Lieta C‑201/16
Majid Shiri
(Verwaltungsgerichtshof lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Regula (ES) Nr. 604/2013 – Dalībvalsts, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm, noteikšana – 27. pants – Tiesību aizsardzības līdzeklis – Pārbaudes tiesā apjoms – 29. pants – Termiņš pārsūtīšanas veikšanai – Pārsūtīšanas neveikšana noteiktajā termiņā – Atbildīgās dalībvalsts pienākumi – Atbildības nodošana – Atbildīgās dalībvalsts lēmuma nepieciešamība
Kopsavilkums – Tiesas (virspalāta) 2017. gada 25. oktobra spriedums
1. Tiesvedība – Mutvārdu process – Atkārtota sākšana – Pienākums atkārtoti sākt mutvārdu procesu, lai ļautu lietas dalībniekiem sniegt apsvērumus par ģenerāladvokāta secinājumos izvirzītiem tiesību jautājumiem – Neesamība
(LESD 252. panta otrā daļa; Tiesas Reglamenta 83. pants)
2. Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Patvēruma politika – Kritēriji un mehānismi, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu – Regula Nr. 604/2013 – Uzņemšanas un atpakaļuzņemšanas procedūras – Termiņš starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja pārsūtīšanai – Šī termiņa neievērošanas sekas – Atbildības par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu nodošana pieprasījuma iesniedzējai dalībvalstij
(Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 604/2013 29. panta 1. un 2. punkts)
3. Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Patvēruma politika – Kritēriji un mehānismi, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu – Regula Nr. 604/2013 – Tiesību aizsardzības līdzeklis, kas izmantots pret pārsūtīšanas lēmumu, kurš pieņemts attiecībā uz starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju – Iespēja atsaukties uz pārsūtīšanas veikšanai paredzētā termiņa beigšanos, kas ir notikusi pēc pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanas – Dalībvalstu pienākums noteikt efektīvu un ātru tiesību aizsardzības līdzekli
(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 604/2013 preambulas 19. apsvērums un 27. panta 1. punkts un 29. panta 1. un 2. punkts)
1. Skat. nolēmuma tekstu.
(skat. 22.–25. punktu)
2. Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Regula (ES) Nr. 604/2013, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm, 29. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja pārsūtīšana nav veikta šīs regulas 29. panta 1. un 2. punktā paredzētajā sešu mēnešu termiņā, atbildība pilnībā pāriet uz pieprasījumu iesniegušo dalībvalsti, un nav vajadzīgs, lai atbildīgā dalībvalsts atteiktos uzņemt vai uzņemt atpakaļ attiecīgo personu. No paša šīs normas formulējuma izriet, ka tajā ir paredzēta pilnīga atbildības pāreja uz pieprasījuma iesniedzēju dalībvalsti, šo pārsūtīšanu nepakārtojot nekādai atbildīgās dalībvalsts reakcijai (skat. pēc analoģijas spriedumu, 2017. gada 26. jūlijs, Mengesteab, C‑670/16, EU:C:2017:587, 61. punkts).
(skat. 30. un 34. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)
3. Regulas Nr. 604/2013 27. panta 1. punkts, aplūkojot to kopsakarā ar šīs regulas preambulas 19. apsvērumu, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja rīcībā ir jābūt ātram un efektīvam tiesību aizsardzības līdzeklim, kurš viņam ļauj atsaukties uz minētās regulas 29. panta 1. un 2. punktā paredzētā sešu mēnešu termiņa beigšanos, kas notikusi pēc pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanas. Tiesības, kuras tādā valsts tiesiskajā regulējumā, kāds ir aplūkots pamatlietā, ir atzītas šādam pieteikuma iesniedzējam – atsaukties uz apstākļiem, kas radušies pēc šī lēmuma pieņemšanas, – prasībā, kura ir vērsta pret to, atbilst šim pienākumam paredzēt efektīvu un ātru tiesību aizsardzības līdzekli.
Starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja rīcībā esošā tiesiskās aizsardzības līdzekļa, kas vērsts pret attiecībā uz viņu pieņemto pārsūtīšanas lēmumu, apjoms ir precizēts šīs regulas preambulas 19. apsvērumā, kurā ir norādīts, ka, lai nodrošinātu starptautisko tiesību ievērošanu, ar minēto regulu izveidotie efektīvie aizsardzības līdzekļi pret šādiem lēmumiem būtu jāattiecina, pirmkārt, uz šīs regulas piemērošanas pārbaudi un, otrkārt, uz juridiskās un faktiskās situācijas pārbaudi dalībvalstī, uz kuru pārsūta pieteikuma iesniedzēju (spriedums, 2017. gada 26. jūlijs, Mengesteab, C‑670/16, EU:C:2017:587, 43. punkts). Turklāt no Tiesas judikatūras izriet, ka, ņemot vērā it īpaši to, kā ir attīstījusies sistēma, atbilstoši kurai tiek noteikta par kādā dalībvalstī iesniegta patvēruma pieteikuma izskatīšanu atbildīgā dalībvalsts Dublinas III regulas pieņemšanas dēļ un šajā regulā paredzēto mērķu dēļ, minētās regulas 27. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā minētajam tiesiskās aizsardzības līdzeklim ir jāvar attiekties tostarp uz tajā paredzētajām procesuālajām garantijām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 26. jūlijs, Mengesteab, C‑670/16, EU:C:2017:587, 44.–48. punkts un tajos minētā judikatūra).
Taču ar Dublinas III regulu izveidotās uzņemšanas un atpakaļuzņemšanas procedūras ir jāveic, it īpaši ievērojot virkni imperatīvu termiņu, kuru skaitā ir šīs regulas 29. panta 1. un 2. punktā paredzētais sešu mēnešu termiņš. Kaut arī šo normu mērķis ir noteikt šo procedūru robežas, tās tāpat kā minētās regulas III nodaļā izklāstītie kritēriji palīdz noteikt atbildīgo dalībvalsti.
Šajos apstākļos, lai nodrošinātu, ka pārsūdzētais pārsūtīšanas lēmums tiek pieņemts, pareizi piemērojot minētās procedūras, tiesai, kurā ir celta prasība, kas ir vērsta pret pārsūtīšanas lēmumu, ir jāvar pārbaudīt starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja apgalvojumus, atbilstoši kuriem šis lēmums esot pieņemts, pārkāpjot Dublinas III regulas 29. panta 2. punktā ietvertās normas, kā rezultātā pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts jau būtu kļuvusi par atbildīgo dalībvalsti minētā lēmuma pieņemšanas dienā, tāpēc ka iepriekš ir beidzies šīs regulas 29. panta 1. un 2. punktā paredzētais sešu mēnešu termiņš (pēc analoģijas skat. 2017. gada 26. jūlijs, Mengesteab, C‑670/16, EU:C:2017:587, 55. punkts).
Tādēļ ir jānorāda, ka atšķirībā no termiņiem, kas aplūkoti lietā, kurā tika pasludināts 2017. gada 26. jūlija spriedums Mengesteab (C‑670/16, EU:C:2017:587), un kas ierobežo uzņemšanas pieprasījuma iesniegšanu, Dublinas III regulas 29. pantā noteikto termiņu mērķis ir noteikt robežas ne vien attiecībā uz pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanu, bet arī attiecībā uz tā izpildi. No tā izriet, ka šie termiņi var beigties pēc pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanas.
Šajā ziņā pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts kompetentās iestādes šādā situācijā nevar veikt attiecīgās personas pārsūtīšanu uz citu dalībvalsti, un tām – gluži pretēji – ex officio ir jāveic pasākumi, kas ir nepieciešami, lai atzītu pirmās dalībvalsts atbildību un nekavējoties uzsāktu šīs personas iesniegtā starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu.
(skat. 37.–43. un 46. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)