ĢENERĀLADVOKĀTA NILSA VĀLA [NILS WAHL]
SECINĀJUMI,
sniegti 2017. gada 6. aprīlī (1)
Lieta C‑177/16
Biedrība “Autortiesību un komunicēšanās konsultāciju aģentūra – Latvijas Autoru apvienība”
pret
Konkurences padomi
(Augstākās tiesas (Latvija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
LESD 102. pants – Dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana – Ietekme uz tirdzniecību starp dalībvalstīm – Kolektīvā pārvaldījuma organizācija – Netaisnīgas cenas – Naudas soda uzlikšanai vērā ņemamais apgrozījums
1. Vai ir tāda lieta kā netaisnīgas cenas?
2. Konkurences tiesību jomā dažādas jurisdikcijas šajā jautājumā ir izdarījušas atšķirīgas izvēles. Piemēram, virknē šo jurisdikciju, tostarp ASV, tāda ietekmi tirgū baudošu uzņēmumu rīcība, ar kuru tie tikai ekspluatē klientus, parasti netiek uzskatīta par šo tiesību pārkāpumu. Tomēr Savienības Līgumu autoru izvēle acīmredzami ir citāda: LESD 102. panta otrā daļas a) punktā par vienu no aizliegtiem dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas veidiem ir atzīta rīcība, ar kuru tiek “tieši vai netieši uzspiestas netaisnīgas iepirkuma vai pārdošanas cenas vai citi netaisnīgi tirdzniecības nosacījumi”.
3. Tomēr savā praksē Komisija ir bijusi ārkārtīgi atturīga šīs tiesību normas izmantošanā pret dominējošā stāvoklī esošo uzņēmumu piemērotajām (iespējami) augstajām cenām. Manuprāt, pareizi vien ir. Proti, brīvā un konkurencei atvērtā tirgū nav vajadzības piemērot šo tiesību normu gluži vienkārši: ja nav šķēršļu iekļūšanai tirgū, augstām cenām parasti būtu jāpiesaista jaunpienācēji. Tādējādi tirgus pašregulēsies.
4. Tomēr citādi var būt tirgos, kuros ir juridiski šķēršļi iekļūšanai vai darbības izvēršanai, it īpaši tajos, kuros ir likumisks monopols. Proti, var būt tirgi, kas savu īpatnību dēļ nedarbojas efektīvi, ja tos atver konkurencei. Tāpat arī valdībai var būt leģitīmi politikas iemesli ierobežot konkurenci kādā noteiktā tirgū, tādējādi upurējot ekonomisko efektīvumu citu sabiedrības mērķu labā.
5. Tieši tā tas ir pamatlietā.
6. Izskatāmā lieta paver iespēju Tiesai izskaidrot nosacījumus, kādos dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma veikta augstu cenu noteikšana varētu būt pretrunā LESD 102. panta otrās daļas a) punktam. Citiem vārdiem sakot, šī lieta attiecas uz dominējošā stāvoklī esošu uzņēmumu noteiktām cenām, kas iespējami ir ļaunprātīgas, jo, būdamas pārmērīgi augstas, tās ekspluatē klientus. Turpretim tā neattiecas uz cenām, kas iespējami ir ļaunprātīgas tāpēc, ka to rezultātā tiek izslēgti konkurenti.
I. Atbilstošās tiesību normas
A. Latvijas tiesības
7. Konkurences likuma 13. panta 4. punkts ir formulēts tāpat kā LESD 102. panta otrās daļas a) punkts.
II. Fakti, tiesvedība un prejudiciālie jautājumi
8. Pieteicēja pamatlietā Autortiesību un komunicēšanās konsultāciju aģentūra – Latvijas Autoru apvienība (turpmāk tekstā – “AKKA/LAA”) kolektīvā pārvaldījuma organizācijas statusā izsniedz licences muzikālo darbu izmantošanai publiskajā izpildījumā tirdzniecības vietās un klientu apkalpošanas zālēs. Šīm licencēm piemērotie tarifi ir balstīti uz telpu platību. AKKA/LAA Latvijā ir likumisks monopols.
9. 2008. gadā Konkurences padome ar naudas sodu sodīja AKKA/LAA par dominējoša stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, piemērojot pārmērīgi augstus autoratlīdzības tarifus. Uzliktā naudas soda apmērs tika aprēķināts atbilstoši kolektīvā pārvaldījuma organizācijas apgrozījumam, no kura pirms tam tika atskaitīta autoriem nodotā atlīdzība.
10. Pēc tam 2011. gadā AKKA/LAA noteica jaunus autoratlīdzības tarifus, par kuriem Konkurences padome uzsāka lietu 2012. gadā. Lai izvērtētu šo tarifu pamatotību, šī iestāde tos salīdzināja gan ar tarifiem, kas piemērojami kaimiņvalstīs Lietuvā un Igaunijā, kuras patērētāju paradumu, tautsaimniecības un iedzīvotāju labklājības (iekšzemes kopprodukta) ziņā tika uzskatītas par samērā līdzīgām Latvijai, gan – ilustratīviem mērķiem – ar tarifiem citās dalībvalstīs, ņemot vērā no iekšzemes kopprodukta izteikto pirktspējas paritātes indeksu (turpmāk tekstā – “PPP indekss”). Tā konstatēja, ka pieteicējas tarifi ir ievērojami (dažos segmentos pat divreiz) augstāki par abās kaimiņvalstīs esošajiem un vieni no augstākajiem Savienības mērogā, pārsniedzot par 50–100 % tarifu vidējo līmeni Savienībā. Šos tarifus, ciktāl tie ievērojami pārsniedz kaimiņvalstīs noteiktos, Konkurences padome uzskatīja par nepamatotiem, turklāt AKKA/LAA tos nespēja objektīvi pamatot.
11. Tāpēc 2013. gada 2. aprīļa lēmumā (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) Konkurences padome atzina, ka ar AKKA/LAA darbībām ir pārkāpts Konkurences likuma 13. panta 4. punktā un LESD 102. panta otrās daļas a) punktā noteiktais aizliegums, un uzlika tai naudas sodu. Naudas soda aprēķināšanai tā ņēma vērā AKKA/LAA apgrozījumu, taču šoreiz tajā ietverot summas, kas iekasētas kā autoratlīdzība un samaksātas autoriem. Konkurences padome norādīja, ka tādu organizāciju kā kolektīvā pārvaldījuma organizāciju apgrozījums konkurences tiesībās jāaprēķina pēc tādiem pašiem principiem kā kapitālsabiedrībām, lai nodrošinātu, ka naudas soda apmēra noteikšana neatšķiras atkarībā no tirgus dalībnieka juridiskās formas.
12. 2015. gada 9. februāra spriedumā Administratīvā apgabaltiesa (Latvija) šo pieteikumu apmierināja daļēji: tā atzina par pareizu konstatējumu, ka ir tikuši piemēroti nepamatoti augsti tarifi, taču atcēla apstrīdēto lēmumu daļā par uzlikto naudas sodu un, pamatojoties uz tiesiskuma un tiesiskās vienlīdzības principiem, uzdeva Konkurences padomei no jauna aprēķināt AKKA/LAA uzliekamo naudas sodu, apgrozījumā neietverot iekasētas autoratlīdzības summas. Par šo spriedumu abas puses iesniedza kasācijas sūdzību Augstākajā tiesā (Latvija).
13. Šaubīdamās par LESD 102. panta interpretāciju, iesniedzējtiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai [LESD] 102. panta [otrās daļas a) punkts ir] piemērojams lietā par nacionālās autoru mantisko tiesību pārvaldīšanas organizācijas noteiktiem tarifiem, ja šī organizācija iekasē autoratlīdzības arī par ārvalstu autoru darbiem un tās noteiktie tarifi var atturēt ārvalstu autoru darbu izmantošanu nacionālajā dalībvalstī?
2) Vai [LESD] 102. panta [otrās daļas a) punktā] lietotais netaisnīgas cenas jēdziens autortiesību un blakustiesību pārvaldīšanas jomā konkretizējams, izmantojot cenu (tarifu) salīdzināšanu ar cenām (tarifiem) tirgos, kas robežojas ar konkrēto tirgu, un tas ir atzīstams par pietiekamu un kādos gadījumos?
3) Vai [LESD] 102. panta [otrās daļas a) punktā] lietotais netaisnīgās cenas jēdziens autortiesību un blakustiesību pārvaldīšanas jomā konkretizējams, izmantojot [PPP] indeksu, kas izteikts no iekšzemes kopprodukta, un tas ir atzīstams par pietiekamu?
4) Vai tarifu salīdzināšana izdarāma katrā atsevišķā tarifa segmentā vai pret tarifu vidējo līmeni?
5) Kad [LESD] 102. panta [otrās daļas a) punktā] lietotā netaisnīgas cenas (tarifa) jēdziena piemērošanā aplūkojamo tarifu atšķirība ir uzskatāma par ievērojamu, t.i., tādu, kas prasa dominējošā stāvoklī esošam tirgus dalībniekam pierādīt, ka tā tarifs ir taisnīgs?
6) Kāda informācija [LESD] 102. panta [otrās daļas a) punkta] piemērošanas kontekstā pamatoti būtu sagaidāma no tirgus dalībnieka par autordarba tarifa taisnīgumu, ja autordarba pašizmaksa nav noteicama kā materiāla rakstura precei? Vai tās ir vienīgi autoru mantisko tiesību pārvaldīšanas organizācijas administratīvās izmaksas?
7) Vai konkurences tiesību pārkāpuma kontekstā autoru mantisko tiesību pārvaldīšanas organizācijas izmaksātās atlīdzības autoriem ir izslēdzamas no šī tirgus dalībnieka apgrozījuma naudas soda noteikšanas kontekstā?”
14. Rakstveida apsvērumus iesniedza AKKA/LAA, Vācijas, Spānijas, Latvijas un Nīderlandes valdības un Komisija. AKKA/LAA, Spānijas un Latvijas valdības, kā arī Komisija piedalījās arī 2017. gada 8. februāra tiesas sēdē, sniedzot mutvārdu paskaidrojumus.
III. Analīze
A. Ievads
15. Visa šī lieta ir par apgalvotu ļaunprātīgu izmantošanu, piemērojot netaisnīgas cenas LESD 102. panta otrās daļas a) punkta izpratnē. Tāpēc šķiet lietderīgi īsumā atgādināt Tiesas judikatūru par šo tiesību normu.
16. Spriedumā United Brands (2), kā arī vairākos vēlākos nolēmumos (3) Tiesa uzskatīja, ka tam, kas tagad ir LESD 102. pants, ir pretrunā piemērot cenu, kas ir pārmērīga tāpēc, ka tai nav loģiskas saiknes ar piegādātās preces ekonomisko vērtību. Tādējādi šai tiesību normai pretrunā var būt tikai “nesamērīgas” vai “pārmērīgas” cenas (4). Tālab Tiesa noteica divposmu analīzi.
17. Pirmajā analīzes posmā ir jānoskaidro, vai ir pārmērība – proti, ievērojama atšķirība – starp cenu, ko attiecīgajā tirgū dominējošā stāvoklī esošais uzņēmums faktiski iekasē, un cenu, kuru šis uzņēmums būtu hipotētiski iekasējis, ja šajā tirgū būtu bijusi faktiska konkurence (turpmāk tekstā – “etaloncena” [benchmarkprice]) (5).
18. Tiesa atzina, ka cenas pārmērīgumu var konstatēt ar dažādām metodēm (6). Piemēram, ja tas ir iespējami un atbilstoši, salīdzinājums var tikt veikts starp pārdošanas cenu un pašizmaksu (7). Šī metode šķiet esam balstīta uz domu, ka ir kāda sliekšņa cena, kas nodrošina apmierinošu peļņu (8), ievērojot izmaksas, un ka virs šā sliekšņa dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma iekasētā cena ir pārmērīga (9). Analīzes fokusā tātad ir peļņa (jeb ienesīgums), ko dominējošā stāvoklī esošais uzņēmums gūst no attiecīgo preču vai pakalpojumu pārdošanas.
19. Citkārt Tiesa ir salīdzinājusi, no vienas puses, cenu, ko par attiecīgo preci prasa dominējošā stāvoklī esošais uzņēmums, un, no otras puses, cenas, ko tajā pašā tirgū prasa dominējošā stāvoklī neesošie uzņēmumi (salīdzinājums starp konkurentiem) (10) vai tas pats dominējošā stāvoklī esošais uzņēmums dažādos laikos (salīdzinājums laikā) (11), vai cenas, ko citos ģeogrāfiskajos tirgos prasa tas pats dominējošā stāvoklī esošais uzņēmums (12) vai citi uzņēmumi (ģeogrāfiskais salīdzinājums) (13). Tā pamatā esošā doma ir tāda, ka gadījumā, ja izraudzītie produkti vai ģeogrāfiskie tirgi ir pietiekami viendabīgi, cenu salīdzinājums var būt jēgpilns (14). Noderīgas pazīmes var būt rodamas arī uzņēmuma izcenojumu struktūrai laika gaitā.
20. Līdzko ar kādu vai kādām no šīm metodēm ir noskaidrots, ka ir ievērojama atšķirība starp cenu, ko faktiski prasa dominējošā stāvoklī esošais uzņēmums, un etaloncenu, jānoskaidro, cik lielā mērā šī faktiskā cena ir netaisnīga vai nu pati par sevi, vai salīdzinājumā ar konkurējošiem produktiem (15).
21. Šajā otrajā analīzes posmā ir izpētāms, vai cenas atšķirība izriet vienīgi no tā, ka dominējošā stāvoklī esošais uzņēmums ļaunprātīgi izmanto ietekmi tirgū, vai arī tā ir kādu citu leģitīmu iemeslu rezultāts.
22. Tikai tad, ja nav nekāda pamatota attaisnojuma atšķirībai starp etaloncenu un faktisko cenu, ko dominējošā stāvoklī esošais uzņēmums nosaka saviem klientiem, šī cena var tikt uzskatīta par “netaisnīgu” LESD 102. panta otrās daļas a) punkta izpratnē.
23. Šo divposmu pārbaudi, lai noskaidrotu, kad cena ir pārmērīga un tāpēc netaisnīga LESD 102. panta izpratnē, Tiesa ir veikusi arī lietās, kuras – gluži tāpat kā pamatlieta – attiecās uz kolektīvā pārvaldījuma organizāciju rīcību. Minētajās lietās Tiesa nosprieda, ka, “ja uzņēmums, kurš atrodas dominējošā stāvoklī, saviem pakalpojumiem piemēro maksas, kas ir ievērojami augstākas nekā maksas, kas noteiktas citās dalībvalstīs, un ja uz viendabīga pamata tiek salīdzināti maksas līmeņi, tad jāuzskata, ka minētā starpība norāda uz dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu. Šajā situācijā attiecīgajam uzņēmumam ir jāpamato attiecīgā starpība, balstoties uz objektīvām atšķirībām starp stāvokli konkrētajā dalībvalstī un visās pārējās dalībvalstīs esošo stāvokli” (16).
24. Iesniedzējtiesas izklāstītos tiesību problēmjautājumus iztirzāšu šajā kontekstā.
B. Par pirmo prejudiciālo jautājumu
25. Pirmajā jautājumā iesniedzējtiesa vaicā Tiesai, vai kolektīvā pārvaldījuma organizācijas, kurai nākas iekasēt atlīdzību arī par ārvalstu autoru darbiem, rīcība var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm LESD 102. panta izpratnē.
26. Uzreiz vēlos atgādināt pastāvīgās judikatūras atziņu, ka LESD 101. un 102. pantā definētā nosacījuma par ietekmi uz tirdzniecību starp dalībvalstīm interpretācija ir jābalsta uz šī nosacījuma mērķi, kas konkurenci regulējošo tiesību kontekstā ir Savienības tiesību aktu un dalībvalstu tiesību aktu piemērošanas jomas norobežošana. Tādējādi Savienības tiesības attiecas uz jebkuru nolīgumu vai darbību, kas var apdraudēt brīvu tirdzniecību starp dalībvalstīm tādā veidā, kas var traucēt vienota tirgus mērķu īstenošanu dalībvalstīs, it īpaši nodalot valstu tirgus vai mainot konkurences struktūru vienotajā tirgū. Nolīgums, lēmums vai darbība var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm tikai tad, ja, ņemot vērā faktisko un juridisko apstākļu kopumu, var ar pietiekamu iespējamības pakāpi paredzēt, ka tie tieši vai netieši, faktiski vai potenciāli var ietekmēt tirdzniecības plūsmas starp dalībvalstīm tādējādi, ka tas var negatīvi ietekmēt vienotā, starp dalībvalstīm izveidotā tirgus mērķu īstenošanu (17).
27. Tomēr ar to vien, ka dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma rīcība attiecas tikai uz preču vai pakalpojumu tirgošanu kādā vienā dalībvalstī, vēl nav pietiekami, lai izslēgtu varbūtību, ka tirdzniecība starp dalībvalstīm varētu tikt ietekmēta. Proti, šādas rīcības rezultātā iespējami var tikt nostiprināta valsts mēroga tirgu norobežotība, šādi kavējot Līgumā iecerēto savstarpējo ekonomisko mijiedarbību (18).
28. Šajā lietā, kā norāda pati iesniedzējtiesa, AKKA/LAA īstenotā cenu politika attiecas arī uz ārvalstu autoru darbiem un tāpēc ietekmē šo darbu izplatīšanu Latvijā. Tā kā šī organizācija atrodas likumiskā monopolstāvoklī, tās izvēles jautājumā par to, kā un par kādu cenu tā ļauj izmantot aizsargātus darbus, nenovēršami ietekmē gan patērētāju rīcības paradumus Latvijā, gan autortiesību īpašnieku lēmumus attiecībā uz šīs valsts tirgu.
29. Proti, Tiesa konsekventi uzskata, ka Savienības konkurences noteikumi ir piemērojami kolektīvā pārvaldījuma organizāciju darbībai, kas izpaužas kā muzikālo darbu izmantošanas licenču izsniegšana, lai arī šīs darbības veiktas tikai vienas dalībvalsts robežās (19).
30. Šajā ziņā nav nekādas nozīmes lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu minētajam faktam, ka 2013. gadā Vispārējā tiesa (20) daļēji atcēla Komisijas lēmumu (turpmāk tekstā – “CISAC lēmums”) (21), kas bija pieņemts procedūrā saskaņā ar LESD 101. pantu un adresēts 24 kolektīvā pārvaldījuma organizācijām (ieskaitot AKKA/LAA). CISAC lēmumu Vispārējā tiesa atcēla, pamatojoties uz to, ka Komisija juridiski pietiekami nebija pierādījusi kolektīvā pārvaldījuma organizāciju saskaņotas darbības esamību. Šajos Vispārējās tiesas spriedumos nekas nav teikts par to, vai kolektīvā pārvaldījuma organizāciju rīcība varbūtēji ietekmēja tirdzniecību starp dalībvalstīm.
31. Tāpēc ir jāsecina, ka kolektīvā pārvaldījuma organizācijas, kurai nākas iekasēt atlīdzību arī par ārvalstu autoru darbiem, rīcība var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm LESD 102. panta izpratnē pat tad, ja tā notiek tikai vienā dalībvalstī.
C. Par otro prejudiciālo jautājumu
32. Otrajā jautājumā iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai tādā situācijā kā pamatlietā esošā ir pareizi un pietiekami, ka valsts konkurences iestāde veic attiecīgajā valsts tirgū esošo tarifu salīdzināšanu ar tarifiem kaimiņtirgos.
33. Šis otrais jautājums – gluži tāpat kā trešais, ceturtais un piektais jautājums – attiecas uz iepriekš 17.–19. punktā minētās analīzes pirmo posmu: noskaidrošanu, vai cena, ko attiecīgajā tirgū dominējošā stāvoklī esošais uzņēmums faktiski iekasē, ir pārmērīga attiecībā pret etaloncenu, kas, kā atcerēsimies, ir cena, ko šis uzņēmums būtu hipotētiski iekasējis, ja šajā tirgū būtu bijusi konkurence.
34. Skaidrs, ka šis otrais jautājums skar pašu šajā tiesvedībā vaicātā būtību, jo Tiesai tiek lūgts izskaidrot, kādas metodes un kritēriji konkurences iestādēm ir jāpiemēro, lai noskaidrotu etaloncenu. Pirms šā aspekta sīkākas iztirzāšanas vēlreiz vēlos atgādināt, ka pamatlieta ir par apgalvoti netaisnīgām cenām likumiska monopola situācijā.
1. Vispārīgas piezīmes
35. Kā jau paskaidroju iepriekš 18. un 19. punktā, Tiesa ir atstājusi gan Savienības, gan dalībvalstu konkurences iestādēm zināmu rīcības brīvību jautājumā par to, pēc kādas metodoloģijas nosakāma pārmērīga cena. Turpinājumā izklāstīšu iemeslus, kāpēc, manuprāt, šī pieeja ir visnotaļ saprātīga.
a) Vienas vienīgas metodes jeb mērauklas neesamība
36. Var droši apgalvot, ka pašreizējā juridiskās un ekonomiskās domas attīstības posmā nav nekādas ekonomiskajā literatūrā vai tiesību sistēmās šajā ziņā vispāratzītas vienotas metodes, mērauklas vai kritēriju kopuma. Dažādi autori, kā arī juristi un ekonomisti šajā nolūkā ir piedāvājuši analīzes metožu virkni (kā arī dažādus kritērijus, mērauklas vai “filtrus”). Tomēr patiesībā katrā no šīm metodēm atklājas kāds tai piemītošs trūkums.
37. Pirmkārt, neviena no šīm metodēm nav izmantojama visos gadījumos, jo to piemērotība (un dažkārt pati iespēja tās vispār piemērot) ir ļoti atkarīga no katra gadījuma īpatnībām. Kaut vai, piemēram, pašizmaksas salīdzinājums ar cenu ir visnotaļ bezjēdzīgs tādu nemateriālu preču kā pamatlietā esošo – ar autortiesībām aizsargāto muzikālo darbu – gadījumā.
38. Otrkārt, etaloncenas aprēķināšanas darbībām vajadzīgā informācija var iztrūkt vai izrādīties nepilnīga vai arī tās ticamība var būt strīdīga. Piemēram, izmaksu identificēšana un to piesaistīšana konkrētam produktam ir ļoti sarežģīta vairumā komercdarbību un daudziem uzņēmumiem (22). Peļņas maržu aprēķins tātad ir samērā nedroša nodarbe. Jāpatur prātā, ka grāmatvedības uzskaites normas un likmes dažādās nozarēs vai valstīs var būt atšķirīgas tiesību normu vai grāmatvedības paražu atšķirīguma dēļ, turklāt tās ne vienmēr atspoguļo vajadzīgos ekonomiskos jēdzienus (23).
39. Treškārt, riskanta ir arī cenu salīdzināšana dažādos ģeogrāfiskajos tirgos, starp konkurentiem un/vai laikposmiem. Tirgi retumis ir tik viendabīgi, ka jēgpilnu salīdzinājumu var veikt uzreiz un automātiski. Tirgū vai tirgos rodamajiem salīdzināmajiem datiem var nākties veikt virkni “pielāgojumu”, pirms tie kļūst izmantojami, lai noskaidrotu etaloncenu.
40. Vispirms jau ģeogrāfisko salīdzinājumu gadījumā tādi elementi kā kaut vai, piemēram, iekšzemes nodokļi, valsts darba tirgus īpatnības un pašmāju patērētāju preferences var ievērojami ietekmēt attiecīgo preču vai pakalpojumu cenas (24). Savukārt, veicot salīdzināšanu starp konkurentiem, būtu jāpatur prātā, ka cenu atšķirības var vienkārši atspoguļot dažādu kvalitāti: dārgāks produkts var objektīvi būt (vai arī tikai uzskatīts par) augstākas kvalitātes produkts.
41. Visbeidzot, veicot salīdzinājumu laikā, jāapzinās, ka faktori, kas iespējami ietekmē produkta vai pakalpojuma galīgo cenu, tirgū var visnotaļ ātri mainīties. Šie faktori var būt saistīti ar leģitīmām komercdarbības stratēģijām (piemēram, uzņēmums var nolemt mēģināt apgūt jaunu tirgu un kādu laiku piemērot ļoti zemu cenu, tādējādi akceptējot, ka peļņa ir minimāla), pašizmaksas paaugstināšanos (vai nu tādu ārēju faktoru kā vietējie nodokļi vai kreditēšanās izmaksu izmaiņu dēļ, vai paša uzņēmuma reklāmas kampaņu vai pētniecības un attīstības sakarā pieņemtu lēmumu dēļ) vai pat patērētāju preferenču izmaiņu dēļ (piemēram, izmaiņas tajā, kā klienti uztver kādu produktu, reaģējot uz jaunām tirgošanas stratēģijām). Visi šie faktori var izraisīt (parasti leģitīmas) straujas un ievērojamas cenu izmaiņas.
42. Šo ierobežojumu dēļ konkurences iestādes un ekonomisti vispārīgi atzīst, ka etaloncenas noskaidrošanā iespējami pārmērīgu cenu gadījumā ir ļoti liels risks izdarīt I tipa kļūdas (jeb kļūdainie pozitīvi: cena tiek kļūdaini uzskatīta par konkurences cenu pārsniedzošu) un II tipa kļūdas (jeb kļūdainie negatīvi: cena tiek kļūdaini uzskatīta par konkurences cenu nepārsniedzošu) (25).
b) Dažādu metožu kombinēšana
43. Tādējādi, ņemot vērā, ka nav universālas mērauklas un visām esošajām metodēm piemīt kādi ierobežojumi, manuprāt, ārkārtīgi svarīgi, ka tālab, lai novērstu (vai, precīzāk sakot, līdz minimumam samazinātu) kļūdu risku, konkurences iestādēm būtu jācenšas katru gadījumu izvērtēt, kombinējot vairākas metodes, starp kurām ir autoritatīvā ekonomiskā doktrīnā atzītās metodes, kas šķiet piemērotas un pieejamas konkrētajai situācijai. Man šķiet, ka šim mērķim var kalpot Tiesas judikatūrā (un iepriekš 18. un 19. punktā) izklāstītās metodes (26).
44. Patiesībā vairāku metožu kombinēšana ir pieeja, ko izmanto daudzas konkurences iestādes visā pasaulē: piemēram, Apvienotās Karalistes Office of Fair Trading (OFT) tā ir rīkojusies lietā Napp (27). Tā ir arī saskanīga ar ieteikumiem, kas pausti starptautiskos šo iestāžu forumos (28), kā arī mūsdienu ekonomiskajā literatūrā (29).
45. Tiesa, ka šī pieeja ir tikusi kritizēta tāpēc, ka vairāku neprecīzu metodoloģiju izmantošana, pat ja ar tām iegūti savstarpēji saskanīgi rezultāti, var arī neizraisīt ticamāku secinājumu (30). Vienas metodes trūkumi nebūt nav novēršami, izmantojot kādu citu, vienlīdz vāju metodi. Tomēr, ja metodes tiek izmantotas neatkarīgi viena no otras, kādai vienai no tām piemītošie trūkumi neietekmēs rezultātus, kas iegūti, izmantojot citas metodes. Tādējādi, ja vien izmantotās metodoloģijas pašas par sevi nav kļūdainas un visas tiek izmantotas stingri un objektīvi, rezultātu konverģence var tikt uzskatīta par etaloncenas rādītāju attiecīgajā gadījumā.
c) Papildu rādītāji
46. Tomēr var būt arī gadījumi, kad pieejama vai piemērota var izrādīties tikai kāda viena no šīm etaloncenas noskaidrošanas metodēm. Šajos gadījumos, manuprāt, ir ārkārtīgi svarīgi, lai iestāde ņemtu vērā citus rādītājus, kas iespējami apstiprina vai gluži pretēji – liek apšaubīt šīs metodes rezultātus.
47. Būtiski, manuprāt, ir šādi rādītāji.
48. Pirmkārt, cenu nav viegli paaugstināt ievērojami virs konkurences līmeņa, ja tirgus nav aizsargāts ar augstiem šķēršļiem ienākšanai vai darbības izvēršanai. Pretējā gadījumā, kā minēts iepriekš, tirgum principā būtu jāspēj pašregulēties īsā vai vidējā termiņā: augstām cenām parasti būtu jāpiesaista jaunpienācēji vai jāmudina esošie konkurenti izvērst darbību. Tieši tāpēc – kā teikts šo secinājumu sākumā – esmu pārliecināts, ka netaisnīgas cenas LESD 102. panta izpratnē var pastāvēt tikai regulētos tirgos, kuros valsts iestādes īsteno kāda veida kontroli pār piedāvājuma spēkiem un līdz ar to brīvas un atvērtas konkurences iespējas tiek sašaurinātas. Skaidrs, ka jo augstāki un ilgstošāki ir likumdevēja radītie šķēršļi, jo lielākas iespējas dominējošā stāvoklī esošam uzņēmumam ir īstenot ietekmi tirgū.
49. Otrkārt, ir krietni mazākas iespējas, ka konkurences cenu ievērojami pārsniedzoša cena parādīsies tirgos, kuros ir nozares regulators, kura uzdevums ir tostarp noteikt vai kontrolēt šajā nozarē darbojošos uzņēmumu cenas. Nozares iestādes ir acīmredzami sagatavotākas nekā konkurences iestādes pārraudzīt cenas un vajadzības gadījumā rīkoties, lai izlabotu iespējamu ļaunprātīgu izmantošanu (31). Tāpēc varētu šķist, ka konkurences pārkāpumi šajās situācijās pārsvarā aprobežotos ar kļūdu gadījumiem vai vispārīgāk ar regulatīvajām kļūdām:gadījumiem, kad nozares iestādei būtu vajadzējis iejaukties, bet tā kļūdaini to nav izdarījusi.
50. Treškārt, uzņēmumam ar ietekmi tirgū acīmredzami ir grūtāk gūt labumu no sava stāvokļa darījumos ar ietekmīgiem pircējiem. Piemēram, ar autortiesībām aizsargāto muzikālo darbu izmantošanas licenču gadījumā mazo veikaliņu kaulēšanās spēja iespējami atšķiras no starptautisku platformu (kā, piemēram, Spotify) vai lielu un sarežģītu uzņēmumu grupu (kā, piemēram, Holivudas milži jeb Hollywood majors) pozīcijas. Proti, uzņēmuma (vai uzņēmumu grupas) lielums un finansiālā jauda var būt ļoti no svara sarunās. Tomēr šajā kontekstā ļoti svarīga nozīme var būt arī tam, cik lielā mērā licencētie produkti ir svarīgi (vai pat nepieciešami) kā izejmateriāls klientu komercdarbībai.
51. Skaidrs, ka atkarībā no katras lietas specifiskajiem apstākļiem būtiski var izrādīties arī citi faktori.
d) Brīdinājuma piezīme
52. Noslēdzot šo tēmu, šķiet svarīgi izklāstīt divas piezīmes. Pirmkārt, vēlos atgādināt, ka Savienības konkurences noteikumu pārkāpums ir jāpierāda konkurences iestādei (32). Otrkārt, judikatūras atziņa ir tāda, ka uz uzņēmumiem, par kuriem tiek veikta izmeklēšana saistībā ar iespējamiem Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem, attiecas tāds princips kā nevainīguma prezumpcija (33).
53. No tā, manuprāt, izriet, ka ticamu datu trūkums vai etaloncenas aprēķinā (vai tā apstiprināšanā) ietilpstošo darbību sarežģītība nav attaisnojums tam, ka konkurences iestāde veic nepilnīgu, virspusēju vai apšaubāmu analīzi. Citiem vārdiem sakot, grūtības, ar kurām iestāde sastopas, veicot izvērtējumu, nevar nākt par ļaunu uzņēmumam, attiecībā uz kuru tiek veikta izmeklēšana.
54. Neraugoties uz konkrētās lietas specifisko situāciju, izmantotajai metodei vai metodēm un citiem izvērtētajiem rādītājiem ir jānodrošina iestāde ar pietiekami pilnīgu un uzticamu elementu kopumu, kas norāda vienā un tajā pašā virzienā: atšķirības (34) esamība starp (hipotētisko) etaloncenu un dominējošā stāvoklī esošā uzņēmuma piemēroto (faktisko) cenu.
55. Šajā kontekstā izvērtēšu pamatlietas specifiskos aspektus.
2. Izskatāmā lieta
56. Apstrīdētajā lēmumā Konkurences padome nolēma salīdzināt AKKA/LAA tarifus ar tarifiem, ko nosaka tai līdzīgas organizācijas, kas darbojas citos ģeogrāfiskajos tirgos. Iesniedzējtiesa vaicā, vai šī metode izskatāmajā lietā bija piemērota un pietiekama.
a) Metodes piemērotība
57. Kā norādīts iepriekš 19. un 23. punktā, ģeogrāfiskā salīdzinājuma metodi Tiesa principā ir atzinusi par derīgu. Turklāt tā ir tikusi apstiprināta lietās tieši par kolektīvā pārvaldījuma organizāciju rīcību.
58. Tāpēc piekrītu Vācijas, Spānijas, Latvijas un Nīderlandes valdībām un Komisijai, ka vienam un tam pašam pakalpojumam dažādu organizāciju dažādās dalībvalstīs noteikto cenu ģeogrāfiskais salīdzinājums var tādā situācija kā pamatlietā aplūkotā (35) būt piemērota metode, kā noskaidrojama etaloncena LESD 102. panta piemērošanas vajadzībām.
59. Protams, tā tas ir tikai tad, ja iestāde šo metodi ir piemērojusi pareizi.
b) Metodes pareizība
60. Spriest par to, vai kāda metode konkrētajā lietā ir tikusi piemērota pareizi, protams, principā ir kompetentās dalībvalsts tiesas ziņā. Tomēr Tiesa pēc iespējas var šīs tiesas konsultēt, lai LESD 102. pantu tās varētu interpretēt un piemērot pareizi un konsekventi.
61. Šajā ziņā uzskatu, ka iestādei būtu, pirmkārt, jāizraugās salīdzināmās dalībvalstis atbilstoši objektīviem, piemērotiem un pārbaudāmiem kritērijiem.
62. Pēc iesniedzējtiesas teiktā, Konkurences padome esot izvēlējusies kaimiņvalstis Lietuvu un Igauniju, jo patēriņa paradumu, tautsaimniecības un iedzīvotāju labklājības (iekšzemes kopprodukta) ziņā tās ir samērā līdzīgas Latvijai un tām ir arī kopīgs kultūrvēsturiskais mantojums.
63. Pretēji AKKA/LAA viedoklim uzskatu šos kritērijus par objektīviem un pārbaudāmiem. Turklāt tie ir atbilstīgi, jo ar tiem ir domāts nodrošināt, ka tirgi ir viendabīgi gan pieprasījuma, gan piedāvājuma ziņā. Proti, šajā kontekstā ir ārkārtīgi svarīgi ņemt vērā šādus divus faktorus, kas, manuprāt, varētu ietekmēt AKKA/LAA sniegtā pakalpojuma ekonomisko vērtību: i) AKKA/LAA klientu spēja un griba maksāt par saņemto pakalpojumu un ii) ekonomiskais labums, ko AKKA/LAA klienti var gūt no šā pakalpojuma, kad tie savukārt veic preču vai pakalpojumu piegādi saviem klientiem.
64. Tomēr iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai apgalvotās līdzības starp Latviju, no vienas puses, un Lietuvu un Igauniju, no otras, ir reālas un patiesi izmantojamas Konkurences padomes veiktajā analīzē.
65. Ir svarīgi, lai minētā tiesa arī pārliecinātos, ka Konkurences padomes izmantotajiem kritērijiem neatbilst neviena cita dalībvalsts, lai arī tā nebūtu kaimiņvalsts (36). Citiem vārdiem sakot, kā apgalvo Vācijas valdība, Augstākajai tiesai ir arīdzan jāpārbauda, vai Konkurences padome nav izslēgusi kādas valstis patvaļīgi vai, vēl ļaunāk, tāpēc, ka to dati bija ne visai “izdevīgi” tās argumentācijai.
66. Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, ka Konkurences padome lēmumā arī esot ilustratīvi aplūkojusi tarifus, kas tiek piemēroti citās dalībvalstīs (gan atsevišķi, gan lai aprēķinātu Savienības vidējo rādītāju), ņemot vērā PPP indeksu, kas izteikts no iekšzemes kopprodukta. Šīs analīzes rezultāti šķiet apstiprinām secinājumus, kas izdarīti, izvērtējot Lietuvas un Igaunijas tirgus.
67. Šī ar Latvijas tirgu salīdzināto valstu loka “paplašināšana” ir ārkārtīgi svarīga. Salīdzinājums ar tikai divām valstīm, lai cik viendabīgas ar Latviju tās arī būtu, var arī nedot ticamus rezultātus. Proti, kā norāda AKKA/LAA, jebkurš netipisks faktors, kas varētu pastāvēt kādā no šiem abiem tirgiem, ļoti zīmīgi ietekmētu konkurences iestādes veiktos aprēķinus. Manuprāt, salīdzinājumam izmantoto valstu etalonam jābūt pēc iespējas plašākam (37).
68. Līdz ar to jāņem vērā ikviena būtiska atšķirība starp attiecīgo dalībvalsti un pārējām salīdzinājumam izraudzītajām dalībvalstīm. Proti, kā minēts iepriekš, Tiesa ir skaidri noteikusi, ka salīdzinājums starp valstīm ir iespējams, ja tas tiek darīts uz viendabīga pamata. Tādējādi iesniedzējtiesai būtu jāpārbauda, vai ir veikti vajadzīgie pielāgojumi, lai ņemtu vērā dažādās valstīs esošās atšķirības.
c) Metodes pietiekamība
69. Pēdējais aspekts, kas jāiztirzā, lai varētu atbildēt iesniedzējtiesai, ir tas, vai Konkurences padomes izmantotā ģeogrāfiskā salīdzinājuma metode bija pietiekama, lai noskaidrotu etaloncenu.
70. Arī par to lemt principā ir dalībvalsts tiesas ziņā. Tomēr, konsultējot iesniedzējtiesu, vēlētos izklāstīt turpmāko.
71. Iesniedzējtiesai vispirms būtu jāpārbauda, vai etaloncenas noskaidrošanai varēja tikt izmantotas vēl kādas alternatīvas metodes līdztekus ģeogrāfiskajam salīdzinājumam. Ja vien dalībvalsts tiesa nekonstatē citādi, man šķiet visnotaļ iespējams, ka citas metodes nebija vai nu pieejamas, vai piemērotas.
72. Pirmkārt, pašizmaksas un cenas analīzi, šķiet, nav iespējams veikt situācijā, par kuru bija apstrīdētais lēmums (kādas ir muzikālā darba komponēšanas izmaksas?)(38)
73. omēr šajā kontekstā jāteic, ka rosina veida nalīzi, kas k oncentrējas uz , ko ļ aktiski saņem licencēto darbu iroti, Savienības tiesību normas ir tieši par , kas em ir jāsaņem ar viņu darbu izmantošanu.
74. Direktīvas 92/100/EEK (39) 8. panta 2. punktā, piemēram, ir noteikts, ka lietotājiem ir jāmaksā autortiesību subjektiem “taisnīga atlīdzība”, ja komerciāliem mērķiem publicētu fonogrammu vai šādas fonogrammas atveidojumu izmanto apraidei bezvadu sistēmā vai publiskošanai. jēdzienu r interpretējusi kā tādu, kas nodrošina “pienācīgu līdzsvaru starp izpildītāju un producentu interesēm, saņemot atlīdzību par noteiktu skaņu ierakstu pārraidi, un trešo personu interesēm pārraidīt skaņu ierakstus atbilstoši saprātīgiem noteikumiem”. Tiesa arī ir norādījusi, ka atlīdzības taisnīgums “ir jānovērtē tostarp, ņemot vērā šā lietojuma vērtību tirdzniecībā” (40).
75. Turklāt Direktīvas 2014/26/ES (41) 16. panta 2. punktā, kas attiecas uz mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizāciju veikto licencēšanu, ir noteikts, ka “tiesību subjekti saņem atbilstīgu atlīdzību par viņu tiesību izmantošanu” (42).iemērojama tik un tā var būt nozīme, jo stīga ķiet ēdzienamv,iiek maksāta eb atbilstīga a
76. Nīderlandes valdības pieeja ir visai pievilcīga: ja netaisnīgas cenas ir tās, kas pārmērīgi ekspluatē klientus dominējošā stāvoklī esošo uzņēmumu labā, var būt loģiski uzskatīt, ka tarifi, kuros nav ievērots taisnīgs līdzsvars starp autortiesību subjektu un klientu interesēm, iespējami ir pretrunā LESD 102. pantam. Tiesas pieeja spriedumā Kanal 5,šķiet, zināmā mērā pamato šo nostāju (43).
77. Tomēr šaubos par to, vai normatīvie ietvari, kas paredzēti Direktīvās 92/100 un 2014/26, no vienas puses, un LESD 102. pantā, no otras puses, pilnībā pārklājas: tiem ir atšķirīgi mērķi un atšķirīgs loģiskais pamats. Direktīvās tika tostarp iecerēts nodrošināt, ka autori un izpildītāji saņem adekvātus ienākumus kā pamatu turpmākai mākslinieciskai jaunradei (44). Turpretim LESD 102. pantā ir iecerēts nodrošināt, ka dominējošā stāvoklī esošie uzņēmumi (ieskaitot kolektīvā pārvaldījuma organizācijas) ļaunprātīgi neizmanto savu ietekmi tirgū.
78. Lai kā arī būtu, neesmu pārliecināts, vai tādi jēdzieni kā “taisnīga” vai “atbilstīga” atlīdzība varētu lieti noderēt konkurences iestādei. Tie man šķiet tikpat nenoteikti kā jēdzieni “pārmērīgas” vai “netaisnīgas” cenas.
79. Otrkārt, tā kā AKKA/LAA ir likumiska monopoliste, nav salīdzināšanai izmantojamu līdzīgu pakalpojumu, ko Latvijā sniegtu konkurējoši uzņēmumi. AKKA/LAA arī nedarbojas ārpus Latvijas. Savukārt par AKKA/LAA dažādos laikposmos piemēroto tarifu salīdzinājumiem ir jāsaka, ka nav skaidrs, vai tie būtu spējuši būt par noderīgiem atsauces punktiem, jo arī agrākos tarifus Konkurences padome jau bija atzinusi par pārmērīgi augstiem.
80. Tomēr iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai bija pieejamas un piemērotas arī kādas citas etaloncenas noskaidrošanas metodes, kas teorētiski varēja būt izmantotas apvienojumā ar salīdzinājumu ar dažādām dalībvalstīm. Iesniedzējtiesai arīdzan jāpārbauda, vai jautājumā par etalontarifiem Konkurences padomes gūtos rezultātus ir apstiprinājuši papildu rādītāji.
3. Atbilde uz otro jautājumu
81. Ievērojot iepriekš minēto, ierosinu Tiesai uz otro jautājumu atbildēt šādi: tādā situācijā kā pamatlietā esošā principā ir pareizi attiecīgā tirgus tarifus salīdzināt ar citos tirgos esošajiem tarifiem. Tomēr dalībvalsts tiesai, ņemot vērā visus būtiskos apstākļus, ir jāpārbauda, vai šis salīdzinājums, pirmkārt, ir veikts pareizi un, otrkārt, ir pietiekams.
D. Par trešo prejudiciālo jautājumu
82. Trešajā jautājumā iesniedzējtiesa vaicā, vai dažādu kolektīvā pārvaldījuma organizāciju piemēroto tarifu salīdzināšanā ir pareizi un pietiekami izmantot PPP indeksu.
83. Iesniedzējtiesa paskaidro, ka, salīdzinot AKKA/LAA Latvijā piemērotos tarifus ar 19 citās dalībvalstīs (proti, citās dalībvalstīs, nevis kaimiņvalstīs) piemērotajiem tarifiem, Konkurences padome izmantoja PPP indeksu, lai šos tarifus “koriģētu”.
84. Uzreiz vēlos vēlreiz atgādināt, ka spriedumos Tournier un Lucazeau Tiesa nosprieda, ka tarifu ģeogrāfisks salīdzinājums var būt iespējams, ja vien tas ir veikts “uz viendabīga pamata” (45). Manuprāt, salīdzinājuma viendabīgumam ir vajadzīgs, ne tikai lai attiecīgās preces un pakalpojumi būtu vienādi vai ļoti līdzīgi, bet arī lai kopumā līdzīgs būtu arī ekonomiskais konteksts, kādā šīs preces un pakalpojumi tiek piegādāti.
85. Tomēr nav apstrīdams, ka Savienībā ir ievērojamas atšķirības cenu līmeņos, kas nozīmē, ka par vienu preci vai pakalpojumu iedzīvotāji dažādās valstīs maksā atšķirīgas cenas. Pat ja šajās valstīs tiek izmantota viena un tā pati valūta, patērētāju pirktspēja var atšķirties.
86. Tāpēc, piekrītot Vācijas, Spānijas, Latvijas un Nīderlandes valdību izklāstītajiem argumentiem, arī es uzskatu, ka PPP indekss var būt noderīgs rīks, ar ko nodrošināt, ka vienu un to pašu pakalpojumu dažādas valstīs piemēroto tarifu salīdzināšana tiek veikta uz viendabīga pamata.
87. Proti, PPP indekss tiek plaši izmantots ekonomiskajos pētījumos, kurus veic tostarp tādas organizācijas kā Eurostat, ESAO vai Pasaules Banka, kad ir jāveic, piemēram, dzīves līmeņa salīdzināšana valstīs. Tālab PPP valūtas maiņas likmes tiek piemērotas, lai ekonomiskos rādītājus no valsts valūtas konvertētu mākslīgā kopīgā valūtā, kura dēvēta par pirktspējas standartu [Purchasing Power Standard (PPS)], kas izlīdzina dažādu valstu valūtu pirktspēju un ļauj veikt jēgpilnus salīdzinājumus starp valstīm. Tādējādi šīs darbības ļauj pielāgot salīdzināmos datus atbilstoši dažādās valstīs esošajiem atšķirīgajiem cenu līmeņiem.
88. AKKA/LAA un Komisija tomēr iebilst, ka šāds rīks varētu būt noderīgs tikai attiecībā uz to tarifu daļu, ko patur kolektīvā pārvaldījuma organizācija, taču nevis to tarifu daļu, kas ir autortiesību subjektu atlīdzība.
89. Es tam nepiekrītu.
90. Kolektīvā pārvaldījuma organizācijas nav vienīgās, ko skar ekonomiskā situācija valstī, kurā tā darbojas. Iedzīvotāju dzīves līmenis un pirktspēja ietekmē arī gan pašu kolektīvā pārvaldījuma organizācijas klientu (šajā gadījumā – veikalu), gan klientu, kurus tie savukārt apkalpo (šajā gadījumā – veikalu klientu), spēju un zināmā mērā arī izrādīto gatavību maksāt. Izsakoties gaužam vienkārši: ja EUR 1 kādā valstī nav līdzvērtīgs EUR 1 citā valstī, tas tā ir neatkarīgi no tā, vai šī nauda tiek izmantota, lai finansētu kolektīvā pārvaldījuma organizācijas izmaksas vai maksātu atlīdzību autoriem. Galu galā, ja analīzes pamatmērķis ir identificēt konkrēta darījuma ekonomisko vērtību, šis vērtējums var tikt veikts nevis in abstracto, bet gan noteikti ņemot vērā ekonomisko un finansiālo kontekstu, kurā šīs darījums notiek.
91. Tādējādi PPP indeksa izmantošana var būt noderīgs rīks, ar ko analizēt kolektīvā pārvaldījuma organizācijas piemērotos tarifus kopumā. Nav vajadzības izšķirt šo tarifu dažādās komponentes.
92. Tādējādi secinu, ka, ciktāl iestāde veic vairāku kolektīvā pārvaldījuma organizāciju piemēroto tarifu ģeogrāfisko salīdzinājumu, ir jāņem vērā valstu, kurās šīs kolektīvā pārvaldījuma organizācijas darbojas, atšķirīgās ekonomiskās situācijas. PPP indeksa izmantošana man šķiet šim mērķim piemērots rīks.
93. Taču tas, vai šis rīks ir pietiekams, ir atkarīgs no tā, vai ir ņemti vērā arī citi preces vai pakalpojuma galīgo cenu konkrētajā valstī iespējami ietekmējoši faktori. Proti, var būt citi, tostarp nemakroekonomiski, faktori, kas var ietekmēt valstī esošā pieprasījuma struktūru. Konkrēti tādā lietā kā pamatlieta man šķiet, ka šajā ziņā būtiski ir, vai un cik lielā mērā kolektīvā pārvaldījuma organizācijas klienti (piemēram, veikali) attiecīgajā valstī spēj kāpināt savu komercdarbību, publiski atskaņojot mūziku savās telpās.
94. Katrā ziņā šie faktori var tikt izvērtēti arī Tiesas judikatūrā noteiktās juridiskās analīzes otrajā posmā. Tāpēc šo aspektu iztirzāšu, izvērtējot sesto prejudiciālo jautājumu.
95. Ņemot vērā iepriekš minēto, uz trešo prejudiciālo jautājumu būtu jāatbild, ka PPP indeksa izmantošana dažādu kolektīvā pārvaldījuma organizāciju piemēroto tarifu salīdzināšanā var būt piemērota. Tas, vai šis rīks ir pietiekams, ir atkarīgs no tā, vai ir ņemti vērā arī citi preces vai pakalpojuma galīgo cenu konkrētajā valstī iespējami ietekmējoši faktori.
E. Par ceturto prejudiciālo jautājumu
96. Ceturtajā jautājumā iesniedzējtiesa vaicā, vai tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā dažādu kolektīvā pārvaldījuma organizāciju piemēroto tarifu salīdzināšana ir veicama attiecībā vai nu uz katru atsevišķo tirgus segmentu, vai tarifu vidējo līmeni.
97. Atbilde uz šo jautājumu, manuprāt, ir visnotaļ vienkārša.
98. Tas, vai ar kāda viena vai vairāku uzņēmumu rīcību tiek pārkāpts LESD 101. vai 102. pants, ir noskaidrojams, aplūkojot konkrēto tirgu.
99. Tādējādi, pieņemot, ka katrs atsevišķais tirgus segments (proti, lietotāju kategorija, kas noteikta atkarībā no komerciāli izmantotās platības) ir konkrētais produkta tirgus LESD 102. panta izpratnē – kas gan jāpārbauda iesniedzējtiesai –, dažādu kolektīvā pārvaldījuma organizāciju piemēroto tarifu salīdzināšana ir veicama attiecībā uz katru atsevišķo tirgus segmentu.
F. Par piekto prejudiciālo jautājumu
100. Piektajā jautājumā iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, kādos apstākļos cenas atšķirības var tikt uzskatītas par pārmērīgām LESD 102. panta otrās daļas a) punkta izpratnē.
101. Vispirms jāatgādina netaisnīgu cenu ļaunprātīgas izmantošanas ekonomiski loģiskais pamatojums: kad dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums piemēro cenas, kas ir virs konkurences līmeņiem, rodas neefektīvs resursu sadalījums un mazinās patērētāju labklājība (viena labklājības daļa pāriet dominējošā stāvoklī esošajai sabiedrībai, savukārt otra vienkārši zūd). Tāpēc no teorētiskā viedokļa konkurences iestāžu iejaukšanos attaisnotu jebkura atkāpe no konkurences cenas reglamentētā tirgū. Proti, jebkura atšķirība starp etaloncenu un faktisko cenu nozīmē kādu patērētāju labklājības zudumu, kas nebūtu radies, ja tirgū būtu valdījusi konkurence.
102. Tomēr konkurences iestādei šāda pieeja nebūtu nedz reāla, nedz vēlama.
103. Pirmkārt, kā paskaidrots iepriekš 36.–42. punktā, etaloncenas aprēķins ir visnotaļ sarežģīta un nedroša nodarbe. Ja konkurences iestādei būtu jāiejaucas attiecībā uz ikvienu atšķirību – lai cik arī maza tā būtu –,starp abām šīm cenām, kļūdaino pozitīvu risks gluži vienkārši būtu pārāk liels. Tas ir problemātiski ne tikai tāpēc, ka atbildīgajam uzņēmumam varētu tikt uzlikts liels naudas sods, bet arī tāpēc, ka varētu tikt aizliegta neitrāla vai konkurenci iespējami sekmējoša rīcība. Šajā ziņā ir pareizi apgalvots, ka I tipa kļūdas konkurences lēmumos par vienpusējām rīcībām visai sabiedrībai izmaksā daudz dārgāk nekā II tipa kļūdas: “ekonomiskā sistēma krietni vieglāk izlabo monopolus nekā tiesu kļūdas [..]. Prakse, kas reiz tikusi nopelta, visnotaļ, iespējams, arī paliks nopelta, pat ja tā dod labumu. Savukārt nepamatoti attaisnotu monopolisko praksi galu galā pieveiks konkurence, jo monopolista augstākās cenas piesaista sāncensību” (46).
104. Otrkārt, ir arī jāatzīst, ka šo grūtību un neskaidrību dēļ dominējošā stāvoklī esošam uzņēmumam var būt grūti ar pietiekamu varbūtības pakāpi prognozēt, kur leģitīma konkurences cena robežojas ar aizliegtu pārmērīgu cenu. Tāpēc tiesiskās noteiktības iemeslu dēļ šis slieksnis nevar tikt noteikts pārlieku tuvu etaloncenai.
105. Treškārt, strikta pieeja liktu konkurences iestādēm būtībā kļūt par cenu regulatoriem, kam nāktos nepārtraukti pārraudzīt (potenciāli visus) reglamentētos tirgus un tajos iejaukties.Skaidrs, ka atšķirībā no nozares iestādēm konkurences iestādēm nav nedz tam vajadzīgo resursu, nedz lietpratības (47). Turklāt patērētāju labklājības zudums dažkārt var būt niecīgs un neattaisnot valsts iestāžu sarežģītu, laikietilpīgu un dārgu iejaukšanos. Proti, tas, kā patērētāji reaģē uz cenu pieaugumu, ļoti atšķiras katrā tirgū, un pacelt cenas neatkarīgi no saviem klientiem nevar pat monopolists (48). Tādējādi apmērs, kādā augstas cenas kaitē patērētāju labklājībai, var būt mainīgs.
106. Tieši tāpēc atbilstoši nostājai, kādu ieņem gan Savienības, gan dalībvalstu līmeņa atbildīgās iestādes un tiesas, un ekonomiskajā doktrīnā teiktajam uzskatu, ka cena var tikt kvalificēta par pārmērīgu LESD 102. panta izpratnē tikai tad, ja izpildīti divi nosacījumi: tai ir gan ievērojami, gan pastāvīgi jāpārsniedz etaloncena.
107. Runājot par pirmo aspektu, vēlos uzsvērt, ka LESD 102. panta izpratnē par būtisku ir jāuzskata nevis ikviena cenu atšķirība, bet gan tikai lielas nobīdes. Šo pieeju ir skaidri atbalstījusi Tiesa: piemēram, spriedumos Tournier un Lucazeau Tiesa atsaucās uz maksu skalām, kas ir “manāmi augstākas” par tām, ar kurām tās ir salīdzinātas. Šis viedoklis ir arī plaši atbalstīts ekonomiskajā doktrīnā (49).
108. Savukārt par otro aspektu ir jāteic, ka tam, ka attiecīgās preces vai pakalpojuma cena ik pa laikam ir augstāka par etaloncenu, manuprāt, nav lielas nozīmes. Augstu cenu laikposmu mija ar zemu cenu laikposmiem ekonomiskajā doktrīnā tiek uzskatīta par “savienojamu ar labi ieeļļotu konkurences tirgu” (50). Tādējādi cena, kas nemitīgi mainās un tikai laiku pa laikam pārsniedz konkurences līmeņus, manuprāt, nevar likt nopietni nobažīties par konkurenci. Tikai tad, ja cena paliek (vai periodiski ir) virs etaloncenas ilgu laiku, tā iespējami var būt ļaunprātīga LESD 102. panta izpratnē. Atbalsts šai pieejai ir rodams spriedumā General Motors (51).
109. Viss iepriekš minētais liek vaicāt, cik lielai un cik pastāvīgai jābūt šai atšķirībai, lai būtu pamats iejaukties saskaņā ar LESD 102. pantu?
110. Uz to nebūt nav viegli atbildēt. Esošajā Tiesas judikatūrā šajā jautājumā nav visai skaidru norāžu. Skaidri modeļi nav rodami arī nedz valsts iestāžu praksē, nedz ekonomiskajā literatūrā (52).
111. Tas nebūt neizbrīna. Proti, kā apgalvo Vācijas valdība un Komisija, konkrētas robežvērtības, kas būtu piemērojamas visos apstākļos, nav iespējams noteikt a priori un in abstracto. Konkrētā cenu atšķirība var būt LESD 102. panta izpratnē vairāk vai mazāk ievērojama atkarībā no attiecīgās preces vai pakalpojuma un tirgum raksturīgajām īpašībām.
112. Šajā ziņā vēlos tikai piebilst vēl divus apsvērumus. Pirmkārt, iestādei būtu jāiejaucas saskaņā ar LESD 102. pantu tikai tad, ja tā ir pārliecināta, ka neatkarīgi no ierobežojumiem un neskaidrībām, kas apvij etaloncenas aprēķinu, atšķirība starp šo cenu un faktisko cenu ir tik liela, ka nav gandrīz nekādu šaubu par šīs faktiskās cenas ļaunprātīgumu. Otrkārt, jo lielāka ir atšķirība starp etaloncenu un faktisko cenu un jo ilgāks ir laikposms, kurā šī augstā cena tiek piemērota, jo vieglāk iestādei būtu izpildīt savu pierādīšanas pienākumu (53).
113. Tāpēc uz piekto prejudiciālo jautājumu ir jāatbild šādi: par pretrunā LESD 102. pantam esošām ir uzskatāmas tikai tās cenas, kas ievērojami un pastāvīgi pārsniedz etaloncenu.
G. Par sesto prejudiciālo jautājumu
114. Sestajā jautājumā iesniedzējtiesa vaicā, kā kolektīvā pārvaldījuma organizācija var pierādīt piemēroto tarifu taisnīgumu.
115. Būtībā šis jautājums mudina Tiesu sīkāk paskaidrot LESD 102. panta otrās daļas a) punktā prasītās juridiskās analīzes otro posmu.
116. Kā teikts iepriekš, ar to, ka faktiskā cena pat būtiski pārsniedz etaloncenu, vēl nav pietiekami, lai šo cenu automātiski uzskatītu par netaisnīgu LESD 102. panta izpratnē vai katrā ziņā attaisnotu iejaukšanos saskaņā ar šo tiesību normu.
117. Augstas cenas parasti nav ļaunprātīgas pašas par sevi. Gluži otrādi, tām ir svarīga loma konkurences procesā. Kā ASV Augstākā tiesa nosprieda spriedumā Trinko: “pati [..] monopolisku cenu noteikšana ne tikai nav nelikumīga; tā ir brīvā tirgus sistēmas svarīgs elements. Iespēja noteikt monopoliskas cenas – vismaz īslaicīgi – ir tas, kas vispār jau pirmām kārtām piesaista “komercprātus”; tas mudina uz riskēšanu, no kuras savukārt izriet novatoriskums un ekonomiskā augšupeja. Lai saglabātu pamudinājumu uz novatorismu, monopoltiesību paturēšana netiks uzskatīta par nelikumīgu, ja vien to nepavada konkurenci ierobežojoša rīcība” (54).
118. Tādējādi šajā analīzes otrajā posmā uzmanība galvenokārt pievēršama dominējošā stāvoklī esošā uzņēmuma rīcībai un tā ekonomiskajai motivācijai. Konkrēti, ļoti būtiski ir tā cenu noteikšanas politikas pamatā esošie objektīvie iemesli.
119. Spriedumā United Brands, kā arīturpmākajā judikatūrā Tiesa precizēja, ka šī cena var būt netaisnīga “vai nu pati par sevi, vai salīdzinājumā ar konkurējošiem produktiem” (55).
120. Ar kādiem iemesliem ir izskaidrojami šie alternatīvie nosacījumi (56)?
1. Pati par sevi netaisnīga cena
121. Pirmais no šiem abiem nosacījumiem (pati par sevi netaisnīga cena) ir domāts gadījumiem, kad cenas netaisnīgumu iespējams noteikt bez vajadzības veikt kādu salīdzināšanu ar līdzīgiem vai konkurējošiem produktiem. Īpaši augsta cena jau pati par sevi liecina par ļaunprātību.
122. Tā var būt, piemēram, gadījumā ar cenām, kas tiek iekasētas no klientiem, tiem pretī nesaņemot nevienu preci vai pakalpojumu. Piemēram, spriedumā Merci Convenzionali Porto di Genova Tiesa par nesaderīgiem ar (pašreizējo) LESD 102. pantu atzina valsts tiesību aktus, kuros īpašas tiesības saņēmušais uzņēmums bija mudināts tostarp prasīt maksu par nepasūtītiem pakalpojumiem (57). Līdzīgi arī spriedumā Grüne Punkt Tiesa atstāja spēkā Komisijas lēmumu, kurā tā bija konstatējusi, ka dominējošā stāvoklī esošā uzņēmuma tiesības prasīt samaksu no saviem līgumpartneriem par nesniegtiem pakalpojumiem ir (pašreizējā) LESD 102. panta pārkāpums (58).
123. Var arī gadīties, ka dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums nosaka īpaši augstu cenu tāpēc, ka patiesībā tas nav ieinteresēts pārdot attiecīgo produktu vai pakalpojumu, bet gan vēlas īstenot kādu citu konkurenci ierobežojošu mērķi. Šī situācija ir vērojama lietās General Motors un British Leyland (59). Šajās lietās dominējošā stāvoklī esošie uzņēmumi (automobiļu ražotāji) bija noteikuši ļoti augstas cenas tehniskās apskates un atbilstības apliecību izsniegšanai. Iemesls tam – kā Tiesa paskaidroja spriedumos – bija tāds, ka automobiļu ražotāji vēlējās likt šķēršļus paralēlajai importēšanai Apvienotajā Karalistē, neitralizējot citviet Kopienā piemērojamo izdevīgāko cenu līmeni. Skaidrs, ka nebija nekādas loģiskas saiknes starp automobiļu ražotāju noteiktajām cenām un importētājiem sniegto pakalpojumu kvantitāti un kvalitāti.
2. Cena, kas ir netaisnīga salīdzinājumā ar konkurējošiem produktiem
124. Otrais no šiem nosacījumiem (netaisnīga cena salīdzinājumā ar konkurējošiem produktiem) bieži vien ir attiecībā uz etaloncenu veiktā izvērtējuma “pamatotības pārbaude”: iespējams, ka ir kādi faktori, kas vai nu šajā kontekstā palikuši neievēroti, vai arī apzināti atstāti bez ievērības tāpēc, ka tie nebija viegli kvantificējami finansiālā izteiksmē.
125. Proti, var būt dažnedažādi, pat iespējams leģitīmi, iemesli, kāpēc uzņēmums kādai precei vai kādam pakalpojumam nosaka cenu, kas pārsniedz to, kuru iestāde aprēķinājusi kā (hipotētisko) konkurences cenu. Tas nozīmē, ka, pat ja tirgū valdītu konkurence, dominējošā stāvoklī esošā uzņēmuma piemērotā cena varbūt joprojām neatbilstu etaloncenai, jo tā precēm vai pakalpojumiem ir augstāka ekonomiskā vērtība.
126. Šie augstākas cenas iemesli var būt saistīti tostarp ar attiecīgās preces vai pakalpojuma radīšanu un tirgošanu, bet var arī būt saistīti ar klientu pieprasījumu pēc šīs preces vai šā pakalpojuma.
127. Runājot par pirmo aspektu, jāuzsver, ka izmaksas, ar kādām dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums rada un tirgo savu attiecīgo preci vai pakalpojumu, var būt augstākas par izmaksām, kas rodas citiem uzņēmumiem, kuri nav dominējošā stāvoklī vai darbojas citos produkta vai ģeogrāfiskajos tirgos. Iestādei būtu jāņem vērā ne tikai attiecīgās preces vai pakalpojuma ražošanas tiešās un netiešās izmaksas un kapitāla izmaksas, bet arī visa veida vispārīgās izmaksas (ieskaitot, piemēram, reklāmas, pētniecības un attīstības u.tml. izmaksas) (60). Pat ja dominējošā stāvoklī esošais uzņēmums savas augstākās cenas nevar gluži vienkārši pamatot ar iespējami neefektīvu vai nerentablu izmaksu struktūru (61), šā uzņēmuma faktiskajām izmaksām šajā ziņā acīmredzami ir liela nozīme. Vairākas konkrētā uzņēmuma izmaksas var izrādīties ne uzreiz acīmredzamas vai viegli saistāmas ar kādas konkrētas preces vai pakalpojuma piegādi (piemēram, nesekmīga pētniecība un attīstība) (62), bet tik un tā nav atstājamas bez ievērības. Citāda pieeja nopietni draudētu mazināt investīcijas un novatorismu.
128. Runājot par otro aspektu, jānorāda, ka dominējošā stāvoklī esošā uzņēmuma preces vai pakalpojuma ekonomiskā vērtība, klientuprāt, var būt augstāka par etaloncenu. Arī tam var būt dažnedažādi iemesli: piemēram, attiecīgā prece vai pakalpojums var būt augstākas kvalitātes (vai arī tikt vienkārši par tādiem uzskatīti, iespējams, reklāmā vai zīmolā ieguldīto izmaksu dēļ). Klienti (vai kādi klientu kopumi) var uzskatīt par īpaši vērtīgām kādas preces vai pakalpojuma īpašības, lai arī tās nav atspoguļotas izmaksās. Šajos gadījumos klientiem nodrošinātie papildu labumi vai priekšrocības var attaisnot lielāku uzcenojumu virs izmaksām (63). Šajā kontekstā jānorāda, ka Komisijas praksē, šķiet, ir ievērota šī pieeja (64).
129. Tomēr būtu jāpiebilst, ka pamatlietā aplūkotajā situācijā pamatjautājums, šķiet, ir šāds: AKKA/LAA klientu, piemēram, veikalu vai citu tamlīdzīgu uzņēmumu pieprasījums pēc licencēm ir tieši atkarīgs no ekonomiskā labuma, ko tie var gūt no šīm licencēm. Tādējādi augstāki tarifi Latvijā varētu būt pamatoti, ja tiktu pierādīts, ka labums, ko AKKA/LAA klienti gūst no mūzikas atskaņošanas, ir lielāks nekā tas, ko tāda paša veida klienti gūst citās valstīs. Piemēram, nav izslēdzams, ka dažādo patēriņa paradumu un kultūras tradīciju dēļ veikali un citi komercuzņēmumi dažās valstīs var kāpināt savu apgrozījumu vairāk nekā citās valstīs, savās telpās publiski atskaņojot mūziku. Šādos apstākļos ir dabiski, ka kolektīvā pārvaldījuma organizācijas izsniegto licenču ekonomiskā vērtība šajās pirmajās valstīs būs augstāka nekā otrajās.
130. Atzīstu, ka šāds aspekts var nebūt viegli izpētāms. Tāpēc citi rādītāji (kā, piemēram, iedzīvotāju pirktspēja un valstu iekšzemes kopprodukts) tiek bieži izmantoti, lai noskaidrotu, vai un cik lielā mērā divas vai vairākas valstis ir salīdzināmas no ekonomiskās situācijas viedokļa.
131. Visbeidzot tikai tad, kad dominējošā stāvoklī esošā uzņēmuma piemērotajai augstajai cenai nav rodams nekāds racionāls ekonomiskais izskaidrojums, izņemot pašu spēju un gribu izmantot ietekmi tirgū, pat ja tas ir ļaunprātīgi, šī cena var tikt kvalificēta par ļaunprātīgu LESD 102. panta izpratnē.
3. Pierādīšanas pienākums
132. Pirms beidzu iztirzāt šo tēmu, uzmanību pelna vēl kas. Tiesas judikatūrā noteiktajai divposmu analīzei jautājumā par LESD 102. panta otrās daļas a) punkta pārkāpumiem ir arī procesuāls aspekts.
133. Proti, kā teikts iepriekš 23. punktā, Tiesa ir vairākkārt nospriedusi, ka tiklīdz ir konstatēts, ka cena pārsniedz etaloncenu, “attiecīgajam uzņēmumam ir jāpamato attiecīgā starpība, balstoties uz objektīvām atšķirībām” starp salīdzinātajām precēm vai pakalpojumiem (65).
134. Šī Tiesas atziņa, manuprāt, ir jāskata kopsakarā ar iedibinātas judikatūras pamatnostādni, kurā ir atzīts, ka, lai arī iestādei ir jāizpilda savs pienākums pierādīt, ka ir izpildīti visi nosacījumi tam, lai varētu konstatēt LESD 102. panta pārkāpumu (66), dominējošā stāvoklī esošajiem uzņēmumiem ir jābūt iespējai pierādīt savas rīcības objektīvu attaisnojumu (67).
135. Tādējādi, līdzko kāda iestāde ir konstatējusi, ka faktiskā cena pārsniedz etaloncenu, attiecīgā dominējošā stāvoklī esošā uzņēmuma ziņā ir iestādei visādi pēc iespējas attaisnot šo (faktiski vai šķietami) augstāko cenu.
136. Tas ir loģiski: izmeklējošajai iestādei bieži vien trūkst informācijas, kas var būt vajadzīga, lai novērtētu, vai cena, kas šķiet esam augstāka par konkurences cenu, patiesībā vienkārši neatspoguļo tās pamatā esošā darījuma lielāku augstvērtīgumu. Tā var būt informācija tostarp par dominējošā stāvoklī esošā uzņēmuma izmaksu struktūru, izcenojumu politiku, pieprasījumu struktūru konkrētajā tirgū u.tml.
137. Iestādei ir rūpīgi un objektīvi jāizvērtē attiecīgā uzņēmumā izklāstītie faktori, pirms tā lemj par cenas iespējamo netaisnīgumu.
138. Šajā lietā tas nozīmē, ka pirmām kārtām Konkurences padomei bija juridiski pietiekami jāpierāda, ka AKKA/LAA piemērotie tarifi ir ievērojami augstāki nekā konkurences cena. Tālab šai iestādei objektīvā un rūpīgā izmeklēšanā bija jāņem vērā visi būtiskie fakti, lai noskaidrotu pareizu etaloncenu.
139. Pēc tam AKKA/LAA bija jāpierāda, ka tās piemērotie tarifi ir taisnīgi, lai gan tie ir augstāki par Konkurences padomes konstatēto etaloncenu. AKKA/LAA varēja, piemēram, norādīt būtiskos faktorus, ko Konkurences padome kļūdaini nebija ievērojusi, aprēķinot etaloncenu, vai katrā ziņā pierādīt, ka tās klientiem sniegtā pakalpojuma ekonomiskā vērtība ir augstāka par citu organizāciju citās dalībvalstīs sniegto pakalpojumu vērtību.
140. Noslēgumā ierosinu uz sesto prejudiciālo jautājumu atbildēt tādējādi, ka dominējošā stāvoklī esošais uzņēmums var pierādīt piemēroto cenu taisnīgumu, pamatojoties tostarp uz to, ka tiem ir augstākas ražošanas un tirgošanas izmaksas, vai arī vispārīgāk, ka konkrētajai precei vai konkrētajam pakalpojumam ir augstāka ekonomiskā vērtība.
H. Par septīto prejudiciālo jautājumu
141. Septītajā jautājumā iesniedzējtiesa vaicā, vai, nosakot kolektīvā pārvaldījuma organizācijai par Savienības konkurences noteikumu pārkāpumu uzliekamo naudas sodu, no šīs organizācijas apgrozījuma būtu jāizslēdz autoriem maksātā atlīdzība.
142. Šajā ziņā piekrītu Spānijas valdībai un Komisijai: nesaskatu nevienu iemelsu, kāpēc autoriem maksātā atlīdzība būtu izslēdzama no apgrozījuma, no kura tiek aprēķināts kolektīvā pārvaldījuma organizācijai uzliekamais naudas sods.
143. Virknē spriedumu un vēl nesenajā spriedumā OSA (68) Tiesa ir atzinusi, ka Savienības konkurences noteikumu mērķiem kolektīvā pārvaldījuma organizācijas būtu jāuzskata par uzņēmumiem. Šo uzņēmumu “kopējais apgrozījums”, kas ir minēts tostarp Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā un Komisijas pamatnostādnēs (69), ietver tarifu daļu, kas atbilst autoru atlīdzībai. Tam, ka šī daļa vēlāk tiek maksāta autoriem, nav nozīmes. Šajā ziņā autoriem maksātā atlīdzība var tikt uzskatīta par kolektīvā pārvaldījuma organizācijas “izmaksu” pozīciju.
144. Galu galā, ja vērā ņemamais apgrozījums tiktu uzskatīts par ierobežotu tikai ar tiem kolektīvā pārvaldījuma organizācijas ieņēmumiem, kurus tā var paturēt, naudas soda apmērs būtu samērā mazs. Tas liktu apšaubīt, vai šis naudas sods būtu pietiekami atturošs, samērīgs patērētājiem nodarītā kaitējuma gaismā un taisnīgs, ja to salīdzinātu ar naudas sodiem, kas uzlikti citiem līdzīgus Savienības konkurences noteikumu pārkāpumus izdarījušiem uzņēmumiem.
IV. Secinājumi
145. Ievērojot visu iepriekš izklāstīto, ierosinu Tiesai uz Augstākās tiesas (Latvija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
– kolektīvā pārvaldījuma organizācijas, kurai nākas iekasēt atlīdzību arī par ārvalstu autoru darbiem, rīcība var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm LESD 102. panta izpratnē;
– tādā situācijā kā pamatlietā principā ir pareizi attiecīgā tirgus tarifus salīdzināt ar citos tirgos esošajiem tarifiem. Tomēr dalībvalsts tiesai, ņemot vērā visus būtiskos apstākļus, ir jāpārbauda, vai šis salīdzinājums, pirmkārt, ir veikts pareizi un, otrkārt, ir pietiekams;
– pirktspējas paritātes indeksa, kas izteikts no iekšzemes kopprodukta, izmantošana dažādu kolektīvā pārvaldījuma organizāciju piemēroto tarifu salīdzināšanā var būt piemērota. Tas, vai šis rīks ir pietiekams, ir atkarīgs no tā, vai ir ņemti vērā arī citi preces vai pakalpojuma galīgo cenu konkrētajā valstī iespējami ietekmējoši faktori;
– dažādu kolektīvā pārvaldījuma organizāciju piemēroto tarifu salīdzināšana ir veicama attiecībā uz katru konkrēto tirgu;
– par pārmērīgām ir uzskatāmas tikai tās cenas, kas ievērojami un pastāvīgi pārsniedz etaloncenu;
– dominējošā stāvoklī esošais uzņēmums var pierādīt piemēroto cenu taisnīgumu, pamatojoties tostarp uz to, ka tiem ir augstākas ražošanas un tirgošanas izmaksas, vai arī vispārīgāk, ka konkrētajai precei vai konkrētajam pakalpojumam ir augstāka ekonomiskā vērtība;
– nosakot kolektīvā pārvaldījuma organizācijai par Savienības konkurences noteikumu pārkāpumu uzliekamo naudas sodu, no šīs organizācijas apgrozījuma nebūtu jāizslēdz autoriem maksātā atlīdzība.