Lieta C‑378/15

Mercedes Benz Italia SpA

pret

Agenzia delle Entrate Direzione Provinciale Roma 3

(Commissione tributaria regionale di Genova lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Nodokļi – Pievienotās vērtības nodoklis – Direktīva 77/388/EEK – 17. panta 5. punkta trešās daļas d) apakšpunkts – Piemērošanas joma – Atskaitāmās daļas piemērošana PVN, kas attiecas uz visu nodokļa maksātāja izmantoto precu un pakalpojumu iegādi – Gadījuma rakstura darījumi – Apgrozījuma izmantošana par norādi

Kopsavilkums – Tiesas (trešā palāta) 2016. gada 14. decembra spriedums

Nodokļu tiesību aktu saskaņošana – Kopēja pievienotās vērtības nodokļa sistēma – Priekšnodokļa atskaitīšana – Preces un pakalpojumi, ko izmanto gan darījumiem, par kuriem pievienotās vērtības nodoklis ir atskaitāms, gan darījumiem, par kuriem pievienotās vērtības nodoklis nav atskaitāms – Daļas atskaitīšana – Aprēķināšana – Valsts tiesiskais regulējums un prakse, ar kuriem nodokļa maksātājam tiek uzlikts pienākums visām iegādātajām precēm un pakalpojumiem piemērot uz apgrozījumu balstītu atskaitāmo daļu – Darījumu, kas kvalificējumi ka gadījuma rakstura darījumi, noteikšana – Apgrozījuma izmantošana par norādi – Pieļaujamība – Nosacījumi

(Padomes Direktīvas 77/388 17. panta 5. punkts un 19. pants)

Sestās direktīvas 77/388 par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem, 17. panta 5. punkta trešās daļas d) apakšpunkts un 19. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tajos nav aizliegts tāds valsts tiesiskais regulējums un prakse kā pamatlietā, ar kuriem nodokļu maksātājam tiek likts visām tā iegādātajām precēm un pakalpojumiem piemērot uz apgrozījumu balstītu atskaitāmo daļu, neparedzot aprēķina metodi, kas būtu balstīta uz katras no iegādātajām precēm un pakalpojumiem raksturu un faktisko izmantošanas mērķi un kas objektīvi atspoguļotu izdevumu faktisko daļu, kura attiecināma uz ar nodokli apliekamajām un neapliekamajām darbībām.

No Direktīvas 77/388 17. panta 5. punkta trešās daļas d) apakšpunkta, to skatot kopsakarā ar šīs direktīvas 17. panta 5. punkta pirmo un otro daļu, kā arī ar 19. panta 1. punktu, izriet, ka tajā paredzētā tiesību uz pievienotās vērtības nodokļa (PVN) atskaitījumu aprēķināšanas metode principā paredz uz apgrozījumu balstītas daļas izmantošanu.

Kas turklāt attiecas uz nodokļu maksātāja pienākumu visām tā iegādātajām precēm un pakalpojumiem piemērot minēto uz apgrozījumu balstītu daļu, Sestās direktīvas 17. panta 5. punkta trešās daļas d) apakšpunktā skaidri paredzētajā šīs direktīvas 17. panta 5. punkta pirmajā daļā ir atsauce gan uz darījumiem, par kuriem nodoklis ir atskaitāms, gan uz darījumiem, par kuriem nodoklis nav atskaitāms. Tādējādi vārdi “visas tajā minētās preces un pakalpojumi [visi tajā minētie darījumi]” ir jāizprot tādējādi, ka tie attiecas uz abiem šīs direktīvas 17. panta 5. punkta pirmajā daļā minētajiem darījumu veidiem. Pretēji Sestās direktīvas 17. panta 5. punkta pirmajai daļai šī paša 17. panta 5. punkta trešās daļas d) apakšpunktā nav izmantoti vārdi “gan [..], gan”, lai atsauktos uz šiem abiem darījumu veidiem. Nepastāvot šādam precizējumam, Sestās direktīvas 17. panta 5. punkta trešās daļas d) apakšpunkts ir jāizprot tādējādi, ka tas ietver atsauci uz visām precēm un pakalpojumiem, kurus nodokļa maksātājs izmanto, lai veiktu gan darījumus, par kuriem nodoklis ir atskaitāms, gan darījumus, par kuriem nodoklis nav atskaitāms, un nav nepieciešams, lai šīs preces un pakalpojumi tiktu izmantoti šo abu darījumu veidu veikšanai. Turklāt interpretēt Sestās direktīvas 17. panta 5. punkta trešās daļas d) apakšpunktu kā tādu, kas ir piemērojams vienīgi precēm un pakalpojumiem, kas tiek izmantoti “gan” darījumiem, par kuriem nodoklis ir atskaitāms, “gan” darījumiem, par kuriem nodoklis nav atskaitāms, nozīmētu šai tiesību normai piešķirt tādu pašu piemērošanas jomu kā šīs direktīvas 17. panta 5. punkta pirmajai daļai, lai gan šī tiesību norma ir paredzēta kā atkāpe no pēdējās minētās. Šos apsvērumus turklāt apstiprina viens no Sestās direktīvas mērķiem, kas, kā izriet no tas preambulas septiņpadsmitā apsvērumi, ir – ļaut izmantot salīdzinoši vienkāršus piemērošanas noteikumus. Piemērojot Sestās direktīvas 17. panta 5. punkta trešās daļas d) apakšpunktā paredzēto aprēķina noteikumu, nodokļa maksātājiem nav pienākuma to iegādātās preces un pakalpojumus novirzīt vai nu darījumiem, par kuriem nodoklis ir atskaitāms, vai darījumiem, par kuriem nodoklis nav atskaitāms, vai abu šo veidu darījumiem, un tādējādi valsts nodokļu administrācijām nav jāpārbauda, vai šī novirzīšana ir veikta pareizi.

Turklāt Sestās direktīvas 17. panta 5. punkta trešās daļas d) apakšpunktā un 19. pantā nav aizliegts arī tāds valsts tiesiskais regulējums un prakse, ar kuriem nodokļa maksātājam uzlikts pienākums atsaukties uz sava apgrozījuma sastāvu, lai noteiktu darījumus, kuri ir kvalificējami kā “gadījuma rakstura” darījumi, ciktāl šajā nolūkā veiktajā vērtējumā tiek ņemtas vērā arī šo darījumu attiecības ar šī nodokļu maksātāja ar nodokli apliekamajām darbībām un – vajadzības gadījumā – tas, kādu izmantojumu tās paredz precēm un pakalpojumiem, par ko ir jāmaksā PVN.

Šajā ziņā, lai arī nodokļa maksātāja apgrozījuma sastāvs var būt atbilstoša norāde, lai noteiktu, vai noteikti darījumi ir jāuzskata par “gadījuma rakstura darījumiem” Sestās direktīvas 19. panta 2. punkta otra teikuma izpratnē, tas, ka attiecīgais uzņēmums no šādām darbībām gūst lielākus ienākumus nekā no darbības, ko uzņēmums norādījis kā pamata darbību, pats par sevi vien nenozīmē, ka šādas darbības nevar kvalificēt kā “gadījuma rakstura darījumus” šīs tiesību normas izpratnē.

(skat. 32., 36.–38., 40., 43., 44., 47., 49. un 50. punktu un rezolutīvo daļu)