ĢENERĀLADVOKĀTA ENTONIJA MAIKLA KOLINSA
[ANTHONY MICHAEL COLLINS]
SECINĀJUMI,
sniegti 2021. gada 16. decembrī (1)
Lieta C‑279/20
Bundesrepublik Deutschland (Ģimenes atkalapvienošanās ar pilngadību sasniegušu bērnu)
pret
XC,
piedaloties
Landkreis Cloppenburg
(Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa, Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos – Direktīva 2003/86/EK – 4. panta 1. punkta pirmās daļas c) apakšpunkts – Bēgļa tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos ar saviem nepilngadīgajiem bērniem – Bērns, kas ir jaunāks par 18 gadiem vecāka patvēruma pieteikuma iesniegšanas brīdī, bet vecāks par 18 gadiem brīdī, kad vecākam tika piešķirts patvērums un izsniegta uzturēšanās atļauja kā bēglim – Attiecīgais datums, lai novērtētu attiecīgās personas “nepilngadību” – 16. panta 1. punkta b) apakšpunkts – Sodi un atlīdzināšana – Faktiskās “ģimenes dzīves” jēdziens
I. Ievads
1. Kurā brīdī ir noteicama bēgļa bērna nepilngadība, lai izmantotu tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos, kuras piešķir Padomes Direktīva 2003/86/EK (2003. gada 22. septembris) par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos? (2) Ja nepilngadīgs bērns, kas vēlas atkalapvienoties ar savu apgādnieku, dzīvoja trešā valstī un ir kļuvis pilngadīgs, kādas prasības var tikt izvirzītas, lai konstatētu faktiskās ģimenes dzīves pastāvēšanu šīs direktīvas 16. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē? Ar 2020. gada 23. aprīļa lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas Tiesas kancelejā tika iesniegts 2020. gada 26. jūnijā, Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa, Vācija) lūdz sniegt atbildi uz šiem jautājumiem.
II. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
Direktīva 2003/86
2. Direktīvas 2003/86 3. panta 2. punktā ir noteikts:
“Šo direktīvu nepiemēro, ja apgādnieks:
a) ir pieteicies bēgļa statusa saņemšanai, bet vēl nav pieņemts galīgais lēmums attiecībā uz viņa pieteikumu;
[..].”
3. Direktīvas 2003/86 4. pantā ir noteikts:
“1. Saskaņā ar šo direktīvu un ievērojot IV nodaļā izklāstītos noteikumus, kā arī 16. pantu, dalībvalstis atļauj šādu ģimenes locekļu iebraukšanu un uzturēšanos:
[..]
c) apgādnieka nepilngadīgi bērni, arī adoptēti bērni, ja apgādniekam pār tiem ir aizbildnība un bērni ir atkarīgi no viņa vai viņas. Dalībvalstis var atļaut atkalapvienošanos ar bērniem, par kuriem aizbildnība ir dalīta, ar noteikumu, ka otra puse, kas dala aizbildnību ir devusi savu piekrišanu;
[..].”
4. Direktīvas 2003/86 16. pantā ir noteikts:
“1. Dalībvalstis var noraidīt pieteikumu par ieceļošanu un uzturēšanos ģimenes atkalapvienošanās nolūkos, vai, vajadzības gadījumā, atsaukt vai atteikties atjaunot ģimenes locekļu uzturēšanās atļauju, ja ir šādi apstākļi:
[..]
b) apgādnieks un viņa/viņas ģimenes loceklis(–i) vairs faktiski nedzīvo laulības vai ģimenes dzīvi;
[..].”
B. Vācijas tiesības
5. Iesniedzējtiesa apgalvo, ka atbilstoši Vācijas tiesību normām nosacījumu izpilde ģimenes atkalapvienošanās tiesību atzīšanai tiek pārbaudīta pēc tam, kad ģimenes loceklis ārvalstu pārstāvniecībā trešā valstī, kurā viņš uzturas, ir iesniedzis valsts vīzas pieteikumu ieceļošanai ģimenes atkalapvienošanās nolūkā.
6. 2008. gada 25. februāra Vācijas likuma Gesetz über den Aufenthalt, die Erwerbstätigkeit und die Integration von Ausländern im Bundesgebiet (3) (Likums par ārvalstnieku uzturēšanos, nodarbinātību un integrāciju Vācijas Federatīvās Republikas teritorijā, pēdējo reizi grozīts ar 2020. gada 17. februāra likuma 4b. pantu (4); turpmāk tekstā – “AufenthG”) 6. pantā “Vīzas” ir noteikts:
“[..]
(3) Ilgtermiņa uzturēšanās gadījumā ir jāsaņem Vācijas Federatīvās Republikas teritorijas vīza (valsts vīza), ko izsniedz pirms ieceļošanas. Šo vīzu izsniedz atbilstoši spēkā esošajiem noteikumiem par uzturēšanās atļauju, ES zilo karti, ICT karti, pastāvīgā iedzīvotāja karti un pastāvīgās uzturēšanās atļauju ES. [..]”
7. AufenthG 32. pantā “Bērnu ieceļošana ģimenes atkalapvienošanās nolūkā” ir noteikts:
“(1) Nepilngadīgam neprecētam ārvalstnieka bērnam ir jāizsniedz uzturēšanās atļauja, ja abi vecāki vai vecāks, kuram vienam pašam ir aizgādības tiesības, ir saņēmuši kādu no šīm uzturēšanās atļaujām:
[..]
2. uzturēšanās atļauja saskaņā ar 25. panta 1. punktu vai 2. punkta pirmā teikuma pirmo alternatīvu
[..].”
8. AufenthG 25. pantā “Ārvalstnieku uzturēšanās humānu apsvērumu dēļ” ir noteikts:
“[..]
(2) Ārvalstniekam ir jāpiešķir uzturēšanās atļauja, ja Federālā migrācijas un bēgļu pārvalde viņam ir piešķīrusi bēgļa statusu Asylgesetz [(turpmāk tekstā – “Patvēruma likums”)] 3. panta 1. punkta izpratnē vai alternatīvās aizsardzības statusu Patvēruma likuma 4. panta 1. punkta izpratnē. [..]”
III. Pamatlietas fakti un prejudiciālie jautājumi
9. XC (turpmāk tekstā – “prasītāja”) ir Sīrijas valstspiederīgā, dzimusi 1999. gada 1. janvārī. Viņa vairākus gadus dzīvo Turcijā.
10. Viņas māte ir mirusi. Viņas tēvs 2015. gadā ieceļoja Vācijā un 2016. gada aprīlī formāli iesniedza patvēruma pieteikumu. Bundesamt für Migration und Flüchtlinge (Federālā migrācijas un bēgļu pārvalde, Vācija) 2017. gada jūlijā piešķīra viņam bēgļa statusu. 2017. gada septembrī Landkreis Cloppenburg (Klopenburgas rajons, Vācija) piešķīra prasītājas tēvam uzturēšanās atļauju uz trim gadiem atbilstoši AufenthG 25. panta 2. punktam.
11. 2017. gada 10. augustā prasītāja Vācijas Federatīvās Republikas ģenerālkonsulātā Stambulā, Turcijā (turpmāk tekstā – “ģenerālkonsulāts”) iesniedza pieteikumu valsts vīzas saņemšanai ģimenes apvienošanas nolūkā, proti, lai ieceļotu pie sava Vācijas teritorijā dzīvojošā tēva. Ar 2017. gada 11. decembra lēmumu ģenerālkonsulāts noraidīja viņas pieteikumu un viņas sūdzību par šo noraidījumu. Ģenerālkonsulāts norādīja, ka AufenthG 32. panta prasības nebija izpildītas, jo prasītāja bija pilngadīga. Turklāt brīdī, kad viņa sasniedza pilngadību, viņas tēvam vēl nebija izsniegta uzturēšanās atļauja kā bēglim. Ģenerālkonsulāts apgalvoja, ka, kaut arī pilngadīgi bērni var ieceļot ģimenes atkalapvienošanās nolūkā pārmērīgu grūtību gadījumā saskaņā ar rīcības brīvību paredzošo AufenthG 36. panta 2. punkta normu, šajā lietā šādas pārmērīgas grūtības nepastāvēja, jo nav konstatējams, ka prasītāja Turcijā nevarētu dzīvot patstāvīgi.
12. Verwaltungsgericht (Administratīvā tiesa, Vācija) 2019. gada 12. marta spriedumā uzdeva Bundesrepublik Deutschland (Vācijas Federatīvajai Republikai) (turpmāk tekstā – “atbildētāja”) izsniegt prasītājai vīzu ieceļošanai ģimenes atkalapvienošanās nolūkā.
13. Verwaltungsgericht (Administratīvā tiesa) uzskatīja, ka prasītāja ir jāuzskata par nepilngadīgu AufenthG 32. panta 1. punkta izpratnē, to interpretējot Savienības tiesību gaismā. Šī tiesa apgalvo, ka nepilngadības konstatēšanai noteicošais nav brīdis, kurā prasītāja iesniedza pieteikumu vīzas saņemšanai ieceļošanai ģimenes atkalapvienošanās nolūkos, bet gan brīdis, kurā viņas tēvs iesniedza patvēruma pieteikumu. Tā uzskatīja, ka 2018. gada 12. aprīļa Tiesas spriedumu lietā A un S (5) var piemērot šai faktiski apgrieztajai situācijai, proti, kad bērns ieceļo ģimenes atkalapvienošanās nolūkā pie sava vecāka, kas ir bēglis. Šī sprieduma gaismā Verwaltungsgericht (Administratīvā tiesa) interpretēja Direktīvas 2003/86 4. panta 1. punkta pirmās daļas b) apakšpunktu tādējādi, ka apgādnieka bērns ir jāuzskata par nepilngadīgu, ja apgādnieka patvēruma pieteikuma iesniegšanas brīdī tas nav sasniedzis pilngadību. Tā arī norādīja, ka bēgļa statusa atzīšana ir deklaratīvs akts. Ja, piemērojot Direktīvas 2003/86 4. panta 1. punkta pirmās daļas b) apakšpunktu, nepilngadības noteikšanai būtu jāņem par pamatu datums, kad tika iesniegts pieteikums vīzas saņemšanai, tad tiktu apdraudēta ģimenes atkalapvienošanās tiesību lietderīgā iedarbība un tiktu pārkāpti tiesiskās drošības un vienlīdzīgas attieksmes principi. Verwaltungsgericht (Administratīvā tiesa) arī atzīmēja, ka prasītāja savu pieteikumu vīzas saņemšanai bija iesniegusi triju mēnešu termiņā pēc tam, kad apgādniekam tika piešķirts bēgļa statuss, kā to prasīja Tiesa spriedumā lietā A un S.
14. Iesniedzējtiesai iesniegtajā revīzijas sūdzībā atbildētāja apgalvo, ka Verwaltungsgericht (Administratīvā tiesa) ir nepareizi interpretējusi brīdi, kad noteicama nepilngadība AufenthG 32. panta 1. punkta izpratnē. Atbilstoši valsts judikatūrai šajā gadījumā par pamatu jāņem datums, kad tika iesniegts pieteikums vīzas saņemšanai ieceļošanai ģimenes atkalapvienošanās nolūkā. Atbildētāja uzskata, ka sprieduma lietā A un S pamatā bija citādi apstākļi un cits Direktīvas 2003/86 juridiskais pamats. Atbildētāja arī apgalvo, ka spriedumā lietā A un S sniegtā Direktīvas 2003/86 2. panta f) punkta analīze nav piemērojama šīs direktīvas 4. panta 1. punkta pirmās daļas b) apakšpunktam, jo šajā apakšpunktā ir skaidra norāde uz dalībvalstu tiesībām.
15. Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) uzskata, ka saskaņā ar valsts tiesībām prasītājai nav tiesību saņemt vīzu ieceļošanai pie sava tēva ģimenes atkalapvienošanās nolūkā (6). Lai saņemtu šādu vīzu, viņai ir jāpierāda, ka viņa var tieši atsaukties uz Direktīvas 2003/86 4. panta 1. punkta pirmās daļas c) apakšpunktu. Tādējādi iesniedzējtiesa jautā, vai Direktīvas 2003/86 4. panta 1. punkts ir jāinterpretē sprieduma lietā A un S gaismā, kas tika pamatots ar Direktīvas 2003/86 2. panta f) punktu, to lasot kopsakarā ar tās 10. panta 3. punkta a) apakšpunktu. Tā it īpaši vēlas noskaidrot, vai šī sprieduma gaismā, lai bērns pievienotos personai ar bēgļa statusu ģimenes atkalapvienošanās nolūkos, šis bērns ir jāuzskata par nepilngadīgu ar nosacījumu, ka tas bija nepilngadīgs brīdī, kad bēglis iesniedza starptautiskās aizsardzības pieteikumu. Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) nav skaidrības par to, vai noteicošais faktors spriedumā lietā A un S bija īpaša aizsardzība, ko piešķir nepilngadīgiem bez pavadības (7), vai labvēlīgais režīms, kuru Direktīva 2003/86 saskaņā ar tās 8. apsvērumu piešķir visiem bēgļiem, un tādējādi – vai šī sprieduma secinājumi ir piemērojami bērnu ieceļošanai pie pilngadīga bēgļa ģimenes atkalapvienošanās nolūkā.
16. Uzdodot otro jautājumu, iesniedzējtiesa vēlas konkrēti noskaidrot, kas ir faktiskā ģimenes dzīve Direktīvas 2003/86/EK 16. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē. Tikai formālas laulības vai ģimenes saites pašas par sevi var nebūt pietiekams nosacījums, lai pamatotu tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos, jo ģimenes atkalapvienošanās pieteikuma mērķis ir uzsākt faktisku laulības vai, kā šajā gadījumā, ģimenes dzīvi dalībvalstī, kurā uzturas apgādnieks. Jo īpaši tiek lūgts precizējums par to, cik intensīva pārbaude ir jāveic pirms pirmreizējā lēmuma par ģimenes atkalapvienošanos, lai konstatētu nodomu uzsākt faktisku ģimenes dzīvi vajadzīgajā apjomā, un vai tam, ka bērns jau ir sasniedzis pilngadību, ir kāda ietekme uz šo lēmumu. Ģimenei atkalapvienojoties ar nepilngadīgiem bērniem, iesniedzējtiesa norāda, ka parasti, nepieprasot papildu informāciju vai neveicot pārbaudi, ir jāuzskata, ka tas notiek ar mērķi uzsākt (atjaunot) faktisku ģimenes dzīvi dalībvalstī. Vai šādi “automātiski” secinājumi būtu izdarāmi arī attiecībā uz bērniem, kuri brīdī, kad tiek pieņemts lēmums par ģimenes atkalapvienošanās pieteikumu, jau ir pilngadīgi, tomēr, ņemot vērā to, ka nepilngadības konstatēšanai būtiskais laiks ir noteikts ātrāk, uz viņiem tomēr vēl attiecas Direktīvas 2003/86 4. panta 1. punkta pirmās daļas b), c) un d) apakšpunkts?
17. Šādos apstākļos Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai [Direktīvas 2003/86 4. panta 1. punkta pirmās daļas c) apakšpunkts] ir jāinterpretē tādējādi, ka par bēgli atzīta apgādnieka bērns šīs tiesību normas izpratnē ir nepilngadīgs arī tad, ja apgādnieka patvēruma pieteikuma iesniegšanas brīdī bērns bija nepilngadīgs, bet sasniedza pilngadību jau pirms apgādnieka atzīšanas par bēgli un pirms pieteikuma par ģimenes atkalapvienošanos iesniegšanas?
2) Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša:
Kādas prasības tādā gadījumā kā šis ir jāizvirza attiecībā uz faktisko ģimenes dzīvi [Direktīvas 2003/86] 16. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē?
a) Vai tam par pietiekamu var tikt atzīta juridiskās izcelšanās saikne vai arī ir nepieciešama faktiska ģimenes dzīve?
b) Gadījumā, ja ir nepieciešama arī faktiska ģimenes dzīve: cik intensīvai tai ir jābūt? Vai, piemēram, pietiek ar atsevišķiem vai regulāriem apmeklējumiem, vai nepieciešams dzīvot vienā kopīgā mājsaimniecībā un vai turklāt ir jāpastāv arī savstarpēja atbalsta saiknei, kad ģimenes locekļi ir atkarīgi viens no otra palīdzības?
c) Vai tāda, pa šo laiku pilngadību sasnieguša, bērna ieceļošanai, kurš vēl atrodas trešā valstī un ir iesniedzis pieteikumu par ģimenes atkalapvienošanos ar bēgļa statusu ieguvušu vecāku, ir nepieciešams prognozes vērtējums par to, vai pēc ieceļošanas dalībvalstī tiks uzsākta (atjaunota) ģimenes dzīve atbilstoši otrā jautājuma b) daļā minētajām prasībām?”
IV. Tiesvedība Tiesā
18. Rakstveida apsvērumus iesniedza Itālijas valdība un Eiropas Komisija.
19. Saskaņā ar Tiesas priekšsēdētāja 2020. gada 3. augusta lēmumu iesniedzējtiesai tika uzdots jautājums, vai tā vēlas uzturēt savu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu 2020. gada 16. jūlija sprieduma lietā État belge (Ģimenes atkalapvienošanās – Nepilngadīgs bērns) gaismā (8). Ar 2020. gada 8. septembra rīkojumu iesniedzējtiesa apstiprināja, ka tā vēlas uzturēt savu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, jo tā uzskata, ka iepriekš minētajā spriedumā nav pietiekami atbildēts uz šajā lietā uzdotajiem jautājumiem.
20. Iesniedzējtiesa norāda, ka, lai gan spriedumā lietā État belge cita starpā ir nospriests, ka Direktīvas 2003/86 4. panta 1. punkta pirmās daļas c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka datums, uz kuru ir jāatsaucas, lai noteiktu, vai neprecējies trešās valsts valstspiederīgais vai bēglis ir nepilngadīgs bērns, ir datums, kurā ir iesniegts pieteikums par ieceļošanu un uzturēšanos ģimenes atkalapvienošanās nolūkā attiecībā uz nepilngadīgiem bērniem, nevis tas datums, kurā šīs dalībvalsts kompetentās iestādes ir pieņēmušas lēmumu par šo pieteikumu, šajā spriedumā nav norādes par to, vai Tiesa uzskatīja, ka varētu piemērot agrāku datumu, proti, patvēruma pieteikuma iesniegšanas datumu, jo atbildei uz šo jautājumu nebija izšķirošas nozīmes minētajā lietā. Tiesas agrākajā spriedumā lietā A un S ir norādīts, ka datums, kad nepilngadīgais bez pavadības ir iesniedzis patvēruma pieteikumu, ir brīdis, kad ir jānoteic, vai persona ir nepilngadība ģimenes atkalapvienošanās nolūkos, nevis datums, kad tika iesniegts pieteikums par ieceļošanu un uzturēšanos. Turklāt Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) norādīja, ka spriedumā lietā État belge nav atbildes uz tās otro jautājumu, kas minēts šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu.
21. Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas Reglamenta 61. panta 1. punktu ar 2021. gada 11. maija lēmumu Tiesa lūdza Vācijas valdību rakstveidā norādīt, vai spriedumam lietā A un S ir nozīme, lai dotu atbildi uz pirmo prejudiciālo jautājumu. Atbildi uz šo jautājumu Vācijas valdība iesniedza Tiesas kancelejā 2021. gada 21. jūnijā.
22. Vācijas valdība norāda, ka saskaņā ar iesniedzējtiesas judikatūru noteicošais datums, kad ir jāizvērtē, vai bērns ir nepilngadīgs, ir datums, kad tika iesniegts pieteikums vīzas saņemšanai. Tādējādi Tiesas risinājums spriedumā lietā État belge ir tāds pats kā Vācijas tiesībās. Turklāt šādai nepilngadībai ir jāpastāv brīdī, kad vecāks saņem uzturēšanās atļauju, kas dod pamatu tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos. Tomēr Vācijas valdība atzīmē, ka spriedumā lietā A un S Tiesa nosprieda, ka nepilngadīgā statuss ir jānoteic patvēruma pieteikuma iesniegšanas brīdī. Tam, ka bērni bija sasnieguši pilngadību vēlākā datumā – pat pirms vīzas pieteikuma iesniegšanas – principā nebija nozīmes. Tādējādi Vācijas valdība piekrīt iesniedzējtiesas viedoklim par to, ka, ņemot vērā spriedumus lietā A un S un État belge, skaidras atbildes uz pirmo jautājumu nav.
V. Par prejudiciālajiem jautājumiem
A. Par pirmo jautājumu
23. Uzdodot pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2003/86 4. panta 1. punkta pirmās daļas c) apakšpunkts (9) ir jāinterpretē tādējādi, ka datums, kad šīs normas izpratnē tiek noteikta par bēgli atzīta apgādnieka bērna nepilngadība, ir datums, kad apgādnieks (10) iesniedza patvēruma pieteikumu (11), neatkarīgi no tā, vai bērns pēc tam sasniedza pilngadību, pirms tam, kad apgādniekam tika piešķirts bēgļa statuss un pirms tam, kad tika iesniegts ģimenes atkalapvienošanās pieteikums.
1. Sākotnējie apsvērumi
24. Saskaņā ar Direktīvas 2003/86 1. pantu šīs direktīvas mērķis ir noteikt nosacījumus ģimenes atkalapvienošanās tiesību īstenošanai attiecībā uz trešo valstu pilsoņiem, kas likumīgi uzturas dalībvalstu teritorijā.
25. No Direktīvas 2003/86 2. apsvēruma izriet, ka pasākumi attiecībā uz ģimeņu atkalapvienošanos jānosaka saskaņā ar pienākumu aizsargāt ģimeni un ievērot ģimenes dzīves tiesības, kas paustas daudzos starptautisko tiesību aktos. Turklāt no pastāvīgās judikatūras izriet, ka Direktīva 2003/86 ir jāinterpretē un jāpiemēro atbilstoši Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 7. pantam un 24. panta 2. un 3. punktam. Tas arī izriet no šīs direktīvas 2. apsvēruma un 5. panta 5. punkta teksta, saskaņā ar kuru dalībvalstīm pieteikumi par ģimenes atkalapvienošanos ir jāizskata attiecīgo bērnu interesēs un rūpējoties par ģimenes dzīves sekmēšanu. Tiesa uzsvēra, ka Hartas 24. panta 2. punktā ir prasīts, lai visās darbībās, kas attiecas uz bērniem, it īpaši tajās, ko veic dalībvalstis, piemērojot Direktīvu 2003/86, prioritāri tiktu ņemtas vērā bērna intereses (12).
26. Pastāvīgajā judikatūrā arī noteikts, ka Direktīvas 2003/86 4. panta 1. punktā dalībvalstīm ir noteikti precīzi pozitīvi pienākumi, kuriem atbilst skaidri definētas subjektīvas tiesības, jo šajā direktīvā paredzētajos gadījumos tām ir noteikts pienākums atļaut ģimenes atkalapvienošanos atsevišķiem apgādnieka ģimenes locekļiem, neparedzot iespēju, ka tās varētu izmantot savu rīcības brīvību šajā ziņā (13).
27. Tādējādi Direktīvas 2003/86 4. panta 1. punkta pirmās daļas c) apakšpunktā, kas ir šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu priekšmets, cita starpā ir noteikts, ka dalībvalstis atļauj apgādnieka nepilngadīgu bērnu ieceļošanu un uzturēšanos, ja apgādniekam pār tiem ir aizbildnība un bērni ir atkarīgi no viņa vai viņas, atbilstoši Direktīvas 2003/86 IV nodaļai, kas noteic vairākas prasības par ģimenes atkalapvienošanos tiesību īstenošanu (14), kā arī tās 16. pantam. Saskaņā ar Direktīvas 2003/86 4. panta 1. punkta otro daļu nepilngadīgie bērni nedrīkst būt pārsnieguši pilngadību, ko nosaka attiecīgās dalībvalsts tiesību akts, un nedrīkst būt precējušies.
28. Sprieduma lietā État belge Tiesa nosprieda, ka Direktīvas 2003/86 4. panta 1. punkta otrajā daļā nav precizēts brīdis, uz kuru ir jābalstās, lai izvērtētu, vai nosacījums par bērnu nepilngadību ir izpildīts, un tajā arī nav veikta atsauce uz dalībvalstu tiesībām. Tādējādi Direktīvas 2003/86 4. panta 1. punkta pirmās daļas c) apakšpunkts visā Eiropas Savienībā ir jāinterpretē autonomi un vienveidīgi; dalībvalstīm nav rīcības brīvības attiecībā uz tā brīža noteikšanu, uz kuru ir jāatsaucas, lai novērtētu pieteikuma iesniedzēja vecumu šīs normas izpratnē (15).
29. Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir skaidri norādīts, ka, lai gan Vācijas tiesību aktos netiek prasīts, lai bērns būtu nepilngadīgs brīdī, kad tiek pieņemts lēmums par ģimenes atkalapvienošanās pieteikumu, bērnam ir jābūt nepilngadīgam brīdī, kad tiek iesniegts pieteikums vīzas saņemšanai ģimenes atkalapvienošanās nolūkos, un brīdī, kad vecāks saņem uzturēšanās atļauju, uz kuras pamata rodas tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos.
30. Tādējādi saskaņā ar Vācijas tiesībām XC bija jābūt nepilngadīgai 2017. gada 10. augustā, kad viņa iesniedza pieteikumu vīzas saņemšanai ģenerālkonsulātā, un 2017. gada septembrī, kad viņas tēvs saņēma uzturēšanās atļauju saskaņā ar AufenthG 25. panta 2. punktu. Ņemot vērā, ka viņas dzimšanas datums ir 1999. gada 1. janvāris, XC nebija nepilngadīga nevienā no šiem datumiem. Tomēr XC bija nepilngadīga, kad viņas tēvs formāli iesniedza patvēruma pieteikumu 2016. gada aprīlī. Iesniedzējtiesa izspriedīs lietu viņas labā tikai gadījumā, ja viņa varēs pierādīt, ka saskaņā ar Direktīvas 2003/86 4. panta 1. punkta pirmās daļas c) apakšpunktu viņas nepilngadība ir jānoteic, sākot no datuma, kad viņas tēvs iesniedza patvēruma pieteikumu.
31. Tādējādi šajā tiesvedībā tiek izvirzīts jautājums par to, kad saskaņā ar Direktīvas 2003/86 4. panta 1. punkta pirmās daļas c) apakšpunktu ir jānoteic tā bērna nepilngadība, kura vecāks ir patvēruma meklētājs un kurš vēlāk tika atzīts par bēgli.
32. Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jāizvērtē attiecīgie secinājumi spriedumos lietā A un S un État belge, uz kuriem plaši atsaucas iesniedzējtiesa. Tiesai sniegtie rakstveida apsvērumi un atbildes uz jautājumiem liek domāt, ka šīs lietas labākajā gadījumā ir balstītas uz atšķirīgiem faktiem un/vai tiesību normām, tādējādi radot atšķirīgus juridiskos iznākumus, vai sliktākajā gadījumā – ir nekonsekventas.
2. Par spriedumu lietā A un S
33. A un S meita kā nepilngadīgā bez pavadības ieceļoja Nīderlandē, kur viņa iesniedza patvēruma pieteikumu. Brīdī, kad A un S meitai tika izdota uzturēšanās atļauja saistībā ar patvērumu, viņa kļuva pilngadīga. Divu mēnešu laikā pēc patvēruma piešķiršanas A un S meita iesniedza termiņuzturēšanās atļaujas pieteikumu viņas vecākiem, kā arī viņas trim nepilngadīgajiem brāļiem, lai panāktu ģimenes atkalapvienošanos. Nīderlandes iestādes noraidīja viņas ģimenes atkalapvienošanās pieteikumu, pamatojoties uz to, ka šī pieteikuma iesniegšanas brīdī viņa bija pilngadīga.
34. Šajā lietā iesniedzējtiesa lūdza interpretēt Direktīvas 2003/86 2. panta f) punktu (16), kurā ir definēts šīs direktīvas 10. panta 3. punkta a) apakšpunktā izmantotais jēdziens “nepilngadīgais bez pavadības”. Direktīvas 2003/86 10. panta 3. punkta a) apakšpunktā būtībā ir noteikts, ka, ja bēglis ir “nepilngadīgais bez pavadības”, dalībvalstis atļauj viņa/viņas pirmās pakāpes radinieku taisnā augšupējā līnijā ieceļošanu un uzturēšanos ģimenes atkalapvienošanās nolūkā, nepiemērojot nosacījumus, kas paredzēti šīs direktīvas 4. panta 2. punkta a) apakšpunktā. Būtībā Tiesai tika uzdots jautājums, vai Direktīvas 2003/86 2. panta f) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka par nepilngadīgo šīs tiesību normas izpratnē ir jākvalificē trešās valsts pilsonis vai bezvalstnieks, kurš ieceļošanas dalībvalsts teritorijā un patvēruma pieteikuma iesniegšanas šajā valstī brīdī ir jaunāks par 18 gadiem, bet kurš patvēruma procedūras laikā sasniedz pilngadības vecumu un kuram vēlāk tiek piešķirts patvērums ar atpakaļejošu spēku līdz viņa pieteikuma datumam.
35. Uz šo jautājumu Tiesa atbildēja apstiprinoši.
36. Norādot, ka nedz Direktīvas 2003/86 2. panta f) punktā, nedz 10. panta 3. punkta a) apakšpunktā nav atsauces uz valsts tiesībām un tādēļ tie ir jāinterpretē autonomi un vienveidīgi visā Eiropas Savienībā, Tiesa nosprieda, ka Direktīvas 2003/86 10. panta 3. punkta a) apakšpunktā dalībvalstīm ir noteikts precīzs pozitīvs pienākums, kuram atbilst skaidri definētas tiesības. Šajā tiesību normā paredzētajā gadījumā tām ir pienākums atļaut ģimenes atkalapvienošanos attiecībā uz apgādnieka pirmās pakāpes radiniekiem taisnā augšupējā līnijā un tām nav paredzēts īstenot rīcības brīvību šajā sakarā (17). Turklāt Tiesa norādīja, ka Direktīva 2003/86 ir ne tikai vispārīgā veidā vērsta uz mērķi veicināt ģimenes atkalapvienošanos un piešķirt aizsardzību trešo valstu pilsoņiem, tostarp nepilngadīgajiem, bet arī tās 10. panta 3. punkta a) apakšpunkts ir paredzēts tieši tam, lai nodrošinātu paaugstinātu aizsardzību tiem bēgļiem, kuriem ir nepilngadīgo bez pavadības statuss (18). Lai gan Direktīvā 2003/86 nav tieši noteikts, līdz kuram brīdim bēglim ir jābūt nepilngadīgam, lai viņš varētu izmantot tās 10. panta 3. punkta a) apakšpunktā paredzētās tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos, Tiesa nosprieda, ka no šīs tiesību normas mērķa un no jebkādu norāžu uz valsts tiesībām tajā neesamības izriet, ka šis jautājums nedrīkst tikt atstāts katras dalībvalsts noteikšanas ziņā (19).
37. Atzīstot, ka patvēruma meklētāja iespēja iesniegt pieteikumu par ģimenes apvienošanos, pamatojoties uz Direktīvu 2003/86, saskaņā ar tās 3. panta 2. punkta a) apakšpunktu ir pakļauta nosacījumam, ka par viņa patvēruma pieteikumu jau ir pieņemts galīgais pozitīvais lēmums (20), Tiesa uzsvēra, ka bēgļa statusa atzīšana ir deklaratīvs akts (21) un ikvienam trešās valsts pilsonim vai bezvalstniekam, kurš iesniedza starptautiskās aizsardzības pieteikumu un atbilst Direktīvas 2011/95 III nodaļā paredzētajiem materiāltiesiskajiem nosacījumiem, ir subjektīvas tiesības uz to, lai viņam tiktu atzīts šis statuss pirms jebkāda formāla lēmuma pieņemšanas. Tādējādi Tiesa cita starpā uzskatīja, ka, ja Direktīvas 2003/86 10. panta 3. punkta a) apakšpunktā paredzētās tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos tiktu padarītas atkarīgas no brīža, kad kompetentā valsts iestāde formāli pieņem lēmumu, atzīstot konkrētās personas bēgļa statusu, un tādējādi no ātrākas vai lēnākas starptautiskās aizsardzības pieteikuma apstrādes, tas apdraudētu šīs tiesību normas lietderīgo iedarbību. Tas būtu pretrunā ne vien šīs direktīvas mērķim, kas ir veicināt ģimenes atkalapvienošanos un šajā ziņā piešķirt īpašu aizsardzību bēgļiem, it īpaši nepilngadīgajiem bez pavadības, bet arī vienlīdzības un tiesiskās noteiktības principiem (22).
38. Tiesa savukārt norādīja, ka atsaukšanās uz datumu, kad A un S meita iesniedza starptautiskās aizsardzības pieteikumu, kā uz datumu, kas ir izmantojams, lai novērtētu bēgļa vecumu Direktīvas 2003/86 10. panta 3. punkta a) apakšpunkta izpratnē, ļauj nodrošināt vienlīdzīgu un paredzamu attieksmi pret visiem pieteikuma iesniedzējiem, kuri hronoloģiski atrodas tādā pašā situācijā, nodrošinot, ka pieteikuma par ģimenes atkalapvienošanos apmierināšana principā ir atkarīga no apstākļiem, kas ir saistīti ar pieteicēju, nevis no apstākļiem, kas ir saistīti ar administrāciju, piemēram, no šādu pieteikumu apstrādes ilguma (23). Tādējādi Tiesa nosprieda, ka šādā situācijā pieteikumam par ģimenes atkalapvienošanos, kas ir balstīts uz šīs direktīvas 10. panta 3. punkta a) apakšpunktu, principā ir jābūt iesniegtam triju mēnešu laikā no dienas, kad attiecīgajam nepilngadīgajam ir atzīts bēgļa statuss (24).
3. Par spriedumu lietā “État belge”
39. Sprieduma lietā État belge, kas attiecas uz bēgļa bērnu nepilngadību, 47. punktā cita starpā ir sniegta Tiesas interpretācija par Direktīvas 2003/86 4. panta 1. punkta pirmās daļas c) apakšpunktu, proti, par tiesību normu, uz kuru iesniedzējtiesa atsaucas pirmajā jautājumā.
40. Šajā lietā Tiesa nosprieda, ka datums, uz kuru vajadzētu atsaukties, lai noteiktu, vai neprecējies trešās valsts valstspiederīgais vai bēglis ir nepilngadīgs bērns, ir datums, kurā ir iesniegts pieteikums par ieceļošanu un uzturēšanos ģimenes atkalapvienošanās nolūkā attiecībā uz nepilngadīgiem bērniem, nevis tas datums, kurā pieņemts lēmums par šo pieteikumu. Tiesa uzskata, ka, ja datums, kad dalībvalsts kompetentā iestāde pieņēma lēmumu par pieteikumu par ieceļošanu un uzturēšanos šīs dalībvalsts teritorijā ģimenes atkalapvienošanās nolūkā, tiktu izmantots, lai noteiktu pieteikuma iesniedzēja vecumu Direktīvas 2003/86 4. panta 1. punkta pirmās daļas c) apakšpunkta piemērošanas nolūkos, tad tas neatbilstu Direktīvas 2003/86 mērķiem un prasībām, kas izriet no Hartas 7. panta un 24. panta 2. punkta. Pretējā gadījumā kompetentās valsts iestādes un tiesas netiktu mudinātas izskatīt nepilngadīgo pieteikumus ar steidzamību, kas nepieciešama, lai ņemtu vērā to neaizsargātību, un tādējādi varētu apdraudēt šo nepilngadīgo personu tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos (25).
41. No tā izriet, ka Tiesa neatzina, ka tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo vai bēgļu nepilngadīgiem bērniem varētu tikt atceltas vai beigtu pastāvēt, paejot laikam starp brīdi, kad iesniegts pieteikums par ģimenes atkalapvienošanos, un brīdi, kad kompetentās valsts iestādes pieņēma lēmumu par to (26).
4. Par judikatūras analīzi un tās piemērošanu pamatlietas faktiem
42. No spriedumiem lietā A un S un État belge skaidri izriet, ka Tiesa konsekventi nosprieda, ka nepilngadīgu bērnu tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos nevar beigt pastāvēt, paejot laikam, kas nepieciešams, lai pieņemtu lēmumu par starptautiskās aizsardzības vai ģimenes atkalapvienošanās pieteikumiem. Turklāt spriedumā lietā A un S Tiesa uzsvēra lēmuma, ar kuru tiek atzīts bēgļa statuss, deklaratīvo raksturu un, neraugoties uz Direktīvas 2003/86 3. panta 2. punkta a) apakšpunkta formulējumu, nodrošināja tiesību uz ģimenes atkalapvienošanos aizsardzību tiem patvēruma meklētājiem, kuriem vēlāk tiek piešķirts bēgļa statuss.
43. Tomēr minētie spriedumi norāda uz diviem atšķirīgiem brīžiem, kad var noteikt nepilngadību. Spriedumā lietā A un S nepilngadība tika noteikta datumā, kad apgādnieks iesniedz patvēruma pieteikumu, savukārt spriedumā lietā État belge par noteicošo tika uzskatīts ģimenes atkalapvienošanās pieteikuma datums.
44. Itālijas valdība rakstveida apsvērumos lūdz nošķirt faktus, kas ir sprieduma lietā A un S pamatā, no faktiem šajā pamatlietā. Tā velta lielu uzmanību tam, ka tā lieta bija saistīta ar nepilngadīgu bēgli bez pavadības un ar labvēlīgo attieksmi, kas tiek izrādīta pret šādām personām saskaņā ar Direktīvas 2003/86 10. panta 3. punkta a) apakšpunktu. Tādējādi minētā valdība uzskata, ka spriedums lietā A un S nav piemērojams pamatlietas faktiem, bet tiem piemērojams spriedums lietā État belge. Iesniedzējtiesas un Vācijas valdības pieeja ir niansētāka, un tās lūdz Tiesu sniegt paskaidrojumus par šo jautājumu.
45. Savukārt Komisija uzskata, ka Tiesas pieeja spriedumā lietā A un S ir piemērojama pamatlietas faktiem, jo patvēruma meklētāja bērns var iesniegt ģimenes atkalapvienošanās pieteikumu uz Direktīvas 2003/86 4. panta 1. punkta pirmās daļas c) apakšpunkta pamata tikai tad, kad par patvēruma meklētāja pieteikumu bēgļa statusa piešķiršanai ir jau pieņemts pozitīvs galīgais lēmums (27). Komisija uzskata, ka tādā lietā kā pamatlieta būtu nepareizi atsaukties uz datumu, kad tika iesniegts ģimenes atkalapvienošanās pieteikums, jo tas būtu nesaderīgi ar Direktīvas 2003/86 mērķiem, Hartas 7. panta un 24. panta 2. punkta prasībām, kā arī ar vienlīdzīgas attieksmes un tiesiskās drošības principiem.
46. Es piekrītu Komisijas viedoklim.
47. Pirmkārt, ņemot vērā, ka bēgļa statusa atzīšana ir deklaratīvs akts un ka bēglim ir subjektīvas tiesības tikt atzītam par bēgli, sākot no dienas, kad viņš iesniedza savu pieteikumu šī statusa piešķiršanai, uzskatu, ka, ja nepilngadības novērtēšana un tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos saskaņā ar Direktīvas 2003/86 4. panta 1. punkta pirmās daļas c) apakšpunktu tiktu padarītas atkarīgas cita starpā no brīža, kad kompetentā valsts iestāde piešķir apgādniekam bēgļa statusu, tas negatīvi ietekmētu šīs tiesību normas efektivitāti, Direktīvas 2003/86 mērķus, Hartas 7. panta un 24. panta 2. punkta prasības, kā arī vienlīdzīgas attieksmes un tiesiskās drošības principus.
48. Otrkārt, lai gan Itālijas valdības apsvērumi par labvēlīgajiem nosacījumiem, kas tiek nodrošināti nepilngadīgajiem bez pavadības (28) ar Direktīvas 2003/86 10. panta 3. punkta a) apakšpunktu saskaņā ar Tiesas interpretāciju spriedumā lietā A un S, bez šaubām, ir pareizi, tajos netiek atzīts, ka šī direktīva piešķir labvēlīgākus nosacījumus citiem bēgļiem attiecībā uz tiesību uz ģimenes atkalapvienošanos īstenošanu, lai ņemtu vērā neaizsargāto stāvokli, kurā viņi atrodas.
49. Faktiski Direktīvā 2003/86 šim mērķim ir atvēlēta vesela nodaļa, proti, V nodaļa “Bēgļu ģimenes atkalapvienošanās” (29). Tādējādi, lai atvieglotu bēgļu ģimenes atkalapvienošanos, Direktīvas 2003/86 V nodaļas noteikumos ir paredzēta virkne svarīgu atkāpju no noteiktām prasībām, kas citādi būtu piemērojamas. Šajā ziņā vēlētos piebilst, ka pats Direktīvas 2003/86 10. panta 3. punkta a) apakšpunkts atrodas šīs direktīvas V nodaļā.
50. Direktīvas 2003/86 V nodaļā paredzētie labvēlīgākie nosacījumi jo īpaši ir attiecināmi uz Direktīvas 2003/86 4. panta 1. punktā minētajiem ģimenes locekļiem un tādējādi cita starpā uz bēgļu nepilngadīgajiem bērniem (30). Direktīvas 2003/86 12. panta 1. punktā, piemēram, ir noteikts, ka dalībvalstis nevar prasīt, lai bēglis vai viņa ģimenes locekļi attiecībā uz pieteikumiem cita starpā par šīs direktīvas 4. panta 1. punktā minēto bēgļa laulāto vai nepilngadīgajiem bērniem iesniegtu pierādījumus, ka bēglis izpilda tās 7. panta 1. punktā noteiktās prasības, kas attiecas uz pajumti, apdrošināšanu slimības gadījumiem un stabiliem un pastāvīgiem ienākumiem (31). Turklāt Direktīvas 2003/86 12. panta 2. punktā ir noteikts, ka, atkāpjoties no 8. panta, dalībvalstis nepieprasa, lai bēglis ir uzturējies teritorijā noteiktu laiku pirms viņa/viņas ģimenes locekļu pievienošanās viņam/viņai.
51. Tādējādi šķiet, ka Direktīva 2003/86 un jo īpaši tās V nodaļa nedod pamatu ierobežot spriedumā lietā A un S izteiktā pamatojuma piemērošanu attiecībā uz nepilngadīgiem bēgļiem bez pavadības.
52. Treškārt, neraugoties uz to, ka spriedumā lietā État belge izmantotā Direktīvas 2003/86 interpretācija un piemērošana atsaucas uz procesuālo vienlīdzību un taisnīgumu, lai nodrošinātu ģimenes dzīves neaizskaramību saskaņā ar Hartas 7. pantu un ievērotu bērna tiesības saskaņā ar Hartas 24. panta 2. punktu, tajā lietā rastais risinājums ir jālasa, ņemot vērā iesniedzējtiesas rīcībā esošos faktus un pamatojumu, kas tika izmantots šim risinājumam.
53. Šajā ziņā vēlos uzsvērt, ka spriedumā lietā État belge ir vienkārši konstatēts, ka attiecīgo nepilngadīgo bērnu tēvs bija bēglis. Spriedumā nav norādes uz brīdi, kad viņš iesniedza pieteikumu bēgļa statusa piešķiršanai vai kad šis statuss viņam tika piešķirts. Turklāt Tiesas pamatojums un sprieduma rezolutīvā daļa vienlīdz attiecas uz trešo valstu valstspiederīgo un bēgļu bērniem. Tādējādi Tiesas spriedums nedz interpretē, nedz atsaucas uz jebkādu no vairākām Direktīvas 2003/86 tiesību normām, kas nodrošina bēgļiem labvēlīgākus nosacījumus. Šajā spriedumā arī nav aplūkota īpašā situācija jeb “tiesiskās nenoteiktības stāvoklis”, kurā atrodas bēgļi, kas vēlas izmantot tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos (32), gaidot, kad tiks pieņemts lēmums par viņu patvēruma pieteikumiem.
54. No tā izriet, ka saskaņā ar Direktīvas 2003/86 4. panta 1. punkta pirmās daļas c) apakšpunktu noteicošais brīdis, lai izvērtētu bēgļa bērna nepilngadību šīs tiesību normas izpratnē, ir apgādnieka patvēruma pieteikuma datums (33).
55. Ja šī pieeja tiktu piemērota pamatlietas faktiem, tas nozīmētu, ka XC un viņas tēvam bija tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos saskaņā ar Direktīvas 2003/86 4. panta 1. punkta pirmās daļas c) apakšpunktu 2016. gada aprīlī, kad viņš iesniedza patvēruma pieteikumu, ņemot vērā XC vecumu tobrīd un viņa bēgļa statusa atzīšanas deklaratīvo raksturu. Sprieduma lietā A un S gaismā atzīmējams, ka būtu nelikumīgi, ja viņas nepilngadība tiktu novērtēta brīdī, kad tika atzīts viņas tēva bēgļa statuss, nevis brīdī, kad tas radās. Pretējā gadījumā tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos varētu tikt padarītas atkarīgas no nejaušiem un neparedzamiem apstākļiem, kuri ir pilnībā atkarīgi no attiecīgās dalībvalsts kompetentajām valsts iestādēm un tiesām un varētu izraisīt būtiskas atšķirības pieteikumu par ģimenes atkalapvienošanos izskatīšanā starp dalībvalstīm un vienā un tajā pašā dalībvalstī (34). Šāda pieeja būtu pretrunā Hartas 7. pantam un 24. panta 2. punktam.
56. Jānorāda arī, ka XC iesniedza pieteikumu par ģimenes atkalapvienošanos, lai pievienotos tēvam, vienu mēnesi pēc tam, kad viņam tika piešķirts bēgļa statuss, proti, krietni pirms tam, kad bija beidzies triju mēnešu termiņš, ko Tiesa ir norādījusi sprieduma lietā A un S 61. punktā.
57. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uzskatu, ka uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2003/86 4. panta 1. punkta pirmās daļas c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka par bēgli atzīta apgādnieka bērns šīs tiesību normas izpratnē ir nepilngadīgs, ja apgādnieka patvēruma pieteikuma iesniegšanas brīdī bērns bija nepilngadīgs, bet sasniedza pilngadību pirms apgādnieka atzīšanas par bēgli, ar nosacījumu, ka ģimenes atkalapvienošanās pieteikums tika iesniegts triju mēnešu laikā pēc apgādnieka bēgļa statusa atzīšanas.
B. Par otro jautājumu
58. Uzdodot otro jautājumu, iesniedzējtiesa lūdz norādījumus par Direktīvas 2003/86 16. panta 1. punkta b) apakšpunktā ietvertā jēdziena “faktiskas ģimenes dzīves” saturu.
59. Direktīvā 2003/86 šis jēdziens nav definēts. Direktīvas 2003/86 16. panta 1. punkta b) apakšpunktā arī nav atsauces uz dalībvalstu tiesībām, lai noteiktu tā nozīmi un piemērošanas jomu. No Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas un vienlīdzības principa prasībām izriet, ka Direktīvas 2003/86 16. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir interpretējams autonomi un vienveidīgi visā Eiropas Savienībā. Šāda interpretācija ir veicama, ņemot vērā it īpaši tiesību normas kontekstu un attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķi (35).
60. Dalībvalstis var (36) prasīt, lai pastāvētu kas vairāk nekā tikai attiecības starp vecāku un bērnu. Pretējā gadījumā Direktīvas 2003/86 16. panta 1. punkta b) apakšpunkts būtu lieks, jo pietiktu ar šīs direktīvas 4. panta 1. punkta noteikumiem, kas attiecas uz apgādnieka “nepilngadīgiem bērniem”. Turklāt, ņemot vērā, ka Direktīvas 2003/86 16. panta 1. punkta b) apakšpunkts atsaucas uz faktisku laulības vai ģimenes dzīvi, šīs tiesību normas piemērošanas joma neaprobežojas tikai ar fiktīvu laulību jautājumu, kas īpaši aplūkots Direktīvas 2003/86 16. panta 2. un 4. punktā (37).
61. Pēc analoģijas ar Direktīvas 2003/86 16. panta 2. punkta b) apakšpunktu šķiet, ka dalībvalstis var noraidīt ģimenes atkalapvienošanās pieteikumu saskaņā ar Direktīvas 2003/86 4. panta 1. punkta pirmās daļas c) apakšpunktu, ja tas ir iesniegts “tikai tādēļ”, lai attiecīgais bērns būtu tiesīgs ieceļot vai uzturēties dalībvalstī, un nepastāv nodoms uzsākt faktisku ģimenes dzīvi (38). Tādējādi, manuprāt, Direktīvas 2003/86 16. panta 2. punkta b) apakšpunkta mērķis ir novērst šajā direktīvā paredzēto tiesību piešķiršanu ļaunprātīgas izmantošanas vai krāpšanas gadījumā (39).
62. Saskaņā ar Direktīvas 2003/86 17. pantu, kad dalībvalsts noraida ģimenes atkalapvienošanās pieteikumu, tai ir jāveic attiecīgo ģimenes locekļu situācijas individualizēta pārbaude, īstenojot līdzsvarotu, samērīgu un saprātīgu izvērtējumu attiecībā uz visiem elementiem, ko varētu būt nepieciešams izskatīt šajā sakarā. Kā skaidri izriet no Direktīvas 2003/86 2. apsvēruma, pasākumi attiecībā uz ģimeņu atkalapvienošanos, tostarp tās 16. pantā paredzētie pasākumi, ir jānosaka saskaņā ar pamattiesībām, it īpaši tiesībām uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, kas ir garantētas Hartas 7. pantā un 24. panta 2. un 3. punktā (40). Direktīvas 2003/86 18. pantā ir arī noteikts, ka apgādnieks un viņa ģimene ir tiesīgi apstrīdēt lēmumu, ja ģimenes atkalapvienošanās pieteikums ir noraidīts.
63. Papildus tam, ka saskaņā ar Direktīvas 2003/86 8. apsvērumu īpaša uzmanība jāpievērš bēgļu situācijai un tādējādi tam, ka XC un viņas tēvam ilgu laiku nebija iespējas dzīvot “parastu” ģimenes dzīvi, uzskatu, ka būtu nepareizi un pārmērīgi (41) prasīt, lai šīs personas dzīvotu vienā kopīgā mājsaimniecībā vai zem viena jumta, lai viņiem būtu tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos. Turklāt nedrīkst prasīt, lai viņi finansiāli atbalstītu viens otru, jo viņiem var nebūt materiālo līdzekļu šādam atbalstam. Lai arī ģimeņu atkalapvienošanās ir “līdzeklis, lai padarītu iespējamu ģimenes dzīvi” (42), Direktīvā 2003/86 nav noteikts neviens modelis vai norma attiecībā uz to, kādai ir jābūt šai ģimenes dzīvei, un tajā ir tikai prasīts, lai tā pastāvētu “faktiski”. Manuprāt, ir jāizvairās no pārāk subjektīva “faktiskās” ģimenes dzīves vai “parastās” ģimenes dzīves novērtējuma un tā vietā vajadzētu pievērst uzmanību Direktīvas 2003/86 16. panta 1. punkta b) apakšpunkta mērķim, proti, nepieciešamībai novērst to, ka šī direktīva tiek izmantota krāpšanas vai ļaunprātīgas izmantošanas nolūkos.
64. Katrā ziņā ir pilnīgi “normāli”, ja gados jauni pieaugušie dzīvo atsevišķi no saviem vecākiem un citiem viņu ģimenes locekļiem. Šajā ziņā, ņemot vērā, ka XC un viņas tēvs jau kādu laiku dzīvoja atsevišķi viens no otra, uzskatu, ka var pietikt ar atsevišķiem apmeklējumiem un jebkāda veida (43) regulāriem kontaktiem, lai viņiem būtu iespēja izveidot (izveidot no jauna) vai uzsākt (atjaunot) savu ģimenes dzīvi. Šo apmeklējumu vai kontaktu intensitātei ir jābūt tādai, lai tā “palīdzētu radīt kultūrsociālo stabilitāti, kas veicina trešo valstu pilsoņu integrāciju dalībvalstī” (44).
65. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uzskatu, ka uz otro jautājumu ir jāatbild, ka juridiskās izcelšanās saikne pati par sevi nebūs pietiekama, lai uzsāktu faktisko ģimenes dzīvi saskaņā ar Direktīvas 2003/86 16. panta 1. punkta b) apakšpunktu. Ja ģimenes atkalapvienošanās tiek lūgta attiecībā uz nepilngadīgu bērnu, kas vēlāk kļuvis pilngadīgs, apgādniekam un viņa bērnam nav jādzīvo vienā kopīgā mājsaimniecībā vai zem viena jumta. Pietiek ar atsevišķiem apmeklējumiem un jebkāda veida regulāriem kontaktiem, kas viņiem ļauj izveidot (izveidot no jauna) vai uzsākt (atjaunot) savu ģimenes dzīvi.
VI. Secinājumi
66. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa, Vācija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1) Padomes Direktīvas 2003/86/EK (2003. gada 22. septembris) par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos 4. panta 1. punkta pirmās daļas c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka par bēgli atzīta apgādnieka bērns šīs tiesību normas izpratnē ir nepilngadīgs, ja apgādnieka patvēruma pieteikuma iesniegšanas brīdī bērns bija nepilngadīgs, bet sasniedza pilngadību pirms apgādnieka atzīšanas par bēgli, ar nosacījumu, ka ģimenes atkalapvienošanās pieteikums tika iesniegts triju mēnešu laikā pēc apgādnieka bēgļa statusa piešķiršanas.
2) Juridiskās izcelšanās saikne pati par sevi nebūs pietiekama, lai uzsāktu faktisko ģimenes dzīvi saskaņā ar Direktīvas 2003/86 16. panta 1. punkta b) apakšpunktu. Ja ģimenes atkalapvienošanās tiek lūgta attiecībā uz nepilngadīgu bērnu, kas vēlāk kļuvis pilngadīgs, apgādniekam un viņa bērnam nav jādzīvo vienā kopīgā mājsaimniecībā vai zem viena jumta. Pietiek ar atsevišķiem apmeklējumiem un jebkāda veida regulāriem kontaktiem, kas viņiem ļauj izveidot (izveidot no jauna) vai uzsākt (atjaunot) savu ģimenes dzīvi.