veida aizliegums, proti, dalībvalstij uzliktais pienākums nerīkoties, var būt privātpersonu pozitīvo tiesību avots, Tiesa jau ir nospriedusi spriedumā van Gend & Loos (18).
29. Attiecībā uz maksu, kuras mērķis ir finansēt taisnīgo atlīdzību, privātpersonām ir tiesības neuzņemties šādas maksas finansiālo slogu, ja tā iekasēta, pārkāpjot principus, kuri saskaņā ar Tiesas judikatūru izriet no Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta a) un b) apakšpunkta (19). Ir taisnība, ka esošajā judikatūrā Tiesa ir uzsvērusi, ka ir nepieciešams, lai taisnīgās atlīdzības sistēmā pastāvētu tiesības uz tādas nepamatoti iekasētas maksas atlīdzināšanu, kuras mērķis ir finansēt šādu atlīdzību. Tomēr, manuprāt, ir acīmredzams, ka privātpersonām ir tiesības atteikties maksāt šādu maksu, ja šāda maksa vēl nav tikusi samaksāta, bet valsts sistēmas, kurā noteikta taisnīgā atlīdzība, pazīmju nesaderība ar iepriekš minētajām Direktīvas 2001/29 normām skaidri izriet no jau pasludinātā Tiesas sprieduma un ir apstiprināta valstu tiesu nolēmumos. Proti, piespiest ieinteresēto tiesību subjektu šādā situācijā samaksāt šādu maksu un pēc tam gaidīt tās atlīdzināšanu būtu neloģiski, un tas pārmērīgi apgrūtinātu to tiesību īstenošanu, kas tam piemīt, pamatojoties uz Savienības tiesībām.
30. Tādējādi ir jāatzīst, ka Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta a) un b) apakšpunkta normās, atbilstoši to interpretācijai, kas izriet no sprieduma Hewlett‑Packard Belgium, privātpersonām ir noteikts beznosacījumu un pietiekami precīzas tiesības atteikties maksāt maksu, kuras mērķis ir finansēt šajās normās paredzēto taisnīgo atlīdzību, ja šai maksai piemīt tādas īpašības kā tās, kas uzskaitītas minētā sprieduma rezolutīvās daļas 4. punktā.
31. Attiecībā uz to tiesību subjektu loku, kuriem ir tiesības uz šādu atteikumu, tas arī ir precīzi definēts, proti, runa ir par jebkuru tiesību subjektu, kuram ir pienākums maksāt iepriekš minēto maksu. Nav šaubu arī par atbildīgā tiesību subjekta noteikšanu. Proti, pamatojoties uz Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktu, tieši dalībvalstis ir tiesīgas savās tiesību sistēmās ieviest tajās paredzētos izņēmumus no reproducēšanas tiesībām, un tieši dalībvalstīm ir pienākums attiecīgi paredzēt taisnīgu atlīdzību un tās finansēšanas sistēmu. Tādēļ dalībvalstis noteikti ir arī tiesību subjekti ar visiem pienākumiem – gan pozitīvajiem, gan negatīvajiem –, kas ir saistīti ar šādas sistēmas izveidi un kas izriet no Tiesas judikatūras, tostarp aizliegumu iekasēt maksas, kuras nav saderīgas ar iepriekš minētajām Direktīvas 2001/29 normām.
32. Izskatāmajā lietā Beļģijas tiesību normu, ar kurām noteikta apstrīdētā maksa, – redakcijā, kura piemērojama pamatlietā, – nesaderība ar Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktu viennozīmīgi izrietēja no sprieduma Hewlett‑Packard Belgium, kura rezultātā tās tika grozītas. Tādējādi minētās direktīvas normas, ņemot vērā to interpretāciju, ko sniegusi Tiesa, ir pietiekami precīzas un beznosacījumu, lai konstatētu valsts tiesību normu nesaderību ar tām (20). Tātad, kā pamatoti norāda sabiedrība Copaco, iesniedzējtiesai šīs valsts tiesību normas ir jāatstāj bez piemērošanas un jāatzīst, ka sabiedrības Reprobel prasība, kas balstīta uz šīm tiesību normām, ir nepamatota.
Atbilde uz jautājumiem
33. Ņemot vērā iepriekš minēto, ierosinu uz ceturto un piekto prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktam ir tieša iedarbība un ka tādēļ privātpersona var atsaukties uz tiem valsts tiesā, lai izvairītos no taisnīgas atlīdzības maksājuma veikšanas gadījumā, ja šis maksājums tiek iekasēts, pamatojoties uz valsts tiesību normām, kuras nav saderīgas ar minētajām Direktīvas 2001/29 normām, tostarp Tiesas judikatūru par to interpretāciju.
34. Saistībā ar tiesvedību pamatlietā tas, protams, liek noskaidrot, vai sabiedrību Reprobel var atzīt par Beļģijas valsts emanāciju, un tas noved mūs pie pirmo triju prejudiciālo jautājumu analīzes.
Par pirmo līdz trešo prejudiciālo jautājumu
35. Ar pirmo līdz trešo prejudiciālo jautājumu, kurus ierosinu izskatīt kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai privātpersonas var tieši atsaukties uz Savienības tiesību normām, lai izslēgtu to, ka attiecībā pret šīm privātpersonām tiktu piemērotas valsts tiesību normas, kuras ir pretrunā šīm tiesībām, attiecībā pret tiesību subjektu, kam dalībvalsts ir uzticējusi iekasēt maksājumu, kura mērķis ir finansēt taisnīgo atlīdzību Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta a) un b) apakšpunkta izpratnē, un izmaksāt šo atlīdzību uz to tiesīgajām personām, un kam ir īpašas pilnvaras savu uzdevumu izpildei.
36. Tiesvedībā pamatlietā netiek apstrīdēts tas, ka sabiedrība Reprobel nav Beļģijas valsts iestāde. Tomēr saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru privātpersonām ir iespēja tieši atsaukties uz Savienības tiesību normām ne tikai pret dalībvalstīm un to iestādēm šaurā nozīmē, bet, konkrēti, arī pret tiesību subjektiem, kuri veic uzdevumus sabiedrības interesēs un kuriem ir īpašas pilnvaras salīdzinājumā ar noteikumiem, kas piemērojami attiecībās starp privātpersonām (21). Šajā ziņā nav nepieciešams, lai šie tiesību subjekti būtu valsts pakļautībā vai kontrolē (22).
37. Šo kritēriju sīku analīzi nesen ir veikuši ģenerāladvokāti E. Šarpstone [E. Sharpston] (23) un N. Emiliu [N. Emiliou] (24). Es šeit neatkārtošu viņu ļoti interesantos teorētiskos apsvērumus par šo tēmu – šajā ziņā es aicinu izlasīt norādītos secinājumus. Toties es aprobežošos ar jautājumiem, kuri saistīti ar izskatāmās lietas konkrētajiem apstākļiem.
Par uzdevumiem sabiedrības interesēs
38. Sabiedrība Reprobel nav publisko tiesību subjekts, tāpat Beļģijas valsts to nekontrolē tādā veidā, kas ļautu atzīt, ka šī sabiedrība strukturāli būtu Beļģijas valsts daļa. Tādēļ ir jāapsver, vai Reprobel veic uzdevumus sabiedrības interesēs un vai tai šajā nolūkā ir īpašas pilnvaras salīdzinājumā ar pilnvarām, kas izriet no noteikumiem, kuri piemērojami attiecībās starp privātpersonām.
39. Kā jau minēju, pamatojoties uz Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktu, tieši dalībvalstīm ir tiesības savās tiesību sistēmās ieviest tajā paredzētos izņēmumus no reproducēšanas tiesībām, un tieši dalībvalstīm ir arī pienākums noteikt taisnīgu atlīdzību par to un noteikt šīs atlīdzības finansēšanas sistēmu (25). Tiesa ir nospriedusi, ka principā ar šo finansēšanu saistītais ekonomiskais slogs ir jāuzņemas galalietotājiem, kuriem ir tiesības saskaņā ar šiem izņēmumiem. Tomēr, ņemot vērā praktiskās grūtības identificēt šos lietotājus, dalībvalstīm ir tiesības izveidot sistēmu, saskaņā ar kuru minētais slogs gulstas uz to ierīču un informācijas nesēju ražotājiem vai izplatītājiem, ar kuru palīdzību var izgatavot aizsargātu darbu un citu ar reproducēšanas tiesībām aizsargātu objektu kopijas, vai uz pakalpojumu sniedzējiem, kuri sniedz reproducēšanas pakalpojumus, kuri finansiālo slogu novirza uz galalietotājiem, kā ir jāsaprot – caur šo ierīču un informācijas nesēju vai pakalpojumu cenām (26).
40. Šajā ziņā vēl ir jāpievērš uzmanība tam, ka kaitējums, kas nodarīts reproducēšanas tiesību subjektiem, lielā mērā ir hipotētisks, it īpaši attiecībā uz izņēmumu, kas paredzēts Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā. Proti, tiesīgajām personām būtu ļoti grūti izmantot šīs tiesības attiecībā uz darbībām, ko lietotāji veic privātajā jomā un kas tiek uzskatītas par dabisku veidu, kādā tiek izmantots likumīgi iegūts darba eksemplārs. Tādējādi minēto izņēmumu no šīm tiesībām ieviešana ir sabiedriskās kārtības sastāvdaļa. Saskaņā ar šo kārtību valsts, no vienas puses, legalizē darbības, kuras lietotāji tik un tā veiktu neatkarīgi no to likumīguma, ņemot vērā mazo iespējamību, ka šīs darbības tiktu atklātas un ka tie tiktu saukti pie atbildības. No otras puses, tā nodrošina tiesību subjektiem ienākumus, kurus visbiežāk būtu ļoti grūti saņemt tieši no lietotājiem.
41. Šādi iekasētajai maksai ir kopēšanas iekārtu un informācijas nesēju publisko tiesību nodevas raksturs – to uzņemas visi šādu iekārtu un informācijas nesēju vai pakalpojumu pircēji, kas ir tiesīgi izmantot Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktā paredzētos izņēmumus (27). Tādējādi tā nav atkarīga no tā, vai lietotāji faktiski izmanto minētos izņēmumus. Proti, kā Tiesa ir nospriedusi, ir jāpieņem, ka tie pilnībā izmanto tiem šajā jomā piešķirtās pilnvaras (28). Savukārt dalībvalstīm, kas nosaka maksas apmēru par ierīcēm un informācijas nesējiem, ir uzdevums paredzēt šo maksu tādā apmērā, lai ieņēmumi no tās kompensētu faktiskos zaudējumus, kādi autortiesību un blakustiesību subjektiem rodas ar šiem izņēmumiem saistīto pienākumu dēļ (29).
42. Tādējādi jautājums šeit nav par savstarpēja izpildījuma veikšanu starp galalietotājiem un minētajiem tiesību subjektiem, bet gan par erga omnes saistošu regulējumu, saskaņā ar kuru jebkurai personai, uz kuru attiecas iepriekš minētie izņēmumi, ir tiesības veikt darbības, uz kurām attiecas Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktā paredzētie izņēmumi, savukārt tiesību subjekti saskaņā ar to saņem [tiem] nodarītā kaitējuma atlīdzību, kuras apmērs tiek aprēķināts kā fiksēta summa, ko finansē no maksas, kuru maksā visi ierīču un datu nesēju, kuri tiek izmantoti kopēšanai, pircēji vai reproducēšanas pakalpojumu saņēmēji, kuriem ir tiesības izmantot attiecīgos izņēmumus. Tādēļ šādas maksas iekasēšana un taisnīgas atlīdzības izmaksāšana personām, kurām uz to ir tiesības, ir uzdevums, kas tiek pildīts sabiedrības interesēs.
43. Šī iemesla dēļ arī sabiedrības Reprobel arguments, ka tā darbojas kā autortiesību un blakustiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācija, ir jānoraida. Šī sabiedrība varbūt darbojas arī kā kolektīvā pārvaldījuma organizācija. Tomēr tas nemaina faktu, ka, iekasējot apstrīdēto maksu un izmaksājot taisnīgo atlīdzību, šī sabiedrība pilda uzdevumu sabiedrības interesēs, nevis īsteno ekskluzīvo tiesību pārvaldību. Proti, nav tā, ka autortiesību un blakustiesību īpašnieki brīvprātīgi uzticētu (30) tai reproducēšanas tiesību pārvaldību, jo šīs tiesības, ciktāl uz tām attiecas minētie izņēmumi, vienkārši nepastāv. Savukārt lietotāji nemaksā tiesību subjektiem atlīdzību par darbu vai citu ar [šīm] tiesībām aizsargātu objektu faktisko izmantošanu, jo tā ir bezmaksas, bet gan sava veida netiešā nodokļa formā finansē atlīdzību [kompensāciju] par to, ka tiesību subjekti ir zaudējuši savas ekskluzīvās tiesības (31).
44. Tādā pašā skatījumā ir jānoraida arī Francijas valdības viedoklis, ka sabiedrība Reprobel nepilda uzdevumu sabiedrības interesēs, bet gan pilda to autortiesību un blakustiesību īpašnieku privātajās interesēs. Izņēmumi no reproducēšanas tiesībām, kas paredzēti attiecīgajās Direktīvas 2001/29 normās, ir ieviesti sabiedrības interesēs, jo to mērķis ir noteikt vispārējas tiesības fiziskām personām kopēt darbus un citus ar tiesībām aizsargātus objektus savai lietošanai, bez nepieciešamības saņemt šo tiesību īpašnieku piekrišanu. Savukārt taisnīga atlīdzība šiem tiesību subjektiem izriet no šīm tiesībām un kalpo iesaistīto interešu pareizai līdzsvarošanai, kas visvairāk ir sabiedrības interesēs.
Par īpašajām pilnvarām
45. Attiecībā uz tāda subjekta kā sabiedrība Reprobel īpašajām pilnvarām salīdzinājumā ar noteikumiem, kas piemērojami attiecībās starp privātpersonām, šāda veida pamata pilnvaras ir pašas tiesības pieprasīt to ierīču un informācijas nesēju, kuri tiek izmantoti kopēšanai, ražotājiem vai izplatītājiem maksāt apstrīdēto maksu. Attiecībās starp privātpersonām, kas balstītas uz pušu vienlīdzības principu, prasība maksāt vienmēr ir saistīta ar konkrētu juridisku notikumu, piemēram, līgumu, deliktu vai citu notikumu, kura rezultātā rodas tiesiskas attiecības starp divām vai vairākām konkrētām personām. Savukārt subjektam, kuram ir tiesības iekasēt apstrīdēto maksu, pamatojoties uz tiesību aktiem, ir tā samaksas prasījums attiecībā pret ikvienu personu, kas ietilpst abstrakti definētajā to personu lokā, kurām ir šāds pienākums. Tātad tās ir pilnvaras, kas ietilpst valsts pārvaldes darbībā.
46. Šādā gadījumā šāda subjekta situācija ir jānošķir no to ražotāju un izplatītāju situācijas, kuriem ir tikai faktiska iespēja ar līgumu attiecīgo maksas finansiālo slogu novirzīt uz saviem klientiem, [iekļaujot to] pārdoto ierīču un datu nesēju cenā. Tāpat ikvienam jebkuras preces pārdevējam, protams, atkarībā no tirgus nosacījumiem, ir iespēja šīs preces cenā iekļaut savu ražošanas vai iegādes izmaksu, kā arī valsts nodevu, it īpaši netiešo nodokļu kompensāciju. Tādējādi, ciktāl šie ražotāji un izplatītāji piedalās šeit aplūkotā uzdevuma sabiedrības interesēs izpildē, no juridiskā viedokļa tie darbojas tikai kā tiesību subjekti, kuriem ir pienākums sniegt konkrētu izpildījumu, un tiem nav nekādu īpašu pilnvaru salīdzinājumā ar noteikumiem, kas piemērojami attiecībās starp privātpersonām.
47. Turklāt nav nozīmes sabiedrības Reprobel un Beļģijas valdības norādītajam apstāklim, ka nevis sabiedrība Reprobel, bet gan valsts iestādes nosaka apstrīdētās maksas apmēru. Uzdevumu sabiedrības interesēs izpilde nenozīmē, ka tiesību subjekts, kas šos uzdevumus pilda, pats “no A līdz Z” noteiktu visus šo uzdevumu aspektus vai ka tā īpašajām pilnvarām vajadzētu būt diskrecionārām. Gluži pretēji, uzticēto uzdevumu izpilde pēc definīcijas paredz, ka tiesību subjekts, kurš tos uztic, nosaka [uzdevumu] izpildītāja darbības robežas. Publiskās varas ierobežota tiesību subjekta, kas pilda uzdevumu sabiedrības interesēs, rīcības brīvība vēl jo vairāk apstiprina to, ka šis tiesību subjekts darbojas valsts vārdā un ir valsts emanācija Tiesas judikatūras par Savienības tiesību tiešu piemērojamību izpratnē.
48. Turklāt šis arguments ir divējāds, jo, ja tiktu atzīts, ka sabiedrība Reprobel ir tikai automātiska Beļģijas valsts noteikto tiesību normu izpildītāja un tai šajā ziņā nav nekādu savu pilnvaru, tad strīds pamatlietā vēl jo vairāk būtu jāatzīst par vertikālu strīdu – starp sabiedrību Copaco un šo valsti. Proti, kā atbilstoši piebilst minētā sabiedrība, būtu pilnīgi neloģiski, ja karalis (lasīt: Beļģijas valsts) nevarētu iekasēt apstrīdēto maksu, bet sabiedrība Reprobel – viņa rīkojumu izpildītāja, kurai nav savas gribas, – to varētu.
49. Pilnvaras juridiski efektīvi pieprasīt apstrīdētās maksas samaksu ir īpašas sabiedrības Reprobel pilnvaras salīdzinājumā ar noteikumiem, kas piemērojami attiecībās starp privātpersonām, – pilnvaras, kas, manuprāt, pašas būtu pietiekamas, lai atzītu šo sabiedrību par Beļģijas valsts emanāciju. Galvenais ir tas, ka šīs pilnvaras izriet tieši no tiesību normām, nevis no šīs sabiedrības individuālajām tiesiskajām attiecībām ar [šīs maksas] maksātājiem.
50. Ar mērķi izpildīt tai uzticēto uzdevumu sabiedrības interesēs sabiedrībai Reprobel ir arī vairākas īpašas informatīva rakstura pilnvaras. Pirmkārt, tā ir tiesīga pieprasīt gan no tiesību subjektiem, kam ir pienākums maksāt apstrīdēto maksu, gan no citiem tiesību subjektiem, kuri darbojas kopēšanas iekārtu tirgū (piemēram, uzņēmumiem, kas nodarbojas ar šādu iekārtu uzturēšanu) jebkādu informāciju, kas nepieciešama, lai noteiktu atbildīgos subjektus un to summu apmēru, kuras tiem ir jāmaksā. Savukārt šiem tiesību subjektiem ir pienākums sniegt minēto informāciju; tās nesniegšanas gadījumā ir paredzēti kriminālsodi.
51. Šīs pilnvaras ir pārākas salīdzinājumā ar noteikumiem, kas piemērojami attiecībās starp privātpersonām. Proti, nevienam parastā situācijā nav pienākuma – kura neizpildes gadījumā būtu paredzēts kriminālsods – sniegt informāciju citām personām par savu un, vēl jo vairāk, par kāda cita saimniecisko darbību. Gluži pretēji, šāda informācija bieži vien tiek aizsargāta kā komercnoslēpums, un pienākums to izpaust rodas tikai īpašās situācijās un saskaņā ar īpašām normām, piemēram, nodokļu lietās vai grāmatvedības revīzijās, vai arī saistībā ar tiesiskajām attiecībām, kas saista privātpersonu ar konkrēti noteiktu citu tiesību subjektu.
52. Tādēļ ir jānoraida arī Beļģijas valdības izvirzītais arguments, ka sabiedrības Reprobel situācija ir pielīdzināma bankas situācijai, – kura arī var pieprasīt plašu informāciju par savu klientu finansiālo stāvokli. Atšķirība ir tieši tajā, ka banka var pieprasīt šādu informāciju tikai no saviem klientiem, kuri brīvprātīgi noslēguši vai paredz noslēgt līgumu ar banku, un vienīgā sankcija šīs informācijas nesniegšanas gadījumā var būt līguma nenoslēgšana vai tā izbeigšana (32). Turpretī nevienai bankai nav pilnvaru pieprasīt kādu informāciju no personām, ar kurām tai nav nekādu tiesisku attiecību. Savukārt kopēšanas iekārtu un informācijas nesēju ražotājiem un izplatītājiem ir pienākums sniegt informāciju sabiedrībai Reprobel saskaņā ar tiesību normām, neveidojot ar šo sabiedrību nekādas tiesiskās attiecības.
53. Nav nozīmes arī sabiedrības Reprobel un Beļģijas valdības izvirzītajam apgalvojumam, ka sabiedrībai Reprobel nav pilnvaru piemērot sankcijas tiesību subjektiem, kuri nepilda pienākumu sniegt tai informāciju. Sprieduma Foster kritērijos nav prasīts, lai tiesību subjektam, kas pilda uzdevumu sabiedrības interesēs, būtu visas pilnvaras, kādas parasti ir piešķirtas valsts iestādēm, tostarp tiesības piemērot sankcijas. Saskaņā ar informāciju, kas ietverta lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, par pienākumu sniegt sabiedrībai Reprobel informāciju neizpildi draud kriminālsodi, kuru piemērošana pēc būtības ir tikai tiesu kompetencē. Savukārt pati šo sodu esamība liecina par minēto šīs sabiedrības pilnvaru īpašo raksturu.
54. Otrkārt, sabiedrība Reprobel ir pilnvarota pieprasīt no muitas, nodokļu un sociālās apdrošināšanas iestādēm informāciju, kas nepieciešama tās uzdevumu izpildei. Arī šīs pilnvaras ir pārākas salīdzinājumā ar noteikumiem, kas piemērojami attiecībās starp privātpersonām. Proti, pat visplašākā pārskatāmība sociālajā dzīvē neparedz, ka privātpersonas varētu pieprasīt no šādām iestādēm informāciju par citām privātpersonām, izņemot informāciju, kas principā ir publiska, piemēram, reģistrāciju pievienotās vērtības nodokļa vajadzībām. Tomēr šāda informācija nav pietiekama sabiedrībai Reprobel uzticētā uzdevuma izpildei, tādēļ šai informācijai ir jābūt tādai plašākai informācijai, kā, piemēram, informācijai par kopēšanas iekārtu vai informācijas nesēju importa apjomu vai šādu iekārtu un informācijas nesēju ražotāju vai izplatītāju apgrozījumu. Šo informāciju valsts iestādes nesniedz tiesību subjektiem, kuriem nav īpašu pilnvaru.
55. Tādējādi Francijas valdības argumenti – kura apgalvo, ka sabiedrības Reprobel pilnvaras pieprasīt informāciju no valsts iestādēm neattiecas uz tās attiecībām ar personām, kurām ir jāmaksā apstrīdētā maksa, kā prasīts spriedumā Foster, – arī šajā gadījumā ir nepamatoti. Pirmkārt, nedz minētajā spriedumā, nedz vēlākajā judikatūrā Tiesa neprasa, lai tiesību subjektu, kas pilda uzdevumus sabiedrības interesēs, īpašās pilnvaras būtu saistītas tikai un vienīgi ar šī tiesību subjekta tiešajām attiecībām ar privātpersonu. Šīs pilnvaras ir jāpiešķir šim tiesību subjektam ar mērķi izpildīt uzdevumu, kas tam uzticēts sabiedrības interesēs (33). Otrkārt, nevar nopietni apgalvot – kā dara Francijas valdība –, ka sabiedrības Reprobel tiesības pieprasīt informāciju no muitas un nodokļu iestādēm attiektos uz šīs sabiedrības attiecībām ar šīm iestādēm, bet ne ar apstrīdētās maksas maksātājiem. Sabiedrībai Reprobel ir tiesības saņemt informāciju nevis par savu nodokļu vai muitas situāciju, bet gan par tiesību subjektu, kuriem ir pienākums to maksāt, darbību, un tas ir jādara ar mērķi noteikt no tiem pienākošās apstrīdētās maksas apmēru. Tādēļ [šīs tiesības] acīmredzami attiecas uz tās attiecībām ar šiem tiesību subjektiem.
Kopsavilkums
56. Iepriekš izklāstītie apsvērumi liek man secināt, ka sabiedrība Reprobel atbilst tā sauktajiem sprieduma Foster kritērijiem, jo tā pilda uzdevumu sabiedrības interesēs un ar šādu mērķi tai ir īpašas pilnvaras salīdzinājumā ar pilnvarām, kas izriet no noteikumiem, kuri piemērojami attiecībās starp privātpersonām.
57. Šo secinājumu var vispārināt. Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktā paredzēto izņēmumu no reproducēšanas tiesībām ieviešana valsts tiesībās ir valsts darbība sabiedrības interesēs, proti, visu ar šīm tiesībām aizsargāto darbu un citu objektu lietotāju, kuri ir fiziskas personas, interesēs. Tāpat darbība sabiedrības interesēs ir šajos pašos tiesību aktos paredzētās taisnīgās atlīdzības izmaksāšana tiesību subjektiem, kā arī sistēmas organizēšana šīs atlīdzības finansēšanai, it īpaši izmantojot nodevu vai citu maksājumu, kas tiek iekasēts no ierīču un informācijas nesēju, kas ļauj izmantot minētos izņēmumus no reproducēšanas tiesībām, ražotājiem vai izplatītājiem. Šajā ziņā tiesību subjekts, kuram ir uzticēts iekasēt šādu maksājumu un izmaksāt taisnīgo atlīdzību uz to tiesīgajām personām, pilda uzdevumu sabiedrības interesēs. Šim mērķim tiesību subjektam noteikti ir īpašas pilnvaras salīdzinājumā ar pilnvarām, kas izriet no noteikumiem, kuri piemērojami attiecībās starp privātpersonām, sākot ar tiesībām pieprasīt šāda maksājuma veikšanu (34). Tādējādi privātpersonas strīdā ar šādu tiesību subjektu var tieši atsaukties uz Savienības tiesībām, pieprasīdamas nepiemērot valsts tiesību normas, kuras ir pretrunā šīm tiesībām.
58. Tādēļ ierosinu uz pirmo līdz trešo prejudiciālo jautājumu atbildēt tādējādi, ka privātpersonas var tieši atsaukties uz Savienības tiesību normām, lai izslēgtu to, ka attiecībā pret šīm privātpersonām tiek piemērotas valsts tiesību normas, kuras ir pretrunā Savienības tiesībām, attiecībā pret tiesību subjektu, kam dalībvalsts ir uzticējusi iekasēt maksājumu, kura mērķis ir finansēt taisnīgo atlīdzību Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta a) un b) apakšpunkta izpratnē, un izmaksāt šo atlīdzību uz to tiesīgajām personām, un kam ir īpašas pilnvaras ar mērķi izpildīt savus uzdevumus.
Secinājumi
59. Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Ondernemingsrechtbank Gent Afdeling Gent (Gentes Uzņēmējdarbības lietu tiesa, Gentes nodaļa, Beļģija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/29/EK (2001. gada 22. maijs) par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā 5. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktam ir tieša iedarbība, un tādēļ privātpersona var atsaukties uz tiem valsts tiesā, lai izvairītos no taisnīgas atlīdzības maksājuma veikšanas gadījumā, ja šis maksājums tiek iekasēts, pamatojoties uz valsts tiesību normām, kuras nav saderīgas ar minētajām Direktīvas 2001/29 normām, tostarp Tiesas judikatūru par to interpretāciju.
2) Privātpersonas var tieši atsaukties uz Savienības tiesību normām, lai izvairītos no tā, ka attiecībā pret šīm privātpersonām tiek piemērotas valsts tiesību normas, kuras ir pretrunā Savienības tiesībām, attiecībā pret tiesību subjektu, kam dalībvalsts ir uzticējusi iekasēt maksājumu, kura mērķis ir finansēt taisnīgo atlīdzību Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta a) un b) apakšpunkta izpratnē, un izmaksāt šo atlīdzību uz to tiesīgajām personām, un kam ir īpašas pilnvaras ar mērķi izpildīt savus uzdevumus.