ĢENERĀLADVOKĀTA ĪVA BOTA [YVES BOT]
SECINĀJUMI,
sniegti 2017. gada 21. novembrī (1)
Lieta C‑191/16
Romano Pisciotti
pret
Vācijas Federatīvo Republiku
(Landgericht Berlin (Berlīnes apgabaltiesa, Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Savienības pilsonība – LESD 18. un 21. pants – ES un ASV nolīgums par izdošanu – Dalībvalsts konstitucionālā tiesību norma, ar ko aizliedz izdot trešajām valstīm savus valstspiederīgos – Atšķirīga attieksme pret citu dalībvalstu valstspiederīgajiem – Prasība konstatēt, ka citas dalībvalsts valstspiederīgā izdošana Amerikas Savienotajām Valstīm ir acīmredzams Savienības tiesību pārkāpums, kas rada dalībvalsts atbildību
1. Ar šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesa ir aicināta interpretēt LESD 18. un 21. pantu izdošanas jomā, un tai ir dota iespēja precizēt sava 2016. gada 6. septembra sprieduma Petruhhin (2) tvērumu.
2. Tāpēc Tiesai būs jālemj par to, vai tādos apstākļos kā pamatlietā aplūkotie LESD 18. un 21. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj, ka dalībvalsts, kurai trešā valsts saskaņā ar nolīgumu par izdošanu starp Eiropas Savienību un šo trešo valsti lūdz izdot Savienības pilsoni, kas ir citas dalībvalsts valstspiederīgais un ir pārvietojies uz lūguma saņēmēju valsti, apmierina šo lūgumu. Turpmākajā izklāstā, pamatojoties uz 2016. gada 6. septembra spriedumā Petruhhin (3) rodamo informāciju, es ierosināšu sniegt uz šo jautājumu noraidošu atbildi.
I. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
3. 2003. gada 25. jūnija Nolīguma par izdošanu starp Eiropas Savienību un Amerikas Savienotajām Valstīm (4) 10. pantā “Vairāku valstu izdošanas vai nodošanas lūgums” ir paredzēts:
“1. Ja lūguma saņēmēja valsts saņem lūgumu no lūguma iesniedzējas valsts un no jebkuras citas valsts vai valstīm vienas un tās pašas personas izdošanai par vienu un to pašu vai dažādiem noziedzīgiem nodarījumiem, lūguma saņēmējas valsts izpildiestāde nosaka, kurai valstij, ja vispār kādai, tā nodos personu.
2. Ja lūguma saņēmēja valsts saņem izdošanas lūgumu no Amerikas Savienotajām Valstīm un nodošanas lūgumu atbilstoši Eiropas apcietināšanas lēmumam par vienu un to pašu personu un par vienu un to pašu vai dažādiem noziedzīgiem nodarījumiem, lūguma saņēmējas dalībvalsts atbildīgā iestāde nosaka, kurai valstij, ja vispār kādai, tā nodos personu. Šajā gadījumā atbildīgā iestāde ir lūguma saņēmējas dalībvalsts izpildiestāde, ja šī iestāde pieņem lēmumus par konkurējošiem lūgumiem saskaņā ar spēkā esošo divpusējo izdošanas līgumu starp Amerikas Savienotajām Valstīm un dalībvalsti; ja tas nav paredzēts divpusējā izdošanas līgumā, kompetento iestādi nozīmē attiecīgā dalībvalsts, ievērojot 19. pantu.
3. Lūguma saņēmēja valsts, pieņemot lēmumu saskaņā ar 1. un 2. punktu, ņem vērā visus būtiskos faktorus tai skaitā un ne tikai faktorus, kas noteikti piemērojamā izdošanas līgumā, un, ja vēl nav noteikti, šādus faktorus:
a) vai lūgumi tika veikti atbilstoši līgumam;
b) vietas, kur izdarīts katrs noziedzīgais nodarījums;
c) lūguma iesniedzējas valsts attiecīgās intereses;
d) noziedzīgo nodarījumu smagumu;
e) cietušās personas pilsonību;
f) turpmākas izdošanas iespējamību lūguma iesniedzēju valstu starpā un
g) lūgumu saņemšanas hronoloģisko secību no iesniedzējām valstīm.”
4. Šā līguma 17. pantā “Atkāpes neizmantošana” ir noteikts:
“1. Šis nolīgums neietekmē lūguma saņēmējas valsts tiesības atsaukties uz atteikuma pamatiem jautājumos, kas netiek regulēti šajā līgumā, bet kas ir atrunāti spēkā esošajā divpusējā izdošanas līgumā starp dalībvalsti un Amerikas Savienotajām Valstīm.
2. Ja lūguma saņēmējas valsts konstitucionālie principi vai saistošie galīgie tiesu nolēmumi var radīt šķērsli tās izdošanas saistību pildīšanai un šajā līgumā vai attiecīgā divpusējā līgumā nav paredzēta jautājumu atrisināšana, starp lūguma saņēmēju un iesniedzēju valsti notiek konsultācijas.”
B. Vācijas tiesības
1. Pamatlikums
5. 1949. gada 23. maija Grundgesetz für die Bundesrepublik Deutschland (Vācijas Federatīvās Republikas Pamatlikums) (5), kas pēdējo reizi ir grozīts ar 2014. gada 23. decembra likuma (6) 1. pantu, 16. panta 2. punktā ir noteikts:
“Neviens Vācijas pilsonis nevar tikt izdots citai valstij. Ar likumu var noteikt atkāpes attiecībā uz Eiropas Savienības dalībvalsti vai starptautisku tiesu, ja vien ir nodrošināta tiesiskuma principu ievērošana.”
2. IRG
6. 1982. gada 23. decembra Gesetz über internationale Rechtshilfe in Strafsachen (Likums par starptautisko tiesisko palīdzību krimināllietās) (7) 12. pantā “Izdošanas atļauja” ir paredzēts:
“Izdošanu drīkst atļaut tikai tad, ja tiesa to ir atzinusi par pieļaujamu.”
7. IRG 13. panta “Materiālā kompetence” 1. punktā ir noteikts:
“1. Nolēmumus pieņem [..] Oberlandesgericht [(Federālās zemes Augstākā tiesa)]. Oberlandesgericht [(Federālās zemes Augstākā tiesa)] nolēmumi nav pārsūdzami [..].”
8. Saskaņā ar IRG 23. pantu “Nolēmums par iebildumiem, ko cēlusi persona, pret kuru tiek veikta kriminālvajāšana”:
“Par personas, pret kuru tiek veikta kriminālvajāšana, iebildumiem par izdošanas apcietināšanas orderi vai tā izpildi lemj Oberlandesgericht [(Federālās zemes Augstākā tiesa)].”
9. IRG 74. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Federālā Tieslietu un patērētāju tiesību aizsardzības ministrija lemj par ārvalstu savstarpējas tiesiskās palīdzības lūgumiem un par savstarpējas tiesiskās palīdzības lūgumu iesniegšanu ārvalstīs, vienojoties ar Ārlietu ministriju un citām federālajām ministrijām, uz kuru darbību attiecas savstarpēja tiesiskā palīdzība.”
II. Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
10. Amerikas Savienoto Valstu iestādes iesniedza lūgumu izdot Itālijas pilsoni Romano Pisciotti kriminālvajāšanas veikšanai, jo 2007. gadā pastāvēja aizdomas, ka viņš ir piedalījies pret konkurenci vērstā aizliegtās vienošanās darbībā Amerikas Savienotajās Valstīs.
11. 2010. gada 26. augustā US District Court for the Southern District of Florida in Fort Lauderdale (Amerikas Savienotu Valstu Floridas Dienvidu apgabala apgabaltiesa Fortloderdeilā) izdeva viņa apcietināšanas orderi, kā arī šīs tiesas Grand Jury apsūdzības rakstu. R. Pisciotti tika izvirzīta apsūdzība par dalību jūras cauruļvadu ražotāju izplatītāju darba grupā, kura laikā no 1999. gada līdz 2006. gada beigām ierobežojuši konkurenci, sadalot šo cauruļu pārdošanas tirgu Floridā (Amerikas Savienotās Valstis).
12. 2013. gada 17. jūnijā, kad R. Pisciotti, atgriežoties no Nigērijas Itālijā, veica pārsēšanos Frankfurtes pie Mainas (Vācija) lidostā, viņu aizturēja Vācijas federālās policijas darbinieki.
13. 2013. gada 18. jūnijā R. Pisciotti tika nogādāts Amtsgericht Frankfurt am Main (Frankfurtes pie Mainas pirmās instances tiesa, Vācija), lai izskatītu ASV lūgumu par viņa izdošanu. Prasītājs paziņoja, ka nepiekrīt neoficiālai vienkāršotajai izdošanai.
14. Pamatojoties uz Oberlandesgericht Frankfurt am Main (Federālās zemes Augstākā tiesa Frankfurtē pie Mainas, Vācija) 2013. gada 24. jūnija rīkojumu, R. Pisciotti piemēroja pagaidu apcietinājumu izdošanai. 2013. gada 7. augustā Amerikas Savienotās Valstis nosūtīja Vācijas Federatīvajai Republikai oficiālu izdošanas lūgumu.
15. 2013. gada 16. augustā Oberlandesgericht Frankfurt am Main (Federālās zemes Augstākā tiesa Frankfurtē pie Mainas) izdeva rīkojumu, ar kuru pagaidu izdošanas apcietinājums tika pagarināts kā oficiāls izdošanas apcietinājums.
16. Ar 2014. gada 22. janvāra rīkojumu Oberlandesgericht Frankfurt am Main (Federālās zemes Augstākā tiesa Frankfurtē pie Mainas) nosprieda, ka R. Pisciotti izdošana ir pieļaujama.
17. 2014. gada 6. februārī R. Pisciotti iesniedza Bundesverfassungsgericht (Federālā konstitucionālā tiesa, Vācija) pieteikumu par pagaidu pasākumu noteikšanu, lai nepieļautu Oberlandesgericht Frankfurt am Main (Federālās zemes Augstākā tiesa Frankfurtē pie Mainas) 2014. gada 22. janvāra rīkojuma izpildi. Bundesverfassungsgericht (Federālā konstitucionālā tiesa) šo pieteikumu noraidīja ar 2014. gada 17. februāra rīkojumu.
18. 2014. gada 26. februāra vēstulē R. PisciottiBundesministerium der Justiz (Federālās zemes Tieslietu ministrija) norādīja, ka viņa izdošana nav saderīga ar Savienības tiesībām, ciktāl, burtiski piemērojot Pamatlikuma 16. panta 2. punkta pirmo teikumu tikai Vācijas pilsoņiem, tiekot pārkāpts vispārējais diskriminācijas aizlieguma princips.
19. 2014. gada 17. martā Vācijas valdība atļāva veikt R. Pisciotti izdošanu, kas notika 2014. gada 3. aprīlī.
20. Šā paša gada 17. martā R. Pisciotti cēla prasību Landgericht Berlin (Berlīnes apgabaltiesa, Vācija), iesniedzējtiesā, lūdzot tai konstatēt Vācijas Federatīvās Republikas atbildību par atļauju izdot viņu Amerikas Savienotajām Valstīm un piespriest tai atlīdzināt kaitējumu.
21. Tā kā R. Pisciotti atzina savu vainu kriminālprocesā, kas pret viņu bija ierosināts Amerikas Savienotajās Valstīs, viņam tika piespriesta brīvības atņemšana uz diviem gadiem, soda izciešanas termiņā ieskaitot ieslodzījumā Vācijā pavadītos deviņus mēnešus un 16 dienas, kā arī noteikts naudas sods 50 000 ASV dolāru (aptuveni 42 671 euro) apmērā. R. Pisciotti izcieta kriminālsodu Amerikas Savienotajās Valstīs līdz savai atbrīvošanai 2015. gada 14. aprīlī.
22. Iesniedzējtiesa precizē, ka saskaņā ar Bundesverfassungsgericht (Federālā konstitucionālā tiesa) judikatūru Vācijas Federatīvajai Republikai ir jāpilda Pamatlikuma 1. panta 3. punktā un 20. panta 3. punktā noteiktais pienākums veikt izdošanas atļaujas likumības pārbaudi un jāievēro iespējamās starptautisko tiesību saistības. Tā piebilst, ka Bundesverfassungsgericht (Federālā konstitucionālā tiesa) ir nospriedusi tostarp R. Pisciotti gadījumā, ka LESD 18. pantā noteiktais diskriminācijas aizliegums pilsonības dēļ nav piemērojams attiecībās ar trešajām valstīm izdošanas jomā, jo tā neietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā.
23. Iesniedzējtiesa norāda, ka atšķirībā no Bundesverfassungsgericht (Federālā konstitucionālā tiesa) tā uzskata, ka šajā lietā ir piemērojamas Savienības tiesības. Tā uzsver, ka R. Pisciotti, atgriežoties no Nigērijas Itālijā un veicot pārsēšanos Frankfurtes pie Mainas lidostā, īstenoja tiesības pārvietoties, kas viņam ir piešķirtas ar LESD 21. panta 1. punktu. Turklāt arī izdošana Amerikas Savienotajām Valstīm, pēc tās domām, varētu ietilpt Savienības tiesību piemērošanas jomā, jo bija noslēgts ASV un ES nolīgums.
24. Iesniedzējtiesa vaicā, vai šā nolīguma 17. panta 2. punktu tomēr varētu interpretēt tādējādi, ka Savienības tiesību piemērošanā ar to ir ieviests izņēmums un ka tādējādi varētu pamatot diskrimināciju pilsonības dēļ. Tomēr tā sliecas uzskatīt, ka šāds pamatojums nav piemērojams, ņemot vērā primārās tiesības.
25. Gadījumā, ja ir pārkāptas Savienības tiesības, šī tiesa vēlas noskaidrot, vai minētais pārkāpums ir “pietiekami būtisks”, lai rastos tiesības uz atlīdzinājumu. Tā norāda, pamatojoties uz 2000. gada 4. jūlija spriedumu Haim (8), ka tā sniegtu apstiprinošu atbildi, un uzsver, ka valstij, pēc tās domām, bija ārkārtīgi ierobežota, pat neesoša, rīcības brīvība. Tomēr šajā jautājumā tā pauž šaubas, ciktāl valsts pieņemto izdošanas lēmumu vēlāk pārbauda tiesa saistībā ar izdošanas pieņemamību. Taču attiecībā uz valsts atbildību par tiesas pieļauto kļūdu no 2003. gada 30. septembra sprieduma Köbler (9) izriet, ka ir jābūt “acīmredzamam” pārkāpumam. Turklāt laikā, kad Vācijas Federatīvā Republika pieņēma savu lēmumu, nebija Tiesas judikatūras par šo jautājumu, un tā ir balstījusies uz Oberlandesgericht Frankfurt am Main (Federālās zemes Augstākā tiesa Frankfurtē pie Mainas) un Bundesverfassungsgericht (Federālā konstitucionālā tiesa) spriedumiem, saskaņā ar kuriem R. Pisciotti izdošana neietilpa Savienības tiesību piemērošanas jomā.
26. Šādos apstākļos Landgericht Berlin (Berlīnes apgabaltiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) a) Vai dalībvalsts veikta [personu] izdošana trešajai valstij ir jautājums, kas neatkarīgi no konkrētā gadījuma nekad neietilpst Līgumu materiālajā piemērošanas jomā, un tādējādi, (burtiski) piemērojot konstitucionālu normu (šajā gadījumā – Vācijas Pamatlikuma 16. panta 2. punkta pirmo teikumu), kas liedz izdot trešajām valstīm tikai savus valstspiederīgos, nav jāņem vērā Eiropas tiesībās noteiktais diskriminācijas aizliegums, kas izriet no LESD 18. panta pirmās daļas?
b) Ja atbilde uz šo jautājumu ir apstiprinoša: vai uz pirmo jautājumu ir jāatbild citādi, ja dalībvalsts veic [personu] izdošanu Amerikas Savienotajām Valstīm, pamatojoties uz Eiropas Savienības un Amerikas Savienoto Valstu nolīgumu par izdošanu?
2) Ja dalībvalstu veikta [personu] izdošana Amerikas Savienotajām Valstīm a priori nav izslēgta no Līgumu piemērošanas jomas:
Vai LESD 18. panta pirmā daļa un par to pieņemtā attiecīgā Tiesas judikatūra ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalsts neattaisnojami pārkāpj LESD 18. panta pirmajā daļā noteikto diskriminācijas aizliegumu, ja tā, pamatojoties uz konstitucionālu normu (šajā gadījumā – Pamatlikuma 16. panta 2. punkta pirmo teikumu), trešo valstu izdošanas lūgumu gadījumā īsteno atšķirīgu attieksmi pret saviem valstspiederīgajiem un citu ES dalībvalstu valstspiederīgajiem, izdodot tikai pēdējos minētos?
3) Ja tiek atbildēts apstiprinoši, ka iepriekš minētajos gadījumos tiek pārkāpts LESD 18. panta pirmajā daļā noteiktais vispārējais diskriminācijas aizliegums:
Vai Eiropas Savienības Tiesas judikatūra ir jāsaprot tādējādi, ka tādā lietā kā izskatāmā lieta, kad, pirms kompetentā iestāde atļauj izdošanu, tiesas procesā obligāti tiek veikta likumības pārbaude, kuras rezultāti iestādei ir saistoši tikai tad, ja izdošana tiek atzīta par nepieļaujamu, jau vienkāršs LESD 18. panta pirmajā daļā noteiktā diskriminācijas aizlieguma pārkāpums var būt būtisks pārkāpums vai arī tam ir jābūt acīmredzamam pārkāpumam?
4) Ja tam nav jābūt acīmredzamam pārkāpumam:
Vai Eiropas Savienības Tiesas judikatūra ir jāinterpretē tādējādi, ka tādā lietā kā izskatāmā lieta pietiekami būtiska pārkāpuma pastāvēšana ir jānoliedz jau tādēļ vien, ja, neeksistējot Tiesas judikatūrai attiecībā uz konkrēto situāciju (šajā gadījumā – LESD 18. panta pirmajā daļā noteiktā vispārējā diskriminācijas aizlieguma materiālo piemērojamību dalībvalstu veiktajai [personu] izdošanai Amerikas Savienotajām Valstīm), valsts izpildvaras augstākā institūcija sava lēmuma pamatojumam var atsaukties uz saderību ar valsts tiesu nolēmumiem, kas iepriekš ir tikuši pieņemti šajā pašā lietā?”
III. Mans vērtējums
27. Jānorāda, ka, tā kā Vācijas Federatīvā Republika jau ir izdevusi Amerikas Savienotajām Valstīm R. Pisciotti, viņš pamatlietā cenšas panākt, lai tiek konstatēta šīs dalībvalsts atbildība par ES tiesību pārkāpumu.
28. Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai Savienības tiesību sistēmai ir raksturīgs princips, saskaņā ar kuru Savienības tiesību pārkāpumu dēļ iestājas valsts ārpuslīgumiskā atbildība par privātpersonām nodarīto kaitējumu. Tiesa ir nospriedusi, ka cietušajām privātpersonām, pamatojoties uz šo atbildību, ir tiesības uz atlīdzinājumu, ja ir izpildīti trīs nosacījumi, proti, ja pārkāptās Savienības tiesību normas mērķis ir piešķirt tiem tiesības, ja šīs normas pārkāpums ir pietiekami būtisks un ja ir tieša cēloņsakarība starp šo pārkāpumu un privātpersonām nodarīto kaitējumu (10).
29. Neapšaubāmi, ka priekšnoteikums dalībvalsts atbildībai ir dalībvalsts izdarītais Savienības tiesību pārkāpums. Šajā gadījumā tātad ir jānosaka, vai R. Pisciotti izdošana Savienotajām Valstīm, ko veica Vācijas Federatīvā Republika, ir šāds Savienības tiesību pārkāpums.
30. R. Pisciotti šajā ziņā apgalvo, ka valsts tiesību norma, kas iekļauta Pamatlikuma 16. panta 2. punktā, saskaņā ar kuru Vācijas Federatīvā Republika neizdod savus valstspiederīgos, neļāva šai dalībvalstij veikt viņa izdošanu atbilstoši diskriminācijas aizlieguma pilsonības dēļ principam.
31. Tāpēc ir jāpārbauda, vai LESD 18. un 21. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiesību norma, ar kuru šai dalībvalstij ir liegts izdod savus valstspiederīgos, arī ir piemērojama Savienības valstspiederīgajiem, kas nav lūguma saņēmējas dalībvalsts valstspiederīgie.
32. Manuprāt, Tiesa uz šo jautājumu gandrīz jau ir atbildējusi 2016. gada 6. septembra spriedumā Petruhhin (11), piemērojot nolīgumu par izdošanu, kas noslēgts starp dalībvalsti un trešo valsti.
33. Šajā gadījumā lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz nolīguma par izdošanu, kas noslēgts starp Savienību un trešo valsti, proti, Amerikas Savienotajām Valstīm, piemērošanu.
34. Norādīšu, ka ES un ASV nolīgumā nav noteikuma, ar ko ir paredzēts vai, gluži pretēji, aizliegts norādīt atteikuma iemeslu izdot [personu] tāpēc, ka izdošanas lūgums attiecas uz lūguma saņēmējas valsts valstspiederīgo. Turklāt, kā savos apsvērumos pamatoti norāda Eiropas Komisija, šajā nolīgumā nav neviena noteikuma par valsts valstspiederīgo vai citu dalībvalstu valstspiederīgo izdošanu no lūguma saņēmējas valsts lūguma iesniedzējai trešajai valstij. Ar ES un ASV nolīguma 17. pantu līgumslēdzējām pusēm ir dota iespēja atsaukties uz atteikuma iemesliem, kas it īpaši izriet no divpusēja izdošanas līguma vai lūguma saņēmējas valsts konstitucionālajiem principiem. Tātad ar ES un ASV nolīgumu nav pilnībā atcelta dalībvalstu kompetence šajā jomā.
35. Tātad tāda dalībvalsts kā Vācijas Federatīvā Republika, īstenojot savu kompetenci, savās konstitucionālajās tiesībās paredz tiesību normu, saskaņā ar kuru tā neizdod savus valstspiederīgos. Šāds noteikums ir iekļauts arī 1978. gada 20. jūnija Auslieferungsvertrag zwischen derBundesrepublik Deutschland und den Vereinigten Staaten von Amerika (Vācijas Federatīvās Republikas un Amerikas Savienoto Valstu līgums par personu izdošanu) (12) 7. pantā.
36. Taču, kā Tiesa ir atgādinājusi 2016. gada 6. septembra spriedumā Petruhhin (13), situācijās, kurās ir piemērojamas Savienības tiesības, attiecīgajos valsts noteikumos ir jāievēro minētās tiesības (14).
37. Konkrētāk, aizliedzot “jebkād[u] diskriminācij[u] pilsonības dēļ”, ar LESD 18. pantu tiek prasīta vienlīdzīga attieksme pret personām, kuras atrodas situācijā, kas ietilpst Līgumu piemērošanas jomā (15).
38. Pamatlietā aplūkotā situācija nepārprotami ietilpst šajā Līgumu piemērošanas jomā LESD 18. panta izpratnē divu iemeslu dēļ.
39. Pirmkārt, Amerikas Savienotās Valstis iesniedza Vācijas Federatīvajai Republikai lūgumu izdot R. Pisciotti saskaņā ar ES un ASV nolīgumu par [personu] izdošanu pēc tā stāšanās spēkā. Tātad šis lūgums ietilpst akta, kas attiecas uz Savienības tiesībām, piemērošanas jomā.
40. Otrkārt, Tiesa 2016. gada 6. septembra spriedumā Petruhhin (16) ir atgādinājusi, ka situācijā, ja dalībvalstu kompetencē ir noteikumi par [personu] izdošanu, lai izvērtētu, kāda ir Līgumu piemērošanas joma LESD 18. panta izpratnē, šis pants ir jāaplūko kopā ar LESD noteikumiem par Savienības pilsonību. Tādējādi šajā piemērošanas jomā tostarp ietilpst gadījumi, kas saistīti ar brīvības pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā izmantošanu, kura ir piešķirta LESD 21. pantā (17).
41. Pamatlietā Itālijas pilsonis R. Pisciotti kā Savienības pilsonis īstenoja savas tiesības brīvi pārvietoties Savienībā, dodoties uz Vāciju, tādējādi attiecīgā situācija pamatlietā ietilpst Līgumu piemērošanas jomā LESD 18. panta izpratnē, kas principā ietver diskriminācijas aizlieguma pilsonības dēļ principu (18).
42. No iepriekš minētā izriet, ka, ciktāl R. Pisciotti situācijai ir piemērojamas Savienības tiesības, lūguma saņēmējai valstij, izskatot Amerikas Savienoto Valstu iesniegto lūgumu izdot attiecīgo personu, bija jāievēro ar LESD 18. pantu paredzētais diskriminācijas aizlieguma pilsonības dēļ princips.
43. Šajā ziņā pēc analoģijas ar to, ko ir nospriedusi Tiesa 2016. gada 6. septembra spriedumā Petruhhin (19), tādi valsts noteikumi par [personu] izdošanu kā pamatlietā aplūkotie rada nevienlīdzīgu attieksmi atkarībā no tā, vai attiecīgā persona ir [attiecīgās] valsts valstspiederīgais vai citas dalībvalsts valstspiederīgais, jo saskaņā ar tiem tādiem citu dalībvalstu valstspiederīgajiem kā R. Pisciotti netiek piešķirta tāda pati aizsardzība pret izdošanu, kāda ir valsts valstspiederīgajiem. Tādējādi šie noteikumi var ietekmēt citu dalībvalstu valstspiederīgo brīvību pārvietoties Savienībā (20).
44. Tiesa norāda, ka no tā izriet, ka tādā situācijā kā pamatlietā nevienlīdzīga attieksme, ļaujot izdot tādu Savienības pilsoni, kurš ir citas dalībvalsts pilsonis, kā R. Pisciotti, izpaužas kā pārvietošanās brīvības ierobežojums LESD 21. panta izpratnē (21). Šāds ierobežojums var tikt attaisnots tikai tad, ja tas ir pamatots ar objektīviem apsvērumiem un ir samērīgs ar valsts tiesībās noteikto leģitīmo mērķi (22).
45. 2016. gada 6. septembra spriedumā Petruhhin (23) Tiesa ir ņēmusi vērā attaisnojumu, kas ir nesodāmības riska novēršana (24). Šajā ziņā tā atgādināja, ka saskaņā ar LES 3. panta 2. punktu Savienība saviem pilsoņiem piedāvā brīvības, drošības un tiesiskuma telpu bez iekšējām robežām, kur personu brīva pārvietošanās ir nodrošināta saistībā ar piemērotiem pasākumiem, kas attiecas uz ārējo robežu kontroli, kā arī noziedzības novēršanu un apkarošanu (25). Pēc Tiesas domām, mērķis novērst personu, kas izdarījušas noziedzīgu nodarījumu, nesodāmības risku ietilpst šajā kontekstā un Savienības tiesībās šāds mērķis ir uzskatāms par leģitīmu (26).
46. Tomēr, kā Tiesa ir atgādinājusi 2016. gada 6. septembra spriedumā Petruhhin (27), pasākumus, kas ierobežo tādu pamatbrīvību kā LESD 21. pantā paredzētā pamatbrīvība, ar objektīviem apsvērumiem var attaisnot tikai tad, ja šie pasākumi ir nepieciešami, lai aizsargātu intereses, ko ar tiem paredzēts nodrošināt, un vienīgi tad, ja šos mērķus nevar sasniegt ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem (28).
47. Tādos apstākļos kā pamatlietā, ņemot vērā Tiesai iesniegtos pierādījumus, uzskatu, ka izdošanas vietā nevarēja veikt tādu alternatīvu pasākumu, kas pēc iespējas mazāk ierobežotu ar LESD 21. pantu piešķirto tiesību īstenošanu un tikpat efektīvi ļautu sasniegt mērķi novērst risku, ka paliktu nesodīta tāda persona kā R. Pisciotti, kas tika turēts aizdomās par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu laikā, kad Vācijas Federatīvajai Republikai tika iesniegts Amerikas Savienotās Valstu lūgums izdot pēdējo minēto personu.
48. Proti, pirmkārt, no paskaidrojumiem, kurus Vācijas valdība tiesas sēdē sniedza Tiesai, izriet, ka pretēji tam, ko savos apsvērumos ir apgalvojis R. Pisciotti pārstāvis, ar Strafgesetzbuch (Kriminālkodekss) 7. panta 2. punktu (29) nebija atļauts uzsākt kriminālvajāšanu pret R. Pisciotti Vācijas Federatīvajā Republikā par apgalvotajiem trešajā valstī izdarītajiem noziedzīgajiem nodarījumiem. Proti, nebija izpildīts viens no šajā pantā izvirzītajiem nosacījumiem, lai šāda pakārtota kompetence krimināltiesību jomā varētu tikt īstenota, proti, ka lūgtā izdošana nevar tikt veikta. Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai minētā panta interpretācija, ko šajā tiesvedībā ir norādījusi Vācijas valdība, ir pareiza.
49. Otrkārt, Tiesa 2016. gada 6. septembra spriedumā Petruhhin (30)ir nospriedusi, ka LESD 18. un 21. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja dalībvalsts, uz kuru ir pārvietojies Savienības pilsonis, kas ir citas dalībvalsts valstspiederīgais, ir saņēmusi tādas trešās valsts izdošanas lūgumu, ar kuru pirmā minētā dalībvalsts ir noslēgusi izdošanas līgumu, tai ir pienākums informēt dalībvalsti, kuras pilsonība ir minētajam pilsonim, un attiecīgā gadījumā pēc šīs pēdējās minētās dalībvalsts lūguma nodot tai attiecīgo pilsoni atbilstoši Padomes 2002. gada 13. jūnija Pamatlēmuma 2002/584/TI par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm (31) noteikumiem, ar nosacījumu, ka šai dalībvalstij atbilstoši tās valsts tiesībām ir kompetence veikt kriminālvajāšanu attiecībā uz šo personu par ārpus tās valsts teritorijas izdarītajiem nodarījumiem (32).
50. Norādīšu, ka Tiesa šādu lūguma saņēmējas valsts pienākumu informēt dalībvalsti, kuras valstspiederīgais ir Savienības pilsonis, ir noteikusi šajā lietā aplūkotajā situācijā, kuru Tiesa skaidri ir uzsvērusi (33) un kurā starp Savienību un attiecīgo trešo valsti nebija vienošanās par [personu] izdošanu.
51. Turklāt norādīšu, ka daudzas dalībvalstis, kas iesniegušas apsvērumus šajā tiesvedībā, ir norādījušas gan uz juridiskām, gan praktiskām grūtībām, kas rodas saistībā ar risinājumu, kuru Tiesa ir radusi 2016. gada 6. septembra sprieduma Petruhhin (34)50. punktā. Konkrētāk, tika norādīts, ka šai dalībvalstij, kuras valstspiederīgais ir Savienības pilsonis, attiecībā uz kuru saņemts izdošanas lūgums, vairākumā gadījumu, iespējams, nebūs pietiekamas informācijas, kas tai ļautu izdot Eiropas apcietināšanas orderi kriminālvajāšanas nolūkā un vēlāk veikt izdotās personas kriminālvajāšanu. Mērķis novērst nesodāmības risku tātad tiktu apdraudēts. Turklāt gan Pamatlēmuma 2002/584 16. panta 3. punkts, gan šajā lietā ES un ASV nolīguma 10. panta 2. un 3. punkts esot pretrunā domai, saskaņā ar kuru Eiropas apcietināšanas orderim salīdzinājumā ar izdošanas lūgumu sistemātiski būtu jāpiešķir prioritāte.
52. Ja Tiesa vēlētos apstiprināt šādu lūguma saņēmējas valsts pienākumu informēt dalībvalsti, kuras valstspiederīgais ir Savienības pilsonis, piemērojot tādu nolīgumu par [personu] izdošanu kā starp Savienību un Amerikas Savienotajām Valstīm noslēgtais nolīgums, norādīšu, ka Vācijas iestādēm bija pienākums informēt par to Itālijas Republiku, kuras valstspiederīgais ir prasītājs, kā to rakstveida apsvērumos norādīja Vācijas valdība un tiesas sēdē – Itālijas Republika. Tāpēc Frankfurtes pie Mainas lidostas federālās policijas vadība informēja Itālijas ģenerālkonsulātu par R. Pisciotti aizturēšanu un turēšanu vietējā policijas iecirknī. Nosūtītajā ziņojumā tostarp tika iekļauta informācija par starptautisko apcietināšanas orderi, kas bija apcietināšanas pamatā. Turklāt Itālijas ģenerālkonsulāts tika informēts par R. Pisciotti ierašanos tiesā 2013. gada 18. jūnijā. Pēc šiem paziņojumiem notika arī konsultācijas starp Itālijas ģenerālkonsulātu Frankfurtē pie Mainas un Hesenes federālās zemes Tieslietu ministriju. Hesenes federālās zemes Tieslietu ministrija arī informēja Itālijas ģenerālkonsulātu, ka R. Pisciotti minētie iebildumi tika rūpīgi izskatīti un noraidīti Oberlandesgericht Frankfurt am Main (Federālās zemes Augstākā tiesa Frankfurtē pie Mainas) 2014. gada 22. janvāra rīkojumā un ka Bundesverfassungsgericht (Federālā konstitucionālā tiesa) pēc R. Pisciotti iebildumu pārbaudes noraidīja pieteikumu par pagaidu pasākumu noteikšanu.
53. No šīs informācijas izriet, ka Itālijas Republika bija informēta par ASV iestāžu iesniegto izdošanas lūgumu un ka laikposmā no R. Pisciotti aizturēšanas brīža līdz viņa izdošanai Amerikas Savienotajām Valstīm tā neizdeva Eiropas apcietināšanas orderi (35).
54. Tātad, pieņemot, ka Vācijas Federatīvajai Republikai bija pienākums pildīt informēšanas pienākumu, ko bija noteikusi Tiesa 2016. gada 6. septembra spriedumā Petruhhin (36), ir jākonstatē, ka šai dalībvalstij nevar pārmest Savienības tiesību pārkāpumu saistībā ar tās lēmumu izdot R. Pisciotti Amerikas Savienotajām Valstīm. Tāpēc minētajai dalībvalstij nevar iestāties atbildība par Savienības tiesību pārkāpumu, tādējādi iesniedzējtiesas uzdotie jautājumi par to, vai ir ticis izdarīts pietiekami būtisks pārkāpums, nav jāizskata.
55. Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, ierosinu atbildēt iesniedzējtiesai, ka tādos apstākļos kā pamatlietā aplūkotie LESD 18. un 21. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie atļauj dalībvalstij, kurai trešā valsts saskaņā ar nolīgumu par [personu] izdošanu, kas noslēgts starp Savienību un šo trešo valsti, lūdz izdot Savienības pilsoni, kas ir citas dalībvalsts valstspiederīgais un ir pārvietojies uz lūguma saņēmēju valsti, apmierināt šo lūgumu.
IV. Secinājumi
56. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz Landgericht Berlin (Berlīnes apgabaltiesa, Vācija) uzdotajiem jautājumiem es ierosinu atbildēt šādi:
Tādos apstākļos kā pamatlietā aplūkotie LESD 18. un 21. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie neliedz dalībvalstij, kurai trešā valsts saskaņā ar nolīgumu par [personu] izdošanu, kas noslēgts starp Eiropas Savienību un šo trešo valsti, lūdz izdot Eiropas Savienības pilsoni, kas ir citas dalībvalsts valstspiederīgais un ir pārvietojies uz lūguma saņēmēju valsti, apmierināt šo lūgumu.