ĢENERĀLADVOKĀTA M. KAMPOSA SANČESA‑BORDONAS [M. CAMPOS SÁNCHEZ‑BORDONA]
SECINĀJUMI,
sniegti 2017. gada 15. jūnijā(1)
Apvienotās lietas C‑688/15 un C‑109/16
Agnieška Anisimovienė u.c.
pret
BAB bankas Snoras,
Indėlių ir investicijų draudimas VĮ
(C‑688/15)
un
Indėlių ir investicijų draudimas VĮ
pret
Alvydas Raišelis
(C‑109/16)
(Lietuvos Aukščiausiasis Teismas (Augstākā tiesa, Lietuva) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Prejudiciālais jautājums – Noguldījumu garantiju un ieguldītāju kompensācijas sistēmas – Direktīva 94/19/EK – Direktīva 97/9/EK – “Noguldījuma” jēdziens – “Parasta banku darījuma” jēdziens – “Ieguldītāja vārdā noguldīto līdzekļu ieguldījumu darījumu veikšanai” jēdziens – Direktīvas 94/19 un Direktīvas 97/9 tieša iedarbība – Līdzekļi, kas ir pārskaitīti no privātpersonu bankas kontiem uz kredītiestādes vārdā atvērtu kontu un paredzēti minētās iestādes emitēto finanšu instrumentu apmaksai
1. Lietuvos Aukščiausiasis Teismas (Augstākā tiesa, Lietuva) vēršas Tiesā saistībā ar diviem strīdiem, par kuriem tai ir jālemj un kuru pamatā ir vienas šīs dalībvalsts kredītiestādes maksātnespēja.
2. Tāpat kā lietā, kurā ir pasludināts 2015. gada 25. jūnija spriedums Indėlių ir investicijų draudimas un Nemaniūnas (2), iesniedzējtiesu interesē Direktīvas 94/19/EK (3) un Direktīvas 97/9/EK (4) interpretācija, lai noskaidrotu tās aizsardzības apjomu, kas vienā un otrā direktīvā attiecīgi ir piešķirta noguldītājiem un ieguldītājiem.
3. Konkrēti, tiesa a quo vēlas noskaidrot, vai šīs direktīvas var tikt piemērotas summām, kuras kredītiestādei ir nodevuši to klienti ar mērķi samaksāt vai nu par akciju iegādi, vai arī par parakstīšanos uz tās obligācijām. Tā kā banka vēlāk kļuva maksātnespējīga, abi šie darījumi beigu beigās netika veikti.
I. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
1. Direktīva 94/19
4. Preambulas pirmajā, astoņpadsmitajā un divdesmitajā apsvērumā ir norādīts:
“[1] tā kā saskaņā ar Līguma mērķiem būtu jāveicina saskaņota kredītiestāžu darbības attīstība visā Kopienā, likvidējot visus ierobežojumus tiesībām veikt uzņēmējdarbību un brīvībai sniegt pakalpojumus, vienlaikus paaugstinot banku sistēmas stabilitāti un noguldītāju aizsardzību.”
“[18] tā kā dalībvalstīm ir jābūt iespējai garantijas, ko paredz noguldījumu garantiju sistēmas, neattiecināt uz dažām īpaši uzskaitītām noguldījumu vai noguldītāju kategorijām, ja tās neuzskata, ka minētajām ir vajadzīga īpaša aizsardzība.”
“[20] tā kā ir saglabāts princips par saskaņota mazākā ierobežojuma piemērošanu noguldītājam nevis noguldījumam; tā kā tāpēc ir lietderīgi ņemt vērā tādu noguldītāju noguldījumus, kas vai nu nav norādīti kā konta turētāji, vai arī nav vienīgie konta turētāji; tā kā tāpēc ierobežojum[i] ir jāattiecina uz katru identificējamu noguldītāju; tā kā tas neattiecas uz kolektīvo ieguldījumu uzņēmumiem, uz ko attiecas īpaši aizsardzības noteikumi, kas neskar iepriekšminētos noguldījumus.”
5. Saskaņā ar 1. pantu:
“Šajā direktīvā:
1) “noguldījums” ir jebkāds kredīta atlikums, ko veido kontā atlikušie līdzekļi vai īslaicīgas situācijas, kuras rada parasti banku darījumi, un [kas] kredītiestādei ir jāatmaksā saskaņā ar normatīvajos aktos un līgumos paredzētajiem nosacījumiem, kā arī jebkādi parādi, ko apliecina kredītiestādes izdots sertifikāts;
[..]
3) “nepieejams noguldījums” ir noguldījums, kas ir izmaksājams, bet ko kredītiestāde nav izmaksājusi atbilstīgi normatīvajos aktos un līgumos paredzētajiem nosacījumiem, kas attiecas uz šo noguldījumu, jo:
i) vai nu atbilstīgās kompetentās iestādes ir konstatējušas, ka – pēc to ieskatiem – attiecīgā kredītiestāde ar tās finansiāliem apstākļiem tieši saistītu iemeslu dēļ pagaidām nespēj atmaksāt noguldījumu un ka pašlaik tai nav izredžu to izdarīt;
ii) kāda tiesu iestāde ar kredītiestādes finansiāliem apstākļiem tieši saistītu iemeslu dēļ ir pieņēmusi lēmumu, kas liedz noguldītājiem iespēju izvirzīt prasījumus pret attiecīgo kredītiestādi, ja tas notiek pirms iepriekšminētās konstatācijas;
4) “kredītiestāde” ir uzņēmums, kura darbība ir noguldījumu vai citu atmaksājamu līdzekļu pieņemšana un kredītu piešķiršana uz sava rēķina;
[..].”
6. [Direktīvas] 2. pantā ir noteikts:
“Garantiju sistēmas neatmaksā turpmāk minēto:
– ievērojot 8. panta 3. punktu, noguldījumus, ko citas kredītiestādes noguldījušas savā vārdā un uz sava rēķina,
– visus finanšu instrumentus, uz ko attiecas “pašu kapitāla” definīcija, kas dota Padomes Direktīvas 89/299/EEK (1989. gada 17. aprīlis) par kredītiestāžu pašu kapitālu 2. pantā,
– [..].”
7. [Direktīvas] 3. panta 1. punkts ir formulēts šādi:
“Katra dalībvalsts nodrošina to, ka tās teritorijā tiek ieviesta un oficiāli atzīta viena vai vairākas noguldījumu garantiju sistēmas. Izņemot gadījumus, kas ir paredzēti šā punkta otrajā daļā un 4. punktā, attiecīgajā dalībvalstī saskaņā ar Direktīvas 77/780/EEK 3. pantu licencētas kredītiestādes nedrīkst pieņemt noguldījumus, ja tās nav šādas sistēmas dalībnieces.
[..]”
8. [Direktīvas] 7. pantā ir noteikts:
“1. Dalībvalstis nodrošina, ka katra noguldītāja noguldījumu kopapjoma segums ir vismaz EUR 50 000, ja noguldījumi nav pieejami.
“1.a Līdz 2010. gada 31. decembrim dalībvalstis nodrošina, ka katra noguldītāja noguldījumu kopapjoma segums ir EUR 100 000, ja noguldījumi nav pieejami.
[..]
2. Dalībvalstis var noteikt, ka garantiju var neattiecināt uz dažu kategoriju noguldītājiem vai noguldījumiem vai arī tiem var piešķirt zemāku garantiju līmeni. Šie izņēmumi ir uzskaitīti I pielikumā.”
9. [Direktīvas] 8. panta 3. punktā ir paredzēts:
“Ja noguldītājam nav neapstrīdamas tiesības uz kontā esošajām summām, tad garantija attiecas uz personu, kurai ir neapstrīdamas tiesības, ar nosacījumu, ka šī persona ir identificēta vai identificējama līdz dienai, kad kompetentās iestādes veic 1. panta 3. punkta i) apakšpunktā minēto konstatāciju vai tiesu iestāde pieņem 1. panta 3. punkta ii) apakšpunktā minēto lēmumu. Ja neapstrīdamas tiesības ir vairākām personām, tad – aprēķinot 7. panta 1., 3. un 4. punktā paredzētos ierobežojumus – ņem vērā daļu, kas atbilstīgi noteikumiem par summu pārvaldību pienākas katrai no tām.”
10. I pielikuma (“7. panta 2. punktā minēto izņēmumu saraksts”) 12. punktā ir minēti “tās pašas kredītiestādes emitēti parāda vērtspapīri, kā arī saistības, ko rada tās pārvedu vekseļi un vekseļi”.
2. Direktīva 97/9
11. [Direktīvas] preambulas ceturtajā, astotajā un devītajā apsvērumā ir noteikts:
“(4) tā kā aizsargāt ieguldītājus un uzturēt uzticību finanšu sistēmai ir svarīgi, lai izveidotu iekšējo tirgu šajā jomā un tas pienācīgi darbotos; tā kā tāpēc ir svarīgi, lai visām dalībvalstīm būtu ieguldītāju kompensācijas sistēmas, kas garantētu vismaz mazajiem ieguldītājiem saskaņotu minimālo aizsardzības līmeni gadījumā, ja ieguldījumu sabiedrība nespēj pildīt saistības pret saviem ieguldītājiem.”
“(8) tā kā tāpēc jāprasa, lai visām dalībvalstīm būtu ieguldītāju kompensācijas sistēma vai sistēmas, kurām piederētu visas šādas ieguldījumu sabiedrības; tā kā visām sistēmām jāattiecas uz naudu un finanšu instrumentiem, kas ir ieguldījumu sabiedrības turējumā saistībā ar ieguldītāja ieguldījumu darījumiem, kurus gadījumā, ja ieguldījumu sabiedrība nevar pildīt saistības pret saviem ieguldītājiem, nav iespējams atdot ieguldītājam; tā kā tas nekādi neskar normas un procedūras, ko katrā dalībvalstī piemēro attiecībā uz lēmumiem, kas jāpieņem ieguldījumu sabiedrības maksātnespējas vai likvidācijas gadījumā.”
“(9) tā kā ieguldījumu sabiedrības jēdziens aptver arī kredītiestādes, kam ir atļauts sniegt ieguldījumu pakalpojumus; tā kā arī šīm kredītiestādēm jāpiedalās ieguldītāju kompensācijas sistēmā, kas nodrošinātu to ieguldījumu darījumus; tā kā tomēr nav jāparedz, ka šādas kredītiestādes piedalās divās atsevišķās sistēmās, ja viena sistēma atbilst gan šīs direktīvas prasībām, gan prasībām [..] Direktīvā 94/19 [..]; tā kā tomēr, ja ieguldījumu sabiedrība ir kredītiestāde, dažos gadījumos var būt grūti atšķirt noguldījumus, uz kuriem attiecas Direktīva [94/19], no naudas, kas atrodas turējumā sakarā ar ieguldījumu darījumiem; tā kā jāļauj dalībvalstīm noteikt, kuru no direktīvām piemērot attiecīga prasījuma gadījumā.”
12. Saskaņā ar direktīvas 1. pantu:
“Šajā direktīvā:
1) “Ieguldījumu sabiedrība” ir ieguldījumu sabiedrība, kā noteikts Direktīvas 93/22/EEK 1. panta 2. punktā [(5)],
– kas ir atļauta saskaņā ar Direktīvas [93/22] 3. pantu vai
– saskaņā ar [..] Direktīvu 77/780/EEK un [..] Direktīvu 89/646/EEK ir atļauta kā kredītiestāde, kuras atļauja attiecas uz vienu vai vairākiem ieguldījumu pakalpojumiem, kas uzskaitīti Direktīvas [93/22] pielikuma A iedaļā.
2) “Ieguldījuma darījums” ir jebkurš ieguldījumu pakalpojums, kas definēts Direktīvas [93/22] 1. panta 1. punktā, un pakalpojums, kas minēts tās pašas direktīvas pielikuma C iedaļas 1. punktā.
3) “Finanšu instrumenti” ir instrumenti, kas minēti Direktīvas [93/22] pielikuma B iedaļā.
4) “Ieguldītājs” ir jebkura persona, kas sakarā ar ieguldījuma darījumu uztic naudu vai finanšu instrumentus ieguldījumu sabiedrībai.
[..]”
13. Direktīvas 2. pantā ir noteikts:
“1. Visas dalībvalstis nodrošina, ka to teritorijā ievieš un oficiāli atzīst vienu vai vairākas ieguldītāju kompensācijas sistēmas. Izņemot gadījumus, kas paredzēti šā punkta otrajā daļā un 5. panta 3. punktā, neviena minētajā dalībvalstī atļauta ieguldījumu sabiedrība nedrīkst veikt ieguldījumu darījumus, ja tā nepiedalās šādā sistēmā.
[..]
2. Sistēma paredz ieguldītājiem nodrošinājumu saskaņā ar 4. pantu, ja:
– kompetentās iestādes ir atzinušas, ka pēc to ieskata ieguldījumu sabiedrība ar tās finanšu stāvokli tieši saistītu iemeslu dēļ attiecīgajā brīdī nespēj pildīt saistības, kas rodas no ieguldītāju prasījumiem, un tuvākajā laikā nespēs tās pildīt, vai arī
– tiesu iestāde ar ieguldījumu sabiedrības finanšu stāvokli tieši saistītu iemeslu dēļ ir pieņēmusi lēmumu, kas attiecībā uz ieguldītājiem atceļ iespēju apmierināt to prasījumus,
neatkarīgi no tā, kas notiek vispirms.
Nodrošinājumu paredz prasījumiem, kas ceļas no ieguldījumu sabiedrības nespējas:
– atmaksāt no ieguldītājiem saņemto naudas aizdevumu vai ieguldītājiem piederošu un sakarā ar ieguldījumu darījumiem viņu vārdā turētu naudu vai
– atdot ieguldītājiem visus finanšu instrumentus, kas tiem pieder un ko sakarā ar ieguldījumu tur, pārzina vai pārvalda viņu vārdā,
saskaņā ar likumos un līgumos ietvertajiem nosacījumiem.
3. Visus prasījumus, ko saskaņā ar 2. punktu izvirza pret kredītiestādi, uz kuru attiecīgā dalībvalstī attiecas gan šī direktīva, gan Direktīva [94/19], minētā dalībvalsts pēc sava ieskata attiecina uz sistēmu, ko nosaka viena vai otra no minētajām direktīvām. Ne par vienu prasījumu šajās direktīvās paredzēto kompensāciju nevar piešķirt vairāk kā vienu reizi.
[..]”
3. Direktīva 2004/39/EK (6)
14. Direktīvas preambulas otrajā, divdesmit sestajā un trīsdesmit pirmajā apsvērumā ir noteikts:
“(2) Pēdējo gadu laikā vairāk ieguldītāju ir kļuvuši aktīvi finanšu tirgos, un tiem tiek piedāvāts arvien kompleksāks un plašāks pakalpojumu un instrumentu klāsts. Ņemot vērā šo attīstību, Kopienas tiesiskajam regulējumam jāaptver visa uz ieguldītājiem vērsto darbību joma. Tālab jāparedz saskaņošanas pakāpe, kas vajadzīga, lai ieguldītājiem nodrošinātu augstu aizsardzības līmeni un ļautu ieguldījumu sabiedrībām sniegt pakalpojumus visā Kopienā, kura ir vienotais tirgus, piederības valsts uzraudzībā. Paturot prātā iepriekš minēto, Direktīva [93/22] jāaizvieto ar jaunu direktīvu.”
“(26) Lai aizsargātu ieguldītāja īpašumtiesības un citas līdzīgas tiesības attiecībā uz vērtspapīriem un tā tiesības attiecībā uz līdzekļiem, kas uzticēti uzņēmumam, minētajām tiesībām jābūt nošķirtām no uzņēmuma tiesībām. Tomēr šim principam nevajadzētu atturēt uzņēmumus no darbību veikšanas savā vārdā, izņemot, ja tie šo darbību veic ieguldītāju interesēs, ja tas vajadzīgs darījuma specifikas dēļ un ja ieguldītājs tam piekrīt, piemēram, naudas līdzekļu aizdošana.”
“(31) Viens no šīs direktīvas mērķiem ir aizsargāt ieguldītājus. [..]”
15. [Direktīvas] 4. panta 1. punktā ir minēta šāda definīcija:
“1) “Ieguldījumu sabiedrība” ir jebkura juridiska persona, kuras pastāvīgā nodarbošanās vai darbība ir profesionāla viena vai vairāku ieguldījumu pakalpojumu sniegšana trešām personām un/vai profesionāla vienas vai vairāku ieguldījumu darbību veikšana.
[..]
2) “Ieguldījumu pakalpojumi un darbības” ir jebkurš pakalpojums un darbība, kas minēta I pielikuma A iedaļā un kas attiecas uz kādu I pielikuma C iedaļā minēto instrumentu.
[..]
17) “Finanšu instrumenti” ir instrumenti, kas noteikti I pielikuma C iedaļā.
18) “Pārvedami vērtspapīri” ir vērtspapīri, kas ir tirgojami kapitāla tirgū un kas nav maksāšanas instrumenti, piemēram:
a) uzņēmumu akcijas un citi vērtspapīri, kas ir līdzvērtīgi uzņēmumu, personālsabiedrību vai citu vienību akcijām, un depozitārija kvītis attiecībā uz akcijām;
b) obligācijas vai cita veida parāda vērtspapīri, tostarp depozitārija kvītis attiecībā uz šādiem vērtspapīriem;
[..].”
16. I pielikumā (“Pakalpojumu, darbību un finanšu instrumentu saraksts”) A iedaļā (“Ieguldījumu pakalpojumi un darbības”) ir šādi punkti:
“1) Pasūtījumu pieņemšana un nosūtīšana attiecībā uz vienu vai vairākiem finanšu instrumentiem.
2) Pasūtījumu izpilde klientu vārdā.
3) Darījumu veikšana savā vārdā.
4) Vērtspapīru portfeļa pārvaldība.
5) Ieguldījumu konsultācijas.
6) Finanšu instrumentu riska parakstīšana un/vai finanšu instrumentu izvietošana, pamatojoties uz stingri noteiktām saistībām.
7) Finanšu instrumentu izvietošana, nepamatojoties uz stingri noteiktām saistībām.
8) Daudzpusēju tirdzniecības sistēmu izmantošana.
17. Šī pielikumu C iedaļā (“Finanšu instrumenti”) 1. punktā ir iekļauti “pārvedami vērtspapīri”.
4. Direktīva 2006/48/EK (7)
18. Preambulas piektajā un sestajā apsvērumā ir noteikts:
“(5) Kredītiestāžu koordinēšanas pasākumiem būtu jāattiecas uz visām šādām iestādēm gan nolūkā aizsargāt noguldījumus, gan nolūkā radīt tām vienādus konkurences apstākļus. Tomēr būtu atbilstīgi jāņem vērā objektīvās atšķirības to statūtos un mērķos, kā noteikts attiecīgo valstu tiesību aktos.”
“(6) Tādēļ šo pasākumu piemērošanas jomai vajadzētu būt iespējami plašai, aptverot visas iestādes, kuru komercdarbība ir pieņemt no sabiedrības atmaksājamus naudas līdzekļus vai nu kā noguldījumus, vai kā citādi, piemēram, pastāvīgi emitējot obligācijas un citus līdzīgus vērtspapīrus, kā arī piešķirt kredītus uz sava rēķina. Būtu jāparedz izņēmumi attiecībā uz dažām kredītiestādēm, kam nevar piemērot šo direktīvu. Šīs direktīvas noteikumiem nevajadzētu skart tādu attiecīgās valsts tiesību aktu piemērošanu, kuri paredz īpašas papildu atļaujas, kas kredītiestādēm ļauj veikt īpašas darbības vai īpašas operācijas.”
19. [Direktīvas] 5. pantā ir noteikts:
“Personām vai uzņēmumiem, kas nav kredītiestādes, dalībvalstis liedz pieņemt noguldījumus vai citus atmaksājamus līdzekļus no plašas sabiedrības.
Šā panta pirmā daļa neattiecas uz noguldījumu vai citu atmaksājamu līdzekļu pieņemšanu, ko veic dalībvalstis, dalībvalstu reģionālās valdības vai pašvaldības, vai starptautiskās publiskās organizācijas, kurās viena vai vairākas dalībvalstis ir locekles, vai uz gadījumiem, kas nepārprotami paredzēti kādas valsts vai Kopienas tiesību aktos, ja uz šīm darbībām attiecas noteikumi un kontrole, kas paredz noguldītāju un ieguldītāju aizsardzību un ko piemēro minētajos gadījumos.”
B. Lietuvas tiesības
20. 2002. gada 20. jūnija Likuma Nr. IX‑975 par noguldījumu un ieguldītāju saistību apdrošināšanu 2. punktā ir noteikts (8):
“3. “Noguldītājs” ir fiziska vai juridiska persona, kurai ir noguldījums bankā, bankas filiālē vai krājaizdevu sabiedrībā, izņemot personas, kuru noguldījumi saskaņā ar šī likuma normām nevar būt apdrošināšanas priekšmets. Ja fiziskai vai juridiskai personai (izņemot pārvaldījuma sabiedrības, kas pārvalda kopējos ieguldījumu fondus vai pensiju fondus) ir noguldījums fiduciāra statusā, fiduciārs ir uzskatāms par noguldītāju. Ja personu grupai saskaņā ar līgumu ir prasījumu tiesības uz līdzekļiem, katra no šīm personām ir uzskatāma par noguldītāju un līdzekļi to starpā tiek sadalīti vienādās daļās, izņemot gadījumu, ja kredītu līgumos vai tiesas nolēmumā ir noteikts citādi.
[..]
4. “Noguldījums” ir noguldītāja līdzekļu kopsumma (ieskaitot procentus) bankā, bankas filiālē vai krājaizdevu sabiedrībā saskaņā ar noguldījuma un/vai bankas konta līgumu, kā arī citi līdzekļi, uz kuriem noguldītājam ir prasījuma tiesības, kas izriet no kredītiestādes apņemšanās veikt darījumus ar noguldītāja līdzekļiem vai sniegt ieguldījumu pakalpojumus.
[..]
11. “Ieguldītājs” ir fiziska vai juridiska persona, kas ir nodevusi līdzekļus vai pārvedamus vērtspapīrus apdrošinājuma ņēmējam, lai izmantotu šī pēdējā minētā sniegtos ieguldījumu pakalpojumus. Ja personu grupai saskaņā ar līgumu ir prasījumu tiesības uz līdzekļiem vai pārvedamiem vērtspapīriem, katra no šīm personām ir uzskatāma par ieguldītāju un pārvedamus vērtspapīrus vai līdzekļus to starpā sadala vienādās daļās, izņemot gadījumu, ja kredītu līgumos vai tiesas nolēmumā ir noteikts citādi. Ja persona, kas ir nodevusi līdzekļus vai pārvedamus vērtspapīrus (izņemot pārvaldījuma sabiedrības, kas pārvalda kopējos ieguldījumu fondus vai pensiju fondus), rīkojas fiduciāra statusā, fiduciārs ir uzskatāms par ieguldītāju.
12. “Saistības pret ieguldītāju” apdrošinājuma ņēmējam, kas sniedz ieguldītājam ieguldījumu pakalpojumus, ir pienākums atmaksāt pēdējam minētajam viņam piederošus līdzekļus vai pārvedamus vērtspapīrus.”
21. Saskaņā ar 3. panta 1. punktu garantija ir attiecināma uz noguldījumiem valsts valūtā vai ārvalstu valūtā. Minētā panta 4. punktā ir noteikts, ka paša apdrošinātā emitētie parāda vērtspapīri nevar būt garantijas priekšmets.
22. Saskaņā ar LNG 9. panta 1. punkta otro teikumu ieguldītāja tiesības uz apdrošināšanas kompensāciju rodas dienā, kad īstenojas apdrošinātais notikums, un tikai tad, ja apdrošinātais ir pārvedis vai izmantojis ieguldītāja vērtspapīrus un (vai) līdzekļus bez ieguldītāja piekrišanas.
II. Fakti
A. Lieta C‑688/15
23. 2010. gada 21. decembrī BBA bankas Snoras (turpmāk tekstā – “Snoras”) akcionāru kopsapulcē tika panākta vienošanās par tās pamatkapitāla palielināšanu publiskajā iegādes piedāvājumā un parakstoties uz jaunajām akcijām.
24. 2011. gada 3. februārī Vertybinių popierių komisija (Vērtspapīru komisija) apstiprināja emisijas informatīvo prospektu.
25. 2011. gada 1. martā Snoras vārdā tika atvērts konts AB bankas FINASTA (turpmāk tekstā – “FINASTA”), lai klienti iemaksātu tajā naudu emitēto akciju pirkšanai.
26. Laikposmā no 2011. gada 9. marta līdz 16. maijam Agnieška Anisimovienė un citi 256 Snoras klienti noslēdza ar šo banku dažādus parakstīšanās uz akcijām līgumus. Saskaņā ar šiem līgumiem Snoras ieguva tiesības debetēt summu par akcijām no kontiem, kurus A. Anisimovienė un citi klienti bija atvēruši Snoras, lai pārskaitītu tos kontā, kas ir atvērts FINASTA uz Snoras vārda. A. Anisimovienė un citas personas arī pašas varēja iemaksāt attiecīgās summas šajā kontā.
27. 2011. gada 5. maijā Snoras lūdza Lietuvos Bankas (Lietuvas Banka) atļauju reģistrēt statūtu grozījumus sakarā ar kapitāla palielināšanu.
28. 2011. gada 16. novembrī Lietuvas Banka pieņēma lēmumu noteikt moratoriju Snoras darījumiem līdz 2012. gada 16. janvārim, kā arī veikt akciju ekspropriāciju sabiedrības interešu dēļ.
29. Lietuvas Banka 2011. gada 22. novembrī atteicās reģistrēt iepriekš minētos statūtu grozījumus un ar 2011. gada 24. novembra lēmumu atsauca Snoras bankas licenci.
30. 2011. gada 7. decembrī tika ierosināts Snoras maksātnespējas process, un tas tika uzsākts 2011. gada 20. decembrī.
31. A. Anisimovienė un citi cietušie vērsās Vilniaus apygardos teismas (Viļņas apgabaltiesa, Lietuva), lūdzot atzīt viņus par šīs bankas noguldītājiem. Viņu prasība tika noraidīta ar 2014. gada 29. septembra spriedumu, kurā tiesa lēma, ka viņi ir uzskatāmi par ieguldītājiem un ka viņu akciju iegādes nolūkā samaksātās naudas summas nav kļuvušas par noguldījumiem.
32. Lietuvos apeliacinis teismas (Lietuvas Apelācijas tiesa, Lietuva) viņu iesniegto apelācijas sūdzību noraidīja ar 2015. gada 12. marta spriedumu, par ko tika iesniegta kasācijas sūdzība Lietuvos Aukščiausiasis Teismas (Augstākā tiesa).
B. Lieta C‑109/16
33. Lietuvas Vērtspapīru tirgus komisija ar 2011. gada 16. jūnija un 14. jūlija lēmumiem apstiprināja jaunu Snoras obligāciju prospektu.
34. Saskaņā ar minēto prospektu Snoras vidējā termiņā varēja veikt vairākas pārvedamu vērtspapīru emisijas, ja vien tā iepriekš publicēs galīgos nosacījumus, kas piemērojami katrai emisijai.
35. Minētajā prospektā bija noteikts, ka 1) privātpersonas var iegādāties obligācijas Snoras filiālēs, aģentūrās vai citos dienestos; 2) obligāciju cena ir jāsamaksā parakstīšanās līguma noslēgšanas dienā, tāpēc pircēja kontā, kas ir atvērts Snoras bankā, ir jābūt attiecīgai naudas summai, un ir jāsniedz atļauja bankai to debitēt no tā; 3) galīgajos emisijas nosacījumos norādītā iegādes diena ir obligāciju emisijas diena, un 4) pēdējās minētās ir jāieraksta Snoras bankā vērtspapīru kontā, kas ir atvērts uz pircēja vārda.
36. 2011. gada 2. novembrī Snoras publicēja galīgos nosacījumus attiecībā uz vienpadsmito obligāciju emisiju vidējā termiņā un fiksētām procentu likmēm.
37. 2011. gada 10. un 11. novembrī Alvydas Raišelis saistībā ar šo emisiju noslēdza ar Snoras minētos obligāciju parakstīšanās līgumus un obligāciju cenu iemaksāja savā personīgajā kontā, kas bija atvērts Snoras. Līgumos bija iekļauts noteikums, saskaņā ar kuru bankai ir tiesības saņemt debitēto summu, neslēdzot jaunu līgumu, lai samaksātu par iegādātajām obligācijām.
38. Snoras saskaņā ar parakstītajiem līgumiem iemaksāja A. Raišelis noguldītās summas kontā, kas bija atvērts uz pašas bankas vārda.
39. Iepriekš minētās Snoras krīzes dēļ obligācijas, uz kurām bija parakstījies A. Raišelis, netika emitētas.
40. A. Raišelis vērsās Vilniaus miesto 2‑asis apylinkės teismas (Viļņas Otrā rajona tiesa, Lietuva), lūdzot atzīt viņa tiesības saņemt apdrošināšanas kompensāciju no Indėlių ir investicijų draudimas VĮ (valsts iestāde, kurai ir jānodrošina ieguldījumu un noguldījumu aizsardzība finanšu iestāžu maksātnespējas gadījumā; turpmāk tekstā – “IID”).
41. Rajona tiesa ar 2012. gada 7. septembra spriedumu noraidīja prasītāja prasījumu. Tā uzskatīja, ka, lai arī obligācijas netika emitētas, A. Raišelis tiesības uz apdrošināšanas kompensāciju rastos tikai tad, ja Snoras būtu pārskaitījusi vai izmantojusi vērtspapīrus un/vai ieguldītāja līdzekļus bez pēdējā minētā piekrišanas, bet tas tā nebija. Tā piebilda, ka Snoras emitētie parāda vērtspapīri nevar būt apdrošināšanas priekšmets.
42. Pirmās instances spriedumu 2013. gada 17. oktobrī atcēla Vilniaus apygardos teismas (Viļņas apgabaltiesa), kas atzina apelācijas sūdzības iesniedzēja tiesības saņemt prasīto kompensāciju.
43. Pēc apelācijas tiesas domām, lai arī obligācijas tika emitētas un uzskaitītas A. Raišelis personīgajā vērtspapīru kontā tikai attiecīgajā obligāciju emisijas dienā (2011. gada 1. decembris), minētā emisija netika veikta un neradīja sekas Lietuvas Bankas pieņemtā lēmuma par galīgu Snoras bankas licences atsaukšanu dēļ. Tiesa nosprieda, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs ir jāuzskata par ieguldītāju un līdzekļi, kas apdrošinātā gadījuma rašanās dienā atradās Snoras kontā, ir jākvalificē kā nodrošinātie noguldījumi, tāpēc A. Raišelis ir jāizmaksā viņa prasītā kompensācija.
44. IID pārsūdzēja otrās instances spriedumu Lietuvos Aukščiausiasis Teismas (Augstākā tiesa).
III. Uzdotais jautājums
45. Lietuvos Aukščiausiasis Teismas (Augstākā tiesa) iesniedza divus lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas Tiesā attiecīgi ir reģistrēti 2015. gada 21. decembrī (C‑688/15) un 2016. gada 25. februārī (C‑109/16) un ir formulēti šādi:
A. Lieta C‑688/15
“1) Vai Noguldījumu direktīva ir jāinterpretē tādējādi, ka saskaņā ar šo direktīvu par noguldījumu var tikt uzskatīti naudas līdzekļi, kuri debetēti ar personu piekrišanu vai kurus šīs pašas personas ir pārskaitījušas vai iemaksājušas kredītiestādes citā kredītiestādē atvērtajā kontā?
2) Vai jāsaprot, ka Noguldījumu direktīvas 7. panta 1. punkts un 8. panta 3. punkts, skatot tos kopā, nozīmē, ka noguldījumu apdrošināšanas maksājums līdz 7. panta 1. punktā norādītajai summai ir jāveic ikvienai personai, kuras prasījuma tiesības var būt noteiktas pirms datuma, kad veikta Noguldījumu direktīvas 1. panta 3. punkta i) un ii) apakšpunktā minētā konstatācija vai pieņemts lēmums?
3) Vai Noguldījumu direktīvas izpratnē “parasta banku darījuma” definīcija ir saistīta ar noguldījuma jēdziena interpretāciju kā kredīta atlikumu, kas iegūts no banku darījumiem? Vai šī definīcija ir arī jāņem vērā, interpretējot noguldījuma jēdzienu valsts tiesību aktos, ar kuriem ieviesta Noguldījumu direktīva?
4) Ja atbilde uz trešo jautājumu ir apstiprinoša, kā ir jāizprot un jāinterpretē Noguldījumu direktīvas 1. panta 1. punktā lietotais parasta banku darījuma jēdziens:
a) kādi banku darījumi ir jāuzskata par parastiem vai kādiem kritērijiem būtu jābūt pamatā, lai noteiktu, vai konkrēts banku darījums ir parasts?
b) vai parasta banku darījuma jēdziens ir jāvērtē, ņemot vērā veikto banku darījumu mērķi vai personas, starp kurām veikti šādi banku darījumi?
c) vai Noguldījumu direktīvā izmantotais jēdziens, ka noguldījums ir kredīta atlikums, kuru rada parastie banku darījumi, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas tikai uz gadījumiem, kad visi darījumi, kuru rezultātā tiek radīts šāds atlikums, ir uzskatāmi par parastiem?
5) Ja naudas līdzekļi neatbilst noguldījuma definīcijai saskaņā ar Noguldījumu direktīvu, bet dalībvalsts ir izvēlējusies ieviest Noguldījumu direktīvu un Ieguldītāju direktīvu valsts tiesību aktos tādā veidā, ka par noguldījumu tiek uzskatīti arī naudas līdzekļi, par kuriem noguldītājam ir prasījumi kredītiestādes pienākuma sniegt ieguldījumu pakalpojumus rezultātā, vai nodrošinājums noguldījumiem var tikt piemērots tikai pēc tam, kad ir noteikts, ka konkrētajā gadījumā kredītiestāde ir rīkojusies kā ieguldījumu sabiedrība un naudas līdzekļi tai ir pārskaitīti, lai tiktu veikti ieguldījumu darījumi Ieguldītāju direktīvas un [Direktīvas 2004/39] nozīmē?”
B. Lieta C‑109/16
“1) Vai gadījumos, kad kredītiestāde rīkojas kā ieguldījumu uzņēmums, kura līdzekļi ir pārvesti, lai iegūtu īpašumā parāda vērtspapīrus, kurus ir emitējusi tā pati kredītiestāde, taču vērtspapīru emisija faktiski nenotiek un vērtspapīri netiek nodoti personas īpašumā, kura ir iemaksājusi līdzekļus, kaut gan paši līdzekļi jau ir noskaitīti no šīs personas konta un pārvesti uz kontu, kas ir atvērts kredītiestādes vārdā, un tie vairs nav atmaksājami, ja turklāt nav skaidrs, kāda ir bijusi valsts likumdevēja griba attiecībā uz īpašās aizsardzības sistēmas piemērošanu šādam gadījumam, vai Noguldījumu direktīvas 1. panta 1. punkts un Ieguldītāju direktīvas 1. panta 4. punkts var tikt tieši piemēroti, lai noteiktu piemērojamo apdrošināšanas sistēmu, un vai līdzekļu izlietojuma iecerētais mērķis ir izšķirošais kritērijs, lai noteiktu, kura ir piemērojamā apdrošināšanas sistēma? Vai šo direktīvu tiesību normas ir pietiekami skaidras, detalizētas un beznosacījumu, lai piešķirtu tiesības privātpersonām tādējādi, ka privātpersonas uz tām var atsaukties valsts tiesās, lai pamatotu savus prasījumus par kompensācijas izmaksāšanu, kas ir iesniegti pret valsts iestādi, kura nodrošina apdrošināšanas izmaksas?
2) Vai Ieguldītāju direktīvas 2. panta 2. punkts, kurā ir paredzēts, par kādiem prasījumiem ir izmaksājama kompensācija atbilstoši ieguldītāju kompensācijas sistēmai, ir jāsaprot un jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas arī uz prasījumiem atmaksāt līdzekļus, kurus ieguldījumu sabiedrība ir parādā ieguldītājiem, bet kuri netiek glabāti ieguldītāju vārdā?
3) Apstiprinošas atbildes uz otro jautājumu gadījumā, vai Ieguldītāju direktīvas 2. panta 2. punkts, kurā ir paredzēts, par kādiem prasījumiem ir izmaksājama kompensācija, ir pietiekami skaidrs, detalizēts un beznosacījumu, lai piešķirtu tiesības privātpersonām tādējādi, ka privātpersonas uz tiem var atsaukties valsts tiesās, lai pamatotu savas prasības par kompensācijas izmaksāšanu, kas ir iesniegtas pret valsts iestādi, kura nodrošina apdrošināšanas izmaksas?
4) Vai Noguldījumu direktīvas 1. panta 1. punkts ir jāsaprot un jāinterpretē tādējādi, ka šīs direktīvas jēdzienā “noguldījums” ietilpst arī līdzekļi, kuri ir pārskaitīti no personīgā konta, ar personas piekrišanu, uz kontu, kas ir atvērts kredītiestādes vārdā šajā pašā kredītiestādē un kas ir paredzēts, lai segtu izmaksas par parāda vērtspapīriem nākotnē, kurus emitēs šī pati kredītiestāde?
5) Vai jāsaprot, ka Noguldījumu direktīvas 7. panta 1. punkts un 8. panta 3. punkts, skatot tos kopā, nozīmē, ka noguldījumu apdrošināšanas maksājums līdz 7. panta 1. punktā norādītajai summai ir jāveic ikvienai personai, kuras prasījuma tiesības var tikt konstatētas pirms datuma, kad veikta Noguldījumu direktīvas 1. panta 3. punkta i) un ii) apakšpunktā minētā konstatācija vai pieņemts lēmums? Vai Noguldījumu direktīva ir jāinterpretē tādējādi, ka saskaņā ar šo direktīvu par noguldījumu var tikt uzskatīti naudas līdzekļi, kuri debetēti ar personu piekrišanu vai kurus šīs pašas personas ir pārskaitījušas vai iemaksājušas kredītiestādes citā kredītiestādē atvērtajā kontā?”
IV. Tiesvedība Tiesā
46. IID, Lietuvas valdība un Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus lietās C‑688/15 un C‑109/16. A. Anisimovienė un pārējās 256 personas tos iesniedza lietā C‑688/15.
47. Tiesas sēdē, kurā tika izskatītas abas lietas un kura notika 2017. gada 30. martā, piedalījās A. Anisimovienė u.c., IID, Lietuvas valdība un Komisija.
V. Vērtējums
48. Šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu tiek apspriests, kā ir jākvalificē klientu samaksātās summas kredītiestādei (Snoras), lai iegādātos šīs bankas akcijas (lieta C‑688/15) vai tās emitētās obligācijas (lieta C‑109/16), ja uz tām, iespējams, ir attiecināms Direktīvā 94/19 un Direktīvā 97/9 paredzētais nodrošinājums.
49. Pirmajā lietā klientu naudas līdzekļi tika iemaksāti kontā, ko Snoras bija atvērusi citā kredītiestādē (FINASTA), – tos vai nu klienti iemaksāja paši, vai arī tos ar klientu piekrišanu Snoras debetēja no kontiem, kurus minētās privātpersonas bija atvērušas tās birojos.
50. Otrajā lietā līdzekļi arī tika pārskaitīti ar klienta ziņu no viņa konta Snoras uz citu kontu, kas šajā pašā iestādē tika atvērts uz šīs bankas vārda.
51. Nevienā no abiem gadījumiem darījums nevarēja tikt veikts, jo 2011. gadā Snoras zaudēja savu bankas licenci un attiecībā uz to tika uzsākta maksātnespējas procedūra.
52. Tātad sākumā ir jānoskaidro, vai līdzekļi, kas bija paredzēti Snoras akciju (lieta C‑688/15) un parakstīšanās uz šīs kredītiestādes obligācijām (lieta C‑109/16) iegādei, var tikt uzskatīti par “noguldījumu” Direktīvas 94/19 izpratnē.
53. Turpinājumā (un tikai lietā C‑109/16) ir jālemj par to, vai uz summām, kas ir iemaksātas, lai parakstītos uz akcijām, ir attiecināma Direktīvā 97/9 paredzētā ieguldītāju aizsardzība.
54. Abi jautājumi rodas saistībā ar valsts tiesisko regulējumu, ar ko vienā vienīgā likumā ir transponēta gan Noguldījumu direktīva (94/19), gan Ieguldītāju direktīva (97/9).
55. Lietuvos Aukščiausiasis Teismas (Augstākā tiesa) uzdotie jautājumi, manuprāt, var tikt apvienoti un pārformulēti kā trīs jautājumi.
56. Pirmkārt, būs jāanalizē, a) vai lietā C‑688/15 aplūkotie līdzekļi ir “noguldījums” saskaņā ar Direktīvu 94/19; šis jautājums attiecas uz tiesas a quo pirmo, trešo, ceturto un piekto jautājumu, kā arī netieši uz otro jautājumu, un b) vai lietā C‑109/16 aplūkotie līdzekļi arī var tikt kvalificēti kā “noguldījums” Direktīvas 94/19 izpratnē (ceturtais jautājums lietā C‑109/16). Tikai tad, ja gan vieniem, gan otriem līdzekļiem būtu piemērojama Direktīva 94/19, būtu jāatrisina jautājums par to, kas ir nodrošinājuma saņēmēji (otrais jautājums lietā C‑688/15 un piektais jautājums lietā C‑109/16).
57. Otrkārt, būs jāpārbauda, vai lietā C‑109/16 aplūkotajiem naudas līdzekļiem ir piemērojama Direktīva 97/9, jo iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai šīs direktīvas 2. panta 2. punkts ir piemērojams līdzekļiem, kurus ieguldījumu sabiedrība ir saņēmusi no ieguldītājiem.
58. Visbeidzot, pirmais un trešais jautājums lietā C‑109/16 attiecas uz iespējamo Direktīvas 94/19 un Direktīvas 97/9 tiešo iedarbību.
A. Par jēdzienu “noguldījums” Direktīvas 94/19 izpratnē un par nodrošinājuma saņēmēju (pirmais līdz piektais jautājums lietā C‑688/15 un ceturtais un piektais jautājums lietā C‑109/16)
1. Lietas dalībnieku argumenti
59. A. Anisimovienė un citi prasītāji uzskata, ka Direktīva 94/19 ir piemērojama līdzekļiem, kas tika iemaksāti Snoras saskaņā ar parakstīšanās uz akcijām līgumiem. Pēc to domām, šīs summas bija jāatmaksā, tiklīdz minētie līgumi zaudēja priekšmetu, jo Lietuvas Banka bija atteikusies reģistrēt Snoras kapitāla palielināšanu.
60. Prasītāju skatījumā bija radusies “īslaicīga situācija”, kurā līdzekļi, kas Snoras bija viņiem jāatmaksā, netika atmaksāti šīs bankas finansiālo grūtību dēļ. Citiem vārdiem sakot, Snoras situācijas dēļ nebija iespējams veikt “parastu banku darījumu”, proti, pārskaitīt A. Anisimovienė un citiem summas, kas, būdamas noguldītas Snoras kontā, nevarēja tikt izmantotas akciju iegādei.
61. Pēc to domām, piemērojamā tiesiskā regulējuma šaura interpretācija nozīmētu liegt viņiem saņemt kompensāciju ne tikai kā ieguldītājiem, bet arī kā noguldītājiem. Tie uzskata, ka, ja noguldītājs, kurš vēlas kļūt par ieguldītāju, par tādu nekļūst (tas tā esot šajā gadījumā), tam ir jānodrošina Direktīvā 94/19 paredzētā aizsardzība.
62. Turklāt tie uzskata, ka par noguldītāju ir jāuzskata līdzekļu atgūšanas prasījumu iesniedzējs Direktīvas 94/19 1. panta 3. punkta i) un ii) apakšpunktā minēto lēmumu pieņemšanas dienā.
63. Gan IID, gan Lietuvas valdība un Komisija uzskata, ka abās tiesvedībās minētie strīdīgie līdzekļi nav noguldījumi Direktīvas 94/19 izpratnē.
64. IID, tāpat kā Komisija, apgalvo, ka lietā C‑688/15 aplūkotie līdzekļi esot Snoras noguldījums FINASTA (nevis A. Anisimovienė un citu noguldījums), jo attiecīgās summas, kā to pasludinājusi tiesa citā lietā, tika pārskaitītas Snoras un tā kļuva par to īpašnieci, tādējādi tām neesot piemērojama Direktīva 94/19.
65. IID, Lietuvas valdības un Komisijas skatījumā minētajiem līdzekļiem nebija piemērojams Direktīvā 94/19 paredzētais nodrošinājums, jo tie nebija nedz noguldīti A. Anisimovienė un citu kontos, nedz arī tie bija Snoras emitētie parādu instrumenti. Tādējādi esot jālemj tikai par to, vai uz tiem var tikt attiecinātas “īslaicīgas parasto banku darījumu radītas situācijas”. Tas tā nav, jo “parastā banku darījuma” jēdziens neattiecas uz bankas saņemto kapitālu, kas ir paredzēts tās akciju iegādei.
66. IID noraida, ka Direktīva 94/19 varētu tikt piemērota lietā C‑688/15 minētajiem līdzekļiem, jo Snoras rīkojas kā ieguldījumu sabiedrība un saņem līdzekļus, lai veiktu ieguldījumu darījumus. Tās skatījumā divas aplūkotās garantiju sistēmas ir atšķirīgas. Lai arī tās var pārklāties, šajā lietā tas neesot noticis, jo prasītāji pārskaitīja līdzekļus, lai veiktu ieguldījumu, kas beigu beigās netika veikts. Šo līdzekļu pārsūtīšana nebija ar Direktīvu 94/19 aizsargātais noguldījums, un arī ar ieguldījumu saistītais risks nebija Direktīvas 97/9 piemērošanas jomā.
67. Attiecībā uz lietu C‑688/15 Lietuvas valdība apgalvo, ka valsts likumdevējs izvēlējās piemērot Direktīvā 94/19 paredzēto noguldījumu garantiju gadījumā, ja kredītiestāde nepilda savas saistības sniegt ieguldījumu pakalpojumus. Tādējādi, pēc tās domām, jautājums par Snoras turējumā esošo līdzekļu pielietojumu esot hipotētisks. Katrā ziņā un pakārtoti – par līdzekļiem, kas ir uzticēti kredītiestādei finanšu instrumentu iegādei vai citiem mērķiem, varētu tikt saņemta kompensācija saskaņā ar Direktīvu 94/19 gadījumā, ja minētā kredītiestāde kļūtu maksātnespējīga un ja varētu tikt uzskatīts, ka šie līdzekļi ir tās piemērošanas jomā.
68. Attiecībā uz lietu C‑688/15 Komisija norāda, ka ar Direktīvu 94/19 un Direktīvu 97/9 nav veikta tajās aplūkoto jomu pilnīga saskaņošana. Dalībvalstis var nodrošināt lielāku aizsardzību ar nosacījumu, ka tās nemazina direktīvu lietderīgo iedarbību, nedz arī skar ar citām Eiropas tiesību normām saskaņotas jomas.
69. Komisijas skatījumā dalībvalstis var attiecināt noguldījumu garantiju sistēmas aizsardzību arī uz līdzekļiem, kuriem nav piemērojama neviena no abām direktīvām. Ja šajā aizsardzībā tiktu iekļauti prasījumi, kas izriet no bankas apņemšanās sniegt saviem klientiem ieguldījumu pakalpojumus, minētajai iestādei attiecīgā gadījumā nebūtu bijis jārīkojas kā ieguldījumu sabiedrībai Direktīvas 97/9 izpratnē.
70. Gadījumā, ja strīdīgie līdzekļi varētu tikt uzskatīti par noguldījumiem, Lietuvas valdība apgalvo, ka kompensācija nebūtu jāpiešķir konta turētājam, bet šo līdzekļu īpašniekam, kura identitāte ir apstiprināta pirms kredītiestādes maksātnespējas situācijas rašanās dienas.
71. IID šajā ziņā norāda, ka Snoras bankas licence tika atsaukta 2011. gada 24. novembrī, kad nedz šai iestādei, nedz FINASTA nebija pienākuma atmaksāt līdzekļus, jo lēmums par kapitāla palielināšanu bija spēkā līdz 2011. gada 20. decembrim, proti, brīdim, kad Snoras bija jāatmaksā līdzekļi A. Anisimovienė un citiem.
72. Attiecībā it īpaši uz lietā C‑109/16 minētajiem līdzekļiem IID, Lietuvas valdība un Komisija būtībā ir vienisprātis, ka tie nevar tikt kvalificēti kā noguldījumi. Šie lietas dalībnieki uzskata, ka tie ir ar attiecīgās personas piekrišanu Snoras kontā iemaksāti līdzekļi, lai nodrošinātu piekļuvi nākamajai šīs kredītiestādes obligāciju emisijai, un tas neietilpst Direktīvas 94/19 “noguldījuma” jēdzienā.
2. Jautājuma analīze
a) Par Direktīvā 94/19 lietoto noguldījuma jēdzienu. Vispārēji apsvērumi
73. Saskaņā ar Direktīvas 94/19 1. panta 1. punktu jēdziens “noguldījums”, pirmkārt, ir “jebkāds kredīta atlikums, ko veido kontā atlikušie līdzekļi vai īslaicīgas situācijas, kuras rada parasti banku darījumi, un [kas] kredītiestādei ir jāatmaksā saskaņā ar normatīvajos aktos un līgumos paredzētajiem nosacījumiem”, un, otrkārt, tie ir “jebkādi parādi, ko apliecina kredītiestādes izdots sertifikāts”.
74. Kā savos secinājumos (pirmajā) lietā Indėlių ir investicijų draudimas un Nemaniūnas (9) apgalvoja ģenerāladvokāts P. Kruss Viljalons [P. Cruz Villalón], “abos gadījumos runa ir par parādiem, kas šai kredītiestādei ir jāatmaksā vai nu tā attiecīgā konta īpašniekam, kurā ir izveidojies kredīta atlikums vai kurā veikti īslaicīgas situācijas radījušie parastie banku darījumi, no kuriem tāpat ir radies konta atlikums, vai arī noguldījuma sertifikāta īpašniekam” (10).
75. Tādējādi atmaksāšanas pienākumam ir būtiska nozīme jēdziena “noguldījums” definīcijā (11). Tas ir apstiprināts Direktīvas 94/19 1. panta 4. punktā, saskaņā ar kuru 1. punktā minētās kredītiestādes ir “uzņēmum[i], kur[u] darbība ir noguldījumu vai citu atmaksājamu līdzekļu pieņemšana” (12).
76. Otrais jēdziena “noguldījums” Direktīvas 94/19 izpratnē pamatelements ir tieši tas, ka depozitārijam ir jābūt kredītiestādei.
77. Visbeidzot, trešais šī jēdziena elements attiecas uz noguldītāja statusu. Neskarot Direktīvā 94/19 paredzētos izņēmumus (13) vai ar to atļautos izņēmumus (14), noguldītāji galvenokārt ir “noguldītāji”, kuru aizsardzība saskaņā ar tās preambulas pirmo apsvērumu ir viens no minētās direktīvas mērķiem (15).
78. Nav strīda par to, ka šajās lietās, saistībā ar kurām ir iesniegti šie lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu, ir izpildīti divi no trīs nosacījumiem, – naudas summas kredītiestādei ir nodevušas privātpersonas (noguldītāji plašā nozīmē), kas principā nav izslēgtas no Direktīvā 94/19 paredzētās aizsardzības jomas. Jānoskaidro, vai ir izpildīts arī trešais nosacījums, kurš ir grūtāk konstatējams.
79. Vieni no Direktīvas 94/19 1. panta 1. punktā minētajiem kredīta atlikumiem ir tie, kas saskaņā ar noguldījuma līgumu kredītiestādei ir uzticēti norēķinu kontā vai krājkontā, – šie jēdzieni nav īpaši sarežģīti. Tāpat, manuprāt, nav grūti noteikt – neskarot lingvistiskās problēmas, kuras aplūkošu turpinājumā –, kas ir jāsaprot ar šīs tiesību normas pirmajā ievilkumā minētajiem “noguldījumu sertifikātiem” (16). Neviena no šīm divām kategorijām nav aplūkota lietā C‑688/15, kā to paskaidrošu turpinājumā.
80. Grūtāk ir raksturot atlikušos līdzekļus, kas izriet no “īslaicīg[ām] situācij[ām], kuras rada parasti banku darījumi”, proti, līdzekļi, uz kuriem attiecas otrais Direktīvas 94/19 1. panta 1. punktā minētais gadījums.
81. Principā varētu vienoties par to, ka “parastos banku darījumus” veic kredītiestādes, īstenojot savu parasto darbību, kas būtībā ir “pieņemt no sabiedrības atmaksājamus naudas līdzekļus vai nu kā noguldījumus, vai kā citādi, piemēram, pastāvīgi emitējot obligācijas un citus līdzīgus vērtspapīrus, kā arī piešķirt kredītus uz sava rēķina” (17).
82. Kā tiesas sēdē norādīja A. Anisimovienė un citu lietā C‑688/15 iesaistīto personu pārstāvis tiesā, Direktīvas 2006/48 preambulas sestajā apsvērumā ir aizstāvēta kredītiestāžu koordinēšanas pasākumu “iespējami plaša” piemērošanas joma. Taču tas tā ir tādā nozīmē, ka jomā ir jāiekļauj “visas iestādes, kuru komercdarbība ir pieņemt no sabiedrības atmaksājamus naudas līdzekļus” (18), pirms tam piektajā apsvērumā skaidri atsaucoties uz [nolūku] “aizsargāt noguldījumus”. Tādējādi, lai cik atšķirīgas būtu kredītiestāžu saistības, saskaņā ar Direktīvu 94/19 nozīme var būt tikai bankai raksturīgai darbībai, proti, tai, kas ir saistīta ar atmaksājamu līdzekļu pieņemšanu un kredītu piešķiršanu.
83. Attiecībā uz “īslaicīgām situācijām”, kas veidojas saistībā ar parastajiem darījumiem, būtu jāsaprot situācijas, kas rodas laika posmā, kurā šādi “darījumi” tiek veikti. Tādējādi tās būtu pārejas situācijas starp diviem uzskaites stāvokļiem, kuru atšķirība izriet no bankas darījuma, kas ticis veikts starp tiem un kurā abi darījumi pilnīgi turpina viens otru.
84. Tādējādi sākotnēji Direktīvā 94/19 nodrošinātie “noguldījumi” būtu ne tikai kredīta atlikums, kas, iespējams, ir radies šajās īslaicīgajās situācijās, bet arī kredīta atlikumi, kas izriet no jebkura konkrēta parasta vai tipiska banku darījuma (kas ir veikts attiecībā uz vai ar “kontā atlikušajiem līdzekļiem”) un parādiem, kas ir kredītiestādes emitēti noguldījumu sertifikāti.
85. Tādējādi ir jāatkārto, ka, izskatot Direktīvā 94/19 lietoto “noguldījuma” jēdzienu, risinājums ir rodams atmaksāšanas pienākumā. Tas ir noguldījuma līguma pamatā – viens saņem viņam nepiederošu lietu, uzņemoties pienākumu to uzglabāt un atdot. Turklāt nevar aizmirst, ka ar Direktīvu 94/19 būtībā ir mēģināts aizsargāt noguldītājus no maksātnespējīgas kredītiestādes slēgšanas (19). Tāpēc runa ir par to, lai noguldītājiem vispirms tiktu nodrošināts, ka šīs maksātnespējas dēļ nebūtu neiespējams atmaksāt viņu līdzekļus (vismaz līdz noteiktai robežvērtībai), kurus kredītiestāde bija likumīgi apņēmusies atdot.
86. Tāpēc, no noguldītāju aizsardzības viedokļa raugoties, uzskatu, ka ar Direktīvu 94/19 nodrošinātie noguldījumi ir noguldījumi, kurus kredītiestādei nodevuši klienti, uzticoties un pārliecībā, ka viņi varēs tos atgūt jebkurā brīdī bez jebkādiem nosacījumiem, kā tas ir raksturīgs parastajam bankas atmaksas darījumam.
87. Beigu beigās tie ir līdzekļi, kurus to īpašnieks glabā kontā, kā tas ir norādīts Direktīvas 94/19 1. panta 1. punktā, līdz brīdim, kad viņš nolems tos izņemt. Piemēram, kamēr tie tiek glabāti šajā kontā, īpašnieks tos var lietot arī maksājumu darījumiem (automātiskā apmaksa vai līdzīgi darījumi), kurus, vienojoties ar banku, viņš vēlas veikt.
88. Direktīvā 94/19 ir ietverta vēlme nodrošināt noguldītāju uzticēšanos tam, ka kredītiestādē glabātie līdzekļi būs atgūstami arī tad, ja šī pēdējā minētā kļūs maksātnespējīga. Tādējādi Savienības likumdevējs mēģina novērst izmaksas, “ko izraisītu liela banku noguldījumu izņemšana ne tikai no kredītiestādēm, kas atrodas grūtībās, bet arī no stabilām iestādēm pēc tam, kad noguldītāji ir zaudējuši uzticību banku sistēmas stabilitātei” (20).
89. Ar Direktīvu 94/19 ir iecerēts nodrošināt šādu īpašo uzticēšanos, nevis uzticēšanos, kas parasti ir jāveltī jebkuram juridiskam darījumam. Ar to nav nodrošināta tādu līdzekļu atmaksa, kas ir nodoti kā atlīdzība par kādu līgumisku saistību, bet tikai to līdzekļu atmaksa, kurus noguldītāji ir uzticējuši kredītiestādei, būdami pārliecināti, ka viņi varēs tos atgūt jebkurā brīdī.
90. Acīmredzami, ka līdzekļiem, kas ir izmantoti, lai izpildītu līgumā paredzētu pienākumu saistībā ar jebkādām citām līgumattiecībām, ir paredzēta vispārēja aizsardzība, kas tiesību sistēmā ir noteikta derīgi noslēgtiem līgumiem. Taču šai (vispārējai) aizsardzībai ir jābūt faktiskai, ar nosacījumiem, kas ir noteikti katrā noteiktajā gadījumā, lai prasītu konstatēt personas, kas pilda savas saistības ex contracto, tostarp to personu, kas nav minētas Direktīvā 94/19, juridisko atbildību.
b) Par iespēju lietā C‑688/15 minētos strīdīgos līdzekļus kvalificēt kā “noguldījumu”
91. Tiesa 2016. gada 21. decembra spriedumā (21) ir skaidri apstiprinājusi, ka sabiedrību akciju iegāde nav nodrošināta ar Direktīvu 94/19. Šajā spriedumā bija jānosaka, vai minētajā direktīvā ir paredzēta licencētu finanšu nozares kooperatīvo sabiedrību paju aizsardzība. Tiesa secināja, ka “šādu paju iegāde vairāk atbilst sabiedrību akciju iegādei, attiecībā uz kurām Direktīvā 94/19 nav paredzētas nekādas garantijas, nekā iemaksai bankas kontā” (22).
92. Tā kā minētajā lietā bija jānoskaidro tikai tas, vai uz šo konkrēto dalību iegādi ir attiecināms Direktīvā 94/19 minētais jēdziens “noguldījums”, Tiesai nebija jāizskata parakstīšanās uz akcijām gadījums un tā tikai apstiprināja to izslēgšanu no Direktīvas 94/19 piemērošanas jomas. Savukārt tagad rodas jautājums tieši par to, ka ir jāatsaucas uz iemesliem, kas konkrēti pamato šādu Tiesas apgalvojumu.
93. Ņemot vērā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu minētos lietas C‑688/15 apstākļus, uzskatu, ka tajā aplūkotie līdzekļi nevar tikt kvalificēti kā “noguldījums” Direktīvas 94/19 1. panta 1. punkta izpratnē.
94. Atgādināšu, ka tie ir kredītiestādē (FINASTA) atvērtajā kontā uz citas kredītiestādes vārda (Snoras) iemaksāti līdzekļi, kas bija paredzēti šīs pēdējās minētās iestādes no jauna emitētu akciju iegādei. Iemaksas kontā, ko Snoras bija atvērusi FINASTA, (privātpersonas) veica tieši, vai arī Snoras veica pārskaitījumus uz šo kontu no kontiem, kurus tās klienti bija atvēruši Snoras (tam piekrita klienti). Pirms akciju iegāde varēja tikt apliecināta, Lietuvas valdība nolēma veikt Snoras ekspropriāciju sabiedrības interešu dēļ.
95. Manuprāt, šajos darījumos izmantotās naudas summas nav “kontā atlikušie līdzekļi [..], [kas] kredītiestādei ir jāatmaksā”. Faktiski līdzekļi netika glabāti privātpersonu kontos, bet gan kontā, kuru Snoras bija atvērusi FINASTA, tāpēc, kā norāda IID un Komisija, ja runa būtu par noguldījumu, tad tas būtu tikai Snoras noguldījums FINASTA.
96. Neraugoties uz visu, būtu jānorāda, ka Snoras “noguldītie” līdzekļi FINASTA faktiski piederēja privātpersonām, kas tos bija iemaksājuši. Tādējādi ar Direktīvas 94/19 8. panta 3. punktu nodrošinātajai garantijai būtu jāaizsargā prasītāji. Tomēr pret šo viedokli ir divi iebildumi.
97. Pirmkārt, FINASTA iemaksātie līdzekļi attiecīgā gadījumā varētu būt Direktīvā 94/19 minētās garantijas priekšmets, ja pati FINASTA kā depozitārijs kļūtu maksātnespējīga un tādējādi nevarētu tos atmaksāt, bet tas tomēr nenotika.
98. Otrkārt, (izņemot to, ka tiesa, šķiet, ir atzinusi, ka attiecīgie līdzekļi ir Snoras īpašums) (23), iespējamais pienākums Snoras veikt atmaksu izriet no akciju iegādes līguma, kas tika noslēgts starp šo banku un tās klientiem, neizpildes. Šis pienākums nevar tikt sajaukts ar to līdzekļu atdošanu, kas kredītiestādei ir nodoti, uzticoties un pārliecībā, ka tie varēs tikt atgūti jebkurā brīdī, – ar to tie atšķiras no līdzekļiem, kas ir aizsargāti ar Direktīvu 94/19.
99. Citiem vārdiem sakot, A. Anisimovienė un citi prasītāji nodeva tos Snoras, nevis uzticoties, ka tā apņemas atmaksāt tos nākotnē jebkurā brīdī pēc to pieprasījuma, bet tie nodeva tos ar nosacījumu, ka tie būs atlīdzība (cenas samaksa) par īpašumtiesību uz noteiktu Snoras akciju skaitu iegādi. Tas, ka beigu beigās šī iegāde nevarēja tikt veikta, varētu nozīmēt līguma neizpildi, par kuru atlīdzība būtu jānosaka saskaņā ar Lietuvas tiesību aktiem par civillietām vai komerclietām, nevis, ņemot vērā aizsardzību, kas ir nodrošināta bankas noguldījumiem ar Direktīvu 94/19.
100. Situācija, kas radās saistībā ar to, ka Snoras neizpildīja savus pienākumus, kurus tā uzņēmās saskaņā ar parakstīšanās uz akcijām līgumiem, manuprāt, var tikt uzskatīta par vienu no “īslaicīgām situācijām”, uz kurām ir atsauce Direktīvas 94/19 1. panta 1. punktā.
101. Prasītāji apgalvo, ka Snoras bija pienākums atmaksāt tai uzticētos līdzekļus, jo to nodošana bija “parasts banku darījums”, pat ja tā to nevarēja veikt, jo laikposmā no līdzekļu iemaksas brīža līdz to atdošanai (“īslaicīga situācija”) sākumā tika noteikts Snoras darījumu ierobežojums un vēlāk tika uzsākta maksātnespējas procedūra.
102. Tomēr es uzskatu, ka, ja Snoras pēc maksātnespējas iestāšanās būs jāatdod līdzekļi, kas tika saņemti kā atlīdzība par akciju emisiju, tas nebūs tāpēc, ka tika veikts “parasts banku darījums” Direktīvas 94/19 1. panta 1. punkta izpratnē. Kā esmu norādījis, apzīmētājs “parasts” ir attiecināms uz darījumiem, kurus kredītiestādes veic savas parastās darbības ietvaros (atmaksājamu līdzekļu piesaistīšana un kredītu savā vārdā piešķiršana), nevis uz parakstīšanos uz akcijām.
103. Šajā gadījumā līdzekļi netika savākti kā atmaksājami līdzekļi, bet Snoras saņēma naudas summas, lai palielinātu savu kapitālu, kas atspoguļojās kā jaunas akcijas, kuras iegādājās klienti. Tādējādi A. Anisimovienė un citu prasītāju iemaksātie līdzekļi nebija atlīdzība par kontu uzturēšanu, saglabāšanu un – attiecīgā gadījumā – noguldījuma atdošanu.
104. Atgādināšu, ka “īslaicīga situācija”, uz kuru attiecas Direktīvas 94/19 1. panta 1. punkts, ir situācija, kas rodas laikposmā starp “parastiem banku darījumiem”, nevis laikposmā starp pienākuma rašanos saistībā ar akciju iegādes līguma neizpildi, no vienas puses, un šī pienākuma faktisku izpildi, no otras puses. Šajā ziņā tie nav divi “parasti banku darījumi”, starp kuriem rodas “īslaicīga situācija”, bet gan saikne laikā starp līguma neizpildi un attiecīgo tiesisko seku īstenošanos.
105. Visbeidzot, manuprāt, nav apspriežams tas, ka lietā aplūkotie strīdīgie līdzekļi nevar tikt kvalificēti kā “parādi, ko apliecina kredītiestādes izdots sertifikāts”, jo tie nav ietverti trešajā no Direktīvas 94/19 1. panta 1. punktā minētajiem gadījumiem.
106. Visbeidzot, manuprāt, lietā C‑688/15 aplūkotie strīdīgie līdzekļi nav noguldījums Direktīvas 94/19 izpratnē.
107. Tomēr, ņemot vērā, ka Direktīva 94/19 un Direktīva 97/9 valsts tiesiskajā regulējumā ir transponētas vienā tiesību aktā (24), iesniedzējtiesa vēlas arī noskaidrot, vai likumdevējs jēdzienā “noguldījums” var iekļaut tādus “līdzekļ[us], uz kuriem noguldītājam ir prasījuma tiesības, kas izriet no kredītiestādes apņemšanās veikt darījumus ar noguldītāja līdzekļiem vai sniegt ieguldījumu pakalpojumus”. Kā apgalvo tiesa a quo, tas ir noteikts LNG 2. panta 4. punktā.
108. Iesniedzējtiesas skatījumā Lietuvas likumdevējs ar šo normu ir vēlējies noguldījumu garantiju sistēmu attiecināt uz visiem banku kontos glabātajiem līdzekļiem neatkarīgi no mērķa, ar kādu līdzekļi ir iemaksāti katrā kontā. Tādējādi tiktu iekļauti arī līdzekļi, kas ir saistīti ar ieguldījumu pakalpojumiem, kurus bankas sniedz saviem klientiem.
109. Piekrītu Komisijai, ka, tā kā ar Direktīvu 94/19 ir paredzēta tikai minimāla saskaņošana, dalībvalstis var brīvi noteikt nodrošinātās aizsardzības jomu, ar nosacījumu, ka nedrīkst tikt “apdraudēt[a] noguldījumu shēmas, kuru izveidot ir paredzēts pienākums minētajā direktīvā, praktisk[ā] efektivitāt[e]” (25).
110. Ņemot vērā šo īpašo izņēmumu, ja valsts likumdevējs ar ieguldījumu pakalpojumu sniegšanu saistītos līdzekļus nolemj uzskatīt par “noguldījumiem”, ar direktīvu 94/19 tas nav aizliegts. Tāpat, lai piemērotu valsts tiesisko regulējumu, nebūs jāinterpretē tas, kas tieši ir jāsaprot ar ieguldījuma darbību Direktīvas 97/9 izpratnē.
111. Tādējādi, ja iesniedzējtiesa uzskata, ka, neņemot vērā Direktīvu 97/9, Snoras ir rīkojusies kā ieguldījumu sabiedrība un ka strīdīgie līdzekļi tajā tika iemaksāti ieguldīšanas nolūkā, būtu jālemj par to, vai saskaņā ar valsts tiesībām ar to pietiek, lai tiem tiktu piešķirta aizsardzība, kas, nenodrošinot aizsardzību ar Direktīvu 94/19, nenodara kaitējumu šai pēdējai minētajai sistēmai.
c) Par iespēju lietā C‑109/16 aplūkotos strīdīgos līdzekļus kvalificēt kā “noguldījumu”
112. Lietā C‑109/16 A. Raišelis vēlējās parakstīties uz Snoras vidējā termiņā emitētajām obligācijām ar fiksētiem procentiem, tāpēc viņš piekrita noteiktu līdzekļu pārskaitīšanai no sava konta (Snoras) uz citu šīs kredītiestādes kontu. Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai šajos apstākļos minētie līdzekļi var tikt kvalificēti kā “noguldījums” saskaņā ar Direktīvas 94/19 1. panta 1. punktu.
113. Manuprāt, iemesli, kas liek noraidīt noguldījuma kvalifikācijas piemērošanu lietā C‑688/15 aplūkotajiem līdzekļiem, ir piemērojami arī lietā C‑109/16.
114. Šajā gadījumā arī nebija runa par noguldījumu, kas tika glabātsA. Raišelis kontā, jo brīdī, kad Snoras tika atsaukta licence un uzsākta maksātnespējas procedūra, līdzekļi jau bija iemaksāti kontā, kas bija atvērts uz šīs kredītiestādes vārda. Tādējādi šeit man atkal jāatkārto tas, ko esmu teicis par iespējamā Snoras atmaksāšanas pienākuma iedabu.
115. Analoģiski ir piemērojami iemesli, kas ir minēti iepriekš attiecībā uz jēdzienu “īslaicīga situācija”, kurai ir jārodas laikposmā starp šo pienākumu ex contracto un tā faktisku izpildi.
116. Arī šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu minētie līdzekļi nevar tikt kvalificēti kā “parādi, ko apliecina kredītiestādes izdots sertifikāts”, lai arī šis apgalvojums ir jāpaskaidro sīkāk, jo – atšķirībā no lietā C‑688/15 aplūkotā gadījuma – A. Raišelis nevēlējās iegādāties Snoras akcijas, bet parakstīties uz minētās iestādes emitētajām obligācijām (26)
117. Ar attiecīgajiem līdzekļiem viņš vēlējās iegādāties “parāda vērtspapīrus”, kas ir Direktīvas 2004/39 4. panta 1. punkta 18. apakšpunktā lietotā vārdkopa, norādot uz konkrētu pārvedamo vērtspapīru kategoriju kapitāla tirgū (“obligācijas vai cita veida parāda vērtspapīri, tostarp depozitārija kvītis attiecībā uz šādiem vērtspapīriem”).
118. Direktīvas 94/19 izpratnē šim apstāklim var būt nozīme, jo parāda vērtspapīri, uz kuriem ir atsauce tās 1. panta 1. punktā, definējot “noguldījuma” jēdzienu, tieši atbilst “noguldījuma sertifikātiem”.
119. Saturiskā ziņā ir skaidrs, ka parāds pastāvēja no brīža, kad A. Raišelis noslēdza ar Snoras parakstīšanās līgumu un iemaksāja kredītiestādes kontā visu obligāciju cenu.
120. Tomēr ir skaidrs, ka tīri formālā ziņā attiecībā uz parādu netika iegūti “vērtspapīri”, lai arī tāds bija mērķis. Tādējādi, manuprāt, tas nav Direktīvas 94/19 1. panta 1. punktā minētais gadījums.
121. Tomēr es pieņemu, ka būtu iespējama mazāk stingra normas interpretācija, lai aizstāvētu to, ka, nosakot prasību “apliecināt” parādu ar ieguldījuma sertifikātu, Direktīvā 94/19 beigu beigās varētu būt paredzēts nodrošinājums (līdz noteiktai robežvērtībai) attiecībā uz parādiem, kuru esamība ir pietiekami apliecināta.
122. Tā kā mērķis ir noguldītāju aizsardzība, kā esmu norādījis, jēdziena “apliecināt” plaša interpretācija, iespējams, ļautu iekļaut jebkuru “pietiekamu apliecinājumu” parādam, kuru kredītiestādei ir pienākums atmaksāt.
123. Tādējādi valsts tiesai arī no šī viedokļa būtu jāizvērtē, vai parakstīšanās līguma noslēgšana attiecībā uz saistībām starp A. Raišelis un Snoras un tas, ka pirmais minētais izpildīja savu līguma pienākumu nodot otrajai minētajai līgumā minētos līdzekļus, varētu tikt uzskatīts par apliecinājumu parāda esamībai tādā pašā veidā, it kā noguldījumu sertifikātā būtu norādīts, ka A. Raišelis ir nodevis līdzekļus Snoras.
124. Turklāt, pieņemot šo Direktīvas 94/19 1. panta 1. punkta interpretāciju, būtu jāņem vērā, ka Lietuvas tiesību aktos saskaņā ar šajā Direktīvas 94/19 7. panta 2. punktā sniegto iespēju nav iekļauta garantija attiecībā uz kredītiestādes emitētajiem noguldījumu sertifikātiem (27).
125. Funkcionāla interpretācija, kuru esmu minējis, iespējams, pārsniegtu robežas, kuras Savienības likumdevējs ir noteicis Direktīvas 94/19 1. panta 1. punktā minētā gadījuma definīcijā. Tajā runa ir par “parādu, ko apliecina kredītiestādes izdots sertifikāts”, proti, parādu, kas pastāv ne tikai materiāli pats par sevi, bet kas oficiāli var tikt apliecināts ar īpašu sertifikātu.
126. Normas spāņu valodas redakcija, iespējams, ir īpaši stingra attiecībā uz šī apliecinājuma definīciju, kam ir jābūt “noguldījumu sertifikātam”. Citas valodu redakcijas, šķiet, ir mazāk ierobežojošas, – franču valodas redakcijā, piemēram, ir atsauce uz “toute créance représentée par un titre de créance” (28). Tomēr tajā ir minēts “apliecinājums”, proti, dokuments, kuram ir “jāpārstāv” prasījums, proti, tas ir jākonstatē oficiāli.
127. Visbeidzot, nešķiet pietiekami, ka prasījuma esamība varētu tikt konstatēta citādi nekā tikai ar dokumenta palīdzību. A sensu contrario, ir izslēdzams vienkāršs gribas apstiprinājums apliecināt prasījumu vai – šeit aplūkotajā gadījumā – tas, ka persona, kas ir parakstījusies uz kredītiestādes emitētajām obligācijām, ir izpildījusi maksāšanas pienākumu (29).
128. Kopumā uzskatu, ka arī lietā C‑109/16 aplūkotie līdzekļi nevar tikt kvalificēti kā “noguldījums” Direktīvas 94/19 1. panta 1. punkta izpratnē, neskarot to, ka šai direktīvai nav pretrunā, ka, ievērojot izveidotās garantiju sistēmas efektivitāti, par noguldījumiem valsts tiesību aktos var tikt uzskatīti gan šie līdzekļi, gan lietā C‑688/15 aplūkotie līdzekļi.
B. Par Direktīvā 97/9 paredzētās ieguldītāju kompensācijas sistēmas piemērošanas jomu (otrais jautājums lietā C‑109/16)
129. Direktīvas 97/9 preambulas devītajā apsvērumā ir atzīts, ka noteiktos apstākļos “var būt grūti atšķirt noguldījumus, uz kuriem attiecas Direktīva [94/19], no naudas, kas atrodas turējumā sakarā ar ieguldījumu darījumiem”. Turklāt daži prasījumi var tikt aizsargāti gan ar Direktīvu 94/19, gan Direktīvu 97/9. Šīs pēdējās minētās 2. panta 3. punktā šajā gadījumā ir paredzēta divkārša kompensācija.
130. Iesniedzējtiesa jautā, vai lietā C‑109/16 aplūkotie strīdīgie līdzekļi – kuri, kā esmu norādījis, nav noguldījums Direktīvas 94/19 izpratnē – ir iekļauti Direktīvas 97/9 piemērošanas jomā.
1. Lietas dalībnieku argumenti
131. IID apgalvo, ka šiem līdzekļiem Direktīva 97/9 nav piemērojama. Snoras neesot rīkojusies kā ieguldījumu sabiedrība, bet kā sabiedrība, kas emitē obligācijas, tādējādi klientiem nodarītais kaitējums izrietot no ieguldījuma riska uzņemšanās, kas pats par sevi ir izslēgts no šīs direktīvas piemērošanas jomas.
132. Arī Lietuvas valdība uzskata, ka Snoras nevar tikt uzskatīta par sabiedrību, kas sniedz ieguldījumu pakalpojumus, jo tā neatbilst Direktīvā 2004/39 prasītajam profilam un tā ir rīkojusies kā obligāciju emitente, nevis kā ieguldījumu pakalpojumu sniedzēja sabiedrība. A. Raišelis nodarītais kaitējums esot raksturīgs jebkuram ieguldījuma riskam.
133. Komisija apgalvo, ka – neatkarīgi no lietuviešu valodas redakcijas burtiskās nozīmes – Direktīvas 97/9 2. panta 2. punkts esot jāinterpretē tādējādi, ka ir jāsniedz prasījumu nodrošinājums, kas izriet no ieguldījumu sabiedrības nespējas atmaksāt ieguldītājiem līdzekļus, kurus tā viņiem ir parādā vai kuri viņiem pieder un ir noguldīti uz to vārda ieguldījuma darījuma veikšanai. Tam, ka līdzekļi ir noguldīti kontā uz ieguldījumu sabiedrības vai ieguldītāja vārda, neesot nozīmes.
2. Jautājuma vērtējums
134. Direktīva 97/9, kā ir norādīts tās nosaukumā (30), attiecas uz ieguldītāju aizsardzību, proti, tās mērķis nav segt vai novērst ieguldījumiem vērtspapīros raksturīgo finanšu risku. Tās mērķis ir aizsargāt ieguldītājus. Konkrētāk un it īpaši, [aizsargāt] “mazo ieguldītāju”, kā tas ir norādīts šīs direktīvas preambulas ceturtajā apsvērumā.
135. Proti, runa ir par tāda riska nodrošināšanu, ka “sabiedrība nespēj pildīt saistības pret saviem ieguldītājiem” (31), proti, aizsargāt no saistību “snie[gt] ieguldījumu pakalpojumus” vai “vei[kt] ieguldījumu darbības” neizpildes (32). Tas nozīmē nodrošināt ieguldītājam tādu pašu aizsardzību no iespējamības, ka sabiedrība, kurai ir lūgta tās profesionāla palīdzība ieguldījumu jomā, kļūst maksātnespējīga vai vispārēji “nespēj pildīt saistības pret saviem ieguldītājiem”.
136. Visbeidzot, noguldītājiem (vai vismaz dažiem no viņiem) (33) tiek nodrošināta iespēja veikt ieguldījumus, uzticoties, ka pastāv garantiju sistēma, kas viņus aizsargā līdz zināmai robežai un kas attiecas uz “naudu un finanšu instrumentiem, kas ir ieguldījumu sabiedrības turējumā” (34), kad tā nevar pildīt savas saistības.
137. Tādējādi tas ir papildu nodrošinājums līdztekus tādu parastu mehānismu izmantošanai kā civiltiesības vai komerctiesības, kas ir saistošas līgumslēdzējām pusēm. Atšķirībā no ieguldījumu pakalpojumu sniedzēju sabiedrību, kuras rīcība pret saviem klientiem nav tik godīga, objektīva un profesionāla, kā tas ir prasīts, vai kura sniedz neskaidru vai maldinošu informāciju par riskiem, kurus viņi uzņemas, līgumiskās un ārpuslīgumiskās atbildības Direktīvas 97/9 garantiju sistēma ir piemērojama objektīvi. Taču tādējādi nav novērsts risks pakļaut veikto ieguldījumu tirgus loģikai.
138. Lietuvos Aukščiausiasis Teismas (Augstākā tiesa) par konstatētu faktu, šķiet, uzskata to, ka Snoras lietas C‑109/16 apstākļos rīkojās kā ieguldījumu sabiedrība (35). Tās šaubas it īpaši attiecas uz A. Raišelis atzīšanu par ieguldītāju un tādējādi uz viņa tiesībām saņemt Direktīvā 97/9 paredzēto aizsardzību.
139. Tādējādi, lai atbildētu uz konkrēto jautājumu, kuru ir uzdevusi iesniedzējtiesa, Tiesai ir jāpieļauj, ka šajā gadījumā Snoras atbilda nosacījumiem, kas ir vajadzīgi, lai to kvalificētu kā ieguldījumu sabiedrību (36).
140. Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāuzsver, ka finanšu darījums, ko mēģināja veikt A. Raišelis,nevarēja tikt pabeigts iestādes (Snoras) maksātnespējas dēļ, kas bija ne tikai savu obligāciju emitente, uz kurām tās klients vēlējās parakstīties, bet arī ieguldījumu sabiedrība, kas bija ieteikusi veikt šo darījumu.
141. Šajos apstākļos ir grūti noteikt, vai A. Raišelis finansiālie zaudējumi ir radušies saistībā ar vienu vai otru uzdevumu, kuru Snoras pildīja attiecībā pret viņu. Iesniedzējtiesai būs jānosaka, vai šie gadījumi atbilst pamatlietas apstākļiem. Ja beigu beigās tā lems, ka Snoras ir rīkojusies, pirmkārt, kā ieguldījumu sabiedrība un, otrkārt, ka parakstīšanās uz obligācijām bija iekļauta ar A. Raišelis noslēgtajā finanšu pakalpojumu līgumā, būs jānosaka, cik lielā mērā Snoras “nespēja” rada pienākumu izmaksāt kompensāciju, – tāpēc iesniedzējtiesa lūdz interpretēt Direktīvas 97/9 2. panta 2. punktu.
142. Šis jautājums attiecas uz būtisku atšķirību starp normas formulējumu lietuviešu valodas redakcijā un citās valodu redakcijās. Šajās pēdējās minētajās ir norādīts, ka ir jāpārliecinās, ka “nodrošinājumu paredz prasījumiem, kas ceļas no ieguldījumu sabiedrības nespējas: atmaksāt no ieguldītājiem saņemto naudas aizdevumu vai ieguldītājiem piederošu un sakarā ar ieguldījumu darījumiem viņu vārdā turētu naudu” (37). Lietuviešu valodas redakcijā savukārt runa ir tikai par ieguldītājiem piederošiem līdzekļiem, neminot ieguldījumu sabiedrību, kas ir viņiem parādā (38).
143. Kā izklāstīšu turpinājumā, piemērojamās normas formulējumā ir ietverta atsauce uz no ieguldītājiem saņemtajiem līdzekļiem (39), un tas konkrēti interesē iesniedzējtiesu. Pēdējā minētā, neatrodot uz tiem atsauci normas lietuviešu valodas redakcijā, Tiesai jautā, vai tā ir jāizsecina ar interpretācijas palīdzību.
144. Lietuvos Aukščiausiasis Teismas (Augstākā tiesa) vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 97/9 2. panta 2. punkts ir jāinterpretē “tādējādi, ka tas attiecas arī uz prasījumiem atmaksāt līdzekļus, kurus ieguldījumu sabiedrība ir parādā ieguldītājiem un kuri netiek glabāti ieguldītāju vārdā” (40).
145. Uz jautājumu ir jāsniedz apstiprinoša atbilde, pirmkārt, tāpēc, ka valodu redakciju (izņemot lietuviešu valodas redakciju) vairākumā normas burtiskā nozīme ir vienāda. Šajos gadījumos nav nepieciešamības ar interpretācijas palīdzību izsecināt noteikumu, un ir jāuzskata, ka tas bez neskaidrībām un atrunām ir iekļauts šīs normas formulējumā. Savukārt šis risinājums vislabāk atbilst normas par ieguldītāja aizsardzību mērķim.
146. Turklāt attiecīgais pants ir pietiekami skaidrs, detalizēts un beznosacījumu, lai privātpersonas varētu uz to atsaukties, kā to izklāstīšu turpinājumā.
C. Par Direktīvas 94/19 un Direktīvas 97/9 tiešo iedarbību (pirmais un trešais jautājums lietā C‑109/16)
147. Turklāt iesniedzējtiesa jautā, vai privātpersonas var tieši atsaukties uz Direktīvas 97/9 2. panta 2. punktu tiesās.
148. Komisija uzskata, ka tā tas ir, jo minētā panta minēšana “saskaņā ar likumos un līgumos ietvertajiem nosacījumiem” neliedzot, ka normas daļa attiecībā uz kompensēšanas pienākumu ir pietiekami skaidra, detalizēta un beznosacījumu un rada subjektīvas tiesības, jo šie “nosacījumi” skar tikai kompensācijas izmaksāšanas noteikumus.
149. Šaubas ir kliedētas 2015. gada 25. jūnija spriedumā Indėlių ir investicijų draudimas un Nemaniūnas (41), kurā Tiesa ir nospriedusi, ka “Direktīva 97/9, ciktāl tā attiecas uz tās aizsargāto situāciju noteikšanu, ir pietiekami skaidra, precīza un beznosacījumu, lai privātpersonas uz to varētu atsaukties tieši”.
150. Tāpat ir jārunā par Direktīvas 94/19 1. panta 1. punktu un tajā noteikto “noguldījuma” definīciju, par kuras tiešo iedarbību arī jautā iesniedzējtiesa.
151. Katrā ziņā un kā tas bija lietā Indėlių ir investicijų draudimas un Nemaniūnas (42) – iesniedzējtiesai būs jāpārbauda, “vai IID, par kuru nav strīda, ka tā uzdevums ir garantēt noguldījumu un ieguldījumu aizsardzību attiecībā uz ieguldītājiem kredītiestāžu maksātnespējas gadījumā”, atbilst nosacījumiem, kuriem ir jāatbilst “organizācijām, attiecībā pret kurām var atsaukties uz tādiem direktīvas noteikumiem, kuriem var būt tieša iedarbība”. Tostarp runa ir par “organizācij[u], kurai neatkarīgi no tās juridiskās formas ar publiskas iestādes aktu ir uzdots – minētajai iestādei īstenojot kontroli – sniegt pakalpojumus sabiedrības interesēs un kurai šajā sakarā ir plašākas pilnvaras salīdzinājumā ar tiesību normām, kas ir piemērojamas attiecībās starp privātpersonām” (43).
VI. Secinājumi
152. Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, es ierosinu Tiesai Lietuvos Aukščiausiasis Teismas (Augstākā tiesa, Lietuva) atbildēt šādi:
“1) Eiropas Parlamenta un Padomes 1994. gada 30. maija Direktīvas 94/19/EK par noguldījumu garantiju sistēmām, kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 11. marta Direktīvu 2009/14/EK, 1. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka “noguldījuma” definīcijā nav iekļauti:
– līdzekļi, kuri no personīgā bankas konta ar konta turētāja piekrišanu ir iemaksāti citā bankas kontā, kas atvērts uz kredītiestādes vārda, lai parakstītos uz turpmāku minētās iestādes obligāciju emisiju;
– šādos pašos apstākļos pārskaitīti līdzekļi, lai publiskajā piedāvājumā iegādātos bankas akcijas;
2) ar Direktīvu 94/19 nav liegts, ka dalībvalsts tiesību aktos var tikt aizsargāti gan minētie līdzekļi, gan nodrošinātie noguldījumi, ja tas nemazina ar šo direktīvu noteiktās aizsardzības sistēmas efektivitāti;
3) Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 3. marta Direktīvas 97/9/EK par ieguldītāju kompensācijas sistēmām 2. panta 2. punkts ir piemērojams gadījumā, ja ieguldījumu sabiedrība nespēj atlīdzināt klientiem viņu noguldītos līdzekļus;
4) gan Direktīvas 94/19 1. panta 1. punkts, gan Direktīvas 97/9 2. panta 2. punkts ir pietiekami skaidri, detalizēti un beznosacījumu, lai privātpersonas uz tiem varētu tieši atsaukties tiesās pret iestādēm – neatkarīgi no to juridiskās formas –, kuras ir ieteikušas izmantot vispārējo interešu pakalpojumu, un šim nolūkam tām ir īpašas pilnvaras, salīdzinot ar noteikumiem, kas piemērojami attiecībām starp privātpersonām, bet tas ir jānosaka valsts tiesai.”