Lieta C‑143/16

ABERCROMBIE & FITCH ITALIA Srl

pret

Antonino Bordonaro

(Corte suprema di cassazione lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Sociālā politika – Direktīva 2000/78/EK – Vienlīdzīga attieksme nodarbinātības un profesijas jomā – 2. panta 1. punkts – 2. panta 2. punkta a) apakšpunkts – 6. panta 1. punkts – Diskriminācija vecuma dēļ – Epizodiska darba līgums, kas var tikt noslēgts ar personām vecumā līdz 25 gadiem – Darba līguma automātiska izbeigšana, darba ņēmējam sasniedzot 25 gadu vecumu

Kopsavilkums – Tiesas (pirmā palāta) 2017. gada 19. jūlija spriedums

Sociālā politika – Vienlīdzīga attieksme nodarbinātības un profesijas jomā – Direktīva 2000/78 – Aizliegums diskriminēt vecuma dēļ – Valsts tiesību norma, ar kuru darba devējam tiek atļauts noslēgt epizodiska darba līgumu ar darbinieku vecumā līdz 25 gadiem un to atlaist no darba pēc šī vecuma sasniegšanas – Pamatojums, kas balstīts uz leģitīma mērķa sasniegšanu – Samērīgums ar izvirzīto mērķi – Pieļaujamība

(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. pants; Padomes Direktīvas 2000/78 2. pants un 6. panta 1. punkts)

Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. pants, kā arī Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvas 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju 2. panta 1. punkts, 2. panta 2. punkta a) apakšpunkts un 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie atļauj tādu tiesību normu kā pamatlietā aplūkotā, ar kuru darba devējam tiek atļauts noslēgt epizodiska darba līgumu ar darba ņēmēju, kas ir jaunāks par 25 gadiem, neņemot vērā to, kāda veida pakalpojumi tiek sniegti, un atlaist no darba šo darba ņēmēju brīdī, kad viņš sasniedz 25 gadu vecumu, ja šai normai ir leģitīms nodarbinātības politikas mērķis un šī mērķa īstenošanai paredzētie līdzekļi ir atbilstoši un nepieciešami.

Jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punkta otrās daļas a) apakšpunktu atšķirīga attieksme var būt, nosakot “īpašus nosacījumus darba un profesionālās izglītības iespējām, nodarbinātības un profesijas nosacījumus, tostarp atlaišanas un atalgošanas nosacījumus jauniešiem, vecākiem strādniekiem un personām, kuru apgādībā ir citas personas, lai veicinātu viņu profesionālo integrāciju vai nodrošinātu aizsardzību”.

Turklāt jāatgādina, ka nodarbinātības sekmēšana neapstrīdami ir likumīgs dalībvalstu sociālās vai nodarbinātības politikas mērķis, īpaši, ja tas gados jauniem cilvēkiem atvieglo pieeju kādai profesijai (spriedums, 2011. gada 21. jūlijs, Fuchs un Köhler, C‑159/10 un C‑160/10, EU:C:2011:508, 49. punkts un tajā minētā judikatūra).

Tāpat Tiesa ir nospriedusi, ka mērķis stiprināt jauniešu situāciju darba tirgū, lai veicinātu viņu profesionālo integrāciju vai nodrošinātu to aizsardzību, ir atzīstams par likumīgu Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punkta izpratnē (spriedums, 2016. gada 10. novembris, de Lange, C‑548/15, EU:C:2016:850, 27. punkts). Par likumīgu mērķi arī tika atzīta gados jaunu darba ņēmēju pieņemšanas darbā veicināšana, palielinot personāla vadības elastību (šajā ziņā skat. spriedumu, 2010. gada 19. janvāris, Kücükdeveci, C‑555/07, EU:C:2010:21, 35. un 36. punkts).

(skat. 36.–38. un 47. punktu un rezolutīvo daļu)