TIESAS SPRIEDUMS (desmitā palāta)
2024. gada 18. janvārī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Preču brīva aprite – LESD 34. un 36. pants – Intelektuālais īpašums – Eiropas Savienības preču zīme – Regula (EK) Nr. 207/2009 – 13.°pants – Regula (ES) 2017/1001 – 15.°pants – Preču zīmes piešķirto tiesību izsmelšana – Laišana tirgū Savienībā vai Eiropas Ekonomikas zonā (EEZ) – Preču zīmes īpašnieka piekrišana – Vieta, kurā īpašnieks pirmo reizi laidis tirgū preces vai kur tas ir darīts ar viņa piekrišanu – Pierādīšanas pienākums
Lietā C‑367/21
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Sąd Okręgowy w Warszawie (Varšavas apgabaltiesa, Polija) iesniegusi ar 2021. gada 1. aprīļa lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2021. gada 14. jūnijā, tiesvedībā
Hewlett Packard Development Company LP
pret
Senetic S.A.,
TIESA (desmitā palāta)
šādā sastāvā: tiesneši M. Ilešičs [M. Ilešič] (referents), kas pilda desmitās palātas priekšsēdētāja pienākumus, I. Jarukaitis [I. Jarukaitis] un D. Gracijs [D. Gratsias],
ģenerāladvokāts: Dž. Pitrucella [G. Pitruzzella],
sekretārs A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:
– Hewlett Packard Development Company LP vārdā – A. Jodkowski un K. Zielińska‑Piątkowska, adwokaci,
– Senetic S.A. vārdā – S. Dudzik un E. Rumak, radcowie prawni,
– Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, pārstāvis,
– Eiropas Komisijas vārdā – É. Gippini Fournier, S. L. Kalėda un B. Sasinowska, pārstāvji,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LESD 36. panta otro teikumu, lasot to kopsakarā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 (2017. gada 14. jūnijs) par [Eiropas Savienības] preču zīmi (OV 2017, L 154, 1. lpp.) 15. panta 1. punktu un LES 19. panta 1. punkta otro daļu, kā arī LESD 34., 35. un 36. punktu.
2 Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Hewlett Packard Development Company LP, kas reģistrēta Amerikas Savienotajās Valstīs (turpmāk tekstā – “Hewlett Packard”), un Senetic S.A., kura reģistrēta Polijā, par to, ka pēdējā minētā tirgo Hewlett Packard piederošās informātikas aprīkojuma preces ar Eiropas Savienības preču zīmēm, kuru īpašniece ir Hewlett Packard.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
Regula (EK) Nr. 207/2009
3 Padomes Regulas (EK) Nr. 207/2009 (2009. gada 26. februāris) par [Eiropas Savienības] preču zīmi (OV 2009, L 78, 1. lpp.) 9. apsvērumā bija noteikts:
“No brīvas preču aprites principa izriet, ka [Eiropas Savienības] preču zīmes īpašnieks nedrīkst aizliegt izmantot šo preču zīmi trešajai personai attiecībā uz precēm, kuras šis īpašnieks pats ir laidis apgrozībā [Eiropas Savienībā] ar šo preču zīmi vai tas darīts ar viņa piekrišanu, izņemot gadījumus, kad pastāv pamatoti iemesli, lai īpašnieks iebilstu pret preču tālāku tirdzniecību.”
4 Šīs regulas 9. pantā “Tiesības, ko piešķir [Eiropas Savienības] preču zīme” bija paredzēts:
“1. [Eiropas Savienības] preču zīme piešķir tās īpašniekam uz to ekskluzīvas tiesības. Īpašniekam ir tiesības aizliegt visām trešajām personām bez viņa piekrišanas darījumos izmantot:
a) apzīmējumu, kas ir identisks [Eiropas Savienības] preču zīmei attiecībā uz precēm vai pakalpojumiem, kas ir identiski tiem, attiecībā uz ko ir reģistrēta [Eiropas Savienības] preču zīme;
[..]
2. Atbilstoši 1. punktam, cita starpā, var aizliegt:
[..]
b) piedāvāt preces, laižot tās apgrozībā vai uzglabājot tās šim nolūkam ar šo apzīmējumu, vai piedāvāt ar to pakalpojumus;
c) importēt vai eksportēt preces ar šo apzīmējumu;
[..].”
5 Minētās regulas 13. pantā “[Eiropas Savienības] preču zīmes piešķirto tiesību izlietošana [izsmelšana]” bija formulēts šādi:
“1. [Eiropas Savienības] preču zīme nedod tās īpašniekam tiesības to aizliegt izmantot saistībā ar precēm, ko īpašnieks pats ir laidis apgrozībā [Savienībā] vai kam ir piekritis.
2. Šā panta 1. punktu nepiemēro, ja īpašniekam ir pamatoti iemesli iebilst pret preču turpmāku tirdzniecību, īpaši tad, ja preces pēc to laišanas apgrozībā ir izmainītas vai bojātas.”
6 Regula Nr. 207/2009 sākot no 2017. gada 1. oktobra ir atcelta un aizstāta ar Regulu 2017/1001.
Regula 2017/1001
7 Atbilstoši Regulas 2017/1001 17. apsvērumam:
“Lai saskaņotu vajadzību nodrošināt ar preču zīmi saistīto tiesību efektīvu īstenošanu un nepieciešamību izvairīties no likumīgu preču brīvas tirdzniecības traucējumiem, ES preču zīmes īpašnieka tiesības nebūtu jāīsteno gadījumā, ja pēc turpmākas prasības, kas celta Eiropas Savienības preču zīmju tiesā (“ES preču zīmju tiesa”), kuras kompetencē ir pieņemt nolēmumu pēc būtības par to, vai attiecībā uz ES preču zīmi ir noticis pārkāpums, preču deklarētājs vai valdītājs var pierādīt, ka ES preču zīmes īpašniekam nav tiesību aizliegt laist preces tirgū preču galamērķa valstī.”
8 Šīs regulas 22. apsvērumā ir noteikts:
“No brīvas preču aprites principa izriet, ka ir svarīgi, lai ES preču zīmes īpašnieks neaizliegtu izmantot šo preču zīmi trešajai personai attiecībā uz precēm, kuras šis īpašnieks pats ir laidis apgrozībā Eiropas Ekonomikas zonā ar šo preču zīmi vai tas darīts ar viņa piekrišanu, izņemot gadījumus, kad pastāv pamatoti iemesli, lai īpašnieks iebilstu pret preču tālāku tirdzniecību.”
9 Minētās regulas 9. pantā “Tiesības, ko piešķir ES preču zīme” ir paredzēts:
“1. ES preču zīmes reģistrēšana piešķir īpašniekam izņēmuma tiesības.
2. Neskarot īpašnieku tiesības, kas iegūtas pirms ES preču zīmes pieteikuma iesniegšanas datuma vai prioritātes datuma, minētās ES preču zīmes īpašniekam ir tiesības aizliegt visām trešām personām bez viņa piekrišanas izmantot komercdarbībā saistībā ar precēm vai pakalpojumiem jebkādu apzīmējumu, ja:
a) apzīmējums ir identisks ar ES preču zīmi un tiek lietots saistībā ar precēm vai pakalpojumiem, kas ir identiski tiem, attiecībā uz kuriem ir reģistrēta ES preču zīme;
[..]
3. Atbilstīgi 2. punktam jo īpaši var aizliegt:
[..]
b) piedāvāt preces, laist tās tirgū vai uzglabāt tās minētajos nolūkos ar šo apzīmējumu, vai piedāvāt vai sniegt ar to pakalpojumus;
c) importēt vai eksportēt preces ar minēto apzīmējumu;
[..].”
10 Šīs pašas regulas 15. pantā “ES preču zīmes piešķirto tiesību izlietošana [izsmelšana]” ir noteikts:
“1. ES preču zīme nedod tās īpašniekam tiesības aizliegt to lietot saistībā ar precēm, kuras ar minēto preču zīmi tirgū Eiropas Ekonomikas zonā ir laidis īpašnieks vai arī tas ticis darīts ar viņa piekrišanu.
2. Šā panta 1. punktu nepiemēro, ja īpašniekam ir pamatoti iemesli iebilst pret preču turpmāku tirdzniecību, īpaši tad, ja preces pēc to laišanas apgrozībā ir izmainītas vai bojātas.”
Direktīva 2004/48/EK
11 Atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/48/EK (2004. gada 29. aprīlis) par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu (OV 2004, L 157, 45. lpp.) 1. pantam “Priekšmets”:
“Šī direktīva attiecas uz pasākumiem, kārtību un aizsardzības līdzekļiem, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu [ievērošanu]. Šajā direktīvā termins “intelektuālā īpašuma tiesības” ietver rūpnieciskā īpašuma tiesības.”
12 Šīs direktīvas 2. panta “Piemērošanas joma” 1. punktā ir paredzēts:
“Neskarot līdzekļus, kas [Savienībā] vai valstu tiesību aktos ir vai var tikt paredzēti, ciktāl šie līdzekļi var būt labvēlīgāki tiesību īpašniekiem, šajā direktīvā paredzētos pasākumus, kārtību un aizsardzības līdzekļus saskaņā ar 3. pantu piemēro visiem intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem, kas paredzēti [Savienības] un/vai attiecīgās dalībvalsts tiesību aktos.”
13 Minētās direktīvas II nodaļā “Pasākumi, kārtība un aizsardzības līdzekļi” tostarp ir ietverts tās 3. pants “Vispārīgas saistības”, kura 2. punktā ir noteikts:
“Šie pasākumi, kārtība un aizsardzības līdzekļi ir arī efektīvi, proporcionāli un preventīvi, un tos piemēro tā, lai izvairītos no šķēršļu radīšanas likumīgai tirdzniecībai un nodrošinātu, ka tos neizmanto ļaunprātīgi.”
14 Šīs pašas direktīvas 6. panta “Pierādījumi” 1. punktā ir paredzēts:
“Dalībvalstis nodrošina, ka, ja kāda puse, iesniedzot prasību, ir sniegusi tai pieejamus pierādījumus, kuri ir pietiekami attiecībā uz minēto prasību, un prasības pamatojumā ir precizējusi pierādījumus, kas ir pretējās puses rīcībā, tad kompetentās tiesu iestādes var prasīt pretējai pusei uzrādīt minētos pierādījumus, ievērojot konfidenciālas informācijas aizsardzības prasības. Šā punkta nolūkā dalībvalstis var paredzēt, ka, lai pierādījumus uzskatītu par pamatotiem, kompetentajām tiesu iestādēm ir jāizvērtē paraugi no ievērojama skaita attiecīgā darba vai cita aizsargāta īpašuma priekšmeta kopiju.”
Polijas tiesības
15 1964. gada 17. novembra ustawa – Kodeks postępowania cywilnego (Civilprocesa kodeksa likums), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “Civilprocesa kodekss”), 325. pants ir formulēts šādi:
“Sprieduma rezolutīvajā daļā jāietver tiesas nosaukums, tiesnešu, sekretāra un prokurora, ja tas ir iesaistījies lietā, vārdi, tiesas sēdes un sprieduma pasludināšanas datums un vieta, pušu vārdi un lietas priekšmets, kā arī tiesas lēmums par pušu prasījumiem.”
16 Civilprocesa kodeksa 758. pantā ir paredzēts:
“[Sądy rejonowe (rajona tiesas, Polija)], kā arī šīm tiesām piesaistītajiem tiesu izpildītājiem ir jurisdikcija piespiedu izpildes jomā.”
17 Atbilstoši šī kodeksa 767. pantam:
“1. Ja likumā nav noteikts citādi, tiesu izpildītāja aktus var pārsūdzēt rajona tiesā. Pārsūdzēt ir iespējams arī tiesu izpildītāja pieļauto bezdarbību. Prasību izskata tiesa, kurai ir piesaistīts tiesu izpildītāja birojs.
2. Prasību var celt puse vai cita persona, kuras tiesības ir tikušas pārkāptas vai apdraudētas ar tiesu izpildītāja darbību vai bezdarbību.
[..]”
18 Minētā kodeksa 840. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Parādnieks var iesniegt pārsūdzību, lai pilnībā vai daļēji atceltu izpildes rīkojumu vai ierobežotu tā izpildāmību, ja:
1) viņš apstrīd faktus, kas pamatojuši izpildu rīkojuma izdošanu, it īpaši, ja tas apstrīd saistības, kuras konstatētas ar vienkāršu izpildes rīkojumu, kas nav tiesas nolēmums, vai ja viņš apstrīd saistību nodošanu, neraugoties uz to, ka pastāv oficiāls to apliecinošs dokuments;
2) pēc vienkārša izpildes rīkojuma izdošanas ir iestājies notikums, kas izraisījis saistību izbeigšanos vai neiespējamību tās izpildīt; ja rīkojums ir tiesas nolēmums, parādnieks var pamatot savu pārsūdzību arī ar faktiem, kas notikuši pēc debašu pabeigšanas, ar iebildi par saistību izpildi, ja atsaukšanās uz šo iebildi attiecīgajā lietā bija nepieņemama ex lege, kā arī ar iebildi par ieskaitu.
[..]”
19 Šī paša kodeksa 843. panta 3. punktā ir paredzēts:
“Pārsūdzībā prasītājam ir jānorāda visi prasījumi, kuri var tikt izvirzīti šajā posmā, citādi tas zaudē tiesības izvirzīt tos turpmākā tiesvedībā.”
20 Civilprocesa kodeksa 1050. pantā ir noteikts:
“1. Ja parādniekam ir jāveic darbība, kuru nevar veikt cita persona un kuras izpilde ir atkarīga tikai no viņa gribas, tiesa, kuras jurisdikcijā šī darbība jāveic, pēc kreditora lūguma un pēc pušu uzklausīšanas nosaka termiņu, kurā parādniekam darbība ir jāveic, piemērojot naudas sodu, ja noteiktā termiņā viņš to neizdara.
[..]
3. Ja parādniekam noteiktais darbības veikšanas termiņš ir beidzies un parādnieks darbību nav veicis, tiesa pēc kreditora lūguma uzliek parādniekam naudas sodu un vienlaikus nosaka jaunu darbības izpildes termiņu, neizpildes gadījumā piemērojot palielinātu naudas sodu.”
21 Šā kodeksa 1051. pants 1. punkts ir formulēts šādi:
“Ja parādnieku saista pienākums neveikt vai nekavēt kreditora darbības, tiesa, kuras jurisdikcijā parādnieks nav izpildījis savu pienākumu, pamatojoties uz kreditora lūgumu un pēc pušu uzklausīšanas, un konstatējuma, ka parādnieks nav izpildījis savu pienākumu, piespriež viņam samaksāt naudas sodu. Ja kreditors iesniedz jaunu prasījumu, tiesa rīkojas tādā pašā veidā.”
Pamatlieta un prejudiciālais jautājums
22 Hewlett Packard pieder ekskluzīvas tiesības uz Eiropas Savienības vārdiskām un grafiskām preču zīmēm “HP”, kas reģistrētas attiecīgi ar numuriem 000052449 un 008579021.
23 Tā ar šīm preču zīmēm marķētas informātikas aprīkojuma preces tirgo ar pilnvaroto pārstāvju starpniecību, kuri apņemas nepārdot šīs preces – izņemot gala lietotājus – personām, kas neietilpst tās izplatīšanas tīklā. Turklāt šiem pilnvarotajiem pārstāvjiem šie izstrādājumi ir jāiegādājas tikai no citiem pilnvarotajiem pārstāvjiem vai no pašas Hewlett Packard.
24 Katram šo preču eksemplāram ir sērijas numurs, kas ļauj to identificēt. Hewlett Packard rīcībā ir informātikas rīks, kas citastarp ietver datubāzi, kurā uzskaitīti visi izstrādājuma eksemplāri, kā arī tirgus, kuram tie ir paredzēti. Savukārt uz šiem eksemplāriem neattiecas nekāda marķēšanas sistēma, kas pati par sevi ļautu noteikt, vai eksemplārs ir vai nav paredzēts Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) tirgum.
25 Senetic nodarbojas ar datortehnikas izplatīšanu. Tā Polijā ieveda preces ar Eiropas Savienības preču zīmēm, kuru īpašniece ir Hewlett Packard. Senetic šīs preces iegādājās no pārdevējiem, kuri reģistrēti EEZ teritorijā, bet nav Hewlett Packard preču oficiālie izplatītāji, pēc tam kad tā no šiem pārdevējiem bija saņēmusi apliecinājumu, ka šo preču tirdzniecība EEZ nepārkāpj pēdējās minētās ekskluzīvās tiesības. Turklāt Senetic nesekmīgi lūdza Hewlett Packard pilnvarotajiem pārstāvjiem apstiprināt, ka minētās preces var tikt tirgotas EEZ, nepārkāpjot Hewlett Packard ekskluzīvās tiesības.
26 Hewlett Packard vērsās Polijas tiesās ar prasību izbeigt tiesību, kas tai piešķirtas ar tai piederošām Eiropas Savienības preču zīmēm, pārkāpumu, un vispārīgi aizliegt Senetic importēt, eksportēt, reklamēt un iepriekš minētajiem mērķiem glabāt ar minētajām preču zīmēm apzīmētās informātikas aprīkojuma preces, kuras tā pati iepriekš nav laidusi EEZ tirgū vai kuras nav laistas EEZ tirgū ar tās piekrišanu. Turklāt Hewlett Packard lūdza izdot rīkojumu Senetic izņemt šīs preces no tirgus.
27 Savai aizstāvībai Senetic atsaucas uz tiesību, kas piešķirtas ar attiecīgajām Eiropas Savienības preču zīmēm, izsmelšanu, apgalvojot, ka Hewlett Packard iepriekš ir laidusi tirgū EEZ attiecīgās preces vai tas noticis ar tās piekrišanu.
28 Sąd Okręgowy w Warszawie (Varšavas apgabaltiesa, Polija), kas ir iesniedzējtiesa, norāda, ka, tā kā nepastāv Hewlett Packard preču marķēšanas sistēma, neatkarīgam izplatītājam praksē ir ļoti grūti noteikt katras ar Eiropas Savienības preču zīmi apzīmētās preces gala tirgu un, vēl jo vairāk, pierādīt, ka šīs preces EEZ tirgū ir laidis šo preču zīmju īpašnieks vai tas ir darīts ar viņa piekrišanu.
29 Šī tiesa uzskata, ka Senetic teorētiski varētu vērsties pie saviem piegādātājiem, lai iegūtu informāciju par tirgus dalībnieku, kas iesaistīti pirms izplatīšanas ķēdes, identitāti. Tomēr, kā Tiesa esot atzinusi 2003. gada 8. aprīļa spriedumā Van Doren + Q (C‑244/00, EU:C:2003:204), tā kā piegādātāji parasti nelabprāt atklāj savus piegādes avotus, esot maz ticams, ka Senetic izdotos iegūt šāda veida informāciju.
30 Pirmām kārtām, Polijas tiesu prakse esot tāda, ka to nolēmumu rezolutīvajā daļā, ar kuriem tiek apmierināta prasība par Eiropas Savienības preču zīmes pārkāpumu, tiek minētas “preces, kuras prasītājs ([Eiropas Savienības] preču zīmes īpašnieks) iepriekš nav laidis tirgū [EEZ] vai tas nav darīts ar viņa piekrišanu”. Šis formulējums piespiedu izpildes procesa stadijā neļaujot identificēt preces, uz kurām attiecas šī procedūra, un nošķirt tās no precēm, uz kurām attiecas izņēmums saistībā ar preču zīmes piešķirto tiesību izsmelšanu. Tādējādi šo nolēmumu rezolutīvā daļa faktiski neuzliek nekādus citus pienākumus pusēm, kurām tie adresēti, kā vien tos, kas jau izriet no likuma tiesību normām.
31 Šīs tiesu prakses dēļ atbildētājs prasībā par pārkāpumu nevarot brīvprātīgi izpildīt nolēmumu, ar kuru konstatē pārkāpumu, un esot pakļauts riskam, ka tam tiks piemēroti sodi, kas paredzēti Civilprocesa kodeksa 1050. un 1051. pantā. Turklāt šādas prakses dēļ visbiežāk tiktu konfiscētas visas preces, tostarp tās, kas atrodas apritē, nekādi neapdraudot ar Eiropas Savienības preču zīmi piešķirtās tiesības.
32 Tāpat, kā izriet tostarp no Civilprocesa kodeksa 767., 840. un 843. panta, saistībā ar pagaidu nodrošinājuma un piespiedu izpildes procedūrām atbildētājs prasībā par pārkāpumu sastopas ar vairākiem juridiskiem šķēršļiem, lai varētu veiksmīgi iebilst pret šajā kontekstā noteiktajiem pasākumiem, un viņam ir tikai ierobežotas procesuālās garantijas.
33 Pirmkārt, atbilstoši šī kodeksa 767. pantam – kā to interpretējušas Polijas tiesas – prasība par tiesu izpildītāja aktu ir iespējama tikai tad, ja tiesu izpildītājs nav ievērojis procesuālos noteikumus, kas reglamentē piespiedu izpildes procedūru. Tādējādi šāda prasība neļaujot noteikt, vai ar Eiropas Savienības preču zīmi apzīmēto preci EEZ tirgū ir laidis šīs preču zīmes īpašnieks vai tas ir darīts ar viņa piekrišanu.
34 Otrkārt, atbildētājam prasībā par pārkāpumu neesot tiesību, pamatojoties uz Civilprocesa kodeksa 840. pantu, iesniegt iebildumus, ciktāl šāda veida pārsūdzība nevarot kalpot tam, lai precizētu tiesas nolēmuma, kas ir izpildes rīkojums, saturu.
35 Treškārt, saskaņā ar Polijas doktrīnā dominējošo viedokli tiesa, kuras kompetencē ir piespiedu izpilde, protams, var uzklausīt lietas dalībniekus, bet, pamatojoties uz Civilprocesa kodeksa 1051. pantu, tā var noteikt, vai atbildētājs prasībā par pārkāpumu ir rīkojies atbilstoši izpildraksta saturam tikai attiecībā uz apstākļiem, kas izriet no lietas dalībnieku uzklausīšanas, bez iespējas veikt pierādījumu iegūšanu.
36 Ceturtkārt, saskaņā ar Civilprocesa kodeksa 843. panta 3. punktu prasītājam, ja tas ceļ prasību izpildes procedūrā, pārsūdzībā ir jānorāda visi prasījumi, kuri var tikt izvirzīti šajā posmā, citādi tas zaudē tiesības izvirzīt tos turpmākā tiesvedībā.
37 Līdz ar to iesniedzējtiesa uzskata, ka pastāv risks, ka efektīva tiesību aizsardzība tiesā preču brīvas aprites jomā tiekot ierobežota Polijas tiesu prakses dēļ attiecībā uz nolēmumu, ar kuriem konstatēts pārkāpums, rezolutīvās daļas formulējumu.
38 Otrām kārtām, šī tiesa norāda, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru ekskluzīvo tiesību intelektuālā īpašuma jomā aizsardzībai nav absolūta rakstura. No vienas puses, tas tik tiešām attiektos tikai uz gadījumiem, kad preču zīmes izmantošana, ko veic persona, kura nav tās īpašnieks, pārkāpj preču zīmes funkcijas. No otras puses, ekskluzīvo tiesību īstenošana esot atkarīga no tā, vai tiek panākts līdzsvars starp šīm tiesībām un iekšējā tirgus brīvību aizsardzību, kas tostarp ietver preču brīvu apriti.
39 Tādējādi iesniedzējtiesa šaubās par iespēju tajā izskatāmās lietas faktiskajos apstākļos piemērot pierādīšanas pienākuma apvēršanu, kuru Tiesa veikusi 2003. gada 8. aprīļa spriedumā Van Doren + Q (C‑244/00, EU:C:2003:204), vai pat izslēgt iespēju preču zīmes īpašniekam atsaukties uz aizsardzību, kas piešķirta ar Regulas Nr. 207/2009 9. un 102. pantu, kuri kļuvuši attiecīgi par Regulas 2017/1001 9. un 130. pantu.
40 Šajos apstākļos Sąd Okręgowy w Warszawie (Varšavas apgabaltiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai LESD 36. panta otrais teikums, lasot to kopsakarā ar [Regulas 2017/1001] 15. panta 1. punktu, kā arī [LES] 19. panta 1. punkta [otro daļu], ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj dalībvalstu tiesu praksi, saskaņā ar kuru minētās tiesas:
– apmierinot Eiropas Savienības preču zīmes īpašnieka prasījumu aizliegt ar Eiropas Savienības preču zīmi apzīmēto preču importu, eksportu, reklāmu vai uzdot izņemt šīs preces no tirgus;
– lemjot nodrošinājuma procedūrā par tādu preču arestu, kas apzīmētas ar Eiropas Savienības preču zīmi,
nolēmumos atsaucas uz “priekšmetiem, ko preču zīmes īpašnieks nav laidis tirgū vai nav piekritis laist tirgū [EEZ” – kā rezultātā konstatējums par to, uz kuriem ar Eiropas Savienības preču zīmi apzīmētajiem priekšmetiem attiecas rīkojumi vai aizliegumi (t.i., konstatējums par to, kurus priekšmetus preču zīmes īpašnieks nav laidis tirgū vai nav piekritis laist tirgū [EEZ]), ņemot vērā nolēmuma vispārīgo formulējumu, ir jāveic piespiedu izpildes institūcijai, kas, veicot iepriekš minētos konstatējumus, balstās uz preču zīmes īpašnieka paziņojumiem vai tā sniegtajiem rīkiem (tostarp informātikas rīkiem un datubāzēm), savukārt iepriekšminēto izpildes institūcijas konstatējumu apstrīdēšana tiesā parastajā tiesvedībā ir izslēgta vai ierobežota, ņemot vērā to tiesiskās aizsardzības līdzekļu raksturu, kuri pieejami atbildētājam nodrošinājuma procedūrā un izpildes procedūrā?
2) Vai [LESD] 34., 35. un 36. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie izslēdz Kopienas (tagad Eiropas Savienības) preču zīmes īpašnieka iespēju atsaukties uz aizsardzību, kas paredzēta [Regulas Nr. 207/2009] 9. un 102. pantā (tagad [Regulas 2017/1001] 9. un 130. pants), ja:
– Kopienas (Eiropas Savienības) preču zīmes īpašnieks [EEZ] teritorijā un ārpus tās veic ar šo preču zīmi apzīmēto preču izplatīšanu tādējādi, ka tā tiek veikta ar pilnvaroto izplatītāju starpniecību, kuri var tālāk pārdot ar šo preču zīmi apzīmētās preces subjektiem, kas nav šo preču galapatērētāji, tikai tad, ja šie subjekti pieder oficiālajam izplatīšanas tīklam, savukārt pilnvarotajiem izplatītājiem ir jāiegādājas preces tikai no citiem pilnvarotajiem izplatītājiem vai no preču zīmes īpašnieka;
– ar preču zīmi apzīmētajām precēm nav nekāda marķējuma vai citu atšķirtspējīgu iezīmju, kas ļautu noteikt vietu, kurā preču zīmes īpašnieks ir laidis tās tirgū vai arī tas ticis darīts ar viņa piekrišanu;
– atbildētājs ar preču zīmi apzīmētās preces iegādājies [EEZ] teritorijā;
– atbildētājs no preču pārdevējiem, kas apzīmētas ar preču zīmi, saņēmis paziņojumus, ka saskaņā ar tiesību normām šīs preces var tikt laistas tirgū [EEZ] teritorijā;
– Eiropas Savienības preču zīmes īpašnieks nenodrošina nekādu informātikas rīku (vai citu rīku) un neizmanto marķējuma sistēmu, kas ļautu potenciālam ar preču zīmi apzīmētās preces pircējam pirms preces iegādes patstāvīgi pārbaudīt šo preču laišanas tirgū [EEZ] teritorijā likumīgumu, un atsakās veikt šādu pārbaudi pēc pircēja lūguma?”
Tiesvedība Tiesā
41 Ar Tiesas priekšsēdētāja 2021. gada 29. novembra lēmumu tiesvedība šajā lietā tika apturēta līdz 2022. gada 17. novembra sprieduma Harman International Industries (C‑175/21, EU:C:2022:895) pasludināšanai.
42 Pēc Tiesas priekšsēdētāja 2022. gada 28. novembra lēmuma Tiesas kanceleja šo spriedumu paziņoja iesniedzējtiesai un uzdeva tai jautājumu, vai, ņemot vērā šo spriedumu, tā vēlas uzturēt spēkā lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, it īpaši attiecībā uz pirmo uzdoto jautājumu. Minētajā spriedumā Tiesa atzina, ka Regulas 2017/1001 15. panta 1. punkts, lasot to kopsakarā ar LESD 36. panta otro teikumu, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu un Direktīvu 2004/48, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas pieļauj tādu tiesu praksi, saskaņā ar ko nolēmuma, ar kuru ir apmierināta prasība par Eiropas Savienības preču zīmes tiesību pārkāpumu, rezolutīvā daļa ir formulēta tādā redakcijā, kas tās vispārīgā rakstura dēļ ļauj iestādei, kuras kompetencē ir šī nolēmuma izpilde, noteikt, uz kurām precēm minētais nolēmums attiecas, ar nosacījumu, ka piespiedu izpildes procesā atbildētājam ir atļauts apstrīdēt to preču noteikšanu, uz kurām attiecas šis process, un ka tiesa, ievērojot Direktīvas 2004/48 tiesību normas, var pārbaudīt un izlemt, kuras preces preču zīmes īpašnieks ir faktiski laidis EEZ tirgū vai tas ir darīts ar viņa piekrišanu.
43 Ar 2023. gada 3. februāra vēstuli, kas Tiesas kancelejā saņemta tajā pašā dienā, iesniedzējtiesa informēja Tiesu, ka tā atsauc savu pirmo jautājumu, bet uztur spēkā otro jautājumu.
Par prejudiciālo jautājumu
44 Ievadam jāatgādina, ka ar LESD 267. pantu ieviestajā valstu tiesu un Tiesas sadarbības procedūrā Tiesai ir jāsniedz valsts tiesai lietderīga atbilde, kas ļautu izlemt tās izskatīšanā esošo lietu. Šajā nolūkā Tiesai vajadzības gadījumā ir jāpārformulē tai uzdotie jautājumi. Turklāt Tiesai var nākties ņemt vērā tādas Savienības tiesību normas, uz kurām valsts tiesa sava jautājuma izklāstā nav atsaukusies (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 17. novembris, Impexeco un PI Pharma, C‑253/20 un C‑254/20, EU:C:2022:894, 40. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
45 Šajā gadījumā ar šo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa lūdz interpretēt LESD 34., 35. un 36. pantu, lai noskaidrotu, vai šīs tiesību normas nepieļauj, ka Eiropas Savienības preču zīmes īpašnieks konkrētos tajos uzskaitītos apstākļos var atsaukties uz Regulas Nr. 207/2009 9. pantā vai Regulas 2017/1001 9. pantā paredzēto aizsardzību.
46 Šajā ziņā tomēr jāuzsver, ka Regulas Nr. 207/2009 13. pantā un Regulas 2017/1001 15. pantā ir pilnībā reglamentēts jautājums par preču zīmes piešķirto tiesību izsmelšanu attiecībā uz precēm, kas laistas tirgū attiecīgi Savienībā vai EEZ.
47 Turklāt, kā izriet no šī sprieduma 39. punkta, iesniedzējtiesa it īpaši jautā, vai tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā aplūkotie, pienākums pierādīt ar attiecīgajām Eiropas Savienības preču zīmēm piešķirto tiesību izsmelšanu var būt vienīgi atbildētājam prasībā par pārkāpumu.
48 Šādos apstākļos jāuzskata, ka ar šo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Regulas Nr. 207/2009 13. panta 1. punkts un Regulas 2017/1001 15. panta 1. punkts, lasot tos kopsakarā ar LESD 34. un 36. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj, ka prasībā par pārkāpumu pienākums pierādīt ar Eiropas Savienības preču zīmi piešķirto tiesību izsmelšanu ir vienīgi atbildētājam, ja ar šo preču zīmi apzīmētās preces, uz kurām nav nekāda marķējuma, kas ļautu trešām personām identificēt tirgu, kurā tās paredzēts tirgot, un kuras tiek izplatītas ar tāda selektīva izplatīšanas tīkla starpniecību, kura dalībnieki tās var pārdot tikai citiem šī tīkla dalībniekiem vai galalietotājiem, šis atbildētājs ir nopircis Savienībā vai EEZ pēc tam, kad ir saņēmis no pārdevējiem apliecinājumu, ka tās var likumīgi pārdot šajā tirgū un ka minētās preču zīmes īpašnieks pēc pircēja lūguma atsakās pats veikt šo pārbaudi.
49 Ar Regulas Nr. 207/2009 9. pantu – tagad Regulas (ES) 2017/1001 9. pants – Eiropas Savienības preču zīmes īpašniekam ir piešķirtas ekskluzīvas tiesības, kas tam ļauj aizliegt visām trešajām personām tostarp importēt ar viņa preču zīmi aptvertās preces, piedāvāt tās, laist tās tirgū vai veidot uzkrājumus šiem nolūkiem bez viņa piekrišanas (spriedums, 2022. gada 17. novembris, Harman International Industries, C‑175/21, EU:C:2022:895, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).
50 Regulas Nr. 207/2009 13. panta 1. punktā – tagad Regulas 2017/1001 15. panta 1. punkts – ir paredzēts izņēmums no šī noteikuma, jo tajā ir noteikts, ka īpašnieka tiesības ir izsmeltas, ja pats īpašnieks preces ar šo preču zīmi ir laidis Savienības vai EEZ tirgū vai tas noticis ar viņa piekrišanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 17. novembris, Harman International Industries, C‑175/21, EU:C:2022:895, 38. punkts un tajā minētā judikatūra). Šīs tiesību normas mērķis ir saskaņot ar minēto preču zīmi piešķirto tiesību aizsardzības pamatintereses, no vienas puses, un preču brīvas aprites Savienībā vai EEZ pamatintereses, no otras puses (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 17. novembris, Harman International Industries, C‑175/21, EU:C:2022:895, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).
51 Lai nodrošinātu taisnīgu līdzsvaru starp šīm pamatinteresēm, iespēja atsaukties uz Eiropas Savienības preču zīmes piešķirto tiesību izsmelšanu kā uz izņēmumu no šīm tiesībām ir ierobežota vairākos aspektos (spriedums, 2022. gada 17. novembris, Harman International Industries, C‑175/21, EU:C:2022:895, 41. punkts).
52 It īpaši Regulas Nr. 207/2009 13. panta 1. punktā un Regulas 2017/1001 15. panta 1. punktā ir nostiprināts ar Eiropas Savienības preču zīmi piešķirto tiesību izsmelšanas princips vienīgi attiecībā uz precēm, ko attiecīgi Savienības vai EEZ tirgū laidis īpašnieks vai kas ir laistas tirgū ar viņa piekrišanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 17. novembris, Harman International Industries, C‑175/21, EU:C:2022:895, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).
53 No tā izriet, ka ar šo preču zīmi apzīmēto preču laišana tirgū ārpus Savienības vai EEZ neizsmeļ īpašnieka tiesības iebilst tostarp pret šo preču importēšanu un laišanu Savienības vai EEZ tirgū bez viņa piekrišanas, tādējādi ļaujot tam kontrolēt ar minēto preču zīmi apzīmēto preču pirmo laišanu tirgū Savienībā vai EEZ (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 17. novembris, Harman International Industries, C‑175/21, EU:C:2022:895, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).
54 Tādējādi tiesības, ko piešķir šī pati preču zīme, ir izsmeltas tikai saistībā ar konkrētās preces eksemplāriem, kas laisti tirgū Savienības vai EEZ teritorijā ar īpašnieka piekrišanu. Šajā ziņā ar to, ka preču zīmes īpašnieks Savienības vai EEZ tirgū jau tirgo citus tās pašas preces eksemplārus vai preces, kas ir līdzīgas importētajām precēm, attiecībā uz kurām ir izvirzīta atsauce uz [tiesību] izsmelšanu, nepietiek (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 17. novembris, Harman International Industries, C‑175/21, EU:C:2022:895, 45. punkts un tajā minētā judikatūra).
55 Attiecībā uz jautājumu, kurai pusei ir pienākums pierādīt ar Eiropas Savienības preču zīmi piešķirto tiesību izsmelšanu, ir jānorāda, no vienas puses, ka šo jautājumu nereglamentē ne Regulas Nr. 207/2009 13. pants, ne Regulas 2017/1001 15. pants, ne arī kāda cita šo abu regulu tiesību norma.
56 No otras puses, lai gan intelektuālā īpašuma tiesību, tostarp Regulas Nr. 207/2009 9. pantā, tagad – Regulas 2017/1001 9. pantā paredzēto ekskluzīvo tiesību, ievērošanas procesuālos aspektus principā reglamentē valsts tiesības, kas ir saskaņotas ar Direktīvu 2004/48, kura, kā tas it īpaši izriet no tās 1.–3. panta, attiecas uz pasākumiem, kārtību un aizsardzības līdzekļiem, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 17. novembris, Harman International Industries, C‑175/21, EU:C:2022:895, 56. punkts), ir jākonstatē, ka šajā direktīvā, it īpaši tās 6. un 7. pantā, kas ietilpst minētās direktīvas II nodaļas 2. iedaļā “Pierādījumi”, nav reglamentēts jautājums par pierādīšanas pienākumu attiecībā uz preču zīmes piešķirto tiesību izsmelšanu.
57 Tomēr Tiesa vairākkārt ir nospriedusi, ka tirgus dalībniekam, kura turējumā ir preces, ko Eiropas Savienības preču zīmes īpašnieks EEZ tirgū laidis ar šo preču zīmi vai kas ir laistas tirgū ar viņa piekrišanu, no preču brīvas aprites izriet tiesības, kuras garantētas LESD 34. un 36. pantā, kā arī Regulas 2017/1001 15. panta 1. punktā un kuras valstu tiesām ir jāaizsargā (spriedums, 2022. gada 17. novembris, Harman International Industries, C‑175/21, EU:C:2022:895, 69. punkts un tajā minētā judikatūra).
58 Šajā ziņā, lai gan Tiesa ir nospriedusi, ka principā ar Savienības tiesībām ir saderīga dalībvalsts tiesību norma, saskaņā ar kuru preču zīmes piešķirto tiesību izsmelšana ir aizstāvības līdzeklis, tāpēc pierādīšanas pienākums ir atbildētājam, kurš izvirza šo pamatu, tā arī precizēja, ka no preču brīvas aprites aizsardzības izrietošo prasību dēļ var būt nepieciešams, lai šis pierādīšanas noteikums tiktu pielāgots (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2003. gada 8. aprīlis, Van Doren + Q, C‑244/00, EU:C:2003:204, 35.–37. punkts).
59 Tāpēc valsts pierādījumu par preču zīmes piešķirto tiesību izsmelšanu iesniegšanas un novērtēšanas kārtībai ir jāievēro prasības, kas izriet no preču brīvas aprites principa un līdz ar to šī kārtība ir jāpielāgo, ja tā var ļaut šīs preču zīmes īpašniekam sadalīt valstu tirgus, veicinot pastāvošo cenu atšķirību saglabāšanu starp dalībvalstīm (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 17. novembris, Harman International Industries, C‑175/21, EU:C:2022:895, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).
60 Līdz ar to, ja atbildētājs prasībā par pārkāpumu var pierādīt, ka pastāv reāls valstu tirgu sadales risks, lai gan tam būtu jāuzņemas pienākums pierādīt, ka preču zīmes īpašnieks ir laidis preces Savienības vai EEZ tirgū vai tas noticis ar viņa piekrišanu, tad valsts tiesai, kas izskata lietu, ir jāpielāgo pierādīšanas pienākuma sadale attiecībā uz preču zīmes piešķirto tiesību izsmelšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2003. gada 8. aprīlis, Van Doren + Q, C‑244/00, EU:C:2003:204, 39. punkts).
61 Šajā gadījumā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka attiecīgo Eiropas Savienības preču zīmju īpašnieks izmanto selektīvās izplatīšanas sistēmu, kurā ar šīm preču zīmēm apzīmētās preces neietver nekādu marķējumu, kas ļautu trešajām personām identificēt tirgu, kurā tās paredzēts tirgot, ka īpašnieks atsakās paziņot šo informāciju trešajām personām un ka atbildētājas piegādātāji nav ieinteresēti atklāt savus piegādes avotus.
62 Attiecībā uz pēdējo minēto ir jānorāda, ka šādā izplatīšanas sistēmā piegādātājs parasti apņemas līgumā paredzētās preces vai pakalpojumus tieši vai netieši pārdot tikai tiem izplatītājiem, kas izraudzīti, pamatojoties uz noteiktiem kritērijiem, savukārt šie izplatītāji apņemas piegādātāja noteiktajā šīs izplatīšanas sistēmas darbības teritorijā nepārdot šīs preces vai pakalpojumus nepilnvarotiem izplatītājiem.
63 Šādos apstākļos, ja atbildētājam prasībā par pārkāpumu tiktu uzlikts pierādīšanas pienākums attiecībā uz vietu, kur ar preču zīmi apzīmētās preces, kuras tas pārdod, pirmo reizi laidis tirgū šīs preču zīmes īpašnieks vai tas darīts ar viņa piekrišanu, varētu ļaut minētajam īpašniekam vērsties pret tādu preču paralēlo importu, kas apzīmētas ar minēto preču zīmi, lai gan no tā izrietošo preču brīvas aprites ierobežojumu neattaisnotu ar šo pašu preču zīmi piešķirto tiesību aizsardzība.
64 Proti, atbildētājs prasībā par pārkāpumu sastaptos ar ievērojamām grūtībām sniegt šādu pierādījumu, jo tā piegādātāji saprotami nevēlas atklāt savu piegādes avotu attiecīgo Eiropas Savienības preču zīmju īpašnieka izplatīšanas tīklā.
65 Turklāt, pat ja atbildētājs prasībā par pārkāpumu varētu pierādīt, ka ar attiecīgajām Eiropas Savienības preču zīmēm apzīmētās preces nāk no šo preču zīmju īpašnieka selektīvās izplatīšanas tīkla Savienībā vai EEZ, minētais īpašnieks varētu liegt jebkādu iespēju nākotnē veikt piegādi savam izplatīšanas tīkla dalībniekam, kurš nav izpildījis savus līgumiskos pienākumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2003. gada 8. aprīlis, Van Doren + Q, C‑244/00, EU:C:2003:204, 40. punkts).
66 Līdz ar to tādos apstākļos, kādi aprakstīti šī sprieduma 61. punktā, valsts tiesai, kura izskata lietu, būs jāpielāgo pierādīšanas pienākuma sadale par tiesību izsmelšanu, kas piešķirtas ar attiecīgajām Eiropas Savienības preču zīmēm, uzliekot šo preču īpašniekam pienākumu pierādīt, ka viņš ir veicis vai atļāvis attiecīgo preču eksemplāru pirmo laišanu apgrozībā ārpus Savienības vai EEZ teritorijas. Ja šāds pierādījums ir sniegts, atbildētājam prasībā par pārkāpumu būs jāpierāda, ka tos pašus eksemplārus vēlāk ir importējis EEZ preču zīmes īpašnieks vai tas ir noticis ar viņa piekrišanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2003. gada 8. aprīlis, Van Doren + Q, C‑244/00, EU:C:2003:204, 41. punkts).
67 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 207/2009 13. panta 1. punkts un Regulas 2017/1001 15. panta 1. punkts, lasot tos kopsakarā ar LESD 34. un 36. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj, ka prasībā par pārkāpumu pienākums pierādīt ar Eiropas Savienības preču zīmi piešķirto tiesību izsmelšanu ir vienīgi atbildētājam, ja ar šo preču zīmi apzīmētās preces, uz kurām nav nekāda marķējuma, kas ļautu trešām personām identificēt tirgu, kurā tās paredzēts tirgot, un kuras tiek izplatītas ar tāda selektīva izplatīšanas tīkla starpniecību, kura dalībnieki tās var pārdot tikai citiem šī tīkla dalībniekiem vai galalietotājiem, šis atbildētājs ir nopircis Savienībā vai EEZ pēc tam, kad ir saņēmis no pārdevējiem apliecinājumu, ka tās var likumīgi pārdot šajā tirgū un ka minētās preču zīmes īpašnieks pēc pircēja lūguma atsakās pats veikt šo pārbaudi.
Par tiesāšanās izdevumiem
68 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (desmitā palāta) nospriež:
Padomes Regulas (EK) Nr. 207/2009 (2009. gada 26. februāris) par [Eiropas Savienības] preču zīmi 13. panta 1. punkts un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 (2017. gada 14. jūnijs) par Eiropas Savienības preču zīmi 15. panta 1. punkts, lasot tos kopsakarā ar LESD 34. un 36. pantu,
ir jāinterpretē tādējādi, ka
tie nepieļauj, ka prasībā par pārkāpumu pienākums pierādīt ar Eiropas Savienības preču zīmi piešķirto tiesību izsmelšanu ir vienīgi atbildētājam, ja ar šo preču zīmi apzīmētās preces, uz kurām nav nekāda marķējuma, kas ļautu trešām personām identificēt tirgu, kurā tās paredzēts tirgot, un kuras tiek izplatītas ar tāda selektīva izplatīšanas tīkla starpniecību, kura dalībnieki tās var pārdot tikai citiem šī tīkla dalībniekiem vai galalietotājiem, šis atbildētājs ir nopircis Eiropas Savienībā vai Eiropas Ekonomikas zonā pēc tam, kad ir saņēmis no pārdevējiem apliecinājumu, ka tās var likumīgi pārdot šajā tirgū un ka minētās preču zīmes īpašnieks pēc pircēja lūguma atsakās pats veikt šo pārbaudi.
[Paraksti]