Lieta C-516/22
Eiropas Komisija
pret
Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti
Tiesas (piektā palāta) 2024. gada 14. marta spriedums
Dalībvalsts pienākumu neizpilde – Aizmugurisks spriedums – Līgums par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas – 127. panta 1. punkts – Pārejas periods – Tiesas jurisdikcija – Supreme Court of the United Kingdom (Apvienotās Karalistes Augstākā tiesa) spriedums – Šķīrējtiesas nolēmuma, ar kuru uzdots samaksāt atlīdzinājumu par zaudējumiem un procentus, izpilde – Eiropas Komisijas lēmums, ar kuru šis maksājums ir atzīts par valsts atbalstu, kas nav saderīgs ar iekšējo tirgu – LES 4. panta 3. punkts – Lojāla sadarbība – Pienākums apturēt tiesvedību – LESD 351. panta pirmā daļa – Starptautiska konvencija, ko dalībvalstis un trešās valstis noslēgušas pirms to pievienošanās Savienībai – Konvencija par ieguldījumu strīdu izšķiršanu starp valstīm un citu valstu pilsoņiem (ICSID) – Savienības tiesību aktu piemērošana – LESD 267. pants – Valsts tiesa, kas lietu izskata pēdējā instancē – Pienākums vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu – LESD 108. panta 3. punkts – Atbalsta pasākuma izpildes apturēšana
1. Prasība sakarā ar pienākumu neizpildi – Tiesas jurisdikcija – Prasība pret dalībvalsti, kura izstājusies no Eiropas Savienības – Līgums par Apvienotās Karalistes izstāšanos – 87. pants – Tiesas kompetence izskatīt prasību pret Apvienoto Karalisti sakarā ar pienākumu neizpildi, kas celta pēc pārejas perioda beigām – Nosacījumi – Apgalvota pienākumu neizpilde pirms pārejas perioda beigām – Ierobežotā laikposmā celta prasība
(Līguma par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas 2. panta e) punkts, 87. panta 1. punkts, 126., 127. un 185. pants; LESD 258. pants)
(skat. 50., 51. un 53. punktu)
2. Starptautiskie nolīgumi – Dalībvalstu nolīgumi – Nolīgumi, kas noslēgti pirms dalībvalsts pievienošanās Savienībai – Aizliegums ietekmēt tiesības un pienākumus, kas izriet no minētajiem nolīgumiem – Nosacījumi – Pienākumi, kuru izpildi var prasīt trešās valstis – Savienības tiesas kompetence novērtēt šādu pienākumu esamību – Dalībvalsts pienākums izpildīt šķīrējtiesas nolēmumu – Dalībvalsts tiesas sniegta, kļūdaina Savienības tiesību normu interpretācija – Pienākumu neizpilde
(Līguma par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas 127. panta 1. punkts, LESD 258. pants un 351. panta pirmā daļa)
(skat. 59.–65., 68.–87. un 119.–128. punktu un rezolutīvās daļas 1. punktu)
3. Dalībvalstis – Pienākumi – Pienākums lojāli sadarboties – Savienības tiesību īstenošana – Valsts tiesu pienākumi – Valsts tiesas pienākums apturēt tiesvedību gadījumā, ja pastāv risks, ka tās nolēmums būs pretrunā Savienības iestāžu lēmumiem vai nolēmumiem – Tiesvedības neapturēšana – Pienākumu neizpilde
(Līguma par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas 127. panta 1. punkts; LES 4. panta 3. punkts; LESD 258. pants)
(skat. 94.–98., 104., 116. un 117. punktu un rezolutīvās daļas 1. punktu)
4. Prejudiciāli jautājumi – Vēršanās Tiesā – Jautājumi par interpretāciju – Pienākums uzdot prejudiciālu jautājumu – Apjoms – Pienākums pamatotu šaubu gadījumā uzdot prejudiciālu jautājumu – Dalībvalsts tiesas atzinums par pamatotu šaubu neesamību – Risks, ka tiesa, kas pieņem nolēmumu, kurš saskaņā ar valsts tiesību aktiem nav pārsūdzams, kļūdaini interpretēs Savienības tiesību normas – Pienākumu neizpilde
(Līguma par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas 127. panta 1. punkts; LESD 258. pants un 267. panta pirmā un trešā daļa)
(skat. 141.–144. un 146.–154. punktu un rezolutīvās daļas 1. punktu)
5. Valsts atbalsts – Komisijas un valsts tiesu attiecīgās pilnvaras – Valsts tiesu funkcijas – Valsts tiesu pienākums atturēties pieņemt lēmumus, kas ir pretrunā Komisijas lēmumam – Šā pienākuma neizpilde no valsts tiesas puses – Pienākumu neizpilde
(Līguma par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas 127. panta 1. punkts; LES 4. panta 3. punkts; LESD 108. panta 3. punkts un 258. pants)
(skat. 159.–165. un 168.–171. punktu un rezolutīvās daļas 1. punktu)
Rezumējums
Izskatījusi prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi, Tiesa spriedumā, kas iebildumu raksta neiesniegšanas dēļ taisīts aizmuguriski, nospriež, ka Supreme Court of the United Kingdom (Apvienotās Karalistes Augstākās tiesas) spriedums ir pretrunā Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karalistes pienākumiem, kuri tai bija saistoši pārejas periodā pēc Līguma par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas (1) stāšanās spēkā.
Tā lemj par līdz šim neaplūkotu jautājumu: vai tad, ja dalībvalsts izpilda tādu šķīrējtiesas nolēmumu, kas, pamatojoties uz Konvenciju par ieguldījumu strīdu izšķiršanu starp valstīm un citu valstu pilsoņiem (2), ko lielākā daļa dalībvalstu, kuras ir šīs konvencijas puses, noslēgušas pirms to pievienošanās Savienībai un kas tātad ir iepriekš noslēgts starptautisks nolīgums LESD 351. panta pirmās daļas izpratnē, pieņemts attiecībā uz citu dalībvalsti, šīm valstīm ir saistoši “pienākumi” pret šo konvenciju noslēgušām trešām valstīm un līdz ar to pēdējām minētajām ir atbilstošas “tiesības”, ko Līgumu noteikumi [ne]“ietekmē”.
Attiecībā uz Apvienoto Karalisti un Rumāniju ICSID konvencija stājās spēkā pirms to pievienošanās Savienībai. Tajā ir paredzēts, ka katra šo konvenciju noslēgusī valsts ikvienu uz šīs konvencijas pamata pieņemtu nolēmumu atzīst par obligātu un nodrošina ar nolēmumu uzlikto mantisko saistību izpildi savā teritorijā, it kā tas būtu minētās valsts teritorijā taisīts, galīgs tiesas spriedums (3). Zviedrijas Karaliste un Rumānija 2002. gadā bija noslēgušas divpusēju ieguldījumu nolīgumu (4), kurā paredzēts: katrs līgumslēdzējs pastāvīgi nodrošina taisnīgu un vienlīdzīgu attieksmi pret otra līgumslēdzēja ieguldītāju ieguldījumiem un neliek šķēršļus minēto ieguldītāju veikto ieguldījumu nodrošināšanai, pārvaldībai, uzturēšanai, izmantošanai, lietojumam attiecībā uz šiem ieguldījumiem vai to cedēšanai ar patvaļīgiem vai diskriminējošiem pasākumiem (5).
Pirms gaidāmās pievienošanās Eiropas Savienībai Rumānija atcēla ieguldītājiem paredzētu nodokļu atvieglojumu veidā pastāvējušu reģionālā atbalsta shēmu. Ieguldītāji no Zviedrijas, kuriem līdz ar to esot nodarīts kaitējums, panāca šķīrējtiesas, kas izveidota uz ICSID konvencijas pamata, nolēmumu, ar kuru Rumānijai piespriests tiem samaksāt zaudējumu atlīdzinājumu un procentus 178 miljonu EUR apmērā un mēģināja panākt šā nolēmuma atzīšanu un izpildi, citastarp Apvienotajā Karalistē.
Uzdevusi Rumānijai apturēt šā šķīrējtiesas nolēmuma izpildi – ar tādu pamatojumu, ka šāda darbība varētu būt uzskatāma par nelikumīgu valsts atbalstu –, Eiropas Komisija 2014. gadā pieņēma lēmumu par formālas izmeklēšanas procedūras sākšanu (turpmāk tekstā – “lēmums par procedūras sākšanu”) (6). 2015. gadā tā pieņēma jaunu lēmumu, ar kuru, konstatējusi, ka LESD 351. pants šajā lietā nav piemērojams, ņemot vērā, ka DIN ir nolīgums, kas noslēgts starp divām Savienības dalībvalstīm, nevis līgums, kuru “viena vai vairākas dalībvalstis, no vienas puses, noslēgušas ar vienu vai vairākām trešām valstīm, no otras puses”. Lai gan aplūkojamā procedūra neattiecas uz nevienu trešo valsti, kas noslēgusi ICSID konvenciju, Komisija atzina, ka ar šķīrējtiesas nolēmumu piespriestais zaudējumu atlīdzinājuma un procentu maksājums ir uzskatāms par “valsts atbalstu”, kas nav saderīgs ar iekšējo tirgu (7), un ka Rumānijai nav pienākuma to izmaksāt (turpmāk tekstā – “galīgais lēmums”).
Vispārējā tiesa 2019. gadā atcēla galīgo lēmumu (8) – ar tādu pamatojumu, ka – būtībā – Komisijai nav kompetences ratione temporis to pieņemt uz LESD 108. panta pamata (turpmāk tekstā – “Vispārējās tiesas spriedums”). Šis spriedums tika pārsūdzēts Tiesā. Pirms Tiesa varēja lemt par šo apelācijas sūdzību, Apvienotās Karalistes Augstākā tiesa 2020. gada 19. februārī lietā Micula pret Rumāniju (turpmāk tekstā – “aplūkojamais spriedums”) uzdeva izpildīt minēto šķīrējtiesas nolēmumu. Ar spriedumu Komisija/European Food u.c. (9) Tiesa atcēla Vispārējās tiesas spriedumu un nodeva lietu atpakaļ izskatīšanai Vispārējā tiesā.
Pēc 2020. gada decembrī sāktā pirmstiesas procesa pabeigšanas Komisija, pamatojoties uz LESD 258. pantu, cēla prasību sakarā ar pienākumu neizpildi, lūdzot atzīt, ka līdz ar aplūkojamo spriedumu Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste nav izpildījusi savus pienākumus, kuri izriet no Savienības tiesību aktiem.
Tiesas vērtējums
Pirmkārt, Tiesa atgādina, ka saskaņā ar Izstāšanās līgumu (10) Tiesai ir jurisdikcija izskatīt prasību sakarā ar pienākumu neizpildi, kas celta četru gadu laikā pēc pārejas perioda, kas beidzās 2020. gada 31. decembrī (turpmāk tekstā – “pārejas periods”), ja Komisija uzskata, ka Apvienotā Karaliste pirms šā pārejas perioda beigām nav izpildījusi savu pienākumu, kas izriet no Līgumiem. Šajā gadījumā, tā kā pārmestā pienākumu neizpilde izriet no aplūkojamā sprieduma, kas pasludināts pārejas periodā, un tā kā Komisija šo prasību cēla četru gadu laikā pēc šā pārejas perioda beigām, Tiesai ir kompetence izskatīt minēto prasību.
Otrkārt, tā piekrīt četriem tās izvērtētiem iebildumiem, kurus Komisija izvirzījusi savas prasības sakarā ar valsts pienākumu neizpildi pamatojumā. Šajā nolūkā tā vispirms norāda, ka, tā kā Apvienotajai Karalistei pārmestā pienākumu neizpilde notika gan pēc tās izstāšanās no Savienības, tomēr pirms pārejas perioda beigām, tā ir uzskatāma par “dalībvalsti” un ka turklāt šajā laikposmā Apvienotajā Karalistē bija piemērojami Savienības tiesību akti.
i) Par iebildumu attiecībā uz LESD 351. panta pārkāpumu
Tiesa konstatē, pirmām kārtām, ka ir pierādīts, ka ICSID konvencija, kas nav Savienības tiesību sistēmas sastāvdaļa, ir daudzpusējs nolīgums, ko Apvienotā Karaliste noslēgusi pirms tās pievienošanās Savienībai gan ar dalībvalstīm, gan ar trešām valstīm, un ka līdz ar to šī starptautiskā konvencija varētu ietilpt LESD 351. panta, kurā citastarp ir paredzēts, ka Savienības tiesības neietekmē tiesības un pienākumus, kas izriet no nolīgumiem, kuri noslēgti pirms pievienošanās Savienībai, piemērošanas jomā.
Tomēr tas vien, ka dalībvalsts iepriekš bija noslēgusi starptautisku konvenciju ar trešo valsti, nav pietiekami, lai izraisītu šīs normas piemērojamību. Dalībvalstu savstarpējās attiecībās uz tādiem starptautiskiem nolīgumiem var atsaukties vienīgi tad, ja šīm trešām valstīm no tā izriet tiesības, kuru ievērošanu tās var prasīt no attiecīgās dalībvalsts.
Otrām kārtām, Tiesa ir izvērtējusi to, vai ICSID konvencijā ir paredzēti Apvienotās Karalistes pienākumi pret trešām valstīm, kuru ievērošanu tās ir tiesīgas prasīt no Apvienotās Karalistes. Šajā ziņā Tiesa atgādina, ka ar šķīrējtiesas nolēmumu šķīrējtiesa, kas atbilstoši ICSID konvencijai izveidota, pamatojoties uz šķīrējtiesas klauzulu, ko ietver DIN, kuru Zviedrijas Karaliste un Rumānija noslēdza pirms Rumānijas pievienošanās Savienībai, piesprieda Rumānijai samaksāt zaudējumu atlīdzinājumu un procentus ieguldītājiem no Zviedrijas. Kopš Rumānijas pievienošanās Savienībai DIN ir uzskatāms par nolīgumu, kas attiecas uz divām dalībvalstīm.
Šajā gadījumā Apvienotās Karalistes Augstākajā tiesā izskatāmais strīds attiecās uz apgalvotu Apvienotās Karalistes pienākumu attiecībā pret Zviedrijas Karalisti un tās valstspiederīgajiem ievērot ICSID konvencijas noteikumus un – atbilstoši tam – apgalvotajām nupat minēto tiesībām prasīt, lai Apvienotā Karaliste tos ievērotu.
Turpretī – kā konstatē Tiesa – nešķiet, ka trešā valsts būtu tiesīga uz ICSID konvencijas pamata prasīt no Apvienotās Karalistes šķīrējtiesas nolēmuma izpildi. Proti, neraugoties uz to, ka runa ir par daudzpusēju starptautisko nolīgumu, ar šo konvenciju ir paredzēts reglamentēt divpusējās attiecības starp divām nolīguma pusēm analogi divpusējam nolīgumam. Šajā ziņā tā norāda, ka Apvienotās Karalistes Augstākā tiesa būtībā tikai norāda, ka trešā valsts, kas noslēgusi ICSID konvenciju, varētu būt ieinteresēta, lai Apvienotā Karaliste, veicot šķīrējtiesas nolēmuma izpildi, ievērotu savus pienākumus attiecībā pret citu dalībvalsti. Tādas intereses, kas ir tikai faktiskas, nav pielīdzināmas “tiesībām” LESD 351. panta izpratnē, kuras varētu attaisnot šīs normas piemērošanu.
Tomēr aplūkojamajā spriedumā Apvienotās Karalistes Augstākā tiesa nav izvērtējusi būtisko jautājumu, cik lielā mērā trešā valsts varētu atsaukties uz Apvienotās Karalistes starptautisko atbildību tā iemesla dēļ, ka tā nav ievērojusi savas pienākumus, kuri izriet no šīs konvencijas, saistībā ar tāda šķīrējtiesas nolēmuma izpildi, kas pieņemts, lai izšķirtu strīdu starp dalībvalstīm.
Tiesa uzsver, ka LESD 351. pants ietver principu, kas var pieļaut atkāpes no Savienības tiesību normu, tostarp primāro tiesību normu, piemērošanas. Tātad šī norma varētu ievērojami ietekmēt Savienības tiesību sistēmu, jo tā pieļauj atkāpes no Savienības tiesību normu pārākuma principa. Šajā kontekstā pēc aplūkojamā sprieduma loģikas ikviena dalībvalsts, kas ICSID konvenciju noslēgusi pirms tās pievienošanās Savienībai, varētu, pamatojoties uz šo pantu, strīdus, kuri attiecas uz Savienības tiesību normām, izslēgt no Savienības jurisdikcijas tvēruma un tos uzticēt šķīrējtiesām. Taču – Tiesa atgādina – Līgumos paredzētā sistēma tiesību aizsardzībai tiesā ir aizstājusi šo dalībvalstu izveidotās savstarpējās šķīrējtiesas procedūras. Tātad LESD 351. pants ir jāinterpretē šauri, lai Savienības Līgumos izklāstītie vispārējie principi nezaudētu jēgu.
Šādos apstākļos Apvienotās Karalistes Augstākā tiesai bija pienākums pirms spriešanas veikt padziļinātu pārbaudi par to, vai šāds pienākums nozīmē arī tiesības, kuru ievērošanu trešās valstis varētu prasīt no šīm dalībvalstīm. Tomēr šādas padziļinātas pārbaudes aplūkojamajā spriedumā trūkst, un līdz ar to tā šo normu ir interpretējusi un piemērojusi kļūdaini, tai piedēvēdama plašu tvērumu, kura nolūks un sekas būtu apzināta Savienības tiesību normu kopuma piemērošanas izslēgšana. Tāda interpretācija, kuras rezultātā faktiski netiktu piemērots Savienības tiesību normu pārākuma princips, kas ir viens no būtiskajām Savienības tiesību iezīmēm, varētu likt apšaubīt Savienības tiesību normu konsekvenci, pilnīgu iedarbību un autonomiju, kā arī – galu galā – Līgumos nostiprināto tiesību īpašo būtību. Tātad Apvienotās Karalistes Augstākā tiesa ir izraisījusi Savienības tiesību sistēmas smagu aizskārumu.
ii) Par iebildumu attiecībā uz LES 4. panta pārkāpumu
Pirmām kārtām, Tiesa norāda: ja strīda atrisinājums ir atkarīgs no Komisijas lēmuma spēkā esamības, no LES 4. pantā minētā lojālas sadarbības pienākuma izriet, ka valsts tiesai ir jāaptur tiesvedība, līdz Savienības tiesas pieņems galīgu spriedumu saistībā ar atcelšanas prasību, ja vien valsts tiesa neuzskata, ka konkrētos lietas apstākļos ir pamats vērsties Tiesā ar prejudiciālu jautājumu par Komisijas lēmuma spēkā esamību.
Šajā gadījumā lietas izskatīšana Savienības iestādēs un Apvienotās Karalistes Augstākajā tiesā notiekošā tiesvedība attiecās uz vienu un to pašu tematu, un tajās tika interpretētas vienas un tās pašas tiesību normas, un tās attiecās uz Komisijas lēmumu spēkā esamību vai iedarbību. Tātad dienā, kad Apvienotās Karalistes Augstākā tiesa taisīja aplūkojamo spriedumu, jautājumu par LESD 351. panta ietekmi uz Savienības tiesību normu piemērošanu provizoriski izvērtēja Komisija, un to vēl varēja izvērtēt Savienības tiesa. Šādos apstākļos pastāvēja risks, ka tiks pieņemti savstarpēji pretrunīgi nolēmumi. Turklāt šis risks vēl konkretizējās, jo lēmumā par procedūras sākšanu un līdzīgi arī galīgajā lēmumā, kura tiesiskums minētā sprieduma taisīšanas laikā tika izvērtēts apelācijas tiesvedībā, tik tiešām tika secināts pavisam atšķirīgi no aplūkojamā sprieduma.
Otrām kārtām, Tiesa uzskata, ka šo secinājumu nevar apšaubīt neviens no Apvienotās Karalistes Augstākās tiesas pamatojuma punktiem, ar kuriem noraidīta pienākuma ievērot lojālu sadarbību piemērošana.
Attiecībā uz to, ka Savienības tiesām nav ekskluzīvas jurisdikcijas vai to jurisdikcijā vispār neietilpst lietas par pienākumiem un to tvērumu, kas izriet no iepriekš noslēgtiem starptautiskiem nolīgumiem, Tiesa precizē, ka no dalībvalstu tiesu pienākuma ievērot lojālu sadarbību izriet, ka viens un tas pats jautājums var vienlaikus ietilpt Savienības tiesu un dalībvalstu tiesu konkurējošā jurisdikcijā un ka līdz ar to pastāv risks, ka tiks pieņemti savstarpēji pretrunīgi nolēmumi.
Jautājums, ko šajā gadījumā aplūkoja vienlaikus Apvienotās Karalistes Augstākā tiesa, kā arī Komisija un Savienības tiesas, ir par to, kāds tvērums ir LESD 351. pantam, kas ir Savienības tiesību norma. Tātad tā saistošā interpretācija ietilpst Tiesas ekskluzīvajā jurisdikcijā. Tiesa uzsver, ka šis pants neietver nevienu atsauci uz dalībvalstu tiesību aktiem vai starptautiskajām tiesībām un ka līdz ar to šajā normā iekļautās frāzes ir uzskatāmas par autonomiem Savienības tiesību jēdzieniem. No tā izriet, ka Savienības tiesu jurisdikcijā ietilpst strīds par to, vai ICSID konvencija uzliek pienākumus, kuru ievērošanu ir tiesīga prasīt trešā valsts, un vai ir tā, ka Savienības Līgumi ietekmē šīs tiesības un šos pienākumus. Tā tas ir atcelšanas prasības, prasības sakarā ar valsts pienākumu neizpildi vai pat prejudiciālā nolēmuma tiesvedības kontekstā. Pēdējā minētajā gadījumā valsts tiesas jurisdikcija nevar ierobežot Tiesas jurisdikciju aplūkot šos pašus jautājumus. Vēl jo vairāk tas tā ir gadījumos, kad LESD 351. panta piemērošana šādam starptautiskam nolīgumam varētu izšķiroši ietekmēt tādas paralēlas atcelšanas prasības iznākumu, kuras nolūks būtu panākt galīga Komisijas lēmuma atcelšanu.
Proti, kad Savienības tiesai tiek lūgts lemt par Savienības tiesību akta spēkā esamību, lomu sadalījumam starp dalībvalstu tiesām un Savienības tiesām atbilst tas, ka vienīgi Tiesai ir kompetence interpretēt iepriekš noslēgtu, nozīmīgu starptautisko konvenciju, lai konstatētu, vai LESD 351. pants kavē Savienības tiesību normu piemērošanu ar minēto aktu, jo vienīgi Tiesas kompetencē ir konstatēt, vai Savienības tiesību akts nav spēkā.
iii) Par iebildumu attiecībā uz LESD 267. panta pārkāpumu
Tiesa konstatē, ka, pirmkārt, jautājums par LESD 351. panta tvērumu šīs lietas apstākļos līdz šim vēl nav bijis Tiesas judikatūras priekšmets un ka Tiesa līdz šim vēl nav precizējusi šajā pašā pantā ietvertās frāzes “Līgumi neietekmē” tvērumu. Taču šis pants varētu ievērojami ietekmēt Savienības tiesību sistēmu.
Otrkārt, lēmumā par procedūras sākšanu un galīgajā lēmumā Komisija bija izmantojusi tādu LESD 351. panta interpretāciju, kas ir pretrunā tai, ko aplūkojamajā spriedumā izmantojusi Apvienotās Karalistes Augstākā tiesa. Turklāt ieguldītāji saistībā ar savu Vispārējā tiesā celto prasību par galīgā lēmuma atcelšanu šo interpretāciju apšauba. Ņemot vērā, ka par šo spriedumu Tiesā ir iesniegta apelācijas sūdzība, jautājums par LESD 351. panta ietekmi uz šķīrējtiesas nolēmuma izpildi joprojām atrodas izskatīšanā Savienības tiesās.
Treškārt, gan High Court of England and Wales (Augstā tiesa (Anglija un Velsa)), gan Court of Appeal (Apelācijas tiesa), kurās iepriekš bija vērsušies ieguldītāji, bija atteikušās lemt attiecībā uz jautājumu par LESD 351. panta piemērojamību – ar tādu pamatojumu, ka pastāv risks, ka tiks pieņemti savstarpēji pretrunīgi nolēmumi.
Ceturtkārt, Tiesa norāda, ka Nacka tingsrätt (Nakas pirmās instances tiesa, Zviedrija) bija nospriedusi, ka LESD 351. pants nav piemērojams šķīrējtiesas nolēmuma izpildei, un līdz ar to bija atteikusi šā šķīrējtiesas nolēmuma izpildi Zviedrijā.
Piektkārt, laikā, kad Apvienotās Karalistes Augstākā tiesa taisīja spriedumu, jautājums par šķīrējtiesas nolēmuma izpildi tika izskatīts Beļģijas tiesās.
Ņemot vērā šos konstatējumus, Tiesa secina, ka šajā gadījumā bija pieejama pietiekama informācija, kas varēja raisīt šaubas par LESD 351. panta interpretāciju. Ņemot vērā šīs normas ietekmi uz vienu no būtiskajām Savienības tiesību normu iezīmēm un risku, ka Savienībā tiks pieņemti savstarpēji pretrunīgi nolēmumi, šīm šaubām vajadzēja rosināt Apvienotās Karalistes Augstāko tiesu atzīt, ka minētās normas interpretācija nav tik acīmredzama, lai neradītu nekādas pamatotas šaubas.
Šādos apstākļos tā nospriež, ka Apvienotās Karalistes Augstākajai tiesai kā dalībvalsts tiesai, kuras nolēmumi valsts tiesību sistēmā nav pārsūdzami, bija jāuzdod Tiesai jautājumi par LESD 351. panta interpretāciju, lai novērstu risku, ka Savienības tiesību normas tiks interpretētas kļūdaini; aplūkojamajā spriedumā tas arī faktiski ir konstatējams.
iv) Par iebildumu attiecībā uz LESD 108. panta pārkāpumu
Tiesa konstatē, ka aplūkojamajā spriedumā ir paredzēts, ka Rumānija veic ar šo šķīrējtiesas nolēmumu piespriestā zaudējumu atlīdzinājuma un procentu maksājumu, bet tas ir pretrunā LESD 108. pantā minētajam pienākumam neveikt atbalsta pasākuma projekta īstenošanu, kamēr Komisija vēl nav pieņēmusi galīgu lēmumu. Rumānija saskaras ar savstarpēji pretrunīgiem nolēmumiem attiecībā uz minētā šķīrējtiesas nolēmuma izpildi. Tātad ar aplūkojamo spriedumu ir pārkāpta šī tiesību norma, jo ar to citai dalībvalstij ir uzdots šo normu neievērot.
Šajā ziņā nav nozīmīgi tas, ka minētajā pantā ir paredzēts pienākums “attiecīgajai dalībvalstij”, šajā gadījumā Rumānijai. Proti, pienākums lojāli sadarboties paredz, ka Apvienotās Karalistes tiesām ir jāveicina, ka Rumānija ievēro savus pienākumus, kuri izriet no LESD 108. panta, jo pretējā gadījumā šī norma zaudētu lietderīgo iedarbību.