Pagaidu versija
ĢENERĀLADVOKĀTES TAMARAS ČAPETAS [TAMARA ĆAPETA]
SECINĀJUMI,
sniegti 2024. gada 22. februārī (1)
Lieta C‑603/22
M. S.,
J. W.,
M. P.,
piedaloties:
Prokurator Rejonowy w Słupsku,
D.G. – M.B. un B.B. aizgādnim
(Sąd Rejonowy w Słupsku (Slupskas rajona tiesa, Polija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās – Direktīva (ES) 2016/800 – Procesuālās garantijas bērniem, kuri ir aizdomās turētie vai apsūdzētie kriminālprocesā – Direktīvas 2016/800 4. pants – Tiesības uz informāciju – Direktīvas 2016/800 6. pants – Tiesības un advokāta palīdzību – Pierādījumu pieņemamība
I. Ievads
1. Eiropas Savienībā kriminālprocesi galvenokārt ir dalībvalstu kompetencē. Tomēr, lai stiprinātu savstarpējo uzticēšanos, Eiropas Savienība ir pieņēmusi virkni minimālās saskaņošanas direktīvu, kas aizsargā noteiktas tiesības šādos procesos (2).
2. Šī lieta sniedz Tiesai iespēju precizēt dažas no šīm tiesībām, kas ir piemērojamas bērniem, kuri ir aizdomās turētie vai apsūdzētie kriminālprocesā.
3. Jautājumus Tiesai iesniedza Sąd Rejonowy w Słupsku (Slupskas rajona tiesa, Polija), kas izskata krimināllietu, kurā ir apsūdzētas trīs personas M. S., J. W. un M. P., kas visas kriminālizmeklēšanas uzsākšanas brīdī bija nepilngadīgas, bet (vismaz viena no tām) procesa laikā sasniedza 18 gadu vecumu.
4. Iesniedzējtiesa lūdz interpretēt vairākus Direktīvas (ES) 2016/800 (par bērnu tiesībām kriminālprocesā) (3) noteikumus kopsakarā ar Direktīvu 2013/48/ES (par tiesībām uz advokāta palīdzību) (4), Direktīvu 2012/13/ES (par tiesībām uz informāciju) (5) un Direktīvu (ES) 2016/343 (par nevainīguma prezumpciju un tiesībām piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā) (6).
II. Pamatlietas fakti, prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā
5. Iesniedzējtesa izskata krimināllietu attiecībā uz Prokurator Rejonowy w Słupsku (Slupskas rajona prokurors, Polija) izvirzīto apsūdzību pret M. S. par atkārtotu ielaušanos atpūtas centrā laikā no 2021. gada decembra līdz 2022. gada janvārim. Tāpat par tā paša pārkāpuma vienreizēju izdarīšanu tika apsūdzēti J. W. un M. P. Pārkāpumu izdarīšanas laikā visiem trim apsūdzētajiem bija 17 gadi.
6. Policija neinformēja M. S. ne par viņa tiesībām uz advokāta līdzdalību nopratināšanas laikā, ne arī par tiesībām piekļūt lietas materiāliem. Tāpat policija neļāva M. S. mātei viņu pavadīt nopratināšanas laikā un liedza viņai piekļuvi informācijai par izmeklēšanas posma virzību.
7. Nopratināšanas laikā policijā, kas netika reģistrēta audiovizuālā ieraksta formātā, M. S., detalizēti izklāstot notikumus atpūtas centrā, sniedza vairākas pret sevi vērstas liecības. Prokuratūra vēlāk grozīja pret M. S. izvirzītās apsūdzības no vienreizējas ielaušanās uz vairākkārtēju ielaušanos atpūtas centrā.
8. Pēc nopratināšanas policija izsniedza M. S. dokumentu, kurā bija izklāstītas viņa vispārējās tiesības un pienākumi kriminālprocesā. Šo dokumentu M. S. parakstīja neizlasot, tā garuma un sarežģītības dēļ.
9. Analogas darbības tika veiktas attiecībā uz J. W. un M. P. Atšķirībā no M. S., šo abu apsūdzēto vecākiem tika atļauts pavadīt savus bērnus uz policijas iecirkni nopratināšanas veikšanai. Turklāt abos gadījumos veiktie pasākumi bija ļoti līdzīgi tiem, kas tika veikti attiecībā uz M. S., izņemot to, ka attiecībā uz viņiem netika grozīta apsūdzība no vienreizējas uz vairākkārtēju ielaušanos atpūtas centrā.
10. Pirmstiesas procesā netika veikts aizdomās turēto individuāls izvērtējums.
11. Apsūdzības rakstus pret apsūdzētajiem prokuratūra parakstīja 2022. gada 31. maijā un nosūtīja iesniedzējtiesai. Tā kā apsūdzētajiem netika iecelti aizstāvji, tiesa katram no viņiem iecēla valsts nodrošinātu aizstāvi.
12. Attiecībā uz katru apsūdzēto viņu aizstāvji lūdza neņemt vērā apsūdzēto paskaidrojumus, kas sniegti pirmstiesas procesā, norādot, ka pierādījumi tika iegūti nelikumīgi, proti, policijas nopratināšanā bez aizstāvja, kura piedalīšanās bija obligāta. Aizstāvji uzskatīja, ka šādi iegūtie pierādījumi nevar būt par pamatu faktu noskaidrošanai.
13. Katrā no lietām iesniedzējtiesa apmierināja šos lūgumus un noraidīja kā nepieņemamus prokurora lūgumus izmantot pierādījumus, kas iegūti, pamatojoties uz liecībām, ko apsūdzētie snieguši pirmstiesas procesā bez advokāta līdzdalības.
14. Tiesvedības procesa laikā, 2022. gada augustā, M. P. sasniedza 18 gadu vecumu. Viņa aizstāvis lūdza ļaut turpināt viņu pārstāvēt, un iesniedzējtiesa šo lūgumu apmierināja. Nav konkrētas informācijas par to, vai procesa laikā, pirms lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegšanas, J. W. un M. S. būtu sasnieguši 18 gadu vecumu.
15. Papildus jautājumiem Tiesai par Direktīvas 2016/800 interpretāciju attiecībā uz to, kādā veidā tika veikts pirmstiesas process, iesniedzējtiesa, kas izskata lietu vienpersoniski, uzdeva arī jautājumus par tiesnešu neatkarību, pamatojoties uz notikumiem pirms pamata tiesvedības.
16. Kā paskaidrots iesniedzējtiesas nolēmumā, citā lietā tas pats tiesnesis ar 2021. gada 29. novembra rīkojumu apmierināja lietas dalībnieka pieprasījumu noraidīt citu tiesnesi, pamatojoties uz uzticības trūkumu tiesai, kuras sastāvs ir izveidots Savienības tiesībām un Eiropas Cilvēktiesību konvencijai (ECPAK) pretrunā esošā veidā. Rīkojums tika izdots tādēļ, ka šis cits tiesnesis bija iecelts amatā procedūrā, kurā bija iesaistīta Krajowa Rada Sądownictwa (Valsts tieslietu padome, Polija), kas tika izveidota pēc 2018. gada.
17. Par iesniedzējtiesas tiesneses rīkojumu Slupskas rajona prokurors paziņoja Gdaņskas apgabala prokuroram (Polija), kurš savukārt informēja Vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešu disciplinārlietu jomā atbildīgās amatpersonas vietnieku, kuru šajā amatā iecēlis tieslietu ministrs, un šis vietnieks informēja tieslietu ministru. Šīs informācijas nodošanas ķēdes rezultātā iesniedzējtiesas tiesnesis tika īslaicīgi atcelts no amata laikposmā no 2022. gada 9. februāra līdz 8. martam, t. i., pirms M. S., J. W. un M. P. lietas iztiesāšanas.
18. Ņemot vērā šos faktus, iesniedzējtiesa uzdeva Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai Eiropas Parlamenta un Padomes [Direktīvas 2016/800] 6. panta 1. un 2. punkts, 3. punkta a) apakšpunkts un 7. punkts un 18. pants, lasot tos kopsakarā ar 25., 26. un 27. apsvērumu, ir jāinterpretē tādējādi, ka no brīža, kad aizdomās turētajam, kas jaunāks par [18] gadiem, tiek izvirzīta apsūdzība, iestādēm, kas virza procesu, ir pienākums garantēt bērnam tiesības saņemt valsts nodrošināta aizstāvja palīdzību, ja tas nav izraudzījis aizstāvi (sakarā ar to, ka bērns vai persona, kurai ir vecāku atbildība, nav noorganizējis šādu palīdzību), un garantēt aizstāvja piedalīšanos pirmstiesas procesā, piemēram, nepilngadīgā kā aizdomās turētā nopratināšanā, un ka tas neļauj veikt nepilngadīgā nopratināšanu bez aizstāvja piedalīšanās[?]
2) Vai [Direktīvas 2016/800] 6. panta 6. un 8. punkts, lasot kopsakarā ar 16., 30., 31. un 32. apsvērumu, ir jāinterpretē tādējādi, ka atkāpe no tiesībām saņemt aizstāvja palīdzību bez nepamatotas kavēšanās nav pieļaujama nevienā gadījumā lietās par noziedzīgiem nodarījumiem, par kuriem paredzēts brīvības atņemšanas sods, savukārt pagaidu atkāpe no tiesību uz aizstāvja palīdzību piemērošanas direktīvas 6. panta 8. punkta izpratnē ir pieļaujama tikai pirmstiesas procesā un tikai tad, ja ir iestājušies 6. panta 8. punkta a) un b) apakšpunktā precīzi aprakstītie apstākļi, kuri ir skaidri jānorāda apstrīdamā lēmumā par nopratināšanas veikšanu bez advokāta piedalīšanās[?]
3) Ja atbilde uz [1. vai 2. jautājumu] ir apstiprinoša – vai [Direktīvas 2016/800] noteikumi ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā:
a) Kriminālprocesa kodeksa 301. panta otrais teikums, kurā ir noteikts, ka tikai pēc aizdomās turētā lūguma viņa nopratināšana notiek, piedaloties ieceltajam aizstāvim, bet aizstāvja neierašanās uz aizdomās turētā nopratināšanu neliedz veikt nopratināšanu;
b) Kriminālprocesa kodeksa 79. panta 3. punkts, kurā ir noteikts – ja persona nav sasniegusi [18] gadu vecumu (Kriminālprocesa kodeksa 79. panta 1. punkta 1. apakšpunkts), aizstāvja piedalīšanās ir obligāta tikai tiesas sēdē un tajās sēdēs, kurās apsūdzētā piedalīšanās ir obligāta, proti, tiesvedībā tiesā[?]
4) Vai 1. un 2. jautājumā minētie noteikumi, kā arī pārākuma princips un direktīvu tiešas iedarbības princips ir jāinterpretē tādējādi, ka tie piešķir tiesības (vai, pakārtoti, uzliek pienākumu) valsts tiesai, kas kriminālprocesā izskata lietu, uz kuru attiecas [Direktīva 2016/800], un jebkurai valsts iestādei nepiemērot tās valsts tiesību normas, kuras ir pretrunā ar šo direktīvu, piemēram, 3. jautājumā minētās tiesību normas, un līdz ar to – ņemot vērā transponēšanas termiņa beigas – aizstāt valsts tiesību normu ar iepriekš minētajām tiešas iedarbības direktīvas normām[?]
5) Vai [Direktīvas 2016/800] 6. panta 1., 2., 3. un 7. punkts un 18. pants, lasot tos kopsakarā ar 2. panta 1. un [3.] punktu un 11., 25. un 26. apsvērumu, saistībā ar [Direktīvas 2013/48] 13. pantu un 50. apsvērumu ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalsts nodrošina juridisko palīdzību aizdomās turētajiem vai apsūdzētajiem kriminālprocesā, ja šīs personas procesa uzsākšanas brīdī bija bērni, bet vēlāk sasniegušas [18] gadu vecumu, un šāda palīdzība ir obligāta līdz brīdim, kamēr šis process tiek pilnībā pabeigts[?]
6) Ja atbilde uz 5. jautājumu ir apstiprinoša – vai iepriekš minētās direktīvas normas ir jāinterpretē tādējādi, ka tās nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā Kriminālprocesa kodeksa 79. panta 1. punkta 1. apakšpunkts, kurā ir noteikts, ka kriminālprocesā apsūdzētajam ir jābūt aizstāvim tikai līdz brīdim, kad tas ir sasniedzis [18] gadu vecumu[?]
7) Vai 5. jautājumā norādītās normas, kā arī pārākuma princips un direktīvu tiešas iedarbības princips ir jāinterpretē tādējādi, ka tie piešķir tiesības (vai, pakārtoti, uzliek pienākumu) valsts tiesai, kas kriminālprocesā izskata lietu, uz kuru attiecas [Direktīva (ES) 2016/800], un jebkurai valsts iestādei nepiemērot valsts tiesību normas, kas ir pretrunā direktīvai, piemēram, [6.] jautājumā norādītās normas, un piemērot valsts tiesību normas, piemēram, Kriminālprocesa kodeksa 79. panta 2. punktu, interpretējot to atbilstoši direktīvai (Savienības tiesībām atbilstoša interpretācija), proti, saglabāt valsts aizstāvja iecelšanu apsūdzētajam, kurš apsūdzības izvirzīšanas brīdī nav sasniedzis [18] gadu vecumu, bet vēlāk procesa gaitā sasniedza [18] gadu vecumu, attiecībā uz kuru kriminālprocess vēl nav pabeigts, līdz brīdim, kamēr šis process ir pilnībā pabeigts, pieņemot, ka tas ir nepieciešams, ņemot vērā apstākļus, kas kavē aizstāvību, vai – ņemot vērā transponēšanas termiņa beigas – aizstāt iepriekš minēto valsts tiesību normu ar tiešas piemērošanas direktīvas normām[?]
8) Vai [Direktīvas 2016/800] 4. panta 1.–3. punkts, lasot tos kopsakarā ar 18., 19. un 22. apsvērumu, kā arī [Direktīvas 2012/13] 3. panta 2. punkts, lasot to kopsakarā ar 19. un 26. apsvērumu, ir jāinterpretē tādējādi, ka kompetentajām iestādēm (prokuratūrai, policijai), ne vēlāk kā pirms aizdomās turētā pirmās oficiālās nopratināšanas, ko veic policija vai cita kompetenta iestāde, ir nekavējoties jāinformē gan aizdomās turētais, gan vienlaikus arī persona, kurai ir vecāku atbildība, par šīm tiesībām, kas ir būtiskas, lai nodrošinātu procesa taisnīgumu, kā arī par procesuālajiem pasākumiem, tostarp it īpaši par pienākumu iecelt nepilngadīgajam aizdomās turētajam aizstāvi, kā arī par sekām, kas rodas, ja nepilngadīgajam apsūdzētajam netiek iecelts aizstāvis (valsts nodrošināta aizstāvja iecelšana ex officio), ievērojot, ka aizdomās turētajiem bērniem šī informācija ir jāsniedz vienkāršā un saprotamā valodā, kas atbilst nepilngadīgā vecumam[?]
9) Vai [Direktīvas (ES) 2016/343] 7. panta 1. un 2. punkts, lasot to kopsakarā ar 31. apsvērumu, saistībā ar [Direktīvas 2012/13] 3. panta 1. punkta e) apakšpunktu un 2. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalsts iestādēm, kas virza kriminālprocesu, kurā ir iesaistīts aizdomās turētais [vai] apsūdzētais bērns, ir pienākums aizdomās turēto bērnu saprotamā un viņa vecumam atbilstošā veidā informēt par tiesībām atteikties sniegt paskaidrojumus un tiesībām neliecināt pret sevi[?]
10) Vai [Direktīvas 2016/800] 4. panta 1.–3. punkts, lasot tos kopsakarā ar 18., 19. un 22. apsvērumu, kā arī [Direktīvas 2012/13] 3. panta 2. punkts, lasot to kopsakarā ar 19. un 26. apsvērumu, ir jāinterpretē tādējādi, ka iepriekš minētajās tiesību normās noteiktās prasības nav izpildītas tad, ja vispārīga informācija tiek sniegta tieši pirms nepilngadīgā aizdomās turētā nopratināšanas, neņemot vērā īpašās tiesības, kas izriet no Direktīvas 2016/800, turklāt šāda informācija tiek sniegta tikai aizdomās turētajam, kurš rīkojas bez aizstāvja, un nevis personai, kurai ir vecāku atbildība, un situācijā, kad šāda informācija ir formulēta aizdomās turētā vecumam neatbilstošā valodā[?]
11) Vai [Direktīvas 2016/800] 18. un 19. pants, lasot tos kopsakarā ar 26. apsvērumu, kā arī [Direktīvas 2013/48] 12. panta 2. punkts, kas lasīts kopsakarā ar 50. apsvērumu un kopsakarā ar [Direktīvas 2016/343] 7. panta 1. un 2. punktu, 10. panta 2. punktu un 44. apsvērumu, ir jāinterpretē tādējādi, ka – attiecībā uz aizdomās turētā sniegtajiem paskaidrojumiem policijas veiktā nopratināšanā, kura notiek, nepiedaloties tajā advokātam, nesniedzot aizdomās turētajam informāciju par viņa tiesībām un nesniedzot personai, kurai ir vecāku atbildība, informāciju par procesa norises vispārīgajiem aspektiem un tiesībām, kas bērnam pienākas saskaņā ar Direktīvas [2016/800] 4. pantu –, tie uzliek pienākumu (vai, pakārtoti, piešķir tiesības) valsts tiesai, kas lietu izskata kriminālprocesā, kurš ietilpst minēto direktīvu darbības jomā, un jebkurai valsts iestādei panākt, ka aizdomās turētie [vai] apsūdzētie tiek nostādīti tādā pašā situācijā, kādā tie būtu bijuši, ja attiecīgie pārkāpumi nebūtu notikuši, tādējādi neņemot vērā šādus pierādījumus, it īpaši tad, ja šādā nopratināšanā iegūto apsūdzošo informāciju ir paredzēts izmantot, lai notiesātu attiecīgo personu[?]
12) Vai tādējādi 11. jautājumā norādītās normas, kā arī pārākuma princips un tiešās iedarbības princips ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesai, kas kriminālprocesā izskata lietu, kura ietilpst minēto direktīvu darbības jomā, un jebkurai citai valsts iestādei ir pienākums nepiemērot valsts tiesību normas, kas ir pretrunā minētajām direktīvām, piemēram, Kriminālprocesa kodeksa 168.a pantu, kurā ir noteikts, ka pierādījumus nevar atzīt par nepieļaujamiem tikai tādēļ, ka tie iegūti, pārkāpjot procesuālos noteikumus vai izdarot noziedzīgu nodarījumu, kas minēts [Kriminālkodeksa] 1. panta 1. punktā, ja vien pierādījumi nav iegūti saistībā ar valsts amatpersonas oficiālo pienākumu izpildi, slepkavības, tīšu miesas bojājumu nodarīšanas vai brīvības atņemšanas rezultātā[?]
13) Vai [Direktīvas 2016/800] 2. panta 1. punkts, lasot to kopsakarā ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu, kā arī ES tiesību efektivitātes princips ir jāinterpretē tādējādi, ka prokuroram – kā amatpersonai, kura piedalās tiesu varas īstenošanā, nodrošina tiesiskumu un vienlaikus ir pirmstiesas procesa virzītājs – ir pienākums pirmstiesas procesā nodrošināt efektīvu tiesisko aizsardzību tiktāl, ciktāl uz konkrēto jautājumu attiecas direktīvas piemērošanas joma, un efektīvi piemērojot [ES] tiesību normas, viņam ir jāgarantē sava neatkarība un objektivitāte[?]
14) Ja atbilde uz [1.–12.] jautājumu vai jebkuru no tiem ir apstiprinoša, it īpaši gadījumā, ja atbilde uz 13. jautājumu ir apstiprinoša –, vai LES 19. panta 1. punkta otrā daļa (efektīvas tiesiskās aizsardzības princips), lasot to kopsakarā ar LES 2. pantu, it īpaši saistībā ar tiesiskuma principa ievērošanu, kā tas interpretēts Tiesas judikatūrā (spriedums, 2021. gada 21. decembris[, Euro Box Promotion u.c., C‑357/19, C‑379/19, C‑547/19, C‑811/19 un C‑840/19, EU:C:2021:1034]), un vai tiesnešu neatkarības princips, kas noteikts LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā un Pamattiesību hartas 47. pantā, kā tas interpretēts Tiesas judikatūrā (spriedums, 2018. gada 27. februāris, Associação Sindical dos Juízes Portugueses, C‑64/16, EU:C:2018:117) ir jāinterpretē tādējādi, ka šie principi, ņemot vērā iespēju izdarīt netiešu spiedienu uz tiesnešiem un ģenerālprokurora iespēju izdot saistošus rīkojumus šajā ziņā zemāk stāvošajiem prokuroriem, nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā ir paredzēta prokuratūras atkarība no tādas izpildvaras iestādes kā tieslietu ministrs, kā arī nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kas ierobežo tiesas neatkarību un prokurora neatkarību, piemērojot [ES] tiesību normas, it īpaši:
a) Ustawa z dnia 27 lipca 2001 r. Prawo o ustroju sądów powszechnych [2001. gada 27. jūlija Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju] 130. panta 1. punktu, kas ļauj tieslietu ministram – saistībā ar prokurora pienākumu ziņot par situāciju, kurā tiesa lemj, piemērojot [ES] tiesības – izdot rīkojumu nekavējoties pārtraukt tiesneša pienākumu pildīšanu līdz brīdim, kad disciplinārtiesa pieņem lēmumu, uz laiku, kas nepārsniedz vienu mēnesi, ja – ņemot vērā tiesneša izdarīto darbību, kura izpaužas kā [ES] tiesību tieša piemērošana – tieslietu ministrs atzīst, ka to prasa cieņa pret tiesu vai būtiskas dienesta intereses;
b) Ustawa z dnia 28 stycznia 2016 roku Prawo o prokuraturze [2016. gada 28. janvāra Prokuratūras likuma] 1. panta 2. punktu, 3. panta 1. punkta 1. un 3. apakšpunktu un 7. panta 1.–6. un 8. punktu, kā arī 13. panta 1. un 2. punktu, no kuru satura – tos aplūkojot kopsakarā – izriet, ka tieslietu ministrs, kas vienlaikus ir ģenerālprokurors un galvenā prokuratūras iestāde, var izdot arī tādus rīkojumus, kuri ir saistoši zemāk stāvošajiem prokuroriem arī tādā mērā, kas ierobežo vai kavē [ES] tiesību tiešu piemērošanu[?]”
19. Rakstveida apsvērumus iesniedza Slupskas rajona prokurors, Čehijas un Polijas valdības, kā arī Eiropas Komisija.
20. Tiesas sēde notika 2023. gada 15. novembrī, un tās laikā mutvārdu apsvērumus sniedza Polijas valdība un Komisija.
III. Atbilstošās tiesību normas
21. Direktīvas 2016/800 2. panta 1. punktā un 3. punktā tās piemērošanas joma ir noteikta šādi:
“1. Šī direktīva attiecas uz bērniem, kuri ir aizdomās turētie vai apsūdzētie kriminālprocesā. To piemēro līdz galīgajai jautājuma izšķiršanai par to, vai aizdomās turētais vai apsūdzētais ir veicis noziedzīgu nodarījumu, tostarp attiecīgajā gadījumā par notiesāšanu un pārsūdzībā pieņemto lēmumu.
[..]
3. Izņemot 5. pantu [(7)], 8. panta 3. punkta b) apakšpunktu [(8)] un 15. pantu [(9)], ciktāl minētie noteikumi attiecas uz personu, kam ir vecāku atbildība, šī direktīva vai konkrēti tās noteikumi attiecas uz šā panta 1. un 2. punktā minētajām personām, ja šādas personas procesa sākšanas brīdī bija bērni, bet pēc tam sasniedza 18 gadu vecumu, un šīs direktīvas vai dažu tās noteikumu piemērošana ir pamatota, ņemot vērā visus lietas apstākļus, tostarp attiecīgās personas briedumu un neaizsargātību. Dalībvalstis var nolemt nepiemērot šo direktīvu, ja attiecīgā persona ir sasniegusi 21 gada vecumu. (10)”
22. Direktīvas 2016/800 4. pantā ir noteiktas tiesības uz informāciju:
“1. Dalībvalstis nodrošina, ka gadījumā, ja bērniem ir darīts zināms, ka viņi ir aizdomās turētie vai apsūdzētie kriminālprocesā, viņi nekavējoties tiek informēti par viņu tiesībām saskaņā ar Direktīvu 2012/13/ES un par vispārējiem aspektiem saistībā ar procesa norisi.
Dalībvalstis arī nodrošina, ka bērnus informē par šajā direktīvā noteiktajām tiesībām. Minēto informāciju sniedz šādi:
a) nekavējoties, ja bērniem ir darīts zināms, ka viņi ir aizdomās turētie vai apsūdzētie attiecībā uz:
i) bērna tiesībām uz informācijas sniegšanu personai, kam ir vecāku atbildība, kā paredzēts 5. pantā;
ii) bērna tiesībām saņemt advokāta palīdzību, kā paredzēts 6. pantā;
iii) bērna tiesībām uz privātās dzīves aizsardzību, kā paredzēts 14. pantā;
iv) bērna tiesībām uz to, ka viņu pavada persona, kam ir vecāku atbildība, procesa stadijās, kas nav tiesas sēdes, kā paredzēts 15. panta 4. punktā;
v) bērna tiesībām uz juridisko palīdzību, kā paredzēts 18. pantā;
b) vistuvākajā piemērotā procesa stadijā attiecībā uz:
i) tiesībām uz individuālu izvērtējumu, kā paredzēts 7. pantā;
ii) tiesībām uz medicīnisku izmeklēšanu, tostarp tiesībām uz medicīnisko palīdzību, kā paredzēts 8. pantā;
iii) tiesību uz brīvības atņemšanas ierobežošanu un alternatīvu pasākumu izmantošanu, tostarp tiesībām uz apcietinājuma regulāru pārskatīšanu, kā paredzēts 10. un 11. pantā;
iv) tiesībām uz to, lai tiesas sēžu laikā bērnu pavadītu persona, kam ir vecāku atbildība, kā paredzēts 15. panta 1. punktā;
v) tiesībām klātienē piedalīties lietas iztiesāšanā, kā paredzēts 16. pantā;
vi) bērna tiesībām uz efektīviem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, kā paredzēts 19. pantā;
c) pēc brīvības atņemšanas attiecībā uz tiesībām uz īpašu apiešanos brīvības atņemšanas laikā, kā paredzēts 12. pantā.
2. Dalībvalstis nodrošina, ka 1. punktā minētā informācija tiek sniegta rakstiski, mutiski vai abējādi, vienkāršā un saprotamā valodā un ka sniegtā informācija tiek reģistrēta, izmantojot reģistrācijas procedūru saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem.
3. Ja bērniem, ievērojot Direktīvu 2012/13/ES, izsniedz paziņojumu par tiesībām, dalībvalstis nodrošina, ka šādā paziņojumā iekļauj atsauci uz viņu tiesībām saskaņā ar šo direktīvu.”
23. Direktīvas 2016/800 6. pantā ir reglamentētas tiesības uz advokāta palīdzību:
“1. Saskaņā ar Direktīvu 2013/48/ES bērniem, kuri ir aizdomās turētie un apsūdzētie kriminālprocesā, ir tiesības uz advokāta palīdzību. Nekas šajā direktīvā, jo īpaši šajā pantā, neskar šīs tiesības.
2. Dalībvalstis nodrošina, ka bērniem tiek sniegta advokāta palīdzība saskaņā ar šo pantu, lai viņi varētu efektīvi īstenot savas tiesības uz aizstāvību.
3. Dalībvalstis nodrošina, ka pēc tam, kad bērniem ir darīts zināms, ka viņi ir aizdomās turētie vai apsūdzētie, advokāta palīdzība bērniem tiek sniegta bez nepamatotas kavēšanās. Jebkurā gadījumā bērni var saņemt advokāta palīdzību atkarībā no tā, kurš no šiem brīžiem ir agrāk:
a) pirms viņus nopratina policija vai cita tiesību aizsardzības vai tiesu iestāde;
b) kad izmeklēšanas vai citas kompetentās iestādes veic izmeklēšanas vai citu pierādījumu vākšanas darbību saskaņā ar 4. punkta c) apakšpunktu;
c) bez nepamatotas kavēšanās pēc brīvības atņemšanas;
d) ja viņi ir izsaukti ierasties tiesā ar jurisdikciju krimināllietās, savlaicīgi pirms viņi stājas minētās tiesas priekšā.
4. Advokāta palīdzība ietver turpmāk norādīto:
a) dalībvalstis nodrošina, ka bērniem ir tiesības privāti tikties un sazināties ar advokātu, kas viņu pārstāv, tostarp pirms policijas vai citas tiesību aizsardzības vai tiesu iestādes veiktas nopratināšanas;
b) dalībvalstis nodrošina, ka bērniem nopratināšanas laikā tiek sniegta advokāta palīdzība un ka advokāts ir spējīgs efektīvi piedalīties nopratināšanā. Šādai līdzdalībai jāatbilst valstu tiesību aktos paredzētajām procedūrām ar noteikumu, ka šādas procedūras neskar attiecīgo tiesību efektīvu īstenošanu vai būtību. Ja advokāts piedalās nopratināšanā, šādas līdzdalības faktu fiksē, izmantojot protokolēšanas procedūru saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem;
c) dalībvalstis nodrošina, ka bērniem tiek nodrošināta advokāta palīdzība vismaz šādās izmeklēšanas vai pierādījumu vākšanas darbībās, ja minētās darbības ir paredzētas attiecīgās valsts tiesību aktos un ja aizdomās turētajam vai apsūdzētajam ir jāpiedalās vai atļauts piedalīties attiecīgajā darbībā:
i) uzrādīšanā atpazīšanai;
ii) konfrontācijā;
iii) nozieguma vietas rekonstrukcijā.
5. Dalībvalstis ievēro bērnu un viņu advokāta saziņas konfidencialitāti, īstenojot šajā direktīvā paredzētās tiesības uz advokāta palīdzību. Šāda saziņa ietver tikšanās, saraksti, telefonsarunas un citas saziņas formas, kas atļautas valsts tiesību aktos.
6. Ar noteikumu, ka tas ir saskaņā ar tiesībām uz taisnīgu tiesu, dalībvalstis var atkāpties no 3. punkta, ja advokāta palīdzība nav samērīga, ņemot vērā lietas apstākļus, iespējamā noziedzīgā nodarījuma smagumu, lietas sarežģītību un pasākumus, ko varētu veikt attiecībā uz šādu nodarījumu, saprotot, ka vispirms vienmēr tiek ņemtas vērā bērna intereses.
Jebkurā gadījumā dalībvalstis nodrošina, ka bērniem tiek sniegta advokāta palīdzība:
a) ja viņi tiek nogādāti kompetentajā tiesā vai pie kompetentā tiesneša lēmuma pieņemšanai par apcietināšanu jebkurā procesa stadijā, uz ko attiecas šī direktīva; un
b) apcietināšanas laikā.
Dalībvalstis arī nodrošina, ka brīvības atņemšanu nepiemēro kā kriminālsodu, ja bērnam nav palīdzējis advokāts, lai bērns varētu efektīvi izmantot savas tiesības uz aizstāvību, un jebkurā gadījumā uzklausīšanas laikā tiesas sēdē.
7. Ja saskaņā ar šo pantu bērnam ir jāsaņem advokāta palīdzība, bet advokāta nav klāt, kompetentās iestādes atliek bērna pratināšanu vai citas 4. punkta c) apakšpunktā minētās izmeklēšanas vai pierādījumu vākšanas darbības uz saprātīgu laikposmu, lai advokāts varētu ierasties vai, ja bērns nav uzaicinājis advokātu, lai nokārtotu, lai bērnam būtu advokāts.
8. Ārkārtas apstākļos un tikai pirmstiesas stadijā dalībvalstis var uz laiku atkāpties no 3. punktā paredzēto tiesību piemērošanas, ciktāl tas ir pamatoti, ņemot vērā lietas konkrētos apstākļus un pamatojoties uz vienu vai vairākiem šādiem nepārvaramiem iemesliem:
a) ja pastāv steidzama nepieciešamība novērst smagas negatīvas sekas kādas personas dzīvībai, brīvībai vai fiziskajai neaizskaramībai;
b) ja ir absolūti nepieciešama izmeklēšanas iestāžu tūlītēja rīcība, lai novērstu ievērojama apdraudējuma nodarīšanu kriminālprocesam smaga noziedzīga nodarījuma gadījumā.ja pastāv steidzama nepieciešamība novērst smagas negatīvas sekas kādas personas dzīvībai, brīvībai vai fiziskajai neaizskaramībai;
Dalībvalstis nodrošina, ka to kompetentās iestādes, piemērojot šo punktu, ņem vērā bērna intereses.
Lēmumu veikt nopratināšanu, ja advokāta nav klāt, saskaņā ar šo punktu var pieņemt tikai par katru gadījumu atsevišķi vai nu tiesu iestāde, vai cita kompetenta iestāde, ar nosacījumu, ka šo lēmumu var pārsūdzēt tiesā.”
24. Direktīvas 2016/800 18. pantā ir noteiktas tiesības uz juridisko palīdzību:
“Dalībvalstis nodrošina, ka valsts tiesību akti attiecībā uz juridisko palīdzību garantē tiesību saņemt advokāta palīdzību efektīvu īstenošanu, ievērojot 6. pantu.”
25. Visbeidzot, Direktīvas 2016/800 19. pantā ir reglamentēti tiesiskās aizsardzības līdzekļi:
“Dalībvalstis nodrošina, ka bērniem, kas ir aizdomās turētie vai apsūdzētie kriminālprocesā, un bērniem, kuri ir pieprasītās personas, ir pieejams efektīvs tiesiskās aizsardzības līdzeklis saskaņā ar valsts tiesību aktiem gadījumos, kad ir pārkāptas viņu tiesības saskaņā ar šo direktīvu.”
IV. Juridiskā analīze
A. Ievada apsvērumi
26. Eiropas Savienībā nav vienotu kriminālprocesa tiesību. Gluži pretēji, kriminālprocess joprojām ir dalībvalstu reglamentēta joma, un tas neizbēgami rada regulējuma atšķirības.
27. Tomēr, lai arī kriminālprocesa tiesības atšķiras, Savienības privātpersonas var pamatoties uz pieņēmumu, ka pamattiesību garantijas ir vienādas (11).
28. To nodrošina ECPAK, kuras līgumslēdzējas puses ir visas dalībvalstis. Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT), interpretējot ECPAK paredzētās tiesības, jo īpaši tās 6. pantā noteiktās tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu, ir saskaņojusi kriminālprocesa tiesības Eiropas kontinenta mērogā.
29. Saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 52. panta 3. punktu ECPAK aizsargātās tiesības atspoguļo minimālo aizsardzības līmeni, kas ir jāpiešķir privātpersonām situācijās, kuras ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā.
30. Tomēr Savienības likumdevējs ir uzskatījis, ka tas, ka dalībvalstis ir ECPAK puses, ne vienmēr nodrošina pietiekamu uzticēšanās pakāpi citu dalībvalstu krimināltiesību sistēmām (12). Taču šāda uzticēšanās ir obligāts priekšnosacījums savstarpējai atzīšanai krimināllietās un līdz ar to sadarbības krimināltiesību jomā pamats, kas ir balstīts uz LESD (13).
31. Tādējādi, lai stiprinātu savstarpējo uzticēšanos, Savienības likumdevējs ir pieņēmis vairākas minimālās saskaņošanas direktīvas, kas reglamentē kriminālprocesus dalībvalstīs (14).
32. Viena no šīm direktīvām ir Direktīva 2016/800, kura ieņem unikālu vietu. Bērniem kā neaizsargātām personām (15) ir jānodrošina papildu aprūpe un pastiprināta aizsardzība (16). Tas it īpaši izriet no Hartas 24. panta, kurā ir paredzēts pienākums visām valsts iestādēm un privātajām iestādēm nodrošināt, ka vispirms tiek ņemtas vērā bērna intereses (17).
33. Tādējādi Direktīva 2016/800 ir jāsaprot kā lex specialis (18), kas nodrošina vismaz tādu pašu vai pat pastiprinātu aizsardzību bērniem, kuri ir aizdomās turētie vai apsūdzētie, salīdzinājumā ar citām minimālās saskaņošanas direktīvām, kas reglamentē tiesības kriminālprocesā.
34. Atšķirībā no šīm citām direktīvām, kas reglamentē īpašas procesuālās tiesības, Direktīva 2016/800 pievēršas aizdomās turēto vai apsūdzēto personu kategorijai un aptver vairākus tiesību veidus.
35. Līdz šim Tiesa Direktīvu 2016/800 ir aplūkojusi tikai spriedumā Piotrowski (19), kurā tā interpretēja šīs direktīvas 17. pantu saistībā ar Eiropas apcietināšanas orderi situācijā, kad meklētā persona bija nepilngadīga. Šai tiesību normai šajā lietā nav nozīmes, tādēļ šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pirmais gadījums, kad Tiesai ir iespēja interpretēt vairākas tādu bērnu procesuālās tiesības, kuri ir aizdomās turētie vai apsūdzētie kriminālprocesā.
B. Iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu pārkārtošana un secinājumu struktūra
36. Lielākā daļa iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu attiecas uz tādu bērnu tiesību kriminālprocesā interpretāciju, kuras ir nostiprinātas minimālās saskaņošanas direktīvās, galvenokārt Direktīvā 2016/800.
37. Pirms pievērsties šo jautājumu analīzei pēc būtības, aplūkošu Polijas valdības izvirzītās iebildes par nepieņemamību (C daļā).
38. Šajā ziņā 13. jautājums daļēji un 14. jautājums kopumā nav saistīts ar direktīvu interpretāciju jautājumā par garantijām kriminālprocesā, bet gan ir vispārīgāki. Iesniedzējtiesa lūdz interpretēt LES 2. pantu un 19. panta 1. punktu, Hartas 47. pantu, kā arī tiesnešu neatkarības principu. Kā paskaidrošu vēlāk, šie jautājumi šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu kontekstā ir nepieņemami, tāpēc tos pēc būtības neizskatīšu.
39. Pievēršoties lietas būtībai, piedāvāšu interpretāciju par bērnu tiesību uz advokāta palīdzību tvērumu (D daļā), kā to lūgusi iesniedzējtiesa 1. un 2. jautājumā. Aplūkošu arī ar Direktīvu 2016/800 pieļautās atkāpes no šīm tiesībām.
40. Tad precizēšu, vai tiesības uz advokāta palīdzību joprojām ir spēkā arī pēc tam, kad bērns kriminālprocesa laikā sasniedz 18 gadu vecumu, un vai attiecīgās tiesību normas gadījumā dalībvalstīm ir dota iespēja izvēlēties, kā to transponēt (E daļā). Tas attiecas uz iesniedzējtiesas 5. jautājumu.
41. Turpinājumā atbildēšu uz 8., 9. un 10. jautājumu par bērnu un personu, kam ir vecāku atbildība, tiesību tikt informētiem par viņu procesuālajām tiesībām tvērumu (F daļā). Šeit citastarp atbildēšu uz jautājumu, vai šāds pienākums attiecas arī uz kriminālvajāšanas iestādēm, kas piedalās pirmstiesas procesā.
42. Tad precizēšu, kādā mērā Savienības tiesības ietekmē noteikumus par tādu pierādījumu (ne)pieņemamību, kuri iegūti, pārkāpjot vienu vai vairākas attiecīgajās direktīvās bērniem piešķirtās tiesības (G daļā); tas attiecas uz 11. jautājumu.
43. Visbeidzot īsumā atgādināšu, kādas sekas izriet no Savienības tiesību tiešās iedarbības un pārākuma principa attiecībā uz valstu tiesām (H daļā). Lai kliedētu daļu šaubu, ko iesniedzējtiesa paudusi 13. jautājumā, paskaidrošu, ka tiešā iedarbība ir jēdziens, kas attiecas ne tikai uz tiesām, bet arī uz visām dalībvalstu iestādēm, tostarp prokuroriem.
44. Kā jau pamanījāt, šajā struktūrā neesmu ietvērusi iesniedzējtiesas 3., 6. un 12. jautājumu. Šajos jautājumos ir minētas īpašas Polijas tiesību normas un Tiesai tiek lūgts apstiprināt, vai Savienības tiesības liedz to piemērošanu. Tomēr, kā labi zināms, saskaņā ar LES 19. panta 1. punktu un 267. panta pirmo daļu LESD kompetencē ir tikai Savienības tiesību interpretācija, savukārt vienīgās iestādes, kas ir kompetentas interpretēt valsts tiesības, ir valsts tiesas (20).
45. Atbilstoši šādam striktam Tiesas un valsts tiesu kompetenču sadalījumam Tiesas kompetencē nav lemt par valsts tiesību saderību ar Savienības tiesībām (21). Secinājumi par piemērojamajām valsts tiesībām ir jāizdara iesniedzējtiesai, kad tā ir saņēmusi Tiesas atbildi (22). Šajā ziņā iesniedzējtiesa varēs atrisināt problēmu saistībā ar šajos trīs jautājumos minētajām valsts tiesību normām, pamatojoties uz atbildēm, kas tiks sniegtas uz pārējiem jautājumiem.
C. Par pieņemamību
46. Polijas valdība ir apstrīdējusi lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību, pamatojoties uz to, ka iesniedzējtiesa, izslēgdama pierādījumus, kas iegūti pirmstiesas procesā bez advokāta līdzdalības, ieceldama advokātu nepilngadīgajiem apsūdzētajiem, un citastarp pagarinādama advokāta pilnvaras vienam no apsūdzētajiem, kad tas bija sasniedzis 18 gadu vecumu, jau esot novērsusi jebkādu iespējamu Direktīvas 2016/800 pārkāpumu. Citiem vārdiem sakot, lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu nav iesniedzējtiesai vajadzīgs, lai tā varētu atrisināt izskatāmo lietu.
47. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru uz jautājumiem, kurus valsts tiesa ir uzdevusi “atbilstoši pašas noteiktajam tiesiskajam regulējumam un faktiskajiem apstākļiem, kuru precizitāte Tiesai nav jāpārbauda, attiecas būtiskuma [nozīmīguma] prezumpcija” (23). Tomēr, ja Tiesa uzskata, ka atbilde uz uzdotajiem jautājumiem nav vajadzīga, lai iesniedzējtiesa varētu sniegt spriedumu lietā, kuru tā izskata, tā atsakās no savas jurisdikcijas (24).
48. Tā tas varētu būt gadījumā, ja iesniedzējtiesa jau ir lēmusi par jautājumiem, kurus tā lūdz Tiesu interpretēt. Šādā gadījumā Tiesas sniegtā atbilde varētu vairs nebūt vajadzīga. Tomēr, ja iesniedzējtiesai lietā, kuru tā izskata, joprojām ir iespēja grozīt savu lēmumu par kādu konkrētu jautājumu pirms lietas galīgas izlemšanas, atbildi uz prejudiciālajiem jautājumiem varētu uzskatīt par lietderīgu šai konkrētajai tiesvedībai (25).
49. Lai gan šķiet, ka iesniedzējtiesa jau bija nolēmusi izslēgt pierādījumus, kas iegūti bez advokāta līdzdalības, un pagarinājusi advokāta pilnvaras vienam no 18 gadu vecumu sasniegušajiem apsūdzētajiem, Tiesai nav iesniegts neviens pierādījums par to, ka iesniedzējtiesa nevarētu grozīt savu lēmumu pirms lietas izbeigšanas.
50. Tādēļ, manuprāt, attiecīgo procesuālo tiesību tvēruma interpretācija ir lietderīga iesniedzējtiesas nolēmuma pieņemšanai pamatlietā.
51. Tomēr, manuprāt, 13. jautājums daļēji un 14. jautājums kopumā izraisa problēmas saistībā ar pieņemamību.
52. Iesniedzējtiesas 13. jautājumu var sadalīt divās daļās. Vienā daļā tiek jautāts, vai bērniem piešķirto tiesību (tiesību uz advokāta palīdzību un tiesību uz informāciju) tiešā iedarbība ir saistoša arī prokuroram, kuram tādējādi būtu pienākums piešķirt šīs tiesības un nepiemērot jebkādu pretrunā esošu valsts tiesisko regulējumu. Atbilde uz šo jautājumu ļaus iesniedzējtiesai secināt, vai prokurors ir pārkāpis bērnu tiesības pirmstiesas kriminālprocesā, un tādējādi šis jautājums ir pieņemams.
53. Tomēr šī jautājuma otrajā daļā ir vaicāts vispārīgāk par prasību attiecībā uz prokurora neatkarību. Nešķiet, ka šim jautājumam ir tieša nozīme attiecībā uz iesniedzējtiesā notiekošo kriminālprocesu. Vienalga, vai prokurors ir vai nav neatkarīgs no izpildvaras, viņam kriminālprocesā ir jānodrošina bērnu tiesības, kas tiem piešķirtas saskaņā ar Savienības tiesībām.
54. Visbeidzot, 14. jautājumā iesniedzējtiesa vaicā, vai LES 2. pantam un LES 19. panta 1. punktam, tiesiskuma principam, tiesnešu neatkarības principam un Hartas 47. pantam ir pretrunā tādas valsts tiesību normas, kas paredz tieslietu ministram iespēju izdot rīkojumu par tiesneša tūlītēju atstādināšanu no amata pienākumu pildīšanas. Iesniedzējtiesas bažas izriet no tiesneša personiskās pieredzes saistībā ar kādu no iepriekšējām lietām, kad ir notikusi viņa pagaidu atstādināšana. Šajā lietā bažas par to, ka atstādināšana no amata pienākumu pildīšanas var tikt noteikta atkārtoti, rodas saistībā ar lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegšanu Tiesā, apšaubot valsts tiesību aktu spēkā esamību.
55. Divās pārkāpuma procedūrās pret Polijas Republiku Tiesa jau ir paskaidrojusi, ka saskaņā ar Savienības tiesībām valsts tiesību akti, kas liedz tiesnešiem vērsties Tiesā ar jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju, draudot ar disciplinārsodiem, ir nepieļaujami (26).
56. Tā kā šādi draudi tiesnešu neatkarībai nav pieļaujami, aplūkojamajā lietā šāds apdraudējums šķiet tīri hipotētisks. Iepriekšējai tiesneša atstādināšanai no amata pienākumu pildīšanas nav nekādas saistības ar aplūkojamo lietu, kuras kontekstā Tiesai ir uzdoti šie jautājumi.
57. Līdz ar to, kā Tiesa ir paskaidrojusi spriedumā Miasto Łowicz Miasto Łowicz un Prokurator Generalny (27), atbilde uz uzdoto jautājumu nav vajadzīga iesniedzējtiesā izskatāmā strīda izšķiršanai, un tādējādi šis jautājums ir nepieņemams (28).
58. Tādējādi šī situācija atšķiras no situācijas, kas ir pamatā spriedumam YP u.c. (Tiesneša imunitātes atcelšana un viņa atstādināšana no amata), kurā Tiesa atzina, ka jautājumus, kuru mērķis ir ļaut iesniedzējtiesai in limine litis atrisināt tādas procesuāla rakstura grūtības kā tās, kas saistītas ar iesniedzējtiesas kompetenci izskatīt lietu, var izšķirt prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā (29). Minētajā lietā iesniedzējtiesa apšaubīja savu kompetenci izskatīt lietu, kas tai bija nodota tikai tāpēc, ka tiesnesis, kas sākotnēji izskatīja šo lietu, bija atstādināts no amata pienākumu pildīšanas sakarā ar vēršanos Tiesā.
59. Tātad ierosinu Tiesai 13. jautājumu atzīt par daļēji nepieņemamu un 14. jautājumu atzīt par nepieņemamu kopumā. Toties nekas neliedz Tiesai atbildēt uz pārējiem jautājumiem.
D. Par tiesībām uz advokāta palīdzību (1. un 2. jautājums)
60. Iesniedzējtiesas 1. un 2. jautājums attiecas uz Direktīvas 2016/800 6. pantā paredzēto tiesību uz advokāta palīdzību tvērumu. Konkrētāk, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai iestādēm pirmstiesas kriminālprocesā ir jānodrošina advokāta palīdzība bērnam (1) un vai pastāv atkāpes no šīm tiesībām (2).
1. Tvērums
61. Aizdomās turētā persona ir jaunāka par 18 gadiem: vai tas automātiski izraisa iestāžu pienākumu nodrošināt advokāta palīdzību bērnam un advokāta līdzdalību pirmstiesas procesā un to, ka bērnu nedrīkst nopratināt bez advokāta līdzdalības?
62. Kā paskaidrots A daļā, saskaņā ar Hartas 52. panta 3. punktu ECPAK paredz minimālo aizsardzības līmeni. Tas nozīmē, ka jebkurai Direktīvas 2016/800 interpretācijai ir jānodrošina aizsardzība vismaz ECPAK līmenī. Turpretī Eiropas Savienība var sniegt augstāka līmeņa aizsardzību nekā nodrošina ECPAK. Tādējādi ECPAK aizsardzības līmeni var izmantot kā atskaites punktu, nosakot bērnu tiesību uz advokāta palīdzību kriminālprocesā tvērumu.
63. Zināms, ka, ECT ieskatā, tiesības uz advokāta palīdzību ir būtisks lietas taisnīgas izskatīšanas elements (30). Lai varētu ietekmēt kriminālprocesa norisi, advokāta palīdzībai ir jābūt efektīvai un praktiski iespējamai (31).
64. Lietā Salduz pret Turciju (32) ECT nosprieda, ka tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu prasa, lai tiesības uz advokāta palīdzību tiktu nodrošinātas, sākot no pirmās nopratināšanas reizes policijā, ja vien nav nepārvaramu iemeslu, kas izņēmuma kārtā pamatotu šādas advokāta palīdzības atteikumu; tomēr tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu tiek neatgriezeniski pārkāptas, ja pirmstiesas procesā netiek nodrošinātas tiesības uz advokāta palīdzību gadījumos, kad tiek sniegtas pret sevi vērstas liecības, kas pēc tam tiek izmantotas par pamatu personas notiesāšanai.
65. Šie konstatējumi, kā arī plašā ECT judikatūra par tiesībām uz aizstāvību tika iekļauti Direktīvā 2013/48 (33).
66. Saskaņā ar Direktīvas 2016/800 6. panta 1. punktu bērnu tiesību uz advokāta palīdzību tvērums ir tāds pats kā ikvienai citai aizdomās turētajai vai apsūdzētajai personai, kā noteikts Direktīvā 2013/48.
67. Direktīvas 2016/800 6. pants, manuprāt, nosaka sekojošo. Saskaņā ar šīs direktīvas 6. panta 3. punkta a) apakšpunktu advokāta palīdzībai bērniem jābūt pieejamai bez nepamatotas kavēšanās, kas principā nozīmē, ka šādai palīdzībai jābūt pieejamai, pirms viņus nopratina policija vai cita tiesībaizsardzības vai tiesu iestāde.
68. Tas nozīmē, ka pirmstiesas kriminālprocesā iesaistītās iestādes, piemēram, prokurori un policija, nevar nopratināt bērnu kā aizdomās turēto vai apsūdzēto bez advokāta līdzdalības.
69. Direktīvas 2016/800 6. pants kopsakarā ar tās 18. pantu turklāt liecina par to, ka, ja bērnam nav advokāta, šim bērnam pirms nopratināšanas sākšanas ir jāpiešķir valsts nodrošināta advokāta palīdzība (34).
70. Pretēji Direktīvas 2013/48 9. pantam Direktīvā 2016/800 nav ietverts noteikums, saskaņā ar kuru bērni varētu atteikties no tiesībām uz advokāta palīdzību. Tas man liek secināt, ka pieaugušu personu tiesības uz juridisko palīdzību rada juridisku pienākumu nodrošināt juridisku pārstāvību kriminālprocesā bērniem.
71. Tātad, šķiet, ka bērnu, kuri ir aizdomās turētie vai apsūdzētie kriminālprocesā, tiesību uz advokāta palīdzību tvērums ir ļoti plašs: valsts iestādēm ir pienākums nodrošināt bērniem advokāta pārstāvību pirms pirmās nopratināšanas, vajadzības gadījumā piešķirot valsts nodrošinātu advokātu.
2. Atkāpes
72. Tomēr vairākos citos Direktīvas (ES) 2016/800 6. panta punktos, it īpaši 6. un 8. punktā, ir paredzētas iespējamas atkāpes no tiesībām uz advokāta palīdzību pirmstiesas procesā Ņemot to vērā, iesniedzējtiesa vēlas saņemt skaidrojumu par to, vai kāda no šīm atkāpēm ļauj policijai pirmstiesas procesā nopratināt nepilngadīgus aizdomās turētos bez advokāta līdzdalības.
73. Kā jau minēju, Direktīvas 2016/800 6. panta 1. punktā ir noteikts, ka nekas šajā direktīvā neskar Direktīvā 2013/48 paredzētās tiesības uz advokāta palīdzību. Tas nozīmē, ka nekādas atkāpes, kas ir atļautas citos Direktīvas 2016/800 6. panta punktos, nevar tikt interpretētas tādējādi, ka tās samazina nepilngadīgo tiesības salīdzinājumā ar Direktīvā 2013/48 paredzētajām vispārējām tiesībām. Tāpēc vispirms pievērsīšos iespējamajām atkāpēm saskaņā ar pēdējo minēto direktīvu.
74. Tiesa ir interpretējusi Direktīvu 2013/48 spriedumā VW (Tiesības uz advokāta palīdzību neierašanās gadījumā), kurā tā konstatēja, ka tiesību uz advokāta palīdzību ierobežojumi Direktīvas 2013/48 3. panta 5. punktā un 3. panta 6. punktā ir uzskaitīti izsmeļoši. Tas nozīmē, ka šādas tiesības nevar tikt ierobežotas nevienā citā situācijā (35).
75. Turklāt saskaņā ar Direktīvas 2013/48 8. panta 2. punktu jebkuras atkāpes no tiesībām uz advokāta palīdzību var atļaut tikai ar pienācīgi pamatotu lēmumu, ko, izvērtējot katru gadījumu atsevišķi, pieņem vai nu tiesu iestāde, vai cita kompetenta iestāde ar nosacījumu, ka šo lēmumu var pārsūdzēt tiesā.
76. Direktīvas 2013/48 3. panta 6. punkts, kas spriedumā VW (Tiesības uz advokāta palīdzību neierašanās gadījumā) ir minēts kā viens no diviem iespējamiem atkāpes gadījumiem no tiesībām uz advokāta palīdzību, atbilst Direktīvas 2016/800 6. panta 8. punktam. Šī tiesību norma ļauj ārkārtas apstākļos uz laiku atkāpties no tiesībām uz advokāta palīdzību, ja pastāv steidzama nepieciešamība novērst smagas negatīvas sekas kādas personas dzīvībai, brīvībai vai fiziskajai neaizskaramībai vai ja ir absolūti nepieciešama tūlītēja rīcība, lai neapdraudētu kriminālprocesu.
77. Tomēr, kā apgalvo Komisija, Direktīvas 2016/800 6. panta 8. punkts attiecas uz situāciju, kas atšķiras no situācijas pamatlietā, un līdz ar to nav piemērojams. Proti, nepastāvēja steidzama nepieciešamība novērst smagas negatīvas sekas kādas personas dzīvībai, brīvībai vai fiziskajai neaizskaramībai , un no lietas faktiem arī neizriet, ka bija absolūti nepieciešama izmeklēšanas iestāžu tūlītēja rīcība, lai neapdraudētu kriminālprocesu.
78. Otra atkāpe no tiesībām uz advokāta palīdzību saskaņā ar Direktīvas 2013/112 3. panta 5. punktu ir šāda: “Ārkārtas apstākļos un tikai pirmstiesas stadijā dalībvalstis var uz laiku atkāpties no 2. punkta c) apakšpunkta piemērošanas, ja aizdomās turētā vai apsūdzētā ģeogrāfiski attālās atrašanās vietas dēļ nav iespējams pēc brīvības atņemšanas bez nepamatotas kavēšanās nodrošināt tiesības uz advokāta palīdzību.” Direktīvas 2013/48 30. apsvērumā ir paskaidrots: “Kamēr piemēro šādu pagaidu atkāpi, kompetentajām iestādēm nebūtu jānopratina attiecīgā persona vai jāveic jebkādas citas izmeklēšanas vai pierādījumu vākšanas darbības, kas paredzētas šajā direktīvā.”
79. Direktīvā 2016/800 līdzīga atkāpe nav paredzēta. Likumdošanas procedūrā, kurā tika pieņemta šī direktīva, Padome akceptēja Eiropas Parlamenta lūgumu nepārnest “ģeogrāfiski attālās atrašanās vietas” atkāpi uz Direktīvu 2016/800 (36). Katrā ziņā nešķiet, ka izskatāmās lietas apstākļi liktu to piemērot.
80. Atliek aplūkot Direktīvas 2016/800 6. panta 6. punktu.
81. Ar Direktīvas 2016/800 6. panta 6. punktu ir ieviesta vēl viena iespējama atkāpe no tiesībām uz advokāta palīdzību, un tās formulējums neatbilst nevienai no Direktīvā 2013/48 atļautajām atkāpēm. Neatkarīgi no šīs tiesību normas interpretācijas tās 6. panta 1. punktā ir noteikts, ka šādas atkāpes nevar interpretēt tādējādi, ka tās ierobežo tiesības uz advokāta palīdzību, ja runa ir par nepilngadīgajiem, salīdzinot ar šo pašu tiesību tvērumu saskaņā ar Direktīvu 2013/48. Tādējādi ir grūti aizstāvēt papildu atkāpju no tiesībām uz advokāta palīdzību pieļaušanu, ja runa ir par bērniem.
82. Likumdošanas procedūrā, kuras rezultātā tika pieņemta Direktīva 2016/800, 6. pants izrādījās “vispretrunīgākais pants visā direktīvā”. (37) Sākotnējais priekšlikums paredzēja obligātu advokāta pārstāvību. Tomēr šīs likumdošanas procedūras laikā dažas dalībvalstis uzstāja, ka advokāta palīdzība bērniem nav nepieciešama maznozīmīgu un mazāk smagu nodarījumu gadījumā (38). Kā izriet no Padomes sagatavošanas dokumenta šīs likumdošanas procedūras astotajam trialogam, Parlaments “nebija sajūsmināts” par šādu lūgumu vēl vairāk ierobežot pienākumu veikt bērna nopratināšanu advokāta klātbūtnē (39).
83. Tādējādi 6. panta galīgais formulējums ir mīkstināta versija, kas paredz, ka samērīguma analīzes rezultātā tiesības uz advokāta palīdzību pirmstiesas procedūrā var tikt ierobežotas (40).
84. Direktīvas 2016/800 6. panta 6. punkta formulējumā, šķiet, ir pievienots vēl viens tiesību uz advokāta palīdzību ierobežojums, kas pamatots ar samērīguma kritēriju (41).
85. Tā tas ir, neraugoties uz diviem drošības nosacījumiem, ko joprojām paredz šī tiesību norma: ir jāievēro tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu un vispirms ir jāņem vērā bērna intereses.
86. Tādējādi Direktīvas 2016/800 6. panta 6. punkta pirmās daļas formulējums liek domāt, ka pirmstiesas procesā dalībvalstis var atkāpties no pienākuma nodrošināt bērnam advokāta palīdzību. Ja advokāta nav klāt, šīs tiesību normas trešajā daļā ir paredzēts, ka personu nevar sodīt ar brīvības atņemšanu.
87. Tādējādi varam secināt, ka obligātā advokāta līdzdalība bez jebkādām atkāpes iespējām ir piemērojama tikai apcietināšanas situācijās un gadījumos, kad kriminālprocesa rezultātā tiek atņemta brīvība (42).
88. Izskatāmajā lietā šīs tiesību normas piemērošana radītu aizliegumu sodīt apsūdzēto ar brīvības atņemšanu. Tomēr pat šis nosacījums nav viennozīmīgs, pieļaujot, ka advokāta palīdzības nepieejamību bērnam var novērst tikai, ja advokāts bērnam palīdz tādā veidā, kas ļauj bērnam efektīvi īstenot savas tiesības uz aizstāvību un, jebkurā gadījumā, tiesas sēžu laikā.
89. Varu tikai secināt, ka saskaņā ar Direktīvas 2016/800 6. panta 6. punkta formulējumu ir atļauta tiesību uz advokāta palīdzību izslēgšana, kas nebija atļauta ar Direktīvu 2013/48. Tādējādi Direktīvas 2016/800 6. panta 6. punkts ir pretrunā tās 6. panta 1. punktam.
90. Saskatu tikai vienu veidu, kā Direktīvas 2016/800 6. panta 6. punktu saskaņot ar 6. panta 1. punktu un galu galā – ar Direktīvu 2013/48.
91. Ja bērna nopratināšana bez advokāta līdzdalības būtu bērna interesēs, šāda iespēja atkāpties no advokāta obligātās klātbūtnes nebūtu pretrunā prasībai nodrošināt, ka bērnu tiesības tiek aizsargātas vismaz tādā pašā mērā kā citu aizdomās turēto vai apsūdzēto tiesības. Tas nozīmē, ka Direktīvas 2016/800 6. panta 6. punktu varētu interpretēt tādējādi, ka tas ir piemērojams tikai situācijā, kad bērna nopratināšana bez advokāta šim bērnam ir labvēlīgāka nekā nopratināšana tā klātbūtnē. Manuprāt, ir grūti iedomāties šādu situāciju. Tomēr šāda interpretācija pieļautu 6. panta 6. punkta atbilstību pārējai Direktīvas 2016/800 sistēmai.
92. Tātad uzskatu, ka Direktīvas 2016/800 6. pantā ir ietvertas tieši iedarbīgas tiesības bērnam saņemt advokāta, ja nepieciešams, valsts nodrošināta advokāta, palīdzību, sākot no nopratināšanas brīža pirmstiesas procesā. Par nopratināšanu atbildīgā iestāde var izlemt veikt nopratināšanu bez advokāta līdzdalības tikai pirmstiesas procesā pēc tam, kad ir veikts katra atsevišķā gadījuma izvērtējums, ņemot vērā 6. panta [6. punkta] pirmajā daļā minētos apstākļus, un tikai tad, ja tas ir bērna interesēs un tiek aizsargātas Hartas 47. un 48. pantā noteiktās bērna tiesības. Lēmumam rīkoties bez advokāta līdzdalības ir jābūt pienācīgi pamatotam un jāatbilst Direktīvas 2013/48 8. panta 2. punktā paredzētajiem nosacījumiem.
E. Par 18 gadu vecuma sasniegšanu procesa laikā (5. jautājums)
93. Saskaņā ar Direktīvas 2016/800 3. panta 1. punktu “bērns” ir “persona, kas ir jaunāka par 18 gadiem” (43).
94. Šajā lietā vismaz viens no apsūdzētajiem – M. P., tiesvedības laikā sasniedza 18 gadu vecumu. Iesniedzējtiesa līdz ar to jautā, vai tiesības, kas bērniem piešķirtas saskaņā ar Direktīvu 2016/800, turpina būt piemērojamas līdz procesa galīgai pabeigšanai neatkarīgi no tā, ka apsūdzētais vairs nav bērns šīs direktīvas izpratnē.
95. Aplūkojot Direktīvas 2016/800 2. panta 3. punkta tapšanas vēsturi, Komisijas sākotnējā priekšlikumā bija paredzēts automātiski piemērot šo direktīvu visiem aizdomās turētajiem vai apsūdzētajiem, kas kriminālprocesa laikā sasniedz 18 gadu vecumu. Tomēr likumdošanas procedūras laikā pret šo priekšlikumu tika celti iebildumi (44).
96. Kompromisa variants, kas šobrīd ir iekļauts Direktīvas 2016/800 2. panta 3. punkta galīgajā redakcijā, neparedz nepilngadīgo tiesību automātisku pagarināšanu. Tas drīzāk piešķir tiesības procedūrā iesaistītajai iestādei izlemt, vai šāda tiesību pagarināšana, tostarp kādu tiesību pagarināšana, ir atbilstoša, ņemot vērā visus lietas apstākļus.
97. Vai dalībvalstis varētu transponēt šo tiesību normu, izvēloties izslēgt iespēju pagarināt tās piemērošanu pēc tam, kad aizdomās turētais vai apsūdzētais sasniedz 18 gadu vecumu?
98. Manuprāt, nē.
99. Šajā ziņā es piekrītu Komisijai. Direktīvas 2016/800 2. panta 3. punkts nosaka “skaidru un beznosacījumu” dalībvalstu pienākumu savos tiesību aktos pieļaut kompetentajai valsts iestādei iespēju atzīt, ka, ņemot vērā lietas apstākļus, ir lietderīgi pagarināt direktīvas vai atsevišķu tās noteikumu piemērošanu.
100. Tādējādi Komisija apgalvo, ka šis noteikums atbilst tiešās iedarbības prasībām. Piekrītu šim vērtējumam. Direktīvas 2016/800 2. panta 3. punktā attiecīgajai valsts iestādei ir paredzētas tiesības izvērtēt, vai aizdomās turētajiem vai apsūdzētajiem, kuri kriminālprocesa laikā sasniedz 18 gadu vecumu, ir vajadzīga juridiskās pārstāvības turpināšana.
101. Minētajai iestādei ir pienākums izvērtēt nepieciešamību pagarināt bērnam paredzētā režīma piemērošanu, ņemot vērā attiecīgās lietas apstākļus. Transponējot minēto direktīvu, dalībvalstis nedrīkst ierobežot aizdomās turētā vai apsūdzētā tiesības uz to, lai kompetentā iestāde izvērtētu tā situāciju katrā gadījumā atsevišķi.
102. Tādējādi, uz iesniedzējtiesas 5. jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2016/800 2. panta 3. punktam ir tieša iedarbība. Šī tiesību norma bērnam, kurš kriminālprocesa laikā sasniedz 18 gadu vecumu, piešķir tiesības uz to, lai kompetentā iestāde katrā gadījumā atsevišķi izvērtētu tiesības turpināt tam piemērot bērnam paredzēto režīmu. Tas ietver izvērtējumu par to, vai ir vai nav pagarināmas bērniem piešķirtās tiesības uz advokāta palīdzību. Dalībvalstis nevar izslēgt šādas tiesības.
F. Par tiesībām uz informāciju kriminālprocesā (8., 9. un 10. jautājums)
103. Ar šiem trim jautājumiem iesniedzējtiesa vaicā, vai Direktīvas 2016/800 4. pants paredz, ka kompetentajām iestādēm ne vēlāk kā pirms aizdomās turētā pirmās oficiālās nopratināšanas ir nekavējoties jāinformē gan aizdomās turētais, gan vienlaikus arī persona, kam ir vecāku atbildība, par tiesībām, kas ir būtiskas, lai nodrošinātu procesa taisnīgumu, un par procesuālajiem posmiem šajā procesā.
104. Iesniedzējtiesa arī jautā, vai kompetentajām iestādēm ir pienākums informēt aizdomās turēto bērnu saprotamā un aizdomās turētā vecumam atbilstošā veidā par tiesībām atteikties sniegt paskaidrojumus un tiesībām neliecināt pret sevi.
105. Visbeidzot, iesniedzējtiesa jautā, kā šī informācija bērnam ir jāsniedz: vai Direktīvas 2016/800 4. pantam ir pretrunā vispārīgas informācijas sniegšana īsi pirms nopratināšanas, neņemot vērā īpašās tiesības, kas izriet no minētās direktīvas piemērošanas jomas, un [vai] šādas informācijas sniegšana ir paredzēta tikai aizdomās turētajam, kurš rīkojas bez aizstāvja, bet ne personai, kam ir vecāku atbildība, un situācijā, kad šāda informācija nav formulēta aizdomās turētā vecumam atbilstošā veidā?
106. Direktīvas 2016/800 4. panta 1. punkta pirmajā daļā ir ietverta skaidra atsauce uz Direktīvā 2012/13 paredzēto aizsardzības līmeni kā kritēriju aizsardzības līmenim, kāds jānodrošina saistībā ar tiesībām uz informāciju kriminālprocesā.
107. Attiecīgi jāatgādina, ka Direktīvas 2012/13 3. panta 2. punktā ir paredzēts, ka “dalībvalstis nodrošina, lai 1. punktā paredzētā informācija tiek sniegta mutiski vai rakstveidā vienkāršā un saprotamā valodā, ņemot vērā jebkādas neaizsargātu aizdomās turēto vai neaizsargātu apsūdzēto personu īpašās vajadzības”.
108. Direktīvas 2016/800 5. panta 1. punktā ir paredzēts, ka “dalībvalstis nodrošina, ka informāciju, ko bērnam ir tiesības saņemt saskaņā ar 4. pantu, pēc iespējas ātrāk sniedz personai, kam ir vecāku atbildība.”
109. Dažādos citos tiesību aktos ir uzsvērta gan nepieciešamība pienācīgi informēt bērnus par viņu tiesībām, gan nepieciešamība par to pašu informēt personas, kam ir vecāku atbildība.
110. Tā, piemēram, Eiropas Padomes Ministru komitejas pamatnostādnes par bērniem draudzīgu tiesu sistēmu ir noteikts, ka “no pirmās saskarsmes ar tiesu sistēmu vai citām kompetentām iestādēm (piemēram, policiju, imigrācijas, izglītības, sociālajiem vai veselības aprūpes dienestiem) un visa turpmākā procesa laikā bērni un [personas, kam ir vecāku atbildība] būtu bez kavēšanās un pienācīgi jāinformē” par viņu tiesībām, kā arī par iespējamu tiesību pārkāpumu gadījumos pieejamajiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem (45).
111. Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras novērtējumā par Direktīvas 2016/800 īstenošanu ir uzsvērts, ka, ņemot vērā bērnu neaizsargātību, jo īpaši kriminālprocesa sākumposmā, dalībvalstīm būtu īpaši jārūpējas par to, lai bērniem, kuri ir aizdomās turētie vai apsūdzētie, tiktu sniegta atbilstoša un savlaicīga informācija (46).
112. Lietā Panovits pret Kipru ECT nosprieda, ka “nesniedzot pietiekamu informāciju par prasītāja tiesībām sazināties ar advokātu pirms nopratināšanas policijā, jo īpaši ņemot vērā to, ka viņš tobrīd bija nepilngadīgs un viņa nopratināšana tika veikta bez aizbildņa līdzdalības, tika aizskartas prasītāja tiesības uz aizstāvību” (47).
113. Nav šaubu, ka Direktīvas 2016/800 4. panta 1. punkta otrajā daļā ir noteikts kompetento iestāžu pienākums informēt bērnus pamatlietā par viņu tiesībām uz advokāta palīdzību, tiesībām uz informācijas sniegšanu personai, kam ir vecāku atbildība, un tiesībām uz jebkādu citu nepieciešamo informāciju, kas ir uzskaitīta šajā tiesību normā (48).
114. Turklāt Direktīvas 2016/800 4. panta 2. punkts paredz, ka informācija jāsniedz vienkāršā un saprotamā valodā un sniegtā informācija jāreģistrē.
115. Tātad Direktīvas 2016/800 4. un 5. pants nepilngadīgajiem piešķir tiesības uz to, lai viņi un personas, kam ir vecāku atbildība, tiktu informēti par procesuālajām tiesībām kriminālprocesā. Šīs tiesību normas ir pietiekami precīzas un beznosacījuma, un nepilngadīgie var uz tām atsaukties valsts tiesās. Tāpat nav šaubu par to, ka pienākums informēt bērnus un personas, kam ir vecāku atbildība, par viņu procesuālajām tiesībām attiecas uz iestādi, kuras kompetencē ir īstenot attiecīgo kriminālprocesa posmu. Pirmstiesas kriminālprocesā šāds pienākums informēt attiecīgo bērnu ir policijai un prokuroram. Šīs tiesības nodrošina, ka bērna tiesības uz aizstāvību tiek aizsargātas visā kriminālprocesa gaitā.
G. Par bērnu tiesību kriminālprocesā iespējamo pārkāpumu sekām: pierādījumu nepieņemamība?
116. Kriminālprocess ir joma, kurā Eiropas Savienības kompetencē ir tikai minimāla saskaņošana saskaņā ar LESD 82. panta 2. punktu. Lai gan saskaņā ar LESD 82. panta 2. punkta a) apakšpunktu Eiropas Savienība ir pilnvarota ieviest pierādījumu savstarpējās pieņemamības minimālu saskaņošanu, tas vēl nav noticis.
117. Visās direktīvās, ar kurām tiek saskaņotas kriminālprocesa tiesības, ir skaidri noteikts dalībvalstu pienākums nodrošināt efektīvus tiesiskās aizsardzības līdzekļus personām, kuru tiesības, kas izriet no šīm direktīvām, ir pārkāptas (49). Tomēr šajās direktīvās nav precizēti atbilstošie tiesiskās aizsardzības līdzekļi; šī izvēle ir atstāta dalībvalstu ziņā, pieprasot tikai, lai izvēlētais tiesiskās aizsardzības līdzeklis būtu efektīvs (50).
118. Ar jautājumiem par tādu pierādījumu pieņemamību, kas iegūti, iespējams, pārkāpjot attiecīgās direktīvas, iesniedzējtiesa pievienojas arvien pieaugošajam to lietu klāstam, kurās valsts tiesas uzdod šādus jautājumus (51).
119. Kā jau esmu uzsvērusi secinājumos citā lietā (52), Savienības tiesības šobrīd nereglamentē pierādījumu pieņemamību valsts kriminālprocesos. Jautājums par pierādījumu pieņemamību šobrīd ir valsts tiesību jautājums.
120. Tomēr gadījumos, kad ir piemērojamas Savienības tiesības, attiecīgās valsts tiesību normas nedrīkst būt pretrunā Hartas 47. un 48. pantam (53), un saskaņā ar Hartas 24. panta 2. punktu vienmēr vispirms ir jāņem vērā bērna intereses.
121. ECT ievēro līdzīgu pieeju, norādot, ka ECPAK nereglamentē pierādījumu pieņemamību (54) un valsts tiesām ir jāizvērtē, vai ir apdraudēts vispārējais procesa taisnīgums (55).
122. Tiesvedības vispārējo taisnīgumu kā nozīmīgu standarta prasību Tiesa nesen ir pārņēmusi, tieši atsaucoties uz ECT judikatūru (56).
123. Tiesas sēdē Komisijai tika jautāts par Savienības tiesību statusu attiecībā uz pierādījumu pieņemamību un veidu, kādā valsts tiesām būtu jārisina šis jautājums, saskaroties ar minimālās saskaņošanas direktīvu pārkāpumu. Savā atbildē Komisija apstiprināja, ka Savienības tiesības patiešām nenosaka prasības attiecībā uz pierādījumu pieņemamību. Tomēr tā arī norādīja, ka saskaņā ar Savienības tiesībām ir nepieciešams, lai valsts tiesām, kad tās īsteno savu izvērtēšanas brīvību, nebūtu liegts izdarīt šādu konstatējumu.
124. Piekrītu šādam viedoklim. Proti, Hartas 47. un 48. pantā nostiprināto pamattiesību ievērošana prasa, lai iztiesāšanas stadijā valsts tiesām tiktu nodrošināta nepieciešamā elastība vispārējā procesa taisnīguma izvērtēšanai. Ja valsts tiesas uzskata – kāds pierādījums ir jāizslēdz, jo tas ir iegūts, pieļaujot procesuālo tiesību pārkāpumu, kas ir kvalificējams kā tiesību uz aizstāvību pārkāpums, šīm tiesām vajadzētu būt iespējai brīvi izslēgt šādus pierādījumus.
125. Citiem vārdiem sakot, Savienības tiesības nereglamentē pierādījumu pieņemamību, tomēr tās liedz valsts tiesībās ierobežot to tiesu, kas iztiesā lietas, pilnvaras brīvi novērtēt pierādījumus un izdarīt jebkādus secinājumus, kurus tās, pamatojoties uz šādu izvērtējumu, uzskata par nepieciešamiem (57).
126. Ja tiek veikts kriminālprocess pret bērniem, tiesai, kas izlemj lietu, saskaņā ar Hartas 24. panta 2. punktu ir pienākums īpaši rūpēties par bērna interesēm un līdzsvarot tās attiecībā pret citām kriminālvajāšanas interesēm.
127. Tātad iesniedzējtiesai ir jānodrošina minētajās direktīvās paredzēto tiesību – kā tās ir interpretējusi Tiesa – pilnīga iedarbība. To var panākt, izslēdzot pierādījumus, kas iegūti, pārkāpjot šos tiesību aktus, ja iesniedzējtiesa uzskata, ka pretējā gadījumā tiktu pārkāptas Hartas 24. panta 2. punktā, 47. pantā un 48. pantā paredzētās tiesības.
H. Par Savienības tiesību tiešo iedarbību un pārākuma principu (4., 7. un 11. jautājums)
128. Iesniedzējtiesa vairākos savos jautājumos citastarp un 4., 7. un 11. jautājumā īpaši detalizēti vaicā, kādas sekas izriet no attiecīgo direktīvu atbilstošo tiesību normu tiešās iedarbības. Tā kā Tiesa savā judikatūrā šo jautājumu jau vairākkārt ir skaidrojusi, atkārtošu tikai svarīgākās sekas, kas attiecas uz aplūkojamo lietu.
129. Saskaņā ar tiešās iedarbības principu indivīdi var atsaukties uz savām tiesībām, kas izriet no Savienības tiesībām, tieši atsaucoties uz Savienības tiesību normām valsts tiesās (58).
130. Ja valsts tiesību normas ir pretrunā šīm tiesībām, Savienības tiesības pilnvaro valsts tiesas nepiemērot šādas pretrunā esošas valsts tiesību normas. Šīs pilnvaras izriet no Savienības konstitucionālo tiešās iedarbības un Savienības tiesību pārākuma principu kopējās iedarbības (59).
131. Vēl viena iespēja, kas ir valsts tiesas rīcībā, ir interpretēt valsts tiesības tādējādi, lai Savienības tiesību subjektam tiktu radīts tāds pats rezultāts kā tad, ja Savienības tiesības tiktu piemērotas tieši. Šī iespēja ļauj valsts tiesai izvairīties no jebkādām pretrunām starp Savienības tiesībām un valsts tiesībām (60).
132. Nepilngadīgie, par kuru kriminālatbildību lemj iesniedzējtiesa, var atsaukties uz attiecīgajās direktīvās piešķirtajām tiesībām. Tās ietver tiesības uz advokāta palīdzību, tiesības tikt informētam par procesuālajām tiesībām un izvērtējumu Direktīvas 2016/800 piemērošanas turpināšanas nepieciešamībai pēc 18 gadu vecuma, kuras interpretāciju iesniedzējtiesa ir lūgusi Tiesai. Ir arī citas tiesības, kas paredzētas minētajās direktīvās, kā arī no Hartas izrietošās tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu un efektīvu aizstāvību.
133. Iesniedzējtiesai, atbilstīgi interpretējot valsts tiesību normas, būtu jācenšas novērst jebkādus iespējamos šķēršļus šādu tiesību atzīšanai. Ja atbilstīga interpretācija izrādās neiespējama, iesniedzējtiesai nav jāpiemēro pretrunā esošās valsts tiesību normas un ir jānodrošina Savienības tiesību normās paredzēto tiesību aizsardzība.
134. Visbeidzot, Savienības tiesību pilnīga iedarbība ir jānodrošina ne tikai valsts tiesām, bet arī valsts administratīvajām iestādēm (61), kā arī visām citām valsts iestādēm (62). Tādējādi Savienības tiesību tiešā iedarbība, atbilstīga interpretācija un pārākuma princips ir saistošs visām valsts iestādēm, kurām arī ir jāatzīst ES tiesību aktos noteiktās tiesības.
135. Tas nozīmē, ka pirmstiesas kriminālprocesā prokuroram un policijai ir jāatzīst bērnu tiesības un ar tām saistītie šo amatpersonu pašu pienākumi, kas tieši pamatojas uz atbilstošajām direktīvām. Viņiem ir jāinterpretē valsts tiesību akti atbilstoši rezultātiem, kā prasīts minētajās direktīvās. Pakārtoti viņiem ir pienākums nepiemērot valsts tiesību normas, lai nodrošinātu bērnu aizsardzību – arī saskaņā ar to, kas prasīts minētajās direktīvās. Ja viņi to nedara, tiesai, kurā tiek izskatīta krimināllieta, ir jāatzīst, ka šīs valsts iestādes nav izpildījušas savus Savienības tiesībās paredzētos pienākumus.
V. Secinājumi
136. Ņemot vērā visus minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Sąd Rejonowy w Słupsku (Slupskas rajona tiesa, Polija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1) 13. jautājums, ciktāl tas attiecas uz prokurora neatkarību, un 14. jautājums ir nepieņemami.
2) Uz iesniedzējtiesas 1. un 2. jautājumu ir jāatbild, ka Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2016/800 (2016. gada 11. maijs) par procesuālajām garantijām bērniem, kuri ir aizdomās turētie vai apsūdzētie kriminālprocesā, ir ietvertas tieši iedarbīgas tiesības bērnam saņemt advokāta, ja nepieciešams, valsts nodrošināta advokāta, palīdzību, sākot no nopratināšanas brīža pirmstiesas procesā. Par nopratināšanu atbildīgā iestāde var izlemt veikt nopratināšanu bez advokāta līdzdalības tikai pirmstiesas procesā pēc tam, kad ir izvērtēts katrs atsevišķais gadījums, ņemot vērā 6. panta 6. punkta pirmajā daļā minētos apstākļus, un tikai tad, ja tas ir bērna interesēs un tiek aizsargātas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. un 48. pantā noteiktās bērna tiesības. Lēmumam rīkoties bez advokāta līdzdalības ir jābūt pienācīgi pamatotam un jāatbilst Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/48/ES (2013. gada 22. oktobris) par tiesībām uz advokāta palīdzību kriminālprocesā un Eiropas apcietināšanas ordera procesā, par tiesībām uz to, ka pēc brīvības atņemšanas informē trešo personu, un par tiesībām, kamēr atņemta brīvība, sazināties ar trešām personām un konsulārajām iestādēm, 8. panta 2. punktā paredzētajiem nosacījumiem.
3) Uz iesniedzējtiesas 5. jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2016/800 2. panta 3. punktam ir tieša iedarbība. Šī tiesību norma bērnam, kurš kriminālprocesa laikā sasniedz 18 gadu vecumu, piešķir tiesības uz to, lai kompetentā iestāde katrā gadījumā atsevišķi izvērtētu tiesības turpināt tam piemērot bērnam paredzēto režīmu. Tas ietver izvērtējumu par to, vai ir vai nav pagarināmas bērniem piešķirtās tiesības uz advokāta palīdzību. Dalībvalstis nevar izslēgt šādas tiesības.
4) Uz iesniedzējtiesas 8., 9. un 10. jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2016/800 4. un 5. pants nepilngadīgajiem piešķir tiesības uz to, lai viņi un personas, kam ir vecāku atbildība, tiktu informēti par procesuālajām tiesībām kriminālprocesā. Šīs tiesību normas ir pietiekami precīzas un beznosacījuma, un nepilngadīgie var uz tām atsaukties valsts tiesās. Tāpat nav šaubu par to, ka pienākums informēt bērnus un personas, kam ir vecāku atbildība, par viņu procesuālajām tiesībām attiecas uz iestādi, kuras kompetencē ir īstenot attiecīgo kriminālprocesa posmu. Pirmstiesas kriminālprocesā šāds pienākums ir policijai un prokuroram. Tiesības uz informāciju nodrošina, ka bērna tiesības uz aizstāvību tiek aizsargātas visā kriminālprocesa gaitā.
5) Uz iesniedzējtiesas 11. jautājumu ir jāatbild, ka Savienības tiesības nereglamentē pierādījumu pieņemamību, tomēr tās liedz valsts tiesībās ierobežot to tiesu, kas iztiesā lietas, pilnvaras brīvi novērtēt pierādījumus un izdarīt jebkādus secinājumus, kurus tās, pamatojoties uz šādu izvērtējumu, uzskata par nepieciešamiem. Ja tiek veikts kriminālprocess pret bērniem, tiesai, kas izlemj lietu, saskaņā ar Hartas 24. panta 2. punktu ir pienākums īpaši rūpēties par bērna interesēm un līdzsvarot tās attiecībā pret citām kriminālvajāšanas interesēm. Iesniedzējtiesai ir jānodrošina minētajās direktīvās paredzēto tiesību – kā tās ir interpretējusi Tiesa – pilnīga iedarbība. To var panākt, izslēdzot pierādījumus, kas iegūti, pārkāpjot šos tiesību aktus, ja iesniedzējtiesa uzskata, ka pretējā gadījumā tiktu pārkāptas Hartas 24. panta 2. punktā, 47. pantā un 48. pantā paredzētās tiesības.
6) Uz 4. un 7. jautājumu un 13. jautājuma pirmo daļu ir jāatbild, ka iesniedzējtiesai ir jāatzīst uz atbilstošajām Savienības direktīvām tieši pamatotās to bērnu tiesības, kuri ir aizdomās turētie vai apsūdzētie. Iesniedzējtiesai, interpretējot valsts tiesību normas atbilstīgi šīm direktīvām, būtu jānovērš jebkādi iespējamie šķēršļi tajās noteikto tiesību atzīšanai. Ja tas nav iespējams, iesniedzējtiesai nebūtu jāpiemēro pretrunā esošās valsts tiesību normas, pamatojoties uz Savienības tiesību tiešās iedarbības un pārākuma principu.
Savienības tiesību tiešā iedarbība, atbilstīga interpretācija un pārākuma princips ir saistošs visām valsts iestādēm, kurām arī ir jāatzīst ES tiesību aktos noteiktās tiesības. Tas nozīmē, ka pirmstiesas kriminālprocesā prokuroram un policijai ir jāatzīst bērnu tiesības un ar tām saistītie šo amatpersonu pašu pienākumi, kas tieši pamatojas uz atbilstošajām direktīvām. Ja viņi to nedara, tiesai, kurā tiek izskatīta krimināllieta, ir jāatzīst, ka šīs valsts iestādes nav izpildījušas savus Savienības tiesībās paredzētos pienākumus.