Lieta C‑382/21 P
Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO)
pret
The KaiKai Company Jaeger Wichmann GbR
Tiesas (virspalāta) 2024. gada 27. februāra spriedums
Apelācija – Intelektuālais īpašums – Kopienas dizainparaugi – Patentu kooperācijas līgums (PCT) – Līgums par intelektuālā īpašuma tiesību komercaspektiem – Parīzes Konvencija par rūpnieciskā īpašuma aizsardzību – 4. pants – Regula (EK) Nr. 6/2002 – 41. pants – Dizainparauga reģistrācijas pieteikums – Prioritātes tiesības – Prioritātes pieprasījums, pamatojoties uz starptautisku pieteikumu, kas iesniegts saskaņā ar PCT – Termiņš – Šīs konvencijas 4. pantam atbilstoša interpretācija – Ierobežojumi
1. Starptautiskie nolīgumi – Parīzes Konvencija par rūpnieciskā īpašuma aizsardzību – Līgums par ar tirdzniecību saistītajām intelektuālā īpašuma tiesībām (TRIPS) – Tieša iedarbība – Neesamība – Atbilstīga interpretācija – Ierobežojumi
(TRIPS līguma 2. panta 1. punkts)
(skat. 59.–64., 68., 70. un 74. punktu)
2. Kopienas dizainparaugi – Reģistrācijas pieteikums – Prioritātes tiesības – Neiespējamība saimnieciskās darbības subjektam tieši atsaukties uz Parīzes konvenciju
(Padomes Regulas Nr. 6/2002 41. panta 1. punkts)
(skat. 69. punktu)
3. Kopienas dizainparaugi – Reģistrācijas pieteikums – Prioritātes tiesības – Savienības atvasināto tiesību normas, kas attiecas uz prioritātes tiesībām, skaidrais un izsmeļošais formulējums
(Padomes Regulas Nr. 6/2002 41. panta 1. punkts)
(skat. 74.–77. punktu)
4. Kopienas dizainparaugi – Reģistrācijas pieteikums – Prioritātes tiesības – Prioritātes pieprasījums, pamatojoties uz pieteikumu, kas iesniegts saskaņā ar Patentu kooperācijas līgumu – Prioritātes termiņš – Iespēja pieprasīt agrāka starptautiska patenta pieteikuma prioritāti, divpadsmit mēnešu laikā iesniedzot vēlāka dizainparauga pieteikumu – Izslēgšana
(Patentu kooperācijas līguma 2. panta i), ii) un vii) punkts; Padomes Regulas Nr. 6/2002 41. panta 1. punkts)
(skat. 78.–85. punktu)
Rezumējums
Apmierinot apelācijas sūdzību, ko Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO) iesniedzis par Vispārējās tiesas spriedumu lietā The KaiKai Company Jaeger Wichmann/EUIPO (Vingrošanas vai sporta ierīces un rīki) (1), Tiesas virspalāta sniedz precizējumus par starptautisko nolīgumu tiešās iedarbības nošķiršanu no atvasināto tiesību aktu interpretācijas atbilstoši šiem nolīgumiem un lemj par šādas atbilstīgas interpretācijas robežām.
2018. gada 24. oktobrī prasītāja The KaiKai Company Jaeger Wichmann GbR lūdza EUIPO reģistrēt divpadsmit Kopienas dizainparaugus un pieprasīja prioritātes tiesības, pamatojoties uz starptautisku patenta pieteikumu, kas 2017. gada 26. oktobrī iesniegts saskaņā ar Patentu kooperācijas līgumu (PCT) (2).
EUIPO apmierināja reģistrācijas pieteikumu, bet noraidīja prioritātes tiesības, pamatojoties uz to, ka agrākā starptautiskā pieteikuma iesniegšanas datums bija vairāk nekā sešus mēnešus agrāks par reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datumu. Proti, Regulas Nr. 6/2002 (3) 41. panta 1. punktā ir paredzēts, ka personai, kas ir pareizi iesniegusi pieteikumu uz agrāka dizainparauga tiesībām vai uz funkcionālu modeli, iesniedzot pieteikumu par vēlāka Kopienas dizainparauga reģistrēšanu, ir sešu mēnešu ilgas tiesības uz prioritāti pēc pirmā pieteikuma iesniegšanas datuma. EUIPO uzskatīja, ka, lai gan starptautiskais pieteikums, kas iesniegts saskaņā ar PCT, principā var pamatot prioritātes tiesības atbilstoši 41. panta 1. punktam, ņemot vērā, ka PCT 2. pantā ietvertā jēdziena “patents” plašā definīcija ietver arī minētā 41. panta 1. punktā norādītos funkcionālos modeļus, šādai prioritātes tiesību pieprasīšanai arī ir piemērojams sešu mēnešu termiņš, kas šajā lietā nav ievērots.
Ar 2021. gada 14. aprīļa spriedumu Vispārējā tiesa atcēla EUIPO lēmumu. Tā nosprieda, ka Regulas Nr. 6/2002 41. panta 1. punktā ir robs, jo tajā nav noteikts termiņš “starptautiska patenta pieteikuma” prioritātes pieprasīšanai vēlāka dizainparauga pieteikuma ietvaros. Vispārējā tiesa uzskatīja, ka šīs tiesību normas mērķis bija saskaņot šo regulu ar saistībām, kas izriet no Parīzes konvencijas (4) 4. panta, un ka tādēļ bija lietderīgi novērst šo robu, piemērojot minēto 4. pantu. Vispārējā tiesa būtībā uzskatīja, ka saskaņā ar norādīto 4. pantu tieši agrāko tiesību raksturs nosaka šāda prioritātes termiņa ilgumu un līdz ar to šis termiņš ir divpadsmit mēneši. Tādējādi tā secināja, ka EUIPO ir pieļāvis tiesību kļūdu, uzskatot, ka aplūkotajai prioritātes pieprasīšanai piemērojamais termiņš ir seši mēneši.
2021. gada 23. jūnijā EUIPO par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību, izvirzot vienu vienīgu pamatu, kas attiecas uz Regulas Nr. 6/2002 41. panta 1. punkta pārkāpumu. Ar šo pamatu EUIPO būtībā pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir tieši piemērojusi Parīzes konvencijas 4. pantu, noraidot minētā 41. panta 1. punkta skaidrās un izsmeļošās tiesību normas piemērošanu, lai to aizstātu ar kļūdainu 4. panta interpretāciju.
Ar tajā pašā datumā iesniegtu dokumentu EUIPO lūdza, lai tā apelācijas sūdzība tiktu atzīta par pieļaujamu saskaņā ar Statūtu 58.a panta trešo daļu. Ar 2021. gada 10. decembra rīkojumu (5) Tiesa nolēma apelācijas sūdzību atzīt par pieļaujamu.
Tiesas vērtējums
Pirmām kārtām, runājot par Parīzes konvencijas iedarbību Savienības tiesību sistēmā Tiesa vispirms atgādina, ka, lai gan Savienība šo konvenciju nav noslēgusi, dažos tās pantos – tostarp 4. pantā – minētie noteikumi ir iekļauti TRIPS līgumā (6), kuru savukārt Savienība ir noslēgusi. Līdz ar to šie noteikumi ir jāuzskata par tādiem, kuriem ir tāda pati iedarbība kā TRIPS līguma noteikumiem.
Turpinājumā Tiesa precizē, ka, ņemot vērā TRIPS līguma normu raksturu un struktūru, tiem nav tiešas iedarbības. Turklāt Parīzes konvencijas 4. pants arī neietilpst divās izņēmuma situācijās, kurās privātpersonas Savienības tiesā var tieši atsaukties uz PTO nolīgumu noteikumiem. Proti, pirmkārt, Regulas Nr. 6/2002 41. pantā nav ietverta neviena tieša atsauce uz 4. pantu. Otrkārt, minētā 41. panta mērķis nav Savienības tiesību sistēmā īstenot īpašu PTO nolīgumos nostiprinātu pienākumu. Gluži pretēji – šajā regulā ir pausta Savienības likumdevēja griba attiecībā uz vienu no rūpnieciskā īpašuma tiesībām, uz ko attiecas Parīzes konvencija, pieņemt Savienības tiesību sistēmai raksturīgu pieeju, izveidojot tādu īpašu vienotas un nedalāmas Kopienas dizainparaugu aizsardzības sistēmu tās teritorijā, kuras neatņemama sastāvdaļa ir minētajā 41. pantā paredzētās prioritātes tiesības.
Tiesa no tā secina, ka Parīzes konvencijas 4. pantā ietvertajiem noteikumiem nav tiešas iedarbības un tādējādi tie privātpersonām nevar radīt tiesības, uz kurām tās varētu tieši atsaukties saskaņā ar Savienības tiesībām. Līdz ar to prioritātes tiesības, lai veiktu Kopienas dizainparauga pieteikuma iesniegšanu, ir reglamentētas Regulas Nr. 6/2002 41. pantā un saimnieciskās darbības subjekti nevar tieši atsaukties uz minēto 4. pantu.
Visbeidzot Tiesa tomēr uzsver, ka, tā kā TRIPS līgums Savienībai ir saistošs un līdz ar to ir pārāks par Savienības atvasināto tiesību aktiem, pēdējie minētie ir jāinterpretē cik vien iespējams atbilstoši šī līguma noteikumiem. No tā izriet, ka Regula Nr. 6/2002 ir jāinterpretē cik vien iespējams atbilstoši Parīzes konvencijas pantos – tostarp tās 4. pantā – paredzētajiem noteikumiem, kuri iekļauti TRIPS līgumā.
Otrām kārtām, Tiesa secina, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, jo tā acīmredzami ir pārsniegusi atbilstīgas Regulas Nr. 6/2002 41. panta 1. punkta interpretācijas robežas un patiesībā ir tieši piemērojusi Parīzes konvencijas 4. pantu, kā to ir interpretējusi šī tiesa, nelabvēlīgi ietekmējot 41. panta 1. punkta skaidro formulējumu un neievērojot pēdējās minētās tiesību normas izsmeļošo raksturu.
Proti, no minētā 41. panta 1. punkta skaidrā formulējuma un izsmeļošā rakstura nepārprotami izriet, ka, pirmkārt, starptautiskais pieteikums, kas iesniegts saskaņā ar PCT, tikai tad var pamatot prioritātes tiesības, piemērojot šo tiesību normu, ja attiecīgā starptautiskā pieteikuma priekšmets ir funkcionālais modelis, un, otrkārt, termiņš šo prioritātes tiesību pieprasīšanai, pamatojoties uz šādu pieteikumu, ir sešu mēnešu termiņš, kas ir skaidri noteikts minētajā tiesību normā.
Trešām kārtām, runājot par Vispārējās tiesas sniegto Parīzes konvencijas 4. panta interpretāciju, saskaņā ar kuru šī tiesību norma ļauj pieprasīt agrāka “starptautiska patenta pieteikuma” prioritāti, kad divpadsmit mēnešu laikā tiek iesniegts vēlāks dizainparauga pieteikums, Tiesa norāda, ka arī šajā interpretācijā ir pieļautas tiesību kļūdas.
Proti, no 4. panta A, C un E iedaļas, lasot tās kopsakarā, izriet, ka tajā nav atļauta šāda prioritātes pieprasīšana un tātad a fortiori nav paredzēti noteikumi par pieprasītājam šim nolūkam noteikto termiņu. Tādējādi tikai starptautisks pieteikums, kas iesniegts saskaņā ar PCT attiecībā uz funkcionālo modeli, var radīt prioritātes tiesības dizainparauga pieteikumam atbilstoši minētajam 4. pantam un tā E sadaļas 1. punktā paredzētajā sešu mēnešu termiņā.
Ņemot vērā visus šos apstākļus, Tiesa apmierina vienīgo apelācijas sūdzības pamatu, atceļ Vispārējās tiesas spriedumu un lemj par prasību pirmajā instancē, to noraidot.