ĢENERĀLADVOKĀTA HENRIKA SAUGMANDSGORA ĒES
[HENRIK SAUGMANDSGAARD ØE] SECINĀJUMI,
sniegti 2017. gada 26. janvārī (1)
Lieta C‑29/16
HanseYachts AG
pret
Port d’Hiver Yachting SARL,
Société Maritime Côte d’Azur,
Compagnie Generali IARD SA
(Landgericht Stralsund (Štrālzundes apgabaltiesa, Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Jurisdikcija civillietās un komerclietās – Regula (EK) Nr. 44/2001 – 27. pants – Lis pendens – Tiesas, kurā pirmajā ir celta prasība, noteikšana – 30. panta 1. punkts – Dokuments par lietas ierosināšanu vai līdzvērtīgs dokuments – Jēdziens – Prasības pieteikums par tiesas ekspertīzi, lai pirms tiesvedības saglabātu vai nodrošinātu pierādījumus, kas var pamatot vēlāk celto prasību tiesā – Prasība pēc būtības, kas secīgi ir celta tās pašas dalībvalsts tiesā
I – Ievads
1. Landgericht Stralsund (Štrālzundes apgabaltiesa, Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 2000. gada 22. decembra Regulu (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (2) un, konkrētāk, par tās 30. panta 1. punkta, aplūkojot to kopsakarā ar tās 27. pantu (3), interpretāciju.
2. Šis lūgums tika iesniegts saistībā ar strīdu starp Vācijas sabiedrību un Francijas sabiedrībām par Vācijas sabiedrības atbildību, kas varēja iestāties tās uzbūvētajā un vēlāk vienai no Francijas sabiedrībām pārdotajā laivā esoša bojājuma dēļ. Par minēto bojājumu tika ierosinātas vairākas tiesvedības dažādu dalībvalstu tiesās.
3. Vispirms Francijas tiesā vērsās sākotnējais attiecīgās laivas pircējs, iesniedzot saskaņā ar Francijas Civilprocesa kodeksa (turpmāk tekstā – “CPC”) 145. pantu pieteikumu par tiesu ekspertīzi, lai pirms tiesvedības uzsākšanas nodrošinātu pierādījumus, ar kuriem var pamatot vēlāk celtu prasību tiesā, – tas ir pierādījumu savākšanas pasākums, ko parasti sauc par “in futurum” (4).
4. Trīs gadus pēc ekspertīzes atzinuma iesniegšanas Vācijas pārdevējs un būvētājs cēla iesniedzējtiesā negatīvu atzīšanas prasību, lai tiktu konstatēts, ka atbildētājām pamatlietā nebija nekādu tiesību vērsties pret viņu saistībā ar attiecīgo laivu. Dažas nedēļas pēc šī prasības celšanas sākotnējais pircējs cēla prasību pēc būtības citā Francijas tiesā (5), lūdzot atlīdzināt tam nodarīto apgalvoto kaitējumu un ekspertīzes atzinuma izmaksas.
5. Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai tiesvedība attiecībā uz pēdējo minēto prasību, lai arī tā ir celta pēc tajā celtās prasības, tai tomēr būtu jāaptur kā “tiesai, kurā otrajā ir celta prasība”, piemērojot Regulas Nr. 44/2001 27. pantu, jo pierādījumu iegūšanas procedūra Francijā tika uzsākta dažus gadus pirms tajā celtās prasības. Faktiski tā uzskata, ka šāda pierādījumu nodrošināšanas procedūra varētu būt viena vienīga procedūra ar prasību pēc būtības, kas tajā pašā dalībvalstī tiek celta pēc tās pabeigšanas, ciktāl tā attiecas uz tiem pašiem materiāltiesiskajiem apstākļiem.
6. Tāpēc tā aicina Tiesu noteikt, vai iespējamā lis pendens gadījumā dokuments, ar kuru dalībvalsts tiesā pirms tiesvedības uzsākšanas tika izdots rīkojums veikt pierādījumu savākšanas procedūru, var būt “dokuments, ar ko celta prasība, vai līdzvērtīgs dokuments” šīs regulas 30. panta 1. punkta izpratnē attiecībā uz prasību pēc būtības, kas ir celta citā šīs pašas dalībvalsts tiesā.
7. Ņemot vērā manus turpmāk izklāstītos apsvērumus, uzskatu, ka Regulas Nr. 44/2001 27. un 30. pants būtu jāinterpretē kopsakarā un ka būtībā uz šajā lietā uzdoto jautājumu būtu jāatbild noliedzoši.
II – Atbilstošās tiesību normas
A – Savienības tiesības
8. Šajā lietā ratione temporis ir piemērojama Regula Nr. 44/2001 (6).
9. Saskaņā ar tās preambulas 15. apsvērumu “tiesvedības saskaņotas norises interesēs ir jāsamazina paralēlas tiesvedības iespēja un jānodrošina, ka divās dalībvalstīs nepieņem nesavienojamus spriedumus. Ir jāparedz skaidrs un iedarbīgs mehānisms, lai izšķirtu lis pendens lietas un saistītas darbības un novērstu problēmas, ko izraisa valstu atšķirības attiecībā uz dienu, kad prasību uzskata par celtu. Šīs regulas nolūkā minētā diena būtu jānosaka autonomi.”
10. Regulas Nr. 44/2001 II nodaļā “Jurisdikcija” ir iekļauta 9. iedaļa “Lis pendens un saistītas prasības”.
11. Šīs regulas 27. pantā, kas ietverts minētajā iedaļā, ir noteikts:
“1. Ja prasības par vienu un to pašu pamatu un priekšmetu starp tām pašām pusēm ir celtas dažādu dalībvalstu tiesās, tad visas tiesas, kas nav tiesa, kurā pirmajā celta prasība, pēc pašu iniciatīvas aptur tiesvedību, līdz tiek konstatēta tās tiesas jurisdikcija, kurā pirmajā celta prasība.
2. Ja ir konstatēta tās tiesas jurisdikcija, kurā pirmajā celta prasība, tad visas tiesas, kas nav tiesa, kurā pirmajā celta prasība, atsakās no jurisdikcijas par labu pirmajai minētajai tiesai.”
12. Šajā pašā 9. iedaļā 30. panta 1. punkts ir formulēts šādi:
“Šajā iedaļā uzskata, ka prasība ir celta tiesā:
1) laikā, kad dokuments, ar ko celta prasība, vai līdzvērtīgs dokuments ir iesniegts tiesā, ar nosacījumu, ka prasītājs pēc tam ir veicis pasākumus, kas viņam bija jāveic, lai nodrošinātu izsniegšanu atbildētājam [..].”
13. 31. pantā, kas ir iekļauts minētās nodaļas 10. iedaļā “Pagaidu pasākumi, tostarp aizsardzības pasākumi”, ir noteikts, ka “dalībvalsts tiesās var iesniegt pieteikumu attiecībā uz tādiem pagaidu pasākumiem, tostarp aizsardzības pasākumiem, ko var piemērot saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem, pat ja saskaņā ar šo regulu lieta pēc būtības ir citas dalībvalsts tiesu jurisdikcijā”.
B – Francijas tiesības
14. Saskaņā ar CPC 145. pantu, kas ir iekļauts šā kodeksa I grāmatas “Vispārēji noteikumi visām tiesām” VII nodaļas “Pierādījumu iegūšana tiesā” II apakšnodaļā “Pierādījumu savākšanas pasākumi”, “ja pirms tiesvedības uzsākšanas pastāv attaisnojošs iemesls saglabāt vai konstatēt pierādījumu, no kura var būt atkarīgs strīda risinājums, pēc attiecīgās personas lūguma prasības pieteikumā vai pieteikumā par pagaidu noregulējumu var tikt noteikti tiesību aktos paredzētie pierādījumu savākšanas pasākumi”.
III – Pamatlieta, prejudiciālais jautājums un tiesvedība Tiesā
15. No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu un Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka HanseYachts AG ir Greifsvaldē [Greifswald] (Vācija), kas atrodas iesniedzējtiesas teritoriālajā jurisdikcijā, reģistrēta sabiedrība un nodarbojas ar laivu būvniecību un pārdošanu.
16. Saskaņā ar 2010. gada 14. aprīļa līgumu HanseYachts pārdeva Port d’Hiver Yachting SARL, kuras juridiskā adrese ir Francijā, tās būvēto motorlaivu, kas tika piegādāta Greifsvaldē 2010. gada 18. maijā un tika pārvesta uz Franciju.
17. Port d’Hiver Yachting SARL šo laivu pārdeva tālāk Société Maritime Côte d’Azur (turpmāk tekstā – “SMCA”), kas arī ir reģistrēta Francijā.
18. 2011. gada 1. augustā HanseYachts un Port d’Hiver Yachting noslēdza izplatīšanas līgumu, kurā bija iekļauts noteikums par jurisdikcijas noteikšanu Greifsvaldes tiesām, Vācijas tiesību akti tika noteikti kā piemērojamās materiālās tiesības, un tika paredzēts, ka minētais līgums aizstāj visas starp šīm līgumslēdzējām pusēm iepriekš noslēgtās rakstveida vai mutvārdu vienošanās.
19. Kad 2011. gada augustā vienā no laivas motoriem tika atklāts bojājums, SMCA iesniedza tribunal de commerce de Marseille [Marseļas komerctiesā] (Francija) pieteikumu par pagaidu noregulējumu, lai pirms tiesvedības uzsākšanas lūgtu tiesu ekspertīzes atzinumu saskaņā ar CPC 145. pantu, par ko Port d’Hiver Yachting tika izsniegts paziņojums 2011. gada 22. septembrī. Tā arī vērsās pret Volvo Trucks France kā šo motoru ražotāju.
20. 2012. gadā Compagnie Generali IARD SA (turpmāk tekstā – “Generali IARD”) brīvprātīgi iestājās lietā kā Port d’Hiver Yachting apdrošinātāja. HanseYachts 2013. gadā tika iesaistīta procedūrā kā attiecīgās laivas ražotāja.
21. Tribunal de commerce de Marseille ieceltais eksperts savu galīgo ziņojumu iesniedza 2014. gada 18. septembrī.
22. 2014. gada 21. novembrī HanseYachts cēla Landgericht Stralsund (Štrālzundes apgabaltiesa) negatīvu atzīšanas prasību, lūdzot konstatēt, ka Port d’Hiver Yachting, SMCA un Generali IARD nav nekādu tiesību celt prasījumus pret to saistībā ar attiecīgo laivu.
23. 2015. gada 15. janvārī SMCA cēla prasību tribunal de commerce de Toulon [Tulonas komerctiesā] (Francija) pret Port d’Hiver Yachting, Volvo Trucks France un HanseYachts, lūdzot piespriest tām solidāri atlīdzināt zaudējumus, kas pēc tās apgalvojumiem tai bija radušies strīdīgā bojājuma dēļ, un atlīdzināt tai tiesu ekspertīzes radītās izmaksas.
24. Tā kā atbildētājas pamatlietā cēla lis pendens iebildi, pamatojoties uz Regulas Nr. 44/2001 27. pantu, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai tai kā “tiesai, kurā otrajā ir celta prasība”, ir jāaptur tiesvedība līdz brīdim, kad tiks konstatēta tribunal de commerce de Toulon (Francija) jurisdikcija (7) saskaņā ar minētā panta 1. punktu, vai arī, gluži otrādi, tai sevi jāuzskata par “tiesu, kurā pirmajā celta prasība” šīs tiesību normas izpratnē, un tādējādi prasība pamatlietā ir jāatzīst par pieņemamu (8) un jāveic tās pamatotības pārbaude.
25. Tā uzskata, ka šis pēdējais minētais risinājums būtu jāpieņem, ja Tiesa nospriestu, ka procedūra Francijas tiesās tika uzsākta tikai 2015. gadā, kad tika celta prasība pēc būtības tribunal de commerce de Toulon (Francija), tātad pēc tam, kad iesniedzējtiesā tika celta prasība 2014. gadā.
26. Savukārt pirmais risinājums būtu jāpieņem tad, ja tiktu nolemts, ka “dokuments, ar ko celta prasība, vai līdzvērtīgs dokuments”, ar kuru bija uzskatāms, ka prasība ir celta Francijas tiesās Regulas Nr. 44/2001 30. panta 1. punkta izpratnē, ir nevis minētais prasības pieteikums, bet 2011. gadā tribunal de commerce de Marseille iesniegtais pieteikums par tiesu ekspertīzi.
27. Iesniedzējtiesa uzskata, ka šīs regulas 27. panta 1. punktā minētie lis pendens nosacījumi ir izpildīti, ciktāl prasība pēc būtības ir celta tribunal de commerce de Toulon un tiesvedība, kas tajā norisinās, ir uzsākta starp vienām un tām pašām pusēm, un tā ir par vienu un to pašu priekšmetu un vienu un to pašu pamatu.
28. Šajos apstākļos Landgericht Stralsund (Štrālzundes apgabaltiesa) ar 2016. gada 8. janvāra lēmumu, kas Tiesā reģistrēts 2016. gada 18. janvārī, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Ja dalībvalsts procesuālajās tiesībās ir paredzēta patstāvīga pierādījumu nodrošināšanas procedūra, kurā pēc tiesas rīkojuma tiek saņemts eksperta atzinums (šajā gadījumā ‒ Francijas tiesību normās paredzētā expertise judiciaire), un ja attiecīgajā dalībvalstī šāda patstāvīga pierādījumu nodrošināšanas procedūra tiek veikta un pēc tam tajā pašā dalībvalstī starp tiem pašiem lietas dalībniekiem tiek uzsākta tiesvedība, kas balstīta uz patstāvīgā pierādījumu nodrošināšanas procesā gūtajiem rezultātiem:
vai šādā gadījumā pieteikums, uz kura pamata tika ierosināta patstāvīga pierādījumu nodrošināšanas procedūra, ir “dokuments, ar ko celta prasība, vai līdzvērtīgs dokuments” Regulas Nr. 44/2001 30. panta 1. punkta izpratnē? Vai arī tikai prasības pieteikums, uz kura pamata tika ierosināta tiesvedība, ir kvalificējams kā “dokuments, ar ko celta prasība, vai līdzvērtīgs dokuments”?”
29. HanseYachts, Port d’Hiver Yachting, SMCA un Generali IARD, kā arī Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus. Francijas valdība sniedza rakstveida atbildi uz jautājumiem, kurus tai bija uzdevusi Tiesa saskaņā ar tās reglamenta 61. panta 1. punktu. Tiesas sēde mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai netika sasaukta.
IV – Analīze
A – Ievada apsvērumi
30. Pirms Tiesai uzdotā jautājuma analīzes pēc būtības es vēlos sniegt dažus apsvērumus attiecībā uz tā izskatīšanas ierobežojumiem, kas ir jāņem vērā.
31. Pirmkārt, ir jānorāda, ka Tiesai šajā lietā nav jāizskata problemātika saistībā ar iesniedzējtiesas un tribunal de commerce de Toulon starptautisko jurisdikciju, lai arī minētā tiesa ir sniegusi norādes šajā jautājumā (9) un atsevišķi lietas dalībnieki, kas ir iesnieguši Tiesai apsvērumus, ir formulējuši atrunas, it īpaši attiecībā uz noteikuma par tiesas izvēli esamību šajā lietā (10).
32. Katrai no šo valstu tiesām saskaņā Savienības tiesībās paredzētajiem noteikumiem par jurisdikciju, šajā gadījumā – saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 tiesību normām, kā tie tiek interpretēti attiecīgajā Tiesas judikatūrā (11), ir jālemj par savu jurisdikciju attiecībā uz pamatlietas pamatā esošajiem faktiskajiem apstākļiem.
33. Konkrētāk, atgādināšu, ka Regulas Nr. 44/2001 27. pantā iekļautās normas attiecībā uz lis pendens atrisināšanu mērķis nav nošķirt dažādas minētajā regulā paredzētās jurisdikcijas vai pat noteikt to hierarhiju un ka šī procesuālā norma par prioritātes piešķiršanu iespējamai tiesas, kurā kā pirmajā ir celta prasība, jurisdikcijai ir balstīta tikai uz hronoloģisko secību, kādā attiecīgajās tiesās ir celtas prasības (12).
34. Turklāt no pastāvīgās judikatūras izriet, ka vienīgi valsts tiesa ir kompetenta izvērtēt, ievērojot tajā izskatāmās lietas īpatnības, gan vajadzību saņemt prejudiciālu nolēmumu, lai varētu pasludināt spriedumu, gan to jautājumu atbilstību, ko tā uzdod Tiesai (13).
35. Šajā ziņā tikai norādīšu, ka, ņemot vērā iesniedzējtiesas sniegto informāciju par pamatlietu – it īpaši, ņemot vērā vietu, uz kuru būvētājs un pārdevējs (HanseYachts) piegādāja preci pirmajam pircējam (Port d’Hiver Yachting) – (14), prima facie nav jāuzskata, ka šīs tiesas, kas atzīst savu starptautisko jurisdikciju, lēmums – vismaz attiecībā uz minētajiem lietas dalībniekiem – būtu acīmredzami nepamatots un ka prejudiciālajam jautājumam nebūtu nozīmes šā strīda atrisināšanā (15).
36. Otrkārt, ņemot vērā dažādos iesniedzējtiesas un lietas dalībnieku, kas ir iesnieguši savus apsvērumus par izskatāmajā lietā piemērojamām valsts tiesību normām, viedokļus un it īpaši attiecībā uz CPC 145. pantā paredzēto tiesisko režīmu par pierādījumu savākšanas pasākumiem in futurum, es uzsveru, ka Tiesa nevar lemt par jautājumu attiecībā uz precīzu dalībvalsts tiesību normu interpretāciju (16).
37. Proti, prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā Tiesa ir pilnvarota lemt tikai par LESD 267. pantā noteikto Savienības tiesību aktu interpretāciju un spēkā esamību (17). Tomēr Tiesa, kas ir aicināta sniegt valsts tiesām noderīgu atbildi, kura ļautu tām lemt par pamatlietu, sadarbības garā var tām sniegt norādes, ko tā uzskata par nepieciešamām, ņemot vērā visus tās rīcībā esošos elementus (18). Ja pastāv nenoteiktība attiecībā uz atbilstošo valsts tiesību normu tvērumu, tā mēģina lemt par tām, ņemot vērā šo faktoru (19).
38. Visbeidzot, Tiesa vairākkārt ir lēmusi, ka Regulā Nr. 44/2001 ietvertie jēdzieni principā ir jāinterpretē kā autonomi jēdzieni, tas ir, ņemot vērā nevis dalībvalstu tiesību sistēmas, bet šī instrumenta tiesību normu mērķus, lai nodrošinātu šo tiesību normu vienveidīgu piemērošanu (20). Tādējādi šajā regulā minēto noteikumu par jurisdikciju, it īpaši tās 27. un 30. pantā iekļauto noteikumu, interpretācijai nav jābūt atkarīgai nedz no šo valstu likumdevēju noteiktajām vai to judikatūrā izstrādātajām koncepcijām (21), nedz no pamatlietas īpatnībām (22).
B – Par Tiesai uzdotā jautājuma saturu
39. Ar prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā Tiesai, vai tad, ja dalībvalsts tiesībās ir paredzēta pierādījumu nodrošināšanas procedūra, kurā pirms tiesvedības uzsākšanas ir dota iespēja saņemt tiesu ekspertīzi, un ja, pamatojoties uz šajā procedūrā iegūtajiem rezultātiem, secīga prasība pēc būtības šajā valstī ir celta starp tām pašām pusēm, pieteikums par pierādījumu nodrošināšanas procedūras uzsākšanu ir jāuzskata par “dokumentu, ar ko celta prasība, vai līdzvērtīgu dokumentu” Regulas Nr. 44/2001 30. panta 1. punkta izpratnē, vai arī šī kvalifikācija ir attiecināma tikai uz dokumentu, ar kuru ir celta prasība pēc būtības.
40. Iesniedzējtiesa, šķiet, atbalsta pirmo pieeju, kas atbilst trīs atbildētāju pamatlietā aizstāvētajam apgalvojumam, savukārt HanseYachts un Komisija ir izvēlējušās otro pieeju (23), kas, manuprāt, ir pareiza interpretācija.
41. Tāpat kā Komisija es uzskatu, ka turpmāk izklāstīto iemeslu dēļ Tiesai ir jāpārformulē tai uzdotais jautājums.
42. Vispirms atgādināšu, ka valstu tiesu un Tiesas sadarbības procedūrā, kas izveidota ar LESD 267. pantu, Tiesai ir jāsniedz valsts tiesai noderīga atbilde, kas tai ļautu atrisināt tajā izskatāmo strīdu. Šajā nolūkā Tiesai vajadzības gadījumā ir jāpārformulē tai iesniegtie jautājumi (24). Pamatojoties uz šīs tiesas sniegtās informācijas kopumu, it īpaši lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatojumu, tai ir arī jānosaka interpretējamās Savienības tiesību normas, ņemot vērā tajā izskatāmās lietas priekšmetu, lai arī prejudiciālo jautājumu formulējumā, iespējams, nav atsauces uz šīm tiesību normām (25).
43. Šajā gadījumā, pat ja, no formālā viedokļa raugoties, prejudiciālais jautājums tieši attiecas tikai uz Regulas Nr. 44/2001 30. panta 1. punktu, šis apstāklis neliedz Tiesai sniegt iesniedzējtiesai visus citus Savienības tiesību interpretācijas elementus, kas var ļaut tai spriest par tajā izskatāmo lietu.
44. Taču no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatojuma izriet, ka, lai noteiktu, vai iesniedzējtiesai ir jāaptur tiesvedība, piemērojot Regulas Nr. 44/2001 27. pantu, tai ir jānoskaidro, vai tādos apstākļos kā pamatlietā tai ir jāuzskata sevi par tiesu, “kurā otrajā ir celta prasība” šīs tiesību normas izpratnē, ņemot vērā dienu – kas ir jānosaka Tiesai, piemērojot minēto 30. pantu –, kurā ir celta prasība, kad saskaņā ar šīs tiesas viedokli Francijas tiesās starp tām pašām pusēm ir celta prasība par to pašu pamatu un to pašu priekšmetu. Tātad šīs regulas 27. un 30. pants, manuprāt, ir jāinterpretē kopsakarā.
45. Savukārt man nešķiet, ka izskatāmajā lietā būtu lietderīgi definēt jēdzienu “pagaidu vai aizsardzības pasākumi” Regulas Nr. 44/2001 31. panta izpratnē kā tādu, jo iesniedzējtiesa sava lēmuma beigās tikai norāda uz iespēju ņemt vērā Tiesas judikatūru attiecībā uz šo jēdzienu, lai pēc analoģijas interpretētu šīs regulas 30. pantu (26).
46. Ņemot vērā šos apstākļus, manuprāt, ir jāuzskata, ka lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu mērķis būtībā ir noteikt, vai iespējamā lis pendens gadījumā diena, kurā tika uzsākta procedūra, lai pirms tiesvedības uzsākšanas noteiktu pierādījumu savākšanas pasākumu, var tikt uzskatīta par dienu, kad “prasība ir celta tiesā” Regulas Nr. 44/2001 30. panta 1. punkta izpratnē, kurai ir jālemj par prasību pēc būtības, ceļot to tajā pašā dalībvalstī pēc šajā pasākumā iegūto rezultātu saņemšanas, jo pierādījumu nodrošināšanas procedūra un pēc tās pabeigšanas celtā prasība pēc būtības varētu veidot vienu procedūru.
47. Ja šī interpretācija tiks noraidīta, kā es to ierosinu, no tā tieši izrietēs, ka citas dalībvalsts tiesa, kurā tāpat kā pamatlietā prasība pēc būtības ir celta pēc pierādījumu nodrošināšanas procedūras pabeigšanas, bet pirms minētās prasības pēc būtības celšanas starp vienām un tām pašām pusēm un par to pašu priekšmetu un pamatu, ir jāuzskata par “tiesu, kurā pirmajā celta prasība” šīs regulas 27. panta izpratnē.
48. Pirms tiek sniegta prasītā interpretācija, ir jāapstiprina iesniedzējtiesas sākotnējo apgalvojumu precizitāte, saskaņā ar kuriem tādos apstākļos kā tajā izskatāmajā lietā varētu pastāvēt lis pendens gadījums atbilstoši šim pēdējam minētajam pantam.
C – Par iespējamo lis pendens gadījuma esamību atbilstoši Regulas Nr. 44/2001 27. pantam
49. Lai pamatotu savu prejudiciālo jautājumu, Landgericht Stralsund (Štrālzundes apgabaltiesa) pauž pieņēmumu, ka tajā izskatāmā lieta var nonākt konfliktā ar tribunal de commerce de Toulon celto prasību pēc būtības un ka Regulas Nr. 44/2001 27. pantā minēto noteikumu par lis pendens dēļ šai Vācijas tiesai būtu jāaptur tiesvedība kā “tiesai, kurā otrajā celta prasība”, ciktāl varētu uzskatīt, ka prasība tika celta brīdī, kad tribunal de commerce de Marseille tika uzsākta pierādījumu nodrošināšanas procedūra, ar kuru tā veidojot vienu procedūru.
50. Turpretī man šķiet, ka iesniedzējtiesa neuzskata, ka tai ir jāaptur tiesvedība lis pendens gadījuma dēļ tad, ja abas Francijā paredzētās procedūras, gluži pretēji, tiktu aplūkotas atsevišķi viena no otras. Pienākums apturēt tiesvedību šajā gadījumā, manuprāt, ir skaidri jāizslēdz, ņemot vērā Savienības tiesību normas, kuras aplūkošu turpinājumā, jo, pirmkārt, prasība pēc būtības – ja tā tiek aplūkota atsevišķi – Francijā ir celta pēc Vācijā celtās prasības pēc būtības un, otrkārt, Francijas pierādījumu nodrošināšanas procedūra neattiecās uz vienu un to pašu pamatu un priekšmetu kā pēdējā minētā prasība un tādējādi tā vairs netika izskatīta brīdī, kad tika celta iepriekš minētā prasība Vācijā.
51. Proti, atgādināšu, ka Regulas Nr. 44/2001 27. pants reglamentē tikai tās lis pendens situācijas, kurās dažādās dalībvalstu tiesās vienlaicīgi tiek celtas prasības, attiecībā uz kurām var pieņemt pretrunīgus nolēmumus (27), proti, “ja prasības [ir] par vienu un to pašu pamatu un priekšmetu starp tām pašām pusēm”. Tiesa jau vairākkārt ir lēmusi par to, kā ir jāinterpretē šis trīskāršais nosacījums par pušu, priekšmeta un pamata identiskumu (28), uzsverot, ka šo pēdējo minēto jēdzienu definīcija ir jānosaka autonomi, atsaucoties uz minētās regulas sistēmu un mērķiem (29).
52. No Tiesas judikatūras izriet, ka pirmais no šiem trim kumulatīvajiem kritērijiem ir izpildīts tad, ja divas vienlaicīgi izskatāmās prasības ir cēluši vieni un tie paši lietas dalībnieki, neatkarīgi no tā, ka to procesuālais statuss, iespējams, atšķiras (30).
53. Šajā gadījumā niecīga nozīme ir tam, ka SMCA, kas ir prasītāja Francijas tiesās, ir atbildētāja iesniedzējtiesā, un pretējais ir attiecināms uz HanseYachts (31). Turklāt nav nozīmes tam, ka pušu identiskums nav pilnīgs, bet tikai daļējs, kā tas ir šajā lietā, tomēr jāprecizē, ka šajā gadījumā tiesai, kurā otrajā celta prasība, ir jāatsakās izskatīt lietu tikai tad, ja puses tajā ir arī puses iepriekš uzsāktajā tiesvedībā starp citām pusēm un tā var tikt turpināta šajā tiesā (32).
54. Attiecībā uz pamatu identiskuma kritēriju Tiesa ir precizējusi, ka šis pēdējais minētais jēdziens ir jāsaprot kā tāds, kurš ietver “faktu un juridisko normu kopumu, kas izvirzīts kā prasības pamatojums” (33). Nosacījums par priekšmeta identiskumu, kas ir definēts kā “prasības mērķis” (34) – plašā nozīmē (35) –, Tiesas judikatūrā dažkārt tiek aplūkots kopā ar iepriekš minēto kritēriju (36).
55. Šajā lietā, kā norāda iesniedzējtiesa, no minētās judikatūras izriet, ka šie divi pēdējie minētie kritēriji ir izpildīti, ciktāl tie attiecas uz iespējamo lis pendens starp tādu prasību atzīt atbildētājas atbildību par kaitējuma nodarīšanu, kā arī šī iemesla dēļ piespriest tai atlīdzināt zaudējumus kā tribunal de commerce de Toulon pret HanseYachts celtā prasība un tādu šīs pašas atbildētājas prasību konstatēt, ka tā nav atbildīga par minētā kaitējuma nodarīšanu, kā prasība, ko izskata Landgericht Stralsund (Štrālzundes apgabaltiesa) pēc HanseYachts iniciatīvas, jo šīs tiesvedības ir viena otrai pretstatā (37).
56. Tomēr šis konstatējums nenosaka atbildi, kas ir sniedzama uz iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu, kura mērķis ir it īpaši noskaidrot, vai tai ir jāuzskata sevi par “tiesu, kurā otrajā celta prasība” Regulas Nr. 44/2001 27. panta izpratnē, aplūkojot to kopsakarā ar 30. pantu, tāpēc, ka citā dalībvalstī uzsāktā pierādījumu nodrošināšanas procedūra un šajā pašā valstī secīgi celtā prasība pēc būtības, iespējams, ir apvienojamas vienā procedūrā, – šim apgalvojumam es nepiekrītu (38).
57. Pilnības labad precizēšu, ka, manuprāt, nav iespējams konstatēt pamata un priekšmeta identiskumu starp tādu prasību pēc būtības kā pamatlietā, kuras mērķis ir konstatēt civiltiesiskās atbildības neesamību, un tādu procedūru, kuras mērķis ir pirms tiesvedības uzsākšanas noteikt pierādījumu savākšanas pasākumu, kas ir uzsākta tribunal de commerce de Marseille, lai saņemtu tiesu ekspertīzi, pat ja šo divu lietu pamatā ir vieni un tie paši faktiskie apstākļi. Šāda dubultidentitāte, manuprāt, ir jānoraida, jo gan prasītāju minētās tiesību normas, gan to izvirzītie mērķi katrā no šīm divām procedūru kategorijām būtiski atšķiras neatkarīgi no izskatāmās lietas īpatnībām.
58. Proti, kā norāda Komisija, šeit aplūkotās pierādījumu nodrošināšanas procedūras mērķis ir tikai noteikt pierādījumu savākšanas pasākumu in futurum ar nolūku pirms tiesvedības uzsākšanas saglabāt vai konstatēt pierādījumus par faktiem, uz kā pamata vēlāk, iespējams, varēs celt prasību pēc būtības. Lai gan šai procedūrai var būt raksturīgs sacīkstes princips (39), tās galīgajā rezultātā – šajā gadījumā tiesu eksperta atzinumā – tomēr nevērtē izskatāmo tiesību būtību, šajā gadījumā civiltiesiskās atbildības jomā. Savukārt tāda prasība pēc būtības, ko izskata iesniedzējtiesa, ir celta ar mērķi konstatēt prasītājas atbildības neesamību, ciktāl tā attiecas uz zaudējumiem, kas radušies prasītājas pārdotajā laivā konstatētā bojājuma dēļ. Prasītājas mērķis tātad ir panākt nolēmumu pēc būtības, lai izbeigtu strīdu. Tādējādi procedūrās, kuru priekšmeti ir tik atšķirīgi, nesaderīgu nolēmumu iespēja, uz kā pamata ir izveidots Regulas Nr. 44/2001 27. pantā paredzētais lis pendens mehānisms, manuprāt, nepastāv.
59. Būtiskās atšķirības, kas tādējādi tika konstatētas, starp pierādījumu nodrošināšanas procedūru pirms tiesvedības uzsākšanas un prasību pēc būtības, kas ir balstīta uz šīs procedūras rezultātiem, manuprāt, nepamato iespēju pieteikumu par šīs pirmās procedūras uzsākšanu uzskatīt arī par dokumentu par pēdējās minētās tiesvedības ierosināšanu, kā to dara iesniedzējtiesa.
D – Par iespēju kvalificēt pieteikumu par pierādījumu nodrošināšanas procedūras ierosināšanu pirms tiesvedības uzsākšanas kā dokumentu, ar kuru pēc minētās procedūras pabeigšanas ir celta prasība pēc būtības saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 30. pantu
60. Tiesa jau ir interpretējusi Regulas Nr. 44/2001 30. pantu kopsakarā ar 27. pantu. Šajā ziņā tā ir norādījusi, ka minētajā regulā nav precizēts, kādos apstākļos tiesas, kurā pirmajā ir celta prasība, jurisdikcija ir jāuzskata par “konstatētu” tās 27. panta izpratnē, kurā tikai ir paredzēts procesuāls noteikums, kas balstīts uz hronoloģisko secību, kādā attiecīgajās tiesās ir celtas prasības, bet tās 30. pantā ir vienveidīgi un autonomi noteikts datums, kurā “uzskata, ka prasība ir celta tiesā”, lai piemērotu šīs regulas tiesību normas par lis pendens (40).
61. Uzsvēršu, ka minētā materiāltiesiskā norma, kā to norāda pirmie Regulas Nr. 44/2001 30. pantā lietotie vārdi, ir piemērojama visiem šīs regulas 9. iedaļā iekļautajiem noteikumiem, proti, to piemēro ne tikai tās 27. pantā minētajiem noteikumiem lis pendens gadījumā, bet arī ar to saistītajiem gadījumiem, kas ir minēti 28. pantā, un noteikumiem par īpašo gadījumu, kad vienlaicīgi celtās prasības ir vairāku tiesu izņēmuma jurisdikcijā, kas paredzēta tās 29. pantā. Tātad interpretācija, kas tiks sniegta minētajam 30. pantam, ir jāpielāgo šo dažādo gadījumu kopumam.
62. Šajā lietā, lai pamatotu pašas ierosināto plašo interpretāciju, apvienojot pierādījumu nodrošināšanas procedūru un tiesvedību pēc būtības, kas šajā pašā dalībvalstī tiek uzsākta pēc pirmās procedūras pabeigšanas, iesniedzējtiesa, pirmkārt, izvirza argumentu, balstoties uz Regulas Nr. 44/2001 30. panta formulējumu, no kura izriet, ka vērsties tiesā var ne tikai, pamatojoties uz “dokumentu, ar ko celta prasība”, bet arī uz “līdzvērtīgu dokumentu”, kas, pēc tās domām, var būt pieteikums tiesā, kura ir izdevusi rīkojumu veikt attiecīgo pierādījumu savākšanas pasākumu in futurum.
63. Regulas Nr. 44/2001 projektā nav rodami noderīgi paskaidrojumi attiecībā uz šo alternatīvo formulējumu. Norādīšu, ka tas jau bija iekļauts Regulas (EK) Nr. 1348/2000 (41) 19. panta 1. un 4. punktā, kura formulējuma pamatā bija starptautisks dokuments (42). Ņemot vērā norādes par jēdzienu “līdzvērtīgs dokuments” šīs minētās regulas izpratnē (43) un vērtējumu, kas ir sniegts Tiesas spriedumā par Briseles konvenciju (44), es ļoti šaubos, ka iesniedzējtiesas apgalvojums var tikt pieņemts.
64. It īpaši uzsvēršu, ka minētā 30. panta formulējumā jēdzieni ir lietoti vienskaitlī, kas, manuprāt, liedz pieņemt šo apgalvojumu. Proti, šajā pantā ir noteikts brīdis, kurā “uzskata, ka prasība ir celta tiesā”, un tādējādi tas gan tā 1., gan 2. punktā attiecas uz “laik[u], kad dokuments [..] ir iesniegts” [attiecīgajā] “tiesā” (45), atšķirībā no citām šīs regulas tiesību normām, kas attiecas uz dalībvalsts “tiesām” kopumā (46).
65. Šī informācija par terminoloģiju nav neitrāla, it īpaši ņemot vērā tādus apstākļus kā pamatlietā, kad Francijas tiesa, kurā ir uzsākta pierādījumu nodrošināšanas procedūra, nav tā pati tiesa, kurā ir celta prasība pēc būtības, kam būtu jābūt minētās procedūras turpinājumam. Tas, ka abas tiesas atrodas vienā dalībvalstī, neietekmē noteikumu par laiku, kad prasība ir celta konkrētajā tiesā, kā tas ir norādīts minētajā 30. pantā.
66. Otrkārt, iesniedzējtiesa norāda, ka Regulas Nr. 44/2001 30. panta mērķis esot novērst to, ka puses ļaunprātīgi izmanto Savienībā esošās procesuālās atšķirības. Šī tiesas minētā “ļaunprātīgas izmantošanas” iespēja, protams, nav izslēgta (47) it īpaši negatīvas atzīšanas prasības gadījumā, kā tas ir pamatlietā (48). Tomēr uzskatu, ka “forum shopping” pats par sevi nav aizliegts ar Regulu Nr. 44/2001 un ka šajā lietā HanseYachts procesuālā pieeja nav ļaunprātīga.
67. No Regulas Nr. 44/2001 preambulas 15. apsvēruma (49) un no projekta (50) pirms tās pieņemšanas izriet, ka galvenais 30. panta pieņemšanas mērķis bija mazināt problēmas un tiesisko nenoteiktību, ko izraisīja liela noteikumu daudzveidība, kura pastāvēja dalībvalstīs, lai noteiktu prasības tiesā celšanas datumu, paredzot materiāltiesisku normu, kas ļauj noteikt šo datumu vienkārši un vienveidīgi (51).
68. Ar divām kritēriju virknēm, kas minētas 30. panta 1. un 2. punktā, ir izveidots vienveidīgs mehānisms, kas, kā norāda HanseYachts, liedz interpretēt tajā iekļautos jēdzienus, atsaucoties uz dažādu valstu tiesisko regulējumu saturu (52). Tādējādi attiecībā uz minētā 30. panta noteikumiem es ierosinu pieņemt nepaplašinātas nozīmes pieeju, lai nodrošinātu tajā iecerēto vienveidības un tiesiskās noteiktības mērķu īstenošanu (53).
69. Treškārt, iesniedzējtiesa sava apgalvojuma pamatojumam izvirza praktiskus argumentus, kas mani nepārliecina. Tā apgalvo, ka ekspertīze, ko šajā lietā noteica Francijas tiesa, esot labāk atbildusi materiālo tiesību jautājumiem, kuri var rasties saistībā ar Francijā notiekošo tiesvedību pēc būtības, un ka būtu jānovērš izdevumi, kas var rasties saistībā ar iespējamo eksperta uzklausīšanu Vācijā. Manuprāt, minētie šķēršļi nebūt nav nenovēršami un šādi apsvērumi nevarētu atspēkot manis izklāstītos apsvērumus, kas izriet gan no Regulas Nr. 44/2001 30. panta formulējuma, gan tā mērķa.
70. Turklāt, ja tiks nolemts, kā es to ierosinu (54), ka pirms tiesvedības uzsākšanas īstenotās pierādījumu nodrošināšanas procedūras pamats un priekšmets nav tāds pats kā tiesvedībai pēc būtības minētās regulas 27. panta izpratnē, man šķiet, ir grūti pieņemt, ka dokuments, ar kuru tika uzsākta šī procedūra, var tikt uzskatīts par “dokumentu, ar ko celta prasība, vai līdzvērtīgu dokumentu” 30. panta izpratnē attiecībā uz prasību pēc būtības, kas tiek celta pēc tajā iegūto rezultātu saņemšanas.
71. Procesuālās vienotības neesamību konkrētāk apstiprina pamatlietā aplūkotā informācija. Proti, kā norāda gan Francijas valdība, gan Komisija, CPC 145. panta formulējums atspēko apgalvojumu par materiāltiesiskās turpinātības esamību starp šajā pantā paredzēto pierādījumu nodrošināšanas procedūru un tai sekojošu tiesvedību pēc būtības, jo šajā tiesību normā skaidri ir norādīts, ka pieteikums noteikt attiecīgo pierādījumu savākšanas pasākumu ir jāiesniedz tieši “pirms tiesvedības”, nevis saistībā ar vēršanos tiesā (55).
72. Manu analīzi pamato tas, ka pēc pierādījumu savākšanas pasākumu in futurum, šajā gadījumā tiesu eksperta atzinuma, ņemšanu vērā neveic tiesa, kas šo pasākumu bija noteikusi. Proti, kā norāda Francijas valdība, šī tiesa principā ir izpildījusi savu uzdevumu, kad tā sniedz nolēmumu, pieņemot vai noraidot pieteikumu noteikt šādu pasākumu. Turklāt pamatlietā minētajam nolēmumam nepiemīt res judicata spēks (56).
73. Turklāt pēc pierādījumu nodrošināšanas procedūras prasība pēc būtības obligāti netiek celta, zinot, ka attiecīgā persona, kurai pēc šāda pierādījumu savākšanas pasākuma pabeigšanas nav pienākuma vērsties tiesā, var izvēlēties izlīgumu vai atteikšanos celt jebkādu prasību pret otru pusi. Pat tad, ja prasība pēc būtības tiek celta, to var celt citā tiesā, kā tas ir izskatāmajā lietā, atgādinot, ka rīkojumu par eksperta atzinuma izstrādi bija izdevusi tribunal de commerce de Marseille, savukārt prasība pēc būtības tika celta tribunal de commerce de Toulon (57).
74. Tāpat kā HanseYachts un Komisija es uzskatu, ka Francijas Civilkodeksa 2239. pantā (58) minētā norma par noilguma apturēšanu, uz kuru balstās iesniedzējtiesa un Port d’Hiver Yachting, lai apgalvotu, ka pastāv tieša saikne starp pierādījumu savākšanas pasākumu in futurum un tam secīgi celto prasību pēc būtības, nevar derīgi atspēkot iepriekš minētos apsvērumus, jo šajā tiesību normā nav konstatēta apgalvotās procesuālās vienotības esamība (59).
75. Tātad šajā gadījumā iesniedzējtiesas minētā turpinātība, manuprāt, nepastāv. Man šķiet, ka šī tiesa turklāt pieļauj, ka attiecīgā pierādījumu nodrošināšanas procedūra ir juridiski nošķirta no prasības pēc būtības it īpaši saskaņā ar CPC 145. pantu (60), jo it īpaši atbilstoši tās prejudiciālā jautājuma formulējumam pirmo procedūru tā pati kvalificē kā “patstāvīgu” salīdzinājumā ar otro.
76. Ņemot vērā visus šos apstākļus, uzskatu, ka Regulas Nr. 44/2001 27. un 30. pants ir jāinterpretē kopā tādējādi, ka, ja prasība pēc būtības ir celta dalībvalstī pēc pierādījumu savākšanas pasākuma in futurum rezultātu iegūšanas, nevar uzskatīt, ka šī tiesvedība ir uzsākta brīdī, kad ir uzsākta procedūra, lai šajā pašā valstī noteiktu minēto pasākumu. Tāpēc citas dalībvalsts tiesai, kurā prasība ir celta pēc šīs pierādījumu savākšanas procedūras pabeigšanas, bet pirms ir celta minētā prasība pēc būtības, kurai ir gan vienas un tās pašas puses, gan viens un tas pats priekšmets un pamats kā pēdējā minētajā procedūrā, nav pienākuma apturēt tiesvedību lis pendens dēļ saskaņā ar šo regulu, jo tā nav tiesa, kurā otrajā ir celta prasība.
77. Kā jau esmu norādījis (61), uzskatu, ka šajā lietā Regulas Nr. 44/2001 31. pants nav jāinterpretē. Tomēr pilnības labad norādīšu, ka šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatojuma beigās iesniedzējtiesa min iespēju ņemt vērā spriedumu St. Paul Dairy (62), kas attiecas uz Briseles konvencijas 24. pantu, kurš būtībā ir identisks minētajam 31. pantam. Šajā spriedumā Tiesa ir nospriedusi, ka jēdziens “pagaidu vai aizsardzības pasākumi” šī 24. panta izpratnē nebija attiecināms uz pierādījumu savākšanas pasākumiem, kuru mērķis ir ļaut prasītājām pirms tiesvedības uzsākšanas izvērtēt iespēju, vai iespējamā prasība tiesā tiks apmierināta (63), it īpaši ņemot vērā nepieciešamību novērst vairākus jurisdikcijas pamatus attiecībā uz vienu un to pašu juridisko saikni.
78. Iesniedzējtiesa ierosina, ka CPC 145. pantā paredzētie pierādījumu savākšanas pasākumi varot būt minētajā spriedumā aplūkotie pasākumi un ka šī pēdējā minētā sprieduma pamatojumu varot izmantot tās prejudiciālajā jautājumā minētā Regulas Nr. 44/2001 30. panta interpretācijā, un, ja dalībvalstī ir izdots rīkojums par šāda veida pierādījumu savākšanas pasākuma īstenošanu, celt prasību pēc būtības citā dalībvalstī neesot atļauts.
79. Man šķiet, ka tas, vai pirms tiesvedības uzsākšanas noteikto pierādījumu savākšanas pasākumu var uzskatīt par pagaidu vai aizsardzības pasākumu Regulas Nr. 44/2001 31. panta izpratnē, šajā kontekstā ir analizējams īsi, norādot, ka šajā ziņā iesniedzējtiesa šo problemātiku min tikai sekundāri un ka par to ir sniegti atšķirīgi viedokļi, it īpaši attiecībā uz CPC 145. pantu, ne tikai šajā lietā Tiesā iesniegtajos rakstveida apsvērumos (64), bet arī doktrīnā (65).
80. Šajā ziņā tikai norādīšu, ka, strukturāli raugoties, 31. pants ir iekļauts Regulas Nr. 44/2001 10. iedaļā par pagaidu un aizsardzības pasākumiem, savukārt šīs regulas 27. un 30. pants – kurus vienīgos ir lūgts interpretēt šajā lietā – ir iekļauti 9. iedaļā par lis pendens un saistītām prasībām. Būtībā atšķirībā no šīm pēdējām minētajām tiesību normām, kas reglamentē saistību starp vienlaicīgi izskatāmajām tiesvedībām dažādās dalībvalstīs, 31. pantam pamatā ir cita loģika, jo tajā ir noteikta norma par izņēmuma jurisdikciju – ko tādējādi strikti interpretē Tiesa (66) –, saskaņā ar kuru dalībvalsts tiesa var noteikt pagaidu vai aizsardzības pasākumu pat tad, ja citas dalībvalsts tiesai būtu jurisdikcija lemt par lietu pēc būtības, piemērojot minēto regulu.
81. Tāpēc es uzskatu, ka, ņemot vērā pārformulētā prejudiciālā jautājuma priekšmetu, nav jāsniedz argumentācija pēc analoģijas ar spriedumu St. Paul Dairy (67) un katrā ziņā šī pēdējā minētā saturs nevarētu atspēkot Regulas Nr. 44/2001 27. un 30. panta interpretāciju, ko es ierosinu sniegt šajā lietā (68).
V – Secinājumi
82. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz Landgericht Stralsund (Štrālzundes apgabaltiesa, Vācija) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:
Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 27. pants un 30. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja dalībvalstī ir norisinājusies autonoma pierādījumu nodrošināšanas procedūra, lai pirms tiesvedības uzsākšanas izdotu rīkojumu īstenot pierādījumu savākšanas pasākumu, un pēc šajā pierādījumu savākšanas pasākumā iegūto rezultātu saņemšanas tās pašas dalībvalsts tiesā ir celta prasība pēc būtības, datums, kad “uzskata, ka prasība ir celta” šajā tiesā minētā 30. panta izpratnē, nav datums, kad ir uzsākta pierādījumu nodrošināšanas procedūra, no kā izriet, ka citas dalībvalsts tiesa, kurā starplaikā ir celta prasība pēc būtības starp tām pašām pusēm un par vienu un to pašu priekšmetu un pamatu kā iepriekš minētajā tiesvedībā, ir jāuzskata par tiesu, “kurā pirmajā ir celta prasība” minētā 27. panta izpratnē.