TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)
2017. gada 19. jūlijā (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Sociālā politika – Direktīva 2000/78/EK – Vienlīdzīga attieksme nodarbinātības un profesijas jomā – 2. panta 1. punkts – 2. panta 2. punkta a) apakšpunkts – 6. panta 1. punkts – Diskriminācija vecuma dēļ – Epizodiska darba līgums, kas var tikt noslēgts ar personām vecumā līdz 25 gadiem – Darba līguma automātiska izbeigšana, darba ņēmējam sasniedzot 25 gadu vecumu
Lieta C‑143/16
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa, Itālija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2015. gada 15. decembrī un kas Tiesā reģistrēts 2016. gada 9. martā, tiesvedībā
Abercrombie &Fitch Italia Srl
pret
Antonino Bordonaro.
TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot], A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev] (referents), K. G. Fernlunds [C. G. Fernlund] un S. Rodins [S. Rodin],
ģenerāladvokāts M. Bobeks [M. Bobek],
sekretārs R. Skjāno [R. Schiano], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2017. gada 12. janvāra tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Abercrombie & Fitch Italia Srl vārdā – G. Di Garbo, G. Brocchieri, G. Iorio Fiorelli un E. Ceracchi, avvocati,
– A. Bordonaro vārdā – A. Guariso, avvocato,
– Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz G. De Socio, avvocato dello Stato,
– Eiropas Komisijas vārdā – D. Martin un G. Gattinara, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2017. gada 23. marta tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvas 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (OV 2000, L 303, 16. lpp.), 2. panta 1. punktu, 2. panta 2. punkta a) apakšpunktu un 6. panta 1. punktu, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 21. pantu.
2 Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Abercrombie & Fitch Italia Srl (turpmāk tekstā – “Abercrombie”) un Antonino Bordonaro jautājumā par šī pēdējā minētā epizodiska darba līguma pārtraukšanu tikai vienīgā iemesla dēļ, ka viņš ir sasniedzis 25 gadu vecumu.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3 Saskaņā ar Direktīvas 2000/78 1. panta noteikumiem, “lai vienlīdzīgas attieksmes princips stātos spēkā dalībvalstīs, šīs direktīvas mērķis attiecībā uz nodarbinātību un profesiju ir noteikt sistēmu, lai apkarotu diskrimināciju reliģijas, uzskatu, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ”.
4 Šās direktīvas 2. pantā ir noteikts:
“1. Šajā direktīvā “vienlīdzīgas attieksmes princips” nozīmē to, ka nav ne tiešas, ne netiešas diskriminācijas, kuras pamatā ir jebkurš 1. pantā minēts iemesls.
2. Saskaņā ar 1. punktu:
a) uzskata, ka tiešā diskriminācija notiek tad, ja salīdzināmā situācijā pret vienu personu izturas, ir izturējušies vai izturētos sliktāk nekā pret citu personu jebkura 1. punktā [1. pantā] minēta iemesla dēļ;
[..].”
5 Šīs direktīvas 6. panta 1. punkts ir formulēts šādi:
“1. Neatkarīgi no 2. panta 2. punkta dalībvalstis var paredzēt, ka [atšķirīga] attieksme, kuras pamatā ir vecums, neveido diskrimināciju, ja attiecīgās valsts tiesību kontekstā tā ir objektīvi un saprātīgi attaisnota ar likumīgu mērķi, tostarp likumīgu nodarbinātības politiku, darba tirgu un profesionālās izglītības mērķiem, un ja šā mērķa sasniegšanas līdzekļi ir atbilstīgi un vajadzīgi.
Šāda dažāda [atšķirīga] attieksme cita starpā var ietvert:
a) to, ka nosaka īpašus nosacījumus darba un profesionālās izglītības iespējām, nodarbinātības un profesijas nosacījumus, tostarp atlaišanas un atalgošanas nosacījumus jauniešiem, vecākiem strādniekiem un personām, kuru apgādībā ir citas personas, lai veicinātu viņu profesionālo integrāciju vai nodrošinātu aizsardzību;
b) to, ka nosaka minimālos nosacījumus attiecībā uz vecumu, profesionālo pieredzi vai darba stāžu, lai iegūtu darbu vai konkrētas ar to saistītas priekšrocības;
[..].”
Itālijas tiesības
6 2003. gada 10. septembra decreto legislativo n. 276 – Attuazione delle deleghe in materia di occupazione e mercato del lavoro, di cui alla legge 14 febbraio 2003, n. 30 (Leģislatīvais dekrēts Nr. 276 par 2003. gada 14. februāra Likumā Nr. 30 paredzēto deleģējumu piemērošanu jautājumos, kas saistīti ar nodarbinātību un darba tirgu) (2003. gada 9. oktobra GURI kārtējais pielikums Nr. 235; turpmāk tekstā – “Leģislatīvais dekrēts Nr. 276/2003”) 34. pantā redakcijā, kas bija spēkā līguma noslēgšanas brīdī starp Abercrombie un A. Bordonaro jeb 2010. gada 14. decembrī, bija paredzēts:
“1. Epizodiska darba līgumu var slēgt, lai sniegtu pakalpojumus ar pārtrauktu vai neregulāru raksturu saskaņā ar prasībām darba koplīgumos, ko noslēgušas darba devēju un darba ņēmēju apvienības, kas valsts vai teritorijas līmenī ir salīdzinoši vairāk reprezentatīvas, uz iepriekš noteiktu laika posmu nedēļas, mēneša vai gada gaitā 37. panta izpratnē.
2. Epizodiska darba līgumu jebkurā gadījumā var slēgt par pakalpojumiem, ko sniedz personas, kuras ir jaunākas par 25 gadiem, vai darba ņēmēji, kuri pārsnieguši 45 gadu vecumu, tostarp pensionāri.
[..]”
7 Leģislatīvā dekrēta Nr. 276/2003 34. panta 2. punktā redakcijā, kas bija spēkā A. Bordonaro atlaišanas no darba brīdī, bija noteikts:
“Jebkurā gadījumā epizodiska darba līgumā var noteikt, ka pakalpojumus sniedz personas, kas ir vecākas par 50 gadiem vai jaunākas par 24 gadiem, otrajā gadījumā ņemot vērā, ka līgumiskie pakalpojumi ir jāizpilda pirms divdesmit piektā dzīves gada.”
8 Leģislatīvā dekrēta Nr. 276/2003 34. pants tika atcelts ar 2015. gada 15. jūnija decreto legislativo n. 81 (Leģislatīvais dekrēts Nr. 81) (2015. gada 24. jūnija GURI kārtējais pielikums Nr. 144). Tomēr šīs normas pēc būtības tika pārņemtas šī pēdējā leģislatīvā dekrēta 13. pantā šādi:
“1. Epizodiska darba līgums ir arī uz noteiktu laiku noslēgts līgums, ar kuru darba ņēmējs apņemas būt darba devēja rīcībā, lai izpildītu pārtraukta vai periodiska darba rakstura pakalpojumus, atbilstoši kārtībai, kas ir precizēta koplīgumos, arī uz iepriekš noteiktiem laika periodiem nedēļas, mēneša vai gada laikā. Ja nav noslēgts koplīgums, darba lietu un sociālās politikas ministrs nosaka gadījumus, kad var izmantot epizodiska darba līgumus.
2. Epizodiska darba līgumu jebkurā gadījumā var slēgt par pakalpojumiem, kurus sniedz personas, kas ir sasniegušas 24 gadu vecumu, ar nosacījumu, ka līgumā noteiktie pakalpojumi jāsniedz līdz 25 gadu vecuma sasniegšanai un pēc 55 gadu vecuma sasniegšanas.
3. Katrā ziņā, izņemot tūrisma nozari, telpas, kurās tiek uzņemti cilvēki, un teātri, jebkuram darba ņēmējam ir pieļaujams noslēgt epizodiska darba līgumu ar to pašu darba devēju uz kopējo laiku, kas nepārsniedz 400 faktiskās darba dienas trīs kalendāro gadu laikā. Šī maksimālā ilguma pārsniegšanas gadījumā darba attiecības pārveidojas par pilna laika darba attiecībām un uz nenoteiktu laiku.
4. Par nenostrādātiem laika posmiem epizodiskajam darba ņēmējam nav tiesību uz atlīdzību, nedz arī cita veida tiesību, kas izriet no darba tiesiskajām attiecībām, izņemot, ja tas ir garantējis darba devējam palikt tā rīcība pēc pieprasījuma, tādā gadījumā tas saņem 16. pantā paredzēto atlīdzību par pieejamību.
5. Šīs nodaļas normas nav piemērojamas darba tiesiskajām attiecībām valsts iestādēs.”
9 Leģislatīvā dekrēta Nr. 276/2003 38. pantā noteikts:
“1. Neskarot tiešas un netiešas diskriminācijas aizliegumu, kas paredzēts spēkā esošajos tiesību aktos, epizodiska darba ņēmējam nevar par nostrādātajiem laika posmiem piemērot mazāk labvēlīgu ekonomisko un reglamentējošo sistēmu nekā tā, kas attiecas uz vienāda līmeņa darba ņēmēju par vienādu darbu.
2. Faktiski izpildītā darba dēļ epizodiska darba ņēmēja ekonomiskā, reglamentējošā un sociālās nodrošināšanas sistēma ir proporcionāla it īpaši kopējam atalgojuma apmēram un katram no tā elementiem, kā arī ikgadējam atvaļinājumam un slimības atvaļinājumam, atvaļinājumam par nelaimes gadījumiem darbā, arodslimību, pēcdzemdību un bērna kopšanas atvaļinājumu.
[..]”
Pamatlieta un prejudiciālais jautājums
10 A. Bordonaro tika pieņemts darbā Abercrombie no 2010. gada 14. decembra saskaņā ar darba līgumu uz noteiktu laiku, kurš 2012. gada 1. janvārī tika pārveidots par līgumu uz nenoteiktu laiku, lai viņš varētu pildīts nakts pārdevēja pienākumus. Līgumā bija paredzēts, ka ieinteresētajai personai epizodiski ikreiz, kad saņemts šāds pieprasījums no uzņēmuma, “jāsniedz atbalsts klientiem un jāstrādā par kasieri”.
11 Pirmajos mēnešos pēc pieņemšanas darbā A. Bordonaro ik nedēļu nostrādāja četrus līdz piecus nakts darba pakalpojumus un, vēlāk sākot no 2011. gada, trīs līdz četras reizes nedēļā. Pakalpojumu sniegšana bija sadalīta starp visiem darbiniekiem atbilstoši divmēnešu grafikam. Konstatējot, ka viņa vārds vairs nav ietverts grafikā pēc 2012. gada 16. jūlija un nesaņemot jaunu uzaicinājumu ierasties darbā, lai sniegtu pakalpojumus, A. Bordonaro vērsās Abercrombie personāla dienestā. Ar 2012. gada 30. jūlija elektroniskā pasta vēstuli šī dienesta atbildīgais viņam paziņoja, ka viņa darba attiecības ar Abercrombie ir beigušās 2012. gada 26. jūlijā, kas atbilst viņa 25. dzimšanas dienai, jo šajā datumā “vairs netika izpildīts vecuma nosacījums”.
12 A. Bordonaro cēla prasību Tribunale di Milano (Milānas tiesa, Itālija), lūdzot atzīt viņa epizodiskā darba līgumu, kā arī viņa atlaišanu no darba par prettiesisku tādēļ, ka tie ir diskriminējoši vecuma dēļ. Tā kā Tribunale di Milano (Milānas tiesa) viņa prasību atzina par nepieņemamu, ieinteresētā persona iesniedza apelācijas sūdzību Corte d’appello di Milano (Milānas Apelācijas tiesa, Itālija), kura ar 2014. gada 3. jūlija spriedumu konstatēja, ka pastāv pakārtotas darba attiecības uz nenoteiktu laiku, un piesprieda Abercrombie pieņemt atpakaļ darbā ieinteresēto personu viņa amatā un atlīdzināt viņam nodarītos zaudējumus.
13 Abercrombie iesniedza kasācijas sūdzību par šo spriedumu Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa, Itālija). Savukārt A. Bordonaro iesniedza pretkasācijas sūdzību.
14 Iesniedzējtiesa uzdod jautājumu par to, vai Leģislatīvā dekrēta Nr. 276/2003 34. panta 2. punkts redakcijā, kas bija piemērojama faktiem pamatlietā, ir saderīgs ar Direktīvu 2000/78, kā arī ar nediskriminācijas vecuma dēļ principu. It īpaši tā norāda, ka šī norma, šķiet, neietver atbilstošu tiešu iemeslu atbilstoši šīs direktīvas 6. panta 1. punktam.
15 Šajos apstākļos iesniedzējtiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai valsts tiesību norma, kas ir iekļauta 2003. gada Leģislatīvā dekrēta Nr. 276 34. pantā, saskaņā ar kuru epizodiska darba līgumā var jebkurā gadījumā noteikt, ka pakalpojumus sniedz personas, kas nav sasniegušas 25 gadu vecumu, ir pretrunā nediskriminācijas vecuma dēļ principam, kurš ir noteikts Direktīvā 2000/78 un Hartas 21. panta 1. punktā?”
Par prejudiciālo jautājumu
16 Ar prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Hartas 21. pants, kā arī Direktīvas 2000/78 2. panta 1. punkts, 2. panta 2. punkta a) apakšpunkts un 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu tiesību normu kā pamatlietā aplūkotā, ar kuru darba devējam tiek atļauts noslēgt epizodiska darba līgumu ar darba ņēmēju, kas ir jaunāks par 25 gadiem, neņemot vērā to, kāda veida pakalpojumi tiek sniegti, un atlaist no darba šo darba ņēmēju brīdī, kad viņš sasniedz 25 gadu vecumu.
17 Vispirms ir jāatgādina, ka, nosakot pasākumus, kas ietilpst Direktīvas 2000/78, ar kuru nodarbinātības un profesijas jomā ir konkretizēts nediskriminācijas vecuma dēļ princips, kas tagad nostiprināts Hartas 21. pantā, piemērošanas jomā, dalībvalstīm un sociālajiem partneriem jārīkojas, ievērojot šo direktīvu (šajā ziņā skat. spriedumus, 2011. gada 13. septembris, Prigge u.c., C‑447/09, EU:C:2011:573, 48. punkts; 2014. gada 11. novembris, Schmitzer, C‑530/13, EU:C:2014:2359, 23. punkts, kā arī 2016. gada 21. decembris, Bowman, C‑539/15, EU:C:2016:977, 19. punkts).
18 Tātad pirmām kārtām ir jānoskaidro, vai ar tādu tiesību normu kā pamatlietā aplūkotā tiek ieviesta atšķirīga attieksme vecuma dēļ Direktīvas 2000/78 2. panta izpratnē. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar šo tiesību normu “vienlīdzīgas attieksmes princips” nozīmē, ka nav ne tiešas, ne netiešas diskriminācijas, kuras pamatā būtu jebkurš šīs direktīvas 1. pantā minētais iemesls. Direktīvas 2000/78 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir precizēts, ka atbilstoši 2. panta 1. punktam tieša diskriminācija ir tad, ja pret vienu personu izturas sliktāk nekā pret citu personu, kas atrodas salīdzināmā situācija, viena no šīs pašas direktīvas 1. pantā minēto iemeslu dēļ.
19 Vispirms saistībā ar Eiropas Komisijas izvirzīto jautājumu, proti, vai A. Bordonaro var tikt kvalificēts kā “darba ņēmējs” LESD 45. panta izpratnē, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru šim jēdzienam ir patstāvīga nozīme un tas nav jāinterpretē sašaurināti. Tādējādi par “darba ņēmēju” ir uzskatāma ikviena persona, kas veic reālu un efektīvu darbību, izslēdzot darbības, kas ir tik ierobežotas, ka tām ir tikai margināls un papildu raksturs. Saskaņā ar šo judikatūru darba attiecību raksturīga iezīme ir apstāklis, ka persona noteiktu laiku citas personas labā un tās vadībā sniedz pakalpojumus, pretī saņemot atalgojumu (spriedumi, 1986. gada 3. jūlijs, Lawrie‑Blum, 66/85, EU:C:1986:284, 16. un 17. punkts; 2004. gada 23. marts, Collins, C‑138/02, EU:C:2004:172, 26. punkts, kā arī 2012. gada 3. maijs, Neidel, C‑337/10, EU:C:2012:263, 23. punkts).
20 A. Bordonaro darba tiesisko attiecību vispārējs vērtējums nozīmē, ka ir jāņem vērā apstākļi, kas attiecas ne tikai uz darba ilgumu un atlīdzības apmēru, bet arī iespējamām tiesībām uz apmaksātu atvaļinājumu, apmaksātu slimības atvaļinājumu, koplīguma piemērošanu darba līgumam, maksājumu izmaksu un attiecīgajā gadījumā – šo maksājumu apmēru (šajā ziņā skat. spriedumu, 2010. gada 4. februāris, Genc, C‑14/09, EU:C:2010:57, 27. punkts).
21 Šajā ziņā jāatgādina, ka A. Bordonaro tika pieņemts darbā 2010. gada 14. decembrī atbilstoši epizodiska darba līgumam uz noteiktu laiku, lai pēc katra Abercrombie pieprasījuma šajā ziņā izpildītu nakts pārdevēja pienākumus. Tādējādi, kā izriet no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem, pirmajos mēnešos pēc pieņemšanas darbā viņš nostrādāja četrus līdz piecus nakts darba pakalpojumus nedēļā un vēlāk, sākot no 2011. gada, trīs līdz četras reizes nedēļā. Turklāt Tiesas sēdē A. Bordonaro precizēja, ka viņš bija tādā pašā situācijā kā 400 citi Abercrombie darba ņēmēji, kuru līgumus regulēja koplīgumi.
22 Tādējādi jākonstatē, ka, ņemot vērā apstākļus, kādos viņš veica šo darbību un kuru patiesums jāpārbauda iesniedzējtiesai, A. Bordonaro darbību nevar uzskatīt par tikai ierobežotu un palīgdarbību šī sprieduma 19. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē.
23 Tātad ir ticami, ka A. Bordonaro darba līgums ir tāds, ka tas ļauj viņam balstīties uz “darba ņēmēja” statusu LESD 45. panta izpratnē. Tomēr iesniedzējtiesai, kam vienīgajai ir detalizētas un tiešas zināšanas par pamatlietu, ir jānovērtē, vai tas tā ir.
24 Tādēļ ir jāpārbauda, vai A. Bordonaro pamatoti norādījis, ka pret viņu bijusi atšķirīga attieksme vecuma dēļ.
25 Attiecībā uz prasību, ka situācijām jābūt salīdzināmām, jāprecizē, ka, pirmkārt, tiek prasīts nevis tas, lai situācijas būtu identiskas, bet tikai tas, lai tās būtu salīdzināmas, un, otrkārt, šī salīdzināmā rakstura izvērtēšana ir jāveic nevis vispārēji un abstrakti, bet īpaši un konkrēti, ņemot vērā attiecīgo pakalpojumu (spriedums, 2013. gada 12. decembris, Hay, C‑267/12, EU:C:2013:823, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).
26 Šajā gadījumā jānorāda, ka Leģislatīvā dekrēta Nr. 276/2003 34. pantā ir ieviestas divas dažādas sistēmas attiecībā ne tikai uz epizodiskā darba ņēmēju piekļuvi nodarbinātībai un tās nosacījumiem, bet arī attiecībā uz viņu atlaišanu no darba atkarībā no tās vecuma kategorijas, kurai pieder šie darba ņēmēji. Proti, lai gan ar darba ņēmējiem vecumā no 25 līdz 45 gadiem epizodiskā darba līgumu var noslēgt tikai tādēļ, lai izpildītu pārtraukta vai epizodiska rakstura pakalpojumus atbilstoši koplīgumos precizētajai kārtībai un uz iepriekš noteiktiem laika posmiem, šāda darba līguma noslēgšana – runājot par darba ņēmējiem vecumā no 25 līdz 45 gadiem – nav pakļauta nevienam no šiem nosacījumiem un to var darīt “jebkurā gadījumā”, attiecībā uz ko ir precizēts, kā to norādīja Itālijas valdība tiesas sēdē, ka līgumi, kas noslēgti ar 25 gadus nesasniegušiem darba ņēmējiem automātiski izbeidzas, kad tie sasniedz 25 gadu vecumu.
27 Līdz ar to, lai piemērotu tādus noteikumus, kādi tiek aplūkoti pamatlietā, darba ņēmēja, kurš ir atlaists no darba tikai tādēļ, ka viņš ir sasniedzis 25 gadu vecumu, situācija ir objektīvi salīdzināma ar to darba ņēmēju situāciju, kuri pieder citai vecuma kategorijai.
28 Tātad jākonstatē, ka pamatlietā aplūkotā tiesību norma, tā kā tā paredz, ka epizodiska darba līgumu var “jebkurā gadījumā” noslēgt ar 25 gadus nesasniegušu darba ņēmēju un ka tas automātiski beidzas, kad šis darba ņēmējs sasniedz 25 gadu vecumu, ievieš atšķirīgu attieksmi, kas balstīta uz vecumu, Direktīvas 2000/78 2. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē.
29 Otrām kārtām jāpārbauda, vai šī atšķirīgā attieksme var tikt attaisnota.
30 Šajā ziņā Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punkta pirmajā daļā noteikts, ka dalībvalstis var paredzēt, ka atšķirīga attieksme, kuras pamatā ir vecums, neveido diskrimināciju, ja attiecīgās valsts tiesību kontekstā tā ir objektīvi un saprātīgi attaisnota ar likumīgu mērķi, tostarp likumīgu nodarbinātības politiku, darba tirgu un profesionālās izglītības mērķiem, un ja šā mērķa sasniegšanas līdzekļi ir atbilstīgi un vajadzīgi.
31 Jāatgādina, ka dalībvalstīm ir plaša novērtējuma brīvība, izvēloties ne tikai konkrēta mērķa sasniegšanu starp citiem mērķiem sociālās politikas un nodarbinātības jomā, bet arī nosakot pasākumus, ar kuru palīdzību tos var īstenot (spriedums, 2014. gada 11. novembris, Schmitzer, C‑530/13, EU:C:2014:2359, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).
32 Kas attiecas uz jautājumu, vai pamatlietā aplūkotā tiesību norma ir attaisnojama ar leģitīmu mērķi Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punkta izpratnē, no Itālijas valdības apsvērumiem izriet, ka šī norma iekļaujas tiesiskajā regulējumā, ar ko darba tirgus tiek padarīts par elastīgāku, lai paaugstinātu nodarbinātību.
33 It īpaši attiecībā uz darba ņēmēju kategoriju vecumā līdz 25 gadiem no Itālijas valdības apsvērumiem izriet, ka šiem darba devējiem piešķirtās iespējas “jebkurā gadījumā” noslēgt epizodiska darba līgumu un šo līgumu izbeigt tad, kad attiecīgais darba ņēmējs ir sasniedzis 25 gadu vecumu, mērķis ir veicināt gados jaunu cilvēku iekļaušanu darba tirgū. Šī valdība uzsver, ka tādā grūtībās esoša darba tirgū, kāds ir Itālijas tirgus, profesionālās pieredzes neesamība jauniem cilvēkiem ir nelabvēlīgs rādītājs. Turklāt iespēja piekļūt darba pasaulei un iegūt pieredzi, kas, pat ja tā ir elastīga un ierobežota laikā, varētu būt pakāpiens pretim jaunām nodarbinātības iespējām.
34 Tiesas sēdē Itālijas valdība paskaidroja, ka šīs pamatlietā aplūkotās normas galvenais un konkrētais mērķis ir nevis nodrošināt jauniešiem stabilu piekļuvi darba tirgum, bet gan tikai sniegt viņiem pirmo iespēju iekļūt darba tirgū. Ar šo tiesību normu viņiem tiek sniegta pirmā pieredze, kas tiem var vēlāk radīt labvēlīgāku konkurences situāciju šajā darba tirgū. Tādējādi šī norma attiecas uz posmu pirms pilntiesīgas piekļuves darba tirgum.
35 Jākonstatē, ka šie apsvērumi saistībā ar piekļuvi darba tirgum un mobilitāti tiek piemēroti jauniešiem, kuri meklē pirmo darba vietu, proti, vienai no iedzīvotāju kategorijām, kura saskaras ar īpašu sociālās izslēgšanas risku. Tiesas sēdē arī pats A. Bordonaro norādīja, ka jauniešu – ar to saprotot vecuma kategoriju no 15 līdz 25 gadiem – nodarbinātības radītāji ir mainījušies no 51 % uz 39 % laikā no 2004. līdz 2016. gadam.
36 Jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punkta a) apakšpunktu atšķirīga attieksme var būt, nosakot “īpašus nosacījumus darba un profesionālās izglītības iespējām, nodarbinātības un profesijas nosacījumus, tostarp atlaišanas un atalgošanas nosacījumus jauniešiem, vecākiem strādniekiem un personām, kuru apgādībā ir citas personas, lai veicinātu viņu profesionālo integrāciju vai nodrošinātu aizsardzību”.
37 Turklāt jāatgādina, ka nodarbinātības sekmēšana neapstrīdami ir likumīgs dalībvalstu sociālās vai nodarbinātības politikas mērķis, īpaši, ja tas gados jauniem cilvēkiem atvieglo pieeju kādai profesijai (spriedums, 2011. gada 21. jūlijs, Fuchs un Köhler, C‑159/10 un C‑160/10, EU:C:2011:508, 49. punkts un tajā minētā judikatūra).
38 Tāpat Tiesa ir nospriedusi, ka mērķis stiprināt jauniešu situāciju darba tirgū, lai veicinātu viņu profesionālo integrāciju vai nodrošinātu to aizsardzību, ir atzīstams par leģitīmu Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punkta izpratnē (spriedums, 2016. gada 10. novembris, de Lange, C‑548/15, EU:C:2016:850, 27. punkts). Par leģitīmu mērķi arī tika atzīta gados jaunu darba ņēmēju pieņemšanas darbā veicināšana, palielinot personāla vadības elastību (šajā ziņā skat. spriedumu, 2010. gada 19. janvāris, Kücükdeveci, C‑555/07, EU:C:2010:21, 35. un 36. punkts).
39 Šādos apstākļos jākonstatē, ka, tā kā ar pamatlietā aplūkojamo valsts tiesību normu tiek mēģināts veicināt jauniešu piekļuvi darba tirgum, tai ir leģitīms mērķis Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punkta izpratnē.
40 Tādēļ ir svarīgi pārbaudīt, vai šī mērķa īstenošanai izmantotie līdzekļi ir atbilstoši un vajadzīgi.
41 Attiecībā uz tādas tiesību normas kā pamatlietā aplūkotā atbilstošo raksturu jānorāda, ka pasākums, ar kuru darba devējam tiek atļauts noslēgt mazāk stingrus darba līgumus, ņemot vērā plašo dalībvalstīm piešķirto novērtējuma brīvību šajā jomā, var uzskatīt par atbilstošu noteikta līmeņa elastīguma sasniegšanai darba tirgū. Var uzskatīt, ka uzņēmumus var stimulēt tas, ka pastāv mazāk saistoši un lētāki instrumenti nekā parastais līgums, un tie tiek tādēļ mudināti apmierināt gados jaunu darba ņēmēju darba pieteikumus.
42 Attiecībā uz pamatlietā aplūkotās tiesību normas nepieciešamo raksturu jānorāda, kā to apgalvoja arī Abercrombie, ka pastāvīgas ekonomiskās krīzes un vājas attīstības kontekstā 25 gadus nesasnieguša darba ņēmēja, kurš elastīga darba līguma uz noteiktu laiku dēļ, kāds ir epizodiska darba līgums, var piekļūt darba tirgum, situācija ir ieteicamāka par situāciju, kad viņam šādas iespējas nav un tādēļ viņam nav darba.
43 Turklāt Itālijas valdība tiesas sēdē paskaidroja, ka šie elastīgā darba veidi ir nepieciešami, lai veicinātu darba ņēmēju mobilitāti, paaugstinātu darbinieku spēju pielāgoties darba tirgum un veicināt piekļuvi šim tirgum personām, kurām draud sociālā izslēgšana, pilnībā iznīcinot nelikumīgus nodarbinātības veidus.
44 Šī valdība tiesas sēdē arī uzsvēra, ka, lai varētu sasniegt pamatlietā aplūkojamā tiesību normā izvirzīto mērķi, pēc iespējas lielākam jauniešu skaitam jābūt piekļuvei šāda veida līgumam. Ja darba līgumi, kas noslēgti atbilstoši Leģislatīvā dekrēta Nr. 276/2003 34. panta 2. punktam, būtu stabili, tad uzņēmumi nevarētu piedāvāt darbu visiem jauniešiem, tādējādi būtiskam jauniešu skaitam nebūtu iespējas iegūt piekļuvi šiem darba veidiem.
45 Turklāt Itālijas valdība norādīja, ka pamatlietā minētajam pasākumam ir pievienots konkrēts skaits garantiju. Leģislatīvā dekrēta Nr. 276/2003 38. pantā ir paredzēts, ka “epizodiska darba ņēmējam nevar par nostrādātajiem laika posmiem piemērot mazāk labvēlīgu ekonomisko un reglamentējošo sistēmu nekā tā, kas attiecas uz vienāda līmeņa darba ņēmēju par vienādu darbu”.
46 Šādos apstākļos jāuzskata, ka, ņemot vērā dalībvalstīm atzīto novērtējuma brīvību ne tikai noteikta mērķa izvēlē sociālās politikas un nodarbinātības jomā, bet arī atbilstošu līdzekļu to sasniegšanai noteikšanā, valsts likumdevējs varēja pamatoti uzskatīt par nepieciešamu pieņemt tādu tiesību normu kā Leģislatīvā dekrēta Nr. 276/2003 34. panta 2. punkts.
47 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu jāatbild, ka Hartas 21. pants, kā arī Direktīvas 2000/78 2. panta 1. punkts, 2. panta 2. punkta a) apakšpunkts un 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie atļauj tādu tiesību normu kā pamatlietā aplūkotā, ar kuru darba devējam tiek atļauts noslēgt epizodiska darba līgumu ar darba ņēmēju, kas ir jaunāks par 25 gadiem, neņemot vērā to, kāda veida pakalpojumi tiek sniegti, un atlaist no darba šo darba ņēmēju brīdī, kad viņš sasniedz 25 gadu vecumu, ja šai normai ir leģitīms nodarbinātības politikas mērķis un šī mērķa īstenošanai paredzētie līdzekļi ir atbilstoši un nepieciešami.
Par tiesāšanās izdevumiem
48 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:
Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. pants, kā arī Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvas 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju 2. panta 1. punkts, 2. panta 2. punkta a) apakšpunkts un 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie atļauj tādu tiesību normu kā pamatlietā aplūkotā, ar kuru darba devējam tiek atļauts noslēgt epizodiska darba līgumu ar darba ņēmēju, kas ir jaunāks par 25 gadiem, neņemot vērā to, kāda veida pakalpojumi tiek sniegti, un atlaist no darba šo darba ņēmēju brīdī, kad viņš sasniedz 25 gadu vecumu, ja šai normai ir leģitīms nodarbinātības politikas mērķis un šī mērķa īstenošanai paredzētie līdzekļi ir atbilstoši un nepieciešami.
[Paraksti]