VISPĀRĒJĀS TIESAS RĪKOJUMS (pirmā palāta)
2012. gada 27. novembrī (*)
Prasība atcelt tiesību aktu – Lēmumi, kas adresēti dalībvalstij, lai novērstu pārmērīgu budžeta deficītu – Tiešas ietekmes neesamība – Nepieņemamība
Lieta T‑541/10
Anotati Dioikisi Enoseon Dimosion Ypallilon (ADEDY), Atēnas (Grieķija),
Spyridon Papaspyros, ar dzīvesvietu Atēnas,
Ilias Iliopoulos, ar dzīvesvietu Atēnas,
ko pārstāv M.‑M. Tsipra, advokāts,
prasītāji,
pret
Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv T. Middleton, A. De Gregorio Merino un E. Chatziioakeimidou, pārstāvji,
atbildētāja,
ko atbalsta
Eiropas Komisija, ko pārstāv B. Smulders, J.‑P. Keppenne un M. Konstantinidis, pārstāvji,
persona, kas iestājusies lietā,
par prasību, pirmkārt, atcelt Padomes 2010. gada 10. maija Lēmumu 2010/320/ES, kas adresēts Grieķijai, lai pastiprinātu un paplašinātu fiskālo uzraudzību, un ar ko Grieķijai pieprasa veikt budžeta deficīta samazināšanas pasākumus, kurus uzskata par nepieciešamiem, lai novērstu pārmērīgu budžeta deficītu (OV L 145, 6. lpp.; labojums – OV 2011, L 209, 63. lpp.), un, otrkārt, atcelt Padomes 2010. gada 7. septembra Lēmumu 2010/486/ES, ar kuru groza Lēmumu 2010/320 (OV L 241, 12. lpp.).
VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs J. Azizi [J. Azizi] (referents), tiesneši S. Frimods Nilsens [S. Frimodt Nielsen] un M. Kančeva [M. Kancheva],
sekretārs E. Kulons [E. Coulon],
izdod šo rīkojumu.
Rīkojums
Atbilstošās tiesību normas
Līgums par ES
1 Saskaņā ar LES 3. panta 4. punktu:
“Savienība izveido ekonomisko un monetāro savienību, kuras valūta ir euro.”
LESD
2 Saskaņā ar LESD 119. pantu:
“1. Lai sasniegtu Līguma par Eiropas Savienību 3. pantā izvirzītos mērķus, dalībvalstu un Savienības darbība saskaņā ar Līgumiem paredz izstrādāt ekonomikas politiku, kas balstās uz dalībvalstu ekonomikas politiku precīzu koordināciju, iekšējo tirgu un kopēju mērķu definēšanu, un kuru īsteno saskaņā ar principu, kas paredz atvērta tirgus ekonomiku, kurā pastāv brīva konkurence.
2. Līdztekus iepriekš minētajam, kā arī saskaņā ar Līgumos paredzētajām procedūrām, šīs darbības paredz ieviest vienotu valūtu, euro, kā arī noteikt un veidot vienotu monetāro politiku un valūtas maiņas kursa politiku, kuras galvenais mērķis ir uzturēt stabilas cenas un, neietekmējot šo mērķi, atbalstīt Savienības vispārējo ekonomikas politiku saskaņā ar principu, kas paredz atvērta tirgus ekonomiku, kurā pastāv brīva konkurence.
3. Šīs dalībvalstu un Savienības darbības saskan ar šādiem pamatprincipiem: stabilas cenas, stabila valsts finanšu un monetārā sistēma un stabila maksājumu bilance.”
3 LESD 126. pantā ir noteikta pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūra, kuras mērķis ir mudināt un vajadzības gadījumā uzdot attiecīgajai dalībvalstij samazināt valsts budžeta deficītu, ja tāds tiktu konstatēts. Minētā panta attiecīgās daļas ir formulētas šādi:
“1. Dalībvalstis izvairās no pārmērīga valsts budžeta deficīta.
2. Lai identificētu nopietnas kļūdas, Komisija uzrauga budžeta un valsts parāda kopapjoma dinamiku dalībvalstīs. Komisija īpaši pārbauda budžeta disciplīnas ievērošanu, pamatojoties uz šādiem diviem kritērijiem:
a) vai plānotā vai faktiskā valsts budžeta deficīta attiecība pret iekšzemes kopproduktu pārsniedz atsauces vērtību, izņemot gadījumus, kad:
– vai nu šī attiecība ir būtiski un pastāvīgi pazeminājusies un sasniegusi atsauces vērtībai tuvu līmeni;
– vai arī atsauces vērtība ir pārsniegta tikai izņēmuma kārtā un uz laiku, un šī attiecība joprojām ir tuva atsauces vērtībai;
b) vai valsts parāda attiecība pret iekšzemes kopproduktu pārsniedz atsauces vērtību, ja vien šī attiecība pietiekami strauji nesamazinās un netuvinās atsauces vērtībai.
Atsauces vērtības ir precizētas Protokolā par pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūru, kas pievienots Līgumiem.
[..]
6. Padome, izskatījusi apsvērumus, ko var būt sniegusi attiecīgā dalībvalsts, un pēc Komisijas priekšlikuma, pamatojoties uz vispārēju novērtējumu, pieņem lēmumu par to, vai pastāv pārmērīgs budžeta deficīts.
7. Ja Padome saskaņā ar 6. punktu atzīst, ka pārmērīgs budžeta deficīts pastāv, pēc Komisijas ieteikuma tā bez nepamatotas kavēšanās pieņem ieteikumus attiecīgai dalībvalstij, lai noteiktā termiņā to novērstu. Ievērojot 8. punktu, šos ieteikumus nedara zināmus atklātībā.
8. Ja Padome konstatē, ka pēc tās ieteikumiem noteiktajā termiņā nav veikta nekāda efektīva rīcība, tā ieteikumus var darīt zināmus atklātībā.
9. Ja dalībvalsts arī turpmāk neīsteno Padomes ieteikumus, Padome var pieņemt lēmumu pieprasīt, lai dalībvalsts noteiktā termiņā veic deficīta samazināšanas pasākumus, ko Padome atzinusi par vajadzīgiem, lai labotu stāvokli.
Tādā gadījumā Padome var lūgt attiecīgo dalībvalsti iesniegt ziņojumus pēc īpaša grafika, lai pārbaudītu, kā šī dalībvalsts tiecas panākt noregulējumu.
[..]
11. Ja kāda dalībvalsts nepilda saskaņā ar 9. punktu pieņemtu lēmumu, Padome var pieņemt lēmumu piemērot vai – attiecīgos gadījumos – pastiprināti izvērst vienu vai vairākus no šiem pasākumiem:
– izvirzīt prasību, lai attiecīgā dalībvalsts pirms obligāciju un vērtspapīru emisijas publicē tādu papildu informāciju, kādu norāda Padome;
– aicināt Eiropas Investīciju banku pārskatīt aizdevumu politiku attiecībā uz šo dalībvalsti;
– izvirzīt prasību, lai attiecīgā dalībvalsts Savienībai bez procentiem deponē atbilstīgu naudas summu līdz laikam, kad Padome atzīst, ka pārmērīgais budžeta deficīts ir novērsts;
– uzlikt atbilstīgas sodanaudas.
Padomes priekšsēdētājs pieņemtos lēmumus dara zināmus Eiropas Parlamentam.
12. Padome atceļ dažus vai visus savus lēmumus vai ieteikumus, kas minēti 6. līdz 9. punktā un 11. punktā, ja tā atzīst, ka pārmērīgais budžeta deficīts attiecīgajā dalībvalstī ir novērsts. Ja Padome ieteikumus ir iepriekš darījusi zināmus atklātībā, tad, līdzko atcelts lēmums, kas pieņemts saskaņā ar 8. punktu, tā nāk klajā ar publisku paziņojumu, ka attiecīgā dalībvalstī vairs nepastāv pārmērīgs budžeta deficīts.
13. Lēmumus, kas minēti 8., 9., 11. un 12. punktā, Padome pieņem pēc Komisijas ieteikuma.
[..]”
4 LESD 136. panta 1. punktā ir noteikts:
“1. Lai nodrošinātu pienācīgu ekonomiskās un monetārās savienības darbību, saskaņā ar attiecīgiem Līgumu noteikumiem Padome [..] pieņem noteikumus attiecībā uz dalībvalstīm, kuru naudas vienība ir euro:
a) lai stiprinātu to budžeta disciplīnas koordināciju un uzraudzību;
b) lai tām noteiktu ekonomikas politikas pamatnostādnes, vienlaikus nodrošinot to atbilstību visai Savienībai pieņemtajām pamatnostādnēm, kā arī to uzraudzību.”
5 Saskaņā ar 12. protokola Par pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūru, kas pievienots Līgumiem, 1. pantu:
“Līguma par Eiropas Savienības darbību 126. panta 2. punktā minētie atsauces lielumi ir šādi:
– valdības plānotais vai faktiskais deficīts proporcionāli iekšzemes kopproduktam tirgus cenās – 3 %;
– valdības parāds proporcionāli iekšzemes kopproduktam tirgus cenās – 60 %.”
Stabilitātes un izaugsmes pakts
6 Eiropas Padome savā 1997. gada 17. jūnija sanāksmē Amsterdamā (Nīderlande) definēja tiesisko regulējumu to dalībvalstu fiskālās politikas koordinēšanai, kuras piedalās ekonomiskajā un monetārajā savienībā. Šis regulējums tika sniegts Stabilitātes un izaugsmes pakta veidā, kura mērķis ir stabila valsts finanšu sistēma kā līdzeklis, lai nostiprinātu nosacījumus stabilām cenām un stiprai, ilgtspējīgai izaugsmei, kura ir labvēlīga darba vietu radīšanai (skat. Eiropas Padomes 1997. gada 17. jūnija rezolūciju par stabilitātes un izaugsmes paktu (OV C 236, 1. lpp.)).
7 Stabilitātes un izaugsmes pakts ietver trīs dokumentus, proti: pirmkārt, iepriekš 6. punktā minēto rezolūciju, otrkārt, Padomes 1997. gada 7. jūlija Regulu (EK) Nr. 1466/97 par budžeta stāvokļa uzraudzības un ekonomikas politikas uzraudzības un koordinācijas stiprināšanu (OV L 209, 1. lpp.) un, treškārt, Padomes 1997. gada 7. jūlija Regulu (EK) Nr. 1467/97 par to, kā paātrināt un precizēt pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūras īstenošanu (OV L 209, 6. lpp.).
8 Regulas (EK) Nr. 1466/97, kas grozīta ar Padomes 2005. gada 27. jūnija Regulu (EK) Nr. 1055/2005 (OV L 174, 1. lpp.), 3. pantā ir noteikts pienākums dalībvalstīm, kas ir pieņēmušas vienoto valūtu, periodiski iesniegt Eiropas Savienības Padomei un Eiropas Kopienu Komisijai stabilitātes programmu, kurā ir ietverta informācija par to ekonomikas politiku.
9 Regulas Nr. 1466/97, kas grozīta ar Regulu Nr. 1055/2005, 3. panta 2. punkta c) apakšpunktā ir precizēts, ka stabilitātes programmā sniedz šādu informāciju:
“Sīki izstrādātu un kvantitatīvu budžeta un citu veikto un/vai ierosināto ekonomikas politikas pasākumu novērtējumu, lai sasniegtu programmas mērķus, ietverot sīki izstrādātu to būtisko strukturālu reformu izmaksu un ieguvumu analīzi, kas tieši ietekmē izdevumu samazināšanu ilgtermiņā, tostarp palielinot izaugsmes potenciālu [..]”
10 Regulas Nr. 1467/97, kas grozīta ar Padomes 2005. gada 27. jūnija Regulu (EK) Nr. 1056/2005 (OV L 174, 5. lpp.), 3. panta 4. punktā ir noteikts:
“Padomes ieteikums, ko tā sniedz saskaņā ar [LESD] [126]. panta 7. punktu, paredz termiņu, kurš nav ilgāks par sešiem mēnešiem un kurā attiecīgajai dalībvalstij efektīvi jārīkojas. Padomes ieteikums arī nosaka termiņu pārmērīgā budžeta deficīta novēršanai, kam jābūt pilnībā novērstam nākamajā gadā pēc tā konstatēšanas, ja vien nepastāv īpaši apstākļi. Padome ieteikumā pieprasa, lai dalībvalsts kā normu sasniedz minimālu gada uzlabojumu vismaz 0,5 % apmērā no IKP tās cikliski koriģētajā bilancē, izņemot vienreizējos un pagaidu pasākumus, lai tādējādi nodrošinātu pārmērīga budžeta deficīta novēršanu ieteikumā norādītajā termiņā.”
11 Regulas Nr. 1467/97, kas grozīta ar Regulu Nr. 1056/2005, 5. pantā ir noteikts:
“1. Jebkuru Padomes lēmumu pieprasīt attiecīgajai iesaistītajai dalībvalstij, lai tā veic pasākumus budžeta deficīta samazināšanai saskaņā ar [LESD] [126]. panta 9. punktu, pieņem divu mēnešu laikā pēc Padomes lēmuma, ar ko konstatē, ka izpaliek efektīva rīcība saskaņā ar [LESD] [126]. panta 8. punktu. Padome paziņojumā pieprasa, lai dalībvalsts kā normu sasniedz minimālus gada uzlabojumus vismaz 0,5 % apmērā no IKP tās cikliski koriģētajā bilancē, izņemot vienreizējos un pagaidu pasākumus, lai tādējādi nodrošinātu pārmērīga budžeta deficīta novēršanu paziņojumā noteiktajā termiņā.
2. Ja ir uzsākta efektīva darbība, lai izpildītu paziņojumu, kas sniegts saskaņā ar [LESD] [126]. panta 9. punktu, un ja ekonomikā pēc paziņojuma pieņemšanas negaidīti norisinās notikumi, kuriem ir ļoti negatīva ietekme uz valsts finansēm, Padome, pamatojoties uz Komisijas ieteikumu, var lemt par pārskatīta paziņojuma pieņemšanu saskaņā ar [LESD] [126]. panta 9. punktu. Ar pārskatīto paziņojumu, ņemot vērā būtiskos faktorus, kas minēti šīs regulas 2. panta 3. punktā, jo īpaši var pagarināt pārmērīgā budžeta deficīta samazināšanas termiņu par vienu gadu. Padome izvērtē tādu negaidītu un ekonomikai negatīvu notikumu esamību, kuriem ir ļoti negatīva ietekme uz valsts finansēm, attiecībā pret paziņojumā norādītajām ekonomikas prognozēm.”
Tiesvedības priekšvēsture
Grieķijas parāda krīze un starpvaldību finansiālās palīdzības mehānisms Grieķijas Republikai
12 Grieķijas Republika 2009. gada 21. oktobrī iesniedza Eurostat (Eiropas Savienības Statistikas birojam) statistikas datus, kuros pārskatīts 2008. gada valsts budžeta deficīts, tam pieaugot no 5,0 % no iekšzemes kopprodukta (IKP) (rādītājs, ko Grieķijas Republika iesniedza 2009. gada aprīlī) līdz 7,7 % no IKP. Grieķijas iestādes vienlaikus pārskatīja 2009. gadam prognozēto valsts parāda attiecību pret IKP, tam pieaugot no 3,7 % no IKP (2009. gada pavasarī paziņotais rādītājs) līdz 12,5 % no IKP.
13 Šāda ekonomikas datu pārskatīšana radīja šaubas tirgos par valsts maksātspēju, padziļinot valsts parāda krīzi. 2010. gada pirmajos mēnešos ieguldītāju rīcības rezultātā palielinājās Grieķijas obligāciju procentu likmes. 2010. gada aprīļa beigās kredītreitingu aģentūra pazemināja Grieķijas obligāciju reitingu no BBB‑ uz reitingu BB+, proti, kategoriju, kuru tirgos uzskata par augsta riska parādu.
14 Ņemot vērā, ka Grieķijas parāda krīze draudēja ietekmēt citas eurozonas dalībvalstis un apdraudēja eurozonas stabilitāti kopumā, Eiropas Padomes samitā 2010. gada 25. martā eurozonas valstu vai valdības vadītāji vienojās par starpvaldību palīdzības mehānisma izstrādi Grieķijas Republikai, ko veido koordinēta divpusējo aizdevumu piešķiršana ar procentiem bez atvieglojumiem, proti, kas neparedz nekādas dotācijas. Aizdevumu izmaksāšana tika pakļauta stingriem nosacījumiem, un mehānisma aktivēšana bija jāveic pēc Grieķijas Republikas pieprasījuma. Palīdzības mehānisms ietvertu arī būtisku Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) līdzdalību.
15 Minētā starpvaldību palīdzības mehānisma pamatā ir divi instrumenti: pirmkārt, “intercreditor agreement” (Kreditoru nolīgums), kurā valstis, kas sniedz palīdzību, ir līgumslēdzējas puses un kurā ietverti būtiskie noteikumi attiecībā uz saskaņošanu starp aizdevējiem aizdevumu piešķiršanai, un, otrkārt, “loan facility agreement” (Aizdevumu mehānisma nolīgums) starp eurozonas dalībvalstīm, kas sniedz palīdzību (kā arī vienu Vācijas valsts finanšu iestādi, kas darbojas saskaņā ar Vācijas Federatīvās Republikas norādījumiem un garantijām), un Grieķijas Republiku un Grieķijas Centrālo banku.
16 Grieķijas Republika 2010. gada 23. aprīlī lūdza aktivizēt minēto starpvaldību palīdzības mehānismu.
17 2010. gada 2. maijā, piemērojot iepriekš minēto palīdzības mehānismu, eurozonas dalībvalstis piekrita Grieķijas Republikai piešķirt EUR 80 miljardus no finanšu piešķīruma EUR 110 miljardi, kas pieejams sadarbībā ar SVF.
18 Grieķijas Republikas un Komisijas pārstāvji – pēdējiem minētajiem darbojoties eurozonas dalībvalstu vārdā – 2010. gada 3. maijā parakstīja dokumentu ar nosaukumu “Memorandum of Understanding” [Saprašanās memorands], kurā aprakstīta trīs gadu programma, ko izstrādājis Grieķijas finanšu ministrs sadarbībā ar Komisiju, Eiropas Centrālo banku un SVF, un kura mērķis ir uzlabot Grieķijas valsts finanses un atjaunot uzticību tirgos attiecībā uz situāciju valsts finanšu jomā un Grieķijas ekonomiku kopumā. Iepriekš minētais “Memorandum of Understanding” ietver trīs konkrētus memorandus: “Memorandum of Economic and Financial Policies”, “Memorandum of Understanding on Specific Economic Policy Conditionality” un “Technical Memorandum of Understanding”.
19 Kreditoru nolīgums un iepriekš minētais Aizdevumu mehānisma nolīgums (skat. iepriekš 15. punktu) tika parakstīts 2010. gada 8. maijā.
Pārmērīga budžeta deficīta procedūra attiecībā uz Grieķijas Republiku
Procedūra pirms apstrīdēto aktu pieņemšanas
20 Saskaņā ar EKL 104. panta 6. punktu (jaunajā redakcijā – LESD 126. panta 6. punkts) 2009. gada 27. aprīlī Padome nolēma, ka Grieķijā ir pārmērīgs budžeta deficīts, un saskaņā ar EKL 104. panta 7. punktu (jaunajā redakcijā – LESD 126. panta 7. punkts) un Regulas Nr. 1467/97 3. panta 4. punktu sagatavoja ieteikumus Grieķijas Republikai, lai novērstu pārmērīgu budžeta deficītu vēlākais par 2010. gadu. Turklāt Padome noteica, ka efektīvu pasākumu veikšanas termiņš Grieķijas Republikai ir 2009. gada 27. oktobris.
21 Saskaņā ar LESD 126. panta 8. punktu 2009. gada 30. novembrī Padome konstatēja, ka Grieķijas Republika, atbildot uz 2009. gada 27. aprīļa ieteikumiem, nebija veikusi nekādus efektīvus pasākumus.
22 Pamatojoties uz LESD 126. panta 9. punktu un LESD 136. pantu, Padome 2010. gada 16. februārī pieņēma Lēmumu 2010/182/ES, ar ko Grieķijai pieprasa veikt budžeta deficīta samazināšanas pasākumus, kurus uzskata par nepieciešamiem, lai novērstu pārmērīgu budžeta deficītu (OV L 83, 13. lpp.).
23 Lēmuma 2010/182 1. panta 1. punktā ir paredzēts, ka Grieķijas Republika pēc iespējas drīzāk un vēlākais līdz 2012. gadam novērš pašreizējo pārmērīgo budžeta deficītu.
24 Lēmuma 2010/182 2. pantā ir paredzēti vairāki fiskālās konsolidācijas pasākumi, kuri Grieķijas Republikai bija jāveic, lai novērstu pārmērīgu budžeta deficītu, un jo īpaši tie, kas definēti šīs valsts iesniegtajā stabilitātes programmā (skat. iepriekš 8. un 9. punktu).
25 Lēmuma 2010/182 5. pantā ir noteikts, ka efektīvu pasākumu veikšanas termiņš Grieķijas Republikai ir 2010. gada 15. maijs.
Apstrīdētie akti
– Lēmums 2010/320/ES
26 Padome 2010. gada 10. maijā pieņēma Lēmumu 2010/320/ES, kas adresēts Grieķijai, lai pastiprinātu un paplašinātu fiskālo uzraudzību, un ar ko Grieķijai pieprasa veikt budžeta deficīta samazināšanas pasākumus, kurus uzskata par nepieciešamiem, lai novērstu pārmērīgu budžeta deficītu (OV L 145, 6. lpp.; labojums – OV 2011, L 209, 63. lpp.) (turpmāk tekstā – “pamatakts”).
27 Pamatakta juridiskais pamats ir LESD 126. panta 9. punkts un LESD 136. pants.
28 Pamatakta preambulas 4. un 5. apsvērumā būtībā ir paskaidrots, ka Grieķijā ir norisinājušies negaidīti ekonomikai nelabvēlīgi notikumi, kas lielā mērā negatīvi ietekmējuši valsts finanses, un tāpēc var mainīt 2010. gada 16. februāra Lēmumā 2010/182 ietvertā sākotnējā brīdinājuma saturu un saskaņā ar LESD 126. panta 9. punktu un LESD 136. pantu pieņemt pārskatītu brīdinājumu.
29 Pamatakta preambulas 8. apsvērumā atsauce uz Grieķijas Republikai sniegto starpvaldību finansiālās palīdzības mehānismu ir izteikta šādi:
“Ņemot vērā Grieķijas valdības finanšu stāvokļa kraso pasliktināšanos, eurozonas dalībvalstis ir nolēmušas papildus daudzpusējai palīdzībai, ko piešķīris Starptautiskais Valūtas fonds, sniegt Grieķijai stabilitātes nodrošināšanai paredzētu atbalstu, lai visā eurozonā saglabātu finanšu stabilitāti. Eurozonas dalībvalstu atbalstu sniegs, sakopojot divpusējus aizdevumus, un to koordinēs Komisija. Aizdevēji ir nolēmuši, ka atbalsts būs atkarīgs no tā, vai Grieķija ievēros šo lēmumu. Jo īpaši no Grieķijas tiek sagaidīts, ka tā īstenos šajā lēmumā norādītos pasākumus saskaņā ar tajā minēto grafiku.”
30 Pamatakta 1. pantā termiņš pārmērīga budžeta deficīta novēršanai Grieķijā ir pārcelts uz 2014. gadu (2012. gada vietā, kā bija noteikts Lēmumā 2010/182).
31 Pamatakta 2. pantā ir paredzēts, ka Grieķijas Republika saskaņā ar šajā pantā minēto grafiku īsteno vairākus fiskālās konsolidācijas pasākumus, kuru mērķis ir krasi samazināt valsts budžeta izdevumus un palielināt valsts ieņēmumus, pasākumus, lai stiprinātu uzraudzību un budžeta disciplīnu, un strukturālus pasākumus, lai kopumā jo īpaši uzlabotu Grieķijas ekonomikas konkurētspēju.
32 Pasākumi, kas ietverti pamatakta 2. pantā, attiecas uz daudzām jomām, proti, jo īpaši uz nodokļu politiku, pensiju sistēmu un pensijām, valsts pārvaldes organizāciju un banku sistēmu.
33 Pamatakta 4. panta 1. punktā ir noteikts pienākums Grieķijas Republikai katru ceturksni Padomei un Komisijai iesniegt ziņojumu, kurā izklāstīti šā pamatakta izpildei veiktie politikas pasākumi.
34 Atbilstoši pamatakta 4. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktam iepriekš minētajā ziņojumā ir jāietver sīka informācija par, pirmkārt, konkrētiem pasākumiem, kurus Grieķijas Republika ir īstenojusi šā pamatakta izpildei līdz ziņojuma datumam, tostarp par šo pasākumu kvantitatīvo ietekmi uz budžetu, un, otrkārt, konkrētiem pasākumiem, kurus Grieķijas Republika plāno īstenot šā pamatakta izpildei pēc ziņojuma datuma, kā arī par to īstenošanas grafiku un paredzēto ietekmi uz budžetu.
35 Atbilstoši pamatakta 4. panta 3. punktam Komisija un Padome analizē iepriekš minētos ziņojumus, lai izvērtētu, kā Grieķijas Republika pilda šo pamataktu. Pamatojoties uz šiem novērtējumiem, Komisija var norādīt pasākumus, kas nepieciešami, lai īstenotu pamataktā paredzētās korekcijas pārmērīga budžeta deficīta novēršanai.
36 Pamatakta 5. pantā ir paredzēts, ka šis lēmums stājas spēkā tā paziņošanas dienā.
37 Saskaņā ar pamatakta 6. pantu šis lēmums ir adresēts Grieķijas Republikai.
– Lēmums 2010/486/ES
38 Padome 2010. gada 7. septembrī pieņēma Lēmumu 2010/486/ES, ar kuru groza pamataktu (OV L 241, 12. lpp.) (turpmāk tekstā visi kopā – “apstrīdētie akti”). Lēmuma 2010/486 juridiskais pamats arī ir LESD 126. panta 9. punkts un LESD 136. pants, un tas ir adresēts Grieķijas Republikai.
39 No Lēmuma 2010/486 preambulas 5. līdz 8. apsvēruma izriet, ka pēc pamatakta pieņemšanas dažas ekonomiskās prognozes, uz kuru pamata šis tiesību akts tika pieņemts, bija jāpārskata. Līdz ar to bija lietderīgi dažos aspektos grozīt pamataktu, vienlaikus saglabājot termiņu pārmērīga budžeta deficīta novēršanai, kurš noteikts pamataktā.
40 Ar Lēmumu 2010/486 ir atcelti atsevišķi pasākumi, kas bija paredzēti pamataktā, pievienojot citus un grozot, precizējot vai pārskatot dažu tajā paredzēto pasākumu tekstu.
41 Saskaņā ar Lēmuma 2010/486 2. pantu tas stājas spēkā tā paziņošanas dienā.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
42 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2010. gada 22. novembrī, prasītāji Anotati Dioikisi Enoseon Dimosion Ypallilon (ADEDY), Spyridon Papaspyros un Ilias Iliopoulos cēla šo prasību.
43 Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 3. martā, Padome cēla iebildi par nepieņemamību saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 114. pantu.
44 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 7. martā, Komisija lūdza atļauju iestāties šajā tiesvedībā Padomes prasījumu atbalstam. Ar Vispārējās tiesas pirmās palātas priekšsēdētāja 2011. gada 27. jūnija rīkojumu šis lūgums tika apmierināts.
45 2011. gada 29. aprīlī prasītāji Vispārējās tiesas kancelejā iesniedza apsvērumus par Padomes izvirzīto iebildi par prasības nepieņemamību.
46 2011. gada 8. septembrī Komisija Vispārējās tiesas kancelejā iesniedza iestāšanās rakstu.
47 2011. gada 27. oktobrī prasītāji Vispārējās tiesas kancelejā iesniedza apsvērumus par Komisijas iestāšanās rakstu.
48 To prasības pieteikumā prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– šo prasību atzīt par pieņemamu un pamatotu;
– atcelt apstrīdētos tiesību aktus;
– piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
49 Padomes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt kā acīmredzami nepieņemamu attiecībā uz apstrīdētajiem aktiem;
– pakārtoti prasību noraidīt kā acīmredzami nepieņemamu attiecībā uz pamataktu;
– piespriest prasītājiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
50 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir prasību noraidīt kā acīmredzami nepieņemamu.
51 Prasītāju prasījumi viņu apsvērumos par iebildi par prasības nepieņemamību Vispārējai tiesai ir noraidīt Padomes izvirzīto iebildi par prasības nepieņemamību un piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
52 Saskaņā ar Reglamenta 114. panta 1. punktu pēc viena no lietas dalībniekiem lūguma Vispārējā tiesa var lemt par iebildi par nepieņemamību, neizskatot lietu pēc būtības. Saskaņā ar šā paša panta 3. punktu pārējā procesa daļa notiek mutvārdos, ja vien Vispārējā tiesa nelemj citādi.
53 Šajā gadījumā Vispārējā tiesa uzskata, ka lietas materiāli ir pietiekami skaidri, lai, neuzsākot mutvārdu procesu, lemtu par Padomes iesniegto pieteikumu.
54 No lietas materiāliem izriet, ka ADEDY, pirmā no prasītājiem, ir Grieķijas arodbiedrību konfederācija, kuras locekļi ir valsts sektorā nodarbināto darba ņēmēju arodbiedrību federācijas, publisko tiesību juridiskās personas un pašvaldības, kas ir saistītas ar šīm organizācijām ar publisko un privāttiesību darba tiesiskajām attiecībām. Prasītāji uzskata, ka tādējādi ADEDY locekļi ir visi ierēdņi un publisko tiesību juridisko personu darba ņēmēji un tā pārstāv viņu intereses.
55 Otrais un trešais prasītājs ir ierēdņi, attiecīgi ADEDY priekšsēdētājs un ģenerālsekretārs. Viņi šo prasību iesniedz personīgi un ADEDY vārdā.
56 Prasītāji savā prasības pieteikumā iebilst pret to, ka apstrīdētajos aktos ir iekļauti vairāki noteikumi, kas ietekmē Grieķijas ierēdņu finanšu intereses un darba nosacījumus.
57 Padome, kuru atbalsta Komisija, uzsver, ka prasība ir nepieņemama. Tā galvenokārt apgalvo, ka prasība ir nepieņemama, jo prasītājiem nav tiesību celt prasību LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē, un tās argumentācija ir tikai par jautājumu, vai apstrīdētie akti prasītājus skar individuāli, turpretī Komisija, izvērtējot prasības pieņemamību, ņem vērā arī nosacījumu par tiešu ietekmi. Padome, kuru atbalsta Komisija, pakārtoti apgalvo, ka prasība ir nepieņemama attiecībā uz pamataktu, jo tā esot tikusi iesniegta novēloti.
58 Prasītāji apgalvo, ka apstrīdētie akti viņus skar tieši un individuāli. Turklāt viņi apstrīd apgalvojumu, kuru pakārtoti izvirza Padome un Komisija, par prasības pieņemamību attiecībā uz pamataktu tās novēlotas iesniegšanas dēļ. Visbeidzot viņi apgalvo, ka tajā gadījumā, ja viņu prasība tiktu atzīta par nepieņemamu, viņiem tiktu liegtas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.
59 Vispirms ir jāizskata prasības pieņemamība attiecībā uz abiem apstrīdētajiem aktiem, ņemot vērā prasītāju tiesības celt prasību.
Par prasītāju tiesībām celt prasību
60 Saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu “jebkura fiziska vai juridiska persona var celt [..] prasību pret tiesību aktu, kas adresēts šai personai vai skar viņu tieši un individuāli, un par reglamentējošu aktu, kas viņu skar tieši, bet nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem”.
61 Šī norma ierobežo prasības atcelt tiesību aktus, kuras ceļ juridiska vai fiziska persona, līdz trijām aktu kategorijām, proti, pirmkārt, akti, kas adresēti šai personai, otrkārt, akti, kas viņu skar tieši un individuāli, un, treškārt, reglamentējošie akti, kas viņu skar tieši, bet nav saistīti ar īstenošanas pasākumiem.
62 Šajā lietā ir skaidrs, ka prasītāji nav apstrīdēto aktu adresāti, bet viņi apgalvo, ka tie viņus skar tieši un individuāli.
63 Ņemot vērā lietas apstākļus, vispirms ir jāizskata kritērijs par prasītāju tiešo ietekmi, kas ir kopīgs otrās un trešās kategorijas aktiem, kuri norādīti iepriekš 61. punktā.
64 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, kas pamatojas uz EKL 230. panta ceturto daļu, nosacījums, ka lēmumam, kas ir prasības priekšmets, fiziska vai juridiska persona ir jāskar “tieši”, prasa, lai vienlaikus tiktu izpildīti divi kritēriji, proti, lai apstrīdētais pasākums, pirmkārt, tieši ietekmētu indivīda tiesisko stāvokli un, otrkārt, nepieļautu nekādas izvērtēšanas iespējas šī pasākuma adresātiem, kuri ir atbildīgi par tā ieviešanu, kas ir pavisam automātiska un izrietētu tikai no Eiropas Savienības tiesiskā regulējuma, nepiemērojot citus starpnoteikumus (Tiesas 2007. gada 22. marta spriedums lietā C‑15/06 P Regione Siciliana/Komisija, Krājums, I‑2591. lpp., 31. punkts; 2009. gada 10. septembra spriedums apvienotajās lietās C‑445/07 P un C‑455/07 P Komisija/Ente per le Ville Vesuviane un Ente per le Ville Vesuviane/Komisija, Krājums, I‑7993. lpp., 45. punkts, un Tiesas 2009. gada 15. septembra rīkojums lietā C‑501/08 P Município de Gondomar/Komisija, Krājumā nav publicēts, 25. punkts).
65 Tā kā nosacījums par tiešu ietekmi, kas norādīts LESD 263. panta ceturtajā daļā, nav grozīts, jākonstatē, ka arī attiecībā uz šo lietu minētā judikatūra ir piemērojama.
66 Šajā lietā ir jānorāda, ka prasītāji savos prasījumos lūdz atcelt visus apstrīdētos aktus. Tomēr prasības pieteikumā viņi norāda vairākus noteikumus, kuri ietekmējot ierēdņu tiesisko stāvokli un nodarot kaitējumu, proti, pirmkārt, ADEDY kā arodbiedrību organizācijai, kas pārstāv visus ierēdņus, un, otrkārt, S. Papaspyros un I. Iliopoulos kā pašiem ierēdņiem.
67 Tādējādi prasības pieteikumā prasītāji precizē, ka nodarītais kaitējums ietver, pirmkārt, Lieldienu, vasaras un Ziemassvētku prēmiju samazināšanu, kas ir paredzēta pamatakta 2. panta 1. punkta f) apakšpunktā, un, otrkārt, pensionēšanās vecuma palielināšanu un pensiju, kas tiks izmaksātas ierēdņiem, kuri šobrīd pilda savus pienākumus, samazināšanu, kas izriet no pensiju sistēmas pārveidošanas un ir paredzēta pamatakta 2. panta 2. punkta b) apakšpunktā. Turklāt prasītāji kā kaitējumu norāda valsts dienestu darbības pasliktināšanos, kura izriet no aizlieguma pieņemt jaunus ierēdņus aizgājušo vietā, kas ir paredzēts pamatakta 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā, kurš grozīts ar Lēmumu 2010/486.
68 Tādējādi ir jāizskata, pirmkārt, vai trīs iepriekš skaidri minētie noteikumi prasītājus tieši ietekmē, viņiem nodarot kaitējumu, un, otrkārt, vai apstrīdēto aktu pārējie noteikumi prasītājus tieši ietekmē.
Par to, vai pamatakta 2. panta 1. punkta f) apakšpunkts, pamatakta 2. panta 2. punkta b) apakšpunkts un pamatakta, kurā grozījumi izdarīti ar Lēmumu 2010/486, 2. panta 2. punkta a) apakšpunkts tieši ietekmē prasītājus
– Pamatakta 2. panta 1. punkta f) apakšpunkts
69 Pamatakta 2. panta 1. punkta f) apakšpunktā ir paredzēts:
“1. Līdz 2010. gada jūnija beigām Grieķija veic šādus pasākumus:
[..]
f) samazina ierēdņiem izmaksātās Lieldienu, vasaras un Ziemassvētku prēmijas un pabalstus, tādējādi pilnā gadā ietaupot EUR 1500 miljonus (EUR 1100 miljonus 2010. gadā) [..].”
70 Ir jānorāda, ka šis noteikums ir neskaidrs, jo tajā nav precizētas paredzētās samazināšanas detaļas, veids, kādā tā tiks īstenota, un ierēdņu kategorijas, uz kurām tā attieksies. Turpretim šajā noteikumā ir noteikts skaidrs mērķis, kas ir jāsasniedz ar ierēdņiem maksāto prēmiju samazināšanu, proti, panākt konkrētus ietaupījumus gadā. Tādējādi, izpildot šo noteikumu, Grieķijas Republika var no prēmiju samazināšanas principa izslēgt atsevišķas ierēdņu kategorijas, ja vien izmaksu ietaupījumu mērķis tiek sasniegts. No tā izriet, ka ar šo noteikumu Grieķijas iestādēm ir atstāta rīcības brīvība, lai precizētu visas prēmiju samazināšanas detaļas, izmantojot valsts piemērošanas pasākumus, un tie būs šie pēdējie pasākumi, kas, iespējams, tieši ietekmēs prasītāju tiesisko stāvokli. Būtībā šo pasākumu saturs būs tas, kas noteiks, vai un kādā mērā tiks samazinātas prēmijas dažiem prasītājiem. Turklāt pēdējie attiecībā uz šiem valsts piemērošanas pasākumiem varēs celt prasību valsts tiesās.
71 Lai pamatotu savu apgalvojumu, ka tos tieši skar pamatakta 2. panta 1. punkta f) apakšpunkts, prasītāji norāda uz pastāvīgo judikatūru par to, ka ieinteresēto personu tieši ietekmē attiecīgais akts, ja tiesību akta adresātu iespēja neieviest attiecīgo aktu ir tikai teorētiska un nav nekādu šaubu par to nodomu rīkoties saskaņā ar to (Tiesas 1985. gada 17. janvāra spriedums lietā 11/82 Piraiki‑Patraiki u.c./Komisija, Recueil, 207. lpp., 8.–10. punkts, un 1998. gada 5. maija spriedums lietā C‑386/96 P Dreyfus/Komisija, Recueil, I‑2309. lpp., 44. punkts; Vispārējās tiesas 1998. gada 15. septembra spriedums lietā T‑54/96 Oleifici Italiani un Fratelli Rubino/Komisija, Recueil, II‑3377. lpp., 56. punkts). Šajā ziņā prasītāji būtībā norāda, ka Grieķijas Republika nevarēja neieviest apstrīdētos aktus, jo šo tiesību aktu ievērošana esot nosacījums finansiāla atbalsta piešķiršanai šai valstij ar starpvaldību mehānisma palīdzību, kā tas jo īpaši esot apstiprināts pamatakta 8. apsvērumā.
72 Šiem argumentiem nevar piekrist. No pamatakta 2. panta 1. punkta f) apakšpunkta paša teksta izriet, ka ar šo noteikumu Grieķijas Republikai ir uzlikts pienākums sasniegt budžeta mērķi, proti, ietaupīt EUR 1500 miljonus gadā (EUR 1100 miljonus 2010. gadā) ar ierēdņiem maksāto prēmiju samazināšanas palīdzību. Tomēr šajā noteikumā nav noteikti ne šīs samazināšanas nosacījumi, ne arī ierēdņu kategorijas, uz kurām tā attiecas, un tie ir nosacījumi, kuru izvērtēšana ir atstāta Grieķijas Republikas ziņā, kā izklāstīts iepriekš 70. punktā.
73 No tā izriet, ka pamatakta 2. panta 1. punkta f) apakšpunkts neietekmē tieši prasītāju tiesisko stāvokli un ka saistībā ar tā īstenošanu Grieķijas iestādēm ir piešķirta plaša rīcības brīvība. Tādējādi ir jāsecina, ka šis noteikums prasītājus neietekmē tieši LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē.
– Pamatakta 2. panta 2. punkta b) apakšpunkts
74 Pamatakta 2. panta 2. punkta b) apakšpunktā Grieķijas Republikai ir noteikts pienākums līdz 2010. gada septembra beigām pieņemt likumu, ar ko veic pensiju sistēmas reformas, lai nodrošinātu tās ilgtspēju vidējā termiņā un ilgtermiņā. Šajā noteikumā īsumā ir definēts arī šī likuma saturs. Minētajā noteikumā jo īpaši paredzēts, ka ar šo likumu kā vienotu obligāto pensionēšanās vecumu nosaka 65 gadus, pašreizējos pensiju fondus apvieno trijos fondos, pazemina pensiju maksimālo apmēru, pakāpeniski palielina minimālo periodu pensiju iemaksām, lai saņemtu pilnu pensiju, un ievieš stingrākus noteikumus, lai piešķirtu invaliditātes pensijas. Visbeidzot ir jāprecizē, ka šī likuma īstenošana nākamajās desmitgadēs samazinātu pensiju izdevumu attiecību pret IKP paredzēto pieaugumu zem vidējā eurozonas līmeņa, kā arī laikposmā no 2010. līdz 2060. gadam ierobežotu pensijām paredzēto valsts sektora izdevumu pieaugumu, lai tie nepārsniegtu 2,5 % no IKP.
75 Ir jākonstatē, ka pamatakta 2. panta 2. punkta b) apakšpunkts tika atcelts ar Lēmuma 2010/486 1. panta 2. punktu. Tā kā prasītāji nav izvirzījuši nekādus argumentus par to, ka atceltais noteikums tiem būtu radījis nelabvēlīgas juridiskās sekas laikposmā, kad tas bija spēkā, proti, laikposmā no pamatakta paziņošanas Grieķijas Republikai datuma līdz Lēmuma 2010/486 paziņošanas Grieķijas Republikai datumam, ir jāsecina, ka prasītāji nepamatoti atsaucas uz pamatakta 2. panta 2. punkta b) apakšpunktu, lai pierādītu savas tiesības celt prasību par minēto aktu.
76 Katrā ziņā šis noteikums nav tieši skāris prasītājus tā spēkā esamības laikposmā. No minētā noteikuma teksta izriet, ka, lai tas tiktu īstenots, tajā bija prasīts pieņemt valsts likumu. Tajā bija noteikts mērķis, kas jāsasniedz ar šo likumu, proti, Grieķijas pensiju sistēmas ilgtspēja, un vispārīgā veidā definēti atsevišķi pasākumi, kuri bija jāparedz šajā likumā. Ņemot vērā tieši tā apmēru, jo tas neattiecās vienīgi uz ierēdņiem, bet arī uz visiem privātā un valsts sektora darba ņēmējiem, kas pensionētos, šis noteikums nebija paredzēts kā tāds, kurš uzskatāms par Grieķijas pensiju sistēmas pilnīgu tiesisko regulējumu, kas pats par sevi ir pietiekams, un saistībā ar to nebūtu jāparedz piemērošanas pasākumi, un tādējādi tā īstenošana būtu pilnīgi automātiska un izrietētu vienīgi no šī viena noteikuma. No tā izriet, ka ar pamatakta 2. panta 2. punkta b) apakšpunktu Grieķijas iestādēm ir piešķirta ļoti plaša rīcības brīvība, lai definētu likuma, ar kuru šis noteikums bija jāīsteno, saturu, ja vien ar šo likumu tiek nodrošināta Grieķijas pensiju sistēmas ilgtspēja vidējā termiņā un ilgtermiņā. Tādējādi tas būtu šis likums, kas, iespējams, tieši ietekmētu prasītāju tiesisko stāvokli. No tā izriet, ka pamatakta 2. panta 2. punkta b) apakšpunkts prasītājus neskar tieši LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē.
– Pamatakta, kuru groza ar Lēmumu 2010/486, 2. panta 2. punkta a) apakšpunkts
77 Pamatakta, ko groza ar Lēmumu 2010/486, 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts:
“Līdz 2010. gada septembra beigām Grieķija pieņem šādus pasākumus:
a) [..] valsts sektorā aizstāj tikai 20 % no darba ņēmējiem, kuri pensionējas (valdības un pašvaldību iestādēs, valsts uzņēmumos, valsts aģentūrās un citās valsts iestādēs) [..].”
78 Pamatakta, kurā grozījumi izdarīti ar Lēmumu 2010/486, 2. panta 2. punkta a) apakšpunkts prasītājus tieši neskar, jo tas ir vispārējs valsts pārvaldes organizācijas un pārvaldības pasākums, kurš neietekmē tieši viņu tiesisko stāvokli. Ciktāl šis noteikums veicinot valsts dienestu darbības pasliktināšanos un pasliktinot prasītāju darba nosacījumus, kā to norāda prasītāji, tas attiektos uz apstākli, kas ietekmē nevis prasītāju tiesisko stāvokli, bet tikai to faktisko stāvokli (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2010. gada 21. maija rīkojumu lietā T‑441/08 ICO Services/Parlaments un Padome, Krājumā nav publicēts, 62. punkts un tajā minētā judikatūra).
79 Ņemot vērā iepriekš minēto argumentāciju, ir jāsecina, ka neviens no prasītāju skaidri identificētajiem trim apstrīdēto aktu noteikumiem tos neietekmē tieši LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē.
Par to, vai pārējie apstrīdēto aktu noteikumi tieši ietekmē prasītājus
80 Attiecībā uz šo prasību pārējos apstrīdēto aktu noteikumos ir paredzēts, ka Grieķijas Republika veic vairākus fiskālās konsolidācijas pasākumus, pasākumus, lai stiprinātu budžeta disciplīnas uzraudzību, kā arī strukturālus pasākumus, lai jo īpaši uzlabotu Grieķijas ekonomikas konkurētspēju kopumā, kuru galamērķis ir valsts pārmērīgā budžeta deficīta samazināšana.
81 Starp šiem pārējiem noteikumiem ir tādi, kuri vispārīgi attiecas uz ierēdņiem un kurus prasītāji ir tikai minējuši savā prasības pieteikumā, konkrēti nepaskaidrojot, kādā veidā tie prasītājus tieši ietekmētu un būtu vispār nelabvēlīgi ierēdņiem.
82 Piemēram, Vispārējā tiesa norāda, ka prasītāji ir minējuši pamatakta 2. panta 1. punkta b) apakšpunktu, kurā paredzēts, ka Grieķijas Republika līdz 2010. gada jūnija beigām pieņem likumu, ar ko atceļ visus nodokļu sistēmā paredzētos atbrīvojumus un noteikumus par autonomo nodokļu piemērošanu, ieskaitot ienākumus no ierēdņiem izmaksātajiem īpašajiem pabalstiem; pamatakta 2. panta 5. punkta a) apakšpunktu, kurā būtībā ir paredzēts, ka līdz 2011. gada jūnija beigām Grieķijas Republika izveido racionalizētu un vienotu valsts sektora atalgojuma sistēmu, kurā atalgojums atspoguļo produktivitāti un uzdevumus; pamatakta 2. panta 3. punkta m) apakšpunktu, kurš ieviests ar Lēmumu 2010/486 un kurā paredzēts, ka līdz 2010. gada decembra beigām Grieķijas Republika pieņem likumu, kas pašvaldībām aizliedz radīt budžeta deficītu vismaz līdz 2014. gadam, un visbeidzot pamatakta 2. panta 5. punkta e) apakšpunktu, kurš ieviests ar Lēmumu 2010/486 un kurā paredzēts, ka līdz 2011. gada jūnija beigām Grieķijas iestādes pārskata valsts pensiju papildshēmu/palīgshēmu darbību ar mērķi stabilizēt šo shēmu izdevumus un garantēt to budžeta neitralitāti.
83 Attiecībā uz iepriekš minētajiem noteikumiem un kopumā uz visiem pārējiem apstrīdēto aktu noteikumiem ir jāizdara divi secinājumi.
84 Pirmkārt, visiem šiem noteikumiem, ņemot vērā to apmēru, ir nepieciešami valsts īstenošanas pasākumi, kas konkretizēs to saturu. Saistībā ar šo īstenošanu Grieķijas iestādēm ir plaša rīcības brīvība, ja vien tiek ievērots galamērķis par pārmērīga budžeta deficīta samazināšanu. Tie būs valsts pasākumi, kas, iespējams, tieši ietekmēs prasītāju tiesisko stāvokli.
85 Otrkārt, attiecībā uz iespējamajām negatīvajām sekām, ko šie noteikumi vispār varētu radīt prasītājiem un ierēdņiem kā ADEDY locekļiem ekonomiskā vai darba nosacījumu ziņā, ir jānorāda, ka tie tieši ietekmē nevis to tiesisko stāvokli, bet tikai to faktisko stāvokli (skat. iepriekš 78. punktu).
86 Tādējādi, tā kā prasītāji nav norādījuši konkrētākus argumentus, ir jāsecina, ka apstrīdēto aktu pārējie noteikumi prasītājus neietekmē tieši LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē.
87 No iepriekš minētā izriet, ka apstrīdētie akti prasītājus neskar tieši.
88 Tādējādi ir jāsecina, ka prasītāji neatbilst vienam no pieņemamības nosacījumiem, kas minēti LESD 263. panta ceturtajā daļā, proti, tiešas ietekmes nosacījumam, kurš ir kopīgs prasībām, kas celtas pret šajā tiesību normā paredzētās otrās un trešās kategorijas tiesību aktiem (skat. iepriekš 61. punktu), tādējādi nav jāizskata jautājums, vai apstrīdētie akti individuāli skar prasītājus un vai apstrīdētie akti ir reglamentējošie akti minētās normas izpratnē (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2011. gada 15. jūnija rīkojumu lietā T‑259/10 Ax/Padome, Krājumā nav publicēts, 25. punkts).
Par prasītāju tiesību efektīvu aizsardzību tiesā
89 Attiecībā uz prasītāju apgalvojumu, ka tajā gadījumā, ja to prasība tiktu atzīta par nepieņemamu, viņiem tiktu liegtas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzība tiesā, ir jānorāda, kā ir konstatēts pastāvīgajā judikatūrā, ka Līgumā, pirmkārt, LESD 263. un 277. pantā un, otrkārt, LESD 277. pantā, ir izveidota pilnīga tiesību aizsardzības līdzekļu un procedūru sistēma, kas vērsta uz to, lai nodrošinātu iestāžu tiesību aktu likumības kontroli, uzticot šo uzdevumu Savienības tiesai. Šajā sistēmā fiziskas vai juridiskas personas, kas LESD 263. panta ceturtajā daļā minēto pieņemamības nosacījumu dēļ nevar tieši apstrīdēt tādus Savienības tiesību aktus kā šajā lietā aplūkotie, it īpaši var lūgt atzīt šādu aktu spēkā neesamību valsts tiesās, lūdzot šīm pēdējām, kuru kompetencē nav pašām konstatēt šo aktu spēkā neesamību, par to jautāt Tiesai, uzdodot prejudiciālus jautājumus (šajā ziņā skat. Tiesas 2002. gada 25. jūlija spriedumu lietā C‑50/00 P Unión de Pequeños Agricultores/Padome, Recueil, I‑6677. lpp., 40. punkts; 2004. gada 1. aprīļa spriedumu lietā C‑263/02 P Komisija/Jégo‑Quéré, Recueil, I‑3425. lpp., 30. punkts, un 2009. gada 23. aprīļa spriedumu lietā C‑362/06 P Sahlstedt u.c./Komisija, Krājums, I‑2903. lpp., 43. punkts).
90 Tādējādi šajā lietā, ņemot vērā, ka saistībā ar apstrīdētajiem aktiem Grieķijas Republikai ir jāpieņem piemērošanas pasākumi, prasītājiem ir iespēja apstrīdēt šos piemērošanas pasākumus valsts tiesā un šādas tiesvedības ietvaros norādīt uz apstrīdēto aktu spēkā neesamību, tādējādi liekot valsts tiesai uzdot prejudiciālu jautājumu Tiesai.
91 Lai pamatotu savu tēzi par tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā liegšanu, prasītāji norāda uz tiesvedības gausumu Grieķijas administratīvajās tiesās un to, ka viņu prasības noraidīšana Vispārējā tiesā tās nepieņemamības dēļ radītu likumības prezumpciju attiecībā uz apstrīdētajiem aktiem.
92 Šiem argumentiem nevar piekrist.
93 Pirmkārt, no judikatūras izriet, ka prasības atcelt tiesību aktu pieņemamība Savienības tiesā nav atkarīga no tā, vai pastāv tiesību aizsardzības līdzekļi valsts tiesā, atļaujot izskatīt tiesību akta, kuru lūdz atcelt, spēkā esamību (skat. Vispārējās tiesas 2005. gada 28. novembra rīkojumu lietā T‑94/04 EEB u.c./Komisija, Krājums, II‑4919. lpp., 63. punkts un tajā minētā judikatūra). A fortiori prasības pieņemamība Savienības tiesā nav atkarīga no apgalvotā valsts tiesvedības gausuma. Šajā ziņā turklāt ir jāatgādina, ka LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā ir paredzēts, ka dalībvalstīm ir jānodrošina tiesību aizsardzības līdzekļi, kas ir pietiekami efektīvi tiesiskās aizsardzības nodrošināšanai jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības.
94 Otrkārt, šīs prasības noraidīšana tās nepieņemamības dēļ pēc būtības nerada nekādu precedentu valsts tiesai.
95 No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka prasītāju apgalvojums, ka ar to, ka Vispārējā tiesa noraidītu prasītāju prasību kā nepieņemamu, tiktu kaitēts viņu tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, ir jānoraida.
96 Visbeidzot prasītāju apgalvojums, ka prasība ir jāizvērtē pēc būtības, jo pārkāpumi apstrīdētajos aktos ir tik nopietni, ka grauj pilsoņu uzticību Savienības iestādēm, ir jānoraida. Savienības tiesa nevar neievērot LESD 263. pantā minētās tiesību normas saistībā ar prasības atcelt tiesību aktu pieņemamību.
97 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, šī prasība ir jāatzīst par nepieņemamu. Līdz ar to nav jāizskata Padomes pakārtoti izvirzītā iebilde par nepieņemamību un prasības novēlotā iesniegšana attiecībā uz pamataktu.
Par tiesāšanās izdevumiem
98 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājiem spriedums ir nelabvēlīgs, viņiem ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Padomes prasījumiem.
99 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 4. punkta pirmajai daļai iestādes, kas iestājas lietā, pašas sedz savus tiesāšanas izdevumus. Tādēļ Komisija, kas ir iestājusies lietā Padomes atbalstam, sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)
izdod rīkojumu:
1) prasību noraidīt;
2) Anotati Dioikisi Enoseon Dimosion Ypallilon (ADEDY), Spyridon Papaspyros un Ilias Iliopoulos sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Savienības Padomes tiesāšanās izdevumus;
3) Eiropas Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Luksemburgā, 2012. gada 27. novembrī
Satura rādītājs
Atbilstošās tiesību normas
Līgums par ES
LESD
Stabilitātes un izaugsmes pakts
Tiesvedības priekšvēsture
Grieķijas parāda krīze un starpvaldību finansiālās palīdzības mehānisms Grieķijas Republikai
Pārmērīga budžeta deficīta procedūra attiecībā uz Grieķijas Republiku
Procedūra pirms apstrīdēto aktu pieņemšanas
Apstrīdētie akti
– Lēmums 2010/320/ES
– Lēmums 2010/486/ES
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
Juridiskais pamatojums
Par prasītāju tiesībām celt prasību
Par to, vai pamatakta 2. panta 1. punkta f) apakšpunkts, pamatakta 2. panta 2. punkta b) apakšpunkts un pamatakta, kurā grozījumi izdarīti ar Lēmumu 2010/486, 2. panta 2. punkta a) apakšpunkts tieši ietekmē prasītājus
– Pamatakta 2. panta 1. punkta f) apakšpunkts
– Pamatakta 2. panta 2. punkta b) apakšpunkts
– Pamatakta, kuru groza ar Lēmumu 2010/486, 2. panta 2. punkta a) apakšpunkts
Par to, vai pārējie apstrīdēto aktu noteikumi tieši ietekmē prasītājus
Par prasītāju tiesību efektīvu aizsardzību tiesā
Par tiesāšanās izdevumiem