Pagaidu versija
ĢENERĀLADVOKĀTA M. KAMPOSA SANČESA‑BORDONAS [M. CAMPOS SÁNCHEZ‑BORDONA]
SECINĀJUMI,
sniegti 2024. gada 11. aprīlī (1)
Lieta C‑187/23 [Albausy] (i)
E. V. G. –T.
piedaloties:
P. T.,
F. T.,
G. T.
(Amtsgericht Lörrach (Lērahas pirmās instances tiesa, Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu))
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Regula (ES) Nr. 650/2012 – Eiropas mantošanas apliecības izdošana – Iebildumi, kas iesniegti izdošanas procedūrā
1. Regulas (ES) Nr. 650/2012 (2) mērķis ir novērst šķēršļus, kas kavē to personu brīvu pārvietošanos, kuras vēlas īstenot savas tiesības attiecībā uz mantošanu, kurai ir pārrobežu elementi.
2. Šim nolūkam ar Regulu Nr. 650/2012 iekšējam tirgum tiek izveidota Eiropas mantošanas apliecība (3) un sīki reglamentēta tās izdošanas kārtība un sekas. Ar šo apliecību mantiniekiem, legātāriem, testamentu izpildītājiem vai mantojuma pārvaldniekiem ir iespējams viegli pierādīt savu statusu vai tiesības un pilnvaras jebkurā dalībvalstī.
3. Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir saistīts ar to, ka mirušās personas laulātā, kura uzskata sevi par testamentārās mantošanas vienīgo labuma guvēju, ir vērsusies kompetentajā valsts iestādē ar lūgumu izdot Eiropas mantošanas apliecību. Tajā pašā iestādē un tajā pašā procedūrā mirušā dēls un mazbērni apstrīd iesniegtā testamenta spēkā esamību. Jautājums ir par to, kā šāds iebildums varētu ietekmēt apliecības izdošanu.
4. Tiesa jau ir sniegusi atbildes uz citiem prejudiciāliem jautājumiem saistībā ar šāda veida apliecībām, (4) taču nevienā no tiem netika paustas šeit izvirzītās šaubas, kas tai būtu jāizskata tikai tad, ja tā uzskatītu lūgumu ir pieņemams.
I. Atbilstošās tiesību normas. Savienības tiesības
A. Regula Nr. 650/2012
5. 62. panta (“Eiropas mantošanas apliecības izveide”) 1. punktā ir noteikts:
“1. Ar šo regulu tiek izveidota Eiropas mantošanas apliecība (turpmāk “apliecība”), ko izdod izmantošanai citā dalībvalstī un kam ir 69. pantā uzskaitītās sekas”.
6. 63. pantā (“Apliecības mērķis”) ir paredzēts:
“1. Apliecību paredzēts izmantot mantiniekiem, legātāriem, kam ir tiešas mantošanas tiesības, un testamentu izpildītājiem vai mantojumu pārvaldniekiem, kam citā dalībvalstī jāatsaucas uz savu statusu vai attiecīgi jāīsteno savas tiesības kā mantiniekiem vai legātāriem un/vai savas pilnvaras kā testamentu izpildītājiem vai mantojuma pārvaldniekiem.
2. Jo īpaši apliecību var izmantot, lai apliecinātu vienu vai vairākus no turpmāk minētajiem apstākļiem:
a) katra apliecībā minētā mantinieka vai – atkarībā no gadījuma – legātāra statusu un/vai tiesības un to attiecīgās mantojuma daļas;
b) konkrētas mantas vai konkrētu mantu, kas veido daļu no mantojuma, piešķiršanu mantiniekam(-iem) vai – atkarībā no gadījuma – legātāram(-iem), kas minēts(-i) apliecībā;
c) apliecībā minētās personas pilnvaras izpildīt testamentu vai pārvaldīt mantojumu.”
7. Atbilstoši 64. pantam (“Kompetence izdot apliecību”):
“Apliecību izdod dalībvalstī, kuras tiesām ir jurisdikcija saskaņā ar 4. pantu, 7. pantu, 10. pantu vai 11. pantu. Izdevējiestāde ir:
a) tiesa, kā definēts 3. panta 2. punktā; vai
b) cita iestāde, kuras kompetencē saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir nodarboties ar mantojuma lietām”.
8. 65. panta (“Apliecības pieteikums”) 3. punkta l) apakšpunktā ir noteikts:
“Pieteikumā iekļauj turpmāk norādīto informāciju, ciktāl šāda informācija pieteikuma iesniedzējam ir zināma un ir vajadzīga, lai izdevējiestāde varētu apliecināt apstākļus, kuriem pieteikuma iesniedzējs vēlas apliecinājumu, un tam pievieno visus attiecīgos dokumentus, kas var būt vai nu oriģināli, vai kopijas, kuras atbilst vajadzīgajiem autentiskuma noteikšanas nosacījumiem, neskarot 66. panta 2. punktu:
[..]
l) deklarācija, kurā apstiprināts, ka, cik vien pieteikuma iesniedzējam zināms, apliecināmie apstākļi nav apstrīdēti”.
9. 66. pantā (“Pieteikuma izskatīšana”) ir noteikts:
“1. Saņemot pieteikumu, izdevējiestāde pārbauda informāciju un paziņojumus, kā arī dokumentus un citus pieteikuma iesniedzēja iesniegtos pierādījumus. Tā pēc savas iniciatīvas, ja tā ir noteikts vai atļauts tās tiesību aktos, izdara pieprasījumus, kas nepieciešami minētajai pārbaudei, vai lūdz pieteikuma iesniedzēju sniegt jebkādus citus pierādījumus, ko tā uzskata par nepieciešamiem.
[..]
4. Izdevējiestāde veic visus vajadzīgos pasākumus, lai informētu labuma guvējus par pieteikumu apliecības saņemšanai [saņemšanu]. Ja tas vajadzīgs apliecināmo apstākļu noskaidrošanai, tā uzklausa jebkuru iesaistīto personu un jebkuru izpildītāju vai pārvaldnieku un nāk klajā ar publiskiem paziņojumiem, kuru mērķis ir dot iespēju citiem iespējamiem labuma guvējiem pieteikt savas tiesības.
[..]”.
10. Atbilstoši 67. pantam (“Apliecības izdošana”):
“1. Izdevējiestāde saskaņā ar šajā nodaļā izklāstīto procedūru nekavējoties izdod apliecību, kad saskaņā ar mantošanai piemērojamiem tiesību aktiem vai saskaņā ar jebkādiem citiem tiesību aktiem, ko piemēro konkrētiem apstākļiem, ir konstatēti apliecināmie apstākļi. Tā izmanto veidlapu, kas izveidota saskaņā ar 81. panta 2. punktā minēto konsultēšanās procedūru.
Izdevējiestāde neizdod apliecību, jo īpaši, ja:
a) apliecināmie apstākļi tiek apstrīdēti; vai
b) apliecība neatbilstu nolēmumam, kas attiecas uz tiem pašiem apstākļiem.
[..]”.
11. 69. pantā (“Apliecības spēks”) ir norādīts:
“1. Apliecība bez kādas īpašas procedūras ir spēkā visās dalībvalstīs.
2. Tiek pieņemts, ka apliecībā precīzi uzrādīti apstākļi, kuri konstatēti saskaņā ar mantošanai piemērojamiem tiesību aktiem vai saskaņā ar jebkādiem citiem tiesību aktiem, ko piemēro konkrētiem apstākļiem. Tiek uzskatīts, ka personai, kura apliecībā minēta kā mantinieks, legātārs, testamenta izpildītājs vai mantojuma pārvaldnieks, ir apliecībā minētais statuss un/vai ir tiesības vai pilnvaras, kas norādītas apliecībā, bez nekādiem citiem nosacījumiem un/vai ierobežojumiem, kas saistīti ar minētajām tiesībām vai pilnvarām, kā vien tie, kas norādīti apliecībā.
3. Tiek uzskatīts, ka jebkura persona, kura, rīkojoties uz apliecībā apstiprinātās informācijas pamata, veic maksājumus vai nodod īpašumu personai, kas apliecībā minēta kā tāda, kura ir pilnvarota pieņemt maksājumu vai īpašumu, ir veikusi darījumu ar personu, kas ir pilnvarota pieņemt maksājumu vai īpašumu, izņemot, ja tā zina, ka apliecības saturs neatbilst patiesībai, vai ja tā par to nezina rupjas nolaidības dēļ.
4. Ja persona, kas apliecībā minēta kā tāda, kas ir pilnvarota atsavināt mantojamo īpašumu, šādu īpašumu atsavina citas personas labā, uzskata, ka minētā cita persona, ja tā rīkojas uz apliecībā apstiprinātās informācijas pamata, ir veikusi darījumu ar personu, kura ir pilnvarota atsavināt attiecīgo īpašumu, izņemot, ja tā zina, ka apliecības saturs neatbilst patiesībai, vai ja tā par to nezina rupjas nolaidības dēļ.
5. Apliecība ir derīgs dokuments, lai mantojamo īpašumu reģistrētu attiecīgajā dalībvalsts reģistrā, neskarot 1. panta 2. punkta k) un l) apakšpunktu”.
B. Īstenošanas regula Nr. 1329/2014 (5)
12. 1. panta 5. punktā ir noteikts:
“Veidlapa, kas minēta Regulas (ES) Nr. 650/2012 67. panta 1. punktā un kas jāizmanto Eiropas mantošanas apliecībai, ir 5. pielikumā paredzētā V veidlapa”.
13. 5. pielikuma V veidlapas pēdējā daļā ir norādīts, ka iestāde apliecina, “ka apliecības sagatavošanas laikā labuma guvēji nav apstrīdējuši nevienu no tajā ietvertajiem elementiem”.
II. Fakti, tiesvedība un prejudiciālie jautājumi
14. P. T., Francijas pilsonis, kura pēdējā dzīvesvieta bija Vācijā, nomira 2021. gada 15. septembrī.
15. 2021. gada 23. novembrī E. V. G.‑T., P. T. sieva viņa nāves brīdī, lūdza Amtsgericht Lörrach (Lērahas pirmās instances tiesa, Vācija) izdot Eiropas mantošanas apliecību, kurā viņa tiktu norādīta kā vienīgā mantiniece. (6)
16. Šajā nolūkā viņš iesniedza abu laulāto pašrocīgi parakstītu testamentu ar šādu saturu:
Savstarpējs testaments
Mēs, laulātie E. G.‑T., dzimusi [..], un P. T., dzimis [..], abu dzīvesvieta [..], paziņojam:
1) Mums nav saistoši agrāki noteikumi saistībā ar mantošanu, un mēs neesam pieņēmuši nekādus noteikumus saistībā ar mantošanu. Piesardzības nolūkā mēs atsaucam visus mūsu iepriekš vienpusēji vai kopīgi pieņemtos noteikumus.
2) Mēs viens otru ieceļam par saviem vienīgajiem mantiniekiem. Šāda mantinieka iecelšana tiek veikta korrespektīvi un ar saistošu spēku. Turklāt šis noteikums nav saistošs pārdzīvojušajam mantiniekam. Tas var brīvi reglamentēt sava mantojuma atklāšanos pat pirms pirmā mirušā nāves, bet tikai gadījumā, ja tas kļūst par pārdzīvojušo mantinieku.
3) Mūsu abu dzīvesvieta ir Vācijā un mēs vēlamies, lai tiktu piemērotas Vācijas mantošanas tiesības, kuras mēs nosakām kā piemērojamos tiesību aktus tiesību aktu izvēles ietvaros, ciktāl tas ir pieļaujams. Šis noteikums ir korrespektīvs.
R., 2020. gada 23. jūlijā. E. G.‑T. Tāda ir arī mana griba. P. T.”
17. Nav šaubu, ka pastāvēja arī vecāks testaments, kuru testators bija parakstījis ar roku un kurā bija norādīts:
Es, P. M. J. T., dzimis [..] A., ar dzīvesvietu [..] Spānijā, atceļu visus agrākos pēdējās gribas rīkojumus. Es novēlu man piederošo mantojuma daļu saviem diviem mazbērniem, P. dēliem N. A. J. T., dzimis [..], un J. N. J. T., dzimis [..]. Viņi to sadalīs vienādās daļās. Es pilnvaroju savu dēlu P. un vienīgi viņu organizēt manu bēru ceremoniju ar gregoriāņu misi un manu apbedīšanu [..] Spānijā. A., 2001. gada 31. maijā. Tas ir mans testaments. P. T.”
18. Atbilstoši 2020. gada 23. jūlija testamentam E. V. G.‑T. sevi uzskata par vienīgo P. T. mantinieci. savukārt, P. T. dēls un mazbērni uzskata, ka testaments ir spēkā neesošs, jo testators testamenta sastādīšanas brīdī nebija spējīgs to apstiprināt un paraksts nav viņa.
19. Atbilstoši iesniedzējtiesas apgalvojumam testators joprojām bija spējīgs apstiprināt testamentu, (7) un uz iesniegtā dokumenta ir viņa paraksts. (8)
20. Šajā kontekstā Amtsgericht Lörrach (Lērahas pirmās instances tiesa) uzskata, ka apliecības izdošana ir atkarīga no Regulas Nr. 650/2012 interpretācijas un līdz ar to tā ir apturējusi tiesvedību (9) un iesniegusi šādus prejudiciālos jautājumus Tiesai:
“1) Vai Regulas Nr. 650/2012 67. panta 1. punkta otrās daļas a) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas arī uz iebildumiem, kas izvirzīti pašā Eiropas mantošanas apliecības izdošanas procedūrā, un ka tiesa tos nedrīkst pārbaudīt, kā rezultātā šis pants neattiecas tikai uz iebildumiem, kuri izvirzīti citā procedūrā?
2) Ja uz [pirmo] uzdoto jautājumu tiek sniegta apstiprinoša atbilde, vai Regulas Nr. 650/2012 67. panta 1. punkta otrās daļas a) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka Eiropas mantošanas apliecību nevar izdot pat tad, ja iebildumi ir izvirzīti Eiropas mantošanas apliecības izdošanas procedūrā, bet tie jau ir pārbaudīti mantošanas apliecības izdošanas procedūrā saskaņā ar Vācijas tiesībām?
3) Ja uz [pirmo] uzdoto jautājumu tiek sniegta apstiprinoša atbilde, vai Regulas Nr. 650/2012 67. panta 1. punkta otrās daļas a) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šeit runa ir par jebkādiem iebildumiem, pat ja tie ir izvirzīti bez pamatojuma un par šo faktu nav jāiegūst formāli pierādījumi?
4) Ja uz [pirmo] uzdoto jautājumu tiek sniegta noliedzoša atbilde, kādā formā tiesai ir jānorāda iemesli, kas to ir pamudinājuši iebildumus noraidīt un izdot Eiropas mantošanas apliecību?
III. Tiesvedība Tiesā
21. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesā tika saņemts 2023. gada 23. martā.
22. Vācijas un Spānijas valdības, kā arī Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus. Visi minētie lietas dalībnieki, izņemot E. V. G.‑T., ieradās uz 2024. gada 31. janvāra tiesas sēdi.
IV. Vērtējums
23. Iesniedzējtiesa pauž šaubas par iestādes, kas izdod Eiropas mantošanas apliecības, lomu, kā arī par šīs iestādes kompetences apjomu saistībā ar Regulas Nr. 650/2012 67. pantu.
A. Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamība
24. Spānijas valdība uzskata, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu nav pieņemams, jo Eiropas mantošanas apliecības izdošana nenozīmē tiesas funkciju īstenošanu, kā tas ir prasīts LESD 267. pantā. (10)
25. Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamība ir atkarīga no tā, vai to ir iesniegusi “tiesa” LESD 267. panta izpratnē, kura rīkojas tieši pildot savas tiesu funkcijas. (11)
26. Lai noteiktu, vai konkrēta iestāde atbilst šiem diviem nosacījumiem, Tiesai cita starpā ir jāpārbauda “to tiesas vai administratīvo funkciju konkrētais raksturs, kuras tā īsteno attiecīgajā normatīvajā kontekstā, kurā tai ir jāvēršas Tiesā, lai noskaidrotu, vai šī iestāde izskata strīdu un vai tai lieta ir jāspriež tādā procesā, kura iznākumā paredzēts pieņemt lēmumu, kam ir tiesas nolēmuma raksturs”. (12)
27. Ja šie nosacījumi nav izpildīti, “iesniedzējiestādi – pat ja tā atbilst pārējiem Tiesas judikatūrā izvirzītajiem nosacījumiem – nevar uzskatīt par tādu, kas pildītu tiesas funkciju”. (13)
28. Iebildums par nepieņemamību varētu būt pamatots, ņemot vērā norādes, kas Regulā Nr. 650/2012 ir sniegtas par Eiropas mantošanas apliecību un darbību, kas ir saistīta ar tās sagatavošanu. No šīm norādēm un turpmāk izklāstīto iemeslu dēļ izriet, ka iestāde, kas izdod apliecību, piemērojot Regulas Nr. 650/2012 67. pantu, pat ja tā ir tiesa, nepieņem lēmumu tādas tiesvedības beigās, kurā ir pieņemts tiesas nolēmums.
1. Eiropas mantošanas apliecības mērķis un sekas
29. Ar Regulu Nr. 650/2012 ir izveidota Eiropas mantošanas apliecība, ko tā nodrošina ar vienotu un autonomu režīmu salīdzinājumā ar līdzīgam valsts apliecībām. Šis režīms atšķiras arī no pašā Regulā paredzētā režīma attiecībā uz tiesas nolēmumu un publisku aktu atzīšanu. (14)
30. Eiropas mantošanas apliecību izmanto personas, kurām kā mantiniekiem, legātāriem, testamentu izpildītājiem vai mantojumu pārvaldniekiem citā dalībvalstī ir jāatsaucas uz šo statusu vai jāīsteno no tā izrietošās tiesības vai pilnvaras. (15) Tomēr tās izmantošana nav obligāta. (16)
31. Lai apmierinātu šo nepieciešamību, apliecībai ir šādas sekas, kas ir identiskas visā Savienībā: (17)
– Tā kalpo kā pierādījums (18) par tajā ietvertajiem apstākļiem. (19) Uzrādot apliecību, tā turētājs var izmantot savas tiesības vai prasījumus jebkurā dalībvalstī, neprasot no viņa papildu pierādījumus. Tiek pieņemts, ka apliecībā norādītā kvalitāte, kā arī tajā paustās īpašumtiesības vai pilnvaras ir tādas, kā tas ir attiecīgi norādīts. (20)
– Tā aizsargā trešās personas, kas sadarbojas ar apliecībā norādītajām personām un kas, paļaujoties uz apliecībā sniegto informāciju, veic maksājumus, nodod īpašumu, iegūst vai saņem mantojuma īpašumu, “izņemot, ja tā[s] zina, ka apliecības saturs neatbilst patiesībai, vai ja tā[s] par to nezina rupjas nolaidības dēļ”. (21)
– Tā ir spēkā, lai reģistrētu mantojuma iegūšanu, ievērojot ierobežojumus, kas ir norādīti Regulā Nr. 650/2012 un ko ir interpretējusi Tiesa. (22)
32. Apliecībai pašai par sevi nav nekādu citu seku: it īpaši tai nav saistoša tiesas spriedumam raksturīga juridiskā spēka. (23) Regulas Nr. 650/2012 71. apsvērumā ir precizēts, ka tas nav izpildu dokuments.
33. Saistošu juridisku seku neesamība izpaužas arī apliecības aprites režīmā dalībvalstīs, kas nav izdošanas dalībvalstis. Regulas Nr. 650/2012 VI nodaļā nav noteikts, ka tā var vai tai ir jābūt “atzītai”. (24) Saskaņā ar 69. panta 1. punktu tā “ir spēkā” bez jebkādas procedūras. (25) Burtiski nav iemesla iebilst pret šādu apriti. (26)
2. Iestādes, kas izsniedz apliecību saskaņā ar Regulas Nr. 650/2012 67. pantu, darbība
34. Saskaņā ar Regulas Nr. 650/2012 67. panta 1. punkta pirmo daļu iestāde nekavējoties izdod apliecību, kad “ir konstatēti apliecināmie apstākļi [..]”. Izsniegšana notiek pēc (pieteikuma) izskatīšanas, kā tas ir paredzēts Regulas 66. pantā.
35. Atbilstoši pēdējam minētajam noteikumam, iestādei ir jāpārbauda informācija un paziņojumi, kā arī dokumenti un citi pierādījumi, kurus ir iesniedzis apliecības pieteikuma iesniedzējs. (27)
36. Šim nolūkam tas pats 66. pants: i) norāda uz pilnvarām, kas iestādei ir piešķirtas ar tās pašas tiesisko kārtību; (28) ii) piešķir citas; (29) un iii) tieši uzliek tai pienākumu veikt pasākumus, ar kuriem tiek publiskots (tikai konkrētiem saņēmējiem) pieteikums apliecības saņemšanai. (30)
37. Saistībā ar šo pienākumu iestāde “uzklausa jebkuru iesaistīto personu un jebkuru izpildītāju vai pārvaldnieku un nāk klajā ar publiskiem paziņojumiem, kuru mērķis ir dot iespēju citiem iespējamiem labuma guvējiem pieteikt savas tiesības”, ja tā uzskata par nepieciešamu apstiprināt aspektus, par kuriem tiek pieprasīta apliecināšana. (31)
38. Ja pēc visu šo apstākļu pārbaudes iestāde ir pārliecinājusies, ka apliecībā iekļaujamie fakti ir konstatēti, tā saskaņā ar Regulas Nr. 650/2012 67. panta 1. punktu apliecību izsniedz “nekavējoties”.
39. Tomēr, ja izdevējiestādei ir šaubas par šiem apstākļiem, tai sertifikāts nav jāizsniedz. Tās saturs netiks akreditēts, un tādēļ neradīsies tās sekas, kas ir paredzētas Regulas 69. pantā. Saskaņā ar Regulas Nr. 650/2012 67. panta 1. punkta otrās daļas a) apakšpunktu izsniegšana nenotiek arī tad, ja apliecināmie apstākļi tiek apstrīdēti. (32)
40. Izdevējiestādes funkcija nav tikai pasīva: tā nav tikai paziņojumu par faktiem vai gribas izpaudumu pieņemšana, to automātiskai pārnešanai uz ad hoc veidlapu. Tās pienākums ir apstiprināt pieteikuma iesniedzēja apgalvojumu patiesumu, ņemot vērā viņa iesniegtos pierādījumus un, attiecīgā gadījumā, citu informāciju, ko iestāde apkopo pati vai ko tai dara zināmu citas personas, kuras ir ieinteresētas mantošanā. (33)
41. No otras puses, iestādei, no kuras tiek pieprasīta apliecība, nav jāizskata vai jānosaka mantošanas pieteikuma iesniedzēju vai ieinteresēto pušu tiesības un prasījumi, izšķirot iespējamos strīdus starp citu arī par būtiskiem jautājumiem.
42. Tas ir tāpēc, ka Regulas Nr. 650/2012 VI nodaļas (“Eiropas mantošanas apliecība”) noteikumi nepiešķir šādu kompetenci (34) valsts iestādēm, kas izdod apliecību. Un nav uzskatāms, ka Regulas 67. panta kontekstā valstu tiesiskajām kārtībām, papildinot minēto regulu, ir piešķirta iespēja šīm iestādēm uzticēt strīdu izšķiršanas funkciju. Šāda piešķiršana, bez papildu procedūras noteikumiem, būtu pretrunā nodomam izveidot autonomu un vienotu apliecības izdošanas režīmu. (35)
43. Ja izdevējiestādei būtu šāda (strīdu izšķiršanas) kompetence, tās darbība novestu pie “nolēmuma” Regulas Nr. 650/2012 3. panta 1. punkta g) apakšpunkta un IV nodaļas izpratnē. Tomēr atbilstoši Eiropas likumdevēja iecerei apliecībai nav tādu saistošu juridisku seku, kā tas ir raksturīgs tiesas nolēmumam.
3. Salīdzinājums ar citos tiesu iestāžu sadarbības instrumentos paredzētajām apliecībām
44. Eiropas mantošanas apliecība nav salīdzināma ar apliecībām, kas paredzētas citos tiesu iestāžu sadarbības instrumentos civillietās vai komerclietās, attiecībā uz kurām tika iesniegti un Tiesā izskatīti citi lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu, tiklīdz šaubas par to pieņemamību tika novērstas.
45. Attiecībā uz Eiropas izpildes rīkojumu (36) Tiesa ir norādījusi, ka “procedūra, kurā tiesas nolēmums tiek apstiprināts par Eiropas izpildes rīkojumu, no funkcionālā viedokļa šķiet esam nevis no iepriekšējās tiesvedības nošķirta procedūra, bet gan kā tās pēdējais posms, kas vajadzīgs, lai nodrošinātu tās pilnīgu iedarbību, tādējādi ļaujot kreditoram atgūt savu parādu”. (37)
46. Tādējādi tiesas nolēmuma apstiprināšana par Eiropas izpildes rīkojumu ir tiesas nolēmums, kura pieņemšanas ietvaros “valsts tiesa var vērsties Tiesā, uzdodot prejudiciālu jautājumu”. (38)
47. Tas pats attiecas uz Regulas (ES) Nr. 1215/2012 53. pantā paredzēto apliecību, (39) kas nodrošina vienas dalībvalsts nolēmuma apriti citās dalībvalstīs. Izdevējiestāde “turpina līdzšinējo tiesvedību, nodrošinot tās pilnīgu iedarbīgumu, jo bez šādas apliecības nolēmums nevar būt brīvā apritē Eiropas tieslietu telpā”. (40)
48. Regulas Nr. 1215/2012 53. pantā paredzētās apliecības izdošanas procedūra pēc savas iedabas ir judikatīva, un tāpēc valsts tiesa, kurā notiek šāda procedūra, ir tiesīga lūgt Tiesai sniegt prejudiciālu nolēmumu. (41)
49. Gluži pretēji, Eiropas mantošanas apliecības izsniegšana, kā jau tika paskaidrots, nav saistīta ar tiesu varas īstenošanu un nerada šādu (tiesas) nolēmumu ar saistošu juridisku spēku.
50. Situācija nav citāda, ja apliecības punktos ir pārņemts (iepriekšējā) tiesas nolēmuma par mantošanas būtību saturs. Pat šādā gadījumā apliecība nav tiesvedības, kurā tika pieņemts būtības nolēmums, nākamais posms.
51. Visbeidzot, Eiropas mantošanas apliecība nav dokuments, ar kuru dalībvalsts tiesas nolēmums tiek pārsūtīts kā pase apritei citās dalībvalstīs, lai to atzītu un vajadzības gadījumā izpildītu. Šim nolūkam Eiropas likumdevējs jau ir paredzējis Regulas Nr. 650/2012 46. panta 3. punkta b) apakšpunktā minēto apliecinājumu, izveidojot ad hoc veidlapu (I veidlapa, kas iekļauta Īstenošanas regulas Nr. 1329/2014 1. pielikumā). (42)
52. Rezumējot, apliecība stājas spēkā dalībvalstīs, kas nav izdevējiestāde, bez jebkādas procedūras un bez jebkādas iespējas iebilst vai kontrolēt. Ja tajā tiktu iekļauts strīdā pieņemtais lēmums, šis lēmums ar apliecības starpniecību gūtu labumu no atzīšanas režīma, kas ne tikai atšķiras no IV nodaļā paredzētā, bet ir arī privileģēts, un kura paralēla pastāvēšana nekur nav ne paziņota, ne pamatota. (43)
4. Eiropas mantošanas apliecības iezīmju ietekme uz lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību
53. Iestāde, kas saskaņā ar Regulas Nr. 650/2012 67. pantu izdod apliecību, tajā ieraksta konkrētus ar mantošanu saistītus apstākļus pēc pārbaudes, kas tai ir jāveic saskaņā ar minētā instrumenta 66. pantu.
54. Iestādei, kas izsniedz apliecību, ir jāpārliecinās par pieteikuma iesniedzēja iesniegtās informācijas patiesumu un par tās atbilstību uz mantošanu piemērojamam regulējumam. Taču, kā jau tika izklāstīts, šai iestādei šajā kontekstā nav piešķirtas pilnvaras izšķirt strīdus par mantošanas būtību. (44)
55. Ja apliecības izdevējiestāde nevar lemt par tiesībām vai pilnvarām procedūrā, kuras mērķis ir pieņemt lēmumu ar saistošu juridisku spēku, tā šajā jomā neveic tiesas funkcijas. (45)
56. Tomēr, kā norādīts Regulas Nr. 650/2012 64. pantā, iestāde, kas izsniedz apliecību, var būt “tiesa” 3. panta 2. punkta izpratnē, kā arī cita iestāde, kas saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem ir kompetenta izskatīt mantošanas lietas. (46)
57. Tas, ka Eiropas mantošanas apliecības izdevējiestāde var būt tiesa, nenozīmē, ka tā, izdodot šo apliecību, pilda tiesas funkcijas. Dalībvalsts tiesu iestāde papildus tikai savām tiesas funkcijām var veikt arī citas ar jurisdikciju nesaistītas funkcijas. Saistībā ar pēdējām minētām, tai nav tiesību vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu. (47)
58. Atsauce uz šo “citu” iestādi, manuprāt, norāda, ka Eiropas mantošanas apliecības izsniegšana (piemērojot Regulas Nr. 650/2012 67. pantu) nav saistīta ar tiesu varas īstenošanu. Atsevišķa atsauce uz šādu iestādi citādi būtu lieka, jo Regulas 3. panta 2. punktā jau ir noteikts, ka tiesas ir iestādes, kas formāli nav tiesu iestādes, ja tās pilda attiecīgās funkcijas. (48)
59. Tam, ka Regulas Nr. 650/2012 64. pantā (“Kompetence izdot apliecību”) ir atsauce uz Regulas Nr. 650/2012 4., 7., 10. un 11. pantu, nedrīkstu radīt maldinājumu. Atsauce uz kompetenci nenosaka izdevējiestādes iejaukšanās raksturu (jurisdikcijas sapratnē vai arī nē): (49) tas precizē tikai to, kur un no kā ir jāpieprasa apliecība. (50)
60. Visbeidzot, mani šajā jautājumā apmierina 2023. gada 16. novembra spriedums, (51) kurā Tiesa noraidīja argumentu, ka Spānijas notāri īsteno valsts varas prerogatīvas kā tiesas, jo viņi izdod Eiropas mantošanas apliecības. (52)
61. Ņemot vērā iepriekš minēto, es uzskatu, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jāatzīst par nepieņemamu. Tomēr gadījumā, ja Tiesa nepiekrīt šim viedoklim, es piedāvāju atbildes uz tai uzdotajiem jautājumiem.
B. Pirmais prejudiciālais jautājums
62. Iesniedzējtiesa lūdz interpretēt Regulas Nr. 650/2012 67. panta 1. punkta otrās daļas a) apakšpunktu, lai, rezumējot, noteiktu, vai tas attiecas uz iebildumiem, kas iesniegti citā procedūrā, nevis apliecības izsniegšanas procedūrā, vai arī tas attiecas arī uz iebildumiem, ko mantošanā ieinteresētās personas iesniegušas saistībā ar pašu apliecības pieteikumu. Pēdējā gadījumā tā vēlas uzzināt, vai šo iebildumu izskatīšana ir izdevējiestādes pienākums.
63. Šis prejudiciālais jautājums rodas lietā, kurā, kā jau minēts, testatora dēls un mazbērni iebilst pret būtisku mantošanas apstākli (paša testamenta spēkā esamību). Manuprāt, šis iebildums prasa piemērot Regulas Nr. 650/2012 67. panta 1. punkta otrās daļas a) apakšpunktu, un apliecības izsniegšana nav iespējama.
64. Šo neiespējamību apstiprina fakts, ka Eiropas mantošanas apliecībai izmantojamajā veidlapā saskaņā ar Īstenošanas regulu Nr. 1329/2014 izdevējiestādei ir jānorāda, ka neviens no tās aspektiem nav ticis apstrīdēts.
65. Jāatzīst, ka uz pirmo jautājumu nav iespējams sniegt viennozīmīgu atbildi, pamatojoties tikai uz teksta formulējumu, jo tajā nav norādīta iestāde, kurā tiek iebilsts pret apliecināmajiem aspektiem (53), un valodas versijas pieļauj dažādu izpratni:
– dažās ir norādīts, ka iebildums (apstrīdēšana) nav pabeigta apliecības pieprasīšanas laikā, kas varētu liecināt par to, ka tiek veikta cita procedūra; (54)
– citās ir norādīts, ka iebildums izriet no pieteikuma apliecības izsniegšanai un tajā pašā vietā. (55)
66. Sistemātiskā analīze sniedz papildu informāciju. No Regulas Nr. 650/2012 67. panta 1. punkta otrās daļas a) apakšpunkta, lasot to kopsakarā ar 65. panta 3. punkta l) apakšpunktu, izriet, ka pirmais no šiem noteikumiem jau iesākumā attiecas uz 65. pantā minētajiem strīdiem, t.i., strīdiem, kas tiek izskatīti citā vietā. (56)
67. Tas pats ir norādīts arī 67. panta 1. punkta otrās daļas b) apakšpunktā, kurā ir paredzēti nolēmumi, kas nav saistīti ar procedūru, kuras rezultātā tiek izsniegta apliecība. Ir jāsaprot, ka šādos nolēmumos var būt iekļauti tādi nolēmumi, kas ietekmētu turpmākās mantošanas apliecības apstākļus.
68. Ņemot vērā Regulas Nr. 650/2012 67. panta 1. punkta pirmo daļu, es uzskatu, ka tās otrās daļas a) apakšpunktā būtu jāiekļauj arī izdevējiestādē izvirzītie iebildumi, jo pretējā gadījumā izdevējiestāde varētu izdot apliecību, kurā būtu iekļauti apstākļi, “kas nav konstatēti”, pretēji minētās normas prasībām. (57)
69. Regulas Nr. 650/2012 65. panta 3. punkta l) apakšpunkta formulējuma salīdzinājums (kurā ir atsauce uz to, “ka, cik vien pieteikuma iesniedzējam zināms, apliecināmie apstākļi nav apstrīdēti”) ar 67. panta 1. punkta otrās daļas a) apakšpunkta formulējumu, kurā parasti tiek izmantots plašāks formulējums, manuprāt, ir līdzīgs papildu arguments. (58)
70. Arī Regulas Nr. 650/2012 mērķis kopumā un it īpaši Eiropas mantošanas apliecības mērķis atbalsta 67. panta 1. punkta otrās daļas a) apakšpunkta interpretāciju, kas ietver iebildumus, kuri izteikti apliecības izsniegšanas procedūras laikā.
71. Apliecība ir ieviesta, lai “panāktu ātru, vienkāršu un efektīvu mantošanas lietu ar pārrobežu elementiem nokārtošanu”. (59) Tādējādi tā palīdz novērst “šķēršļus, ko saistībā ar personu brīvu pārvietošanos rada grūtības izmantot savas tiesības attiecībā uz mantošanu, kurai ir pārrobežu elementi”.(60)
72. Lai sasniegtu šos mērķus, Eiropas likumdevējs piešķir apliecībai iepriekš aprakstītās juridiskās sekas, kas tiek izmantotas dalībvalstīs, kuras nav izdevējvalstis, bez jebkādas procedūras vai kontroles.
73. Manuprāt, šo seku, kas ir saistītas ne tikai ar pārrobežu mantošanas darbību atvieglošanu tieši iesaistītajām personām, bet arī ar trešo personu aizsardzību un tiesisko darījumu drošību visā Savienībā, nozīme nepieļauj tādu Regulas Nr. 650/2012 67. panta 1. punkta otrās daļas a) apakšpunkta interpretāciju, kas to attiecina tikai uz strīdiem, kuri tiek izskatīti ārpus procedūras, kas uzsākta, lai izdotu apliecību.
74. Tādējādi jautājums vairs nav par to, vai iestāde, kurai ir pienākums piemērot Regulas Nr. 659/2012 67. pantu, var izskatīt citu potenciālo mantošanas labuma guvēju iebildumus, (61) bet gan par to, kā rīkoties, ja šie iebildumi ir tāda rakstura, ka tie faktiski liek apšaubīt būtiskus mantojuma apstākļus (kā šajā gadījumā, kad citi potenciālie mantinieki apstrīd hologrāfiskā testamenta, uz kura pamata ir iesniegts pieteikums apliecības izsniegšanai, spēkā esamību).
75. Es jau norādīju, ka šādā gadījumā valsts iestāde apliecību izsniegt nevar. (62) Uzstāju, ka pie tāda paša risinājuma nonāk, pamatojoties uz Īstenošanas regulas Nr. 1329/2014 5. pielikumā paredzētās V veidlapas saturu, kurā izdevējiestādei ir jānorāda, ka neviens no apliecības punktiem nav apstrīdēts.
76. Regulas Nr. 650/2012 66. pantā ir noteikts, ka, veicot pārbaudes pirms apliecības izsniegšanas, par tās izsniegšanu atbildīgā iestāde informē konkrētas personas par pieteikumu un uzklausa tās, ja tā uzskata, ka tas ir nepieciešams, lai apliecinātu to, ko tai lūdz apliecināt.
77. Ja iespēja uzklausīt šīs ieinteresētās personas noved pie tā, ka tās noraida (kā tas ir šajā gadījumā) apliecības pamatapstākļa atbilstību, izdevējiestāde nevar turpināt apliecības sagatavošanu. Pēc loģikas, un kā es vēlāk paskaidrošu, analizējot trešo prejudiciālo jautājumu, šādam atteikumam ir jābūt noteiktam pamatojumam, lai radītu Regulas Nr. 650/2012 67. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrās daļas a) punktā minēto šķēršļu iedarbību. (63)
C. Otrais prejudiciālais jautājums
78. Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai izdevējiestāde var izdot Eiropas mantošanas apliecību, “pat tad, ja iebildumi ir izvirzīti Eiropas mantošanas apliecības izdošanas procedūrā, bet tie jau ir pārbaudīti mantošanas apliecības izdošanas procedūrā saskaņā ar Vācijas tiesībām”.
79. Manuprāt, atbilde izriet no Regulas Nr. 650/2012 67. panta 1. punkta otrās daļas b) apakšpunkta, kas aizliedz izdot apliecību, ja tā “neatbilstu nolēmumam, kas attiecas uz tiem pašiem apstākļiem[, kurus ir nepieciešams apliecināt]”.
80. Atbilstoši šim noteikumam kompetentā iestāde noraida pieteikumu apliecības saņemšanai, ja tajā ir iekļauti apgalvojumi, kas neatbilst tam, kas ir noteikts vai paziņots ar iepriekšējo nolēmumu. Turpretī, ja šādas neatbilstības nav, iepriekšējais nolēmums nekavē apliecības izsniegšanu. (64)
81. Ņemot vērā normas skaidro formulējumu un tās sistemātisko izvietojumu, Regulas Nr. 650/2012 67. panta 1. punkta otrās daļas b) apakšpunktā minētais “nolēmums” ir akts, kura saturs ir obligāti noteikts šai iestādei. (65) Citiem vārdiem sakot, izdevējiestāde nevar vērsties pret apstākļiem, kas attiecas uz apliecības saturu, par kuriem jau ir nolemts iepriekšējā nolēmumā, kas attiecas uz tiem pašiem apstākļiem.
82. Tādēļ šajā noteikumā minētais nolēmums ir noteicošais attiecībā pret izdevējiestādes spriedumu par apliecībā iekļaujamajiem aspektiem.
83. Savos rakstveida apsvērumos Tiesai Vācijas valdība un Komisija uzsver, ka Regulas Nr. 650/2012 67. panta 1. punkta otrās daļas b) apakšpunktā minētajam nolēmumam ir jābūt galīgam atbilstoši valsts tiesībām. (66)
84. Šajā noteikumā nav skaidri norādīta nepieciešamība pēc galīguma. Tomēr es uzskatu, ka to var secināt no citas informācijas:
– tā paša panta a) apakšpunkta, kas aizliedz izdot apliecību par apstākļiem, kas tiek apstrīdēti; un
– no 65. panta 3. punkta l) apakšpunktā noteiktās prasības, iesniedzot pieteikumu par apliecību, paziņot, ka nav apstrīdēti apstākļi, kas ir apliecinājuma pieteikuma priekšmets.
85. Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai šajā gadījumā valsts mantošanas apliecības izdošanas procedūra varētu noslēgties ar “nolēmumu” Regulas Nr. 650/2012 67. panta 1. punkta otrās daļas b) apakšpunkta izpratnē. (67)
D. Trešais prejudiciālais jautājums
86. Gadījumā, ja atbilde uz pirmo prejudiciālo jautājumu ir apstiprinoša, iesniedzējtiesa uzdod Tiesai jautājumu, vai kāds, pat nepamatots, iebildums pamato atteikumu izdot apliecību atbilstoši Regulas Nr. 650/2012 67. panta 1. punkta otrās daļas a) apakšpunktam.
87. Šajā pēdējā noteikumā nekas nav teikts par šo iebildumu būtību. No tā izriet, ka izdevējiestādei principā būtu jāizvērtē visi ieinteresēto personu vai mantošanas labuma guvēju iebildumi pret apliecības apstākļiem.
88. Tomēr, ja iebildums nav pamatots ar nopietniem iemesliem un tāpēc tam nav pārliecinoša spēka atbilstoši piemērojamajiem tiesību aktiem, tas visticamāk neatturēs izdevējiestādi uzskatīt apliecināmos apstākļus par pierādītiem Regulas Nr. 650/2012 67. panta 1. punkta izpratnē.
89. Atteikums izsniegt dokumentu, jo tiek apstrīdēts kāds būtisks apliecības apstāklis bez minimālas argumentācijas, varētu kavēt procedūru bez faktiska iemesla, nepamatoti liedzot mantiniekiem, legātāriem, testamenta izpildītājiem vai mantojuma pārvaldniekiem efektīvu instrumentu mantošanas lietu ar pārrobežu elementiem nokārtošanai.
90. Turpretī, ir iespējams, ka iebildums var norādīt minētajai iestādei, ka saskaņā ar tās pašas regulas 66. panta 1. punktu ir nepieciešama papildu izmeklēšana, lai apstiprinātu pieteikuma iesniedzēja informāciju un apgalvojumus. Vai tas tā ir vai nav, ir konstatējams tikai ņemot vērā katras lietas apstākļus.
E. Ceturtais prejudiciālais jautājums
91. Iesniedzējtiesa uzdod ceturto prejudiciālo jautājumu gadījumā, ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša. Ja Tiesa, atbilstoši manam priekšlikumam, uz pirmo jautājumu atbildētu apstiprinoši, tai nebūtu jālemj par ceturto jautājumu. Katrā ziņā es pievērsīšos tā analīzei.
92. Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot kādā formā tiesai ir jānorāda iemesli, kas to ir pamudinājuši iebildumus noraidīt un izdot Eiropas mantošanas apliecību.
93. Atgādinu, ka izdevējiestādei ir jāizmanto Īstenošanas regulas Nr. 1329/2014 5. pielikumā paredzētā V veidlapa. (68) Šīs veidlapas izmantošana ļauj vienā dalībvalstī izdotu Eiropas mantošanas apliecību nekavējoties identificēt kā tādu jebkurā citā dalībvalstī.
94. Regulas Nr. 650/2012 68. pantā ir paredzēta informācija, kas, pārnesot to uz attiecīgajām veidlapas iedaļām, ir jāiekļauj pašā apliecībā. Tās saturs var atšķirties atkarībā no tā, kādam nolūkam to izmanto. (69)
95. V veidlapā nav paredzēts norādīt pamatojumu, uz kura pamata izdevējiestāde uzskata, ka tas, ko tā apliecina, ir pierādīts. Eiropas likumdevējs neuzskatīja par būtisku, ka tās mērķa sasniegšanai apliecībā būtu jānorāda šis pamatojums. (70)
96. Mantinieks, legātārs, pārvaldnieks vai mantojuma izpildītājs, kas izmanto apliecību, nedrīkst (un faktiski nevar) (71) pievienot veidlapai nekādus citus dokumentus. (72)
97. Šis režīms atbilst darbībai, kas tiek veikta pirms apliecības izsniegšanas, un sekām, kas rodas saistībā ar mantošanas lietu ar pārrobežu elementiem. Saskaņā ar Regulas Nr. 650/2012 66. un 67. pantu izdevējiestāde nelemj par mantošanas būtību, pieņemot pamatotu lēmumu, ko tā iekļauj Eiropas mantošanas apliecībā atzīšanai citās dalībvalstīs. (73)
V. Secinājumi
98. Ņemot vērā iepriekš minēto, es ierosinu Tiesai atzīt par nepieņemamu Amtsgericht Lörrach (Lērahas pirmās instances tiesa, Vācija) iesniegto lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.
Pakārtoti es ierosinu šai tiesai atbildēt šādi:
“Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 650/2012 (2012. gada 4. jūlijs) par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un publisku aktu akceptēšanu un izpildi mantošanas lietās un par Eiropas mantošanas apliecības izveidi 67. panta 1. punkta otrās daļas a) apakšpunkts
ir jāinterpretē tādējādi, ka
iestādei, kurai ir jādod Eiropas mantošanas apliecība, ir jāizvērtē mantošanā ieinteresēto personu iesniegtie iebildumi, lai pamatotu apliecināmos apstākļus.
Eiropas mantošanas apliecību nevar izdot, iekļaujot apstākļus, kas ir pretrunā iepriekšējam galīgajam nolēmumam.
Eiropas mantošanas apliecību nevar izdot, ja tās izdošanas procesā ir apstrīdēts kāds būtisks mantošanas apstāklis, piemēram, testamenta spēkā esamība, ja šī apstrīdēšana ir minimāli pamatota atbilstoši piemērojamiem tiesību aktiem.
Izdevējiestādei nav pienākuma Eiropas mantošanas apliecībā norādīt tās izdošanas iemeslus”.