TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)
2023. gada 21. decembrī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Transports – Sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumi, izmantojot dzelzceļu un autoceļus – Regula (EK) Nr. 1370/2007 – 1. panta 1. punkts – 2.a panta 2. punkts – 3. panta 1. punkts – 4. panta 1. punkts – 6. panta 1. punkts – Līgums par sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumu sniegšanu ar autobusiem – Publiska pakalpojumu līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūra – Atklāts, pārredzams un nediskriminējošs konkurss – Specifikācijas – Kompetentās valsts iestādes piešķirtas kompensācijas apmērs – Indeksācija, kas ierobežota laikā un attiecas tikai uz konkrētām izmaksu kategorijām – Risku sadale
Lietā C‑421/22
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Augstākā tiesa (Senāts, Latvija) iesniegusi ar 2022. gada 21. jūnija lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2022. gada 22. jūnijā, tiesvedībā
SIA “DOBELES AUTOBUSU PARKS”,
AS “CATA”,
SIA “VTU VALMIERA”,
SIA “JELGAVAS AUTOBUSU PARKS”,
SIA “Jēkabpils autobusu parks”
pret
Iepirkumu uzraudzības biroju,
VSIA “Autotransporta direkcija”,
TIESA (piektā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs J. Regans [E. Regan] (referents), Tiesas priekšsēdētājs K. Lēnartss [K. Lenaerts], kas pilda piektās palātas tiesneša pienākumus, tiesneši Z. Čehi [Z. Csehi], M. Ilešičs [M. Ilešič] un D. Gracijs [D. Gratsias],
ģenerāladvokāts: M. Kamposs Sančess‑Bordona [M. Campos Sánchez‑Bordona],
sekretāre: R. Stefanova‑Kamiševa [R. Stefanova‑Kamisheva], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2023. gada 8. jūnija tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:
– SIA “DOBELES AUTOBUSU PARKS”, AS “CATA”, SIA “VTU VALMIERA”, SIA “JELGAVAS AUTOBUSU PARKS” un SIA “Jēkabpils autobusu parks” vārdā – S. Novicka, advokāte,
– VSIA “Autotransporta direkcija” vārdā – S. Bērtaitis, advokāts,
– Latvijas valdības vārdā – J. Davidoviča un K. Pommere, pārstāves,
– Kipras valdības vārdā – I. Neophytou, pārstāve,
– Eiropas Komisijas vārdā – P. Messina, I. Rubene un F. Tomat, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2023. gada 14. septembra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 1. panta 1. punkta otro daļu, 2.a panta 2. punktu un 3. panta 2. punktu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 1370/2007 (2007. gada 23. oktobris) par sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumiem, izmantojot dzelzceļu un autoceļus, un ar ko atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 1191/69 un Padomes Regulu (EEK) Nr. 1107/70 (OV 2007, L 315, 1. lpp.), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 14. decembra Regulu (ES) 2016/2338 (OV 2016, L 354, 22. lpp.) (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1370/2007”).
2 Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp atbilstoši Latvijas tiesībām dibinātām sabiedrībām, kas darbojas transporta jomā, SIA “DOBELES AUTOBUSU PARKS”, AS “CATA”, SIA “VTU VALMIERA”, SIA “JELGAVAS AUTOBUSU PARKS” un SIA “Jēkabpils autobusu parks” (turpmāk tekstā kopā – ““Dobeles autobusu parks” u.c.”), no vienas puses, un Iepirkumu uzraudzības biroju (Latvija) un VSIA “Autotransporta direkcija” (turpmāk tekstā – “pasūtītāja”), no otras puses, par kārtību, kādā aprēķināma kompensācija par sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumu sniegšanu ar autobusiem reģionālās nozīmes maršrutu tīklā.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
Regula Nr. 1370/2007
3 Saskaņā ar Regulas Nr. 1370/2007 4., 7., 27. un 34. apsvērumu:
“(4) [Eiropas] Komisijas 2001. gada 12. septembra Baltajā grāmatā “Eiropas transporta politika 2010. gadam: laiks pieņemt lēmumu” paredzētie galvenie mērķi ir garantēt drošus, efektīvus un augstas kvalitātes pasažieru transporta pakalpojumus ar regulētas konkurences starpniecību, garantējot arī sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumu pārredzamību un pareizu darbību, ņemot vērā sociālos un vides faktorus, kā arī faktorus, kas saistīti ar reģionu plānošanu, vai arī piedāvāt dažu kategoriju pasažieriem, piemēram, pensionāriem, īpašas tarifu likmes un likvidēt atšķirības starp dažādu dalībvalstu transporta uzņēmumiem, kuras var radīt būtiskus konkurences izkropļojumus.
[..]
(7) Pētījumi, kas veikti dalībvalstīs, kuru sabiedriskā transporta nozarē jau vairākus gadus ir bijusi konkurence, un tajās gūtā pieredze rāda, ka, ieviešot regulētu pakalpojumu sniedzēju konkurenci – ar attiecīgiem drošības noteikumiem –, pakalpojumus var padarīt pievilcīgākus, novatoriskākus un lētākus, netraucējot sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem turpināt uzticēto uzdevumu veikšanu. Tādu pieeju ir atbalstījusi Eiropadome saskaņā ar 2000. gada 28. marta tā dēvēto Lisabonas procesu, kurā Komisija, [Eiropas Savienības] Padome un dalībvalstis, ciktāl ļauj to attiecīgās pilnvaras, tika aicinātas “paātrināt liberalizāciju tādās nozarēs kā [..] transports”.
[..]
(27) Kompensāciju, ko piešķir kompetentās iestādes, lai segtu izmaksas, kas radušās, izpildot sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, aprēķina tā, lai novērstu pārmērīgu kompensāciju. Ja kāda kompetentā iestāde paredz piešķirt pakalpojumu valsts līgumu, neizsludinot konkursu, tai būtu jāievēro arī sīki izstrādāti noteikumi, nodrošinot, lai kompensāciju summa būtu atbilstīga, un atspoguļojot vēlmi nodrošināt pakalpojumu efektivitāti un kvalitāti.
[..]
(34) Kompensācija par sabiedriskajiem pakalpojumiem var izrādīties vajadzīga iekšzemes pasažieru transporta nozarē, lai uzņēmumi, kas atbild par sabiedriskajiem pakalpojumiem, darbotos, pamatojoties uz principiem un ievērojot nosacījumus, kas ļauj tiem veikt savus uzdevumus. Tāda kompensācija var būt saderīga ar [EK] Līgumu atbilstīgi tā 73. pantam, ievērojot konkrētus nosacījumus. Pirmkārt, tā ir jāpiešķir, lai nodrošinātu tādu pakalpojumu sniegšanu, kas ir vispārējas nozīmes pakalpojumi Līguma nozīmē. Otrkārt, lai izvairītos no nepamatotiem konkurences izkropļojumiem, tai nevajadzētu būt lielākai par apjomu, kas vajadzīgs, lai segtu sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību radītās tīrās izmaksas, ņemot vērā ar to radītos ieņēmumus un samērīgu peļņu.”
4 Regulas Nr. 1370/2007 1. panta “Mērķis un piemērošanas joma” 1. punktā ir noteikts:
“Šīs regulas mērķis ir saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem noteikt, kā kompetentās iestādes var rīkoties sabiedriskā pasažieru transporta jomā, nodrošinot vispārējas nozīmes pakalpojumus, lai, cita starpā, to būtu vairāk, lai tie būtu drošāki, kvalitatīvāki vai ar mazākām izmaksām, nekā tas būtu panākams ar tirgus spēkiem vien.
Lai to nodrošinātu, šajā regulā ir definēti nosacījumi, saskaņā ar kuriem kompetentās iestādes, kad tās uzliek saistības sniegt sabiedriskos pakalpojumus vai slēdz attiecīgus līgumus par šādiem pakalpojumiem, sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem kompensē radušās izmaksas un/vai kā atlīdzību par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību izpildi piešķir ekskluzīvas tiesības.”
5 Šīs regulas 2.a pantā “Sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību specifikācija” ir paredzēts:
“1. Kompetentā iestāde nosaka sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību specifikācijas sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumu jomā un to piemērošanas jomu saskaņā ar 2. panta e) punktu. Minētās specifikācijas ietver iespēju grupēt izmaksas sedzošus pakalpojumus ar izmaksas nesedzošiem pakalpojumiem.
Nosakot minētās specifikācijas un to piemērošanas jomu, kompetentā iestāde saskaņā ar Savienības tiesību aktiem pienācīgi ievēro proporcionalitātes principu.
[..]
2. Ar sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību specifikācijām un saistīto kompensāciju par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību neto finanšu ietekmi:
a) sasniedz sabiedriskā transporta politikas mērķus rentablā veidā; un
b) ilgtermiņā finansiāli garantē, ka tiek nodrošināti sabiedriskie pasažieru pārvadājumi saskaņā ar sabiedriskā transporta politikā noteiktajām prasībām.”
6 Minētās regulas 3. panta “Pakalpojumu valsts [sabiedrisko pakalpojumu] līgumi un vispārēji noteikumi” 1. un 2. punktā ir noteikts:
“1. Ja kompetentā iestāde nolemj izvēlētajam pakalpojumu sniedzējam par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību izpildi piešķirt [jebkāda rakstura] ekskluzīvas tiesības un/vai kompensāciju, tā to dara saskaņā ar pakalpojumu valsts [sabiedrisko pakalpojumu] līgumu.
2. Atkāpjoties no 1. punkta, tādas sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, ar ko paredzēts noteikt maksimāli pieļaujamo tarifu visiem pasažieriem vai dažu kategoriju pasažieriem, arī var iekļaut vispārējos noteikumos. Lai novērstu pārmērīgu kompensāciju, saskaņā ar 4. un 6. pantā un pielikumā izklāstītajiem principiem kompetentā iestāde sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem kompensē neto labvēlīgo vai nelabvēlīgo finanšu ietekmi uz izmaksām un ieņēmumiem, ko rada vispārējos noteikumos paredzēto tarifu saistību ievērošana. Tas tā ir neatkarīgi no kompetento iestāžu tiesībām pakalpojumu valsts [sabiedrisko pakalpojumu] līgumos iekļaut sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, paredzot maksimāli pieļaujamos tarifus.”
7 Regulas Nr. 1370/2007 4. panta “Obligātais pakalpojumu valsts [sabiedrisko pakalpojumu] līgumu un vispārējo noteikumu saturs” 1. punktā ir paredzēts:
“Pakalpojumu valsts [sabiedrisko pakalpojumu] līgumos un vispārējos noteikumos:
a) skaidri izklāsta sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, kas definētas šajā regulā un precizētas saskaņā ar tās 2.a pantu un kas ir jāpilda sabiedrisko pakalpojumu sniedzējam, kā arī attiecīgās ģeogrāfiskās teritorijas;
b) iepriekš objektīvi un pārredzami nosaka:
i) parametrus kompensācijas maksājuma, ja tāds ir, aprēķināšanai; un
ii) jebkuru piešķirto ekskluzīvo tiesību veidu un apjomu tādā veidā, lai būtu novērsta pārmērīga kompensēšana.
Attiecībā uz pakalpojumu valsts [sabiedrisko pakalpojumu] līgumiem, kas nav piešķirti saskaņā ar 5. panta 1., 3. vai 3.b punktu, šos parametrus nosaka tā, lai neviens kompensācijas maksājums nevarētu pārsniegt to summu, kas vajadzīga, lai segtu neto finanšu ietekmi uz izmaksām un ieņēmumiem, kas radušies, izpildot sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, ņemot vērā ar to saistītos ieņēmumus, ko patur sabiedrisko pakalpojumu sniedzējs, un samērīgu peļņu;
c) paredz kārtību ar pakalpojumu sniegšanu saistītu izmaksu sadalei. Izmaksas konkrēti var ietvert izmaksas, kas saistītas ar personālu, enerģiju, maksājumiem par infrastruktūru, sabiedrisko transportlīdzekļu, ritošā sastāva un instalāciju, kas vajadzīgas, lai sniegtu pasažieru transporta pakalpojumus, profilaksi un remontu, kā arī pastāvīgās izmaksas un pietiekamu kapitāla rentabilitāti.”
8 Šīs regulas 6. panta “Kompensācija par sabiedriskiem pakalpojumiem” 1. punktā ir noteikts:
“Visas kompensācijas, kas ir saistītas ar kādu vispārēju noteikumu vai pakalpojumu valsts [sabiedrisko pakalpojumu] līgumu, atbilst 4. pantā ietvertajiem noteikumiem neatkarīgi no tā, kā līgums piešķirts. Visas kompensācijas neatkarīgi no to būtības, kuras ir saistītas ar kādu pakalpojumu valsts [sabiedrisko pakalpojumu] līgumu, kas nav piešķirts saskaņā ar 5. panta 1., 3. vai 3.b punktu, vai saistītas ar kādu vispārēju noteikumu, atbilst arī pielikumā ietvertajiem noteikumiem.”
9 Saskaņā ar minētās regulas pielikuma “Kompensācijai piemērojamās prasības 6. panta 1. punktā minētajos gadījumos” 7. punktu:
“Kompensācijas metodei jāveicina šādu faktoru saglabāšana vai attīstība:
– sabiedrisko pakalpojumu sniedzēja veikta efektīva apsaimniekošana, ko var objektīvi novērtēt, un
– pietiekami augstas kvalitātes pasažieru transporta pakalpojumu sniegšana.”
Vadlīnijas
10 Komisijas Paziņojuma par interpretējošām vadlīnijām attiecībā uz Regulu Nr. 1370/2007 (OV 2014, C 92, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “vadlīnijas”) 1. iedaļas “Ievads” piektajā daļā ir paredzēts:
“Šajā paziņojumā Komisija, iedvesmojoties no paraugprakses, skaidro savu izpratni par vairākiem regulas noteikumiem nolūkā palīdzēt dalībvalstīm pilnībā izmantot iekšējā tirgus priekšrocības. Šis paziņojums netiecas nedz visaptveroši aplūkot visus noteikumus, nedz veidot jaunus normatīvus noteikumus. Jāatzīmē, ka Savienības tiesību interpretācija jebkurā gadījumā ir Eiropas Savienības Tiesas uzdevums.”
11 Vadlīniju 2.4. iedaļa atbilstoši tās virsrakstam attiecas uz kompensāciju par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu.
12 Šo vadlīniju 2.4.3. punkts ir formulēts šādi:
“[..]
Pielikumā noteikts, ka “ar “samērīgu peļņu” jāsaprot kapitāla rentabilitātes koeficients, kas ir normāls attiecīgajā nozarē konkrētā dalībvalstī un kurā ņem vērā risku vai riska neesamību, kas valsts iestādes piedalīšanās dēļ rodas sabiedrisko pakalpojumu sniedzējam”. Tomēr nav pieejami papildu norādījumi par “kapitāla rentabilitātes” vai “samērīgas peļņas” korektu līmeni.
[..]
Katrā ziņā atkarībā no katra sabiedrisko pakalpojumu līguma konkrētajiem apstākļiem nepieciešams kompetentās iestādes novērtējums katrā gadījumā atsevišķi, lai noteiktu atbilstīgu samērīgas peļņas līmeni. Cita starpā jāņem vērā attiecīgā uzņēmuma konkrētās iezīmes, parastā atlīdzība, ko tirgū maksā par līdzīgiem pakalpojumiem, un katra sabiedrisko pakalpojumu līguma riska līmenis. Piemēram, sabiedrisko pakalpojumu līgums, kurā ir konkrēti noteikumi, ar ko aizsargā kompensācijas līmeni neparedzētu izmaksu gadījumā, ir mazāk riskants nekā sabiedrisko pakalpojumu līgums, kurā nav ietvertas šādas garantijas. Tāpēc, ja visi citi aspekti ir vienādi, samērīgai peļņai pirmajā gadījumā minētajā līgumā jābūt zemākai nekā otrajā gadījumā minētajā līgumā.
Kopumā ir veicināma efektivitātes stimulu izmantošana kompensācijas mehānismā [..]. Jāuzsver, ka kompensācijas shēmas, kuras vienkārši sedz faktiskās radušās izmaksas, vāji motivē pārvadājumu uzņēmumu ierobežot izmaksas vai laika gaitā uzlabot efektivitāti. Tāpēc šādu shēmu izmantošana labāk jāatstāj gadījumiem, kad ir liela neskaidrība par izmaksām un transporta pakalpojumu sniedzējam nepieciešama labāka aizsardzība pret nejaušībām.”
13 Saskaņā ar minēto vadlīniju 2.4.5. punktu:
“Regulas (EK) Nr. 1370/2007 27. apsvērumā teikts, ka līguma slēgšanas tiesību tiešas piešķiršanas gadījumā vai vispārēju noteikumu gadījumā kompensācijas parametri būtu jānosaka tā, lai kompensācija būtu atbilstīga un atspoguļotu “vēlmi nodrošināt pakalpojumu efektivitāti un kvalitāti”. Tas nozīmē, ka kompetentajām iestādēm ar kompensācijas mehānisma palīdzību jāmudina pakalpojumu sniedzēji uzlabot savu darbību efektivitāti, nodrošinot nepieciešamo pakalpojuma līmeni un kvalitāti un šajā nolūkā izmantojot iespējami mazāk resursu.
Regulas (EK) Nr. 1370/2007 noteikumi par kompensāciju atvēl kompetentajām iestādēm zināmu rīcības brīvību attiecībā uz veicināšanas pasākumu sistēmas izveidi sabiedrisko pakalpojumu sniedzējam. Jebkurā gadījumā kompetentajām iestādēm ir “jāveicina šādu faktoru saglabāšana vai attīstība: sabiedrisko pakalpojumu sniedzēja veikta efektīva apsaimniekošana, ko var objektīvi novērtēt” (pielikuma 7. punkts). Tas nozīmē, ka kompensācijas sistēma jāizveido tā, lai laika gaitā vismaz nodrošinātu zināmus uzlabojumus.
Efektivitātes stimuliem tomēr jābūt proporcionāliem un jāsaglabājas samērīgā līmenī, ņemot vērā efektivitātes mērķu sasniegšanas sarežģītību. To iespējams nodrošināt, piemēram, visus ar efektivitātes uzlabojumiem saistītos ieguvumus līdzsvaroti sadalot starp uzņēmumu, publiskā sektora iestādēm un/vai lietotājiem. Jebkurā gadījumā jābūt ieviestai sistēmai, ar ko nodrošina, ka uzņēmumam nav ļauts paturēt sev nesamērīgus ieguvumus no efektivitātes. Turklāt šo veicināšanas pasākumu sistēmu parametri pilnībā un precīzi jānosaka sabiedrisko pakalpojumu līgumā.
Tomēr stimuli uzlabot sabiedrisko pakalpojumu nodrošināšanas efektivitāti nedrīkst traucēt sniegt augstas kvalitātes pakalpojumus. Regulas (EK) Nr. 1370/2007 kontekstā efektivitāte jāinterpretē kā saistība starp sabiedrisko pakalpojumu kvalitāti vai līmeni un resursiem, ko izmanto šo pakalpojumu sniegšanai. Tādēļ efektivitātes stimuliem jābūt vērstiem uz izmaksu samazināšanu un/vai pakalpojuma kvalitātes vai līmeņa paaugstināšanu.”
14 Šo pašu vadlīniju 2.4.8. punkta otrajā un trešajā daļā ir precizēts:
“[..] Regulas (EK) Nr. 1370/2007 noteikumu mērķis ir ne tikai novērst jebkādu iespējamu pārmērīgu kompensāciju par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistībām, bet arī nodrošināt, lai sabiedrisko pakalpojumu līgumā paredzētais sabiedrisko pakalpojumu piedāvājums būtu finansiāli ilgtspējīgs nolūkā sasniegt un uzturēt pakalpojumu kvalitātes augstu līmeni. Tādēļ sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības ir atbilstīgi jākompensē, lai pakalpojumu sniedzēja paša līdzekļi ilgtermiņā netiktu samazināti sabiedrisko pakalpojumu līguma izpildes dēļ, tādējādi kavējot efektīvi pildīt līgumsaistības un saglabāt pasažieru transporta pakalpojumu augstus kvalitātes standartus, kā minēts Regulas (EK) Nr. 1370/2007 pielikuma 7. punktā.
Jebkurā gadījumā, ja kompetentā iestāde nemaksā atbilstīgu kompensāciju, tā riskē samazināt piedāvājumu skaitu, ko iesniedz, kad izsludināts konkurss par sabiedrisko pakalpojumu līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, vai radīt nopietnas finansiālas problēmas pakalpojumu sniedzējam, ja sabiedrisko pakalpojumu līguma slēgšanas tiesības piešķirtas tieši, un/vai samazināt līguma termiņa laikā sniegto sabiedrisko pakalpojumu vispārējo līmeni un kvalitāti.”
Latvijas tiesības
15 2007. gada 14. jūnija Sabiedriskā transporta pakalpojumu likuma (2007. gada Latvijas Vēstnesis Nr. 106) 10. pantā ir noteikts:
“(1) Pārvadātājam radušos zaudējumus un izdevumus, kas saistīti ar sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanu, kompensē atbilstoši šā likuma 11. un 12.panta prasībām.
[..]
(3) Šā likuma izpratnē zaudējumi ir arī maksa par pakalpojumu, ja pasūtītājs sabiedriskā transporta pakalpojumu pasūtījumu organizējis saskaņā ar Publisko iepirkumu likumu.”
16 Sabiedriskā transporta pakalpojumu likuma 11. panta pirmajā daļā ir paredzēts:
“Ar sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanu saistītos zaudējumus pārvadātājam kompensē atbilstoši apmēram un kārtībai, ko nosaka Ministru kabinets. [..]”
17 Ministru kabineta 2015. gada 28. jūlija noteikumos Nr. 435 “Kārtība, kādā nosaka un kompensē ar sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanu saistītos zaudējumus un izdevumus un nosaka sabiedriskā transporta pakalpojuma tarifu” (2015. gada Latvijas Vēstnesis Nr. 155) ir paredzēts:
“[..]
2. Pārvadātājam kompensē šādus zaudējumus un izdevumus, kas saistīti ar sabiedriskā transporta pakalpojumu pasūtījuma līguma izpildi:
2.1. ja pasūtītājs ir noteicis sabiedriskā transporta pakalpojuma tarifu, – zaudējumus, kas radušies, ja ar sabiedriskā transporta pakalpojumu pasūtījuma līguma izpildi saistītās nepieciešamās izmaksas pārsniedz gūtos ieņēmumus.
[..]
56. Sabiedriskā transporta pakalpojumu līgumā var noteikt kompensācijas apmēru (līgumcenu) vai šīs kompensācijas (līgumcenas) aprēķināšanas kārtību. Nosakot sabiedriskā transporta pakalpojumu līgumā kompensācijas apmēru (līgumcenu) vai šīs kompensācijas (līgumcenas) aprēķināšanas kārtību, pasūtītājs ņem vērā piešķiramo tiesību apjomu, sabiedriskā transporta pakalpojuma izpildes intensitāti, sabiedriskā transporta pakalpojuma rentabilitāti, sabiedriskā transporta pakalpojumam izvirzītās kvalitātes prasības, transportlīdzekļu tehniskajam aprīkojumam izvirzītās prasības un citus objektīvos kritērijus, kuru izpildei ir tieša sasaiste ar izmaksājamās kompensācijas apmēru.”
Pamatlieta un prejudiciālais jautājums
18 Pasūtītāja izsludināja atklātu konkursu par tiesību piešķiršanu sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumu sniegšanai ar autobusiem Latvijas reģionālās nozīmes maršrutu tīklā uz 10 gadiem.
19 “Dobeles autobusu parks” u.c. vērsās Iepirkumu uzraudzības biroja Iesniegumu izskatīšanas komisijā (Latvija) ar iesniegumu, ar kuru apstrīdēja iepirkuma nolikuma normas. Iesnieguma pamatojumam tie norādīja, ka iepirkuma nolikums un attiecīgā iepirkuma līguma projekts kopumā veido tiesību normām neatbilstošu konkrēto sabiedriskā transporta pakalpojumu kompensēšanas mehānismu, jo savā piedāvājumā pretendentiem ir jāspēj prognozēt piedāvātā pakalpojuma cenu nākamajiem 10 gadiem un uz šīs cenas pamata līguma darbības termiņa laikā tiek noteiktas pakalpojumu sniedzējiem izmaksājamās kompensācijas, taču iepirkuma līgums neparedz pilnvērtīgu pakalpojuma cenas pārskatīšanas kārtību, ja mainās izmaksas, kas šo cenu ietekmē.
20 Ar 2019. gada 11. novembra lēmumu minētā komisija šo iesniegumu noraidīja.
21 “Dobeles autobusu parks” u.c. iesniedza pieteikumus Administratīvajā rajona tiesā (Latvija), lūdzot atcelt minēto lēmumu. Pamatojot savus pieteikumus, tie norāda, ka saskaņā ar iepirkuma līguma projekta pielikumā izklāstīto transporta pakalpojuma līgumcenas pārskatīšanas kārtību no līgumcenas indeksācijas, kas paredzēta tikai attiecībā uz degvielas izmaksām, darba spēka atlīdzību un valsts sociālās apdrošināšanas iemaksām, ir izslēgti, pirmkārt, gadījumi, kad degvielas izmaksu un darba spēka atlīdzības izmaiņas nepārsniedz attiecīgi 5 % un 8 %, kā arī, otrkārt, pirmie četri un pēdējie trīs pakalpojuma sniegšanas gadi. “Dobeles autobusu parks” u.c. apstrīd arī iepirkuma nolikuma normas, kuras reglamentē līgumcenas par vienu kilometru pārskatīšanu un atbilstoši kurām šo cenu var pārskatīt tikai tad, ja pasūtītāja samazina sniedzamo pakalpojumu apjomu par vairāk nekā 30 %, jo šīs normas neparedzot attiecīgus objektīvus un pārskatāmus kritērijus līgumcenas pārskatīšanai.
22 Minētā tiesa ar 2019.gada 29. maija spriedumu noraidīja šos pieteikumus, pamatojoties būtībā uz to, ka valstij nav pienākuma segt pilnīgi visas sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzēju izmaksas neatkarīgi no šo sniedzēju darbības efektivitātes un ka iepirkuma līguma projektā paredzētā līgumcenas indeksācijas kārtība nepārkāpj Regulas Nr. 1370/2007 prasības.
23 “Dobeles autobusu parks” u.c. iesniedza iesniedzējtiesai, t.i., Augstākajai tiesai (Senāts, Latvija), kasācijas sūdzību, lūdzot atcelt minēto spriedumu. Kasācijas sūdzības pamatojumam “Dobeles autobusu parks” u.c. norāda, ka iepirkuma nolikumā paredzētais finanšu modelis nenodrošina attiecīgajiem pārvadātājiem “atbilstīgu kompensāciju” Regulas Nr. 1370/2007 izpratnē, jo piešķirtā kompensācija nesedz visus objektīvi pamatotos izdevumus, lai nodrošinātu pasūtītājas prasīto pakalpojumu. It īpaši iepirkuma līguma projektā paredzētā indeksācija esot pārmērīgi ierobežota un objektīvi neesot iespējams paredzēt izmaksu pieaugumu, kas varētu notikt šajā līgumā paredzētajā desmit gadu termiņā. Izvēlētais finanšu modelis tātad esot vērsts nevis uz to, lai nodrošinātu pārvadātāja darbības efektivitāti, bet gan uz to, lai pārliktu izmaksu pieauguma risku no valsts uz pārvadātāju.
24 Savukārt pasūtītāja uzsver, ka Regulas Nr. 1370/2007 mērķis ir novērst jebkādus pārmērīgas kompensācijas riskus, turklāt tā atstāj dalībvalstīm rīcības brīvību lemt par to, vai vispār noteikt kompensāciju pasažieru pārvadātājiem, ka ar kompensācijas mehānisma palīdzību jāmudina pakalpojumu sniedzēji uzlabot savu darbību efektivitāti, nodrošinot nepieciešamo pakalpojuma līmeni un kvalitāti un šajā nolūkā izmantojot iespējami mazāk resursu, un ka šīs regulas noteikumi par kompensāciju, kuri kompetentajām iestādēm atvēl zināmu rīcības brīvību, neļauj secināt, ka valstij būtu pienākums segt pilnīgi visas sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzēju izmaksas neatkarīgi no šo sniedzēju darbības efektivitātes.
25 Šajā kontekstā iesniedzējtiesa norāda, ka no Regulas Nr. 1370/2007 1. panta 1. punkta, kā arī no vadlīnijām, it īpaši to 2.4.8. punkta, izriet valsts pienākums nodrošināt tādu sabiedriskā transporta pakalpojumu sistēmu, kas būtu vērsta uz kvalitatīvākā pakalpojuma saņemšanu, šā mērķa sasniegšanai sniedzot šo pakalpojumu sniedzējiem atbilstošu finansiālo atbalstu.
26 Iesniedzējtiesa saskata vairākus argumentus, kādēļ nav pamatots “Dobeles autobusu parka” u.c. uzskats, ka Regula Nr. 1370/2007 paredz pienākumu atlīdzināt visus zaudējumus, kas sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzējam varētu rasties.
27 It īpaši no šīs regulas 27. apsvēruma un tās pielikuma 7. punkta, kā arī no vadlīniju 2.4.3. un 2.4.5. punkta izrietot, ka valstij nav pienākuma segt pilnīgi visas sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzēju izmaksas neatkarīgi no šo sniedzēju darbības efektivitātes. Šajā ziņā atklātā konkursa izsludināšana, paredzot tajā strīdus normas un konkrēto sabiedriskā transporta pakalpojumu finansēšanas modeli, esot daļa no valsts sabiedriskā transporta pakalpojumu attīstības koncepcijas īstenošanas. Proti, lai nodrošinātu efektīvāku valsts budžeta līdzekļu izmantošanu, par šādu pakalpojumu sniegšanu piešķiramā kompensācija, sākot no 2021. gada, būšot balstīta nevis uz sistēmu, kurā valsts būtībā uzņemas visus riskus, sedzot visas transporta pakalpojumu sniedzējam radušās izmaksas saistībā ar piedāvājumu un pieprasījumu, bet gan uz līgumisko modeli, kura pamatā būs pārvadātāja atklāta konkursa kārtībā piedāvātas līgumcenas un sabiedriskā transporta pakalpojumā gūto ieņēmumu starpība.
28 Tajā pašā laikā iesniedzējtiesa uzskata, ka būtu jāpārbauda, vai – kā apgalvo “Dobeles autobusu parks” u.c. – šis jaunais modelis un instrumenti tā īstenošanai neliek pretendentiem uzņemties pārāk lielu risku, nosakot pakalpojuma cenu, un vai šāds risks nesasniedz tādu slieksni, lai būtu pamats uzskatīt, ka valsts faktiski nenodrošina pienākumu atbilstīgi kompensēt ar sabiedriskā transporta nodrošināšanu saistītos izdevumus. Proti, vispārīgi runājot, neesot iespējams precīzi prognozēt ne to, kādas 10 gadu perspektīvā būs energoresursu cenas, ne to, kādas būs vidējās algas attiecīgajā nozarē vai valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas. Kompensācijas shēmas gadījumā, kurā tikai ar vairāku gadu atstarpi pastāv iespēja atbilstoši pārrēķināt cenas, turklāt tikai daļai izmaksu, pat pie efektīvas saimnieciskās darbības varot būt risks, ka nepietiekami precīzu prognožu dēļ izmaksu palielināšanās varētu radīt zaudējumus uzņēmējam.
29 Ir taisnība, ka pretendentiem piedāvājamās cenas aprēķinā neesot liegts ierēķināt arī izmaksas par to risku, ko uzņemas pretendents, nosakot konkrētu cenu konkrētam periodam, kurā tiktu ņemts vērā atbilstošo ekonomisko un komerciālo apstākļu mainīgums.
30 Tomēr tas pilnībā nenovērstu iespēju, ka piedāvātā kompensāciju shēma nesegs visus zaudējumus, kas uzņēmējam radīsies, pildot līgumu. Proti, konkursa apstākļos, cerēdami uzvarēt konkursā, pretendenti varētu atturēties piedāvāt tādu līguma cenu, kas šo risku novērstu, savukārt izpildes gaitā radušās grūtības varētu nākties novērst, samazinot pakalpojuma pieejamību vai kvalitāti. Tādējādi rodas jautājums, vai izskatāmajā gadījumā pasūtītājas paredzētais cenu pārskatīšanas mehānisms nodrošina pietiekamu un Regulas Nr. 1370/2007 mērķim atbilstošu kompensācijas mehānismu.
31 Šajos apstākļos Augstākā tiesa (Senāts) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai [..] Regulas Nr. 1370/2007 [..] 1. panta 1. punkta otrā daļa, 2.a. panta 2. punkts un 3. panta 2. punkts pieļauj tādu kompensāciju shēmu, kas neparedz kompetentajai iestādei pienākumu regulāras līgumcenas (kompensācijas apmēra) indeksācijas veidā kompensēt sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzējam visu ar pakalpojuma sniegšanu saistīto izmaksu, kuras atrodas ārpus pakalpojuma sniedzēja kontroles, pieaugumu pilnā apmērā un kas tādējādi pilnībā nenovērš risku, ka pakalpojumu sniedzējam radīsies nekompensējami zaudējumi?”
Par prejudiciālo jautājumu
32 Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regula Nr. 1370/2007 ir jāinterpretē tādējādi, ka tai ir pretrunā kompensācijas shēma, ar ko – publiskā pakalpojumu iepirkuma ietvaros un atklātas, pārredzamas un nediskriminējošas konkursa procedūras rezultātā – kompetentajām valsts iestādēm nav noteikts pienākums regulāras indeksācijas veidā kompensēt pasažieru transporta pakalpojumu sniedzējam, kuram jāpilda sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, visu ar šo pakalpojumu apsaimniekošanu un sniegšanu saistīto izmaksu, kas atrodas ārpus pakalpojuma sniedzēja kontroles, pieaugumu pilnā apmērā.
33 Jāatgādina, ka atbilstoši Regulas Nr. 1370/2007 1. panta 1. punkta pirmajai daļai šīs regulas mērķis ir saskaņā ar Savienības tiesību aktiem noteikt, kā kompetentās iestādes var rīkoties sabiedriskā pasažieru transporta jomā, nodrošinot vispārējas nozīmes pakalpojumus, tostarp, lai to būtu vairāk, tie būtu drošāki, kvalitatīvāki vai ar mazākām izmaksām, nekā tas būtu panākams ar tirgus spēkiem vien.
34 Lai to nodrošinātu, saskaņā ar minētā 1. panta 1. punkta otro daļu šajā regulā ir definēti nosacījumi, atbilstoši kuriem kompetentās iestādes, kad tās uzliek saistības sniegt sabiedriskos pakalpojumus vai slēdz attiecīgus līgumus par šādiem pakalpojumiem, sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem kompensē radušās izmaksas un/vai kā atlīdzību par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību izpildi piešķir ekskluzīvas tiesības.
35 Tādējādi Regulā Nr. 1370/2007 ir ietvertas speciālas normas, kuras regulē intervences kārtību vispārējos publiskā iepirkuma režīmos (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 27. oktobris, Hörmann Reisen, C‑292/15, EU:C:2016:817, 45. punkts), ar mērķi izveidot tiesisku regulējumu kompensācijas un/vai ekskluzīvu tiesību piešķiršanai par izmaksām, kas radušās, pildot sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 24. oktobris, Autorità Garante della Concorrenza e del Mercato (Sabiedriskā transporta pakalpojumu līguma slēgšanas tiesību tieša piešķiršana), C‑515/18, EU:C:2019:893, 31. punkts).
36 Šīs regulas 3. panta 1. punktā – vienā no minēto tiesisko regulējumu veidojošajām normām – ir paredzēts, ka tad, ja kompetentā iestāde nolemj izvēlētajam pakalpojumu sniedzējam par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību izpildi piešķirt jebkāda rakstura ekskluzīvas tiesības un/vai kompensāciju, tā to dara saskaņā ar sabiedrisko pakalpojumu līgumu, tādējādi šajā tiesību normā ir izvirzīts princips, ka sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības un ar tām saistītās kompensācijas ir jānosaka šādā līgumā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 8. septembris, Lux Express Estonia, C‑614/20, EU:C:2022:641, 52. punkts).
37 Atkāpjoties no 3. panta 1. punkta, minētās regulas 3. panta 2. punktā ir atļauts vispārējos noteikumos ietvert tādas sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, ar kurām paredzēts noteikt maksimāli pieļaujamos tarifus visiem pasažieriem vai dažu kategoriju pasažieriem, un šādā gadījumā kompetentajai iestādei ir pienākums piešķirt kompensāciju attiecīgajam sabiedrisko pakalpojumu sniedzējam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 8. septembris, Lux Express Estonia, C‑614/20, EU:C:2022:641, 53.–55. un 92. punkts).
38 Tomēr aplūkojamajā gadījumā no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka pamatlieta attiecas uz to, ka atklātas, pārredzamas un nediskriminējošas konkursa procedūras rezultātā tiek noslēgts sabiedrisko pakalpojumu līgums par pasažieru transporta pakalpojumu sniegšanu ar autobusiem, tāpēc Regulas Nr. 1370/2007 3. panta 2. punktam, kuru iesniedzējtiesa minējusi sava jautājuma formulējumā, nav nozīmes, lai atbildētu uz šo jautājumu.
39 No Regulas Nr. 1370/2007 6. panta 1. punkta pirmā teikuma skaidra formulējuma izriet, ka kompensācijai, kas saistīta ar šādu sabiedrisko pakalpojumu līgumu, kura slēgšanas tiesības ir piešķirtas atklātas, pārredzamas un nediskriminējošas konkursa procedūras rezultātā, ir jāatbilst šīs regulas 4. pantā paredzētajām prasībām, un pēdējā minētā panta 1. punktā ir precizēta šādas kompensācijas piešķiršanas kārtība. Tādēļ, lai atbildētu uz uzdoto jautājumu, ir jāņem vērā šī tiesību norma.
40 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī tās konteksts un tiesiskā regulējuma, kurā šī norma ir ietverta, mērķi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 24. oktobris, Autorità Garante della Concorrenza e del Mercato (Sabiedriskā transporta pakalpojumu līguma slēgšanas tiesību tieša piešķiršana), C‑515/18, EU:C:2019:893, 23. punkts).
41 Pirmām kārtām, runājot par Regulas Nr. 1370/2007 4. panta 1. punkta formulējumu, jānorāda, ka šajā tiesību normā ir precizēts, ka sabiedrisko pakalpojumu līgumos, pirmkārt, saskaņā ar minētā punkta b) apakšpunkta pirmās daļas i) punktu ir iepriekš objektīvi un pārredzami jānosaka parametri kompensācijas maksājuma, ja tāds ir, aprēķināšanai un otrkārt, atbilstoši minētā punkta c) apakšpunktam jāparedz kārtība ar pakalpojumu sniegšanu saistītu izmaksu sadalei; šīs izmaksas citastarp var ietvert izmaksas, kas saistītas ar personālu, enerģiju, maksājumiem par infrastruktūru, sabiedrisko transportlīdzekļu, ritošā sastāva un instalāciju, kas vajadzīgas, lai sniegtu pasažieru transporta pakalpojumus, profilaksi un remontu, kā arī pastāvīgās izmaksas un pietiekamu kapitāla rentabilitāti.
42 No šāda formulējuma skaidri izriet, ka kompetentajām valsts iestādēm, ciktāl tām ir jānosaka sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzējam maksājamās kompensācijas aprēķināšanas parametri un jāparedz ar šo pakalpojumu sniegšanu saistīto izmaksu sadales kārtība, sabiedrisko pakalpojumu līguma ietvaros ir zināma rīcības brīvība šādas kompensācijas mehānisma izveidošanā.
43 Līdzīgi ģenerāladvokāta secinājumu 35. punktā izteiktajai nostājai ir jākonstatē it īpaši, ka iespēja sadalīt izmaksas noteikti nozīmē, ka kompetentajām valsts iestādēm nav pienākuma kompensēt visas izmaksas, bet ka tās uz šī sabiedriskā pakalpojuma sniedzēju var pārnest riskus, kas saistīti ar dažu šo izmaksu, lai kāds būtu to raksturs, izmaiņām, un tādējādi nav nozīmes, vai šis pakalpojumu sniedzējs var vai nevar – piemēram, enerģijas izmaksu vai noteiktu sociālo izmaksu gadījumā – pilnībā kontrolēt to izmaiņas, jo tās izriet no apstākļiem, kas nav atkarīgi no minētā pakalpojumu sniedzēja.
44 Tādējādi no Regulas Nr. 1370/2007 4. panta 1. punkta formulējuma izriet, ka kompetentās valsts iestādes, īstenojot savu rīcības brīvību, var paredzēt tādu kompensācijas shēmu, kura, ņemot vērā šo iestāžu noteiktos kompensācijas aprēķināšanas parametrus un izmaksu sadales kārtību, sabiedriskā transporta pakalpojuma sniedzējam automātiski negarantē šo izmaksu segšanu pilnā apmērā.
45 Otrām kārtām, runājot par Regulas Nr. 1370/2007 mērķi, ir jāatgādina – kā izriet no šā sprieduma 34. punkta –, ka atbilstoši tam, kas secināms tostarp no tās 1. panta 1. punkta, 2.a panta 2. punkta un pielikuma 7. punkta, lasot tos minētās regulas 4., 7., 27. un 34. apsvēruma gaismā, šīs regulas mērķis ir definēt kompensācijas piešķiršanas nosacījumus, lai vienlīdzīgos konkurences apstākļos nodrošinātu, ka sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojuma sniegšana ir gan efektīva, gan finansiāli rentabla, nolūkā panākt augstu šī pakalpojuma kvalitātes līmeni (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 8. septembris, Lux Express Estonia, C‑614/20, EU:C:2022:641, 69. un 70. punkts).
46 No tā izriet, ka jebkurai kompensācijas shēmai ir jābūt vērstai ne tikai uz to, lai izvairītos no izmaksu pārmērīgas kompensācijas, bet arī uz to, lai veicinātu lielāku sabiedriskā transporta pakalpojuma sniedzēja efektivitāti. Taču kompensācijas shēma, kas jebkuros apstākļos garantē automātisku visu to izmaksu segšanu, kuras saistītas ar sabiedrisko pakalpojumu līguma izpildi, neietver šādu stimulu palielināt efektivitāti, jo attiecīgajam pakalpojumu sniedzējam nenākas ierobežot savas izmaksas.
47 Savukārt kompensācijas shēma, kas, nepastāvot regulārai indeksācijai, automātiski nesedz visas šīs izmaksas, bet pārnes noteiktus riskus uz sabiedriskā pakalpojuma sniedzēju, varētu veicināt šāda mērķa sasniegšanu. Proti, pat attiecībā uz izmaksām, kuras atrodas ārpus attiecīgā sabiedriskā pakalpojuma sniedzēja kontroles, šī sniedzēja panāktais efektivitātes pieaugums ļaus tam stiprināt savu finansiālo dzīvotspēju, lai segtu šīs izmaksas, un tas palīdzēs nodrošināt sabiedrisko pakalpojumu līgumā paredzēto saistību pienācīgu izpildi.
48 Trešām kārtām, attiecībā uz kontekstu, kādā iekļaujas Regulas Nr. 1370/2007 4. panta 1. punkts, ir jāatgādina – kā ģenerāladvokāts to darījis secinājumu 65. punktā –, ka Regulā Nr. 1370/2007 nav ietvertas speciālas normas, kas būtu piemērojamas kompensācijas aprēķināšanas metodei gadījumos, kad sabiedrisko pakalpojumu līguma slēgšanas tiesības tiek piešķirtas, izsludinot konkursu. Proti, šādā gadījumā kompensācijai – atšķirībā no kompensācijas saistībā ar sabiedrisko pakalpojumu līgumu, kura slēgšanas tiesības ir piešķirtas tieši vai saskaņā ar vispārēju noteikumu, t.i., bez konkursa izsludināšanas – atbilstoši šīs regulas 6. panta 1. punkta otro teikumam nav jāatbilst tās pielikumā ietvertajiem sīkāk izstrādātajiem noteikumiem, kuru mērķis, kā izriet no šīs regulas 27. apsvēruma, ir nodrošināt kompensācijas apmēra atbilstību.
49 Šī atšķirība Savienības likumdevēja ieviestajā režīmā ir balstīta uz premisu, saskaņā ar kuru konkursa procedūras gadījumā nav nepieciešams pieņemt precīzākus kompensācijas aprēķināšanas noteikumus, lai nodrošinātu tās apmēra atbilstību, jo šāda procedūra pati par sevi – konkurences rakstura dēļ – izraisa to, ka sabiedriskā transporta pakalpojuma sniedzējam maksājamā kompensācija samazinās līdz minimumam, tādējādi automātiskas korekcijas veidā izvairoties ne tikai no pārmērīgas kompensācijas, bet arī no nepietiekamas kompensācijas.
50 Proti, kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 72. un 82.–84. punktā, ikviens pakalpojumu sniedzējs, kurš nolemj piedalīties publiskā iepirkuma procedūrā par sabiedrisko pakalpojumu līguma izpildi, pats nosaka sava piedāvājuma noteikumus, ņemot vērā visus nozīmīgos parametrus, tostarp iespējamās izmaksu izmaiņas – neatkarīgi no tā, vai tas kontrolē vai nekontrolē šīs izmaksas –, kas var ietekmēt pakalpojuma sniegšanu, tādējādi definējot riska līmeni, kādu tas ir gatavs uzņemties saistībā ar šīm izmaiņām. Tātad, neskarot Savienības tiesību normas, kas valsts iestādēm ļauj noraidīt nepamatoti lētus piedāvājumus, var tikt prezumēts, ka šī pakalpojumu sniedzēja piedāvājums, ja tas iegūst līguma slēgšanas tiesības, tam nodrošinās ieguldītā kapitāla rentabilitātes koeficientu, kas atbilst attiecīgā riska līmenim.
51 No tā izriet, ka kompensācijas shēma, kas saistīta ar sabiedrisko pakalpojumu līgumu, kura slēgšanas tiesības ir piešķirtas atklātas, pārredzamas un nediskriminējošas konkursa procedūras rezultātā, pati par sevi var garantēt šī sabiedriskā pakalpojuma sniedzējam tā izmaksu segumu, kas tam nodrošina arī atbilstīgu kompensāciju, kuras apmērs var mainīties atkarībā no riska līmeņa, kādu tas ir gatavs uzņemties.
52 Tātad no visa iepriekš minētā izriet, ka kompetentajām valsts iestādēm konkursa procedūrā nav pienākuma, veicot regulāru indeksāciju, automātiski kompensēt visas izmaksas, kas radušās transporta pakalpojumu sniedzējam saistībā ar sabiedrisko pakalpojumu līguma izpildi, neatkarīgi no tā, vai tas kontrolē šīs izmaksas, lai šis līgums tam nodrošinātu atbilstīgu kompensāciju.
53 Ir taisnība, ka tiesas sēdē “Dobeles autobusu parks” u.c., šajā ziņā atsaucoties uz iesniedzējtiesas paustajām šaubām, kas atgādinātas šā sprieduma 28.–30. punktā, norādīja, ka gadījumā, ja ar sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību izpildi saistītās izmaksas, kuras ir ārpus tā kontroles, netiek regulāri indeksētas, sekas varētu būt tādas, ka šī sabiedriskā pakalpojuma sniedzējs nesaņem atbilstīgu kompensāciju tādā ziņā, ka tās apmērs varētu kļūt nepietiekams, un tas, kā norādīts vadlīniju 2.4.8. punktā, varētu apdraudēt tās finansiālo ilgtspēju vai sniegtā pakalpojuma kvalitāti, vai pat jau konkursa stadijā mākslīgi samazināt pretendentu skaitu.
54 Šajā ziņā, protams, ir jānorāda, ka saskaņā ar samērīguma principu, kas ir vispārējs Savienības tiesību princips, kurš attiecībā uz sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību specifikācijām ir nostiprināts Regulas Nr. 1370/2007 2.a panta 1. punkta otrajā daļā, uz ko savā jautājumā atsaucas iesniedzējtiesa, kompetentās valsts iestādes transporta pakalpojumu sniedzējiem, kuriem ir uzticēta šo saistību izpilde, nedrīkst noteikt tādus nosacījumus, piemēram, attiecībā uz kompensācijas piešķiršanas kārtību, kas būtu pārmērīgi vai nepamatoti.
55 Tādējādi saskaņā ar šo principu kompensācijas apmēram, kā izriet no šā sprieduma 51. punkta, ir jābūt atšķirīgam atkarībā no riska, kādu sabiedriskā pakalpojuma sniedzējs ir gatavs uzņemties.
56 Tomēr apstāklis, ka nav regulāras izmaksu indeksācijas mehānisma, pats par sevi nevar tikt uzskatīts par samērīguma principa pārkāpumu. Proti, kā jau norādīts šā sprieduma 50. punktā, ja transporta pakalpojumu sniedzējs nolemj piedalīties šādā procedūrā, tas pats nosaka sava piedāvājuma noteikumus. It īpaši tam ir jāizvērtē riska līmenis, ko tas ir gatavs uzņemties, ņemot vērā sabiedriskā pakalpojuma līgumā izklāstīto kompensācijas piešķiršanas kārtību, tostarp šāda mehānisma neesamību. Tātad, ja kompetentā valsts iestāde konkursa procedūrā būtu paredzējusi nosacījumus, kas ir nepamatoti vai pārmērīgi no to risku skatpunkta, kuri jāuzņemas attiecīgā sabiedriskā pakalpojuma sniedzējam, būtu maz ticams, ka tai tiktu iesniegti piedāvājumi, un šai iestādei tāpēc būtu jāgroza šie nosacījumi, lai padarītu tos saderīgus ar samērīguma principu.
57 Tomēr aplūkojamajā gadījumā, kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 86. punktā, nešķiet, ka strīdīgais nolikums ietvertu šādus nepamatotus vai pārmērīgus nosacījumus, turklāt tiesas sēde liecina, ka kompetentās valsts iestādes ir saņēmušas ap simts piedāvājumu no vairākās dalībvalstīs reģistrētiem transporta uzņēmumiem, bet šis fakts ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.
58 Runājot par šā sprieduma 53. punktā minētajiem riskiem, kā apstiprina šā sprieduma 30. punktā minētās iesniedzējtiesas sniegtās norādes, tos izraisa iespējamība, ka pasažieru transporta pakalpojumu sniedzējs cerībā iegūt publiskā līguma slēgšanas tiesības varētu piedāvāt līgumcenu, kurā nav pietiekami ņemts vērā izmaksu pieaugums nākotnē. Taču iespējamība, ka šo pakalpojumu sniedzējs piedāvā cenu, kas ietver risku, ka tas nevarēs pienācīgi izpildīt līgumu, ir raksturīga katrai konkursa procedūrai un atkarībā no konkrētas lietas apstākļiem var izraisīt to, ka attiecīgā gadījumā tiek piemērotas Savienības tiesību normas, kuras ļauj valsts iestādēm izslēgt nepamatoti lētus piedāvājumus. Turpretim šī iespējamība neattaisno prasību, lai sabiedrisko pakalpojumu līgumos, kurus kompetentās valsts iestādes noslēgušas publiskā pakalpojumu iepirkuma ietvaros un atklātas, pārredzamas un nediskriminējošas konkursa procedūras rezultātā, vienmēr būtu ietverts regulāras indeksācijas mehānisms, kas automātiski ļautu nodrošināt pilnīgu kompensāciju par jebkādu ar to izpildi saistīto izmaksu pieaugumu neatkarīgi no tā, vai šīs izmaksas ir vai nav pakalpojumu sniedzēja kontrolē.
59 Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu jāatbild, ka Regula Nr. 1370/2007 ir jāinterpretē tādējādi, ka tai nav pretrunā kompensācijas shēma, ar kuru – publiskā pakalpojumu iepirkuma ietvaros un atklātas, pārredzamas un nediskriminējošas konkursa procedūras rezultātā – kompetentajām valsts iestādēm nav noteikts pienākums regulāras indeksācijas veidā kompensēt pasažieru transporta pakalpojumu sniedzējam, kam jāpilda sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, visu ar šo pakalpojumu apsaimniekošanu un sniegšanu saistīto izmaksu, kuras atrodas ārpus pakalpojuma sniedzēja kontroles, pieaugumu pilnā apmērā.
Par tiesāšanās izdevumiem
60 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:
Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1370/2007 (2007. gada 23. oktobris) par sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumiem, izmantojot dzelzceļu un autoceļus, un ar ko atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 1191/69 un Padomes Regulu (EEK) Nr. 1107/70, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 14. decembra Regulu (ES) 2016/2338,
ir jāinterpretē tādējādi, ka
tai nav pretrunā kompensācijas shēma, ar kuru – publiskā pakalpojumu iepirkuma ietvaros un atklātas, pārredzamas un nediskriminējošas konkursa procedūras rezultātā – kompetentajām valsts iestādēm nav noteikts pienākums regulāras indeksācijas veidā kompensēt pasažieru transporta pakalpojumu sniedzējam, kam jāpilda sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, visu ar šo pakalpojumu apsaimniekošanu un sniegšanu saistīto izmaksu, kuras atrodas ārpus pakalpojuma sniedzēja kontroles, pieaugumu pilnā apmērā.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2023. gada 21. decembrī.
Sekretārs | | Palātas priekšsēdētājs |
A. Calot Escobar | | E. Regan |