TIESAS PRIEKŠSĒDĒTĀJA RĪKOJUMS
2013. gada 11. martā (*)
Pagaidu noregulējums – Konkurence – Lēmuma, ar kuru konstatēts EKL 81. panta pārkāpums, publicēšana – Pieteikuma, kura mērķis ir panākt konfidencialitātes ievērošanu attiecībā uz informāciju, kura, iespējams, attiecas uz komercnoslēpumu, noraidīšana – Pieteikums par pagaidu pasākumu noteikšanu – Steidzamība – Fumus boni juris – Interešu izsvēršana
Lieta T‑462/12 R
Pilkington Group Ltd, St Helens, Merseyside (Apvienotā Karaliste), ko pārstāv J. Scott, S. Wisking un K. Fountoukakos-Kyriakakos, solicitors,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv M. Kellerbauer, P. Van Nuffel un G. Meeßen, pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību apturēt Komisijas 2012. gada 6. augusta Lēmuma C(2012) 5718, galīgā redakcija, ar ko ir noraidīts Pilkington Group Ltd lūgums par konfidencialitātes ievērošanu saskaņā ar Eiropas Komisijas priekšsēdētāja 2011. gada 13. oktobra Lēmuma 2011/695/ES par uzklausīšanas amatpersonas amatu un darba uzdevumiem noteiktu konkurences lietu izskatīšanā 8. pantu (Lieta COMP/39.125 – Automašīnu stikls), piemērošanu un pieteikumu par pagaidu pasākumu noteikšanu, lai tiktu paturēta spēkā konfidencialitātes piemērošana noteiktiem ar prasītāju saistītiem datiem saistībā ar Komisijas 2008. gada 12. novembra Lēmumu C(2008) 6815, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/39.125 – Automašīnu stikls),
VISPĀRĒJĀS TIESAS PRIEKŠSĒDĒTĀJS
izdod šo rīkojumu.
Rīkojums
Tiesvedības priekšvēsture, tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
1 Šī pagaidu noregulējuma tiesvedība attiecas uz Komisijas 2012. gada 6. augusta Lēmuma C(2012) 5718, galīgā redakcija, ar ko ir noraidīta Pilkington Group Ltd prasība par konfidencialitātes ievērošanu saskaņā ar Eiropas Komisijas priekšsēdētāja 2011. gada 13. oktobra Lēmuma 2011/695/ES par uzklausīšanas amatpersonas amatu un darba uzdevumiem noteiktu konkurences lietu izskatīšanā 8. pantu (Lieta COMP/39.125 – Automašīnu stikls) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), piemērošanas apturēšanu.
2 Ar apstrīdēto lēmumu Eiropas Komisija noraidīja lūgumu paturēt spēkā nekonfidenciālo versiju tās 2008. gada 12. novembra Lēmumam C(2008) 6815, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/39.125 – Automašīnu stikls) (turpmāk tekstā – “2008. gada lēmums”), kā tas 2010. gada februārī publicēts Ģenerāldirektorāta “Konkurence” tīmekļa vietnē.
3 Komisija 2008. gada lēmumā bija konstatējusi pārkāpumu, kuru laikposmā no 1998. līdz 2003. gadam Eiropas Ekonomikas zonā (EEZ) bija izdarījusi prasītāja Pilkington Group Ltd, citi tās grupas uzņēmumi, vairāki uzņēmumi, kas pieder Francijas grupai Saint-Gobain un Japānas grupai Asahi – kurai tostarp pieder uzņēmums AGC Glass Europe –, un Beļģijas uzņēmums Soliver saistībā ar jaunos transportlīdzekļos un transportlīdzekļiem paredzētās oriģinālajās rezerves daļās izmantojama stikla pārdošanu (turpmāk tekstā – “automašīnu stikla kartelis”). Tādējādi Komisija karteļa dalībniekiem uzlika naudas sodu, kas pārsniedza EUR 1,3 miljardus, un prasītājas grupai uzliktais naudas sods bija EUR 370 miljoni.
4 Pēc tam, kad Komisija bija ņēmusi vērā lūgumus par konfidencialitātes ievērošanu, kurus iesniedza 2008. gada lēmuma adresāti, 2010. gada februārī savā tīmekļa vietnē tā publicēja šī lēmuma pilnu nekonfidenciālo pagaidu versiju. Prasītāja šo publikāciju nav apstrīdējusi.
5 Ar 2011. gada 28. aprīļa vēstuli Komisija paziņoja prasītājai par savu nodomu pārskatāmības apsvērumu dēļ publicēt detalizētāku 2008. gada lēmuma nekonfidenciālo versiju un šajā ziņā noraidīt vairākus tās lūgumus Komisijai par konfidencialitātes ievērošanu saistībā ar, pirmkārt, klientu vārdiem, preču nosaukumiem un aprakstu un citu informāciju, kas ļauj identificēt konkrētus klientus (turpmāk tekstā – “I kategorijas informācija”), otrkārt, prasītājas piegādāto preču daudzumu, automašīnu ražotāja līdzdalību, cenu aprēķinu, cenu izmaiņām utt. (turpmāk tekstā – “II kategorijas informācija”), un, treškārt, informāciju, kas, prasītājasprāt, ļautu identificēt konkrētus tās personāla locekļus, kuri, iespējams, bija iesaistīti aizliegtās vienošanās īstenošanā (turpmāk tekstā – “III kategorijas informācija”). Domstarpību gadījumā Komisija lūdza vērsties pie uzklausīšanas amatpersonas atbilstoši Komisijas priekšsēdētāja 2011. gada 13. oktobra Lēmumam 2011/695/ES par uzklausīšanas amatpersonas amatu un darba uzdevumiem noteiktu konkurences lietu izskatīšanā (OV L 275, 29. lpp.).
6 Konstatējot, ka piedāvātajā detalizētākajā versijā ir iekļauta liela daļa informācijas, kura konfidencialitātes apsvērumu dēļ 2010. gada februārī nebija publicēta, prasītāja ar 2011. gada 30. jūnija vēstuli uzklausīšanas amatpersonu informēja, ka tā iebilst pret tādas 2008. gada lēmuma versijas publicēšanu, kura būtu detalizētāka par to, kas ir publicēta 2010. gada februārī, norādot, ka I un II kategorijas informācija jāaizsargā, jo tā ir komercnoslēpuma sastāvdaļa, turklāt, izpaužot III kategorijas informāciju, būtu iespējams identificēt fiziskas personas, proti, prasītājas darbiniekus, kuri, iespējams, bija iesaistīti aizliegtās vienošanās īstenošanā. Tāpēc prasītāja lūdza ievērot konfidencialitāti attiecībā uz visu šo informāciju.
7 Apstrīdētajā lēmumā, kas ir apzīmēts ar “Komisijai”, uzklausīšanas amatpersona, pilnībā atzīstot dažu prasītājas minēto datu konfidenciālo raksturu, tomēr ir noraidījusi gandrīz visus tās prasījumus.
8 Par apstrīdēto lēmumu prasītājai tika paziņots 2012. gada 9. augustā.
9 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2012. gada 19. oktobrī, prasītāja cēla prasību atcelt apstrīdēto lēmumu. Šīs prasības pamatojumam tā būtībā apgalvo, ka ar strīdīgo publikāciju Komisija nepilda konfidencialitātes ievērošanas pienākumu, kas ir noteikts LESD 339. pantā un Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101.] un [LESD 102.] pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 28. pantā, un, otrkārt, pienākumu aizsargāt personas datus, kas tai paredzēts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 8. pantā (OV 2010, C 83, 389. lpp.; turpmāk tekstā – “Harta”), ciktāl 2008. gada lēmuma detalizētākajā versijā ir iekļauti komercnoslēpumi, uz kuriem attiecas dienesta noslēpums, un informācija, kas ļauj identificēt prasītājas darbiniekus.
10 Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts tajā pašā dienā, prasītāja iesniedza šo pieteikumu par pagaidu noregulējumu, kurā tā būtībā Vispārējās tiesas priekšsēdētājam izvirzīja šādus prasījumus:
– apturēt apstrīdētā lēmuma izpildi līdz brīdim, kad Vispārējā tiesa pasludinās spriedumu par prasību pamatlietā;
– piespriest Komisijai atturēties no tādas 2008. gada lēmuma versijas publicēšanas, kura attiecībā uz prasītāju ir detalizētāka par versiju, kas 2010. gadā tika publicēta tās tīmekļa vietnē;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
11 Savos apsvērumos par pieteikumu par pagaidu noregulējumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti 2013. gada 11. janvārī, Komisija lūdz Vispārējās tiesas priekšsēdētāju:
– noraidīt pieteikumu par pagaidu noregulējumu;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
12 Pēc tam, kad Komisija bija iesniegusi apsvērumus, prasītājai tika dotas tiesības uz repliku, kuras tā arī izmantoja, iesniedzot 2013. gada 18. februāra iebildumu rakstu. Komisija sniedza atbildi 2013. gada 6. marta procesuālajā rakstā.
13 Ar dokumentiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti 2013. gada 17. un 22. janvārī, Vācijas apdrošināšanas uzņēmumi HUK-Coburg, LVM, VHV un Württembergische Gemeinde-Versicherung lūdza atļauju iestāties šajā pagaidu noregulējuma tiesvedībā Komisijas prasījumu atbalstam. Komisija neiebilda pret minēto prasību, taču prasītāja 2013. gada 12. februāra procesuālajā rakstā iebilda pret pieteikumu par iestāšanos lietā pieņemšanu.
Juridiskais pamatojums
Par pieteikumiem par iestāšanos lietā
14 Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 40. panta otro daļu, kas Vispārējai tiesai ir piemērojama saskaņā ar minēto statūtu 53. panta pirmo daļu, persona var iestāties Vispārējā tiesā izskatāmā lietā, ja tā pierāda, ka lietas iznākums skar tās intereses.
15 Šajā jautājumā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru jēdziens interešu, kuras skar lietas iznākums, jēdziens jāsaprot kā tieša un pastāvoša interese, lai tiktu apmierināti izvirzītie prasījumi, nevis interese attiecībā uz norādītajiem pamatiem. Ir jānošķir tie pieteikumu par iestāšanos lietā iesniedzēji, kuru intereses tieši skar nolēmums attiecībā uz konkrēto tiesību aktu, kura atcelšana tiek lūgta, un tie pieteikumu iesniedzēji, kuru intereses tikai netieši skar lietas risinājums, jo apstākļi, kādos tie atrodas, ir līdzīgi tiem, kādos atrodas lietas dalībnieki (skat. Tiesas priekšsēdētāja 2013. gada 15. janvāra rīkojumu lietā C‑133/12 P Stichting Woonlinie u.c./Komisija, 7. punkts un tajā minētā judikatūra; skat. arī Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 2004. gada 26. jūlija rīkojumu lietā T‑201/04 R Microsoft/Komisija, Krājums, II‑2977. lpp., 32. punkts).
16 Kad pieteikums par iestāšanos lietā ir iesniegts pagaidu noregulējuma tiesvedībā, intereses, ko skar lietas iznākums, jāsaprot kā intereses, ko skar pagaidu noregulējuma tiesvedības iznākums. Tāpat kā pamatlietas iznākums, arī pagaidu noregulējuma tiesvedības iznākums var kaitēt trešām personām vai arī būt tām labvēlīgs. No tā izriet, ka pagaidu noregulējuma tiesvedībā pieteikuma par iestāšanos lietā iesniedzēja intereses jāvērtē saistībā ar prasītā pagaidu pasākuma noteikšanas vai noraidīšanas sekām, kas ietekmē pieteikuma par iestāšanos lietā iesniedzēju saimniecisko un juridisko stāvokli (iepriekš minētais rīkojums lietā Microsoft/Komisija, 33. punkts).
17 Katrā ziņā pagaidu noregulējuma tiesneša vērtējums attiecībā uz viņam nodotās lietas iznākuma ietekmi uz interesēm nevar ietekmēt Vispārējās tiesas vērtējumu, skatot pieteikumu par iestāšanos pamatlietas tiesvedībā (iepriekš minētais rīkojums lietā Microsoft/Komisija, 35. punkts).
18 Ņemot vērā šos apsvērumus, ir jāizvērtē, vai četru pieteikumu par iestāšanos lietā iesniedzēju intereses skar šīs lietas iznākums.
19 Visi četri pieteikumu par iestāšanos lietā iesniedzēji, kas darbojas automašīnu stikla apdrošināšanas jomā, apgalvo, ka 2010. gada decembrī un 2011. gada septembrī un decembrī tie pret “AGC Glass Europe un citi” ir cēluši prasības LG Düsseldorf (Diseldorfas tiesa) (Vācija) par zaudējumu atlīdzību. Šīs prasības, kas vēl tiek izskatītas valsts tiesā, ir iesniegtas ar mērķi saņemt atlīdzību par zaudējumiem, kas tiem radušies saistībā ar mākslīgi paaugstinātajām cenām, kuras automašīnu stikla karteļa dalībnieki bija noteikuši no 1998. līdz 2003. gadam, tādējādi pārkāpjot LESD 101. pantu, un kuras bija automašīnu stikla apdrošināšanas atlīdzības pamatā. [Pieteikumu par iestāšanos lietā iesniedzēji] precizē, ka tiem ir ļoti grūti aprēķināt nodarītos zaudējumus, ja to rīcībā nav detalizētas informācijas par automašīnu stikla karteli, kuru Komisija pašreiz gatavojas publicēt. Tātad tiem būtu ļoti svarīgi, lai Komisija publicētu 2008. gada lēmuma versiju, kas ir detalizētāka par to, kura ir publicēta 2010. gada februārī, un lai prasītāja nevarētu to aizkavēt.
20 Šajā ziņā jāatgādina, pirmkārt, ka apstrīdētais lēmums šajā lietā attiecas tikai uz prasītājas lūguma par konfidencialitātes ievērošanu noraidīšanu un, otrkārt, ka prasības par zaudējumu atlīdzību, kuras min pieteikumu par iestāšanos lietā iesniedzēji, tika celtas valsts līmenī pret “AGC Glass Europe un citiem”, neprecizējot, ka “citu” vidū bija arī prasītāja. Tātad pagaidu noregulējuma tiesnesis var tikai pieņemt, ka šis termins attiecas uz uzņēmumiem, kas pieder Japānas grupai Asahi (skat. iepriekš 3. punktu). Turklāt prasītāja 2013. gada 12. februāra apsvērumos apstiprināja, ka tā nebija viena no atbildētājām attiecīgajās tiesvedībās valsts tiesā, bet bija iestājusies minētajās lietās tikai AGC Glass Europe prasījumu atbalstam. No tā izriet, ka gadījumā, ja tiktu noraidīta prasība atcelt apstrīdēto lēmumu, pieteikumu par iestāšanos lietā iesniedzēji nevarētu lietderīgi izmantot informāciju, kuru Komisijai būtu atļauts publicēt, izskatot prasības par zaudējumu atlīdzību, jo šī informācija neattiecas uz AGC Glass Europe. Tātad pieteikumu par iestāšanos lietā iesniedzēji nemin nevienu tiešu un pastāvošu interesi, ko skartu lietas iznākums Tiesas statūtu 40. panta izpratnē. Šāda interese tiem nevarētu tikt atzīta kaut vai tāpēc vien, ka tie, iespējams, varētu pret prasītāju celt prasību par zaudējumu atlīdzību valsts tiesā, jo šādas atzīšanas dēļ potenciālo lietā iestājušos personu loks kļūtu tik liels, ka tas varētu nopietni apdraudēt tiesvedības efektivitāti Savienības tiesās (šajā ziņā skat. Tiesas priekšsēdētāja 2012. gada 8. jūnija rīkojumu lietā C‑589/11 P(I) Schenker/Air France un Komisija, 24. punkts).
21 Katrā ziņā pieteikumu par iestāšanos lietā iesniedzēji nav pierādījuši, ka tiem ir īpaša interese par pagaidu noregulējuma tiesvedības risinājumu tādā nozīmē, ka tie nevarētu gaidīt sprieduma pasludināšanu pamatlietā. Proti, tie nav pierādījuši, ka to saimnieciskais un juridiskais stāvoklis pasliktinātos, ja šis pieteikums par pagaidu noregulējumu netiktu noraidīts. Turklāt apstāklis, ka HUK-Coburg celtās prasības par zaudējumu atlīdzību tiek izskatītas valsts tiesā kopš 2010. gada decembra un ka pieteikuma par iestāšanos lietā iesniedzējs nav minējis, ka pastāv liela iespēja, ka iznākums tam būs nelabvēlīgs, šķiet, drīzāk norāda, ka valsts tiesai vajadzības gadījumā būtu lietderīgi atlikt tiesvedību, lai vispirms sagaidītu spriedumu pamatlietā un pēc tam, ņemot vērā šo spriedumu, turpinātu tiesvedību par zaudējumu atlīdzību.
22 Tādējādi pieteikumi par iestāšanos lietā ir jānoraida.
Par pieteikumu par pagaidu noregulējumu
23 Kopā lasot, pirmkārt, LESD 278. un 279. pantu un, otrkārt, LESD 256. panta 1. punktu, no tiem izriet, ka pagaidu noregulējuma tiesnesis, ja tā ieskatā apstākļi to prasa, var izdot rīkojumu apturēt Vispārējā tiesā apstrīdētā akta piemērošanu vai noteikt nepieciešamos pagaidu pasākumus.
24 Vispārējās tiesas Reglamenta 104. panta 2. punktā ir noteikts, ka pieteikumā par pagaidu noregulējumu ir jānorāda strīdus priekšmets, apstākļi, kas nosaka steidzamību, kā arī faktiskie un tiesiskie pamati, kuri sākotnēji šķietami pamato prasītos pagaidu pasākumus. Tādējādi pagaidu noregulējuma tiesnesis var apturēt piemērošanu un izpildi un noteikt citus pagaidu pasākumus, ja, ņemot vērā faktiskos un tiesību pamatus, to noteikšana sākotnēji šķiet pamatota (fumus boni juris) un tie ir jānosaka un jāīsteno steidzami, lai novērstu būtisku un neatgriezenisku kaitējumu prasītāja interesēm pirms lēmuma taisīšanas pamatlietā. Šie nosacījumi ir kumulatīvi, un tādējādi pieteikums par pagaidu noregulējuma noteikšanu ir jānoraida, ja kāds no tiem nav izpildīts. Pagaidu noregulējuma tiesnesis vajadzības gadījumā arī veic konkrēto interešu izsvēršanu (Tiesas priekšsēdētāja 1996. gada 14. oktobra rīkojums lietā C‑268/96 P(R) SCK un FNK/Komisija, Recueil, I‑4971 lpp., 30. punkts, un 2001. gada 23. februāra rīkojums lietā C‑445/00 R Austrija/Padome, Recueil, I‑1461. lpp., 73. punkts).
25 Šīs kopējās pārbaudes ietvaros pagaidu noregulējuma tiesnesim ir plaša rīcības brīvība, un viņš, ņemot vērā lietas īpašos apstākļus, var brīvi noteikt veidu un kārtību, kādā šie dažādie apstākļi ir jāpārbauda, jo nepastāv tiesību normas, kas liktu tiesnesim ievērot kādu iepriekš noteiktu analīzes sistēmu, kurā novērtējama nepieciešamība noteikt pagaidu pasākumus (Tiesas priekšsēdētāja 1995. gada 19. jūlija rīkojums lietā C‑149/95 P(R) Komisija/Atlantic Container Line u.c., Recueil, I‑2165. lpp., 23. punkts, un 2007. gada 3. aprīļa rīkojums lietā C‑459/06 P(R) Vischim/Komisija, Krājumā nav publicēts, 25. punkts).
26 Ņemot vērā lietas materiālus, pagaidu noregulējuma tiesnesis uzskata, ka viņa rīcībā ir visi nepieciešamie fakti, lai lemtu par šo pieteikumu par pagaidu noregulējumu, iepriekš neuzklausot lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumus.
27 Tādos apstākļos kā šajā lietā iesākumā ir jāizsver attiecīgās intereses un jāpārbauda, vai ir izpildīts nosacījums par steidzamību.
Par interešu izsvēršanu un steidzamību
28 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru dažādu pastāvošo interešu izsvēršana nozīmē, ka pagaidu noregulējuma tiesnesis nosaka, vai lietas dalībnieka, kurš prasa noteikt pagaidu pasākumus un panākt to piemērošanu, intereses ir vai nav pārākas par interesēm tūlītēji piemērot strīdīgo aktu, it īpaši pārbaudot, vai iespējamā šī akta atcelšana, ko veiks tiesa, izskatot lietu pēc būtības, ļaus mainīt situāciju, ko varētu radīt tūlītēja šī akta izpilde, un otrādi, vai minētā akta piemērošanas apturēšana liks šķēršļus tā mērķu sasniegšanai, ja prasība pamatlietā tiktu noraidīta (šajā ziņā skat. Tiesas priekšsēdētāja 1989. gada 11. maija rīkojumu apvienotajās lietās 76/89 R, 77/89 R un 91/89 R RTE u.c./Komisija, Recueil, 1141. lpp., 15. punkts, un 2003. gada 26. jūnija rīkojumu apvienotajās lietās C‑182/03 R un C‑217/03 R Beļģija un Forum 187/Komisija, Recueil, I‑6887. lpp., 142. punkts).
29 It īpaši attiecībā uz nosacījumu par to, ka juridiskajai situācijai, kāda rodas ar rīkojumu par pagaidu noregulējumu, ir jābūt grozāmai, ir jānorāda, ka pagaidu noregulējuma procedūras mērķis ir tikai garantēt, lai tālākajam nolēmumam pēc būtības būtu pilnīga efektivitāte (šajā ziņā skat. Tiesas priekšsēdētāja 2004. gada 27. septembra rīkojumu lietā C‑7/04 P(R) Komisija/Akzo un Akcros, Krājums, I‑8739. lpp., 36. punkts). Līdz ar to šai tiesvedībai ir tikai papildu raksturs, salīdzinot ar pamattiesvedību, kas ir tās pamatā (Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 1996. gada 12. februāra rīkojums lietā T‑228/95 R Lehrfreund/Padome un Komisija, Recueil, II‑111. lpp., 61. punkts), tādējādi pagaidu noregulējuma tiesneša lēmumam ir jābūt ar pagaidu raksturu tajā ziņā, ka tas nevar ietekmēt tālāko nolēmumu pēc būtības, ne arī to padarīt iluzoru, atņemot tam lietderīgo iedarbību (šajā ziņā skat. Tiesas priekšsēdētāja 1991. gada 17. maija rīkojumu lietā C‑313/90 R CIRFS u.c./Komisija, Recueil, I‑2557. lpp., 24. punkts, un Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 1995. gada 12. decembra rīkojumu lietā T‑203/95 R Connolly/Komisija, Recueil, II‑2919. lpp., 16. punkts).
30 No tā katrā ziņā izriet, ka intereses, kuras aizstāv viena puse pagaidu noregulējuma tiesvedībā, nav jāapmierina tiktāl, ciktāl šī puse prasa, lai pagaidu noregulējuma tiesnesis pieņemtu lēmumu, kuram ne tikai nebūtu pagaidu raksturs, bet kura sekas ietekmētu tālāko nolēmumu pēc būtības un padarītu to iluzoru, atņemot tam lietderīgo iedarbību. Turklāt šī paša iemesla dēļ pieteikums par pagaidu noregulējumu, kurā pagaidu noregulējuma tiesnesis tiek aicināts noteikt Komisijas rīcībā esošās, iespējams, konfidenciālās informācijas “pagaidu” izpaušanu, ir atzīts par nepieņemamu, jo rīkojums, ar kuru tiktu apmierināts šāds pieteikums, varētu jau iepriekš atņemt iedarbību vēlāk pieņemamajam nolēmumam pēc būtības (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 2012. gada 23. janvāra rīkojumu lietā T‑607/11 R Henkel un Henkel France/Komisija, 23.–25. punkts).
31 Šajā lietā Vispārējai tiesai pamatlietā būs jāpieņem nolēmums par to, vai ir jāatceļ apstrīdētais lēmums, ar kuru Komisija ir noraidījusi prasītājas lūgumu atturēties no strīdīgās informācijas publicēšanas, proti, attiecībā uz šīs informācijas konfidenciālā rakstura neievērošanu, ciktāl tās izpaušana būtu LESD 339. panta un Hartas 8. panta pārkāpums. Šajā ziņā ir acīmredzams, ka, lai saglabātu nolēmuma, ar kuru tiek atcelts apstrīdētais lēmums, lietderīgo iedarbību, prasītājai ir jānodrošina iespēja nepieļaut, ka Komisija prettiesiski publicē strīdīgo informāciju. Savukārt spriedums, ar kuru tiek atcelts tiesību akts, būtu iluzors un tam nebūtu lietderīgās iedarbības, ja šis pieteikums par pagaidu noregulējumu tiktu noraidīts, jo līdz ar tā noraidīšanu Komisijai būs ļauts nekavējoties publicēt attiecīgo informāciju un tātad de facto ietekmēt tālāko nolēmumu pēc būtības, proti, noraidīt prasību atcelt tiesību aktu.
32 Šos apsvērumus neatspēko apstāklis, ka, pat ja strīdīgā informācija būtu publicēta, prasītāja, visdrīzāk, nezaudētu interesi celt prasību par apstrīdētā lēmuma atcelšanu. Tā iemesls ir tāds, ka jebkuras citas interpretācijas sekas būtu tādas, ka prasības pieņemamība būtu atkarīga no tā, vai Komisija izpauž minēto informāciju, un tādējādi ar notikušu faktu tā varētu izvairīties no pārbaudes tiesā, veicot šādu izpaušanu, pat ja tā būtu prettiesiska (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2007. gada 12. oktobra spriedumu lietā T‑474/04 Pergan Hilfsstoffe für industrielle Prozesse/Komisija, Krājums, II‑4225. lpp., 39.–41. punkts). Savukārt ar šādu formālas intereses celt prasību saglabāšanu pamatlietas vajadzībām netiek novērsts, ka, pasludinot spriedumu, ar kuru tiek atcelts tiesību akts, pēc attiecīgās informācijas publicēšanas, tam vairs nebūs nekādas lietderīgās iedarbības attiecībā uz prasītāju.
33 Līdz ar to Komisijas interese noraidīt prasību par pagaidu regulējumu ir jāpakārto interesei, kuru aizstāv prasītāja, vēl jo vairāk tāpēc, ka prasītie pagaidu pasākumi nebūtu nekas vairāk kā kopš 2010. gada februāra pastāvējuša status quo saglabāšana ierobežotu laikposmu (šajā ziņā skat. iepriekš minēto rīkojumu apvienotajās lietās RTE u.c./Komisija, 15. punkts).
34 Attiecībā uz Komisijas iebildumu, ka jau četrus gadus sabiedrība gaida, kad 2008. gada lēmuma pilnā versija beidzot tiks publicēta, un ka būtu nepieļaujami, ka prasītāja varētu vairākus gadus aizkavēt šādu publikāciju, balstoties tikai uz apgalvojumu, ka publicējamā informācija ir konfidenciāla, ir jākonstatē, ka atbildētāja iestāde ir tikai aizbildinājusies, ka laika gaitā tās dienestiem radušās augstas izmaksas, jo tiem bija jāizskata vairāki lūgumi par konfidencialitātes ievērošanu, tomēr šo apgalvojumu tā nav pamatojusi ne ar vienu dokumentāru pierādījumu. Tātad Komisija nav juridiski pietiekami pierādījusi, ka tai bija jāgaida līdz 2011. gada 28. aprīlim, lai pieņemtu lēmumu par 2008. gada lēmuma pilnās versijas publicēšanu. Šādos apstākļos nav izslēgts, ka Komisija lielā mērā pati ir atbildīga par laika zaudēšanu. Katrā ziņā Komisija nepaskaidro, kāpēc tā ir atturējusies papildināt – vai tas gadījumā nav piesardzības dēļ – tās iebildumu rakstu, kuru tā iesniedza 2013. gada 8. janvārī pamatlietā, ar pieteikumu par lietas izskatīšanu paātrinātā kārtībā saskaņā ar Reglamenta 76.a pantu, lai mēģinātu atgūt daļu no zaudētā laika. Atsakoties no iespējas panākt pamatlietas izskatīšanu paātrinātā kārtībā, Komisija nevarētu lietderīgi pārmest, ka prasītāja ir izmantojusi procesuālās tiesības, lai panāktu apstrīdētā lēmuma izpildes apturēšanu.
35 Komisija arī min to automašīnu stikla karteļa potenciālo cietušo interesi, kuriem būtu nepieciešama I un II kategorijas informācija, lai pamatotu savas prasības par zaudējumu atlīdzību attiecībā uz kaitējuma cēloņsakarību un apjomu, kuras tās iecerējušas celt pret prasītāju valsts tiesā. Komisija uzskata, ka gadījumā, ja minētā informācija tiktu publicēta tikai pēc sprieduma pamatlietā pasludināšanas, dažu cietušo prasībām par zaudējumu atlīdzību varētu iestāties noilgums, proti, dalībvalstīs, kurās noilguma termiņš ir īss.
36 Tomēr, kaut gan tādu trešo pušu, kuras tieši ietekmētu apstrīdētā lēmuma izpildes iespējamā apturēšana, intereses var tikt ņemtas vērā, izsverot intereses (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 2001. gada 17. janvāra rīkojumu lietā T‑342/00 R Petrolessence un SG2R/Komisija, Recueil, II‑67. lpp., 51. punkts), šī Komisijas argumentācija nevar likt prasītājai atteikties no savas intereses. Pirmkārt, Komisijas apgalvojums attiecībā uz valstu noteikumiem par noilgumu ir ļoti nekonkrēts, jo tā nenorāda iemeslu, kas minētajiem cietušajiem liedz iespēju laikus celt prasības par zaudējumu atlīdzību un lūgt valstu tiesvedības apturēšanu līdz sprieduma pamatlietā pasludināšanai. Turklāt vienīgie konkrētie piemēri šajā kontekstā attiecas uz prasībām par zaudējumu atlīdzību, kuras pieteikumu par iestāšanos lietā iesniedzēji ir cēluši valsts tiesā 2010. un 2011. gadā, un, šķiet, tiem nebija jālūdz noilguma termiņa pagarināšana (skat. šā rīkojuma 19. un 21. punktu). Otrkārt, kā tas ir uzsvērts iepriekš 34. punktā, gan novēlošanās publicēt 2008. gada lēmuma pilno versiju, gan iespējamā lēnā tiesvedības gaita pamatlietā lielā mērā jāpārmet nevis prasītājai, bet Komisijai.
37 Visbeidzot, ja ir taisnība, ka arī automašīnu stikla karteļa dēļ cietušie var izmantot tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, ceļot prasības par zaudējumu atlīdzību pret minētā karteļa dalībniekiem, piemēram, prasītāju, ir jākonstatē, ka, piemērojot prasītājas lūgtos pagaidu pasākumus, minēto tiesību īstenošana tiktu novēlota un tas nozīmētu minēto tiesību izmantošanas pagaidu ierobežojumu, turpretī, ja pieteikums par pagaidu noregulējumu tiktu noraidīts, prasītājas attiecīgās tiesības vispār netiktu ievērotas. Tātad prasītājas interesei jāgūst pārsvars pār karteļa dēļ cietušo interesēm.
38 Tātad interešu izsvēršanas rezultāts ir labvēlīgs prasītājai, tāpēc ir steidzami jāaizsargā prasītājas aizstāvētās intereses – ar nosacījumu, ka prasītāja var ciest būtisku un neatgriezenisku kaitējumu, ja tās pieteikums par pagaidu noregulējumu tiktu noraidīts. Šajā ziņā prasītāja būtībā apgalvo, ka situācija, kāda rastos 2008. gada lēmuma detalizētākas versijas publicēšanas dēļ, vairs nevarētu tikt novērsta.
39 Prasītāja uzsver, ka, publicējot III kategorijas informāciju, tiktu būtiski un neatgriezeniski pārkāptas Hartas 8. pantā noteiktās tiesības uz personas datu aizsardzību darbiniekiem, kuri, iespējams, bija iesaistīti aizliegtās vienošanās īstenošanā.
40 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai prasītājam ir jāpierāda, ka prasītā izpildes apturēšana ir nepieciešama tā interešu aizsardzībai, un prasītājs, lūdzot noteikt steidzamību, nevar atsaukties uz tādu interešu, kas nav tā personiskās intereses, piemēram, trešo personu tiesību, aizskārumu. Līdz ar to prasītājs nevar lietderīgi minēt darbiniekiem nodarīto kaitējumu, lai noteiktu steidzamību prasītās izpildes apturēšanai (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 2007. gada 19. jūlija rīkojumu lietā T‑31/07 R Du Pont de Nemours (France) u.c./Komisija, Krājums, II‑2767. lpp., 147. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2012. gada 25. janvāra rīkojumu lietā T‑637/11 R Euris Consult/Parlaments, 26. punkts), bet tam ir jāpierāda, ka šāds kaitējums var tam radīt būtisku un neatgriezenisku personisku kaitējumu (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 2001. gada 20. decembra rīkojumu lietā T‑213/01 R Österreichische Postsparkasse/Komisija, Recueil, II‑3963. lpp., 71. punkts).
41 Tas tā nav šajā lietā; prasītāja tikai apgalvo, ka III kategorijas informācijas izpaušana [Konfidenciāli] (1). Tātad prasītāja tikai min nekonkrētu un spekulatīvu informāciju, nesniedzot precizējumus šajā ziņā un arī nepamatojot savu apgalvojumu kaut vai ar niecīgākajiem pierādījumiem. Tas pats sakāms arī par piezīmi, ka tās darbinieki varētu celt pret to prasības tāpēc, ka tā neesot nodrošinājusi viņiem aizsardzību. Tomēr tā nav ne apgalvojusi, ne arī pierādījusi, ka tās interesēs būtu bijusi pareiza tiesvedība, lai tiktu nodrošināta iesaistīto darbinieku interešu kolektīva aizsardzība, lai, ņemot vērā ļoti lielo darbinieku skaitu, viņiem nebūtu jāceļ atsevišķas prasības par personas datu aizsardzības nodrošināšanu. Tādējādi prasītājai nav izdevies pamatot, ka apgalvotais tās darbinieku interešu aizskārums tai pašai radītu būtisku un neatgriezenisku kaitējumu.
42 No tā izriet, ka attiecībā uz III kategorijas informācijas publicēšanu steidzamības nosacījums nav izpildīts. Ņemot vērā, ka steidzamības nosacījums un fumus boni juris ir kumulatīvi (skat. iepriekš 24. punktu), pieteikums par pagaidu noregulējumu ir jānoraida, ciktāl tas attiecas uz minēto informāciju.
43 Attiecībā uz I un II kategorijas informāciju prasītāja apgalvo, ka, ja konfidenciālā informācija tiks publicēta, publicēšanas izraisītās sekas nevarētu tikt novērstas, atceļot vēlāk apstrīdēto lēmumu sakarā ar LESD 339. panta pārkāpumu. Prasītājas klienti, konkurenti un piegādātāji, finanšu analītiķi un sabiedrība varētu piekļūt attiecīgajai informācijai un to brīvi izmantot, kas savukārt radītu prasītājai būtisku un neatgriezenisku kaitējumu. Tādējādi, ja apstrīdētā informācija tiktu darīta zināma pirms sprieduma pasludināšanas pamatlietā, prasītājai tiktu liegta efektīva tiesību aizsardzība tiesā.
44 Šajā ziņā jākonstatē, ka gadījumā, ja attiecīgā informācija pamatlietā izrādītos konfidenciāla un tās izpaušana, kā to ir paredzējusi Komisija, būtu saistīta ar tiesību uz dienesta noslēpuma aizsardzību pārkāpumu atbilstoši LESD 339. pantam, prasītāja varētu minēt šo noteikumu, ar kuru tai ir piešķirtas pamattiesības, lai apstrīdētu minēto publicēšanu. Tādējādi Tiesa, atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk tekstā – “ECT”) judikatūru, 2008. gada 14. februāra spriedumā lietā C‑450/06 Varec (Krājums, I‑581. lpp., 47. un 48. punkts) atzina, ka var būt nepieciešams aizliegt izpaust noteiktu informāciju, kas ir kvalificēta kā konfidenciāla, lai aizsargātu uzņēmuma pamattiesības uz privāto dzīvi, kas ir aizsargātas 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 8. pantā un Hartas 7. pantā, precizējot, ka jēdzienu “privātā dzīve” nevar interpretēt, izslēdzot juridiskas personas uzņēmējdarbību. Turklāt Tiesa atzina, ka, pirmkārt, komercnoslēpuma aizsardzība ir vispārējs tiesību princips un, otrkārt, attiecīgajam uzņēmumam varētu tikt nodarīts “ļoti būtisks kaitējums”, ja konkrēta informācija tiktu nelikumīgi paziņota (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Varec, 49. un 54. punkts).
45 Ņemot vērā, ka šī pieteikuma par pagaidu noregulējumu noraidīšanas gadījumā nekavējoties tiktu publicēta I un II kategorijas informācija, varētu pastāvēt bažas, ka prasītājas pamattiesības uz dienesta noslēpumu aizsardzību, kas ir noteiktas LESD 339. pantā, ECPAK 8. pantā un Hartas 7. pantā, neatgriezeniski zaudētu patieso nozīmi attiecībā uz iepriekš minēto informāciju. Vienlaikus, ja Komisijai tiktu atļauts izpaust attiecīgo informāciju, pirms Vispārējā tiesa būs pieņēmusi nolēmumu pamatlietā, varētu tikt apdraudētas prasītājas pamattiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, kas ir noteiktas ECPAK 6. pantā un Hartas 47. pantā. Tādējādi, tā kā prasītājas pamattiesības var tikt būtiski un neatgriezeniski aizskartas, ar nosacījumu, ka ir jāpārbauda nosacījums par fumus boni juris (par šī nosacījuma ciešo saikni ar steidzamības nosacījumu skat. Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 2008. gada 8. aprīļa rīkojumu apvienotajās lietās T‑54/08 R, T‑87/08 R, T‑88/08 R un no T‑91/08 R līdz T‑93/08 R Kipra/Komisija, Krājumā nav publicēts, 56. un 57. punkts), ir steidzami jānosaka prasītie pagaidu pasākumi attiecībā uz I un II kategorijas informāciju.
46 Neviens Komisijas pretarguments nevar atspēkot šos apsvērumus.
47 Tādējādi Komisijas piezīmei par to, ka prasītāja nav minējusi nevienu pamattiesību pārkāpumu, trūkst faktiskā pamata. Apgalvojot, ka, ja apstrīdētā informācija tiktu publicēta pirms nolēmuma pieņemšanas pamatlietā, tai būtu liegta efektīva tiesību aizsardzība tiesā, prasītāja netieši, taču noteikti ir atsaukusies uz ECPAK 6. pantu un Hartas 47. pantu, kuros noteiktas pamattiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību. Turklāt, lai gan prasītāja ir norādījusi tikai uz LESD 339. panta pārkāpumu, pietiek atgādināt, ka minētajā normā paredzētā dienesta noslēpuma aizsardzība ir atzīta par pamattiesībām ECPAK 8. panta un Hartas 7. panta izpratnē (skat. iepriekš 44. punktu), un tādējādi atsaukšanās uz LESD 339. pantu noteikti nozīmē atsaukšanos arī uz abiem šiem noteikumiem.
48 Turpinājumā Komisija atsaucas uz ECT judikatūru (skat. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2012. gada 3. aprīļa spriedumu lietā Gillberg pret Zviedriju, 67. un 72. punkts), lai uzsvērtu, ka šajā lietā uz ECPAK 8. pantu nevar atsaukties persona, kura sūdzas par aizskārumu, kas paredzami izriet no tās pašas darbībām, piemēram, kriminālpārkāpuma. Komisija no tā secina, ka strīdīgajā informācijā ir tikai aprakstīta prasītājas pārkāpjošā rīcība un tas nevarētu aizkavēt tās publicēšanu, pamatojoties uz tiesībām uz privāto dzīvi.
49 Šajā ziņā ir jākonstatē, ka ECT nebūt nepārbaudīja, vai ar Zviedrijai piemēroto līdzekli tikušas pārkāptas “tiesības nepaziņot konfidenciālu informāciju saskaņā ar [ECPAK] 8. pantu”, bet izpētīja tikai to, vai Gilberga [Gillberg] notiesāšana krimināllietā pati par sevi ir bijis viņa tiesību uz privāto dzīvi aizskārums (iepriekš minētais spriedums lietā Gillberg pret Zviedriju, 56., 64., 65. un 68. punkts). Tā uz šo jautājumu atbildēja noliedzoši, norādot, ka šādas notiesāšanas kaitējums personiskajā, sociālajā, psiholoģiskajā un finansiālajā jomā bija “noziedzīga nodarījuma izdarīšanas paredzamās sekas [..], uz kurām tātad [..] nevar atsaukties, lai pamatotu apgalvojumu, ka kriminālsodāmība tiek vērtēta kā tiesību uz privāto dzīvi aizskārums atbilstoši [ECPAK] 8. pantam” (iepriekš minētais spriedums lietā Gillberg pret Zviedriju, 68. punkts).
50 Tātad šajā tiesvedībā nav jānoskaidro, vai prasītāja saskaņā ar ECPAK 8. pantu var apstrīdēt Komisijas noteikto sodu par LESD 101. panta pārkāpumu, tās publisku apzīmēšanu par automašīnu stikla karteļa dalībnieci vai citas “paredzamās” negatīvās sekas, piemēram, sankcijas komercdarbībā. Šajā lietā Savienības tiesai drīzāk jānosaka, vai attiecībā uz I un II kategorijas informāciju jāievēro konfidencialitāte, piemērojot minēto 8. pantu, vai, tieši pretēji, Komisija to var izmantot, lai sagatavotu ļoti detalizētu sabiedrībai pieejamu aprakstu par prasītājas pārkāpjošo rīcību. Tā kā iepriekš minētajā spriedumā lietā Gillberg pret Zviedriju netika aplūkots jautājums par to, vai konkrēta informācija ir vai nav konfidenciāla, Komisijas argumentam, kura pamatā ir minētais ECT nolēmums, nevar piekrist.
51 Atsaucoties uz vairākiem Tiesas un Vispārējās tiesas priekšsēdētāju rīkojumiem, Komisija iebilst, ka nekādā ziņā nav pietiekami, ka prasītāja norāda uz pamattiesību uz dienesta noslēpuma vai komercnoslēpuma aizsardzību pārkāpumu, bet tai esot arī jāpierāda, ka šis pārkāpums tai var radīt būtisku un neatgriezenisku materiālu un morālu kaitējumu. Šajā lietā šāda veida kaitējuma nodarīšana neesot pierādīta.
52 Šādā kontekstā Komisija vispirms norāda uz Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 2003. gada 7. novembra rīkojumu lietā T‑198/03 R Bank Austria Creditanstalt/Komisija (Recueil, II‑4879. lpp.) un 2004. gada 22. decembra rīkojumu lietā T‑201/04 R Microsoft/Komisija (Krājums, II‑4463. lpp.), kuros pagaidu noregulējuma tiesnesis, atbildot uz argumentu par tādas konfidenciālas informācijas publicēšanas neatgriezenisko raksturu, kas var tikt izmantota, pret ieinteresēto personu ceļot prasības par zaudējumu atlīdzību, minētās informācijas izmantošanu kvalificēja tikai kā finansiālu kaitējumu ieinteresētajai personai, savukārt finansiālais kaitējums parasti nevar tikt uzskatīts par neatgriezenisku (skat. iepriekš minēto rīkojumu lietā Bank Austria Creditanstalt/Komisija, 45., 47., 52. un 53. punkts), precizējot, ka tādas informācijas izpaušana, kas līdz šim turēta slepenībā – vai nu sakarā ar intelektuālā īpašuma tiesībām, vai kā komercnoslēpums –, obligāti nenozīmē būtisku kaitējumu, pat ja šādas informācijas zināšana vairs nevar tikt izdzēsta no atmiņas (skat. iepriekš minēto rīkojumu lietā Microsoft/Komisija, 253. un 254. punkts).
53 Tomēr šajā ziņā ir jāuzsver, ka ir jāatsakās no pagaidu noregulējuma tiesneša pieejas iepriekš minētajos rīkojumos Bank Austria Creditanstalt/Komisija un Microsoft/Komisija attiecībā uz, iespējams, konfidenciālas informācijas aizsardzību, ciktāl tajā nav ievērotas tās personas pamattiesības, kas lūdz šīs informācijas pagaidu aizsardzību. Vēlākais, kopš Lisabonas līguma stāšanās spēkā 2009. gada 1. decembrī, ar kuru Hartai tika piešķirts Savienības primāro tiesību akta statuss un noteikts, ka Hartai ir tāds pats juridiskais spēks kā Līgumiem (LES 6. panta 1. punkta pirmā daļa), liels risks būtiski un neatgriezeniski pārkāpt Hartas 7. un 47. pantā (kā arī attiecīgajos ECPAK noteikumos) noteiktās pamattiesības šajā jomā ir jākvalificē kā kaitējums, kas pamato prasītos pagaidu aizsardzības pasākumus.
54 Turpinot Komisija atsaucas uz Tiesas priekšsēdētāja 1998. gada 15. aprīļa rīkojumu lietā C‑43/98 P(R) Camar/Komisija un Padome (Recueil, I‑1815. lpp., 46. un 47. punkts), kurā ir noraidīts arguments par kaitējuma neatgriezeniskumu, pamatojot, ka “nepietiek ar to, ka abstrakti izsaka apgalvojumu par pamattiesību aizskārumu, šajā gadījumā par īpašuma tiesību un tiesību brīvi veikt profesionālo darbību aizskārumu, lai noteiktu, ka no tā radušies iespējamie zaudējumi obligāti ir neatgriezeniski”. Tomēr nedrīkst neņemt vērā faktu, ka lieta, kurā izdots šis rīkojums, attiecas uz importētāju, kas uzskatīja, ka viņam ir piešķirts nepietiekams derīgu importa licenču skaits, un vēlējās iegūt papildu licences. Lai gan šis importētājs atsaucās uz īpašumtiesībām un tiesībām brīvi veikt profesionālo darbību, ar to, ka viņam tika piešķirts it kā nepietiekams importa licenču skaits, tika tikai ierobežotas attiecīgās pamattiesības. Tā kā ieinteresētā persona turpināja izmantot šīs tiesības, pagaidu noregulējuma tiesnesis prasīja pierādīt, ka to ierobežojums ir būtisks un neatgriezenisks. Turpretī šajā lietā pieteikuma par pagaidu noregulējumu noraidīšanas gadījumā prasītājai tiktu pilnībā liegts izmantot minētās pamattiesības, kas nozīmētu pilnīgu šo tiesību zaudēšanu, tātad pašu būtiskāko un neatgriezeniskāko iespējamo kaitējumu. No tā izriet, ka iepriekš minētajam rīkojumam lietā Camar/Komisija un Padome šajā tiesvedībā nav svarīgas nozīmes, veicot steidzamības nosacījumu pārbaudi.
55 Šo pašu iemeslu dēļ tas pats attiecas uz Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 2011. gada 18. marta rīkojumu lietā T‑457/09 R Westfälisch-Lippischer Sparkassen- und Giroverband/Komisija (Krājumā nav publicēts, 48. punkts), atbilstoši kuram nepietiek atsaukties uz acīmredzamu pamattiesību pārkāpumu, lai noteiktu, ka tas var radīt būtisku un neatgriezenisku kaitējumu. Lietā, kurā izdots šis rīkojums, bankas mazākuma akcionārs apstrīdēja saimnieciskās sekas, kuras radās, izpildot nosacījumu, kuru Komisija bija izvirzījusi par priekšnoteikumu, lai šai bankai tiktu piešķirts valsts atbalsts, nosacījumu, kuram akcionārs principā pats bija piekritis (iepriekš minētais rīkojums lietā Westfälisch-Lippischer Sparkassen- und Giroverband/Komisija, 47. punkts). Tātad atšķirībā no šīs lietas runa bija tikai par ieinteresētās personas īpašumtiesību un tiesību uz vienlīdzīgu attieksmi vienkāršu ierobežojumu.
56 Attiecībā uz Tiesas priekšsēdētāja 2004. gada 27. septembra rīkojumu lietā C‑7/04 P(R) Komisija/Akzo un Akcros (Krājums, I‑8739. lpp.), kas attiecās uz to, vai dokumentiem, kurus Komisija bija izņēmusi pārbaudes laikā, ir vai nav konfidenciāls raksturs, tajā runa nebija par sabiedrības piekļuvi šiem dokumentiem, bet par to, vai Komisija drīkstēja ar tiem iepazīties. Tāpēc ļoti specifiskā kontekstā, kas nav salīdzināms ar kontekstu šajā lietā, tika nospriests: ja tas, ka Komisija tikai iepazinās ar minētajos dokumentos iekļauto informāciju, neizmantojot to konkurences tiesību pārkāpuma procedūrā, iespējams, var ietekmēt profesionālo noslēpumu, šis apstāklis pats par sevi nav pietiekams, lai pamatotu steidzamības nosacījuma izpildi (iepriekš minētais rīkojums lietā Komisija/Akzo un Akcros, 41. punkts). Gadījumā, ja lēmums, ar kuru Komisija noteica izmeklēšanu, tiktu atcelts, Komisijai tiktu liegts konkurences tiesību noteikumu pārkāpuma procedūras mērķiem izmantot visus dokumentus vai pierādījumus, kurus tā ieguvusi šīs izmeklēšanas ietvaros, pretējā gadījumā Savienības tiesa varētu atcelt lēmumu par pārkāpumu tiktāl, ciktāl tas ir pamatots ar šādiem pierādīšanas līdzekļiem (iepriekš minētais rīkojums lietā Komisija/Akzo un Akcros, 37. punkts). Šādā situācijā tikai tas vien, ka Komisijai – publiskai iestādei, kurai pašai ir jāievēro dienesta noslēpums, – tiek izpausta konfidenciāla informācija, acīmredzami nevarēja nozīmēt minēto pamattiesību būtisku un neatgriezenisku pārkāpumu.
57 Līdz ar to, tā kā steidzamības nosacījums, ciktāl tas attiecas uz I un II kategorijas informāciju, ir izpildīts, ir jāpārbauda, vai šajā sakarā pastāv fumus boni juris.
Par fumus boni juris
58 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nosacījums par fumus boni juris ir izpildīts, ja vismaz viens no prasītāja pamatprasības pamatojumam izvirzītajiem pamatiem prima facie šķiet tāds, kam ir nozīme, un katrā ziņā nešķiet nepamatots, jo liecina par to, ka pastāv svarīgs juridisks jautājums, kura risinājums sākotnēji nav acīmredzams un attiecībā uz kuru tātad būtu jāveic padziļināta izvērtēšana, ko nevar veikt pagaidu noregulējuma tiesnesis, bet kas jāizskata pamattiesvedībā, vai arī ja strīds pušu starpā atklāj, ka pastāv nozīmīgas juridiskas pretrunas, kuru risinājums sākotnēji nav skaidrs (Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 2012. gada 19. septembra rīkojums lietā T‑52/12 R Grieķija/Komisija, 13. punkts un tajā minētā judikatūra; šajā ziņā skat. arī Tiesas priekšsēdētāja 2003. gada 8. maija rīkojumu lietā C‑39/03 P‑R Komisija/Artegodan u.c., Recueil, I‑4485. lpp., 40. punkts).
59 Runājot konkrētāk par tiesvedību attiecībā uz, iespējams, konfidenciālas informācijas pagaidu aizsardzību, jāpiebilst, ka pagaidu noregulējuma tiesnesis – jo citādi netiktu ievērots pagaidu noregulējuma tiesvedības papildu un pagaidu raksturs (skat. iepriekš 29.–31. punktu) un pastāvētu liels risks pilnībā neievērot tā lietas dalībnieka pamattiesības, kurš cenšas panākt savu pamattiesību pagaidu aizsardzību (skat. iepriekš 44. un 45. punktu), – fumus boni juris neesamība principā varētu tikt secināta tikai tad, ja attiecīgā informācija acīmredzami nebūtu konfidenciāla. Tāds, piemēram, būtu gadījums, ja aizsargājamā informācija būtu atrodama prasītājas publiski pieejamā ikgadējā pārskatā vai Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicētā tiesību aktā.
60 Šajā lietā otrajā pamatā, kas izvirzīts, lai pamatotu tās prasību pamatlietā, prasītāja pārmet Komisijai galvenokārt to, ka tā, nolemjot publicēt informāciju, kura ir jāuzskata par komercnoslēpumu un kuras konfidencialitāte tādēļ ir jāaizsargā, ir pārkāpusi LESD 339. pantu un Regulas Nr. 1/2003 28. panta 1. punktu un 30. panta 2. punktu. Turklāt Komisija esot veikusi kļūdainu vērtējumu par to, vai primāru apsvērumu dēļ attiecīgā informācija drīkstēja tikt izpausta.
61 Prasītāja apgalvo, ka I un II kategorijas informācija ir sabiedrībai nezināma, komerciāli sensitīva un konfidenciāla, ciktāl tās strīdīgā publikācija konsolidēti atklātu klientiem, konkurentiem, piegādātājiem un sabiedrībai kopumā detalizētu informāciju par tās galvenajiem klientiem un tās attiecībām ar klientiem, piemēram, mašīnu markas un modeļus, kurām tā piegādā rezerves daļas. Šāda veida informācija esot acīmredzami sensitīva, tāpat kā informācija par piegādāto detaļu skaitu, attiecīgā automašīnu ražotāja dalību darbībā, cenām, cenu aprēķinu, īpašām atlaidēm, procentiem utt. Šī informācija parādot prasītājas komercpraksi attiecībā uz ražotājiem, kas vienmēr ir tās klienti, un to varot izmantot citi ražotāji savās attiecībās ar prasītāju.
62 Komisija noliedz strīdīgās informācijas konfidenciālo raksturu, pamatojot to tādējādi, ka informācija ir vairāk nekā piecus gadus veca, savukārt prasītāja atbild, ka nav iepriekš noteiktas robežas, aiz kuras dati kļūst vēsturiski, un ka datu patiesi vēsturiskais raksturs ir atkarīgs no attiecīgā tirgus īpatnībām. Turklāt Tiesa 2012. gada 28. jūnija spriedumā lietā C‑477/10 P Komisija/Agrofert Holding (67. punkts) esot uzsvērusi, ka saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulas (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem 4. panta 7. punktu (OV L 145, 43. lpp.) izņēmumi attiecībā uz konfidenciāliem dokumentiem un komerciālo interešu aizsardzību var būt spēkā 30 gadus un vajadzības gadījumā arī ilgāk.
63 Prasītāja precizē, ka [Konfidenciāli]. Tādējādi konsolidēta I kategorijas informācija neesot zaudējusi tās konfidenciālo raksturu tāpēc, ka ir pagājis noteikts laiks, šīs informācijas izpaušana ļautu konkurentiem un klientiem iegūt ļoti detalizētu prasītājas klientu sarakstu un uzzināt īpašus tās attiecību ar klientiem aspektus.
64 Ņemot vērā automašīnu stikla tirgus īpatnības, II kategorijas informācija joprojām esot konfidenciāla un komerciāli sensitīva tāpēc, ka līgumi bieži vien tiek apspriesti vairākus gadus pirms ražošanas. Tātad runa esot par ilgtermiņa līgumiem, kas bieži tiek pārskatīti, un automašīnu stikla piegādātāji turpinot nodrošināt ražotājus vairākām viena modeļa paaudzēm. Ņemot vērā šī tirgus struktūru, ierosinātā [informācijas] izpaušana veicinātu lielu pārskatāmību, kas varētu būtiski mainīt tirgus raksturiezīmes un kaitēt prasītājas interesēm. Prasītāja [Konfidenciāli]. Šī informācija ietverot konkrētas specifiskas detaļas par preču cenām, kurām ir svarīga nozīme prasītājas komercdarbībā. Tās publicēšana ļautu klientiem un konkurentiem noteikt pašreizējo cenu līmeni, veicinātu pārskatāmību tirgū attiecībā uz cenām kopumā un tādējādi aizskartu prasītājas pozīciju tā, ka šo informāciju sarunās varētu izmantot tās klienti un citi uzņēmēji, lai prasītāju nostādītu neizdevīgā konkurences situācijā.
65 Kopumā prasītāja pārmet Komisijai, ka tā nav centusies noskaidrot, vai visa I un II kategorijas informācija, kas tiek lasīta nevis kā atsevišķi fragmenti, bet kopā, ir publicēta konsolidētā versijā un ir pieejama internetā, joprojām ir konfidenciāla. Visas šīs informācijas publicēšana to padarītu ārkārtēji sensitīvu, jo tā sabiedrībai kopumā ļoti detalizētā līmenī sniegtu padziļinātas zināšanas par prasītājas konfidenciālajām attiecībām ar vairumu tās svarīgāko klientu. Tas varētu vairot arī mākslīgu un strauji pieaugošu automašīnu stikla tirgus pārskatāmību, ļaujot ikvienam prasītājas klientam piekļūt konfidenciālai informācijai par tās dienesta attiecībām ar citiem klientiem. Šī informācija kļūtu pieejama arī iespējamiem klientiem un sabiedrībai kopumā, un tas varētu radīt būtisku kaitējumu prasītājas interesēm.
66 Komisija būtībā apgalvo, ka prasītājas uzklausīšanas amatpersonai iesniegtie lūgumi par konfidencialitātes ievērošanu, izņemot nenozīmīgu skaitu no tiem, ir bijuši nekonkrēti un pārāk vispārīgi, lai pamatotu prasīto konfidencialitātes ievērošanu, un ka pat pagaidu noregulējuma tiesnesim iesniegtajā pieteikumā prasītāja neesot norādījusi, ka minētā konkrētā informācija būtu jāaizsargā kā komercnoslēpums. Turklāt ar strīdīgo informāciju esot notikusi apmaiņa automašīnu stikla karteļa ietvaros, un tādējādi ar to esot iepazinušies citi uzņēmumi, kas ir minētā karteļa dalībnieki. Šī iemesla dēļ to vairs nevarot uzskatīt par konfidenciālu informāciju. Katrā ziņā strīdīgā informācija esot piecus gadus veca vai vecāka un tāpēc tā esot jāuzskata par vēsturisku, turklāt prasītāja neesot pierādījusi, ka minētā informācija, neraugoties uz tās senumu, joprojām ir tās komerciālās pozīcijas sastāvdaļa.
67 Neskarot to, kāda vērtība piemīt Komisijas izvirzītajiem argumentiem, kuru pamatotību pārbaudīs tiesa, izskatot lietu pēc būtības, šajā ziņā jākonstatē, ka no lietas materiāliem nevar tikt secināta acīmredzama fumus boni juris neesamība.
68 Pirmkārt, 2008. gada lēmums, kas ir strīdīgās nekonfidenciālās publicēšanas priekšmets, ietver 731 apsvērumu un 882 zemsvītras piezīmes. Kā izriet no apstrīdētā lēmuma 6. punkta, prasītājas iesniegtie lūgumi par konfidencialitātes ievērošanu attiecībā uz I kategorijas informāciju ietver 270 apsvērumus un 46 zemsvītras piezīmes, turpretī attiecībā uz II kategorijas informāciju tie ietver 64 apsvērumus un 19 zemsvītras piezīmes. Tāpēc sākotnēji šķiet, ka, noskaidrojot, vai Komisija ir pieļāvusi kļūdas, noraidot lielāko daļu prasītājas iesniegto lūgumu par konfidencialitātes ievērošanu, rodas sarežģīti jautājumi, kuru atrisināšanai ir jāveic rūpīga pārbaude, ko nevarētu veikt pagaidu noregulējuma tiesnesis, bet kas ir jāskata pamattiesvedībā.
69 Otrkārt, tas, ka uzklausīšanas amatpersona atsevišķu I un II kategorijas informāciju ir atzinusi par konfidenciālu, norāda, ka strīdīgā informācija tās būtības dēļ nevar tikt prima facie kvalificēta vispārēji, atzīstot, ka tai nav acīmredzama konfidenciāla vai slepena rakstura. Tas, ka tiek atzīts atsevišķas informācijas konfidenciālais raksturs, šķiet, arī vājina argumentāciju, atbilstoši kurai informācija tikai tāpēc vien, ka ar to apmainās automašīnu stikla karteļa dalībnieki, kļūst par vispārēju informāciju, nevis prasītājai vien zināmiem datiem. Katrā ziņā tas, ka Komisija šajā kontekstā atsaucas uz Vispārējās tiesas pirmās palātas priekšsēdētāja 2003. gada 5. augusta rīkojumu lietā T‑168/01 Glaxo Wellcome/Komisija (Krājumā nav publicēts, 43. punkts) un Vispārējās tiesas astotās palātas priekšsēdētāja 2012. gada 8. maija rīkojumu lietā T‑108/07 Spira/Komisija (52. punkts), nenorāda, ka šo divu rīkojumu izpratnē fakts, ka prasītāja ar strīdīgo informāciju ir iepazīstinājusi citus automašīnu stikla karteļa dalībniekus, bet ne piegādātājus, klientus un konkurentus, kas nav karteļa dalībnieki, acīmredzami ir jāinterpretē tādējādi, ka minētā informācija ir pieejama ja ne plašai sabiedrībai, tad vismaz atsevišķām specializētām aprindām.
70 Turklāt, tā kā Komisija apgalvo, ka visa strīdīgā informācija ir vairāk nekā piecus gadus veca un tātad ir zaudējusi tās konfidenciālo raksturu, ir skaidrs, ka piecus gadus veca un vecāka informācija par uzņēmumu parasti ir uzskatāma par vēsturisku. Tomēr ieinteresētā puse var pierādīt, ka, neraugoties uz tās senumu, šī informācija joprojām ietver būtiski svarīgus elementus par tās komerciālo stāvokli (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas ceturtās palātas priekšsēdētāja 2005. gada 22. februāra rīkojumu lietā T‑383/03 Hynix Semiconductor/Padome (Krājums, II‑621. lpp., 60. punkts un tajā minētā judikatūra). Tomēr nešķiet, ka prasītājas minētā argumentācija, kas ir aprakstīta iepriekš 63.–65. punktā, būtu prima facie zaudējusi nozīmi, lai tiktu pierādīts, ka I un II kategorijas informācija joprojām ir konfidenciāla pēc savas būtības. Nav arī acīmredzami izslēdzams, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 7. punkts, atbilstoši kuram komerciālo interešu vai konfidenciālo dokumentu konfidencialitāte izņēmuma gadījumos var tikt saglabāta 30 gadus un – vajadzības gadījumā – arī ilgāku laiku, varētu ietekmēt vērtējumu šajā lietā.
71 Tātad pagaidu noregulējuma tiesnesis prima facie nevar izslēgt, ka strīdīgā informācija ir zināma tikai ierobežotam personu skaitam un ka tās izpaušana varētu radīt būtisku kaitējumu prasītājai atbilstoši Vispārējās tiesas 2006. gada 30. maija spriedumam lietā T‑198/03 Bank Austria Creditanstalt/Komisija (Krājums, II‑1429. lpp., 71. punkts).
72 Visbeidzot, ja tiek pieņemts, ka strīdīgā informācija var tikt uzskatīta par prasītājas komercnoslēpuma sastāvdaļu, lai atbildētu uz jautājumu, vai informācijai ir objektīvi vajadzīga šāda aizsardzība, būs jālīdzsvaro prasītājas interese to neizpaust un vispārējā interese, lai Savienības iestādes darbotos, cik vien iespējams respektējot atklātības principu (iepriekš minētais spriedums lietā Bank Austria Creditanstalt/Komisija, 71. punkts). Tātad, lai izsvērtu dažādas intereses – kas vispārēji attiecas uz I un II kategorijas informācijas būtību vai uz katru no vairāk nekā 300 apsvērumiem un 60 zemsvītras piezīmēm –, būs jāveic rūpīga izvērtēšana, un tas būs jādara tiesai, kas izskata lietu pēc būtības. Katrā ziņā no lietas materiāliem neizriet, ka minētās [interešu] izsvēršanas rezultāts būtu acīmredzami labvēlīgs Komisijas aizstāvētajām interesēm.
73 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jākonstatē, ka šajā lietā ir jāatrisina sarežģīti un sensitīvi jautājumi, kuri sākotnēji nešķiet acīmredzami neatbilstoši, bet kuru atrisināšanai ir jāveic padziļināta pārbaude, izskatot pamatlietu. Tātad ir jāatzīst fumus boni iuris esamība.
74 No tā izriet, ka, tā kā šajā ziņā ir izpildīti visi nosacījumi, ir jāapmierina pieteikums par pagaidu noregulējumu, ciktāl tā mērķis ir aizliegt Komisijai publicēt I un II kategorijas informāciju, bet pārējā daļā tas ir jānoraida.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀS TIESAS PRIEKŠSĒDĒTĀJS
izdod rīkojumu:
1) noraidīt HUK-Coburg, LVM, VHV un Württembergische Gemeinde-Versicherung pieteikumus par iestāšanos lietā;
2) apturēt Komisijas 2012. gada 6. augusta Lēmuma C(2012) 5718, galīgā redakcija, ar ko ir noraidīts Pilkington Group Ltd pieteikums par konfidencialitātes ievērošanu saskaņā ar Eiropas Komisijas priekšsēdētāja 2011. gada 13. oktobra Lēmuma 2011/695/ES par uzklausīšanas amatpersonas amatu un darba uzdevumiem noteiktu konkurences lietu izskatīšanā 8. pantu (Lieta COMP/39.125 – Automašīnu stikls), piemērošanu attiecībā uz divām informācijas kategorijām, kuras minētas Lēmuma C(2012) 5718, galīgā redakcija, 6. punktā un kuras, pirmkārt, attiecas uz klientu vārdiem, preču nosaukumiem un aprakstu un citu informāciju, kas ļauj identificēt konkrētus klientus, un, otrkārt, uz Pilkington Group piegādāto preču daudzumu, automašīnu ražotāja līdzdalību, cenu aprēķinu, cenu izmaiņām utt.;
3) piespriest Komisijai atturēties publicēt 2008. gada 12. novembra Lēmuma C(2008) 6815, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/39.125 – Automašīnu stikls) versiju, kas attiecībā uz abu iepriekš 2. punktā minēto kategoriju informāciju ir detalizētāka nekā 2010. gada februārī tās tīmekļa vietnē publicētā versija;
4) pārējā daļā pieteikumu par pagaidu noregulējumu noraidīt;
5) lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu atlikt.
Izdots Luksemburgā 2013. gada 11. martā.