VISPĀRĒJĀS TIESAS RĪKOJUMS (pirmā palāta paplašinātā sastāvā)
2014. gada 10. novembrī (*)
Juridiskā palīdzība – Pieteikums, kas iesniegts pirms prasības atcelt tiesību aktu celšanas – Ierobežojoši pasākumi pret noteiktiem Baltkrievijas ierēdņiem
Lieta T‑228/12 AJ
DD, ar dzīvesvietu Vitebskā (Baltkrievija),
pieteikuma iesniedzējs,
pret
Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv F. Naert un E. Finnegan, pārstāvji,
atbildētāja,
par pieteikumu par juridisko palīdzību atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 94. un 95. pantam, kas ir iesniegts pirms prasības atcelt tiesību aktu celšanas.
VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta paplašinātā sastāvā)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs H. Kanninens [H. Kanninen] (referents), tiesneši I. Pelikānova [I. Pelikánová], E. Butidžidžs [E. Buttigieg], S. Žervazonī [S. Gervasoni] un L. Madise [L. Madise],
sekretārs E. Kulons [E. Coulon],
izdod šo rīkojumu.
Rīkojums
1 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2012. gada 31. maijā, pieteikuma iesniedzējs DD iesniedza pieteikumu par juridisko palīdzību atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 94. un 95. pantam, lai celtu pret Eiropas Savienības Padomi prasību atcelt Padomes 2012. gada 23. marta Īstenošanas lēmumu 2012/171/KĀDP, ar ko īsteno Lēmumu 2010/639/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Baltkrieviju (OV L 87, 95. lpp.), un Padomes 2012. gada 23. marta Īstenošanas regulu (ES) Nr. 265/2012, ar ko īsteno 8.a panta 1. punktu Regulā (EK) Nr. 765/2006 par ierobežojošiem pasākumiem attiecībā uz Baltkrieviju (OV L 87, 37. lpp.), ar grozījumiem, ciktāl minētais lēmums un minētā regula attiecas uz pieteikuma iesniedzēju.
2 Sava pieteikuma pamatošanai pieteikuma iesniedzējs, iesniedzot dažus apliecinošus dokumentus, it īpaši apgalvo, ka viņa vidējie ikmēneša ienākumi ir EUR 264 un ka viņam nav ne kapitāla, ne nekustamā īpašuma.
3 Saistībā ar Reglamenta 94. panta 3. punktā izvirzīto nosacījumu, kas attiecas uz plānoto prasību, pieteikuma iesniedzējs apgalvo, ka Īstenošanas lēmums 2012/171 un Īstenošanas regula 265/2012, kurus viņš gatavojas prasīt atcelt, ir tikuši pieņemti, ciktāl tās attiecas uz viņu, pārkāpjot, pirmkārt, viņa tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu, otrkārt, viņa tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un, treškārt, tiesas neatkarības principu.
4 Ar 2012. gada 16. jūlija vēstuli Vispārējās tiesas sestās palātas priekšsēdētājs aicināja Padomi iesniegt apsvērumus attiecībā uz pieteikuma iesniedzēja pieteikumu par juridisko palīdzību.
5 Savos apsvērumos, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti 2012. gada 30. jūlijā, Padome norāda, ka paļaujas uz Vispārējās tiesas vērtējumu par to, vai pieteikuma iesniedzēja iesniegtie pierādījumi un apliecinošie dokumenti ļauj konstatēt, ka viņam ir vajadzīga juridiskā palīdzība. Padome min, ka pieteikuma iesniedzējs nav sniedzis paredzamo izdevumu aplēsi un ka plānotā prasība nav saistīta ar jauniem nozīmīgiem jautājumiem. Tā uzskata, ka juridiskās palīdzības apmēram šajā lietā nevajadzētu pārsniegt EUR 7000.
6 Ar 2013. gada 25. aprīļa vēstuli advokāts A. Kolosovski informēja Vispārējo tiesu, ka ir saņēmis pieteikuma iesniedzēja mandātu viņa pārstāvēšanai.
7 2013. gada 18. jūlijā, īstenojot Reglamenta 64. pantā paredzētos procesa organizatoriskos pasākumus, Vispārējās tiesas sestās palātas priekšsēdētājs lūdza pieteikuma iesniedzējam līdz 2013. gada 2. septembrim iesniegt pierādījumus, ka viņš ir saņēmis Padomes 2006. gada 18. maija Regulas (EK) Nr. 765/2006 par ierobežojošiem pasākumiem pret prezidentu Lukašenko un dažām Baltkrievijas amatpersonām (OV L 134, 1. lpp.) 3. panta 1. punktā minēto kompetentas iestādes izsniegtu īpašu atļauju, kuras neesamības gadījumā viņa advokātam principā nevar tikt izmaksāta nekāda naudas summa.
8 Tā kā Vispārējās tiesas palātu sastāvs tika mainīts, Vispārējās tiesas sestās palātas priekšsēdētājs ir kļuvis par Vispārējās tiesas pirmās palātas priekšsēdētāju.
9 Tā kā pieteikuma iesniedzējs 2013. gada 18. jūlija lūgumu noteiktajā termiņā nebija izpildījis, Vispārējās tiesas pirmās palātas priekšsēdētājs 2013. gada 7. oktobrī nolēma šim nolūkam noteikt jaunu termiņu, kas beidzās 2013. gada 21. oktobrī.
10 Ar 2013. gada 20. oktobra vēstuli pieteikuma iesniedzējs Vispārējai tiesai lūdza šo termiņu pagarināt par diviem mēnešiem. Vispārējās tiesas pirmās palātas priekšsēdētājs piekrita termiņu pagarināt līdz 2013. gada 21. novembrim. Tomēr pieteikuma iesniedzējs noteiktajā termiņā neiesniedza pierādījumus, ka būtu saņēmis šī rīkojuma 7. punktā minēto īpašo atļauju.
11 2014. gada 27. martā Vispārējās tiesas pirmās palātas priekšsēdētājs nolēma uzticēt šai palātai lemt par pieteikumu par juridisko palīdzību.
12 2014. gada 11. jūnijā pēc pirmās palātas lūguma Vispārējās tiesas plēnums lietu nodeva pirmajai palātai paplašinātā sastāvā.
13 Pirmkārt, no Reglamenta 94. panta 1. punkta izriet, ka, lai nodrošinātu reālu tiesas pieejamību, tiesvedībai Vispārējā tiesā piešķirtā juridiskā palīdzība pilnībā vai daļēji ietver izdevumus, kas saistīti ar palīdzību un pārstāvību Vispārējā tiesā. Šos izdevumus (turpmāk tekstā – “advokāta izdevumi”) sedz no Vispārējās tiesas kases.
14 Saskaņā ar Reglamenta 94. panta 2. un 3. punktu juridiskās palīdzības piešķiršanai tiek izvirzīts dubults nosacījums, pirmkārt, ka pieteikuma iesniedzējs tā ekonomiskā stāvokļa dēļ pilnībā vai daļēji nespēj segt advokāta izdevumus un, otrkārt, ka tā prasība nešķiet acīmredzami nepieņemama vai acīmredzami nepamatota.
15 Saskaņā ar Reglamenta 95. panta 2. punktu pieteikumam par juridisko palīdzību jāpievieno visi pierādījumi un apliecinoši dokumenti, kas ļauj novērtēt pieteikuma iesniedzēja ekonomisko stāvokli, piemēram, kompetentas valsts iestādes izziņa, kas apliecina šo stāvokli. Atbilstoši šai tiesību normai, ja pieteikumu iesniedz pirms prasības celšanas, pieteikuma iesniedzējam īsi jāizklāsta plānotās prasības priekšmets, lietas fakti un argumenti, kas pamato prasību. Pieteikumam jāpievieno to apliecinoši dokumenti.
16 Šajā lietā no lietas materiālos minētajiem faktiem attiecībā uz pieteikuma iesniedzēja ekonomisko stāvokli, kuri tika izklāstīti šī rīkojuma 2. punktā, izriet, ka pieteikums par juridisko palīdzību atbilst pirmajam nosacījumam, kas ir minēts Reglamenta 94. panta 2. punktā.
17 Runājot par otro nosacījumu, kas ir minēts Reglamenta 94. panta 3. punktā, ir jānorāda, ka prasība, attiecībā uz kuru tiek lūgta juridiskā palīdzība, nešķiet acīmredzami nepieņemama vai acīmredzami nepamatota.
18 Tādējādi ir jākonstatē, ka pieteikuma iesniedzējs ir izpildījis nosacījumus, kuri atbilstoši Reglamentam dod tiesības saņemt juridisko palīdzību.
19 Otrkārt, ir jānorāda, ka Regulas Nr. 765/2006 – redakcijā, kas ir piemērojama šajā lietā, – 2. panta 2. punktā bija paredzēts, ka nekādi līdzekļi vai saimnieciskie resursi nav tieši vai netieši pieejami šīs regulas I pielikumā uzskaitītajām fiziskajām personām, pie kurām pieder pieteikuma iesniedzējs, vai šo personu interesēs.
20 Savukārt Regulas Nr. 765/2006 3. pantā 1. punktā ir noteikts:
“Atkāpjoties no 2. panta, dalībvalstu kompetentās iestādes, kā norādīts II pielikumā ietvertajās tīmekļa vietnēs, var atļaut atbrīvot vai darīt pieejamus atsevišķus iesaldētos līdzekļus vai saimnieciskos resursus ar tādiem nosacījumiem, kādus tās uzskata par atbilstošiem, ja tās ir konstatējušas, ka attiecīgie līdzekļi vai saimnieciskie resursi ir:
[..]
b) paredzēti vienīgi atbilstīgu honorāru samaksai un atlīdzībai par izdevumiem saistībā ar juridiskiem pakalpojumiem;
[..].”
21 Ar Regulas Nr. 765/2006 2. panta 2. punktu kopsakarā ar 3. panta 1. punktu tātad principā ir aizliegta līdzekļu izmantošana pieteikuma iesniedzēja labā, ja nav dalībvalstu kompetento iestāžu piešķirtas īpašas atļaujas.
22 Tomēr, ja līdzekļu izmantošana kādas no Regulas Nr. 765/2006 I pielikumā uzskaitītajām personām labā nav atdalāma no tiesvedības par juridisko palīdzību Savienības tiesās, kā tas ir šajā lietā, šīs regulas tiesību normas nevar tikt interpretētas, neņemot vērā šo tiesvedību regulējošos īpašos noteikumus, kuri šajā gadījumā ir paredzēti Reglamentā.
23 Faktiski, tā kā ne Regulā Nr. 765/2006, ne Reglamentā nav tiesību normu, kuras konkrēti paredzētu viena no šiem tiesību aktiem pārākumu pār otru attiecībā uz juridiskās palīdzības piešķiršanu, ir jānodrošina tāda abu minēto – regulas un reglamenta – piemērošana, lai tā būtu savstarpēji saderīga un konsekventa un spētu garantēt it īpaši katra no tiem – kā regulas, tā reglamenta – mērķa īstenošanu.
24 Attiecībā uz Reglamentu – tā mērķis, ciktāl runa ir par noteikumiem attiecībā uz juridiskās palīdzības piešķiršanu, ir nodrošināt reālu tiesas pieejamību, kā izriet no šī reglamenta 94. panta 1. punkta un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta trešās daļas, kurā ir īpaši paredzēts, ka juridiskā palīdzība tiek sniegta tiem, kam nav pietiekamu līdzekļu, ciktāl šī palīdzība ir nepieciešama, lai nodrošinātu efektīvu tiesiskuma īstenošanu.
25 Attiecībā uz Regulu Nr. 765/2006 – no tās preambulas 1.–4. apsvēruma izriet, ka tās mērķis ir ierobežojošu pasākumu piemērošana pret noteiktām personām. Starp šiem pasākumiem it īpaši ir šīs regulas 2. panta 2. punktā minētais aizliegums padarīt pieejamus līdzekļus un saimnieciskos resursus.
26 Šie ierobežojošie pasākumi tomēr ir jāpiemēro tā, lai personām, kuru līdzekļi ir tikuši iesaldēti, netiktu liegta reāla tiesas pieejamība (šajā ziņā skat. spriedumu, 2014. gada 12. jūnijs, Peftiev, C‑314/13, Krājums, EU:C:2014:1645, 26. punkts) it īpaši, kad tiek apstrīdēta tiesību aktu, ar kuriem šie ierobežojošie pasākumi ir tikuši noteikti, likumība.
27 Tādējādi Tiesa šī rīkojuma 26. punktā minētajā spriedumā lietā Peftiev (EU:C:2014:1645, 25. punkts) ir atzinusi, ka valsts kompetentajai iestādei, pieņemot lēmumu par lūgumu izsniegt īpašu atļauju atbilstoši Regulas Nr. 765/2006 3. panta 1. punkta b) apakšpunktam, nav absolūtas rīcības brīvības, bet tai sava kompetence ir jāīsteno, ievērojot Pamattiesību hartas 47. panta otrās daļas otrajā teikumā paredzētās tiesības ikvienam saņemt konsultāciju, aizstāvību un pārstāvību. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 19. panta trešo daļu un Vispārējās tiesas Reglamenta 43. panta 1. punkta pirmo daļu advokāta pārstāvība ir absolūts nosacījums, lai varētu celt prasību, ar kuru tiek apstrīdēta ierobežojošu pasākumu likumība.
28 Runājot par kritērijiem, kuri ir jāņem vērā valsts kompetentajai iestādei, pieņemot lēmumu par lūgumu izsniegt īpašu atļauju atbilstoši Regulas Nr. 765/2006 3. panta 1. punkta b) apakšpunktam, ir jānorāda, ka šajā tiesību normā ir paredzēti ierobežojumi līdzekļu izmantošanai, jo tiem ir jābūt paredzētiem vienīgi atbilstīgu honorāru samaksai un atlīdzībai par izdevumiem saistībā ar juridiskiem pakalpojumiem. Šajā kontekstā valsts kompetentā iestāde var pārbaudīt atbrīvoto līdzekļu izlietojumu, paredzot nosacījumus, kurus tā uzskata par piemērotiem, lai it īpaši nodrošinātu ka netiek ignorēts noteiktās sankcijas mērķis un ka piešķirtā īpašā atļauja netiek izmantota nepareizi (šajā ziņā skat. spriedumu Peftiev, minēts 26. punktā, EU:C:2014:1645, 32. un 33. punkts).
29 Tomēr, lai gan šī rīkojuma 26. punktā minētajā spriedumā lietā Peftiev (EU:C:2014:1645) valsts tiesā izskatāmā pamatlieta bija par lūgumu atbrīvot personu, uz kurām bija attiecināti ierobežojoši pasākumi, līdzekļus, lai šīs personas varētu samaksāt saviem advokātiem, šajā lietā juridiskās palīdzības piešķiršana ir saistīta ar pieteikuma iesniedzēja advokāta izdevumu segšanu no Vispārējās tiesas kases.
30 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jāuzskata, ka, ja šis pieteikums par juridisko palīdzību tiktu noraidīts tikai tāpēc, ka pieteikuma iesniedzējs nav uzrādījis Regulas Nr. 765/2006 3. panta 1. punktā paredzēto valsts iestādes atļauju, kaut gan pieteikums par juridisko palīdzību atbilst Reglamentā paredzētajiem nosacījumiem, kas tika atgādināti šī rīkojuma 14. punktā, tiktu pārkāptas pamattiesības – tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību.
31 Turklāt, runājot par Regulas Nr. 765/2006 mērķu sasniegšanai paredzētajām garantijām, ir jānorāda, ka neviens Savienības tiesību mehānisms neļauj valstu kompetentajām iestādēm ne pārbaudīt, vai juridiskās palīdzības piešķiršana no Vispārējās tiesas puses ir vajadzīga, lai nodrošinātu reālu tiesas pieejamību, jo šī jautājuma izvērtēšana ir vienīgi Vispārējās tiesas ziņā, ne kontrolēt, kā pēdējā minētā ir izmantojusi šim nolūkam vajadzīgos līdzekļus, ne arī, visbeidzot, paredzēt Vispārējai tiesai nosacījumus, lai garantētu, ka netiek ignorēts noteiktās sankcijas mērķis.
32 Tādējādi, lai šajā lietā varētu konsekventi piemērot Reglamentu un Regulu Nr. 765/2006, ir jāuzskata, ka Vispārējai tiesai vienlaikus ir pienākums, pirmkārt, piešķirt juridisko palīdzību ikvienam šīs pēdējās minētās regulas I pielikumā uzskaitītajam pieteikuma iesniedzējam, kurš ir izpildījis Reglamenta 94. un nākamajos pantos paredzētos nosacījumus, tādējādi ļaujot sasniegt šī reglamenta mērķi, un, otrkārt, pārliecināties, ka piešķirtā juridiskā palīdzība tiks izmantota vienīgi pieteikuma iesniedzēja advokāta izdevumu segšanai un neapdraudēs noteiktā ierobežojošā pasākuma mērķi, kas ir definēts Regulas Nr. 765/2006 2. panta 2. punktā.
33 Šajā ziņā ir jāpiebilst, ka Reglamenta tiesību normas ļauj Vispārējai tiesai šajā lietā garantēt, ka juridiskā palīdzība tiks izmantota pieteikuma iesniedzēja advokāta izdevumu segšanai, un nav pieteikuma iesniedzējam jāpieprasa uzrādīt valsts iestādes atļauju.
34 Pirmkārt, Reglamenta 94. panta 1. punktā kā izdevumi, kurus var segt no Vispārējās tiesas kases, ir minēti vienīgi advokāta izdevumi.
35 Otrkārt, atbilstoši Reglamenta 96. panta 3. punkta trešajai daļai Vispārējā tiesa rīkojumā, ar ko piešķir juridisko palīdzību, var vienīgi norādīt maksimālo summu, kuru advokāta honorāram un izmaksām parasti nedrīkst pārsniegt, iepriekš nenosakot tās apmēru. Līdz ar to saskaņā ar Reglamenta 97. panta 2. punktu, ja saskaņā ar nolēmumu, ar kuru izbeidz tiesvedību, juridiskās palīdzības saņēmējam savi tiesāšanās izdevumi ir jāsedz pašam, Vispārējā tiesa summu, kas ir obligāti vajadzīga advokāta izdevumu segšanai, var aprēķināt vēlāk. Tā šajā nolūkā var ņemt vērā nozīmētā advokāta paveiktā darba sarežģītību un – pamatojoties uz viņa iesniegtajiem pierādījumiem – stundu skaitu, kas viņam ir faktiski bijis jāiegulda, kā arī dažādus izdevumus, kuri viņam ir radušies.
36 Turklāt parasti Vispārējā tiesa šādi aprēķināto summu izmaksā tieši nozīmētajam advokātam, tādējādi pieteikuma iesniedzējam nav iespējas izmantot juridisko palīdzību citiem mērķiem, nevis tiem, kuriem tā ir tikusi piešķirta (šajā ziņā skat. arī rīkojumu, 2009. gada 2. septembris, Ayadi/Padome, C‑403/06 P, EU:C:2009:496, 21. punkts). Advokāts saskaņā ar Regulas Nr. 765/2006 tiesību normām nedrīkst viņam piešķirto darba samaksu daļēji vai pilnībā nodot pieteikuma iesniedzējam, tāpat kā – vispārīgāk – viņam ir aizliegts tieši vai netieši padarīt pieteikuma iesniedzējam pieejamus līdzekļus vai saimnieciskos resursus.
37 Ņemot vērā iepriekš minēto, šajā lietā lūgtā juridiskā palīdzība ir jāpiešķir, lai arī nav tikusi piešķirta Regulas Nr. 765/2006 3. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētā īpašā atļauja, vienlaikus veicot visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka juridiskā palīdzība netiek izmantota nepareizi.
38 Visbeidzot, ņemot vērā lietas priekšmetu un raksturu, tā nozīmi no tiesību viedokļa, kā arī paredzamo lietas sarežģītību un paredzamo tiesvedības izraisīto darba apjomu lietas dalībniekiem, pašlaik ir jāprecizē, ka atbilstoši Reglamenta 96. panta 3. punkta trešajai daļai advokāta, kas ir nozīmēts aizstāvēt pieteikuma iesniedzēja intereses tiesvedībā, kuru viņš gatavojas uzsākt, honorārs un izmaksas parasti nedrīkst pārsniegt EUR 6000 apmēru attiecībā uz visu tiesvedību.
39 Šis honorārs un izmaksas tiks pārskaitīti tieši A. Kolosovski un tiks noteikti, pamatojoties uz Vispārējai tiesai iesniegtu detalizētu aprēķinu.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta paplašinātā sastāvā)
izdod rīkojumu:
1) piešķirt DD juridisko palīdzību;
2) nozīmēt A. Kolosovski par advokātu DD pārstāvībai lietā T‑228/12;
3) A. Kolosovski honorārs un izmaksas tiks viņam pārskaitīti tieši un tiks noteikti, pamatojoties uz Vispārējai tiesai iesniegtu detalizētu aprēķinu, kad lieta būs pabeigta, bet tie parasti nedrīkst pārsniegt maksimālo summu EUR 6000 apmērā.
Luksemburgā, 2014. gada 10. novembrī.