Prasība, kas celta 2011. gada 24. janvārī - Lan Airlines un Lan Cargo/Komisija

(lieta T-40/11)

Tiesvedības valoda - angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāji: Lan Airlines SA un Lan Cargo SA (Santjago, Čīle) (pārstāvji - B. Hartnett, Barrister, un O. Geiss, advokāts)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasītāju prasījumi:

atcelt apstrīdēto lēmumu tiktāl, ciktāl tas attiecas uz prasītājiem;

alternatīvā gadījumā samazināt prasītājiem noteikto naudas sodu un

piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasītāji ar savu prasības pieteikumu, pamatojoties uz LESD 263. pantu, lūdz atcelt Komisijas 2010. gada 9. novembra Lēmumu par procedūru saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību ("LESD") 101. pantu, EEZ līguma 53. pantu un Eiropas Kopienas un Šveices Konfederācijas nolīguma par gaisa transportu 8. pantu (Lieta COMP/39258 - Kravu aviopārvadājumi) tiktāl, ciktāl tas attiecas uz prasītājiem.

Prasības pamatojumam prasītāji izvirza sešus pamatus.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija nav juridiski pietiekami pierādījusi, ka prasītāji ir piedalījušies vienotā un turpinātā pārkāpumā, tādējādi Komisija, piemērojot LESD 101. pantu, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā un faktos, jo:

Komisija nav pierādījusi, ka Lan Cargo zināja vai tai bija jāzina par kopīgā konkurencei pretējā plāna esamību;

Komisija nav pierādījusi, ka Lan Cargo bija nodoms ar savu rīcību veicināt šādu kopīgu konkurencei pretēju plānu, un

Komisija nav pierādījusi, ka Lan Cargo bija zināms pārkāpums saistībā ar drošības piemaksu vai komisijas maksu par piemaksām.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka Komisija ir pārkāpusi prasītāju tiesības uz aizstāvību, jo:

Komisija ir pārkāpusi prasītāju tiesības uz aizstāvību, pamatodamās uz pierādījumiem, kas nebija minēti paziņojumā par iebildumiem;

Komisija ir pārkāpusi prasītāju tiesības uz aizstāvību, pamatodamās uz pierādījumu interpretāciju, kas nebija skaidri izklāstīta paziņojumā par iebildumiem;

Komisija ir pārkāpusi prasītāju tiesības uz aizstāvību, izvirzīdama apstrīdētajā lēmumā iebildumus, par kuriem prasītājiem nebija iespēja izteikt savu viedokli.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija ir pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes, individuālas atbildības un samērīguma principus, noteikdama prasītājiem piemērotā naudas soda pamatsummu, jo:

Komisijas noteiktais pārkāpuma ilgums neatbilda konstatējumam par apgalvotā kopīgā konkurencei pretējā plāna zināšanu un nodomu tajā piedalīties;

Komisija ir kļūdījusies, aprēķinot pamatsummu;

Komisijas aprēķinā par naudas soda pamata sastāvdaļu nav atspoguļota prasītāju ierobežotā dalība apgalvotajā pārkāpumā un

Komisijas aprēķinā par naudas soda pamata sastāvdaļu nav atspoguļots, ka apgalvotais pārkāpums neaptvēra visu attiecīgo pakalpojumu cenu.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija ir pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu un nav norādījusi pamatojumu, pielāgojot naudas soda pamatsummu atbildību mīkstinošu apstākļu dēļ, jo:

Komisija nav ņēmusi vērā būtisko atšķirību starp prasītāju dalības apjomu un daudz lielāko citu aviolīniju dalības apjomu pārkāpumā un

Komisija nav objektīvi pamatojusi tās vienādo attieksmi pret dažādām aviolīnijām, neraugoties uz to būtiski atšķirīgajām situācijām.

Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija nav norādījusi pamatojumu, kāpēc tā apstrīdētajā lēmumā nav iekļāvusi vienpadsmit paziņojuma par iebildumiem adresātus attiecībā uz tās konstatējumu, ka prasītāji ir piedalījušies vienotā un turpinātā pārkāpumā un attiecībā uz naudas soda aprēķinu, jo:

Komisija nav norādījusi pamatojumu, kāpēc tā apstrīdētajā lēmumā nav iekļāvusi vienpadsmit pārvadātājus, kuriem bija nosūtīts paziņojums par iebildumiem;

Komisija nav norādījusi pamatojumu attiecībā uz Tiesas noteiktajiem veidojošajiem elementiem, lai atzītu, ka prasītājs ir piedalījies vienotā un turpinātā pārkāpumā, un

Komisija nav norādījusi pamatojumu attiecībā uz naudas soda aprēķinu, kas prasītājiem piemērots saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 5. pantu.

Ar sesto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija ir pārkāpusi prasītāju tiesības uz taisnīgu tiesu un līdz ar to Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas 6. pantu, jo:

prasītājiem tika liegta iespēja nopratināt lieciniekus;

prasītājiem tika liegta iespēja izteikties par viņiem piemērotā naudas soda aprēķinu;

naudas sods tika noteikts pēc mutvārdu sēdes, kas nebija publiska un kurā nepiedalījās lēmuma pieņēmējs, un

apstrīdēto lēmumu pieņēma administratīva struktūrvienība, bet nevienai tiesu iestādei nav pilnas jurisdikcijas pārskatīt visus tā aspektus.

____________