ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES [JULIANE KOKOTT] SECINĀJUMI,

sniegti 2013. gada 18. aprīlī ¹(1)

Lieta C‑501/11 P

Schindler Holding Ltd u.c.

pret

Eiropas Komisiju u.c.

Apelācija – Konkurence – Aizliegtas vienošanās – EKL 81. pants – Liftu un eskalatoru ierīkošanas un apkopes tirgus – Mātesuzņēmuma atbildība par tā meitasuzņēmuma izdarītiem aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumiem – Holdinga sabiedrība – Uzņēmuma iekšējā atbilstības programma (“Atbilstības konkurences noteikumiem programma”) – Pamattiesības – Tiesiskuma principi naudas sodu piemērošanā – Varas dalīšana, noteiktības princips, atpakaļejoša spēka aizlieguma princips, tiesiskās paļāvības princips un vainojamības princips – Regulas (EK) Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta spēkā esamība – Komisijas 1998. gada pamatnostādņu likumība

Satura rādītājs

I –   Ievads

II – Tiesvedības priekšvēsture

III – Tiesvedība Tiesā

IV – Apelācijas sūdzības vērtējums

A –   Par varas dalīšanas, tiesiskas valsts un pierādījumu sniegšanas tiešuma principiem (pirmais un otrais apelācijas pamats)

1)     Par Komisijas piemērotiem naudas sodiem aizliegto vienošanos gadījumā (pirmais apelācijas pamats)

a)     Ievada piezīmes

b)     Šaubu neesamība pamattiesību jomā par naudas sodu piemērošanu, ko īstenojusi Komisija

c)     Par vairāku citu apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentu atspēkošanu

2)     Par prasībām, kas izvirzītas Vispārējai tiesai saistībā ar pierādījumu iegūšanu, pārbaudot Komisijas lēmumus par naudas sodu piemērošanu (otrais apelācijas pamats)

a)     Pieņemamība

b)     Pamatotība

3)     Starpsecinājumi

B –   Par uzņēmuma atbildību par tā atbildības jomā izdarītiem aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumiem

1)     Par holdinga sabiedrības līdzatbildību (septītais apelācijas pamats)

a)     Par Schindler principiālo kritiku par pilnīgas piederības prezumpciju (septītā apelācijas pamata pirmā daļa)

i)     Par uzņēmējsabiedrību tiesībās paredzēto atbildības nodalīšanas principu

ii)   Par varbūtējo dalībvalstu pilnvaru aizskārumu

iii) Par norādīto būtiskuma nosacījuma pārkāpumu

iv)   Starpsecinājumi

b)     Par Schindler kritizēto pilnīgas piederības prezumpcijas konkrēto piemērošanu (septītā apelācijas pamata otrā daļa)

i)     Par Schindler Holding atbilstības programmas nozīmi

ii)   Par prasību “atklāt grupas savstarpējās iekšējās attiecības”

iii) Par “komercdarbības politikas” jēdzienu saistībā ar pilnīgas piederības prezumpciju

2)     Par vainojamības principu (sestais apelācijas pamats un septītā apelācijas pamata daļas)

a)     Par iebildumu, ka prezumpcija radot atbildību bez vainas

b)     Par iebildumu, ka nepietiek ar to, ka kādi darbinieki ir pārkāpuši aizliegumu slēgt aizliegtas vienošanās

3)     Starpsecinājumi

C –   Par dažiem citiem tiesību jautājumiem saistībā ar naudas sodu piemērošanu un aprēķināšanu par aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumiem

1)     Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta spēkā esamība saistībā ar noteiktības principu (trešais apelācijas pamats)

a)     Par varbūtējo jēdziena “uzņēmums” nenoteiktību (trešā apelācijas pamata pirmā daļa)

b)     Par varbūtējo naudas soda tiesiskā regulējuma nenoteiktību (trešā apelācijas pamata otrā daļa)

c)     Starpsecinājumi

2)     1998. gada pamatnostādņu likumība (ceturtais un piektais apelācijas pamats)

a)     Komisijas pilnvaras pieņemt pamatnostādnes (ceturtais apelācijas pamats)

b)     Atpakaļejoša spēka aizlieguma princips un tiesiskās paļāvības aizsardzības princips (piektais apelācijas pamats)

3)     Naudas soda pamatsumma un norādītie naudas soda samazināšanas iemesli (desmitais, vienpadsmitais un divpadsmitais apelācijas pamats)

a)     Par pārkāpumu klasifikāciju par “sevišķi smagiem” (desmitais apelācijas pamats)

b)     Par atbildību mīkstinošiem apstākļiem (vienpadsmitais apelācijas pamats)

c)     Par naudas soda samazinājumiem par sadarbību ar Komisiju (divpadsmitais apelācijas pamats)

i)     Par sadarbību saistībā ar 2002. gada paziņojumu (divpadsmitā apelācijas pamata pirmā daļa)

ii)   Par sadarbību ārpus 2002. gada paziņojuma (divpadsmitā apelācijas pamata otrā daļa)

iii) Kopsavilkums

4)     Naudas soda augstākā robeža 10 % apmērā (astotais apelācijas pamats)

5)     Īpašumtiesības (devītais apelācijas pamats)

a)     Ievada piezīme

b)     Par norādīto īpašumtiesību kā Savienības pamattiesību pārkāpumu

6)     Samērīguma princips (trīspadsmitais apelācijas pamats)

D –   Kopsavilkums

V –   Par tiesāšanās izdevumiem

VI – Secinājumi

I –    Ievads

1.        Šajā lietā ir izvirzīta virkne tiesību pamatjautājumu saistībā ar sodu piemērošanu par aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumiem. Schindler Holding Ltd un vairāki tā meitasuzņēmumi (turpmāk tekstā arī kopā saukti par “Schindler”) principā apšauba Eiropas Savienībā pastāvošo aizliegto vienošanos tiesību īstenošanas sistēmu, tostarp Eiropas Komisijas kā konkurences iestādes institucionālo nozīmi.

2.        Schindler it īpaši apšauba Regulas (EK) Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta un Komisijas 1998. gada pamatnostādņu (2) kā naudas sodu piemērošanas pamatu likumību. Turklāt Schindler nevēlas atzīt Savienības tiesu atzītos mātesuzņēmumu un meitasuzņēmumu kopīgas atbildības principus par to atbildības jomā izdarītiem aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumiem.

3.        Iepriekš minētās juridiskās problēmas ir radušās saistībā ar vairākās Eiropas Savienības dalībvalstīs darbojošos “aizliegto vienošanos liftu nozarē”, ko Komisija atklāja pirms dažiem gadiem un attiecībā uz ko tā 2007. gada 21. februārī pieņēma lēmumu par naudas soda piemērošanu (turpmāk tekstā arī – “apstrīdētais lēmums”) (3). Komisija par dalību aizliegtajā vienošanās liftu nozarē līdzās četriem citiem uzņēmumiem apsūdzēja arī vairākas Schindler grupas sabiedrības, pat holdinga sabiedrību šīs grupas vadībā, un piemēroja tām naudas sodus, kas aprēķināti, pamatojoties uz attiecīgās grupas apgrozījumu.

4.        Pirmajā instancē Schindler prasība par apstrīdēto lēmumu netika apmierināta; Vispārējā tiesa ar 2011. gada 13. jūlija spriedumu (turpmāk tekstā arī – “pārsūdzētais spriedums” vai “Vispārējās tiesas spriedums”) noraidīja tā celto prasību atcelt tiesību aktu (4). Tagad Schindler savu prasību par tiesisko aizsardzību turpina uzturēt apelācijas tiesvedībā Tiesā un šajā ziņā atsaucas arī uz savām pamattiesībām, kā arī uz tādiem tiesiskuma principiem kā varas dalīšana, noteiktības princips, atpakaļejoša spēka aizlieguma princips, tiesiskās paļāvības princips un vainojamības princips.

II – Tiesvedības priekšvēsture

5.        Schindler ir viena no vadošajām pasaules mēroga grupām, kas piegādā liftus un eskalatorus. Tā mātesuzņēmums ir Schindler Holding (turpmāk tekstā – “Schindler Holding”), kas ir reģistrēts Šveicē. Schindler savu darbību liftu un eskalatoru nozarē veic ar valstu meitasuzņēmumu starpniecību (5).

6.        2003. gada vasarā Komisijai tika nosūtīta informācija par to, ka, iespējams, pastāv aizliegta vienošanās starp četriem vadošajiem Eiropas liftu un eskalatoru ražotājiem, kuri veic komercdarbību Savienībā, proti, Kone, Otis, Schindler un ThyssenKrupp (6).

7.        Komisijas apjomīgā izmeklēšana galu galā ļāva izdarīt secinājumu, ka nosauktie liftu un eskalatoru ražotāji “ir piedalījušies četros vienotos, saliktos un turpinātos EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumos četrās dalībvalstīs, savstarpēji sadalot tirgus, noslēdzot nolīgumus vai saskaņoti darbojoties attiecībā uz konkursu piešķiršanu un līgumu piešķiršanu saistībā ar liftu un eskalatoru pārdošanu, ierīkošanu, apkopi un modernizāciju” (7). Konkrēti tas attiecas uz Beļģijas, Vācijas, Luksemburgas un Nīderlandes aizliegto vienošanos liftu nozarē. Schindler dalības ilgums šajās aizliegtajās vienošanās atšķīrās atkarībā no dalībvalsts, tomēr katrā no gadījumiem tā ilga vairākus gadus (8).

8.        Par katru no četriem aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumiem Komisija uzņēmumiem, kas bija attiecīgās aizliegtās vienošanās dalībnieki, apstrīdētajā lēmumā piemēroja naudas sodus, kuru aprēķināšanā tā balstījās uz savām 1998. gada pamatnostādnēm.

9.        Schindler gadījumā Schindler Holding tika saukts pie solidāras atbildības kopā ar attiecīgo valsts meitasuzņēmumu (9). Šādā veidā Schindler piemēroto naudas sodu kopsumma par visiem četriem pārkāpumiem ir EUR 143 miljoni.

10.      Vairāki apstrīdētā lēmuma adresāti savu tiesību aizsardzību centās panākt, vēršoties pirmajā instancē – Vispārējā tiesā – ar prasībām atcelt tiesību aktu (10).

11.      Attiecībā uz Schindler grupu pirmajā instancē Schindler Holding, Schindler Management AG, Schindler SA (Beļģija), Schindler Deutschland Holding GmbH (Vācija), Schindler Sàrl (Luksemburga) un Schindler Liften BV (Nīderlande) ar 2007. gada 4. maija prasības pieteikumu kopīgi cēla prasību Vispārējā tiesā.

12.      Vispārējā tiesa 2011. gada 13. jūlija spriedumā paziņoja, ka tiesvedība ir izbeigta, ciktāl prasību ir cēlis Schindler Management AG (11). Pārējā daļā Vispārējā tiesa prasību noraidīja, piespriežot atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

III – Tiesvedība Tiesā

13.      Schindler Holding un visi tā līdzprasītāji pirmajā instancē (turpmāk tekstā arī – “apelācijas sūdzības iesniedzēji”) ar 2011. gada 27. septembra prasības pieteikumu kopīgi iesniedza šo apelācijas sūdzību par Vispārējās tiesas spriedumu. To prasījumi ir:

1)      atcelt Vispārējās tiesas spriedumu;

2)      atcelt Komisijas lēmumu;

pakārtoti, atcelt vai samazināt naudas sodus, kas ar šo lēmumu piemēroti apelācijas sūdzības iesniedzējiem;

3)      pakārtoti 1. un 2. punktā izvirzītajiem prasījumiem nodot lietu atpakaļ izskatīšanai Vispārējā tiesā sprieduma taisīšanai saskaņā ar Tiesas noteikto juridisko vērtējumu un

4)      katrā ziņā piespriest Komisijai atlīdzināt apelācijas sūdzības iesniedzēju tiesāšanās izdevumus pirmajā instancē un apelācijas tiesvedībā.

14.      Komisija savukārt lūdz Tiesu:

1)      apelācijas sūdzību noraidīt kopumā un

2)      piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

15.      Visbeidzot Padome, kas pirmās instances tiesvedībā iestājās lietā Komisijas prasījumu atbalstam, lūdz Tiesu:

1)      apelācijas sūdzību noraidīt daļā, kas attiecas uz iebildumu par Regulas Nr. 1/2003 prettiesiskumu, un

2)      pienācīgi lemt par tiesāšanās izdevumiem.

16.      Tiesa saņēma rakstveida apsvērumus par apelācijas sūdzību un 2013. gada 17. janvāra tiesas sēdē uzklausīja lietas dalībnieku mutvārdu apsvērumus. Turklāt Padome savus apsvērumus sniedza tikai par Regulas Nr. 1/2003 spēkā esamības jautājumu, kuru Schindler ir izvirzījis galvenokārt pirmajā un trešajā apelācijas pamatā.

IV – Apelācijas sūdzības vērtējums

17.      Apelācijas sūdzības iesniedzēji izvirza kopumā 13 apelācijas pamatus, ar kuriem tie daļā uzdod ļoti būtiskus tiesību jautājumus saistībā ar Eiropas Komisijas piemērotiem naudas sodiem par aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumiem. Ir ieteicams tematiski sagrupēt šos apelācijas pamatus un tādējādi izvērtēt tos nedaudz mainītā kārtībā.

A –    Par varas dalīšanas, tiesiskas valsts un pierādījumu sniegšanas tiešuma principiem (pirmais un otrais apelācijas pamats)

18.      Ar pirmo un otro apelācijas pamatu Schindler principā apšauba Savienības mērogā pastāvošās sodīšanas sistēmas par aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumiem saderību ar elementāriem tiesiskas valsts principiem.

19.      Pirmkārt, Schindler uzskata, ka naudas sodus aizliegto vienošanos gadījumā nedrīkstētu piemērot Komisija kā administratīva iestāde, bet gan tie būtu jāpiemēro neatkarīgai tiesai (pirmais apelācijas pamats, šajā ziņā skat. turpinājumā 1) daļu). Otrkārt, Schindler kritizē veidu, kādā Komisija un Vispārējā tiesa konstatē faktus, kas, pēc Schindler uzskatiem, ir pretrunā pierādījumu sniegšanas tiešuma principam (otrais apelācijas pamats, šajā ziņā skat. turpinājumā 2) daļu).

1)      Par Komisijas piemērotiem naudas sodiem aizliegto vienošanos gadījumā (pirmais apelācijas pamats)

20.      Schindler uzskata, ka varas dalīšanas un tiesiskas valsts principiem neatbilst vispirms jau tas, ka Savienības mērogā naudas sodus aizliegto vienošanos gadījumā piemēro Komisija kā Eiropas iekšējā tirgus konkurences iestāde, un nevis neatkarīga tiesa.

a)      Ievada piezīmes

21.      Lai gan Schindler vispārīgi atsaucas uz varas dalīšanas un tiesiskas valsts principiem, tomēr tā rakstveida un mutvārdu apsvērumi saistībā ar pirmo apelācijas pamatu liecina, ka galvenokārt tiek izvirzīts iebildums par ECPAK (12) 6. panta pārkāpumu, tātad tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā, ar likumu noteiktā tiesā pārkāpumu.

22.      Šajā ziņā jāpiebilst, ka, pretēji atšķirīgajam Schindler apgalvojumam, ECPAK 6. pants Savienības mērogā nav tieši piemērojams, līdz netiks noteikts citādi. Tas tāpēc, ka Savienība līdz šim nav pievienojusies ECPAK, bet LES 6. panta 2. punkts vēl ir jātransponē (13).

23.      Tomēr ECPAK 6. pantā nostiprinātajām pamattiesībām jau šobrīd ir būtiska praktiska nozīme Savienības mērogā. Pirmkārt, tajās izpaužas vispārējie principi, kas ir atzīti arī Savienības tiesībās (LES 6. panta 3. punkts) (14), otrkārt, tās izmanto par kritēriju to Eiropas Savienības Pamattiesību hartas noteikumu interpretācijai, kuri tām atbilst saturiski (LES 6. panta 1. punkta trešā daļa saistībā ar Hartas 52. panta 3. punkta pirmo teikumu) (15).

24.      Ņemot vērā iepriekš minēto, ECPAK 6. pantam un saistībā ar to pieņemtajai ECT (16) judikatūrai ir būtiska nozīme, atbildot uz Schindler izvirzītajiem iebildumiem, tādēļ es turpinājumā analizēšu galvenos aspektus. No formālā viedokļa, izvērtējot Schindler norādīto varas dalīšanas un tiesiskas valsts principu pārkāpumu, piesaistes punkts ir nevis pats ECPAK 6. pants, bet gan Pamattiesību hartas 47. pants, it īpaši tā 2. punkts, kā arī Savienības vispārējie tiesību principi LES 6. panta 3. punkta izpratnē (17).

b)      Šaubu neesamība pamattiesību jomā par naudas sodu piemērošanu, ko īstenojusi Komisija

25.      Ir atzīts, ka konkurences tiesībām gan ir krimināltiesībām līdzīgs raksturs (18), tomēr tās neietilpst krimināltiesību pamatjomā (19).

26.      ECT judikatūrā ir paredzēts, ka ārpus krimināltiesību “stingrā kodola” krimināltiesiskās garantijas, kas izriet no ECPAK 6. panta, nav obligāti jāpiemēro visā to stingrībā (20).

27.      Konkurences tiesību jomā tas nozīmē, ka naudas sods, lai sodītu par aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumiem, nav obligāti jāpiemēro neatkarīgai tiesai, gluži pretēji, šādas pilnvaras var deleģēt arī administratīvai iestādei. ECPAK 6. panta prasības ir izpildītas, ja attiecīgajam uzņēmumam ir iespēja jebkuru lēmumu par naudas soda piemērošanu, kas pret to pieņemts konkurences tiesību pārkāpuma dēļ, pārsūdzēt tiesu iestādē, kurai ir visaptverošas kontroles pilnvaras (franču valodā – “pleine juridiction”, angļu valodā – “full jurisdiction”) (21).

28.      Saskaņā ar ECT judikatūru (22) tiesai, kuras kompetencē ir pārbaudīt konkurences tiesību pārkāpumu dēļ pieņemtos lēmumus par naudas soda piemērošanu, jābūt pilnvarām gan faktiski, gan juridiski “grozīt” administratīvas iestādes lēmumu visos tā punktos (23). Pretēji pirmajam iespaidam, tas obligāti nenozīmē, ka tiesai jābūt iespējai veikt satura grozījumus katrā lēmuma par naudas soda piemērošanu punktā (franču valodā – “réformer”). Gluži pretēji, ir pietiekami, ja tiesa ir pilnvarota izvērtēt visus faktiskos un tiesību jautājumus, kam ir nozīme tiesā izskatāmajā lietā (24), un visādā ziņā atcelt apstrīdēto lēmumu (angļu valodā – “to quash”) (25).

29.      Šīm prasībām atbilst Savienības mērogā izveidotā tiesību aizsardzības sistēma, kurā attiecīgie uzņēmumi var apstrīdēt Komisijas lēmumus par naudas soda piemērošanu konkurences lietās. Proti, mūsu Tiesas pastāvīgajai judikatūrai atbilst tas, ka Savienības tiesai attiecībā uz šādiem lēmumiem ir divējādas pilnvaras (26).

–        Pirmkārt, Savienības tiesa veic likumības pārbaudi (LESD 263. panta pirmā daļa). Pretēji pirmajam iespaidam, šajā saistībā tai nav jāizskata tikai tiesību jautājumi, bet gan tā var pārbaudīt arī iesniegto pierādījumu saturisko pareizību, ticamību un saskanību, turklāt tās uzdevums ir arī pārliecināties, vai Komisijas savāktie pierādījumi veido visu atbilstošo informāciju, kāda ir jāņem vērā, lai novērtētu sarežģītu situāciju, un vai ar šiem pierādījumiem var pamatot no šīs informācijas izdarītos secinājumus, un vai šajā ziņā Komisija ir pietiekami pamatojusi savu lēmumu. No šāda viedokļa Komisijai nav tādas rīcības brīvības, ko nevarētu pārbaudīt tiesā (27).

–        Otrkārt, Savienības tiesai finansiālu sankciju jautājumā ir neierobežota kompetence pārbaudīt vērtējumu (LESD 261. pants kopā ar Regulas Nr. 1/2003 31. pantu), kas, lai izvairītos no pārpratumiem, vislabāk būtu definējama kā “pleine juridiction” (franču valodā) vai “full jurisdiction” (angļu valodā) sašaurinātā nozīmē. Šīs pilnvaras ļauj tiesai papildus vienkāršai likumības pārbaudei aizstāt Komisijas vērtējumu ar savu vērtējumu un līdz ar to atcelt, samazināt vai palielināt uzlikto naudas sodu vai noteikto kavējuma naudu (28).

30.      Tādējādi jautājumos, kas skar konkurences tiesību pārkāpumu dēļ pieņemtos lēmumus par naudas soda piemērošanu, Savienības tiesām gan faktiski, gan juridiski ir “visaptverošas kontroles pilnvaras” (franču valodā – “pleine juridiction”, angļu valodā – “full jurisdiction”) paplašinātā nozīmē, kā tas ir prasīts Pamattiesību hartas 47. panta 2. punktā, kas ir interpretēts un piemērots, ņemot vērā ECPAK 6. pantu un ECT judikatūru (29).

31.      Schindler atbilde, ka “saskaņā ar pašreizējo praksi” Komisijas lēmumi konkurences pārkāpumu procedūrās netiekot pilnā apmērā pārbaudīti tiesā, nav nekas vairāk kā vienkāršs apgalvojums, kas nekādā veidā netika pamatots, ņemot vērā konkrēto lietu (30). Patiesībā Vispārējā tiesa ir pārbaudījusi visus jautājumus par faktiem, kurus Schindler izvirzīja pirmās instances tiesvedībā, un tos ir padziļināti izvērtējusi.

32.      Tādējādi kopumā uz ECPAK 6. pantu balstītais iebildums par varas dalīšanas principa un tiesiskas valsts principa pārkāpumu, kura iemesls ir Komisijas piemērotie naudas sodi aizliegto vienošanos gadījumā, nav pamatots.

c)      Par vairāku citu apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentu atspēkošanu

33.      Apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka, ņemot vērā Savienības mērogā piemēroto naudas sodu aizliegto vienošanos gadījumā milzīgo apmēru, Komisija ielaužoties krimināltiesību “stingrajā kodolā”, kur sodu piemērošana saskaņā ar ECPAK 6. pantu esot neatkarīgu tiesu kompetencē.

34.      Šis arguments nav pārliecinošs. To, vai kāds jautājums pieder pie krimināltiesību “stingrā kodola” ECPAK 6. panta izpratnē, nevar vērtēt, pamatojoties tikai uz piemēroto sodu apmēru, vēl jo mazāk, ja šajā ziņā tiek ignorēts attiecīgo uzņēmumu lielums un finansiālais stāvoklis un diskusijas objekts ir tikai nominālās naudas summas.

35.      Svarīgs ir ne tikai piemēroto sodu kvantitatīvs vērtējums, bet būtiska nozīme ir arī to kvalitatīvam vērtējumam. Turklāt Schindler ignorē to, ka Savienības mērogā piemērotie sodi par aizliegto vienošanos tiesību pārkāpumiem, neatkarīgi no to nominālā apmēra, vienmēr skar uzņēmumus. Regulā Nr. 1/2003 nav paredzēti krimināltiesiski vai krimināltiesībām līdzīgi sodi fiziskām personām, vēl jo mazāk – ar brīvības atņemšanu saistīti sodi. Viss iepriekš minētais raksturo būtisku kvalitatīvu atšķirību no krimināltiesību “stingrā kodola”, uz ko, šķiet, aplinkus norāda ECT savā judikatūrā (31).

36.      Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēji uzskata, ka no ECT judikatūras var secināt, ka sodu piemērošanas pilnvaru deleģēšana administratīvai iestādei, kas sniedzas ārpus “kriminālpārkāpumu” un “procedūru, kurās piedalās vairāki lietas dalībnieki ar līdzīgām interesēm” jomas, neesot saderīga ar ECPAK 6. panta prasībām (32).

37.      Šajā ziņā pietiek norādīt, ka saskaņā ar jaunāko ECT judikatūru konkurences iestādes piemērots ievērojams naudas sods aizliegtu vienošanos gadījumā nav ECPAK 6. panta pārkāpums (33). Tiesas sēdē Tiesā tas bija jāatzīst arī Schindler pārstāvjiem tiesā.

38.      Gribu piebilst, ka konkurences iestāžu īstenotā naudas sodu piemērošana par aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumiem katrā ziņā kontinentālajā Eiropā ir iesakņojusies tradīcija.

39.      Visbeidzot, apelācijas sūdzības iesniedzēji uzskata, ka Lisabonas līgums liek pārvērtēt jautājumu, vai Komisija kā konkurences iestāde drīkst piemērot naudas sodus aizliegto vienošanos gadījumā.

40.      Tomēr arī šis arguments nav pamatots. Pirmkārt, apstrīdētā lēmuma likumība, kas pieņemts pirms Lisabonas līguma spēkā stāšanās, ir jāvērtē, par kritēriju izmantojot tobrīd spēkā esošo tiesisko situāciju. Otrkārt, ar Lisabonas līguma spēkā stāšanos 2009. gada 1. decembrī nav būtiski mainījušās pamattiesību prasības attiecībā uz šo jautājumu. Ar šo līgumu tagad Pamattiesību harta ir pacelta saistošo Savienības primāro tiesību līmenī un ir noteikts, ka Hartai ir tāds pats juridiskais spēks kā Līgumiem (LES 6. panta 1. punkta pirmā daļa). Tomēr Savienības mērogā atzīto pamattiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību un objektīvu tiesu saturu būtiski nosaka ECPAK 6. panta 1. punkts, kā arī ECT un Savienības tiesu judikatūra šajā jautājumā. Ar Lisabonas līgumu nav būtiski grozīts šo pamattiesību saturs (34).

41.      Protams, saskaņā ar Pamattiesību hartas 52. panta 3. punkta otro teikumu ir iespējams Savienības tiesībās piemērot plašākus standartus par tiem, kas noteikti ECPAK. Līguma likumdevējs tomēr ir precizējis, ka Hartas noteikumi nekādā ziņā nepaplašina Līgumos noteiktās pilnvaras (LES 6. panta 1. punkta otrā daļa saistībā ar Hartas 51. panta 2. punktu). Ņemot vērā iepriekš minēto, Hartā minētās pamattiesības, konkrēti – Hartas 47. pantā minētās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un objektīvu tiesu, nevar izmantot par pamatu, lai principiāli grozītu pilnvaru sadalījumu starp Eiropas Komisiju kā Eiropas iekšējā tirgus konkurences iestādi un Eiropas Savienības Tiesu kā tiesu kontroles iestādi.

2)      Par prasībām, kas izvirzītas Vispārējai tiesai saistībā ar pierādījumu iegūšanu, pārbaudot Komisijas lēmumus par naudas sodu piemērošanu (otrais apelācijas pamats)

42.      Līdztekus principiālajai kritikai par Komisijas institucionālo lomu, piemērojot naudas sodus par aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumiem, apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka ir pārkāpts pierādījumu sniegšanas tiešuma princips. Nedz Komisija, nedz Vispārējā tiesa šajā lietā neesot konstatējušas faktus, “tieši iegūstot pierādījumus”. It īpaši Komisija esot balstījusies tikai uz rakstveida pierādījumiem, nevis uz fizisku personu liecībām. Turklāt iecietības režīma pieteicēji esot nopratināti, nepiemērojot pienākumu teikt patiesību un klāt neesot visiem lietas dalībniekiem. Tādējādi esot pārkāpts ECPAK 6. panta 1. punkts un 6. panta 3. punkta d) apakšpunkts (35). Vispārējai tiesai esot valststiesisks pienākums tādās lietās kā šī pašai izmeklēt faktus.

a)      Pieņemamība

43.      Komisija apšauba šā apelācijas pamata pieņemamību. Šādam iebildumam vajadzīga diferencēta pieeja.

44.      Ciktāl Schindler pārmet Komisijai, ka tā pierādījumu sniegšanu esot balstījusi uz nepārbaudītu rakstveida informāciju, kuru ir snieguši iecietības režīma pieteicēji, tās arguments ir nepieņemams. Proti, kā pamatoti norāda Komisija, tas ir jauns pamats, kas šādā veidā nav bijis izvirzīts Vispārējā tiesā. Pirmajā instancē Schindler aplūkoja citus iecietības režīma pieteicēju sniegto pierādījumu tiesiskos aspektus (36), bet ne pārbaudes trūkumu saistībā ar iecietības režīma pieteicēju sniegto informāciju, kam tas tagad pievērsies savos argumentos. Tādējādi Schindler nepieņemamā veidā paplašina šīs tiesvedības priekšmetu salīdzinājumā ar pirmās instances tiesvedību (37).

45.      Atšķirīga situācija ir ar Schindler papildus izvirzīto iebildumu, ka, pārbaudot apstrīdēto lēmumu, arī Vispārējā tiesa esot pārkāpusi pierādījumu sniegšanas tiešuma principu. Ar šo iebildumu Schindler konkrēti kritizē pārsūdzēto spriedumu, ko tas, saprotams, var izvirzīt tikai apelācijas tiesvedības stadijā. Tātad, ciktāl tas izvirza iebildumu par Vispārējās tiesas pieeju jautājumiem, kas skar pierādījumus, otrais apelācijas pamats ir pieņemams.

b)      Pamatotība

46.      Tomēr pēc būtības Schindler arguments nepārliecina.

47.      Tiešas prasības tiesvedībai Savienības tiesās ir raksturīgs dispozitivitātes princips un pierādījumu iesniegšanas princips. Līdz ar to prasītājam, vēršoties tiesā, var tikt prasīts identificēt apstrīdētā lēmuma strīdīgos elementus, izteikt šajā sakarā iebildumus un iesniegt pierādījumus vai vismaz svarīgas norādes uz to, ka šie iebildumi ir pamatoti (38).

48.      Kā apelācijas sūdzības iesniedzējiem bija jāatzīst tiesas sēdē Tiesā, Schindler nevienā pirmās instances tiesvedības brīdī nav apšaubījis Komisijas noskaidroto faktu patiesumu un nav arī iesniedzis pieteikumus nopratināt lieciniekus, lai gan Vispārējā tiesā tam neapstrīdami bija pietiekami daudz iespēju. Gluži pretēji, saskaņā ar šajā ziņā neapstrīdētiem Vispārējās tiesas konstatējumiem Schindler skaidri ir atzinis paziņojumā par iebildumiem izklāstītos faktus (39).

49.      Šādos apstākļos Schindler tagad apelācijas tiesvedības stadijā diezin vai var izvirzīt iebildumu, ka Vispārējā tiesa neesot izpildījusi pienākumus saistībā ar faktu noskaidrošanu.

50.      Tik un tā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru vienīgi Vispārējā tiesa var lemt par iespējamu nepieciešamību papildināt tās rīcībā esošo informāciju (40). Tas it īpaši ir atkarīgs no tā, vai Vispārējā tiesa vispār uzskata par vajadzīgu noskaidrot atsevišķus faktu aspektus, lai pieņemtu nolēmumu.

51.      Tikai izņēmuma kārtā var pieņemt, ka Vispārējās tiesas plašā rīcības brīvība vērtēt, kādi pierādījumi ir atbilstoši un vajadzīgi konkrēta fakta pierādīšanai, pārvēršas par pienākumu pēc savas iniciatīvas iegūt citus pierādījumus, pat ja neviens no lietas dalībniekiem to nav prasījis. Tā tas vēl jo vairāk ir tad, ja lietas dalībnieki, kā šajā gadījumā, ir lieli uzņēmumi, kuriem ir zināma pieredze konkurences tiesību jautājumos un kurus pārstāv advokāti, kas ir specializējušies šajos jautājumos.

52.      Tikai apstāklis, ka Komisija lēmumā par naudas soda piemērošanu par aizliegto vienošanos tiesību pārkāpumiem galvenokārt ir balstījusies uz iecietības režīma pieteicēja apsvērumiem, katrā ziņā pats par sevi nav piemērots, lai Vispārējai tiesai noteiktu pienākumu pēc savas iniciatīvas iegūt papildu pierādījumus.

53.      Gribu piebilst, ka konkurences pārkāpumu procedūrā uzņēmumu rakstveida apsvērumiem nevar jau iepriekš piešķirt mazāku pierādījuma spēku nekā fizisku personu mutvārdu apgalvojumiem. Gluži pretēji, ņemot vērā daudzu konkurences pārkāpumu procedūru sarežģīto raksturu, lai noskaidrotu un konstatētu faktus, ir gandrīz neizbēgami, bet katrā ziņā ļoti lietderīgi, ja var izmantot rakstveida dokumentus, tostarp tādus, kurus brīvprātīgi ir iesnieguši uzņēmumi, kas ir aizliegtās vienošanās dalībnieki.

54.      Protams, katrā konkrētā gadījumā ir rūpīgi jāizvērtē, vai attiecīgā uzņēmuma apsvērumiem, it īpaši tāda uzņēmuma apsvērumiem, kas ir aizliegtās vienošanās dalībnieks un kam ir iecietības režīma pieteicēja statuss, iespējams, ir raksturīgs vienpusējs, nepilnīgs vai nepatiess notikumu atainojums vai tos nosaka centieni apsūdzēt pārējos aizliegtās vienošanās dalībniekus. Tomēr nevar jau iepriekš kopumā apšaubīt konkurences pārkāpumu procedūrās iecietības režīma pieteicēju sniegto rakstveida apsvērumu patiesumu un pierādījuma spēku vai arī vispārēji vērtēt to zemāk nekā pārējo pierādījumu patiesumu un pierādījuma spēku.

55.      Tā tas vēl jo vairāk ir tāpēc, ka pārējiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem jau administratīvajā procedūrā ir iespējams iepazīties ar pierādījumiem, uz kuriem balstās Komisija, kā arī iesniegt Komisijai savu, iespējams, atšķirīgo faktu vērtējumu (Regulas Nr. 1/2003 27. panta 1. un 2. punkts) un tādējādi vajadzības gadījumā iebilst pret faktu vērtējumu, kas balstīts uz iecietības režīma pieteicēja sniegtajiem apsvērumiem, vai arī parādīt tos citā aspektā.

56.      Tomēr, ja neviens lietas dalībnieks nav saturiski iebildis pret Komisijas izdarīto faktu vērtējumu, kas balstīts uz iecietības režīma pieteicēja sniegtajiem apsvērumiem, un nekas cits neliecina par to vienpusējo, nepatieso vai nepilnīgo raksturu, tad Vispārējai tiesai nav iemesla ierosināt papildu pārbaudes un pēc savas iniciatīvas iegūt vēl citus pierādījumus.

57.      Vispārinot jānorāda, ka Vispārējai tiesai nevar noteikt pienākumu iegūt pierādījumus par visiem iespējamiem apstākļiem papildus Komisijas noskaidrotiem, pēc būtības neapstrīdamiem faktiem, piemēram, par apstākļiem, kurus Schindler minējis savā replikā apelācijas tiesvedībā (41), ja tiem, kā šajā gadījumā, nav nozīmes vai arī ir tikai neliela nozīme tiesvedības atrisināšanā. Minēšu tikai vienu piemēru: ja pārkāpuma smaguma klasificēšanai nav nozīmes tam, vai aizliegtā vienošanās tirgū radījusi būtiskas vai tikai nenozīmīgas sekas, tad par šīm sekām nav arī jāiegūst pierādījumi (42).

3)      Starpsecinājumi

58.      Kopumā Schindler izvirzītie iebildumi par elementāro tiesiskas valsts principu pārkāpumu nav pamatoti. Tādējādi pirmais un otrais apelācijas pamats ir jānoraida.

B –    Par uzņēmuma atbildību par tā atbildības jomā izdarītiem aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumiem

59.      Ar sesto un septīto apelācijas pamatu tiek izvirzīts jautājums par pastāvīgajā judikatūrā atzītiem Savienības tiesību principiem, kas skar uzņēmuma atbildību par tā atbildības jomā izdarītiem aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumiem. Pirmkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot juridiski kļūdaini pieņēmusi, ka Schindler Holding ir līdzatbildīgs par aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumiem, ko ir izdarījuši četri Schindler Holding valstu meitasuzņēmumi (septītais apelācijas pamats, šajā ziņā skat. turpinājumā 1) daļu). Otrkārt, tie vispārīgi izvirza iebildumu par vainojamības principa pārkāpumu (sestais un daļēji arī septītais apelācijas pamats, šajā ziņā skat. turpinājumā 2) daļu).

1)      Par holdinga sabiedrības līdzatbildību (septītais apelācijas pamats)

60.      Septītā apelācijas pamata priekšmets ir principi, atbilstoši kuriem Savienības tiesībās mātesuzņēmumi ir līdzatbildīgi par tiem pilnībā piederošu meitasuzņēmumu izdarītajiem aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumiem. Šajā ziņā uzmanības centrā ir tā dēvētā “prezumpcija par pilnībā piederošu meitasuzņēmumu, [turpmāk tekstā – “pilnīgas piederības prezumpcija”]”. Tā paredz, ka, ja mātesuzņēmumam pilnībā (vai gandrīz pilnībā) pieder tā meitasuzņēmuma kapitāldaļas vai akcijas, tad ir atspēkojami jāprezumē, ka tas īsteno izšķirošu ietekmi uz sava meitasuzņēmuma rīcību tirgū. Tas attiecas arī uz gadījumu, kad mātesuzņēmums savu meitasuzņēmumu kontrolē ar iestarpinātas sabiedrības starpniecību, turklāt mātesuzņēmumam turējumā ir pilnībā (vai gandrīz pilnībā) [visas] šādas starpsabiedrības kapitāldaļas vai akcijas, savukārt šī starpsabiedrība pilnībā (vai gandrīz pilnībā) tur meitasuzņēmuma kapitāldaļas vai akcijas. Saskaņā ar judikatūru dalība pilnībā vai gandrīz pilnībā ir pietiekama, lai mātesuzņēmumu un meitasuzņēmumu uzskatītu par vienotu uzņēmumu; sekas ir tādas, ka mātesuzņēmums tiek saukts pie solidārās atbildības par sava attiecīgā meitasuzņēmuma izdarītajiem aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumiem.

61.      Šī pilnīgas piederības prezumpcija gluži neapstrīdami tiek izmantota Savienības tiesu pastāvīgajā judikatūrā – tā dēvētajā judikatūrā lietā Akzo Nobel (43) –, un pēdējā laikā vien tā jau divreiz ir guvusi apstiprinājumu Tiesas virspalātas pieņemtajos spriedumos (44).

62.      Tomēr apelācijas sūdzības iesniedzēji uzskata, ka, izmantojot pilnīgas piederības prezumpciju, Vispārējā tiesa esot nepamatoti izdarījusi pieņēmumu par Schindler Holding kā Schindler grupas mātesuzņēmuma līdzatbildību par aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumiem, kurus četri Schindler Holding valstu meitasuzņēmumi saistībā ar aizliegtu vienošanos liftu nozarē ir izdarījuši Vācijā, Beļģijā, Nīderlandē un Luksemburgā. Tie, no vienas puses, apšauba pašas pilnīgas piederības prezumpcijas likumību (šajā ziņā skat. turpinājumā a) sadaļu) un, no otras puses, kritizē Vispārējās tiesas konkrēto šīs pilnīgās piederības prezumpcijas piemērošanu attiecīgajai lietai (šajā ziņā skat. turpinājumā b) sadaļu).

a)      Par Schindler principiālo kritiku par pilnīgas piederības prezumpciju (septītā apelācijas pamata pirmā daļa)

63.      Septītā apelācijas pamata pirmajā daļā Schindler principiāli kritizē pašu pilnīgas piederības prezumpciju. Šī kritika ir balstīta galvenokārt uz trim iebildumiem, kuriem es turpinājumā secīgi pievērsīšos.

i)      Par uzņēmējsabiedrību tiesībās paredzēto atbildības nodalīšanas principu

64.      Vispirms, līdzīgi kā pirmās instances tiesvedībā, Schindler apgalvo, ka ar pilnīgas piederības prezumpciju esot pārkāpts uzņēmējsabiedrību tiesībās dominējošais nodalīšanas princips, atbilstoši kuram juridiskās personas principā ir patstāvīgas un tās katra atbild par sevi, turpretim vēršanās pret to kapitāldaļu turētājiem neesot pieļaujama. Šāda “atbildības nodalīšanas principa” varbūtēja laušana esot iespējama tikai izņēmuma kārtā un ar stingriem nosacījumiem, konkrēti, ja mātesuzņēmums esot apzināti pārņēmis atbildību par sava meitasuzņēmuma parādiem vai arī tam esot inkriminējama paša kļūdaina rīcība.

65.      Jāatzīst, ka nodalīšanas princips ir plaši izplatīts princips dalībvalstu uzņēmējsabiedrību tiesībās, kuram ir būtiska praktiska nozīme galvenokārt jautājumos, kas skar komercsabiedrību, piemēram, sabiedrību ar ierobežotu atbildību vai akciju sabiedrību, civiltiesisko atbildību.

66.      Tomēr, vērtējot uzņēmuma atbildību par aizliegto vienošanos tiesību pārkāpumiem, izšķiroša nozīme nevar būt tam apstāklim, vai starp mātesuzņēmumu un meitasuzņēmumu pastāv “corporate veil”. Gluži pretēji, izšķiroša nozīme ir ekonomiskajai realitātei, jo konkurences tiesības nebalstās uz formalitātēm, bet gan uz uzņēmumu faktisko rīcību (45) tirgū. Lai no aizliegto vienošanos viedokļa izvērtētu, kā uzņēmuma rīcība tirgū ietekmē konkurenci, nav svarīgi, kādas juridiskās shēmas savu tiesisko attiecību reglamentēšanai katrā konkrētā gadījumā ir izvēlējušās fiziskās vai juridiskās personas, kam pieder šie uzņēmumi.

67.      Tātad to, vai mātesuzņēmums un tā meitasuzņēmums(‑i) tirgū darbojas kā vienots uzņēmums, nevar vērtēt, pamatojoties tikai uz vienkārši juridiski formālu pieeju. Līdzīgi nevar tikai atbilstoši uzņēmējsabiedrību tiesībām novērtēt, vai meitasuzņēmums savu rīcību tirgū var noteikt patstāvīgi, vai arī tajā izšķiroša ietekme ir tā mātesuzņēmumam. Pretējā gadījumā ieinteresētajiem mātesuzņēmumiem būtu vienkāršāk par vienkāršu izvairīties no atbildības par savu pilnīgā kontrolē esošo meitasuzņēmumu izdarītiem aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumiem, atsaucoties uz uzņēmējsabiedrību tiesību gadījumiem (46).

68.      Ņemot vērā iepriekš minēto, Vispārējā tiesa pamatoti ir noraidījusi tikai uz uzņēmējsabiedrību tiesību normām balstīto Schindler iebildumu par pilnīgas piederības prezumpciju un – vispārīgi – par Savienības tiesību principiem, kas paredz mātesuzņēmumu līdzatbildību par to meitasuzņēmumu izdarītiem aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumiem (47).

ii)    Par varbūtējo dalībvalstu pilnvaru aizskārumu

69.      Schindler vēl arī apgalvo, ka Savienības tiesu judikatūra jautājumā par mātesuzņēmumu līdzatbildību par to meitasuzņēmumu izdarītiem aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumiem aizskarot dalībvalstu pilnvaras. Proti, Schindler uzskata, ka tikai dalībvalstu kompetencē ir noteikt, kad var atcelt principā pastāvošo atbildības nodalīšanu starp mātesuzņēmumu un tā meitasuzņēmumu.

70.      Kā pamatoti norāda Komisija, šis iebildums ir jauns pamats, kas pirmo reizi tiek izvirzīts apelācijas tiesvedības stadijā. Jau tādēļ vien šī septītā apelācijas pamata daļa nav pieņemama (48).

71.      Schindler arguments nepārliecina arī pēc būtības.

72.      Pats par sevi saprotams, ka saskaņā ar kompetences piešķiršanas principu Savienība darbojas tikai tās kompetences robežās, ko tai Līgumos piešķīrušas dalībvalstis, lai sasniegtu tajos paredzētos mērķus (LES 5. panta 2. punkta pirmais teikums kopā ar 5. panta 1. punkta pirmo teikumu, agrāk – EKL 5. panta 1. punkts). Turklāt katra Savienības iestāde darbojas saskaņā ar Līgumos noteiktajām pilnvarām (LES 13. panta 2. punkta pirmais teikums) un kompetence, kas Līgumos nav piešķirta Savienībai, paliek dalībvalstīm (LES 4. panta 1. punkts un 5. panta 2. punkta otrais teikums).

73.      Tomēr apgalvojumam, ka Savienība nav kompetenta saukt pie kopīgas atbildības mātesuzņēmumus un tiem pilnībā piederošus meitasuzņēmumus par izdarītiem aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumiem, nav nekāda pamata.

74.      Tas tāpēc, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu Komisijas pilnvaras piemērot sodus neattiecas tikai uz īpašu juridisku personu, piemēram, aizliegtā vienošanās tieši iesaistītu grupas uzņēmējsabiedrību, sodīšanu, bet gan ļauj Komisijai piemērot naudas sodus uzņēmumam, kurš ir izdarījis aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumu. Šīs pilnvaras piemērot sodus ir skaidri nostiprinātas primārajās tiesībās – EKL 83. panta 1. punktā kopā ar 83. panta 2. punkta a) apakšpunktu (tagad – LESD 103. panta 1. punkts kopā ar 103. panta 2. punkta a) apakšpunktu).

75.      Pats jēdziens “uzņēmums” arī ir nostiprināts Savienības primārajās tiesībās, tātad tam Savienības tiesību sistēmā ir konstitucionāls statuss (skat. it īpaši EKL 81., 82., 86. un 87. pantu, tagad – LESD 101., 102., 106. un 107. pants). Pie Eiropas Savienības Tiesas, kurai jānodrošina, ka tiek ievērots tiesiskums Līgumu interpretēšanā un piemērošanā (LES 19. panta 1. punkta otrais teikums), īstenajiem pienākumiem pieder interpretācijas ceļā noteikt tā saturu un piemērojamību.

76.      Jēdziens “uzņēmums” kā iekšējā tirgus darbībai vajadzīgo konkurences noteikumu galvenais elements visā Savienībā ir jāinterpretē un jāpiemēro vienveidīgi, un tas nevar būt atkarīgs no dalībvalstu uzņēmējsabiedrību tiesību īpatnībām. Pretējā gadījumā uzņēmumiem, kas darbojas iekšējā tirgū, nevarētu tikt nodrošinātas vienveidīgas atbilstošās tiesību normas (“level playing field”).

77.      Pat ja pašreizējā attīstības stadijā piekritība reglamentēt uzņēmējsabiedrību tiesības gandrīz pilnībā ir palikusi dalībvalstu kompetencē, īstenojot šo kompetenci (49) – līdzīgi kā citās tiesību jomās (50) –, dalībvalstīm savukārt ir jāievēro atbilstošās Savienības tiesības un jārespektē Savienības kompetence.

78.      Tādējādi kopumā apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentācija, kas balstīta uz Savienības kompetences neesamību, ir jānoraida kā nepieņemama un katrā ziņā kā nepamatota.

iii) Par norādīto būtiskuma nosacījuma pārkāpumu

79.      Visbeidzot, Schindler apgalvo, ka Komisijai un Savienības tiesām nevarot deleģēt principu noteikšanu, kas paredz mātesuzņēmuma līdzatbildību par tā meitasuzņēmumu izdarītiem aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumiem, bet gan tā esot Savienības likumdevēja prerogatīva. Tas izrietot no būtiskuma nosacījuma, kāds kopš Lisabonas līguma esot noteikts LESD 290. panta 1. punktā.

80.      Arī šis iebildums ir jauns pamats salīdzinājumā ar pirmās instances tiesvedību, un līdz ar to tāda paša iemesla dēļ kā iepriekš izskatītais iebildums par dalībvalstu pilnvaru aizskārumu (51) tas nav pieņemams.

81.      Pēc būtības jāpiebilst, ka pats LESD 290. panta 1. punkts vispār nav piemērojams saistībā ar šeit aplūkojamo jautājumu, jo tas skar tikai gadījumu, kad Komisijai tiek deleģētas likumdošanas funkcijas, lai papildinātu vai grozītu Savienības iestāžu leģislatīvus aktus. Turpretim Savienības mēroga izmeklēt aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumus ietilpst Komisijas kā konkurences iestādes primārajā kompetencē, ko tai nav piešķīris Eiropas Parlaments vai Eiropas Savienības Padome, bet gan kas tai pienākas saskaņā ar primārajām tiesībām (LESD 105. pants, agrāk – EKL 85. pants), neatkarīgi no Regulas Nr. 1/2003.

82.      Pat pieņemot, ka Schindler uz LESD 290. panta 1. punktu atsaucas tikai tiktāl, ciktāl tajā izpaužas vispārējs konstitucionāls princips, atbilstoši kuram būtiski kādas jomas noteikumi ir jāpieņem likumdošanas varai un to nevar deleģēt izpildvarai, tā argumentācija nav efektīva.

83.      Kā jau iepriekš minēts, kritērijs mātesuzņēmuma līdzatbildībai par tam pilnībā vai gandrīz pilnībā piederošu meitasuzņēmumu izdarītajiem aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumiem ir konkurences tiesībās noteiktais jēdziens “uzņēmums”, kas atšķiras no juridiskas personas jēdziena. Uzņēmums ir aizliegtās vienošanās dalībnieks un uzņēmumam tiek piemērots naudas sods neatkarīgi no tā, vai attiecīgo uzņēmumu iemieso viena vai vairākas juridiskās personas.

84.      Pretēji Schindler apgalvojumam, jēdziena “uzņēmums” patstāvība nav balstīta vienkārši uz Komisijas kā izpildvaras iestādes vai Tiesas kā tiesu iestādes praksi, bet gan ir nostiprināta Līgumos. Tā, piemēram, jau Savienības primārajās tiesībās rūpīgi ir nošķirts juridiskās personas jēdziens (skat., piemēram, LESD 15. panta 3. punktu, 54. panta otro daļu, 75. panta pirmo daļu, 263. panta ceturto daļu un 265. panta trešo daļu), uzņēmējsabiedrības jēdziens (skat. LESD 50. panta 2. punkta g) apakšpunktu un 54. panta otro daļu) un galvenokārt konkurences tiesībās sastopamais uzņēmuma jēdziens (skat., piemēram, LESD 101., 102., 106. un 107. pantu).

85.      Citiem vārdiem sakot, jāatgriežas pie Līguma likumdevēja primārā atzinuma, ka par aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumu pie atbildības var saukt ne tikai atsevišķu juridisku personu vai komercsabiedrību, bet arī ekonomisku vienību sui generis, proti, uzņēmumu, kas ir aizliegtās vienošanās dalībnieks.

86.      Līdz ar to nevar piekrist Schindler argumentācijai, kas balstīta uz būtiskuma nosacījumu.

87.      Neko nemaina arī apstāklis, ka Savienības likumdevējs Regulas Nr. 1/2003 23. panta 4. punktā ir pieņēmis īpašu tiesisko regulējumu, atbilstoši kuram uzņēmumu apvienībām piemērotos naudas sodus zināmos apstākļos var piedzīt arī no to dalībniekiem. Proti, minētajā noteikumā vispār netiek aplūkota uzņēmumu atbildība par pašu izdarītiem aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumiem, bet gan uzņēmumu atbildība par lielākas vienības pārkāpumiem, kam nav uzņēmuma statusa, bet kas tikai ir izveidota no vairākiem uzņēmumiem. Tātad, ja no Regulas Nr. 1/2003 23. panta 4. punkta vispār gribam izdarīt kādu secinājumu saistībā ar būtiskuma nosacījumu, tad tas ir tāds, ka īpašs normatīvais regulējums ir vajadzīgs tikai gadījumiem, kad personu loks, kas atbildīgas par aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumiem, pārsniedz jēdziena “uzņēmums” robežas.

88.      Kopumā Schindler arguments par būtiskuma nosacījumu ir jānoraida kā nepieņemams un katrā ziņā kā nepamatots.

iv)    Starpsecinājumi

89.      Tādēļ no visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka septītā apelācijas pamata pirmā daļa ir jānoraida.

b)      Par Schindler kritizēto pilnīgas piederības prezumpcijas konkrēto piemērošanu (septītā apelācijas pamata otrā daļa)

90.      Septītā apelācijas pamata otrajā daļā Schindler kritizē Vispārējās tiesas konkrēto pilnīgas piederības prezumpcijas piemērošanu, it īpaši, ņemot vērā šīs prezumpcijas atspēkošanai izvirzītās prasības. Apelācijas sūdzības iesniedzēji uzskata, ka Vispārējā tiesa šajā lietā esot nepamatoti uzskatījusi Schindler Holding kā mātesuzņēmumu (52) par līdzatbildīgu aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumos, ko Vācijā, Beļģijā, Nīderlandē un Luksemburgā ir izdarījuši četri tā attiecīgo valstu meitasuzņēmumi.

91.      Lūkojoties virspusēji, varētu domāt, ka ar šo iebildumu tikai tiek apstrīdēts Vispārējās tiesas veiktais faktu un pierādījumu vērtējums un Tiesa tiek lūgta veikt izvērtēšanu, ar to aizstājot Vispārējās tiesas vērtējumu. Tas apelācijas tiesvedībā nebūtu pieļaujami (53). Taču patiesībā šeit runa ir par jautājumu, vai, vērtējot faktus un pierādījumus, Vispārējā tiesa ir pamatojusies uz pareizajiem kritērijiem. Tas ir tiesību jautājums, ko Tiesa kā apelācijas instances tiesa var pārbaudīt (54).

92.      It īpaši jāprecizē, vai vienkārša atbilstības konkurences noteikumiem programmas [“Compliance-Programme”, turpmāk tekstā – “atbilstības programma”] (vācu valodā dēvēta arī – “Befolgungsprogramm” [atbilstības programma])(55) esamība ir pietiekama, lai mātesuzņēmumu atbrīvotu no līdzatbildības. Līdztekus lietas dalībniekiem ir arī domstarpības par to, cik lielā mērā jāatklāj “grupas savstarpējās iekšējās attiecības” starp mātesuzņēmumu un meitasuzņēmumiem, lai atspēkotu pilnīgas piederības prezumpciju.

i)      Par Schindler Holding atbilstības programmas nozīmi

93.      Vispirms Schindler uzskata, ka mātesuzņēmums esot jāatbrīvo no līdzatbildības par tam pilnībā piederošu meitasuzņēmumu izdarītajiem aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumiem visos tajos gadījumos, kad tas esot izpildījis rūpības pienākumus un it īpaši ieviesis atbilstības programmu. Saskaņā ar Schindler viedokli, no mātesuzņēmuma nevarot prasīt neko vairāk kā pierādījumus par “darbojošos” atbilstības programmu.

94.      Šāda argumentācija nav pietiekama. Tā acīmredzami balstās uz maldīgu priekšstatu, ka mātesuzņēmuma līdzatbildība par tam pilnībā piederoša(‑u) meitasuzņēmuma(‑u) izdarītajiem aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumiem ir balstīta uz iebildumu par kādu organizatorisku vainu, tātad uz rūpības pienākumu neizpildi, kurus mātesuzņēmumam bija pienākums ievērot. Tomēr tas tā nav.

95.      Mātesuzņēmuma atbildības kritērijs nav nepietiekams organizatorisks darbs vai darba norises nepietiekama kontrole grupas iekšienē, bet gan drīzāk tikai apstāklis, ka aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpuma brīdī mātesuzņēmums ir īstenojis izšķirošu ietekmi uz sava meitasuzņēmuma komercdarbības politiku. Šāda izšķiroša ietekme – un nevis kāda organizatoriska vaina – tiek prezumēta, ja attiecīgais meitasuzņēmums pilnībā vai gandrīz pilnībā pieder mātesuzņēmumam (pilnīgas piederības prezumpcija).

96.      Līdz ar to, lai atspēkotu pilnīgas piederības prezumpciju, nav svarīgi, vai mātesuzņēmuma rīcībā ir atbilstības programma. Šāda programma var raksturot atsevišķus, uzņēmuma iekšienē īstenotus centienus novērst aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumus (un vispārīgāk – tiesību pārkāpumus) – centienus, kuru noderība nav apšaubāma. Tomēr atbilstības programma nekādā veidā nav piemērota, lai pierādītu, ka mātesuzņēmumam nav izšķirošas ietekmes uz tā meitasuzņēmuma komercdarbības politiku, vai arī tikai pamatā pierādītu, ka, pretēji pirmajam iespaidam, mātesuzņēmums un tam pilnībā piederošs meitasuzņēmums nav kopīgs uzņēmums konkurences tiesību izpratnē.

97.      Pat ja, pretēji iepriekš minētajam, gribētu pieņemt, ka mātesuzņēmuma līdzatbildība par tam pilnībā piederošu meitasuzņēmumu izdarītajiem aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumiem ir balstīta uz iebildumu par organizatorisku vainu, šo iebildumu nevarētu noraidīt ar īsu atsauci uz “darbojošos atbilstības programmu”, kā to šajā lietā mēģina darīt Schindler.

98.      Proti, nevar jau iepriekš uzskatīt, ka atbilstības programma “darbojas”, ja viens vai vairāki mātesuzņēmumam pilnībā piederoši meitasuzņēmumi vairāku gadu garumā ir vainojami tik smagos Eiropas iekšējā tirgus konkurences noteikumu pārkāpumos, kā tas tika konstatēts attiecībā uz Schindler dalību aizliegtā vienošanās liftu nozarē Vācijā, Beļģijā, Nīderlandē un Luksemburgā.

99.      Iespējams, ka ar atbilstības programmu saprātīgi nevar novērst ikvienu nelielu tiesību pārkāpumu. Tomēr atbilstības programmai, kas “darbojas”, ir jāspēj efektīvi novērst smagus un ilgstošus aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumus, kā arī atklāt varbūtējus likumpārkāpumus un tos nekavējoties izbeigt. Ņemot vērā pēc būtības neapstrīdētos Vispārējās tiesas secinājumus par Schindler dalības aizliegtā vienošanās liftu nozarē ilgumu un smagumu, pat ļoti labvēlīgas pieejas gadījumā šādu pieņēmumu nevar izdarīt. Līdz ar to pilnīgi noteikti nevar uzskatīt, ka Schindler “ir izdarījis visu iespējamo”, lai novērstu strīdīgos aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumus, un, pretēji Schindler neatlaidīgam apgalvojumam, Vispārējā tiesa neko tādu nav secinājusi nevienā pārsūdzētā sprieduma vietā (56).

100. Tādējādi Schindler arguments, kas balstīts uz “darbojošos atbilstības programmu”, ir jānoraida.

ii)    Par prasību “atklāt grupas savstarpējās iekšējās attiecības”

101. Apelācijas sūdzības iesniedzēji turklāt kritizē to sprieduma daļu (57), kurā Vispārējā tiesa pārējos Schindler argumentus pilnīgas piederības prezumpcijas atspēkošanai ir raksturojusi kā nepietiekamus.

102. Apelācijas sūdzības iesniedzēju klupšanas akmens it īpaši ir pārsūdzētā sprieduma 90. punkts, kurā Vispārējā tiesa izskata jautājumu par Schindler argumentu kvalitāti saistībā ar tā iekšējo pārvaldes struktūru un atsevišķu valsts meitasuzņēmumu darbinieku ziņošanas pienākumiem (“reporting lines” un “reporting obligations”). Tajā Vispārējā tiesa secina, ka Schindler argumenti nav pietiekami, lai atspēkotu pilnīgas piederības prezumpciju, jo neesot sniegts plašāks skaidrojums par savstarpējām iekšējām attiecībām starp Schindler Holding un tā meitasuzņēmumiem, kuri darbojas attiecīgajās valstīs (58).

103. Schindler atbild, ka kā pierādījumu mātesuzņēmuma izšķirošas ietekmes neesamībai uz tai pilnībā piederošajiem meitasuzņēmumiem “nekādā gadījumā nevarot pieprasīt atklāt grupas savstarpējās iekšējās attiecības”.

104. Šāds uzskats ir maldīgs. Pats par sevi saprotams, ka no mātesuzņēmuma, kurš vēlas atspēkot pilnīgas piederības prezumpciju, ir jāpieprasa, lai tas sniedz vispusīgu informāciju par savām attiecībām ar meitasuzņēmumiem, it īpaši tādēļ, ka šāda informācija pilnībā tiek iegūta no mātesuzņēmuma un meitasuzņēmuma iekšējās saimnieciskās aprites.

105. Tikai sporādiskas norādes uz atsevišķu darbinieku ziņošanas pienākumu apjomu nevar pilnīgi un izteiksmīgi atainot šīs uzņēmuma savstarpējās iekšējās attiecības. Būtu vajadzīgs, lai attiecīgais uzņēmums informētu par visiem svarīgajiem apstākļiem, kuri attiecas uz ekonomiskām, organizatoriskām un juridiskām saitēm, kas vieno attiecīgo meitasuzņēmumu un mātesuzņēmumu (59). Izmantojot konkrētus faktus no uzņēmuma ikdienas, it īpaši jāpaskaidro, vai un ciktāl meitasuzņēmums pats nosaka savu komercdarbības politiku un savu darbību tirgū un tādēļ darbojas patstāvīgi, t.i., neatkarīgi no sava mātesuzņēmuma. Vienkārša atsauce uz darbinieku ziņošanas pienākuma apjomu ir acīmredzami neatbilstīga, lai pienācīgi raksturotu izšķirošas ietekmes neesamību uz meitasuzņēmuma komercdarbības politiku.

106. Tādējādi Schindler kritika par pārsūdzētā sprieduma 90. punktu nav pamatota.

iii) Par “komercdarbības politikas” jēdzienu saistībā ar pilnīgas piederības prezumpciju

107. Visbeidzot, apelācijas sūdzības iesniedzēji, galvenokārt atsaucoties uz pārsūdzētā sprieduma 86. punktu, izvirza iebildumu, ka Vispārējā tiesa balstoties uz pārāk plašu meitasuzņēmumu “komercdarbības politikas” interpretāciju; attiecībā uz tiem tiek prezumēta mātesuzņēmumu noteicošā ietekme tad, ja līdzdalība meitasuzņēmumā ir 100 % apjomā.

108. Uzskatu, ka šis arguments arī ir jānoraida.

109. Tas, vai meitasuzņēmuma rīcību tirgū izšķiroši ietekmē tā mātesuzņēmums, nav atkarīgs tikai no tā, kurš nosaka meitasuzņēmuma komercdarbības politiku šaurākā izpratnē, tātad, piemēram, cenu noteikšanas politiku, ražošanas un izplatīšanas darbības, pārdošanas mērķus, bruto peļņas normu, pārdošanas izmaksas, “cash flow” [naudas plūsmu], uzkrājumus un tirgvedību. Proti, galu galā meitasuzņēmuma rīcību tirgū var ietekmēt visi svarīgie apstākļi – saimnieciskās, organizatoriskās un juridiskās saites, kas to saista ar mātesuzņēmumu. Līdz ar to Tiesa ir atzinusi, ka pilnīgas piederības prezumpcijas atspēkošanai ir svarīgi visi šie apstākļi, un tādējādi galvenais ir pierādīt ietekmes neesamību uz komercdarbības politiku plašā nozīmē (60). Vispārējā tiesa izskatāmajā lietā ir pareizi piemērojusi šo judikatūru.

110. Neatkarīgi no pretrunīgajiem viedokļiem par komercdarbības politikas jēdziena piemērojamību, ir jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 84.–90. punktā Vispārējā tiesa ir sīki izvērtējusi visus Schindler argumentus jautājumā par pilnīgas piederības prezumpcijas atspēkošanu un pārmet, ka šie argumenti galvenokārt bija balstīti uz apgalvojumiem, kas netika precīzāk pierādīti (61). Vispārējā tiesa pilnīgi pamatoti uzskatīja šādus vienkāršus apgalvojumus par nepietiekamiem, lai atspēkotu pilnīgas piederības prezumpciju (62).

2)      Par vainojamības principu (sestais apelācijas pamats un septītā apelācijas pamata daļas)

111. Izvirzot sesto apelācijas pamatu un dažas septītā apelācijas pamata daļas, apelācijas sūdzības iesniedzēji turklāt apgalvo, ka ar Savienības tiesību principiem, kas paredz uzņēmuma atbildību par tā atbildības jomā izdarītiem aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumiem, esot pārkāpts vainojamības princips.

112. Tuvāk aplūkojot, var konstatēt, ka iebildums par vainojamības principa pārkāpumu balstās uz diviem atsevišķiem iebildumiem: pirmkārt, Schindler kritizē to, ka Vispārējā tiesa pilnīgas piederības prezumpciju attiecībā uz Schindler Holding esot piemērojusi tādā veidā, ka tam rodas atbildība bez vainas (63) (šajā ziņā skat. turpinājumā a) sadaļu). Otrkārt, Schindler pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pārsūdzētajā spriedumā neievērojot “elementārus piedēvēšanas principus”, jo, paredzot atbildību par aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumiem, tā par pietiekamu uzskatot to, ka “meitasuzņēmumos kāds darbinieks ir rīkojies pretēji aizliegto vienošanos tiesībām” (64) (šajā ziņā skat. turpinājumā b) sadaļu).

a)      Par iebildumu, ka prezumpcija radot atbildību bez vainas

113. Fakts, ka Vispārējā tiesa neatzina Schindler atbilstības programmu par tādu, kas var atbrīvot no atbildības, mudina apelācijas sūdzības iesniedzējus izvirzīt iebildumu, ka pilnīgas piederības prezumpcija Schindler Holding kā mātesuzņēmumam radot atbildību bez vainas.

114. Nav šaubu, ka pie vispārējiem principiem, kas konkurences pārkāpumu procedūrā jāņem vērā Savienības mērogā, pieder nulla poena sine culpa (nav soda bez vainas) princips, kuru var saistīt ar tiesiskas valsts principu un vainas principu. Kā nesen paskaidroju saistībā ar citu lietu – tas ir princips, kuram piemīt pamattiesību raksturs, kas izriet no kopīgām dalībvalstu konstitucionālām tradīcijām (65).

115. Eiropas Savienības Pamattiesību hartā un ECPAK šis princips gan nav skaidri minēts, tomēr tas ir obligāts nevainīguma prezumpcijas priekšnoteikums. Tādēļ var uzskatīt, ka nulla poena sine culpa princips netieši ir ietverts gan Hartas 48. panta 1. punktā, gan ECPAK 6. panta 2. punktā, kuri, kā ir atzīts, tiek ņemti vērā konkurences pārkāpumu procedūrās (66). Visbeidzot, šīs abas Hartas un ECPAK normas var uzskatīt par nulla poena sine culpa principa procesuālo izpausmi (67).

116. Saistībā ar Komisijas piemērojamiem sodiem aizliegto vienošanos gadījumā nulla poena sine culpa princips ir ietverts Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā: saskaņā ar šo tiesību normu naudas sodus aizliegto vienošanos gadījumā drīkst piemērot tikai par pārkāpumiem, kas izdarīti tīši vai nolaidības dēļ.

117. Tātad apelācijas sūdzības iesniedzēji šajā lietā ir pilnīgi pamatoti norādījuši uz nulla poena sine culpa principa piemērojamību, kuru tie raksturo ar jēdzienu “vainojamības princips”. Tomēr nav pamatots to viedoklis, ka pilnīgas piederības prezumpcija radot mātesuzņēmumam atbildību bez vainas un esot pretrunā nulla poena sine culpa principam tikai tādēļ, ka mātesuzņēmumam tiekot liegts atbrīvoties no atbildības, atsaucoties uz savu iekšējo atbilstības programmu.

118. Manuprāt, apelācijas sūdzības iesniedzēji neizprot pilnīgas piederības prezumpcijas būtību. Šajā prezumpcijā nekas nav teikts par to, vai uzņēmums ir vainojams (t.i., tīši vai nolaidības dēļ) izdarītājā aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumā. Jautājums nav par vainas prezumpciju. Gluži pretēji, pilnīgas piederības prezumpcijā tikai ir sniegta informācija par to, kādas daļas veido uzņēmumu, kas – kā pierādīts, tīši vai nolaidības dēļ – ir bijis aizliegtas vienošanās dalībnieks. Konstatējums, kā ir veidots uzņēmums, pats par sevi vēl nenozīmē vainošanu par aizliegtās vienošanās īstenotām nelikumīgām darbībām.

119. Saskaņā ar pilnīgas piederības prezumpciju var uzskatīt, ka mātesuzņēmums un tam pilnībā piederošs(‑i) meitasuzņēmums(‑i) parasti ir viena un tā paša uzņēmuma daļa. Tā ir tāpēc, ka šāda veida dalības apstākļos pirmais iespaids liecina par to, ka mātesuzņēmums īsteno izšķirošu ietekmi uz sava(‑u) meitasuzņēmuma(‑u) komercdarbības politiku.

120. Mātesuzņēmums var izlemt atspēkot šo prezumpciju, iesniedzot noderīgus pierādījumus par to, ka, pretēji pirmajam iespaidam, attiecīgais meitasuzņēmums savu komercdarbības politiku nosaka patstāvīgi, tādēļ tā situācija atšķiras no parastās situācijas, kādā ir mātesuzņēmumam pilnībā vai gandrīz pilnībā piederošs meitasuzņēmums. Tomēr, kā jau iepriekš minēts (68), šādu pierādījumu atspēkojumu nevar iesniegt, vienkārši atsaucoties uz atbilstības programmu. Tas tāpēc, ka ar šādu programmu nevar pierādīt mātesuzņēmuma izšķirošas ietekmes neesamību uz meitasuzņēmuma komercdarbības politiku.

121. Ja mātesuzņēmums, kā šajā gadījumā, nevar atspēkot to, ka nav īstenojis izšķirošu ietekmi uz sava(‑u) meitasuzņēmuma(‑u) komercdarbības politiku, tad tas ir viens no tiesību subjektiem uzņēmumā, kurš ir aizliegtās vienošanās dalībnieks. Kopā ar vienu vai vairākiem meitasuzņēmumiem tas ir uzņēmuma juridisks iemiesojums, kas tiek vainots aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumā (69).

122. Tas, vai uzņēmums, ko pārstāv tā darbinieki, ir vainojams attiecīgajā aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumā, ir cits jautājums. Nav strīda par to, ka šaubu gadījumā uzņēmuma vaina attiecībā uz tā dalību aizliegtās vienošanās darbībās, kas vērtas pret konkurenci, ir īpaši jākonstatē atbilstoši nulla poena sine culpa principam (70). Tomēr pilnīgas piederības prezumpcijai nav nekāda sakara ar šo vainas jautājumu.

123. Tādēļ iebildums, ka ar pilnīgas piederības prezumpciju tiekot pārkāpts vainojamības princips, ir jānoraida.

124. Ja apelācijas sūdzības iesniedzēji grib apstrīdēt, ka to vadītais uzņēmums ir vainojams dalībā aizliegtās vienošanās liftu nozarē darbībās, tad tiem bija jāizvirza atbilstoši iebildumi. Šeit izvirzītais iebildums par pilnīgas piederības prezumpciju nav tam piemērots.

b)      Par iebildumu, ka nepietiek ar to, ka kādi darbinieki ir pārkāpuši aizliegumu slēgt aizliegtas vienošanās

125. Apelācijas sūdzības iesniedzēji turklāt pārmet, ka pārsūdzētajā spriedumā nav konkrētu secinājumu jautājumā par to, kuri to darbinieki piedalījās aizliegtās vienošanās liftu nozarē pārkāpumos. Schindler uzskata, ka tādējādi Vispārējā tiesa neievērojot “elementārus piedēvēšanas principus”.

126. Kā pamatoti uzsver Komisija, Schindler pirmās instances tiesvedībā nav izvirzījis līdzīgu iebildumu. Līdz ar to tas ir jauns pamats, kura pirmreizēja izvirzīšana apelācijas tiesvedības stadijā nav pieļaujama (71).

127. Arī pēc būtības šis iebildums nav pamatots.

128. Apelācijas sūdzības iesniedzēji nevienā tiesvedības brīdī nav apstrīdējuši, ka personas, kas no Schindler puses piedalījās aizliegtās vienošanās liftu nozarē darbībās, kas vērstas pret konkurenci, nav Schindler darbinieki. Tādējādi pārsūdzētajā spriedumā jau iepriekš nebija jāsniedz sīkāki apsvērumi par to, kas konkrēti bija šīs personas (72) un vai Schindler ir jāuzskata par līdzatbildīgu par viņu rīcību.

129. Ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzēji ar savu iebildumu vēl arī grib norādīt, ka Schindler Holding un četriem valsts meitasuzņēmumiem esot piedēvējama tikai to attiecīgo likumīgo pārstāvju vai īpaši pilnvarotu darbinieku prettiesiska rīcība, to argumentam arī nevar piekrist. Proti, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības tiesībās noteiktā aizlieguma slēgt aizliegtas vienošanās piemērošana neparedz nosacījumu, ka attiecīgā uzņēmuma īpašniekiem vai vadītājiem būtu jārīkojas vai vispār jābūt informētiem par pārkāpumu. Gluži pretēji, pietiek ar tās personas rīcību, kura ir tiesīga rīkoties uzņēmuma vārdā (73).

130. Ja konkurences pārkāpumu procedūrā uzņēmumiem gribētu piedēvēt tikai to uzņēmuma darbinieku rīcību, kuru pret konkurenci vērstās darbības pierādāmi ir balstījušās uz uzņēmuma vadības konkrētu rīkojumu vai pilnvarojumu vai katrā ziņā uzņēmuma vadība apzināti ir iecietīgi izturējusies pret šādām darbībām, tādā gadījumā Savienības tiesībās noteiktajam aizliegumam slēgt aizliegtas vienošanās tiktu atņemta jebkāda lietderīgā iedarbība. Uzņēmumiem būtu vienkārši izvairīties no atbildības par aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumiem formālu iemeslu dēļ.

131. Patiesībā uzņēmumam parasti jāuzņemas atbildība par visām prettiesiskajām darbībām – arī tādām, kas notikušas bez uzņēmuma vadības ziņas un skaidras piekrišanas –, ja šīs darbības ir norisinājušās uzņēmuma atbildības jomā. Parasti tas tā ir gadījumā, ja uzņēmuma darbinieki attiecīgās darbības ir veikuši saistībā ar savu darbu uzņēmuma labā.

132. Tikai fakts, ka uzņēmuma darbinieki saistībā ar atbilstības programmu sistemātiski tiek mudināti rīkoties likumīgi, nevar būt pietiekams iemesls, lai uzņēmumu atbrīvotu no atbildības par aizliegto vienošanos. Proti, ja, neskatoties uz šādas programmas esamību, vairāku gadu garumā tikuši izdarīti smagi aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumi, tad var uzskatīt, ka uzņēmuma iekšienē īstenotie atbilstības centieni nav bijuši pietiekami (74) un uzņēmuma darbinieki it īpaši nav atbilstīgi stimulēti atturēties no prettiesiskām darbībām.

3)      Starpsecinājumi

133. Tātad kopumā Schindler argumenti par Schindler Holding kā mātesuzņēmuma līdzatbildību un vainojamības principu nav pieņemami. Līdz ar to sestais un septītais apelācijas pamats ir jānoraida.

C –    Par dažiem citiem tiesību jautājumiem saistībā ar naudas sodu piemērošanu un aprēķināšanu par aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumiem

134. Ar pārējiem apelācijas pamatiem Schindler izvirza vairākus tiesību jautājumus saistībā ar naudas sodu piemērošanu un aprēķināšanu par aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumiem.

1)      Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta spēkā esamība saistībā ar noteiktības principu (trešais apelācijas pamats)

135. Saistībā ar trešo apelācijas pamatu Schindler apstrīd Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta kā juridiskā pamata spēkā esamību attiecībā uz Komisijas piemērojamiem naudas sodiem aizliegto vienošanos gadījumā. Schindler uzskata, ka šī tiesību norma ir pretrunā krimināltiesību noteiktības principam.

136. Krimināltiesību noteiktības princips, kuru Tiesa ir atzinusi par piemērojamu arī attiecībā uz sodiem aizliegto vienošanos gadījumā (75), ir noziedzīgu nodarījumu un sodu likumības principa izpausme (nullum crimen, nulla poena sine lege). Šis princips pieder pie vispārējiem tiesību principiem, kas izriet no kopīgām dalībvalstu konstitucionālām tradīcijām (76) un saskaņā ar Pamattiesību hartas 49. pantu tagad ir uzskatāms par piederīgu Savienības pamattiesībām. Vienveidīguma princips (Hartas 52. panta 3. punkta pirmais teikums) paredz, ka, interpretējot Hartas 49. pantu, it īpaši ir jāievēro ECPAK 7. pants un šajā sakarā pieņemtā ECT judikatūra.

137. No krimināltiesību noteiktības principa izriet, ka likumā ir jābūt skaidri definētiem noziedzīgajiem nodarījumiem un par tiem paredzētajiem sodiem (nullum crimen, nulla poena sine lege certa) (77).

138. Schindler apgalvo, ka Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts esot formulēts pārāk nenoteikti, proti, no vienas puses, saistībā ar tajā izmantoto jēdzienu “uzņēmums” (šajā ziņā skat. turpinājumā a) sadaļu), no otras puses, attiecībā uz tajā paredzēto naudas soda tiesisko regulējumu (šajā ziņā skat. turpinājumā b) sadaļu).

a)      Par varbūtējo jēdziena “uzņēmums” nenoteiktību (trešā apelācijas pamata pirmā daļa)

139. Attiecībā uz varbūtējo jēdziena “uzņēmums” nenoteiktību saistībā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu ir jāpiebilst, ka Schindler pirmajā instancē vispār nav izvirzījis atbilstošu iebildumu. Līdz ar to tas ir jauns pamats, ko apelācijas tiesvedības stadijā vairs nevar izvirzīt, jo tas nepieļaujami paplašinātu strīda priekšmetu (78).

140. Arī pēc būtības šis iebildums nav pamatots.

141. Uzņēmuma jēdziens netiek precīzi definēts nedz primārajās, nedz atvasinātajās tiesībās. Tomēr nenoteiktu juridisku jēdzienu izmantošana tiesību aktos – arī kā pamats kriminālatbildībai tiesību aktos, kas pieder klasiskajām krimināltiesībām – nav nekas neparasts (79).

142. Nullum crimen, nulla poena sine lege certa princips ir ievērots, ja tiesību subjekts, pamatojoties uz atbilstošās normas tekstu un, vajadzības gadījumā, ar tiesu sniegtās attiecīgās normas interpretācijas palīdzību, var identificēt, kāda darbība vai bezdarbība pamato viņa krimināltiesisko atbildību (80).

143. Tā tas ir konkurences tiesību jēdziena “uzņēmums” gadījumā, kā tas tiek izmantots attiecībā uz Savienības tiesībās noteikto aizliegumu slēgt aizliegtas vienošanās (LESD 101. pants, agrāk – EKL 81. pants) un ar to saistīto sodu normu (Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunkts). Jau vairākus gadu desmitus Savienības tiesas šo jēdzienu vienmēr interpretē vienādi (“jebkura vienība, kas veic saimniecisku darbību, neatkarīgi no šādas vienības juridiskā statusa un tās kapitāla nodrošinājuma veida”) (81).

144. Turklāt, kā iepriekš minēts (82), jau primāro tiesību mērogā tiek skaidri nošķirts juridiskās personas, uzņēmējsabiedrības un uzņēmuma jēdziens. Tātad tas ir saistāms ar Līguma likumdevēja primāro atzinumu, ka pie atbildības par aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumu obligāti nav saucama tikai atsevišķa juridiska persona vai komercsabiedrība, bet gan ekonomiska vienība sui generis, proti, uzņēmums, kas ir aizliegtās vienošanās dalībnieks. Atvasināto tiesību mērogā tiek turpināta juridiskās personas jēdziena un jēdziena “uzņēmums” nošķiršana, par ko it īpaši liecina Regulas Nr. 1/2003 7. panta 2. punkta un 23. panta salīdzinājums.

145. Savienības tiesas pastāvīgajā judikatūrā arī ir atzinušas, ka uzņēmumu – aizliegtās vienošanās dalībnieku var veidot vairākas juridiskas personas, it īpaši mātesuzņēmums un tā meitasuzņēmums(‑i) (83). Turklāt judikatūrā ir izstrādāti skaidri kritēriji, it īpaši pilnīgas piederības prezumpcija (84), atbilstoši kuriem šīs uzņēmējsabiedrības vajadzības gadījumā var solidāri saukt pie atbildības.

146. Šādos apstākļos neviens tiesību subjekts nevar nopietni uzskatīt, ka jēdziens “uzņēmums” ir pārāk nekonkrēts kā sodu piemērošanas par aizliegtām vienošanām pamatojums vai ka par uzņēmumu Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē vienmēr jāuzskata tikai tās juridiskās personas, kuras tieši piedalījušās aizliegtās vienošanās darbībās.

147. Tādējādi trešā apelācijas pamata pirmā daļa ir jānoraida.

b)      Par varbūtējo naudas soda tiesiskā regulējuma nenoteiktību (trešā apelācijas pamata otrā daļa)

148. Apelācijas sūdzības iesniedzēji vēl arī iebilst, ka Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts ļaujot Komisijai piemērot naudas sodus, šajā ziņā nenosakot pietiekami konkrētas atbilstošās tiesību normas.

149. Savienības tiesas jau vairākkārt ir izskatījušas līdzīgus iebildumus pret atbilstošām Savienības tiesību normām naudas sodu piemērošanai par aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumiem un vienmēr ir noraidījušas šādus iebildumus (85). Līdzšinējā judikatūra lielākoties gan ir pieņemta vēl par Regulas (EEK) Nr. 17 (86) 15. panta 2. punktu, tomēr to nepārprotami var attiecināt arī uz satura ziņā pēc būtības vienādo Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta tiesisko regulējumu.

150. Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā ir atbilstīgi un plaši atspoguļojusi un piemērojusi šo pastāvīgo judikatūru (87), tādēļ es turpinājumā to neaplūkošu. Izvērtējot Schindler rakstveida un mutvārdu argumentus, neredzu iemeslu ierosināt Tiesai atkāpties no šīs judikatūras.

151. Iemesls principiālam šā jautājuma pārvērtējumam it īpaši nav rodams faktā, ka pa šo laiku ir stājies spēkā Lisabonas līgums. Tas tāpēc, ka Savienības mērogā atzītā krimināltiesību noteiktības principa saturu būtiski nosaka ECPAK 7. panta 1. punkts, kā arī ECT un Savienības tiesu judikatūra šajā jautājumā. Lisabonas līgums nav būtiski mainījis šo pamattiesību saturu (88). Nešķiet pareizi tieši tādā jomā kā aizliegto vienošanos tiesības, kas neietilpst krimināltiesību pamatjomā (89), saskaņā ar Pamattiesību hartas 52. panta 3. punkta otro teikumu piemērot plašākus standartus par tiem, kas noteikti ECPAK. Tā tas ir it īpaši tādēļ, ka pat klasiskajās krimināltiesībās likumā noteiktās sodu robežas parasti ir ļoti plaši formulētas un kriminālvajāšanas iestādēm ir būtiska rīcības brīvība, katrā atsevišķā gadījumā nosakot konkrētu soda apmēru.

152. Pretēji Schindler viedoklim, tikai apstāklis, ka Komisijas piemērotie naudassodi par aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumiem, raugoties naudas izteiksmē, gadu gaitā ir būtiski palielinājušies, neļauj izdarīt secinājumu, ka atbilstošās tiesību normas būtu pārāk nenoteiktas. Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai Komisijai Regulā Nr. 1/2003 (agrāk – Regula Nr. 17) noteiktajās robežās ir tiesības palielināt naudas sodu apmēru aizliegto vienošanos gadījumā, ja tas ir vajadzīgs, lai nodrošinātu Savienības konkurences politikas īstenošanu (90).

153. Arī nulla poena sine lege certa princips neizslēdz, ka esošas krimināltiesību normas piemērošana tiek pielāgota mainīgiem apstākļiem, it īpaši pārkāpumu biežumam, sarežģītībai un smagumam (91). Vēl jo vairāk tā tam jābūt attiecībā uz tādām krimināltiesībām līdzīgām normām kā Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunkts (92), kurām, kā jau iepriekš minēts, krimināltiesību pamatjomā spēkā esošās pamattiesību garantijas nav obligāti jāpiemēro visā to stingrībā (93).

154. Līdzīgi nevar piekrist Schindler kritikai attiecībā uz Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta otrajā daļā paredzēto naudas soda augstāko robežu 10 % apmērā no uzņēmuma kopējā apgrozījuma. Jāatzīst, ka šī augstākā robeža ir mainīgs lielums tiktāl, ciktāl tā nav piesaistīta absolūtai maksimālai nominālai summai, bet gan apgrozījuma daļai. Tomēr tas nenozīmē, ka tiesiskajam regulējumam trūktu noteiktības. Ikvienam uzņēmumam ir zināms tā apgrozījums un tādēļ tas viegli var novērtēt, kāda ir maksimālā naudas soda summa par aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumu. Šāda sagaidāmā soda paredzamība atbilst nulla poena sine lege certa principa prasībām (94).

155. Kā es nesen paskaidroju saistībā ar citu lietu (95), naudas soda aprēķināšana aizliegtās vienošanās gadījumā nav nekāds mehānisks process, kurā attiecībā uz katru aizliegto vienošanos varētu jau iepriekš ar matemātisku precizitāti noteikt, cik liels būs piemērojamais sods. Turklāt šāda soda paredzamība ar precizitāti līdz pēdējam ciparam aiz komata nepavisam nebūtu saprātīga, jo tā aizliegtās vienošanās dalībniekiem pārāk atvieglotu iespēju jau iepriekš aprēķināt viņu nelikumīgās rīcības “cenu” un izrēķināt, vai viņiem vairāk atmaksājas nelikumīgs vai likumīgs saimnieciskās darbības veids. Tādējādi tiktu ievērojami apdraudēts viens no aizliegto vienošanos tiesību sodu sistēmas pamatuzdevumiem – preventīvā iedarbība.

156. Ņemot vērā visus iepriekš minētos iemeslus, apelācijas sūdzības iesniedzēju iebildums, ka Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā paredzētais naudas soda tiesiskais regulējums neesot saderīgs ar augstāka juridiskā spēka tiesību normām, ir jānoraida.

157. Visbeidzot, nekas cits neizriet no būtiskuma nosacījuma, uz ko papildus norāda Schindler. Kā jau iepriekš minēts citā saistībā (96), šis konstitucionālais princips nosaka, ka būtiski kādas jomas noteikumi ir jāpieņem likumdošanas varai un to nevar deleģēt izpildvarai. Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunkta gadījumā šīs prasības ir izpildītas, jo, kā tikko paskaidrots, Savienības likumdevējs pats pietiekami noteiktā veidā ir paredzējis tiesisko regulējumu naudas sodu piemērošanai par aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumiem.

c)      Starpsecinājumi

158. Tādēļ, ņemot vērā visu iepriekš minēto, trešais apelācijas pamats ir jānoraida kopumā.

2)      1998. gada pamatnostādņu likumība (ceturtais un piektais apelācijas pamats)

159. Apelācijas sūdzības iesniedzēji arī izvirza iebildumus par 1998. gada pamatnostādnēm, kuru likumību tie apšauba, jo Komisijai neesot bijušas pilnvaras pieņemt attiecīgās pamatnostādnes (skat. turpinājumā a) sadaļu) un tās šajā lietā esot piemērotas ar atpakaļejošu spēku (skat. turpinājumā b) sadaļu).

a)      Komisijas pilnvaras pieņemt pamatnostādnes (ceturtais apelācijas pamats)

160. Ar ceturto apelācijas pamatu Schindler izvirza iebildumu par “1998. gada pamatnostādņu spēkā neesamību Komisijas likumdošanas pilnvaru neesamības dēļ”.

161. Man ir lielas šaubas par šā iebilduma pieņemamību, jo tajā nekur nav konkrēti norādīts, pret kuru pārsūdzētā sprieduma daļu tas ir vērsts (97).

162. Pat pieņemot, ka Schindler vēršas pret pārsūdzētā sprieduma 133. punktu, tā arguments pēc būtības acīmredzami balstās uz maldīgu priekšstatu, ka 1998. gada pamatnostādnes ir leģislatīvs akts vai vismaz saistoša tiesību norma, ar ko tiek noteikta aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumu “sodāmība” vai par tiem piemērojamie sodi.

163. Tomēr tas tā nav (98). Komisijas piemērojamo naudas sodu aizliegtas vienošanās gadījumā juridiskais pamats ir vienīgi Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts, kurš, kā jau iepriekš minēts (99), pilnībā atbilst būtiskuma nosacījuma un nullum crimen, nulla poena sine lege certa principa prasībām. Tādējādi Komisijas pieņemtām pamatnostādnēm naudas sodu aprēķināšanai, konkrēti – 1998. gada pamatnostādnēm, nav jau iepriekš jānovērš kādas nepilnības Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta tiesiskajā regulējumā.

164. Gluži pretēji, 1998. gada pamatnostādnēs, pirmkārt, ir skaidrota Komisijas administratīvā prakse (100). Otrkārt, ar šo pamatnostādņu palīdzību Komisija kā Eiropas Savienības konkurences iestāde pauž vispārīgu nostāju konkurences politikas jomā saistībā ar savu atbildību par neizkropļotas konkurences sistēmas saglabāšanu un attīstīšanu Eiropas iekšējā tirgū (101). Tai šādas pilnvaras ir saskaņā ar EKL 85. pantu kopā ar EKL 211. panta otro ievilkumu (redakcijā pēc grozījumiem – LESD 105. pants kopā ar LESD 292. panta ceturto teikumu).

165. Tādējādi ceturtais apelācijas pamats ir jānoraida.

b)      Atpakaļejoša spēka aizlieguma princips un tiesiskās paļāvības aizsardzības princips (piektais apelācijas pamats)

166. Ar piekto apelācijas pamatu, kas ir vērsts pret pārsūdzētā sprieduma 117.–130. punktu, Schindler izvirza iebildumu, ka 1998. gada pamatnostādņu piemērošana šai lietai esot pretrunā ECPAK 7. panta 1. punktā noteiktajam atpakaļejoša spēka aizlieguma principam, kā arī tiesiskās paļāvības aizsardzības principam. Šis iebildums varētu būt balstīts uz to, ka aizliegtās vienošanās liftu nozarē, kuras dalībnieks bija Schindler, darbības sākās vēl pirms 1998. gada.

167. Kā jau tika paskaidrots citā saistībā (102), šis iebildums nav jāvērtē, tieši pamatojoties uz ECPAK, bet gan pamatojoties uz Pamattiesību hartu, šajā gadījumā – Hartas 49. pantu, kas katrā ziņā ir interpretējams un piemērojams, ievērojot ECPAK 7. panta 1. punktu (LES 6. panta 1. punkta trešā daļa kopā ar Hartas 52. panta 3. punkta pirmo teikumu).

168. Schindler arguments pēc būtības nav pamatots.

169. Savienības tiesas jau vairākkārt ir izskatījušas līdzīgus iebildumus par Komisijas praksi, piemērojot naudas sodus par aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumiem, un vienmēr ir noraidījušas šos iebildumus. Tās noliedza gan atpakaļejoša spēka aizlieguma principa pārkāpumu, gan tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu (103), kad Komisija grozīja tās izmantoto naudas sodu aprēķināšanas metodi un to piemēroja aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumam, kas bija sācies iepriekš.

170. Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa ir atbilstīgi un plaši atspoguļojusi un piemērojusi šo pastāvīgo judikatūru (104), tādēļ es turpinājumā to neaplūkošu. Izvērtējot Schindler izvirzītos argumentus, neredzu iemeslu ierosināt Tiesai atkāpties no šīs judikatūras.

171. Kopš 1962. gadā stājās spēkā Regula Nr. 17, Komisija par aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumiem drīkst piemērot naudas sodus līdz 10 % apmērā no attiecīgā uzņēmuma kopējā apgrozījuma.

172. Schindler nedrīkstēja paļauties, ka aizliegtās vienošanās liftu nozarē pastāvēšanas laikā nekādi nemainīsies Komisijas sākotnēji izmantotā naudas sodu aprēķināšanas metode un sākotnēji zināmā kārtība, kādā Komisija nosaka piemēroto naudas sodu apmēru. Proti, jau toreiz bija pietiekami labi zināms, ka Regulas Nr. 1/2003 (agrāk – Regula Nr. 17) noteiktajās robežās Komisijai ir tiesības palielināt naudas sodu apmēru aizliegtās vienošanās gadījumā, ja tas ir vajadzīgs, lai nodrošinātu Savienības konkurences politikas īstenošanu (105).

173. Turklāt arī vispārējās krimināltiesībās neviens nevar paļauties, ka esošā krimināltiesību norma vienmēr tiks piemērota vienādi un galvenokārt – sods vienmēr būs vienlīdz maigs vai bargs. Saprotams, neviens tiesību subjekts it īpaši nevar uzskatīt, ka, ievērojot spēkā esošo, tiesību aktos noteikto rīcības brīvību, nekad neattīstīsies kriminālvajāšanas iestāžu prakse, nosakot sodu apmēru par konkrētu noziedzīgu nodarījumu. Gluži pretēji, ir pieļaujama šādas prakses pielāgošana tādiem mainīgiem apstākļiem kā pārkāpumu biežums, sarežģītība un smagums (106).

174. Šajā lietā vēl jo mazāk var izdarīt pieņēmumu par Schindler tiesisko paļāvību tāpēc, ka tam inkriminētie pārkāpumi aizliegtajā vienošanās liftu nozarē lielākoties ir norisinājušies pēc 1998. gada pamatnostādņu publicēšanas. Uz to pamatoti ir norādījusi Komisija.

175. Tādējādi kopumā arī piektais apelācijas pamats ir jānoraida.

3)      Naudas soda pamatsumma un norādītie naudas soda samazināšanas iemesli (desmitais, vienpadsmitais un divpadsmitais apelācijas pamats)

176. Desmitā, vienpadsmitā un divpadsmitā apelācijas pamata priekšmets ir Schindler piemēroto naudas sodu aprēķināšanas nianses.

a)      Par pārkāpumu klasifikāciju par “sevišķi smagiem” (desmitais apelācijas pamats)

177. Ar desmito apelācijas pamatu Schindler apstrīd to, ka pārkāpumi, kas izdarīti saistībā ar aizliegto vienošanos liftu nozarē, ir klasificēti kā “sevišķi smagi” pārkāpumi. Schindler uzskata, ka tiem esot bijusi ļoti neliela ietekme uz tirgu un Vispārējā tiesa to neesot pietiekami ņēmusi vērā, izskatot jautājumu par aprēķināmo naudas sodu pamatsummām.

178. Šajā ziņā pietiek norādīt, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pret konkurenci vērstu darbību sekas nav noteicošais kritērijs, novērtējot to, vai naudas soda apmērs ir atbilstošs. Apstākļiem, kas attiecas uz nodomu, var būt lielāka nozīme nekā tiem, kuri attiecas uz minētajām sekām, it īpaši, ja runa ir par sevišķi smagiem pārkāpumiem, piemēram, cenu noteikšanu un tirgu sadali (107).

179. Aizliegtās vienošanās liftu nozarē mērķis bija tieši šādi nepārprotami ierobežojumi nolūkā ierobežot konkurenci. Aizliegtās vienošanās dalībnieku mērķis četrās attiecīgajās dalībvalstīs bija savstarpēji sadalīt pasūtījumus un tirgus. Nosakot naudas sodu pamatsummas, ir pareizi klasificēt šādus pārkāpumus kā sevišķi smagus, neņemot vērā to konkrēto ietekmi uz tirgus norisēm.

180. Tādējādi desmito apelācijas pamatu nevar apmierināt.

181. Ciktāl Schindler saistībā ar desmito apelācijas pamatu pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pati nav ieguvusi pierādījumus, uz to tostarp attiecas iepriekš sacītais par otro apelācijas pamatu (108). Vispārējai tiesai parasti tik un tā nav pēc savas iniciatīvas jāizvērtē faktori, kurus Komisija ir ņēmusi vērā, nosakot naudas soda apmēru (109).

b)      Par atbildību mīkstinošiem apstākļiem (vienpadsmitais apelācijas pamats)

182. Izvirzot vienpadsmito apelācijas pamatu, apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka Vispārējai tiesai kā naudas sodu mīkstinošs apstāklis bija jāņem vērā, pirmkārt, tas, ka Schindler 2000. gadā Vācijā brīvprātīgi izbeidza pārkāpumu, un, otrkārt, Schindler grupas ieviestā atbilstības programma.

183. Tomēr nedz saistībā ar vienu, nedz otru Schindler norādīto apstākli nevar uzskatīt, ka tam būtu radušās šādas tiesības uz naudas soda samazinājumu.

184. Katrā ziņā, kas attiecas uz “pārkāpuma brīvprātīgu izbeigšanu” Vācijā, Vispārējā tiesa pamatoti nav samazinājusi naudas sodu. Pārkāpuma brīvprātīga izbeigšana nevar automātiski nozīmēt naudas soda samazināšanu par aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumu, gluži pretēji, galvenā nozīme ir katra konkrētā gadījuma apstākļiem. Šajā lietā Vispārējā tiesa arī ir secinājusi, “ka saskaņā ar lietas materiāliem Schindler ir izstājies no aizliegtās vienošanās tikai nesaskaņu dēļ ar pārējiem dalībniekiem” (110). Šādos apstākļos Vispārējā tiesa, nepieļaujot tiesību kļūdu, varēja uzskatīt, ka tā nemaz nav Schindler zvērētā “atgriešanās pie likumības”, par ko uzņēmums, iespējams, varētu būt pelnījis naudas soda samazinājumu.

185. Attiecībā uz uzņēmumu atbilstības programmām es jau paskaidroju, ka konkurences pārkāpumu procedūrās tās katrā ziņā var tikt ņemtas vērā, ja tās var efektīvi novērst smagus un ilgstošus aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumus, kā arī atklāt varbūtējus likuma pārkāpumus un tos nekavējoties izbeigt (111). Schindler atbilstības programmai izskatāmajā lietā acīmredzami nebija šādas pozitīvas iedarbības, gluži pretēji, atbilstoši Schindler sniegtajiem apsvērumiem tā pat ir apgrūtinājusi pārkāpumu atklāšanu (112). Būtu absurdi uzņēmumu par šādu acīmredzami nederīgu atbilstības programmu vēl arī atalgot ar samazinātu naudas sodu.

186. Tātad vienpadsmitais apelācijas pamats arī ir jānoraida.

c)      Par naudas soda samazinājumiem par sadarbību ar Komisiju (divpadsmitais apelācijas pamats)

187. Divpadsmitais apelācijas pamats attiecas uz naudas sodu, kas Schindler piemēroti par dalību aizliegtās vienošanās Beļģijā, Vācijā un Luksemburgā, samazināšanu par to, ka tas administratīvā procesa laikā sadarbojās ar Komisiju. Schindler uzskata, ka Vispārējā tiesa neesot piešķīrusi pietiekamu nozīmi tā sadarbības devumam šajā lietā.

i)      Par sadarbību saistībā ar 2002. gada paziņojumu (divpadsmitā apelācijas pamata pirmā daļa)

188. Divpadsmitā apelācijas pamata pirmajā daļā Schindler apgalvo, ka saistībā ar 2002. gada paziņojumu par sadarbību (tā dēvētais “paziņojums par iecietību”) (113) Vispārējā tiesa esot nepamatoti piešķīrusi Komisijai būtisku rīcības brīvību un pati aprobežojusies tikai ar acīmredzamu kļūdu pārbaudi.

189. Patiesībā Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka Komisijai esot “plaša rīcības brīvība”, izvērtējot, vai pierādījumi, ko saistībā ar 2002. gada paziņojumu ir sniedzis attiecīgais uzņēmums, “rada būtisku pievienoto vērtību minētā paziņojuma 21. punkta izpratnē”, un Vispārējā tiesa [novērtējumu] varot “aizliegt tikai tad, ja šī rīcības brīvība ir acīmredzami pārsniegta” (114).

190. Šis Vispārējās tiesas viedoklis ir kļūdains. Pierādījumu vērtība, ko uzņēmumi saistībā ar 2002. gada paziņojumu iesniedz administratīvā procesa laikā, lai sadarbotos ar Komisiju, tiek vērtēta, aprēķinot naudas soda apmēru. Tādējādi vērtēšana ietilpst Vispārējās tiesas neierobežotās jurisdikcijas piemērošanas jomā (LESD 261. pants kopā ar Regulas Nr. 1/2003 31. pantu), kurā Vispārējai tiesai ir ļauts papildus vienkāršai likumības pārbaudei aizstāt Komisijas vērtējumu ar savu vērtējumu (115). Ja Vispārējā tiesa šajā ziņā tomēr norāda uz Komisijas “plašo rīcības brīvību”, tā pieļauj kļūdu tiesību piemērošanā, raksturojot pati savu pilnvaru apjomu.

191. Tomēr šāda kļūda tiesību piemērošanā automātiski nenozīmē, ka būtu jāatceļ pārsūdzētais spriedums (116). Gluži pretēji, galvenā nozīme ir tam, kādus kritērijus Vispārējā tiesa ir izmantojusi, konkrēti izvērtējot attiecīgā uzņēmuma un Komisijas sadarbības pievienoto vērtību.

192. Vispārējā tiesa izskatāmajā lietā nekādā gadījumā nav vairījusies sniegt savu vērtējumu, bet gan ir sīki izskatījusi Schindler izvirzītos argumentus par tā sadarbības ar Komisiju administratīvajā procesā pievienoto vērtību (117). Tādējādi, neskatoties uz juridiski kļūdainām ievada piezīmēm, Vispārējā tiesa galu galā ir izpildījusi tiesību prasības.

193. Šajā ziņā it īpaši ir jānoraida arguments, ka pierādījumiem, kurus administratīvajā procesā ir iesnieguši aizliegtās vienošanās dalībnieki, no Komisijas savākto pierādījumu viedokļa vienmēr ir pievienotā vērtība un tādēļ ir jāsamazina naudas sodi. Pierādījumu vērtību nenosaka nedz to skaits (“iudex non calculat”), nedz arī tas, cik bieži Komisija uz tiem ir atsaukusies apstrīdētajā lēmumā (118).

194. Turklāt Tiesas uzdevums apelācijas tiesvedībā nav aizstāt Komisijas un Vispārējās tiesas vērtējumu ar savu vērtējumu par Schindler sniegtās informācijas pievienoto vērtību (119). Tādējādi šeit nav no jauna jāizvērtē, vai Komisijai Schindler sniegtā informācija bija tikpat vērtīga kā tā, ko sniedza ThyssenKrupp, Otis un Kone, vai pat tai no Komisijas savākto pierādījumu viedokļa bija būtiska pievienotā vērtība.

ii)    Par sadarbību ārpus 2002. gada paziņojuma (divpadsmitā apelācijas pamata otrā daļa)

195. Divpadsmitā apelācijas pamata otrajā daļā Schindler vēršas pret pārsūdzētā sprieduma 350.–361. punktu un sūdzas, ka par sadarbību ārpus 2002. gada paziņojuma tam esot piešķirts pārāk mazs naudas soda samazinājums, proti, tikai 1 % par faktu neapstrīdēšanu. Atsaucoties uz 1998. gada pamatnostādņu 3. punkta sesto ievilkumu, Schindler uzskata, ka tam ir tiesības saņemt lielāku naudas soda samazinājumu.

196. Šis arguments nav pamatots.

197. Kā pamatoti norāda Komisija, 1998. gada pamatnostādņu 3. punkta sestā ievilkuma mērķis nav “katrā ziņā atalgot nepietiekamus iecietības režīma pieteicēju iesniegumus”. Par tādu sadarbību kā ar Schindler, kas gan ietilpst “iecietības režīma” piemērošanas jomā (t.i., 2002. gada paziņojuma jomā), tomēr neatbilst visiem nosacījumiem, it īpaši “būtiskas pievienotās vērtības” nosacījumam, nav tiesību saņemt naudas soda samazinājumu, it īpaši, izmantojot atsauci uz 1998. gada pamatnostādņu 3. punkta sesto ievilkumu.

iii) Kopsavilkums

198. Līdz ar to divpadsmitais apelācijas pamats ir jānoraida kopumā.

4)      Naudas soda augstākā robeža 10 % apmērā (astotais apelācijas pamats)

199. Izvirzot astoto apelācijas pamatu, Schindler apgalvo, ka naudas sodu augstākās robežas 10 % apmērā piemērošana atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta otrajai daļai attiecoties tikai uz Schindler attiecīgo valsts meitasuzņēmumu apgrozījumiem, nevis Schindler Holding grupas apgrozījumu.

200. Šis arguments nav pamatots. EKL 81. pantā (tagad – LESD 101. pants) ietvertais jēdziens “uzņēmums”, no vienas puses, un Regulas Nr. 1/2003 23. pantā ietvertais jēdziens, no otras puses, visos gadījumos ir viens un tas pats. Abas tiesību normas ir jāpiemēro saskaņoti. Tādēļ augstākā robeža 10 % apmērā ir jāattiecina uz uzņēmuma apgrozījumu, kura kopīgie tiesību subjekti ir mātesuzņēmums, šajā lietā – Schindler Holding, un tai pilnībā piederošie meitasuzņēmumi, šajā lietā – valsts meitasuzņēmumi Vācijā, Beļģijā, Nīderlandē un Luksemburgā.

201. Tikai tad, ja šajā lietā, pretēji iepriekš sacītajam (120), tiktu apmierināti Schindler iebildumi attiecībā uz pilnīgas piederības prezumpcijas piemērošanu, astotais apelācijas pamats varētu tikt atbalstīts. Tā nav, tāpēc šis apelācijas pamats ir jānoraida.

5)      Īpašumtiesības (devītais apelācijas pamats)

202. Devītā apelācijas pamata priekšmets ir īpašumtiesības. Schindler uzskata, ka naudas sodu piemērošana Schindler Holding, kā arī tā meitasuzņēmumiem Beļģijā, Nīderlandē un Luksemburgā (121), “to pārmērīgā apmēra dēļ” pārkāpjot “elementāras, starptautiskajās tiesībās nostiprinātas ES ieguldījumu aizsardzības un īpašuma garantijas pret Schindler kā Šveices uzņēmumu”. Šajā ziņā Schindler it īpaši pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav ievērojusi atbilstošo ECT judikatūru par īpašumtiesībām.

a)      Ievada piezīme

203. Īpašumtiesības ir pamattiesības, kuru aizsardzība Savienības mērogā tiek nodrošināta ar Pamattiesību hartas 17. pantu, kā arī Savienības vispārējiem tiesību principiem (122) (LES 6. panta 3. punkts). Uz tām var atsaukties arī privātpersonas, kas nav nevienas Savienības dalībvalsts pilsoņi (123).

204. Ņemot vērā, ka Savienība vēl nav ECPAK dalībniece, ECPAK Pirmā papildu protokola (124) 1. pantu, pretēji Schindler viedoklim, nevar tieši izmantot par pamatojumu īpašumtiesībām (125), tomēr šai tiesību normai kopā ar atbilstošo ECT judikatūru ir nozīme kā kritērijam, interpretējot un piemērojot Pamattiesību hartas 17. pantu (LES 6. panta 1. punkta trešā daļa kopā ar Hartas 52. panta 3. punkta pirmo teikumu) (126).

205. Ciktāl Schindler savā apelācijas sūdzībā atsaucas arī uz konkrētāk nedefinētām starptautisko tiesību garantijām, tā argumenti šajā apelācijas tiesvedībā nav pietiekami konkrēti, lai Tiesa tos varētu izvērtēt, un tādējādi tie nav pieļaujami (127).

b)      Par norādīto īpašumtiesību kā Savienības pamattiesību pārkāpumu

206. Jautājumā par Schindler norādīto pamattiesību pārkāpumu ir jāmin, ka principā naudas soda piemērošana par aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumu nav obligāti jāuzskata par tiesību uz īpašumu aizskārumu. Tas tāpēc, ka Savienības iestādes attiecīgajam uzņēmumam neatņem konkrētas īpašumtiesības, bet gan tikai vispārēji nosaka pienākumu no tā aktīviem samaksāt attiecīgu naudas summu. Šajā ziņā arī Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā ir uzsvērusi, ka apstrīdētais lēmums neskar īpašuma struktūru Schindler iekšienē (128).

207. Saskaņā ar ECT judikatūru par ECPAK pirmā papildu protokola 1. pantu naudas sodi tomēr tiek uzskatīti par īpašumtiesību aizskārumu, jo tie attiecīgajai personai atņem daļu tās īpašuma, proti, naudas summu, kas tai jāsamaksā (129). Vienveidīguma princips prasa interpretēt Pamattiesību hartas 17. pantu tādējādi, ka īpašumtiesībām Savienības mērogā ir tāda pati nozīme un apjoms, kāda tām ir piešķirta ECPAK (Hartas 52. panta 3. punkta pirmais teikums).

208. Tomēr saskaņā ar pastāvīgo judikatūru turklāt netiek garantētas absolūtas un neierobežotas īpašumtiesības, bet gan tās ir jāvērtē saistībā ar to funkciju sabiedrībā (130).

209. Turklāt Pamattiesību hartas 52. panta 1. punktā ir pieļauts, ka Hartā nostiprināto tiesību izmantošanai var tikt noteikti ierobežojumi, ciktāl šie ierobežojumi ir noteikti tiesību aktos, tajos respektē šo tiesību un brīvību būtību un, ievērojot samērīguma principu, tie ir nepieciešami un patiešām atbilst vispārējas nozīmes mērķiem, ko atzinusi Savienība, vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības (131).

210. Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunkts, atbilstoši kuram tiek piemēroti naudas sodi aizliegto vienošanos gadījumā, ir naudas sodu piemērošanas normatīvais pamats (132). Ar to tiek īstenots sabiedrības interešu mērķis. Šādi naudas sodi palīdz saglabāt efektīvu konkurenci Eiropas iekšējā tirgū (133), it īpaši, preventīvi atturot no aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumiem un stiprinot visu uzņēmēju uzticēšanos Eiropas iekšējā tirgus konkurences noteikumu iedarbībai (134).

211. Turklāt arī ECPAK Pirmā papildu protokola 1. panta 2. punktā tiek skaidri atzīts, ka finansiālu sodu piemērošana principā ir likumīga. Tas nosaka, ka netiek skartas valsts tiesības piemērot tos likumus, kurus tā tostarp uzskata par vajadzīgiem, lai nodrošinātu naudas sodu samaksu, turklāt saskaņā ar ECT judikatūru valstij ir attiecīga rīcības brīvība (135).

212. Visbeidzot, naudas sodi var būt saistīti ar īpašumtiesību pārkāpumu tikai tādā gadījumā, ja tie attiecīgai personai rada pārmērīgu apgrūtinājumu vai principiāli ietekmē tās finansiālo situāciju; citiem vārdiem sakot, naudas sodi nedrīkst būt nesamērīgi (136). Saskaņā ar ECT judikatūru naudas sodi nav samērīgi, ja runa ir par ārkārtīgi lielām summām, no kurām izriet tik ļoti pārspīlēts apgrūtinājums, ka tām praktiski ir ekspropriācijas raksturs (137).

213. Vispārējā tiesa šajā lietā pilnībā ir izpildījusi šo prasību, izvērtējot, vai piemērotie naudas sodi ir nesamērīgs un nepieņemams aizskārums, kurš apdraud pašu pamattiesību uz īpašuma aizsardzību būtību (138).

214. To, vai no naudas soda izriet šāds nesamērīgs apgrūtinājums, nevar vērtēt, tikai pamatojoties uz tā nominālo summu, bet gan tas lielā mērā ir atkarīgs no adresāta finansiālā stāvokļa. Fakts, ka ECT par īpašumtiesību pārkāpumu ir uzskatījusi naudas sodus, kas kādai fiziskai personai par vairākiem muitas pārkāpumiem ir piemēroti gandrīz EUR 8 miljonu apmērā (139), pats par sevi neļauj izdarīt nekādus secinājumus attiecībā uz šo lietu, kas skar smagus un ilgstošus aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumus, ko ir izdarījis liels, starptautiska mēroga uzņēmums ar meitasuzņēmumiem vairākās dalībvalstīs.

215. Protams, naudas sodi, kurus Komisija ir piemērojusi saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu, var būt sāpīgi arī tādiem lieliem uzņēmumiem kā Schindler. Tomēr tāds ir šo sodu uzdevums, un it īpaši tādā gadījumā kā šajā lietā, kur runa ir par smagiem, kā arī ilgstošiem aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumiem, tas nekādā ziņā nav netaisnīgi. Turklāt, ņemot vērā normatīvajos aktos noteikto augstāko robežu 10 % apmērā no iepriekšējā gada kopējā apgrozījuma, parasti tas uzņēmumam nevar radīt nesamērīgu apgrūtinājumu, kam praktiski būtu ekspropriācijas raksturs (140).

216. Apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzītais iebildums par ekspropriāciju ir balstīts ne tik daudz uz Schindler kā uzņēmuma vai Schindler Holding kā juridiskas personas apgrūtinājumu, bet gan drīzāk uz individuālu pieeju apgrūtinājumiem, kurus it kā rada naudas sodi, kas ir piemēroti trim Schindler meitasuzņēmumiem Beļģijā, Nīderlandē un Luksemburgā. Tomēr šāda individuāla pieeja atsevišķu juridisku personu situācijai jau iepriekš nav pieļaujama, ja naudas sodi ir piemēroti uzņēmumiem, kas ir viena ekonomiska vienība un ko tikai formāli veido vairākas juridiskas personas (141).

217. Arī ieguldījumu vērtības zudums trijos valsts meitasuzņēmumos, par ko sūdzas Schindler, šajā ziņā nav pārliecinošs arguments. Schindler Holding iekšienē tas pats var lemt, vai uzņēmumam uzliktos naudas sodus tas liek segt no attiecīgo meitasuzņēmumu aktīviem vai arī kā mātesuzņēmums grib izmantot pats savus aktīvus. Kā pamatoti ir norādījusi Vispārējā tiesa, vienā grupā ietilpstošām sabiedrībām, kurām solidāri jāmaksā viens naudas sods, attiecīgās [naudas soda] daļas ir jānosaka pašām (142).

218. Visbeidzot, jāatgādina, ka uzņēmējsabiedrību grupas mātesuzņēmums, kuram ir izšķiroša ietekme uz savu meitasuzņēmumu komercdarbības politiku un kurš tādējādi šīs grupas iekšienē “tur grožus savās rokās”, nevar izvairīties no atbildības par aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumiem, pat ja ārēji kā aizliegtās vienošanās dalībnieki ir parādījušies tikai tā meitasuzņēmumi (143). Tādēļ, aprēķinot naudas sodus un vērtējot uzņēmuma maksātspēju, ir jāņem vērā mātesuzņēmuma finansiālais stāvoklis.

219. Aizliegto vienošanos gadījumā piemēroto naudas sodu efektivitāte tiktu būtiski ietekmēta, ja, aprēķinot attiecīgo sodu, ņemtu vērā uzņēmējsabiedrību grupu iekšējo organizāciju un pieļautu, ka finansiāli spēcīgs mātesuzņēmums holdinga sabiedrības statusā sūdzas par savu ieguldījumu vērtības zudumu, bet visādi citādi “mazgā rokas nevainībā” un atbildību par varbūtējiem aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumiem mēģina novelt uz finansiāli vājākiem meitasuzņēmumiem, lai gan tam ir bijusi izšķiroša ietekme uz šo meitasuzņēmumu komercdarbības politiku.

220. Tādējādi kopumā Vispārējā tiesa, izvērtējot īpašumtiesības, ir balstījusies uz atbilstīgiem tiesību kritērijiem un uz tā pamata ir pilnīgi pamatoti noliegusi pārkāpuma esamību pret Schindler īpašumu (144). Tādējādi devītais apelācijas pamats ir jānoraida.

6)      Samērīguma princips (trīspadsmitais apelācijas pamats)

221. Visbeidzot, trīspadsmitajā apelācijas pamatā Schindler pievēršas samērīguma principam. Schindler uzskata, ka pārsūdzētā sprieduma 365.–372. punktā Vispārējā tiesa nav pievērsusi vajadzīgo uzmanību šim principam.

222. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, piemērojot naudas sodus par aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumiem, ir jāievēro samērīguma princips (145). Saskaņā ar Pamattiesību hartas 49. panta 3. punktu, kurā ir noteikts, ka sodu smagums nedrīkst būt nesamērīgs ar noziedzīgā nodarījuma smagumu, šim principam tagad ir pamattiesību statuss.

223. Tomēr apelācijas stadijā Tiesa taisnīguma apsvērumu dēļ neaizstāj Vispārējās tiesas vērtējumu jautājumā par naudas soda samērīgumu ar savu vērtējumu, bet gan tikai izvērtē, vai, īstenojot neierobežoto jurisdikciju, Vispārējā tiesa nav pieļāvusi acīmredzamas kļūdas, jo tā, piemēram, nav ņēmusi vērā visus būtiskos apstākļus (146). Apelācijas tiesvedībā Vispārējās tiesas pieļautu kļūdu tiesību piemērošanā neatbilstīga naudas soda apmēra dēļ varētu konstatēt tikai izņēmuma gadījumā, proti, tad, ja “[soda apmērs] ir ne vien neatbilstošs, bet arī tādā mērā pārmērīgs, ka tas ir nesamērīgs” (147).

224. Izskatāmajā lietā nav saskatāmas šādas kļūdas tiesību piemērošanā.

225. Pirmkārt, nav pamatots Schindler iebildums, ka Vispārējā tiesa, neizvērtējot konkrēto gadījumu, esot vienkārši secinājusi, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta 2. apakšpunktu naudas sodiem noteiktā augstākā robeža 10 % apjomā neesot pārsniegta. Patiesībā Vispārējā tiesa ļoti pamatīgi ir izskatījusi jautājumu par naudas sodu samērīgumu, ko Komisija piemēroja Schindler, turklāt tā tostarp ir analizējusi tādus apstākļus kā pārkāpumu smagums, vajadzība nodrošināt naudas sodiem preventīvu iedarbību, kā arī Schindler kā uzņēmuma pārstāvētās ekonomiskās vienības lielums un ekonomiskā vara (148).

226. Otrkārt, līdzīgi nepārliecina Schindler arguments, ka, vērtējot uzņēmuma lielumu un ekonomisko varu, nedrīkstēja ņemt vērā Schindler Holding. Gluži pretēji, kā jau iepriekš minēts (149), tiesību normas prasa ņemt vērā visa Schindler uzņēmuma, tostarp Schindler Holding kā mātesuzņēmuma, finansiālo situāciju.

227. Visbeidzot, ciktāl Schindler mēģina apšaubīt naudas sodu samērīgumu, ņemot vērā to nominālo apmēru, un šajā ziņā atsaucas uz ECT judikatūru (150), tā argumentācija ir jānoraida to pašu iemeslu dēļ, kurus es iepriekš esmu raksturojusi saistībā ar īpašumtiesībām (151).

228. Tātad kopumā arī trīspadsmitais apelācijas pamats ir jānoraida.

D –    Kopsavilkums

229. Tā kā neviens no apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzītajiem pamatiem nav apmierināms, apelācijas sūdzība ir jānoraida kopumā.

V –    Par tiesāšanās izdevumiem

230. Ja atbilstoši manam ierosinājumam izskatāmajā lietā apelācijas sūdzība tiek noraidīta, Tiesa saskaņā ar Reglamenta 184. panta 2. punktu lemj par tiesāšanās izdevumiem, turklāt sīki noteikumi izriet no Reglamenta 137.–146. panta kopā ar 184. panta 1. punktu (152).

231. No Reglamenta 138. panta 1. un 2. punkta kopā ar 184. panta 1. punktu izriet, ka lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs; ja spriedums ir nelabvēlīgs vairākiem lietas dalībniekiem, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumu sadali. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā apelācijas sūdzības iesniedzējiem spriedums nav labvēlīgs, tiem jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Tiem šie izdevumi ir jāatlīdzina solidāri, jo apelācijas sūdzību tie ir iesnieguši kopā (153).

232. Saskaņā ar Reglamenta 184. panta 4. punkta otro teikumu Padomei, kas pirmajā instancē iestājās lietā Komisijas prasījumu atbalstam un piedalījās arī apelācijas tiesvedībā, varētu piespriest segt pašai savus tiesāšanās izdevumus (154). Tomēr tas nav obligāti, kā jau tas izriet no attiecīgās tiesību normas teksta (“var”). Manuprāt, šajā lietā nav pamatota iemesla piespriest Padomei segt pašai savus tiesāšanās izdevumus. Proti, pat pieņemot, ka Padome ir institucionāli ieinteresēta aizstāvēt Regulas Nr. 1/2003 spēkā esamību, ir jāievēro, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji ar saviem iebildumiem par attiecīgo regulu nav izvirzījuši patiešām jaunus, līdz šim nenoskaidrotus tiesību jautājumus (155). Gluži pretēji, apelācijas sūdzības iesniedzēji šajā jautājumā tikai mēģināja pamudināt Tiesu grozīt savu līdzšinējo judikatūru. Tas ir tikai taisnīgi, ja apelācijas sūdzības iesniedzēji par to uzņemas izdevumu risku. Tādēļ Tiesai – līdztekus apelācijas sūdzības iesniedzēju pašu tiesāšanās izdevumiem – būtu jāpiespriež tiem segt Padomes tiesāšanās izdevumus, kā Tiesa arī citos gadījumos apelācijas sūdzības iesniedzējam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, ir piespriedusi segt tās personas tiesāšanās izdevumus, kura pirmajā instancē iestājusies lietā pretējās puses prasījumu atbalstam, ja šīs personas, kā izskatāmajā lietā – Padomes, prasījumi apelācijas tiesvedībā ir apmierināti (156).

VI – Secinājumi

233. Pamatojoties uz iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem, ierosinu Tiesai pieņemt šādu nolēmumu:

1)      apelācijas sūdzību noraidīt;

2)      apelācijas sūdzības iesniedzējiem piespriest solidāri atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.

1 –      Oriģinālvaloda – vācu.

2 –      Komisijas paziņojums – Pamatnostādnes sodanaudas noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu (OV 1998, C 9, 3. lpp.); turpmāk tekstā – “1998. gada pamatnostādnes”.

3 –      Komisijas 2007. gada 21. februāra Lēmums par procedūru saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 81. pantu (Lieta COMP/E‑1/38.823 – Lifti un eskalatori), paziņots ar dokumenta numuru C(2007) 512, galīgā redakcija, kas labots ar 2007. gada 4. septembra lēmumu un kura kopsavilkums publicēts OV 2008, C 75, 19. lpp.

4 –      Vispārējās tiesas 2011. gada 13. jūlija spriedums lietā T‑138/07 Schindler Holding u.c./Komisija (Krājums, II‑4819. lpp.).

5 –      Apstrīdētā lēmuma 27.–32. apsvērums un pārsūdzētā sprieduma 3. punkts.

6 –      Apstrīdētā lēmuma 3. un 91. apsvērums, kā arī pārsūdzētā sprieduma 4. punkts.

7 –      Apstrīdētā lēmuma 3. un 91. apsvērums, kā arī pārsūdzētā sprieduma 22. punkts.

8 –      Apstrīdētā lēmuma 1. pants un pārsūdzētā sprieduma 31. punkts.

9 –      Apstrīdētā lēmuma 2. pants un pārsūdzētā sprieduma 31. punkts.

10 –      Šajā ziņā līdztekus pārsūdzētajam spriedumam skat. vēl trīs Vispārējās tiesas 2011. gada 13. jūlija spriedumus apvienotajās lietās T‑141/07, T‑142/07, T‑145/07 un T‑146/07 General Technic-Otis u.c./Komisija (Krājums, II‑4977. lpp.), apvienotajās lietās T‑144/07, no T‑147/07 līdz T‑150/07 un T‑154/07 ThyssenKrupp Liften Ascenseurs/Komisija (Krājums, I‑5129. lpp.) un lietā T‑151/07 Kone u.c./Komisija (Krājums, II‑5313. lpp.). Spriedums apvienotajās lietās ThyssenKrupp Liften Ascenseurs/Komisija ir stājies spēkā pēc tam, kad tika atsauktas sešas apelācijas sūdzības, kuras Tiesā iesniedza dažādas ThyssenKrupp grupas sabiedrības (lietas C‑503/11 P, C‑504/11 P, C‑505/11 P, C‑506/11 P, C‑516/11 P un C‑519/11 P). Pašlaik Tiesa izskata vēl apelācijas sūdzību par spriedumu lietā Kone u.c./Komisija (lieta C‑510/11 P Kone u.c./Komisija). Vēl divas apelācijas sūdzības par spriedumu apvienotajās lietās General Technic-Otis u.c./Komisija Tiesa ir noraidījusi ar 2012. gada 15. jūnija rīkojumiem lietā C‑493/11 P United Technologies/Komisija un lietā C‑494/11 P Otis Luxembourg (agrāk – General Technic-Otis)/Komisija.

11 –      Vispārējā tiesa prezumēja šādu tiesvedības daļēju izbeigšanu tādēļ, ka Komisija 2007. gada 4. septembrī izdarīja labojumus apstrīdētajā lēmumā tādējādi, ka Schindler Management AG vairs nebija lēmuma adresāts (skat. pārsūdzētā sprieduma 40.–44. punktu).

12 –      Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija (turpmāk tekstā – “ECPAK”, parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī).

13 –      Šādā nozīmē arī 2013. gada 26. februāra spriedums lietā C‑617/10 Åkerberg Fransson, 44. punkta pirmais teikums.

14 –      1998. gada 17. decembra spriedums lietā C‑185/95 P Baustahlgewebe/Komisija (Recueil, I‑8417. lpp., 21. punkts), 2002. gada 25. jūlija spriedums lietā C‑50/00 P Unión de Pequeños Agricultores/Padome (Recueil, I‑6677. lpp., 39. punkts) un 2007. gada 13. marta spriedums lietā C‑432/05 Unibet (Krājums, I‑2271. lpp., 37. punkts).

15 –      Tādā pašā nozīmē spriedums lietā Åkerberg Fransson (minēts 13. zemsvītras piezīmē, 44. punkta pirmais teikums).

16 –      Eiropas Cilvēktiesību tiesa.

17 –      Tādā pašā nozīmē 2010. gada 22. decembra spriedums lietā C‑279/09 DEB (Krājums, I‑13849. lpp., 30.–33. punkts), 2011. gada 8. decembra spriedums lietā C‑386/10 P Chalkor/Komisija (Krājums, I‑13085. lpp., 51. punkts), 2012. gada 6. novembra spriedums lietā C‑199/11 Otis u.c., 47. punkts, un 2013. gada 29. janvāra spriedums lietā C‑396/11 Radu, 32. punkts).

18 –      Šajā ziņā skat. manus 2007. gada 3. jūlija secinājumus lietā C‑280/06 ETI u.c. (2007. gada 11. decembra spriedums, Krājums, I‑10893. lpp., 71. punkts) un 2011. gada 8. septembra secinājumus lietā C‑17/10 Toshiba Corporation u.c. (2012. gada 14. februāra spriedums, 48. punkts) un, attiecīgi, tajos minēto judikatūru. Savukārt ECT 2011. gada 27. septembra spriedumā lietā Menarini Diagnostics pret Itāliju (prasības pieteikums Nr. 43509/08, 38.–45. punkts) ir atzinusi naudas soda, ko Itālijas konkurences iestāde ir piemērojusi par aizliegto vienošanos tiesību pārkāpumiem, krimināltiesisko raksturu ECPAK 6. panta 1. punkta izpratnē. Līdzīgi rīkojas EBTA Tiesa 2012. gada 18. aprīļa spriedumā lietā E‑15/10 Posten Norge/EBTA Uzraudzības iestāde (“Posten Norge”, 87. un 88. punkts) attiecībā uz naudas sodu, ko EBTA Uzraudzības iestāde ir piemērojusi par aizliegto vienošanos tiesību pārkāpumiem.

19 –      ECT 2006. gada 23. novembra spriedums lietā Jussila pret Somiju (prasības pieteikums Nr. 73053/01, Recueil des arrêts et décisions, 2006‑XIV, 43. punkts).

20 –      ECT spriedums lietā Jussila pret Somiju (minēts 19. zemsvītras piezīmē, 43. punkts); tādā pašā nozīmē spriedums lietā Menarini Diagnostics pret Itāliju (minēts 18. zemsvītras piezīmē, 62. punkts); skat. arī EBTA Tiesas spriedumu lietā Posten Norge (minēts 18. zemsvītras piezīmē, 89. punkts).

21 –      ECT spriedums lietā Menarini Diagnostics pret Itāliju (minēts 18. zemsvītras piezīmē, 59. punkts).

22 –      Turpat.

23 –      Franču valodā: “le pouvoir de réformer en tous points, en fait comme en droit, la décision entreprise, rendue par l’organe inférieur” (ECT spriedums lietā Menarini Diagnostics pret Itāliju, minēts 18. zemsvītras piezīmē, 59. punkts).

24 –      Franču valodā: “compétence pour se pencher sur toutes les questions de fait et de droit pertinentes pour le litige” (ECT spriedums lietā Menarini Diagnostics pret Itāliju, minēts 18. zemsvītras piezīmē, 59. punkts); angļu valodā: “jurisdiction to examine all questions of fact and law relevant to the dispute” (ECT 2006. gada 21. marta rīkojums lietā Valico pret Itāliju, prasības pieteikums Nr. 70074/01, Recueil des arrêts et décisions, 2006‑III, 20. lpp., un tajā minētā judikatūra).

25 –      Angļu valodā: “the power to quash in all respects, on questions of fact and law, the challenged decision” (ECT 2002. gada 23. jūlija spriedums lietā Janosevic pret Zviedriju, prasības pieteikums Nr. 34619/97, Recueil des arrêts et décisions, 2002‑VII, 81. punkts, un rīkojums lietā Valico pret Itāliju, minēts 24. zemsvītras piezīmē, 20. lpp.).

26 –      Spriedums lietā Chalkor/Komisija (minēts 17. zemsvītras piezīmē, 53. punkts), kā arī 2011. gada 8. decembra spriedums lietā C‑272/09 P KME u.c./Komisija (Krājums, I‑12789. lpp., 93. punkts) un spriedums lietā C‑389/10 P KME Germany u.c./Komisija (Krājums, I‑3. lpp.,120. punkts).

27 –      2005. gada 15. februāra spriedums lietā C‑12/03 P Komisija/Tetra Laval (Krājums, I‑987. lpp., 39. punkts), spriedums lietā Chalkor/Komisija (minēts 17. zemsvītras piezīmē, 54., 61. un 62. punkts) un spriedums lietā Otis u.c. (minēts 17. zemsvītras piezīmē, 59.–61. punkts).

28 –      Spriedums lietā Chalkor/Komisija, 63. punkts, un spriedums lietā Otis u.c., 62. punkts, minēti 17. zemsvītras piezīmē.

29 –      Šādā nozīmē spriedums lietā Chalkor/Komisija, 67. punkts, un spriedums lietā Otis u.c., 63. punkts, minēti 17. zemsvītras piezīmē.

30 –      Schindler iebildums, ka Vispārējā tiesa pati nemeklējot faktus, pārklājas ar otro apelācijas pamatu un būs jāizvērtē saistībā ar to (skat. tālāk šo secinājumu 42.–57. punktu).

31 –      ECT spriedums lietā Jussila pret Somiju (minēts 19. zemsvītras piezīmē, 43. punkts); tādā pašā nozīmē ECT spriedums lietā Menarini Diagnostics pret Itāliju (minēts 18. zemsvītras piezīmē, 62. punkts).

32 –      Apelācijas sūdzības iesniedzēji atsaucas uz ECT 1984. gada 21. februāra spriedumu lietā Öztürk pret Vāciju (prasības pieteikums Nr. 8544/79, A sērija, Nr. 73, 56. punkts) un 1994. gada 24. februāra spriedumu lietā Bendenoun pret Franciju (prasības pieteikums Nr. 12547/86, A sērija, Nr. 284, 46. punkts).

33 –      ECT spriedums lietā Menarini Diagnostics pret Itāliju (minēts 18. zemsvītras piezīmē); šī lieta skāra naudas sodu EUR 6 miljonu apmērā, ko Itālijas konkurences iestāde piemēroja par aizliegto vienošanos tiesību pārkāpumu (skat. attiecīgā sprieduma 41. un 42. punktu).

34 –      Paskaidrojumos attiecībā uz Hartu (OV 2007, C 303, 17. lpp. [29. un 30. punkts]) skaidri izpaužas ciešā radniecība starp, pirmkārt, Hartas 47. pantu, un, otrkārt, ECPAK 6. un 13. pantu. Arī Tiesas judikatūra, kurā tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tika atzītas par vispārēju principu, lielā mērā balstās uz šīm abām ECPAK normām (šajā ziņā skat. šo secinājumu 14. zemsvītras piezīmē minētos spriedumus).

35 –      Ciktāl līdzīgi iebildumi tika garāmejot izvirzīti jau saistībā ar pirmo apelācijas pamatu, tie turpmāk tiks izskatīti kopā ar pārējiem.

36 –      Pirmajā instancē Schindler iebilda tikai pret iecietības režīma pieteicēju sniegto pierādījumu nesaderību ar principu nemo tenetur se ipsum accusare, principu nemo tenetur se ipsum prodere un principu in dubio pro reo, ar samērīguma principu un Komisijai piešķirtās rīcības brīvības robežām (šajā ziņā skat. ceturto prasības pamatu pirmajā instancē, prasības pieteikuma 68.–89. punkts).

37 –      1994. gada 1. jūnija spriedums lietā C‑136/92 P Komisija/Brazzelli Lualdi u.c. (Recueil, I‑1981. lpp., 59. punkts), 2009. gada 10. septembra spriedums lietā C‑97/08 P Akzo Nobel u.c./Komisija (Krājums, I‑8237. lpp., 38. punkts) un 2012. gada 19. jūlija spriedums apvienotajās lietās C‑628/10 P un C‑14/11 P Alliance One International un Standard Commercial Tobacco/Komisija (“AOI”, 111. punkts).

38 –      Spriedums lietā Chalkor/Komisija, 64. un 65. punkts, un spriedums lietā Otis u.c., 61. punkta pirmais teikums, minēti 17. zemsvītras piezīmē.

39 –      Pārsūdzētā sprieduma 57. punkta beigu daļa.

40 –      2001. gada 10. jūlija spriedums lietā C‑315/99 P Ismeri Europa/Revīzijas palāta (Recueil, I‑5281. lpp., 19. punkts), 2009. gada 16. jūlija spriedums lietā C‑385/07 P Der Grüne Punkt –Duales System Deutschland/Komisija (Krājums, I‑6155. lpp., 163. punkts) un 2012. gada 22. novembra spriedums lietā C‑89/11 P E.ON Energie/Komisija, 115. punkts.

41 –      Šajā ziņā skat. Schindler replikas raksta apelācijas tiesvedībā 17. punktu.

42 –      Šajā ziņā skat. arī manus apsvērumus par desmito apelācijas pamatu (tālāk šo secinājumu 177.–180. punkts).

43 –      Spriedums lietā Akzo Nobel u.c./Komisija (minēts 37. zemsvītras piezīmē, 58.–61. punkts); papildus skat. 2000. gada 16. novembra spriedumu lietā C‑286/98 P Stora Kopparbergs Bergslags/Komisija (Recueil, I‑9925. lpp., 29. punkts), 2011. gada 20. janvāra spriedumu lietā C‑90/09 P General Química u.c./Komisija (Krājums, I‑1. lpp., 39. un 40., kā arī 85.–90. punkts) un 2011. gada 29. septembra spriedumu lietā C‑521/09 P Elf Aquitaine/Komisija (Krājums, I‑8947. lpp., 54.–60. punkts).

44 –      2011. gada 29. marta spriedums apvienotajās lietās C‑201/09 P un C‑216/09 P ArcelorMittal Luxembourg u.c./Komisija u.c. (Krājums, I‑2239. lpp., 96.–98. punkts) un spriedums apvienotajās lietās AOI (minēts 37. zemsvītras piezīmē, 46. un 47. punkts).

45 –      Skat. manus 2012. gada 29. novembra secinājumus lietā C‑440/11 P Komisija/Stichting Administratiekantoor Portielje (“Portielje”, 72. punkts).

46 –      Šajā ziņā vēlreiz skat. manus secinājumus lietā Portielje (minēti 45. zemsvītras piezīmē, 71. punkts).

47 –      Pārsūdzētā sprieduma 81.–83. punkts.

48 –      Šajā ziņā skat. iepriekš 37. zemsvītras piezīmē minēto judikatūru.

49 –      Par Savienības kompetenci šajā jomā skat. it īpaši LESD 50. panta 2. punkta g) apakšpunktu.

50 –      Skat. starp daudziem citiem 1995. gada 14. februāra spriedumu lietā C‑279/93 Schumacker (Recueil, I‑225. lpp., 21. punkts, par tiešajiem nodokļiem), 2007. gada 23. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C‑11/06 un C‑12/06 Morgan un Bucher (Krājums, I‑9161. lpp., 24. punkts, par izglītības sistēmu izveidi un mācību satura noteikšanu) un 2009. gada 10. marta spriedumu lietā C‑169/07 Hartlauer (Krājums, I‑1721. lpp., 29. punkts, par sociālā nodrošinājuma sistēmu izveidi).

51 –      Skat. iepriekš šo secinājumu 70. punktu un 37. zemsvītras piezīmē minēto judikatūru.

52 –      Schindler definē mātesuzņēmumu arī kā “galveno sabiedrību grupas sabiedrību”. Turpinājumā es tomēr ērtības labad palikšu pie apzīmējuma “mātesuzņēmums” judikatūras lietā Akzo Nobel izpratnē.

53 –      2007. gada 15. marta spriedums lietā C‑95/04 P British Airways/Komisija (Krājums, I‑2331. lpp., 137. punkts); skat. turklāt 2008. gada 10. jūlija spriedumu lietā C‑413/06 P Bertelsmann un Sony Corporation of America/Impala (Krājums, I‑4951. lpp., 29. punkts), 2011. gada 29. marta spriedumu lietā C‑352/09 P ThyssenKrupp Nirosta/Komisija (Krājums, I‑2359. lpp., 180. punkts) un spriedumu lietā Elf Aquitaine/Komisija (minēts 43. zemsvītras piezīmē, 68. punkts).

54 –      2011. gada 25. oktobra spriedums lietā C‑109/10 P Solvay/Komisija (Krājums, I‑10329. lpp., 51. punkts) un spriedums lietā C‑110/10 P Solvay/Komisija (Krājums, I‑10439. lpp., 46. punkts).

55 –      Ar jēdzienu “atbilstība” [“Compliance”] parasti tiek apkopoti uzņēmuma iekšienē īstenotie centieni, kuriem uzņēmuma ikdienas dzīvē jānodrošina atbilstība prasībām. Apelācijas sūdzības iesniedzēji savos procesuālajos dokumentos gan apelācijas tiesvedībā, gan pirmajā instancē norāda uz uzvedības kodeksu (“Code of conduct”), kas Schindler grupā ir spēkā kopš 1996. gada, un atbilstošām pamatnostādnēm (“Guidelines”), kurās uzņēmuma darbinieki tostarp tiek aicināti ievērot atbilstošos normatīvos un administratīvos aktus (“comply with all applicable laws and regulations”) un ziņot par visiem pārkāpumiem. Tie uzsver sistemātisko personāla informēšanu un apmācīšanu un to, ka minēto uzņēmuma iekšējo noteikumu ievērošana tiekot pastāvīgi kontrolēta, turklāt par pārkāpumiem konsekventi tiekot piemērotas sankcijas. Apelācijas sūdzības iesniedzēji uzskata, ka Schindler atbilstības programma esot “paraugmodelis”.

56 –      Pārsūdzētā sprieduma 88. punktā, uz ko Schindler vairākkārt atsaucas, Vispārējā tiesa nekādā gadījumā nav konstatējusi faktu, bet gan tikai izskatījusi hipotēzi, “ka Schindler [Holding] ir varējis darīt visu, ko spēj”, tomēr acīmredzami nepadarot šo apgalvojumu par savu.

57 –      Pārsūdzētā sprieduma 84.–90. punkts.

58 –      Pārsūdzētā sprieduma 90. punkta beigu daļa.

59 –      Spriedums lietā Akzo Nobel u.c./Komisija (minēts 37. zemsvītras piezīmē, 65. un 74. punkts) un spriedums lietā General Química u.c./Komisija (minēts 43. zemsvītras piezīmē, 51. punkts); tādā pašā nozīmē spriedums lietā Elf Aquitaine/Komisija (minēts 43. zemsvītras piezīmē, 54. punkts) un spriedums apvienotajās lietās AOI (minēts 37. zemsvītras piezīmē, 43. punkts).

60 –      Turpat.

61 –      Pārsūdzētā sprieduma 86., 87. un 90. punkts.

62 –      Spriedums lietā Elf Aquitaine/Komisija (minēts 43. zemsvītras piezīmē, 57. un 61. punkts) un 2012. gada 13. septembra rīkojums lietā C‑495/11 P Total u.c./Komisija (57. punkts).

63 –      Šis iebildums it īpaši tiek izvirzīts saistībā ar septītā apelācijas pamata otro daļu.

64 –      Šis iebildums ir sestā apelācijas pamata priekšmets.

65 –      Skat. manus 2013. gada 28. februāra secinājumus lietā C‑681/11 Schenker u.c., 40. un 41. punkts.

66 –      1999. gada 8. jūlija spriedums lietā C‑199/92 P Hüls/Komisija (Recueil, I‑4287. lpp., 149. un 150. punkts, attiecībā uz ECPAK 6. panta 2. punktu) un spriedums lietā E.ON Energie/Komisija (minēts 40. zemsvītras piezīmē, 72. un 73. punkts, attiecībā uz Pamattiesību hartas 48. panta 1. punktu); tādā pašā nozīmē jau 1978. gada 14. februāra spriedums lietā 27/76 United Brands un United Brands Continentaal/Komisija (Recueil, 207. lpp., 265. punkts).

67 –      Vēlreiz skat. manus secinājumus lietā Schenker u.c. (minēti 65. zemsvītras piezīmē, 41. punkts).

68 –      Skat. iepriekš šo secinājumu 93.–100. punktu.

69 –      Šajā ziņā skat. manus 2009. gada 23. aprīļa secinājumus lietā Akzo Nobel u.c./Komisija (minēti 37. zemsvītras piezīmē, 98. punkts).

70 –      Piemēram, savos secinājumos lietā Schenker u.c. (minēti 65. zemsvītras piezīmē, it īpaši 38.–48. punkts) es izklāstīju, ka uzņēmumam par izdarītu Savienības tiesībās noteiktā aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumu drīkst nepiemērot naudas sodu, ja uzņēmums ir maldījies par savas rīcības likumību (maldība attiecībā uz aizliegumu) un nav vainojams šajā maldībā.

71 –      Šajā ziņā skat. 37. zemsvītras piezīmē minēto judikatūru.

72 –      Komisija pamatoti norāda, ka apstrīdētajā lēmumā par šo jautājumu bija visa nepieciešamā informācija (skat. attiecīgā lēmuma 157., 224., 311., 347. un 387. apsvērumu).

73 –      1983. gada 7. jūnija spriedums apvienotajās lietās no 100/80 līdz 103/80 Musique Diffusion française u.c./Komisija (Recueil, 1825. lpp., 97. punkts) un 2013. gada 7. februāra spriedums lietā C‑68/12 Slovenská sporiteľňa, 25. punkts.

74 –      Šajā ziņā skat. iepriekš šo secinājumu 97.–99. punktu.

75 –      2005. gada 28. jūnija spriedums apvienotajās lietās C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P Dansk Rørindustri u.c./Komisija (Krājums, I‑5425. lpp., 215.–223. punkts), 2008. gada 22. maija spriedums lietā C‑266/06 P Evonik Degussa/Komisija (Krājumā nav publicēts, it īpaši 38.–40. punkts) un 2010. gada 17. jūnija spriedums lietā C‑413/08 P Lafarge/Komisija (Krājums, I‑5361. lpp., 94. un 95. punkts).

76 –      2007. gada 3. maija spriedums lietā C‑303/05 Advocaten voor de Wereld (Krājums, I‑3633. lpp., 49. punkts) un 2008. gada 3. jūnija spriedums lietā C‑308/06 Intertanko u.c. (Krājums, I‑4057. lpp., 70. punkts).

77 –      Spriedums lietā Advocaten voor de Wereld (minēts 76. zemsvītras piezīmē, 50. punkts), spriedums lietā Evonik Degussa/Komisija (minēts 75. zemsvītras piezīmē, 39. punkts), spriedums lietā Intertanko (minēts 76. zemsvītras piezīmē, 71. punkts) un spriedums lietā Lafarge/Komisija (minēts 75. zemsvītras piezīmē, 94. punkts); tādā pašā nozīmē arī 1996. gada 12. decembra spriedums apvienotajās lietās C‑74/95 un C‑129/95 X (Recueil, I‑6609. lpp., 25. punkts) un spriedums lietā ThyssenKrupp Nirosta/Komisija (minēts 53. zemsvītras piezīmē, 80. punkts).

78 –      Šajā ziņā skat. 37. zemsvītras piezīmē minēto judikatūru.

79 –      Tā tas ir, piemēram, Vācijas Kriminālkodeksā [Strafgesetzbuch] (turpmāk tekstā – “StGB”) ar “maldības radīšanu vai uzturēšanu” saistībā ar krāpšanu (StGB 263. pants), “uzticības attiecībām” saistībā ar piesavināšanos (StGB 266. panta otrais variants), “citas personas gribasspēka trūkuma ļaunprātīgu izmantošanu” un “uzkrītošu nesamērību starp pakalpojumu un pretpakalpojumu” saistībā ar augļošanu (StGB 291. pants) vai “piespiešanas” noziedzīgo nodarījumu (StGB 240. pants).

80 –      Spriedums lietā Advocaten voor de Wereld (minēts 76. zemsvītras piezīmē, 50. punkts), spriedums lietā Evonik Degussa/Komisija (minēts 75. zemsvītras piezīmē, 40. punkts), spriedums lietā Intertanko (minēts 76. zemsvītras piezīmē, 71. punkts) un spriedums lietā Lafarge/Komisija (minēts 75. zemsvītras piezīmē, 94. punkts). Tādā pašā nozīmē par ECPAK 7. pantu skat. ECT 1995. gada 27. septembra spriedumu lietā G pret Franciju (prasības pieteikums Nr. 15312/89, A sērija, Nr. 325‑B, 25. punkts) un 2000. gada 22. jūnija spriedumu lietā Coëme u.c. pret Beļģiju (prasības pieteikumi Nr. 32492/96 u.c., Recueil des arrêts et décisions, 2000‑VII, 145. punkts).

81 –      1991. gada 23. aprīļa spriedums lietā C‑41/90 Höfner un Elser (Recueil, I‑1979. lpp., 21. punkts), spriedums lietā Akzo Nobel u.c./Komisija (minēts 37. zemsvītras piezīmē, 54. punkts), spriedums lietā General Química u.c./Komisija (minēts 43. zemsvītras piezīmē, 34. punkts), spriedums apvienotajās lietās ArcelorMittal Luxembourg u.c./Komisija u.c. (minēts 44. zemsvītras piezīmē, 95. punkts) un spriedums apvienotajās lietās AOI (minēts 37. zemsvītras piezīmē, 42. punkts); līdzīgi jau 1984. gada 12. jūlija spriedums lietā 170/83 Hydrotherm Gerätebau (Recueil, 2999. lpp., 11. punkts).

82 –      Skat. iepriekš šo secinājumu 84. un 85. punktu.

83 –      Spriedums lietā Hydrotherm Gerätebau (minēts 81. zemsvītras piezīmē, 11. punkts), spriedums lietā Akzo Nobel u.c./Komisija (minēts 37. zemsvītras piezīmē, 55. punkts) un spriedums apvienotajās lietās AOI (minēts 37. zemsvītras piezīmē, 42. punkts).

84 –      Skat. iepriekš šo secinājumu 60. punktu.

85 –      Spriedums lietā Evonik Degussa/Komisija (36.–63. punkts) un spriedums lietā Lafarge/Komisija (94. un 95. punkts), minēti 75. zemsvītras piezīmē; Vispārējās tiesas 2010. gada 19. maija spriedums lietā T‑11/05 Wieland-Werke u.c./Komisija, 58.–73. punkts, un 2010. gada 28. aprīļa spriedums lietā T‑446/05 Amann & Söhne un Cousin Filterie/Komisija (Krājums, II‑1255. lpp., 123.–152. punkts).

86 –      Padomes 1962. gada 6. februāra Regula (EEK) Nr. 17: Pirmā Regula par Līguma 85. un 86. panta īstenošanu (OV Nr. 13, 204. lpp.).

87 –      Skat. it īpaši pārsūdzētā sprieduma 97.–109. punktu.

88 –      Ciešā radniecība starp, pirmkārt, Hartas 49. pantu un, otrkārt, ECPAK 7. panta 1. punktu skaidri izpaužas paskaidrojumos attiecībā uz Hartu (OV 2007, C 303, 17. lpp. [30. un 31. lpp.]). Arī Tiesas judikatūra (minēta iepriekš 75. un 76. zemsvītras piezīmē), kurā nullum crimen, nulla poena sine lege princips tika atzīts par vispārēju principu, lielā mērā balstās uz ECPAK 7. panta 1. punktu.

89 –      Skat. iepriekš šo secinājumu 25. punktu.

90 –      Spriedums apvienotajās lietās Musique Diffusion française u.c./Komisija (minēts 73. zemsvītras piezīmē, 109. punkts), spriedums apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija (minēts 75. zemsvītras piezīmē, 169. punkts) un 2010. gada 14. oktobra spriedums lietā C‑280/08 P Deutsche Telekom/Komisija (Krājums, I‑9555. lpp., 294. punkts).

91 –      ECT 1995. gada 22. novembra spriedums lietā SW pret Apvienoto Karalisti (prasības pieteikums Nr. 20166/92, A sērija, Nr. 335‑B, 36. punkts) par ECPAK 7. panta 1. punkta piemērošanu – likumā skaidri nereglamentētam – sodam par izvarošanu laulībā.

92 –      Tādā pašā nozīmē Vispārējās tiesas 2008. gada 8. jūlija spriedums lietā T‑99/04 AC‑Treuhand/Komisija (Krājums, II‑1501. lpp., 113. punkts).

93 –      Skat. iepriekš šo secinājumu 26. punktu.

94 –      Spriedums lietā Evonik Degussa/Komisija (44. un 50. punkts) un spriedums lietā Lafarge/Komisija (95. punkts), minēti 75. zemsvītras piezīmē; par noteiktas rīcības krimināltiesisko seku paredzamības prasību saistībā ar ECPAK 7. panta 1. punktu skat. ECT 2009. gada 17. decembra spriedumu lietā M pret Vāciju (prasības pieteikums Nr. 19359/04, 90. punkts).

95 –      Skat. manus 2012. gada 13. decembra secinājumus lietā C‑439/11 P Ziegler/Komisija, 120. punkts.

96 –      Skat. iepriekš šo secinājumu 82. punktu.

97 –      2011. gada 24. marta spriedums lietā C‑369/09 P ISD Polska u.c./Komisija (Krājums, I‑2011. lpp., 66. punkts); skat. arī 1995. gada 14. decembra rīkojumu lietā C‑173/95 P Hogan/Tiesa (Recueil, I‑4905. lpp., 20. punkts) un spriedumu lietā Baustahlgewebe/Komisija (minēts 14. zemsvītras piezīmē, 113. punkts).

98 –      Šajā ziņā skat. manus 2012. gada 6. septembra secinājumus lietā C‑226/11 Expedia, 26. un 30. punkts; tādā pašā nozīmē spriedums apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija (minēts 75. zemsvītras piezīmē, 209. un 210. punkts), 2011. gada 14. jūnija spriedums lietā C‑360/09 Pfleiderer (Krājums, I‑5161. lpp., 21. un 23. punkts) un 2011. gada 29. septembra spriedums lietā C‑520/09 P Arkema/Komisija (Krājums, I‑8901. lpp., 88. punkts).

99 –      Šajā ziņā skat. manus apsvērumus par trešo apelācijas pamatu, it īpaši šo secinājumu 148.–157. punktu.

100 –      Spriedums lietā Arkema/Komisija (minēts 98. zemsvītras piezīmē, 88. punkts); skat. arī spriedumu lietā Chalkor/Komisija (minēts 17. zemsvītras piezīmē, 60. punkts).

101 –      Šajā ziņā skat. manus secinājumus lietā Expedia (minēta 98. zemsvītras piezīmē, 29. punkts). Par Komisijas lomu, nosakot Eiropas Savienības konkurences politiku, skat. turklāt arī 2000. gada 14. decembra spriedumu lietā C‑344/98 Masterfoods (Recueil, I‑11369. lpp., 46. punkta pirmais teikums).

102 –      Skat. iepriekš, it īpaši šo secinājumu 22.–24. un 136. punktu.

103 –      Spriedums apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija (minēts 75. zemsvītras piezīmē, 217., 218. un 227.–231. punkts) un 2007. gada 8. februāra spriedums lietā C‑3/06 P Groupe Danone/Komisija (Krājums, I‑1331. lpp., 87.–94. punkts).

104 –      Skat. it īpaši pārsūdzētā sprieduma 118.–128. punktu.

105 –      Šajā ziņā skat. 90. zemsvītras piezīmē minēto judikatūru.

106 –      Skat. arī šo secinājumu 153. punktu.

107 –      2003. gada 2. oktobra spriedums lietā C‑194/99 P Thyssen Stahl/Komisija (Recueil, I‑10821. lpp., 118. punkts), 2009. gada 3. septembra spriedums lietā C‑534/07 P Prym un Prym Consumer/Komisija (Krājums, I‑7415. lpp., 96. punkts) un 2009. gada 12. novembra spriedums lietā C‑554/08 P Carbone-Lorraine/Komisija,84. punkts.

108 –      Skat. iepriekš it īpaši šo secinājumu 47.–50. un 57. punktu.

109 –      Spriedums lietā KME u.c./Komisija (minēts 26. zemsvītras piezīmē, 56. punkts).

110 –      Pārsūdzētā sprieduma 276. punkts.

111 –      Skat. iepriekš šo secinājumu 99.–132. punktu.

112 –      Apelācijas sūdzībā tiek norādīts, ka “Schindler atbilstības programmas blakusiedarbība ir tāda, ka tā apgrūtina tomēr notikušu pārkāpumu iekšējo noskaidrošanu, jo pārkāpumos vainojamiem darbiniekiem draud ievērojami sodi” (sic!).

113 –      Komisijas paziņojums par atbrīvojumu no sodanaudas un sodanaudas samazināšanu karteļu gadījumos (OV 2002, C 45, 3. lpp.), turpmāk tekstā arī – “2002. gada paziņojums”.

114 –      Pārsūdzētā sprieduma 295.–300. punkts, it īpaši 298. un 300. punkts.

115 –      Spriedums lietā Chalkor/Komisija, 63. punkts, un spriedums lietā Otis u.c., 62. punkts, minēti 17. zemsvītras piezīmē.

116 –      Spriedums lietā KME u.c./Komisija (minēts 26. zemsvītras piezīmē, 109. punkts), spriedums lietā KME Germany u.c./Komisija (minēts 26. zemsvītras piezīmē, 136. punkts) un spriedums lietā Chalkor/Komisija (minēts 17. zemsvītras piezīmē, 82. punkts).

117 –      Pārsūdzētā sprieduma 301.–349. punkts.

118 –      Tā pārsūdzētā sprieduma 346. punktā savu viedokli pamatoti pauž arī Vispārējā tiesa.

119 –      2009. gada 24. septembra spriedums apvienotajās lietās C‑125/07 P, C‑133/07 P, C‑135/07 P un C‑137/07 P Erste Group Bank u.c./Komisija (Krājums, I‑8681. lpp., 256. punkts) un spriedums lietā KME u.c./Komisija (minēts 26. zemsvītras piezīmē, 79. punkts).

120 –      Skat. manus apsvērumus par septīto apelācijas pamatu.

121 –      Schindler Vācijas meitasuzņēmumam piemērotais naudas sods nav šā apelācijas pamata priekšmets.

122 –      Skat. starp daudziem citiem spriedumiem 1974. gada 14. maija spriedumu lietā 4/73 Nold/Komisija (Recueil, 491. lpp., 14. punkts), 1979. gada 13. decembra spriedumu lietā 44/79 Hauer (Recueil, 3727. lpp., 17. punkts) un 2008. gada 3. septembra spriedumu apvienotajās lietās C‑402/05 P un C‑415/05 P Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija (“Kadi”, Krājums, I‑6351. lpp., 355. punkts).

123 –      Tā, piemēram, Tiesa spriedumā apvienotajās lietās Kadi (minēts 122. zemsvītras piezīmē, 354.–371. punkts) ir pieļāvusi, ka privātpersonas no trešām valstīm atsaucas uz īpašumtiesībām, kas Savienības tiesībās tiek aizsargātas kā pamattiesības.

124 –      Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 1952. gada 20. marta Protokols (ETS [Eiropas līgumu kopums] Nr. 9).

125 –      Skat. iepriekš šo secinājumu 22. punktu.

126 –      Ciešā radniecība starp, pirmkārt, Hartas 17. pantu un, otrkārt, ECPAK Pirmā papildu protokola 1. pantu, skaidri izpaužas paskaidrojumos attiecībā uz Hartu (OV 2007, C 303, 17. lpp. [23. lpp.]). Arī Tiesas judikatūra, kurā īpašumtiesības tika atzītas par vispārēju principu, lielā mērā balstās uz attiecīgo Papildu protokolu (skat., piemēram, spriedumu apvienotajās lietās Kadi, minēts 122. zemsvītras piezīmē, 356. punkts).

127 –      1999. gada 8. jūlija spriedums lietā C‑51/92 P Hercules Chemicals/Komisija (Recueil, I‑4235. lpp., 113. punkts) un 2007. gada 11. septembra spriedums lietā C‑227/04 P Lindorfer/Padome (Krājums, I‑6767. lpp., 83. punkts).

128 –      Pārsūdzētā sprieduma 192. punkts.

129 –      ECT 2007. gada 11. janvāra spriedums lietā Mamidakis pret Grieķiju (prasības pieteikums Nr. 35533/04, 44. punkts); tādā pašā nozīmē attiecībā uz nodokļiem ECT 2003. gada 3. jūlija spriedums lietā Buffalo pret Itāliju (prasības pieteikums Nr. 38746/97, 32. punkts).

130 –      Skat. neseno 2012. gada 6. septembra spriedumu lietā C‑544/10 Deutsches Weintor, 54. punkts, 2013. gada 15. janvāra spriedumu lietā C‑416/10 Križan u.c., 113. punkts, un 2013. gada 31. janvāra spriedumu lietā C‑12/11 McDonagh, 60. punkts.

131 –      Skat. arī spriedumu lietā McDonagh (minēts 130. zemsvītras piezīmē, 61. punkts).

132 –      Tiesa 2010. gada 9. novembra spriedumā apvienotajās lietās C‑92/09 un C‑93/09 Schecke un Eifert (Krājums, I‑11063. lpp., 66. punkts) ir atzinusi, ka Regula ir uzskatāma par normatīvu pamatu.

133 –      Par to, ka apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī šis mērķis bija nostiprināts primārajās tiesībās, skat. EKL 3. panta pirmās daļas g) punktu. Šobrīd tas pats izriet no Līgumiem pievienotā 27. protokola par iekšējo tirgu un konkurenci (OV 2008, C 115, 309. lpp.; OV 2010, C 83, 309. lpp.), kā to saistībā ar LESD 102. pantu ir apstiprinājusi Tiesa (2011. gada 17. februāra spriedums lietā C‑52/09 TeliaSonera Sverige, Krājums, I‑527. lpp., 20.–22. punkts). Skat. turklāt arī LESD 119. panta 1. punktu (agrāk – EKL 4. pants), kurā ir noteikts, ka dalībvalstīm un Savienībai jāievēro princips, kas paredz atvērta tirgus ekonomiku, kurā pastāv brīva konkurence.

134 –      Šajā ziņā skat. manus secinājumus lietā Schenker u.c. (minēti 65. zemsvītras piezīmē, 114. punkts).

135 –      ECT spriedums lietā Mamidakis pret Grieķiju (minēts 129. zemsvītras piezīmē, 48. punkts).

136 –      ECT spriedums lietā Mamidakis pret Grieķiju (minēts 129. zemsvītras piezīmē, 44. punkta beigu daļa, 45. un 47. punkts); skat. arī 2001. gada 5. jūlija spriedumu lietā Phillips pret Apvienoto Karalisti (prasības pieteikums Nr. 41087/98, Recueil des arrêts et décisions, 2001‑VII, 51. punkts) un 2004. gada 13. janvāra rīkojumu lietā Orion Břeclav pret Čehijas Republiku (prasības pieteikums Nr. 43783/98).

137 –      ECT spriedums lietā Mamidakis pret Grieķiju (minēts 129. zemsvītras piezīmē, 47. un 48. punkts) un spriedums lietā Buffalo pret Itāliju (minēts 129. zemsvītras piezīmē, 32. punkts), kā arī rīkojums lietā Orion Břeclav pret Čehijas Republiku (minēts 136. zemsvītras piezīmē).

138 –      Skat. īpaši apstrīdētā sprieduma 190. un 191. punktu.

139 –      ECT spriedums lietā Mamidakis pret Grieķiju (minēts 129. zemsvītras piezīmē, 47. un 48. punkts).

140 –      Citāda situācija var būt gadījumā, ja naudas soda piemērošanas brīdī uzņēmuma finansiālo maksātspēju būtiski ietekmē ārkārtēji apstākļi. Tomēr šajā lietā nekas par to neliecina un Schindler nav atsaucies uz šādiem ārkārtējiem apstākļiem.

141 –      Šajā ziņā skat. manus apsvērumus par sesto un septīto apelācijas pamatu (šo secinājumu 60.–133. punkts).

142 –      Pārsūdzētā sprieduma 194. punkts.

143 –      Skat. manus secinājumus lietā Akzo Nobel u.c./Komisija (minēta 37. zemsvītras piezīmē, 99. punkts).

144 –      Pārsūdzētā sprieduma 185.–196. punkts.

145 –      Šajā ziņā spriedums apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija (minēts 75. zemsvītras piezīmē, 319. punkts) un 2004. gada 7. janvāra spriedums apvienotajās lietās C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P Aalborg Portland u.c./Komisija (Recueil, I‑123. lpp., 365. punkts).

146 –      Šajā ziņā spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija (minēts 145. zemsvītras piezīmē, 365. punkts), spriedums apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija (minēts 75. zemsvītras piezīmē, 244. un 303. punkts) un spriedums lietā Baustahlgewebe/Komisija (minēts 14. zemsvītras piezīmē, 128. punkts).

147 –      Spriedums lietā E.ON Energie/Komisija (minēts 40. zemsvītras piezīmē, 125. un 126. punkts).

148 –      Šajā ziņā skat. pārsūdzētā sprieduma 367.–370. punktu.

149 –      Skat. iepriekš šo secinājumu 199.–201. punktu, kā arī 218. un 219. punktu.

150 –      Schindler min ECT spriedumu lietā Mamidakis pret Grieķiju (minēts 129. zemsvītras piezīmē, 44. punkts).

151 –      Skat. iepriekš, it īpaši šo secinājumu 214.–219. punktu.

152 –      Saskaņā ar vispārējo principu, ka jauni procesuālie noteikumi tiek piemēroti visām tiesvedībām, kas ir sāktas brīdī, kad tie stājas spēkā (pastāvīgā judikatūra, skat. tikai 1981. gada 12. novembra spriedumu apvienotajās lietās no 212/80 līdz 217/80 Meridionale Industria Salumi u.c. (Recueil, 2735. lpp., 9. punkts), šajā lietā tiesāšanās izdevumi tiek noteikti atbilstoši Tiesas 2012. gada 25. septembra Reglamentam, kas ir stājies spēkā 2012. gada 1. novembrī (šajā ziņā skat. 2012. gada 6. decembra spriedumu lietā C‑441/11 P Komisija/Verhuizingen Coppens, 83.–85. punkts). Tomēr pēc būtības tas neatšķiras no Tiesas 1991. gada 19. jūnija Reglamenta 69. panta 2. punkta kopā ar 118. pantu un 122. panta pirmo daļu.

153 –      2010. gada 14. septembra spriedums lietā C‑550/07 P Akzo Nobel Chemicals un Akcros Chemicals/Komisija u.c. (Krājums, I‑8301. lpp., 123. punkts); tādā pašā nozīmē 2001. gada 31. maija spriedums apvienotajās lietās C‑122/99 P un C‑125/99 P D un Zviedrija/Padome (Recueil, I‑4319. lpp., 65. punkts), pēdējā minētajā gadījumā D un Zviedrijas Karaliste pat bija iesnieguši katrs savu apelācijas sūdzību, tomēr tiem tika piespriests solidāri atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

154 –      Tā notika spriedumā lietā Evonik Degussa/Komisija (minēts 75. zemsvītras piezīmē, rezolutīvās daļas 3. punkts).

155 –      Ar to šī lieta būtiski atšķiras no lietas Evonik Degussa/Komisija (minēta 75. zemsvītras piezīmē), kurā Regulas Nr. 17 spēkā esamību vēl varēja uzskatīt par jaunu tiesību jautājumu, kam ir principiāls raksturs. Arī lietā C‑583/11 P Inuit Tapiriit Kanatami u.c./Parlaments un Padome ir jāprecizē vēl neatrisināts tiesību jautājums, kam ir principiāla nozīme, tādēļ es esmu ierosinājusi Tiesai attiecīgajā lietā piemērot Reglamenta 184. panta 4. punkta otro teikumu un Komisijai, kura pirmajā instancē iestājās lietā, piespriest segt pašai savus tiesāšanās izdevumus (šajā ziņā skat. manu 2013. gada 17. janvāra secinājumu attiecīgajā lietā 151. un 152. punktu).

156 –      Šajā ziņā, piemēram, 2012. gada 19. jūlija spriedums lietā C‑337/09 P Padome/Zhejiang Xinan Chemical Industrial Group, 112. punkts; šajā lietā Padomei kā apelācijas sūdzības iesniedzējai, kuras prasījumi tika noraidīti, tika piespriests segt tostarp Audace, kura pirmajā instancē iestājās lietā pretējās puses prasījumu atbalstam un kuras prasījumi apelācijas tiesvedībā tika apmierināti, tiesāšanās izdevumus.