PIRMĀS INSTANCES TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

2009. gada 18. martā (*)

Dempings – Dažu veidu Ķīnas izcelsmes elektronisko svaru imports – Uzņēmuma, kas darbojas tirgus ekonomikā, statuss – Regulas (EK) Nr. 384/96 2. panta 7. punkta a) un c) apakšpunkts un 10. punkts un 11. panta 9. punkts

Lieta T‑299/05

Shanghai Excell M&E Enterprise Co. Ltd, Šanhaja (Ķīna),

Shanghai Excell Precision Co. Ltd, Huaksintauna [Huaxin Town] (Ķīna),

ko pārstāv R. Maklīns [R. MacLean], solicitor, un E. Gaibelss [E. Gybels], advokāts,

prasītājas,

pret

Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv Dž. P. Hikss [J.‑P. Hix], pārstāvis, kam palīdz G. Berišs [G. Berrisch], advokāts,

atbildētāju,

ko atbalsta

Eiropas Kopienu Komisija, ko sākotnēji pārstāvēja K. Talabēra‑Rica [K. Talabér‑Ritz] un E. Rigini [E. Righini], pēc tam H. van Vlīts [H. van Vliet] un Talabēra‑Rica, pārstāvji,

persona, kas iestājusies lietā,

par prasību atcelt Padomes 2005. gada 28. aprīļa Regulas (EK) Nr. 692/2005, ar kuru groza Padomes Regulu (EK) Nr. 2605/2000, ar ko piemēro galīgos antidempinga maksājumus dažu veidu elektronisko svaru (MIES) importam ar izcelsmi, inter alia, Ķīnas Tautas Republikā (OV L 112, 1. lpp.), 1. un 2. pantu.

PIRMĀS INSTANCES TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētāja V. Tīli [V. Tiili] (referente), tiesneši F. Deuss [F. Dehousse] un I. Višņevska‑Bjalecka [I. Wiszniewska‑Białecka],

sekretāre K. Poheca [K. Pocheć], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2008. gada 20. maija tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Prāvas priekšvēsture

A –  Izmeklēšana un sākotnējā regula

1        2000. gada 27. novembrī Padome pieņēma Regulu (EK) Nr. 2605/2000, ar ko piemēro galīgos antidempinga maksājumus dažu veidu elektronisko svaru importam ar izcelsmi Ķīnas Tautas Republikā, Korejas Republikā un Taivānā (OV L 301, 42. lpp.; turpmāk tekstā – “sākotnējā regula”).

2        Izmeklēšanas laikā, kuras rezultātā tika pieņemta minētā regula (turpmāk tekstā – “sākotnējā izmeklēšana”), Komisija it īpaši izvērtēja, vai tādu Ķīnas Tautas Republikas, Korejas un Taivānas izcelsmes elektronisko svaru imports, kuru svēršanas jauda nepārsniedz 30 kg, kas paredzēti izmantošanai mazumtirdzniecībā un kam ir iebūvēts ciparu displejs, kas rāda svaru, vienības cenu un maksājamo cenu (ar drukas iekārtu minēto datu izdrukai vai bez tās) (turpmāk tekstā – “elektroniskie svari”), bija imports par dempinga cenām.

3        Saistībā ar Ķīnu trīs ražotāji eksportētāji nolēma sadarboties izmeklēšanā un tiem tika noteikts atsevišķs režīms. Šīs trīs sabiedrības lūdza tām noteikt uzņēmuma, kas darbojas tirgus ekonomikā, statusu (turpmāk tekstā – “TES”) saskaņā ar Padomes 1995. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 384/96 par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis (OV 1996, L 56, 1. lpp.), kas grozīta ar Padomes 1998. gada 27. aprīļa Regulu (EK) Nr. 905/98 (OV L 128, 18. lpp.) un kas tikusi labota (turpmāk tekstā – “pamatregula”), 2. panta 7. punktu. Tomēr Padome uzskatīja, ka minētās regulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunktā noteiktie nosacījumi nebija izpildīti, un noraidīja šo lūgumu. Līdz ar to Ķīnas ražotāju eksportētāju eksporta cenas bija jāsalīdzina ar normālo vērtību, kas noteikta kādai tirgus ekonomikas valstij, ievērojot pamatregulas 2. panta 7. punktu (sākotnējās regulas preambulas 45.–48. un 52. apsvērums).

4        Iestādes uzskatīja, ka Indonēzija ir visatbilstošākā trešā valsts ar tirgus ekonomiku, lai noteiktu normālo vērtību (sākotnējās regulas preambulas 49. un 50. apsvērums). Tādēļ minēto vērtību aprēķināja saskaņā ar pamatregulas 2. panta 2. un 3. punktu, pamatojoties uz normālajām vērtībām, kas tika noteiktas Indonēzijas uzņēmumam, proti, PT Toshiba TEC Corporation Indonesia (turpmāk tekstā – “Toshiba Indonesia”) (sākotnējās regulas preambulas 53. apsvērums).

5        Padome salīdzināja normālo vērtību un eksporta cenu ražotāja cenu līmenī un tajā pašā tirdzniecības posmā, kas ļāva saistībā ar trīs ražotājiem eksportētājiem konstatēt dempinga starpību, kura bija diapazonā no 9 līdz 12,8 % (sākotnējās regulas preambulas 58. apsvērums).

6        Ņemot vērā zemo sadarbības līmeni no citu Ķīnas ražotāju eksportētāju puses, atlikuma dempinga starpība šiem minētajiem ražotājiem eksportētājiem tika noteikta visaugstākās individuālās starpības līmenī saistībā ar vienu elektronisko svaru modeli, ko ražoja sabiedrības, kas sadarbojās, proti, 30,7 % līmenī.

7        Līdz ar to sākotnējās regulas 1. panta 2. punktā trīs Ķīnas ražotājiem eksportētājiem, kas sadarbojās, tika noteikti antidempinga maksājumi ar maksimālo likmi 12,8 % un visām pārējām Ķīnas sabiedrībām tika noteikti minētie maksājumi 30,7 % apmērā.

B –  Pārskatīšanas procedūra

8        Prasītājas, saistītās sabiedrības Shanghai Excell M&E Enterprise Co. Ltd (turpmāk tekstā – “Shanghai Excell”) un Shanghai AdeptechPrecision Co. Ltd (turpmāk tekstā – “Shanghai Adeptech”), Ķīnā ražo elektroniskos svarus. Shanghai Excell un Shanghai Adeptech sāka eksportēt elektroniskos svarus uz Kopienu 2003. gada jūnijā. Tām tika piemērota antidempinga maksājuma likme 30,7 % apmērā.

9        Prasītājas iesniedza Komisijai lūgumu pārskatīt sākotnējo regulu kā “jauns eksportētājs” pamatregulas 11. panta 4. punkta nozīmē. Tās norādīja, ka tās nebija eksportējušas uz Kopienu elektroniskos svarus sākotnējās izmeklēšanas periodā, proti, no 1998. gada 1. septembra līdz 1999. gada 31. augustam (turpmāk tekstā – “sākotnējās izmeklēšanas periods”), un ka tās nebija saistītas ar nevienu no ražotājiem eksportētājiem, kas pakļauti attiecīgajiem pasākumiem.

10      Ar Komisijas 2004. gada 2. augusta Regulu (EK) Nr. 1408/2004, ar ko saistībā ar “jauno eksportētāju” sākts pārskatīt Padomes Regulu (EK) Nr. 2605/2000, ar kuru nosaka galīgus antidempinga maksājumus attiecībā uz noteikta veida elektroniskiem svariem ar izcelsmi, inter alia, Ķīnas Tautas Republikā un atceļ maksājumu attiecībā uz ievedumiem no diviem eksportētājiem šajā valstī un nosaka šo ievedumu reģistrēšanu (OV L 256, 8. lpp.), Komisija uzsāka pārskatīšanu saistībā ar prasītājām. Antidempinga maksājumi 30,7 % apmērā par to elektroniskajiem svariem tika atcelti un Komisija lika muitas iestādēm realizēt nepieciešamos pasākumus, lai reģistrētu minēto svaru ievedumus, jo reģistrācijai bija jāizbeidzas deviņus mēnešus pēc Regulas Nr. 1408/2004 stāšanās spēkā.

11      2005. gada 23. februārī Komisija nosūtīja prasītājām vēstuli, kurā tā izklāstīja pamatojumu, kādēļ tā vēlējās tām noteikt atsevišķu režīmu un antidempinga maksājumu 54,8 % apmērā. Ar 2005. gada 7. marta vēstuli prasītājas apstrīdēja Komisijas nostāju.

C –  Apstrīdētā regula

12      2005. gada 28. aprīlī Padome pieņēma Regulu (EK) Nr. 692/2005, ar kuru groza Padomes Regulu (EK) Nr. 2605/2000, ar ko piemēro galīgos antidempinga maksājumus dažu veidu elektronisko svaru importam ar izcelsmi, inter alia, Ķīnas Tautas Republikā (OV L 112, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētā regula”).

13      Apstrīdētajā regulā Padome apstiprināja, ka prasītājas bija jauni eksportētāji pamatregulas 11. panta 4. punkta nozīmē (preambulas 9.–11. apsvērums).

14      Padome uzskatīja, ka, tā kā prasītājas bija reģistrētas Ķīnā, normālā vērtība bija jānosaka – gluži kā sākotnējā regulā – saskaņā ar pamatregulas 2. panta 7. punkta a) apakšpunktu, jo prasītājas neatbilda kritērijiem, kas izklāstīti minētās regulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunktā, un ka līdz ar to tirgus ekonomikas apstākļi nepastāvēja saistībā ar to, ka tās ražoja un pārdeva elektroniskos svarus (12.–26. apsvērums). Tomēr Padome uzskatīja, ka prasītājas atbilda nosacījumiem par atsevišķā režīma piešķiršanu, kas izklāstīti pamatregulas 9. panta 5. punktā (27. un 28. apsvērums).

15      Gluži kā sākotnējā regulā – Padome aprēķināja normālo vērtību saskaņā ar pamatregulas 2. panta 7. punkta a) apakšpunktu pēc cenas vai vērtības, kas aprēķināta līdzīgā valstī, proti, Indonēzijā. Normālā vērtība tika aprēķināta, pamatojoties uz informāciju, kuru atsūtīja Toshiba Indonesia.

16      Padome salīdzināja normālo vērtību un eksporta cenu ražotāja cenu līmenī un tajā pašā tirdzniecības posmā un saskaņā ar pamatregulas 2. panta 10. punktu ņēma vērā atšķirības, kas ietekmē cenas un to salīdzināmību (42.–45. apsvērums). Visbeidzot, Padome salīdzināja katra attiecīgā produkta tipa vidējo, svērto normālo vērtību ar vidējo, svērto eksporta cenu un secināja, ka pastāv dempinga atšķirība 52,6 % apmērā (55. un 56. apsvērums).

17      Līdz ar to apstrīdētās regulas 1. panta 1. punktā tika noteikts antidempinga maksājums 52,6 % apmērā attiecībā uz prasītāju ievedumiem Kopienā.

18      Saskaņā ar Regulas Nr. 1408/2004 3. pantu apstrīdētās regulas 1. panta 2. punktā ar atpakaļejošu spēku tika piemēroti maksājumi ar tādu pašu likmi attiecībā uz reģistrētajiem ievedumiem. Tādējādi prasītājām tika noteikts maksājums 52,6 % apmērā no 2004. gada augusta. Visbeidzot, apstrīdētās regulas 1. panta 2. punktā Eiropas Savienības muitas iestādes tika aicinātas beigt reģistrēt prasītāju ievedumus.

19      Saskaņā ar apstrīdētās regulas 2. pantu tā stājās spēkā nākamajā dienā pēc tās publicēšanas Oficiālajā Vēstnesī, proti, 2005. gada 4. maijā.

20      Maksājumi, kas noteikti ar sākotnējo regulu, kura grozīta ar apstrīdēto regulu, beidzās 2005. gada 1. decembrī saskaņā ar pamatregulas 11. panta 2. punktu. Pēc paziņojuma par maksājumu izbeigšanos publicēšanas Kopienas rūpniecības nozarei netika pieprasīts pārskatīt pasākumu beigšanos saskaņā ar pamatregulas 11. panta 2. punktu.

 Process un lietas dalībnieku prasījumi

21      Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2005. gada 26. jūlijā, prasītājas cēla šo prasību.

22      Ar 2005. gada 18. novembrī Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegto pieteikumu Komisija lūdza atļaut tai iestāties lietā Padomes prasījumu atbalstam. Šis lūgums par iestāšanos lietā tika apmierināts ar Pirmās instances tiesas trešās palātas priekšsēdētāja 2006. gada 12. janvāra rīkojumu.

23      Tā kā Pirmās instances tiesas palātu sastāvs tika mainīts, tiesnesis referents tagad darbojas pirmajā palātā, kurai līdz ar to tika nodota šī lieta.

24      2008. gada 19. martā Pirmās instances tiesa Pirmās instances tiesas Reglamenta 64. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros aicināja lietas dalībniekus atbildēt uz dažiem rakstveida jautājumiem un iesniegt noteiktus dokumentus. Prasītājas šos lūgumus izpildīja noteiktajos termiņos.

25      Ar 2008. gada 15. aprīļa vēstuli Padome informēja Pirmās instances tiesu, ka tā nevar izpildīt šos lūgumus, apgalvojot, ka noteikti pieprasītie dokumenti bija konfidenciāli un ka tie jebkurā gadījumā bija Komisijas rīcībā. Turklāt Padome norādīja, ka prasītājām nebija vairs intereses celt prasību.

26      Ar 2008. gada 7. maija rīkojumu, kas izdots saskaņā ar Reglamenta 65. panta b) punktu, 66. panta 1. punktu un 67. panta 3. punkta otro daļu, Pirmās instances tiesa pieprasīja Padomei un Komisijai iesniegt noteiktus dokumentus, kā arī tiem pievienot noteiktus paskaidrojumus, paredzot, ka šajā stadijā tie netiks paziņoti prasītājām. Padome un Komisija izpildīja šo pieprasījumu noteiktajā termiņā. Tomēr tās norādīja, ka minētie dokumenti ir ļoti konfidenciāli, jo tajos ir ietverta delikāta komerciāla informācija saistībā ar Toshiba Indonesia.

27      Pēc tiesneša referenta ziņojuma Pirmās instances tiesa (pirmā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu.

28      Tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un viņu atbildes uz jautājumiem, ko Pirmās instances tiesa uzdeva 2008. gada 20. maija tiesas sēdē.

29      Tiesas sēdē prasītājas sniedza savu piekrišanu tam, ka Pirmās instances tiesa vajadzības gadījumā var izmantot informāciju, kas ietverta dokumentos, kurus Padome un Komisija uzskata par konfidenciāliem un kuri nav paziņoti prasītājām, un šī piekrišana tika atzīmēta tiesas sēdes protokolā. Tomēr Pirmās instances tiesa uzskatīja par nepieciešamu izmantot šī sprieduma taisīšanas vajadzībām vienīgi informāciju, kas tika paziņota prasītājām.

30      Tiesas sēdē prasītājas arī atteicās no devītā prasības pamata, ar kuru tika apgalvota kļūda saistībā ar to identificēšanu apstrīdētajā regulā, kas tad arī tika atzīmēts tiesas sēdes protokolā.

31      Visbeidzot, tiesas sēdē tika noskaidrots, ka dokumenti, kurus prasītājas bija iesniegušas Pirmās instances tiesai saistībā ar tās 2008. gada 19. marta pieprasījumu, nav dokumenti, kas tika pieprasīti. Padome lūdza atļauju iesniegt šo dokumentu kopiju, kas tiktu iekļauta administratīvajā lietā un ko tai nosūtīja prasītājas izmeklēšanas laikā, kuras rezultātā tika pieņemta apstrīdētā regula. Prasītājas iestājās pret šādu iesniegšanu, kas tika atzīmēts tiesas sēdes protokolā. Pirmās instances tiesa noteica termiņu apsvērumu iesniegšanai par šiem dokumentiem un par to eventuālo iekļaušanu lietas materiālos.

32      2008. gada 30. maijā prasītājas iesniedza apsvērumus par iepriekšējā punktā minētajiem dokumentiem un atkārtoti iestājās pret to iekļaušanu lietas materiālos. Tomēr Pirmās instances tiesa, norādot, ka tas, ka Padome iesniegs attiecīgos dokumentus, izlabos vienīgi kļūdu, kuru prasītājas pieļāvušas neuzmanības dēļ vai ar nodomu, uzskata, ka tie ir jāiekļauj lietā.

33      2008. gada 6. jūnijā Padome Pirmās instances tiesas kancelejā iesniedza informācijas labojumus, kuru tā bija nosūtījusi Pirmās instances tiesai saistībā ar šīs tiesas 2008. gada 7. maija rīkojumu. Ar 2008. gada 6. jūnija vēstuli Komisija informēja Pirmās instances tiesu, ka skaidrojumi, kurus tā iesniedza saistībā ar minēto rīkojumu, ir jāgroza labojumu dēļ, kurus iesniegusi Padome.

34      2008. gada 10. jūlijā prasītājas iesniedza apsvērumus par attiecīgajiem labojumiem.

35      2008. gada 24. septembrī tika slēgts mutvārdu process.

36      Prasītāju prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto regulu tiktāl, ciktāl tā tās skar;

–        piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

37      Padomes, ko atbalsta Komisija, apsvērumos izklāstītie prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

38      2008. gada 15. aprīļa vēstulē izklāstītie Padomes prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

–        konstatēt, ka ir jāizbeidz tiesvedība, jo prasītājām vairs nav intereses uzturēt prasību;

–        piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Par lūgumu izbeigt tiesvedību

A –  Lietas dalībnieku argumenti

39      Padome norāda, ka prasītāju elektroniskie svari nebija pakļauti nekādam dempinga maksājumam, sākot no sākotnējās regulas spēka zaudēšanas 2005. gada 1. decembrī. Turklāt no informācijas, kas apkopota no dalībvalstīm, izriet, ka, no vienas puses, šīs valstis iekasēja ļoti mazas antidempinga maksājumu, kuri tika piemēroti ar apstrīdēto regulu, summas un ka, no otras puses, šīs mazās summas nemaksāja prasītājas, bet importētāji, kas ar tām nav saistīti.

40      Līdz ar to Padome uzskata, ka regulas atcelšanai nebūtu nekādu juridisku seku saistībā ar prasītājām, kurām tādējādi vairs nav intereses uzturēt prasību.

41      Prasītājas uzskata, ka Pirmās instances tiesai nebūtu jāizvērtē Padomes arguments, jo tas tika izvirzīts par vēlu. Turklāt prasītājas apstiprina, ka nav maksājušas nevienu antidempinga maksājumu tādā apmērā, kāds noteikts apstrīdētajā regulā. Tomēr prasītājas uzskata, ka tas, ka to elektroniskajiem svariem gandrīz vai piecus mēnešus bija piemēroti ļoti augsti antidempinga maksājumi, padarīja neveiksmīgus tirdzniecības mēģinājumus Eiropā, kas tieši izskaidro to, ka to importētāji samaksāja ļoti mazu daļu no antidempinga maksājumiem. Turklāt prasītājas uzsver, ka tās ir saglabājušas interesi celt prasību, jo tās plāno izvirzīt apstrīdētās regulas prettiesiskumu vēlākā prasībā par atbildību.

B –  Pirmās instances tiesas vērtējums

42      Tā kā prasības pieņemamības nosacījumi, it īpaši intereses celt prasību neesamība, ir saistīti ar absolūtu šķērsli tiesas procesam, Pirmās instances tiesai pēc savas ierosmes ir jāpārbauda, vai prasītājam ir kāda interese panākt apstrīdētā lēmuma atcelšanu (Pirmās instances tiesas 2005. gada 10. marta rīkojums apvienotajās lietās T‑228/00, T‑229/00, T‑242/00, T‑243/00, no T‑245/00 līdz T‑248/00, T‑250/00, T‑252/00, no T‑256/00 līdz T‑259/00, T‑265/00, T‑267/00, T‑268/00, T‑271/00, no T‑274/00 līdz T‑276/00, T‑281/00, T‑287/00 un T‑296/00 Gruppo ormeggiatori del porto di Venezia u.c./Komisija, Krājums, II‑787. lpp., 22. punkts). Līdz ar to ir jāizvērtē Padomes izvirzītais arguments, nespriežot par tā apgalvoto novēloto raksturu.

43      Šajā sakarā ir svarīgi atgādināt, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prasītāja interesēm celt prasību, ņemot vērā prasības priekšmetu, ir jāpastāv prasības celšanas brīdī, pretējā gadījumā šāda prasība ir nepieņemama. Šim strīda priekšmetam – tāpat kā interesēm celt prasību – ir jāturpina pastāvēt līdz tiesas nolēmuma pasludināšanai, pretējā gadījumā lieta ir jāizbeidz, līdz ar ko prasības rezultātam ir jāsniedz labums lietas dalībniekam, kas to ir cēlis (skat. Tiesas 2008. gada 17. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās C‑373/06 P, C‑379/06 P un C‑382/06 P Flaherty u.c./Komisija, Krājums, I‑2649. lpp., 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

44      Komisija uzskata, ka šajā lietā prasītājām prasības celšanas laikā bija interese celt prasību, bet tās to pēc tam zaudēja, jo pēc sākotnējās regulas spēka zaudēšanas un līdz ar to apstrīdētās regulas spēka zaudēšanas 2005. gada 1. decembrī prasītājām vairs nevarēja būt nekāda labuma no eventuālās pēdējās minētās regulas atcelšanas tiktāl, ciktāl, no vienas puses, tā vairs neattiecas uz to ievedumiem Kopienā un, no otras puses, tā kā tās nav maksājušas nekādus antidempinga maksājumus saistībā ar minēto regulu, tām netiks atmaksātas nekādas summas, kuras tieši izrietētu no minētās regulas atcelšanas.

45      Ņemot vērā lietas apstākļus, Padomes arguments tomēr ir jānoraida vairāku iemeslu dēļ.

46      Pirmkārt, apstrīdēto tiesību aktu spēka zaudēšana, kas radās pēc prasības celšanas, pati par sevi neuzliek pienākumu Pirmās instances tiesai pieņemt lēmumu izbeigt lietu, ja sprieduma pasludināšanas brīdī nav strīda priekšmeta vai nav intereses celt prasību (šajā sakarā skat. Tiesas 2007. gada 7. jūnija spriedumu lietā C‑362/05 P Wunenburger/Komisija, Krājums, I‑4333. lpp., 47. punkts).

47      Šajā sakarā ir svarīgi konstatēt, ka apstrīdēto regulu Padome nav formāli atcēlusi (šajā sakarā skat. šī sprieduma 46. punktā minēto spriedumu lietā Wunenburger/Komisija, 48. punkts).

48      Otrkārt, no Tiesas judikatūras izriet, ka prasītājs arī varēja saglabāt interesi lūgt atcelt Kopienu iestādes aktu, lai nepieļautu, ka nākotnē atkārtojas prasītāja apgalvotais prettiesiskums (skat. šī sprieduma 46. punktā minēto spriedumu lietā Wunenburger/Komisija, 50. punkts; šajā sakarā skat. arī Tiesas 1986. gada 24. jūnija spriedumu lietā 53/85 AKZO Chemie/Komisija, Recueil, 1965. lpp., 21. punkts, un 1988. gada 26. aprīļa spriedumu lietā 207/86 Apesco/Komisija, Recueil, 2151. lpp., 16. punkts).

49      Šāda interese celt prasību izriet no EKL 233. panta pirmās daļas, saskaņā ar kuru iestādēm, kuru pieņemtie akti ir pasludināti par spēkā neesošiem, ir jāveic vajadzīgie pasākumi, lai pildītu Tiesas spriedumu (skat. šī sprieduma 46. punktā minēto spriedumu lietā Wunenburger/Komisija, 51. punkts).

50      Tomēr šī interese celt prasību var pastāvēt tikai tad, ja apgalvotais prettiesiskums var atkārtoties nākotnē neatkarīgi no tās lietas apstākļiem, kurā prasītājs cēlis prasību (skat. šī sprieduma 46. punktā minēto spriedumu lietā Wunenburger/Komisija, 52. punkts).

51      Tā tas ir gadījumā, kad prasību atcelt tiesību aktu, kāda ir šajā lietā, ir cēluši uzņēmumi, kam piemērots antidempinga maksājums sakarā ar pārskatīšanas procesu, kaut gan minētais maksājums vairs netiek piemērots, jo tie apstrīd procesu, kura dēļ tika piemērots šis maksājums. Atšķirībā no vērtējuma pēc būtības par to, vai pastāv dempings, pārskatīšanas procesa noteikumus var atkārtoti izmantot analogos procesos nākotnē, līdz ar ko prasītāji saglabā interesi celt prasību pret apstrīdēto regulu – pat ja šai regulai nav vairs iedarbības attiecībā uz tiem – sakarā ar pret tiem vērstajiem antidempinga procesiem nākotnē (šajā sakarā skat. šī sprieduma 46. punktā minēto spriedumu lietā Wunenburger/Komisija, 56.–59. punkts).

52      Šajā sakarā ir jānorāda, ka šajā prasībā prasītājas vairāku iemeslu dēļ apstrīd metodi, kuru Padome izvēlējusies apstrīdētajā regulā, lai nolemtu, vai tās izpilda nosacījumus, lai tās varētu atzīt par TES, kā arī metodi, lai aprēķinātu to dempinga starpību, t.i., metodes, kas nākotnē var tikt izmantotas analogos procesos.

53      Treškārt, prasītājs var saglabāt interesi lūgt atcelt tiesību aktu, kas to skar tieši, lai panāktu, ka Kopienu tiesa konstatē, ka attiecībā pret to ir pieļauta prettiesiska rīcība, līdz ar ko šāda konstatācija var būt pamats eventuālajai prasībai par zaudējumu atlīdzināšanu ar mērķi panākt adekvātu atlīdzinājumu par zaudējumiem, ko radījis apstrīdētais tiesību akts (šajā sakarā skat. Tiesas 1998. gada 31. marta spriedumu apvienotajās lietās C‑68/94 un C‑30/95 Francija u.c./Komisija, Recueil, I‑1375. lpp., 74. punkts).

54      Tā tas ir šajā lietā. Apstrīdētajā regulā uz pieciem mēnešiem tika noteikts antidempinga maksājums attiecībā uz prasītāju elektronisko svaru ievedumiem, kas ir gandrīz divas reizes lielāks nekā tas, kurš tiek piemērots citiem ražotājiem no Ķīnas, un kas palielina to pārdošanas cenu Kopienā vairāk nekā par 50 %.

55      Šajā sakarā prasītājas saglabā interesi, lai tiktu konstatēts apstrīdētās regulas prettiesiskums, jo, no vienas puses, šī konstatācija noteiks saistības Kopienu tiesai sakarā ar prasību par zaudējumu atlīdzību un, no otras puses, tā varētu būt par pamatu eventuālām ārpustiesas pārrunām starp Padomi un prasītājām, lai atlīdzinātu to ciestos zaudējumus.

56      Ceturtkārt, pieņemot Padomes argumentu – būtu jāatzīst, ka attiecībā uz iestāžu pieņemtajiem aktiem, kuriem ir ierobežota iedarbība laikā un kuru darbības laiks beidzies pēc prasības par tiesību akta atcelšanu celšanas, bet pirms Pirmās instances tiesa ir varējusi pasludināt attiecīgo spriedumu, nav pakļauti nekādai tiesas pārbaudei, ja saistībā ar šiem aktiem nav saņemti nekādi maksājumi.

57      Tomēr šāda situācija nav saderīga ar EKL 230. panta būtību, saskaņā ar kuru Tiesa izskata jautājumus par to, cik tiesiski ir Eiropas Parlamenta un Padomes kopīgi pieņemtie tiesību akti, kā arī Padomes, Komisijas un Eiropas Centrālās bankas (ECB) pieņemtie tiesību akti, izņemot ieteikumus un atzinumus, kā arī tādi Eiropas Parlamenta tiesību akti, kas pieņemti, lai radītu tiesiskas sekas vis‑a‑vis trešām personām. Eiropas Kopiena ir tiesību kopiena tajā ziņā, ka ne dalībvalstis, ne arī tās iestādes nevar izvairīties no kontroles pār to rīcības atbilstību konstitucionālajai hartai, t.i., Līgumam un tiesībām, kas izriet no šī līguma (šajā sakarā skat. Tiesas 1986. gada 23. aprīļa spriedumu lietā 294/83 Les Verts/Parlaments, Recueil, 1339. lpp., 23. punkts).

58      Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāsecina, ka prasītājas ir saglabājušas interesi celt prasību.

 Par lietas būtību

59      Lai pamatotu savu prasību, prasītājas izvirza astoņus pamatus, dažus no kuriem var sagrupēt. Pirmajā pamatā tiek apgalvots pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta otrās daļas pārkāpums. Otrajā pamatā tiek apgalvots pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta pirmās daļas pirmā ievilkuma pārkāpums. Trešajā pamatā tiek apgalvots pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta pirmās daļās otrā ievilkuma pārkāpums. Ceturtajā pamatā tiek apgalvots pamatregulas 11. panta 9. punkta pārkāpums. Piektajā un astotajā pamatā tiek apgalvots pamatregulas 2. panta 7. punkta a) apakšpunkta pārkāpums. Visbeidzot, sestajā un septītajā pamatā tiek apgalvots pamatregulas 2. panta 10. punkta pārkāpums.

60      Pirmās instances tiesa uzskata, ka vispirms ir jāapskata otrais un trešais pamats.

A –  Par otro un trešo pamatu, ar kuriem attiecīgi tiek apgalvots pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta pirmās daļas pirmā ievilkuma pārkāpums un pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta pirmās daļas otrā ievilkuma pārkāpums

61      Pamatregulas 2. panta 7. punktā ir noteikts, ka saistībā ar preču importu no valstīm, kuras nav tirgus ekonomikas valstis, atkāpjoties no noteikumiem, kas izklāstīti šīs pašas tiesību normas 1.–6. punktā, normālo vērtību nosaka, pamatojoties uz cenu vai salikto vērtību kādā trešā valstī ar tirgus ekonomiku.

62      Tomēr minētās regulas 2. panta 7. punkta b) apakšpunktā ir paredzēts:

“Veicot antidempinga izmeklēšanu attiecībā uz importu no Krievijas [..] un Ķīnas [..], parasto [normālo] vērtību nosaka saskaņā ar 1.–6. punktu, ja, pamatojoties uz viena vai vairāku ražotāju, kas ir pakļauti izmeklēšanai, pietiekami pamatotām prasībām, kā arī saskaņā ar c) apakšpunktā izklāstītajiem kritērijiem un procedūrām, tiek parādīts, ka attiecībā uz attiecīgās līdzīgās preces ražošanu un pārdošanu šis ražotājs vai ražotāji galvenokārt darbojas tirgus ekonomikas apstākļos. Ja tā nav, piemēro [2. panta 7. punkta] a) apakšpunktā izklāstītos noteikumus.”

63      Visbeidzot, pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunktā ir noteikts:

“Saskaņā ar [pamatregulas 2. panta 7. punkta] b) apakšpunktu pieprasījums ir jāiesniedz rakstveidā, un tajā ir jābūt pietiekamiem pierādījumiem par to, ka ražotājs darbojas tirgus ekonomikas apstākļos, tas ir, ja:

–        uzņēmumu lēmumi par cenām, izmaksām un ieguldījumiem [ieguldījumu cenām un izmaksām], piemēram, ietverot izejvielas, tehnoloģiju un darbaspēka izmaksas, produkcijas izlaidi, realizāciju un investīcijām tiek pieņemti, reaģējot uz tirgus informāciju, kas atspoguļo pieprasījumu un piedāvājumu, bez valsts nozīmīgas iejaukšanās šai sakarā, un lielāko ieguldījumu izmaksas būtībā atspoguļo tirgus vērtības,

–        uzņēmumiem ir viena, skaidri saprotama pamata grāmatvedības uzskaite, kuru pārbauda neatkarīgs revidents saskaņā ar starptautiskajiem grāmatvedības standartiem un ko izmanto visiem nolūkiem,

[..]

un

–        valūtas konvertēšana notiek atbilstīgi valūtas kursam tirgū.

[..]”

64      Līdz ar pārskatīšanas izmeklēšanas sākšanu prasītājas lūdza, lai tām piešķirtu TES statusu. Padome apstrīdētajā regulā uzskatīja, ka šis lūgums bija jānoraida, jo prasītājas neatbilda pirmajiem diviem nosacījumiem, kas izklāstīti iepriekšējā punktā (13.–15. apsvērums).

65      Attiecībā uz pirmo kritēriju Padome apstrīdētajā regulā uzskatīja, ka vairāki elementi atklāja to, ka valsts būtiski iejaucās attiecībā pret prasītājām. Šie elementi, pirmkārt, ir fakts, ka vienas prasītājas statūtos ir ļauts tās valsts kontrolētam partnerim, kuram nepieder nekāda daļa no uzņēmuma kapitālā un par kuru tika uzrādīts, ka tas īsteno tikai iznomātāja funkcijas, pieprasīt kompensāciju, ja uzņēmums nesasniedz savus ražošanas, realizācijas un peļņas mērķus; otrkārt, fakts, ka bija nepieciešams vietējo iestāžu apstiprinājums, lai atzītu ēkas par pamatlīdzekļiem un sāktu amortizēt zemes lietošanas tiesības; treškārt, fakts, ka viens no Ķīnas ražotājiem nekad nebija maksājis nomu par zemes lietošanas tiesībām un guva labumu no bankas garantijām, ko bez atlīdzības bija piešķīrusi trešā persona (apstrīdētās regulas preambulas 16. apsvērums).

66      Saistībā ar otro nosacījumu, saskaņā ar kuru uzņēmumiem, kas vēlas saņemt TES statusu, ir jāpierāda, ka tie izmanto vienu pamata grāmatvedības uzskaiti, kuru pārbauda neatkarīgs revidents saskaņā ar starptautiskajiem grāmatvedības standartiem un ko izmanto visiem nolūkiem, Padome apstrīdētās regulas preambulas 17. apsvērumā uzskatīja, ka prasītājas pārkāpa noteiktus “International Accounting Standards” (starptautiskie grāmatvedības standarti, turpmāk tekstā – “SGS”), ko pieņēmusi International Accounting Standards Board [Starptautiskā Grāmatvedības standartu padome].

67      Saistībā ar SGS 1 prasītājas neievēroja trīs grāmatvedības pamatprincipus: uzkrāšanas principu, piesardzību un atspoguļošanu pēc būtības. Padome uzskata, ka prasītājas arī neatbilda SGS 2 par krājumiem, ēkas netika atzītas un to nolietojums netika aprēķināts saskaņā ar SGS 16, zemes lietošanas tiesības netika amortizētas saskaņā ar SGS 38, tika pārkāpts arī SGS 21 par valūtas kursu izmaiņu ietekmi un SGS 36 par aktīvu vērtības samazināšanos un, visbeidzot, vairākos revīzijas ziņojumos bija norādītas grāmatvedības problēmas saistībā ar krājumiem un bija atzīmēts, ka sabiedrība nebija ieviesusi specifisku procedūru saistībā ar uzkrājumu politiku sakarā ar aktīvu vērtības samazināšanos. Padome arī uzskatīja, ka tas, ka revīzijas ziņojumos nekas nebija minēts par SGS pārkāpumiem, liecina par to, ka revīzija nebija veikta saskaņā ar SGS (apstrīdētās regulas preambulas 17. un 18. apsvērums).

1.     Lietas dalībnieku argumenti

68      Prasītājas apgalvo, ka vērtējums, ko Padome veikusi apstrīdētās regulas preambulas 12.–26. apsvērumā un saskaņā ar kuru tās neatbilda diviem pirmajiem kritērijiem, kas izklāstīti pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunktā, nav pareizs.

69      Otrajā pamatā prasītājas norāda, ka analīze, ko Padome veikusi apstrīdētajā regulā, saistībā ar to, vai, no vienas puses, lēmumi par ieguldījumu cenām un izmaksām tika pieņemti, reaģējot uz tirgus informāciju, kas atspoguļo pieprasījumu un piedāvājumu, bez valsts nozīmīgas iejaukšanās šai sakarā un vai, no otras puses, lielāko ieguldījumu izmaksas būtībā atspoguļo tirgus vērtības, ir acīmredzami kļūdaina.

70      Trešajā pamatā prasītājas apgalvo, ka apstrīdētajā regulā Padome nepamatoti uzskatīja, ka tās neatbilda otrajam nosacījumam, kas paredzēts pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunktā un saskaņā ar kuru uzņēmumiem, kas lūdz tiem piešķirt TES statusu, ir jāizmanto viena pamata grāmatvedības uzskaite, kuru pārbauda neatkarīgs revidents saskaņā ar starptautiskajiem grāmatvedības standartiem un ko izmanto visiem nolūkiem.

71      Šajā sakarā prasītājas norāda, ka, tā kā grāmatvedības standarti, ko šajā lietā piemēroja Komisija, proti SGS, Ķīnā nav pieņemti, nevienai sabiedrībai, kas reģistrēta šajā valstī, nav pienākuma tos ievērot. Līdz ar to, ja to piemērošana tiktu pieprasīta, neviena Ķīnas sabiedrība nevarētu iegūt TES statusu. Turklāt pat Kopienā SGS ir obligāta saistībā vienīgi ar noteiktām sabiedrībām saskaņā ar 2002. gada 19. jūlija Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1606/2002 par starptautisko grāmatvedības standartu piemērošanu (OV L 243, 1. lpp.) un no 2005. gada 1. janvāra.

72      Turklāt prasītājas norāda, ka Padomes protokolā par Regulu Nr. 905/98, ar kuru pamatregulā tika ieviests jēdziens “TES”, Komisija tiek aicināta to piemērot tādā veidā, lai visiem uzņēmumiem neatkarīgi no to lieluma būtu vienādas iespējas gūt labumu no šīs regulas tiesību normām. Tomēr Kopienu iestādes ir pieprasījušas, lai prasītāju grāmatvedība atbilstu ļoti stingram standartam, kuram tās nevarēja atbilst, jo tās ir mazi un vidēji uzņēmumi.

73      Prasītājas kritizē faktu, ka Kopienu iestādes nav mēģinājušas piemērot citus starptautiski atzītus standartus, kaut gan tās to bija vairākas reizes lūgušas, un norāda, ka Komisijas veiktās pārbaudes laikā Shanghai Adeptech telpās Komisija pieprasīja šīs sabiedrības revidentiem uzreiz pamest telpas, tādējādi liedzot šai sabiedrībai iespēju paskaidrot, ka tās grāmatvedība atbilst starptautiskajiem standartiem.

74      Visbeidzot, prasītājas uzskata, ka, piemērojot apstrīdētajā regulā nepienācīgus grāmatvedības standartus, tādu kā SGS, nevis “starptautiskos grāmatvedības standartus”, kas minēti pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta pirmās daļas otrajā ievilkumā, Padome pieļāva acīmredzamu kļūdu, izvērtējot šo divu sabiedrību revīzijas ziņojumus.

75      Padome atbild, ka otrais un trešais pamats ir jānoraida kā nepamatoti.

2.     Pirmās instances tiesas vērtējums

76      Gan no vārda “un” izmantošanas starp šīs normas ceturto un piekto ievilkumu, gan arī no šo nosacījumu rakstura izriet, ka tie ir kumulatīvi, līdz ar to, ja ražotājs, kas lūdz tam piešķirt TES statusu, neatbilst vienam no šiem nosacījumiem, tā pieteikums ir jānoraida (Pirmās instances tiesas 2004. gada 28. oktobra spriedums lietā T‑35/01 Shanghai Teraoka Electronic/Padome, Krājums, II‑3663. lpp., 54. punkts).

77      Līdz ar to, tā kā Padome apstrīdētajā regulā uzskatīja, ka prasītāju lūgums tām piešķirt TES statusu bija jānoraida, jo tās neatbilda nevienam no diviem pirmajiem nosacījumiem, kas izklāstīti pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunktā (13.–15. apsvērums), šie pamati var izraisīt apstrīdētās regulas atcelšanu vienīgi, ja tie abi tiek vienlaikus apstiprināti.

78      Šajā sakarā Pirmās instances tiesa uzskata, ka sākumā ir jāizvērtē trešais pamats.

79      Šajā sakarā vispirms ir jāatgādina, ka komercdarbības aizsardzības jomā Kopienu iestādēm, ņemot vērā pārbaudāmo ekonomisko, politisko un juridisko situāciju sarežģītību, ir plaša rīcības brīvība (Pirmās instances tiesas 1996. gada 5. jūnija spriedums lietā T‑162/94 NMB France u.c./Komisija, Recueil, II‑427. lpp., 72. punkts; 1998. gada 29. janvāra spriedums lietā T‑97/95 Sinochem/Padome, Recueil, II‑85. lpp., 51. punkts; 1998. gada 17. jūlija spriedums lietā T‑118/96 Thai Bicycle/Padome, Recueil, II‑2991. lpp., 32. punkts; 2002. gada 4. jūlija spriedums lietā T‑340/99 Arne Mathisen/Padome, Recueil, II‑2905. lpp., 53. punkts, un iepriekš 76. punktā minētais spriedums lietā Shanghai Teraoka Electronics/Padome, 48. punkts).

80      No tā izriet, ka, kontrolējot iestāžu veikto vērtējumu, Kopienu tiesai ir vienīgi jāveic procesuālo normu ievērošanas pārbaude; faktu, uz kuriem balstīta apstrīdētā izvēle, precizitātes pārbaude; pārbaude par to, vai nav pieļauta acīmredzama kļūda šo faktu vērtējumā un pilnvaru nepareiza izmantošana (Tiesas 1987. gada 7. maija spriedums lietā 240/84 NTN Toyo Bearing u.c./Padome, Recueil, 1809. lpp., 19. punkts; iepriekš 79. punktā minētie spriedumi lietā Thai Bicycle/Padome, 33. punkts, un lietā Arne Mathisen/Padome, 54. punkts, un iepriekš 76. punktā minētais spriedums lietā Shanghai Teraoka Electronics/Padome, 49. punkts).

81      Tas pats attiecas uz attiecīgās valsts faktisko situāciju, tiesību un politisko sistēmu, kas Kopienu iestādēm ir jānovērtē, lai noteiktu, vai eksportētājs darbojas tirgus apstākļos bez valsts būtiskas iejaukšanās un vai tādējādi tas var iegūt statusu, ko piešķir uzņēmumiem, kuri darbojas tirgus ekonomikā (iepriekš 76. punktā minētais spriedums lietā Shanghai Teraoka Electronics/Padome, 49. punkts).

82      Turklāt ir jāatzīmē, ka pamatregulas 2. panta 7. punkta b) apakšpunktā norādītā preces normālās vērtības noteikšanas metode ir izņēmums no šim nolūkam 2. panta 7. punkta a) apakšpunktā noteiktās speciālās metodes, kas principā ir piemērojama importam no valstīm, kurās nav tirgus ekonomikas. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru visas atkāpes vai izņēmumi no vispārīgā noteikuma ir jāinterpretē šauri (Tiesas 1995. gada 12. decembra spriedums lietā C‑399/93 Oude Luttikhuis u.c., Recueil, I‑4515. lpp., 23. punkts; Tiesas 2001. gada 18. janvāra spriedums lietā C‑83/99 Komisija/Spānija, Recueil, I‑445. lpp., 19. punkts; Tiesas 2002. gada 12. decembra spriedums lietā C‑5/01 Beļģija/Komisija, Recueil, I‑11991. lpp., 56. punkts, un iepriekš 76. punktā minētais spriedums lietā Shanghai Teraoka Electronics/Padome, 50. punkts).

83      Visbeidzot, ir jāuzsver, ka pierādīšanas pienākums ir ražotājam eksportētājam, kas vēlas iegūt statusu, ko piešķir uzņēmumiem, kuri darbojas tirgus ekonomikā. Pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunktā noteikts, ka lūgumā “[..] jābūt pietiekamiem pierādījumiem”. Attiecīgi Kopienas iestādēm nav jāpierāda, ka ražotājs eksportētājs neatbilst nosacījumiem, lai gūtu labumu no šī statusa. Kopienu iestādēm turpretim ir jāizvērtē, vai ražotāja eksportētāja iesniegtie pierādījumi ir pietiekami, lai pierādītu, ka pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunktā noteiktie nosacījumi ir izpildīti, un Kopienu tiesām ir jāpārbauda, vai šajā vērtējumā ir pieļauta acīmredzama kļūda (iepriekš 76. punktā minētais spriedums lietā Shanghai Teraoka Electronics/Padome, 53. punkts).

84      No šo apsvērumu skatpunkta ir jāizvērtē, vai prasītāju argumenti var pierādīt, ka Padomes uzskats, saskaņā ar kuru tās neatbilda otrajam nosacījumam, kas izklāstīts pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunktā, ir acīmredzami kļūdains.

85      Šajā sakarā prasītājas būtībā norāda, ka, pirmkārt, SGS nav saistoši Ķīnā un ka Kopienā SGS ir saistoši vienīgi noteiktiem uzņēmumiem.

86      Tomēr, pirmkārt, ir jānorāda, ka fakts, ka Ķīnas uzņēmumi nav pakļauti noteiktiem grāmatvedības standartiem saskaņā ar valsts tiesībām, nekādi neietekmē to, vai to grāmatvedība var tikt izvērtēta atbilstoši šiem standartiem. Otrais nosacījums, kas paredzēts pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunktā, skaidri norāda, ka katra uzņēmuma, kas ir no valsts, kurā nav tirgus ekonomikas, un kas vēlas saņemt TES statusu, grāmatvedībai ir jāiziet revīzija saskaņā ar starptautiskiem standartiem, neraugoties uz faktu, vai šo standartu piemērošana izcelsmes valstī ir obligāta. Turklāt tieši tā iemesla dēļ, ka minētajā dalībvalstī nav tirgus ekonomikas, pamatregulās tiek pieprasīts, lai attiecīgie uzņēmumi ievērotu grāmatvedības standartus, kas nav obligāti tādi paši kā valsts standarti.

87      Otrkārt, ir jānorāda, ka fakts, ka starptautiskie grāmatvedības standarti, kas tikuši piemēroti šajā lietā, nav obligāti visiem Kopienu uzņēmumiem saskaņā ar Kopienu tiesību aktu, obligāti nenorāda to, ka šie standarti vai pat citi grāmatvedības standarti, kuriem ir vienādi mērķi un kuri tiek realizēti ar identisku spēku vai pat lielāku spēku, nav obligāti minētajiem uzņēmumiem saskaņā ar to valstu tiesību aktiem. Tas arī nenorāda uz to, ka minētās normas kopumā nebūtu atzītas starptautiski vai ka tās nevarētu apvienot grāmatvedības standartus, kas ir kopēji vairākumam tirgus ekonomikas valstu, ieskaitot dalībvalstis.

88      Otrkārt, prasītājas norāda, ka tādiem maziem vai vidējiem uzņēmumiem kā tās nav iespējams izpildīt SGS. Tomēr šis apgalvojums ir tikai vienkāršs apgalvojums, kas nav pamatots ne ar pierādījumiem, ne ar īsu paskaidrojumu, kādēļ grāmatvedības standartus, kurus Komisija piemērojusi šajā lietā, nav iespējams ievērot mazam vai vidējam uzņēmumam. Līdz ar to prasītāju arguments nevar tikt pieņemts.

89      Treškārt, prasītājas kritizē faktu, ka Kopienu iestādes nav izvērtējušas to grāmatvedību saskaņā ar grāmatvedības standartiem, kas nav SGS un kas ir starptautiski atzīti.

90      Tomēr ir jākonstatē, ka no Kopienu iestāžu plašās rīcības brīvības izriet, ka tās var izvērtēt uzņēmumu, kas vēlas saņemt TES statusu, grāmatvedību saskaņā ar šo iestāžu izvēlētiem starptautiski atzītiem grāmatvedības standartiem. Ja attiecīgie uzņēmumi nepiekrīt šai izvēlei, tiem ir jāpierāda, ka iestāžu izvēlētie standarti nav starptautiski atzīti vai ka šo uzņēmumu grāmatvedībā iespējami pieļautie šo standartu pārkāpumi nav pārkāpumi saskaņā ar citiem starptautiski atzītiem grāmatvedības standartiem tiktāl, ciktāl pierādīšanas pienākums ir ražotājam eksportētājam, kas vēlas iegūt TES statusu (skat. šī sprieduma 83. punktu). Tomēr prasītājas nav pierādījušas, ka šajā lietā ir kāds no šiem diviem apstākļiem.

91      Visbeidzot, jebkurā gadījumā, lai kopumā noraidītu prasītāju argumentus, ir pietiekami konstatēt, ka neviens no tiem nav tāds, lai apgāztu Padomes secinājumu, kas izklāstīts apstrīdētās regulas preambulas 17. apsvērumā un saskaņā ar kuru prasītāju grāmatvedībā bija pārkāpti noteikti grāmatvedības pamatprincipi, tādi kā uzkrāšanas princips, piesardzības princips un atspoguļošanas pēc būtības princips. Lai rezultatīvi apstrīdētu Padomes secinājumu, kas kopumā ir pietiekams, lai pamatotu tās vērtējumu, saskaņā ar kuru prasītājas neatbilda pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunktā izklāstītajam otrajam nosacījumam, prasītājām būtu bijis jāpierāda, ka to grāmatvedībā tiek ievēroti minētie principi vai tiek ievēroti citi starptautiskie grāmatvedības standarti, kas nav SGS un kuri kā tādi ievēro šos principus. Tomēr, nemēģinot to pierādīt, prasītājas vienīgi kritizēja Komisijas izvēli saistībā ar starptautiskajiem grāmatvedības standartiem, kas tiek piemēroti šajā lietā.

92      No tā izriet, ka trešais pamats ir jānoraida.

93      Līdz ar to, ņemot vērā šī sprieduma 76. un 77. punktā izklāstītos apsvērumus, nav jāizvērtē otrais pamats.

B –  Par pirmo pamatu, ar kuru tiek apgalvots pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta otrās daļas pārkāpums

1.     Ievada apsvērumi

94      Saskaņā ar pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta otro daļu:

“To, vai ražotājs atbilst iepriekšminētajiem kritērijiem, konstatē trīs mēnešu laikā pēc izmeklēšanas uzsākšanas pēc īpašām konsultācijām ar Konsultatīvo komiteju un pēc tam, kad Kopienas nozarei ir bijusi iespēja izteikt savas piezīmes. Šis konstatējums paliek spēkā visu izmeklēšanas laiku.”

95      2004. gada 2. augustā Komisija pieņēma Regulu Nr. 1408/2004, saskaņā ar kuru tika sākta pārskatīšanas procedūra. Minētā regula stājās spēkā nākamajā dienā pēc tās publicēšanas Oficiālajā Vēstnesī, t.i., 2004. gada 4. augustā.

96      2004. gada 3. augustā Komisija nosūtīja prasītājām formulāru (turpmāk tekstā – “formulārs par TES”) par, no vienas puses, jautājumu, vai tām bija jāiegūst TES statuss, kas paredzēts pamatregulas 2. panta 7. punkta b) un c) apakšpunktā un par, no otras puses, jautājumu par to atsevišķo režīmu. Formulāram par TES, kuru aizpildījusi katra prasītāja atsevišķi, bija jānonāk Komisijā piecpadsmit dienu laikā no Regulas Nr. 1408/2004 stāšanās spēkā. Tajā pašā datumā Komisija nosūtīja prasītājām anketu (turpmāk tekstā – “antidempinga anketa”) par jautājumu, vai tās praktizēja dempingu Kopienā. Antidempinga anketai, kuru aizpildījusi katra prasītāja atsevišķi, bija jānonāk Komisijā līdz 2004. gada 13. septembrim.

97      2004. gada 19. augustā prasītājas Komisijā iesniedza aizpildītos formulārus par TES un 2004. gada 20. augustā tās nosūtīja šiem formulāriem pievienota dokumenta tulkojumu angļu valodā.

98      2004. gada 3. septembrī Komisija nosūtīja prasītājām pieprasījumu sniegt papildu informāciju saistībā ar to atbildēm uz formulāriem par TES. Atbildes sniegšanas termiņš bija 2004. gada 13. septembris. Komisija arī pieprasīja prasītājām, lai viena sabiedrība, kas ir saistīta ar tām, proti, Excell Precision Co. Ltd, kas reģistrēta Taivānā (turpmāk tekstā – “Excell Taïwan”), kā arī visas citas sabiedrības, kas ir saistītas ar prasītājām un kas pārdod elektroniskos svarus, aizpildītu antidempinga anketas pielikumu (turpmāk tekstā – “anketas pielikums”).

99      2004. gada 20. septembrī prasītājas iesniedza aizpildītās antidempinga anketas Komisijā.

100    2004. gada 21. septembrī, pēc tam, kad Komisija bija pagarinājusi iesniegšanas termiņu, prasītājas atbildēja uz iepriekš minēto 2004. gada 3. septembra vēstuli. 2004. gada 4. oktobrī Komisija pieprasīja prasītājām papildināt savu atbildi.

101    2004. gada 5. oktobrī prasītājas Komisijai nosūtīja anketas pielikumu, kuru atsevišķi aizpildīja Excell Taïwan un otra Taivānas sabiedrība, kas ar to ir saistīta, proti, Summing International Ltd.

102    No 2004. gada 18. oktobra līdz 21. oktobrim Komisija uz vietas pārbaudīja informāciju, ko sniedza prasītājas savās atbildēs uz formulāru par TES.

103    2004. gada 26. oktobrī Komisija lūdza prasītājām papildināt informāciju, kas sniegta formulāros par TES. 2004. gada 3. novembrī atbildes uz šiem jautājumiem tika iesniegtas Komisijā. Komisija šajā sakarā 15. novembrī nosūtīja jaunu pieprasījumu sniegt informāciju, uz kuru atbildes tai tika iesniegtas 2004. gada 17. novembrī.

104    2005. gada 7. janvārī Komisija pieprasīja prasītājām, lai citas saistītās sabiedrības, proti, Bright Advance Co. Ltd un Total Lead Ltd, kas reģistrētas Samoa, aizpildītu anketas pielikumu.

105    Ar 2005. gada 14. janvāra vēstuli Komisija informēja prasītājas, ka tām nevar tikt piešķirts TES statuss.

106    Anketas pielikums, ko atsevišķi aizpildīja Bright Advance un Total Lead, tika nosūtīts Komisijai 2005. gada 25. janvārī.

2.     Lietas dalībnieku argumenti

107    Prasītājas apgalvo, ka, tā kā pārskatīšana saistībā ar jaunu eksportētāju tika sākta 2004. gada 4. augustā ar Regulu Nr. 1408/2004, trīs mēnešu termiņš no izmeklēšanas sākšanas, kas noteikts Komisijai saskaņā ar pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunktu un kas paredzēts, lai atrisinātu jautājumu, vai ražotājs atbilst nepieciešamajiem kritērijiem, lai iegūtu TES statusu, beidzās 2004. gada 4. novembrī. Tomēr Komisija pieņēma lēmumu par prasītāju TES statusu 2005. gada 14. janvārī un bez pamatojuma ievērojami nokavēja šo termiņu.

108    Prasītājas apgalvo, ka trīs mēnešu termiņš garantē tiesisko drošību. No Komisijas paziņojuma Padomei un Eiropas Parlamentam par nostāju pret bijušajām valstīm, kurās nav tirgus ekonomikas, antidempinga procedūrās [COM (97) 677, galīgā redakcija], kā arī no Padomes regulas projekta par pamatregulas grozīšanu [COM (97) 677, galīgā redakcija] izriet, ka trīs mēnešu termiņa mērķis ir likt Kopienu iestādēm pieņemt galīgu lēmumu par TES, neietekmējot parasto izmeklēšanas gaitu. Prasītājas uzskata, ka trīs mēnešu termiņa nokavēšanai ir jāizraisa apstrīdētās regulas atcelšana, jo pretējā gadījumā šim termiņam nebūtu lietderīgas iedarbības.

109    Prasītājas uzskata, ka tās bija noteiktajos termiņos pilnībā aizpildījušas formulārus par TES, kā tas izrietēja no apstrīdētās regulas preambulas 13. apsvēruma. Tāpat Komisija vairākkārt pieprasīja sniegt informāciju un skaidrojumus, no kuriem daudzi jau ir iesniegti. Prasītājas atbildēja noteiktajos termiņos un vienīgi lūdza pagarināt termiņu par piecām dienām, lai atbildētu uz 2004. gada 3. septembra vēstuli. Tika piešķirti arī citi termiņu pagarinājumi, bet tie attiecās uz atbildēm uz antidempinga anketu, nevis uz atbildēm uz formulāru par TES, kurš tika pieņemts bez apsvērumiem par tā izsmeļošo raksturu. Tāpat prasītājas atzīst, ka tās nokavēja termiņus atbildēm uz pieprasījumiem sniegt informāciju saistībā ar antidempinga anketām, bet nevis saistībā ar formulāriem par TES.

110    Prasītājas norāda, ka Komisijai bija vajadzīgi divi mēneši pēc pēdējo atbilžu uz pieprasījumiem sniegt informāciju saistībā ar formulāriem par TES, lai pieņemtu lēmumu par to tiesībām uz TES statusu. Turklāt tās uzskata, ka Padome, lai attaisnotu trīs mēnešu termiņa nokavēšanu, nevar apgalvot, ka Komisija turpināja tās iztaujāt, jo Padomei bija jāpabeidz šī procedūra.

111    Visbeidzot, prasītājas norāda, ka trīs mēnešu termiņa nokavēšanai bija nozīmīga ietekme uz lēmumu pārbaudīt vai nepārbaudīt informāciju, ko bija sniegušas pašas prasītājas un Toshiba Indonesia. Tā kā pārskatīšanas izmeklēšanas periods saskaņā ar pamatregulas 11. panta 5. punktu kopumā nedrīkst pārsniegt deviņus mēnešus, izmeklēšana būtu pārsniegusi šo termiņu, ja Komisija būtu veikusi pārbaudi. Ja šāda pārbaude netiktu veikta, tad apstrīdētajā regulā veiktajos dempinga starpības aprēķinos nebūtu ņemti vērā ne prasītāju izvirzītie pielāgojumi, ne tie varētu būt precizēti, pamatojoties uz Toshiba Indonesia iesniegto informāciju, kura būtu varējusi izraisīt to, ka minētie rezultāti būtu citādāki.

112    Padome atzīst, ka Komisija nepieņēma lēmumu par TES trīs mēnešu termiņa ietvaros, bet uzskata, un šo uzskatu atbalsta Komisija, ka tas neizraisa apstrīdētās regulas prettiesiskumu.

3.     Pirmās instances tiesas vērtējums

113    Starp lietas dalībniekiem nav strīda par to, ka šajā lietā tika nokavēts trīs mēnešu termiņš. Toties starp lietas dalībniekiem ir domstarpības par to, kādus no juridiska aspekta izdarīt secinājumus par šo nokavēšanu. Prasītājas uzskata, ka – pretēji tam, ko apgalvo Padome – trīs mēnešu termiņš ir obligāts un ka tā nokavēšanai ir jāizraisa automātiska apstrīdētās regulas atcelšana.

114    Šīs lietas sakarā būtiskais jautājums nav noskaidrot, vai trīs mēnešu termiņš ir obligāts, bet vienīgi izvērtēt, kādām ir jābūt Komisijas pieļautās nokavēšanas sekām, un it īpaši noskaidrot, vai šādai nokavēšanai šajā lietā būtu jāizraisa apstrīdētās regulas atcelšana.

115    Vispirms ir jānoraida prasītāju arguments, ka jebkurai Komisijas pieļautajai trīs mēnešu termiņa nokavēšanai ir automātiski jāizraisa tādas regulas atcelšana, kura pieņemta pēc pārskatīšanas.

116    Ir jānorāda, ka pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta otrajā daļā nav nevienas norādes par sekām tam, ja Komisija nokavē trīs mēnešu termiņu. Konkrētāk, šajā pantā nav precizēts, vai šāda nokavēšana izraisa obligātu TES statusa piešķiršanu vai neiespējamību turpināt attiecīgo izmeklēšanu, kas ir vienīgie iemesli, kādēļ apstrīdētā regula varētu tikt automātiski atcelta sakarā ar minēto nokavēšanu.

117    Līdz ar to tiktāl, ciktāl šāds precizējums neizriet no pamatregulas citas tiesību normas, jāizvērtē minētās regulas mērķis un struktūra, lai noskaidrotu, vai tā ir interpretējama tādējādi, ka Komisijas pieļautās trīs mēnešu termiņa nokavēšanas gadījumā tā nosaka automātisku TES statusa piešķiršanu vai neparedz iespēju turpināt pārskatīšanas izmeklēšanu (pēc analoģijas skat. Tiesas 2005. gada 20. janvāra spriedumu lietā C‑245/03 Merck, Sharp & Dohme, Krājums, I‑637. lpp., 26. punkts).

118    Saistībā ar jautājumu, vai no pamatregulas mērķa un struktūras izriet, ka Komisijas pieļautais trīs mēnešu termiņa nokavējums uzliek pienākumu piešķirt TES statusu uzņēmumiem, kas to lūguši, ir svarīgi uzsvērt, pirmkārt, atšķirību attieksmē, kas pamatregulā paredzēta pret iestāžu pieļauto procesuālo termiņu, kas nav trīs mēnešu termiņš, nokavēšanu.

119    Līdz ar to, piemēram, ja viena mēneša laikā Padome ar kvalificētu balsu vairākumu nepieņem lēmumu, kas ir pretrunā piedāvājumam izbeigt izmeklēšanu, ko iesniedz Komisija gadījumos, kas paredzēti 8. panta 5. punktā un 9. panta 2. punktā, izmeklēšana tiek uzskatīta par izbeigtu saskaņā ar šīm tiesību normām. Tāpat, ja viena mēneša laikā Padome ar vienkāršu balsu vairākumu nepieņem lēmumu noraidīt Komisijas piedāvājumu, kas paredzēts pamatregulas, kura grozīta ar 2004. gada 8. marta Regulu (EK) Nr. 461/2004 (OV L 77, 12. lpp.), 9. panta 4. punktā vai kas paredzēts šīs pašas regulas 14. panta 4. punktā, minētie piedāvājumi ir pieņemti saskaņā ar attiecīgajām tiesību normām.

120    Tādēļ jākonstatē – gadījumā, ja pamatregulā ir paredzēts sodīt, ka iestādes neievēro procesuālo termiņu, ar to, ka pilnībā tiek apmierināts lūgums vai tiek noteiktas citas konkrētas sekas, tad tajā tas ir tieši norādīts.

121    Otrkārt, ir jāatgādina, ka, tā kā pamatregulas 2. panta 7. punkta b) apakšpunktā saistībā ar noteiktām valstīm ir paredzēts izņēmums attiecībā uz normālās vērtības noteikšanu, kas ir paredzēta 7. punkta a) apakšpunktā, šis izņēmums ir jāinterpretē šauri (skat. iepriekš 76. punktā minēto spriedumu lietā Shanghai Teraoka Electronics/Padome, 50. punkts un tajā minētā judikatūra). Tādēļ šis izņēmums nevar tikt automātiski piemērots gadījumos, kad Komisija nokavē trīs mēnešu termiņu, izņemot gadījumu, ja ir tiesību norma, kas to paredz.

122    Visbeidzot, saistībā ar jautājumu, vai no pamatregulas mērķa un struktūras izriet, ka Komisijas pieļautā trīs mēnešu termiņa nokavēšana liedz Kopienu iestādēm pieņemt regulu, ar kuru uzņēmumiem tiek piemēroti antidempinga maksājumi, ir jāsecina, ka vismaz saistībā ar tādu pārskatīšanas izmeklēšanu, kāda ir šajā lietā, pamatregula ir jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj šādas sekas.

123    Saistībā ar lūgumu, ko iesnieguši viens vai vairāki uzņēmumi kā “jauns eksportētājs” pamatregulas 11. panta 4. punkta nozīmē, pārskatīt sākotnējo regulu šie uzņēmumi, kam bija piemērots antidempinga maksājums, kas noteikts laikā, kad tie vēl neeksportēja attiecīgos produktus Kopienā, lūdza, lai tiktu izvērtēta antidempinga starpība saistībā ar pašu uzņēmumu ekonomisko situāciju, lai eventuāli tiem tiktu noteikts jauns antidempinga maksājums, kas atkarīgs vienīgi no šīs situācijas un kas varētu būt zemāks par to, kas tika noteikts iepriekš, vai pat pilnībā atcelts.

124    Šajos apstākļos nebūtu pienācīgi secināt, ka, ja šie uzņēmumi būtu reģistrēti valstī, kurā nav tirgus ekonomikas, un lūgtu piešķirt TES statusu, Komisijai būtu jāatturas veikt šajā sakarā izmeklēšanu, ja tā nokavējusi trīs mēnešu termiņu, tiktāl, ciktāl tas sagrautu šo uzņēmumu sākotnējā lūguma mērķi, proti, panākt to individuālās situācijas pārskatīšanu, un tas notiktu tādu iemeslu dēļ, kurus tie nekontrolē.

125    Nebūtu arī pienācīgi secināt, ka Komisijai būtu jāsāk jauna izmeklēšana saistībā ar attiecīgajiem uzņēmumiem un pēc to lūgumu, ja reiz jau trīs mēnešu termiņš ir nokavēts, ciktāl tas praksē tikai pasliktinātu minētā termiņa neievērošanu, atliekot galīgo lēmumu par TES uz vēl tālāku stadiju.

126    Tā kā tēze, saskaņā ar kuru jebkurai Komisijas pieļautajai trīs mēnešu termiņa nokavēšanai ir automātiski jāizraisa regulas, kura pieņemta pēc pārskatīšanas, atcelšana, ir noraidīta, tagad ir jāizvērtē, vai šajā lietā notikušajai trīs mēnešu termiņa nokavēšanai ir jāizraisa apstrīdētās regulas atcelšana.

127    Šajā sakarā ir jāprecizē, ka trīs mēnešu termiņa, kas paredzēts pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta otrajā daļā, mērķis ir nodrošināt, ka jautājums, vai ražotājs atbilst minētajā pantā izklāstītajiem kritērijiem, netiek risināts atkarībā no tā ietekmes uz dempinga starpības aprēķināšanu. Tādējādi ar pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta pēdējo teikumu tiek aizliegts iestādēm pārskatīt informāciju, kas šajā sakarā bija to rīcībā, pēc tam, kad ticis pieņemts lēmums par TES statusu (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 2006. gada 14. novembra spriedumu lietā T‑138/02 Nanjing Metalink International/Padome, Krājums, II‑4347. lpp., 44. punkts).

128    Līdz ar to termiņa lietderīgā iedarbība netiktu apdraudēta, ja periodā no trīs mēnešu termiņa beigām līdz lēmuma par TES pieņemšanai un, ņemot vērā lietas apstākļus, bija jākonstatē, ka uzņēmumi, kas lūdz tiem piešķirt TES statusu, bija radījuši Komisijai tādu situāciju, ka tai nebija iespējams zināt, kā tās lēmums par TES varētu ietekmēt dempinga starpības aprēķināšanu.

129    Šajā lietā ir svarīgi norādīt, ka Komisijas pieļautā trīs mēnešu termiņa nokavēšana nav tai ļāvusi atrisināt jautājumu, vai prasītājām bija jāiegūst TES statuss atkarībā no tā ietekmes uz dempinga starpības aprēķināšanu. Šajā sakarā pietiek konstatēt, ka prasītājas bija iesniegušas informāciju par eksporta cenām, par kurām tika izrakstīti rēķini saistītajām sabiedrībām un nevis neatkarīgiem klientiem, kaut gan šī pēdējā minētā informācija bija būtiska dempinga starpības aprēķināšanā. Informācija par eksporta cenām, par kurām tika izrakstīti rēķini neatkarīgajiem klientiem, pilnībā nonāca Komisijā tikai 2005. gada 28. janvārī, t.i., pēc galīgā lēmuma par lūgumu piešķirt TES statusu.

130    Turklāt ir jāuzsver, ka tiktāl, ciktāl Kopienu iestādēm nav jāpierāda, ka uzņēmums neatbilst nosacījumiem, kas paredzēti, lai iegūtu TES statusu, bet ka tām vienīgi jāizvērtē, vai šī uzņēmuma iesniegtie elementi ir pietiekami, lai pierādītu, ka minētie nosacījumi ir izpildīti (skat šī sprieduma 83. punktu), nevar pieprasīt, lai pēc uzņēmuma lūguma piešķirt TES statusu Komisija pieņemtu lēmumu pirms samērīga termiņa no brīža, kad šis uzņēmums tai ir iesniedzis visu nepieciešamo informāciju, lai tai it īpaši ļautu pareizi izvērtēt šo informāciju, kā arī, kā tas ir paredzēts pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta otrajā daļā, tieši konsultēties ar Konsultatīvo komiteju un dot Kopienu rūpniecības nozarei iespēju sniegt savus apsvērumus.

131    Taču ir jāuzsver, ka sākotnēji iesniegtās atbildes uz formulāriem par TES bija jāpapildina svarīgos aspektos pēc Komisijas lūguma vairākos gadījumos un it īpaši ar vēstuli, ko prasītājas nosūtīja Komisijai 2004. gada 21. septembrī, pēc lūguma pagarināt termiņu, ko Komisija šajā sakarā piešķīra prasītājām. Turklāt Komisijai ar 2004. gada 4. oktobra vēstuli bija vēl jāpieprasa prasītājām papildināt savu atbildi.

132    Tāpat no lietas materiāliem izriet, ka formulāros par TES, kurus aizpildījušas prasītājas, un informācijā, kuru tās šajā sakarā nosūtīja Komisijai, pat vēlākā stadijā bija būtiski iztrūkumi it īpaši saistībā ar jautājumiem par prasītāju grāmatvedību, tādējādi liedzot Komisijai pieņemt nostāju par to tiesībām iegūt TES statusu trīs mēnešu termiņa ietvaros.

133    Konkrētāk, prasītāju atbildes ļāva palikt būtiskām šaubām par veidu, kādā tās veidoja finanšu uzkrājumus, kas atbilst aktīvu vērtības samazinājumam, kā tas izriet no vēstules, ko Komisija nosūtīja prasītājām 2004. gada 26. oktobrī. Taču Komisija varēja leģitīmi uzskatīt, ka tās rīcībā bija informācija, lai lemtu par jautājumu, vai prasītājas atbilda otrajam nosacījumam, kas izklāstīts pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunktā.

134    Turklāt no šīs pašas vēstules izriet, ka Shanghai Adeptech revīzijas ziņojumu angļu valodas versija, kas arī bija nepieciešama Komisijai, lai tā varētu lemt, vai prasītājas atbilst otrajam nosacījumam, kas izklāstīts pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunktā, nebija pilnīga.

135    Visbeidzot, no attiecīgās vēstules izriet, ka prasītājas bija iesniegušas noteiktu informāciju par Shanghai Adeptech kapitāla struktūru, kas bija pretrunā iesniegtajiem dokumentiem. Tomēr prasītāju kapitāla struktūra ir fundamentāls jautājums Komisijas analīzē par to, vai tās atbilst pirmajam nosacījumam, kas izklāstīts pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunktā.

136    No lietas materiāliem un it īpaši no faksa, ko prasītājas bija adresējušas Komisijai 2004. gada 3. novembrī, izriet, ka nepieciešamā informācija, lai nosegtu šos iztrūkumus, tika pilnībā iesniegta tikai šajā pēdējā datumā, t.i., dienā pirms trīs mēnešu termiņa beigšanās datuma.

137    Līdz ar to nav iespējams interpretēt apstrīdētās regulas preambulas 13. apsvērumu – pretēji tam, ko apgalvo prasītājas – tādējādi, ka to atbildes uz formulāriem par TES bija pilnīgas. Šāda interpretācija neizriet no attiecīgā apsvēruma formulējuma un turklāt tai tiešā pretrunā ir korespondence starp prasītājām un Komisiju.

138    Visbeidzot, katrā ziņā ir jāsecina, ka, nepastāvot tiesību normai, kurā tieši vai netieši paredzētas tāda procesuālā termiņa kā šajā lietā nokavēšanas sekas, attiecīgā nokavēšana ir pamats tiesību akta atcelšanai pilnībā vai daļēji tikai tad, ja ir pierādīts, ka, ja nebūtu šī iespējamā pārkāpuma, minētajam aktam varētu būt cits saturs (šajā sakarā skat. Tiesas 1980. gada 29. oktobra spriedumu apvienotajās lietās no 209/78 līdz 215/78 un 218/78 van Landewyck u.c./Komisija, Recueil, 3125. lpp., 47. punkts, un 1986. gada 23. aprīļa spriedumu lietā 150/84 Bernardi/Parlaments, Recueil, 1375. lpp., 28. punkts).

139    Taču prasītājas nav pierādījušas – ja Komisija nebūtu nokavējusi trīs mēnešu termiņu, Padome būtu varējusi pieņemt citu regulu, kas būtu labvēlīgāka to interesēm nekā apstrīdētā regula.

140    Būtībā prasītājas šajā sakarā vienīgi norāda, ka trīs mēnešu termiņa nokavēšanai bija ietekme uz Komisijas lēmumu pārbaudīt uz vietas informāciju, ko prasītājas pašas bija iesniegušas, kā arī informāciju, ko sniedza Toshiba Indonesia. Tās arī norāda, ka, ja šīs pārbaudes būtu notikušas, Komisijas rīcībā būtu kvalitatīvāka informācija, kas būtu varējusi izraisīt atšķirīgas regulas pieņemšanu.

141    Šie argumenti ir jānoraida divu iemeslu dēļ.

142    Pirmkārt, prasītājas nav pierādījušas, ka Komisijas pieļautā trīs mēnešu termiņa nokavēšana būtu saistīta ar tās lēmumu neveikt attiecīgos apmeklējumus vai ka tam ir bijusi kaut kāda ietekme uz šo lēmumu.

143    Šajā sakarā prasītājas tikai apgalvo, ka tāds pārskatīšanas izmeklēšanas periods kā šajā lietā kopumā nedrīkst pārsniegt deviņus mēnešus saskaņā ar pamatregulas 11. panta 5. punktu un ka, ja Komisija būtu veikusi attiecīgos apmeklējumus, šis termiņš būtu nokavēts.

144    Jānorāda, ka ir pilnībā skaidrs, ka pamatregulas 11. panta 5. punktā ir noteikts, ka pārskatīšanas izmeklēšana saskaņā ar šī panta 4. punktu ir jāveic deviņu mēnešu laikā pēc tās sākšanas un ka piemērojamie antidempinga pasākumi paliek tādi paši, ja izmeklēšana netiek veikta šajā termiņā. Tomēr prasītājas neizskaidro, kāpēc, ja iestādes būtu nolēmušas veikt apmeklējumus, kurus tās uzskatīja par vajadzīgiem, deviņu mēnešu termiņš nebūtu ticis ievērots.

145    Otrkārt un pilnības labad, prasītājas nebija pierādījušas, ka Komisijas apmeklējumi, lai pārbaudītu informāciju, būtu obligāti snieguši šai iestādei informāciju, kas varētu izraisīt, ka tiek pieņemta to interesēm labvēlīgāka regula nekā apstrīdētā regula. Prasītājas nevar apgalvot, ka, ja Komisija būtu pārbaudījusi ar apmeklējuma palīdzību informāciju, ko prasītājas pašas tai ir iesniegušas, Padome būtu pieņēmusi galīgo regulu, kas ir labvēlīgāka to interesēm. Turklāt saistībā ar informāciju, kuru iesniedza Toshiba Indonesia, ir svarīgi norādīt, ka prasītājas neiesniedz nevienu pierādījumu, kas ļautu uzskatīt, ka apstrīdētā regula pret tām būtu bijusi labvēlīgāka, ja Komisija būtu pārbaudījusi šo informāciju uz vietas.

146    Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāsecina, ka šis pamats ir jānoraida.

C –  Par ceturto pamatu, ar kuru tiek apgalvots pamatregulas 11. panta 9. punkta pārkāpums

147    Pamatregulas 11. panta 9. punktā ir noteikts:

“Visos pārskatos un izmeklēšanās par nodevu atmaksāšanu, kuras, ievērojot šo pantu, veic Komisija ar noteikumu, ka apstākļi nav mainījušies, izmanto tās pašas metodes, kas tika izmantotas izmeklēšanā, kuras rezultātā tika ieviestas nodevas, attiecīgi ņemot vērā 2. pantu un jo īpaši tā 11. un 12. punktu, kā arī 17. pantu.”

148    Sākotnējās izmeklēšanas laikā trīs Ķīnas ražotāji eksportētāji nolēma sadarboties un tiem tika piešķirts atsevišķs režīms, gluži kā prasītājām pārskatīšanas izmeklēšanā. Šīs trīs sabiedrības – gluži kā prasītājas pārskatīšanas izmeklēšanas laikā – lūdza tām piešķirt TES statusu saskaņā ar pamatregulas 2. panta 7. punktu.

149    Saistībā ar Ķīnas ražotājiem eksportētājiem sākotnējās izmeklēšanas laikā un prasītājām pārskatīšanas izmeklēšanas laikā Padome uzskatīja, ka pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunktā paredzētie nosacījumi nebija izpildīti un noraidīja attiecīgo uzņēmumu lūgumu iegūt TES statusu. Līdz ar to bija jāsalīdzina attiecīgo ražotāju eksportētāju cenas ar normālo vērtību, kas noteikta saistībā ar analogu valsti, kurā ir tirgus ekonomika, saskaņā ar pamatregulas 2. panta 7. punktu (sākotnējās regulas preambulas 45.–48. un 52. apsvērums).

150    Gan sākotnējā izmeklēšanā, gan pārskatīšanas izmeklēšanā iestādes secināja, ka Indonēzija bija trešā valsts, kurā ir tirgus ekonomika un kura ir visatbilstošākā, lai noteiktu normālo vērtību (sākotnējās regulas preambulas 49. un 50. apsvērums).

151    Sākotnējās izmeklēšanas laikā normālo vērtību aprēķināja saskaņā ar pamatregulas 2. panta 2. un 3. punktu, pamatojoties uz normālajām vērtībām, kas tika noteiktas Indonēzijas uzņēmējsabiedrībai, proti, Toshiba Indonesia, kura sadarbojās, izmantojot konkurētspējīgāko zemākā segmenta modeli, kas ievērojamos daudzumos pārdots gan Indonēzijas, gan eksporta tirgos, un par kuru tika secināts, ka tas ir salīdzināms ar Ķīnas modeļiem eksportam uz Kopienu (sākotnējās regulas preambulas 53. apsvērums).

152    Pārskatīšanas izmeklēšanas laikā normālo vērtību aprēķināja, pamatojoties uz informāciju, ko sniedza Toshiba Indonesia. Lai gan šā ražotāja produkcijas un eksporta preču pārdošanas apjomi bija ievērojami, tomēr Padome uzskatīja, ka tā noiets neatkarīgajiem klientiem Indonēzijas tirgū nebija pietiekami reprezentatīvs, lai noteiktu normālo vērtību, un nolēma pamatoties uz salikto vērtību tādu veidu izstrādājumiem, kas ir salīdzināmi ar tiem, ko iesniedzējs ieved Kopienā, t.i., balstoties uz Indonēzijā izgatavoto elektronisko svaru ražošanas izmaksām, pierēķinot pamatotu pārdošanas, administratīvo un vispārējo izdevumu (turpmāk tekstā – “PAV izdevumi”) un peļņas summu (apstrīdētās regulas preambulas 29.–33. un 37.–39. apsvērums).

153    Saistībā ar eksporta cenām – tās tika aprēķinātas sākotnējās izmeklēšanas laikā gadījumos, kad notika pārdošana neatkarīgajiem importētājiem Kopienā, pamatojoties uz faktiski samaksātajām vai maksājamajām cenām saskaņā ar pamatregulas 2. panta 8. punktu. Gadījumos, kad eksportam uz Kopienu ražotāji eksportētāji attiecīgo ražojumu pārdeva, izmantojot saistītu Kopienas importētāju starpniecību, eksporta cenu noteica, pamatojoties uz cenu, ko izmantoja, lai importētos ražojumus pirmo reizi atkal pārdotu neatkarīgam pircējam, saskaņā ar pamatregulas 2. panta 9. punktu (sākotnējās regulas preambulas 54. un 55. apsvērums).

154    Tā kā Padome pārskatīšanas izmeklēšanas laikā uzskatīja, ka prasītājas pārdeva savus elektroniskos svarus caur saistītām sabiedrībām, eksporta cena tika noteikta, pamatojoties uz pirmā neatkarīgā pircēja Kopienā maksātajām vai maksājamajām tālākpārdošanas cenām (apstrīdētās regulas preambulas 42. apsvērums).

155    Sākotnējās izmeklēšanas laikā Padome salīdzināja normālo vērtību un eksporta cenu ražotāja cenu līmenī un tajā pašā tirdzniecības posmā. Gādājot par taisnīgu salīdzinājumu, saskaņā ar pamatregulas 2. panta 10. punktu vērā tika ņemtas to faktoru atšķirības, kas iespaido cenas un cenu salīdzināmību. Tika pieļautas noteiktas pielaides, lai ņemtu vērā atšķirības izmaksās attiecībā uz transportu, apdrošināšanu, pārkraušanu, iekraušanu un papildizmaksās, kredīta, komisijas maksu izmaksās, ievedmuitā un izmaksās pēc pārdošanas (sākotnējās regulas preambulas 56. apsvērums).

156    Pārskatīšanas izmeklēšanas laikā Padome arī salīdzināja normālo vērtību un eksporta cenu ražotāja cenu līmenī un tajā pašā tirdzniecības posmā. Saskaņā ar pamatregulas 2. panta 10. punktu tā ņēma vērā to faktoru atšķirības, kas iespaido cenas un cenu salīdzināmību. Konkrētāk, tā kā Padome secināja, ka ar prasītājām saistītajiem tirgotājiem ir līdzīgas funkcijas kā pārstāvjiem, kas darbojas uz komisijas maksas pamata, tā veica eksporta cenas korekciju, lai ņemtu vērā komisijas maksu, saskaņā ar pamatregulas 2. panta 10. punkta i) apakšpunktu (apstrīdētās regulas preambulas 43.–45. apsvērums).

1.     Lietas dalībnieku argumenti

157    Vispirms prasītājas izklāsta, ka sākotnējā regulā ir pretruna. Minētās regulas preambulas 50. apsvērumā ir norādīts, ka, ņemot vērā Toshiba Indonesia ievērojamos pārdevumus vietējā tirgū un eksportam, normālā vērtība Ķīnas ražotājiem eksportētājiem ir jānosaka saskaņā ar pamatregulas 2. panta 2. un 3. punktu. Taču atbildēs uz formulāru, kuras Toshiba Indonesia sniedza attiecīgajā procedūrā, tā norāda, ka tā vietējā tirgū nepārdeva elektroniskos svarus.

158    Papildus šai pretrunai prasītājas norāda, ka Kopienu iestādes pārskatīšanas izmeklēšanas laikā grozīja normālās vērtības un eksporta cenas noteikšanas metodi, kas bija izmantota sākotnējās izmeklēšanas laikā.

159    Līdz ar to, pirmkārt, Padome apstrīdētās regulas preambulas 37. apsvērumā neņēma vērā sabiedrības, kas saistīta ar Toshiba Indonesia, PAV izdevumus, kaut gan sākotnējā regulā nebija minēti šādi pieskaitījumi. Otrkārt, Padome veica pielaides normālajā vērtībā atkarībā no izmaksām pēc pārdošanas, garantijas, kredīta vai komisijas maksu izmaksās saistībā ar pārdevumiem vietējā tirgū sākotnējās izmeklēšanas laikā, nevis pārskatīšanas izmeklēšanas laikā (apstrīdētās regulas preambulas 43. apsvērums). Treškārt, pārbaudes tika veiktas Toshiba Indonesia telpās sākotnējās izmeklēšanas laikā, nevis pārskatīšanas izmeklēšanas laikā. Taču pienākums izmantot tādu pašu metodi attiecas uz pārbaudēm un vēl jo vairāk tādēļ, ka, pēc Padomes domām, apstākļi, kuros darbojās Toshiba Indonesia, bija būtiski mainījušies. Ceturtkārt, Padome apstrīdētās regulas preambulas 45. apsvērumā ieviesa pielaides eksporta cenām sakarā ar apgalvotajām komisijas maksām, kas samaksātas saistītajām sabiedrībām, par pārdevumiem.

160    Padome apstrīd prasītāju izvirzītos argumentus.

2.     Pirmās instances tiesas vērtējums

161    Ir svarīgi atgādināt, ka sākotnējās izmeklēšanas laikā – gluži kā pārskatīšanas izmeklēšanas laikā – normālā vērtība tika noteikta, pamatojoties uz datiem par ražotāju, kas atrodas valstī, kura ir analoga Ķīnai. Abos gadījumos izvēlētā analogā valsts bija Indonēzija un izvēlētais Indonēzijas ražotājs bija Toshiba Indonesia.

162    Tomēr prasītājas uzskata, ka metodēs, saskaņā ar kurām tika veiktas abas izmeklēšanas no Toshiba Indonesia izvēlēšanās brīža, ir noteiktas atšķirības. Prasītājas uzskata, ka šo atšķirību dēļ ir pārkāpts pamatregulas 11. panta 9. punkts.

163    Līdz ar to ir jāpārbauda, vai pastāv prasītāju norādītās metodoloģiskās atšķirības, un apstiprinoša secinājuma gadījumā šīs atšķirības jāizvērtē no iepriekš minētās tiesību normas aspekta, lai noteiktu, vai to pastāvēšana ir šīs tiesību normas pārkāpums.

164    Pirmā metodoloģiskā atšķirība starp sākotnējo izmeklēšanu un pārskatīšanas izmeklēšanu, kuru uzsver prasītājas, ir fakts, ka, aprēķinot Toshiba Indonesia produktu normālo vērtību pārskatīšanas izmeklēšanā, Padome ņēma vērā ar Toshiba Indonesia saistīta uzņēmuma PAV izdevumus, kaut gan tos tā nebija ņēmusi vērā sākotnējā regulā.

165    Ir jākonstatē, ka šajā sakarā patiešām pastāv atšķirības starp metodēm, kas izmantotas abās izmeklēšanās, kā to pati Padome atzina apstrīdētās regulas preambulas 40. un 41. apsvērumā. Šādu atšķirību pastāvēšana skaidri izriet no apstrīdētās regulas preambulas 37. un 38. apsvēruma salīdzināšanas ar sākotnējās regulas preambulas 53. apsvērumu.

166    Attiecīgi apstrīdētajā regulā Toshiba Indonesia produktu normālā vērtība tika noteikta, pamatojoties uz Indonēzijā izgatavoto elektronisko svaru ražošanas izmaksām, pierēķinot PAV izdevumu un peļņas summu. Šajā sakarā tiek ņemti vērā Toshiba Indonesia PAV izdevumi un ar to saistītās sabiedrības PAV izdevumi.

167    Taču sākotnējā regulā Toshiba Indonesia produktu normālā vērtība tiek aprēķināta, pamatojoties uz to elektronisko svaru cenām, kuri ir salīdzināmi ar Ķīnā ražotajiem svariem un kuri tiek pārdoti Indonēzijas tirgū un eksporta tirgos ievērojamos daudzumos.

168    Šī atšķirība starp abām izmeklēšanām ir izskaidrojama ar faktu, ka apstrīdētajā regulā Padome aprēķināja salikto normālo vērtību, kas līdz ar to nav saistīta ar Toshiba Indonesia faktiskajām pārdošanas cenām, bet sākotnējā regulā tā aprēķināja normālo vērtību, pamatojoties uz šādām cenām.

169    Saskaņā ar pamatregulas 2. panta 3. punktu gadījumā, ja līdzīga produkta pārdošanas apjomi nav pietiekami, produkta normālo vērtību var aprēķināt divos veidos. Pirmkārt, to var aprēķināt, pamatojoties uz ražošanas izmaksām izcelsmes valstī, kurām pieskaita samērīgu PAV izdevumu summu un samērīgu peļņas procentu. Otrkārt, tā var tikt aprēķināta, pamatojoties uz eksporta cenām, kas tiek praktizētas parastas komercdarbības ietvaros saistībā ar atbilstošu trešo valsti ar nosacījumu, ka šīs cenas ir reprezentatīvas.

170    Kā izriet no lietas materiāliem, kā arī no Padomes 2008. gada 6. jūnija kļūdas labojuma, elektronisko svaru pārdošanas apjomi Indonēzijā, kas tika ņemti vērā sākotnējā izmeklēšanā, nebija pietiekami, lai aprēķinātu Toshiba Indonesia produktu normālo vērtību. Šajos apstākļos Padome izvēlējās aprēķināt minēto vērtību, pamatojoties uz Toshiba Indonesia eksporta cenām, kā arī tās pārdošanas cenām Indonēzijā.

171    Pārskatīšanas izmeklēšanas laikā attiecīgā Toshiba Indonesia elektronisko svaru modeļa pārdošanas apjomi arī nebija pietiekami, lai ļautu Komisijai aprēķināt normālo vērtību pēc to cenām. Tomēr šajā gadījumā Padome nolēma aprēķināt normālo vērtību saskaņā ar pirmo iespēju, kas paredzēta pamatregulas 2. panta 3. punktā, t.i., pamatojoties uz ražošanas izmaksām Indonēzijā, kurām pieskaitīta samērīga summa, kas atbilst PAV izdevumiem un peļņai.

172    Tādēļ ir acīmredzams, ka divās identiskās situācijās, proti, situācijās, kad nav pietiekamu Toshiba Indonesia pārdošanas apjomu vietējā tirgū, Padome abās attiecīgajās izmeklēšanās rīkojās divos dažādos veidos. Līdz ar to ir jāsecina, ka šajā lietā ir notikusi normālās vērtības aprēķināšanas metodes grozīšana un ka tā nav notikusi saistībā ar apstākļu maiņu. Turklāt to Padome tieši atzina savā 2008. gada 6. jūnija kļūdu labojumā.

173    Tomēr ir jānorāda, ka fakts, ka Padome apstrīdētajā regulā noteica Toshiba Indonesia produktu normālo vērtību, pamatojoties uz šī uzņēmuma ražoto elektronisko svaru ražošanas izmaksām, kam pieskaitīta summa, kas atbilst PAV izdevumiem un peļņai, bet sākotnējā regulā tā aprēķināja minēto vērtību, pamatojoties uz Toshiba Indonesia elektroniskajiem svariem, kas ir salīdzināmi ar Ķīnā ražotajiem svariem un kas tiek pārdoti Indonēzijas tirgū un eksporta tirgos ievērojamos daudzumos, šajā gadījumā nav metodes grozīšana, ar kuru tiktu pārkāpts pamatregulas 11. panta 9. punkts.

174    Ir jānorāda, ka, ja Padome apstrīdētajā regulā būtu aprēķinājusi normālo vērtību tādā pašā veidā, kā tā to aprēķināja sākotnējā regulā, proti, ņemot vērā Toshiba Indonesia eksporta cenas, kā arī pārdošanas cenas Indonēzijā, tā būtu pārkāpusi pamatregulas 2. panta 3. punktu.

175    Tādējādi minētajā pantā ir noteikts, kā tas minēts šī sprieduma 169. punktā, ka, ja līdzīga produkta pārdošanas apjomi nav pietiekami, šī produkta normālā vērtība var tikt aprēķināta, vai nu pamatojoties uz ražošanas izmaksām izcelsmes valstī, kurām pieskaita samērīgu PAV izdevumu summu un samērīgu peļņas procentu, vai nu pamatojoties uz eksporta cenām, kas tiek praktizētas parastas komercdarbības ietvaros saistībā ar atbilstošu trešo valsti ar nosacījumu, ka šīs cenas ir reprezentatīvas, kas liedz iespēju pieskaitīt cenas, par kurām vietējā tirgū tiek veikti nepietiekami pārdošanas apjomi.

176    Ir jāatgādina, ka, lai gan pamatregulas 11. panta 9. punktā ir paredzēts, ka visās pārskatīšanas izmeklēšanās, kuras tiek veiktas saskaņā ar šo pantu, Komisija piemēro, ja nav mainījušies apstākļi, to pašu metodi, kuru tā bija izmantojusi izmeklēšanā, kuras rezultātā tika piemērots maksājums, no šī panta arī izriet, ka izmantotajai metodei ir jāatbilst pamatregulas 2. un 17. panta tiesību normām.

177    No tā izriet, ka iestādēm pārskatīšanas izmeklēšanā nav jāpiemēro metode, kas tika izmantota sākotnējās izmeklēšanas laikā, ja tā neatbilst pamatregulas 2. panta tiesību normām.

178    Jebkura pretēja interpretācija novestu pie absurdas situācijas, kurā, ja Padome būtu aprēķinājusi normālo vērtību, pamatojoties uz faktisko eksporta cenu, kā arī Toshiba Indonesia faktisko pārdošanas cenu Indonēzijā pieskaitīšanu, prasītājas būtu varējušas pamatoti lūgt apstrīdētās regulas atcelšanu pamatregulas 2. panta 3. punkta pārkāpuma dēļ, bet, ja Padome būtu aprēķinājusi salikto normālo vērtību, prasītājas būtu varējušas lūgt apstrīdētās regulas atcelšanu pamatregulas 11. panta 9. punkta pārkāpuma dēļ.

179    No iepriekš minētā izriet, ka prasītāju izklāstītā metodoloģiskā atšķirība starp sākotnējo izmeklēšanu un pārskatīšanas izmeklēšanu nevar izraisīt apstrīdētās regulas atcelšanu.

180    Otrā prasītāju izvirzītā metodoloģiskā atšķirība ir fakts, ka sākotnējā izmeklēšanā Padome veica noteiktas Toshiba Indonesia normālās vērtības pielaides it īpaši saistībā ar izmaksām pēc pārdošanas, kaut gan šāda pielaide netika veikta pārskatīšanas izmeklēšanas laikā.

181    Šajā sakarā ir jākonstatē, ka antidempinga izmeklēšanā saskaņā ar pamatregulas 2. panta 10. punktu var būt jāveic eksporta cenu un normālās vērtības korekcija, lai ņemtu vērā faktorus, par kuriem apgalvo (un kuri norāda), ka tie ietekmē cenas un līdz ar to cenu salīdzināmību. Tomēr šādas korekcijas parasti nav nepieciešamas, ja izmantotā normālā vērtība ir saliktā vērtība un tādēļ mākslīgi noteikta. Tādā situācijā normālo vērtību, kas nebūt neatspoguļo faktisko skaitli, pirms no tā ir atskaitīti tā salīdzināmību ietekmējošie elementi, veido vienīgi attiecīgās ražošanas izmaksas, kam pieskaitīta samērīga PAV izdevumu summa un samērīgs peļņas procents. Līdz ar to tas, ka nav veiktas korekcijas Toshiba Indonesia produktu normālajā vērtībā, kas aprēķināta apstrīdētajā regulā, ir tiešas sekas faktam, ka šajā regulā Padome izmantoja salikto normālo vērtību.

182    Tā kā Padome pamatoti piemēroja metodi, kas balstīta uz salikto vērtību (skat. šī sprieduma 177.–179. punktu), prasītājas nevar apstrīdēt faktiskās sekas, kas izriet no šīs metodes.

183    Trešā prasītāju izvirzītā metodoloģiskā atšķirība ir fakts, ka Padome apstrīdētās regulas preambulas 45. apsvērumā ieviesa korekcijas eksporta cenās saistībā ar apgalvotajām komisijas maksām, kas tika samaksātas sabiedrībām, kas saistītas ar prasītājām, kaut gan Padome to nedarīja saistībā ar sākotnējo regulu.

184    Tomēr šī atšķirība, kas patiešām pastāv starp abām attiecīgajām izmeklēšanām, nav tāda metodes grozīšana, kas aizliegta pamatregulas 11. panta 9. punktā.

185    Sākotnējās izmeklēšanas laikā Padome neaprēķināja prasītāju eksporta cenu, kas nebija minētās izmeklēšanas priekšmets. Tieši šī iemesla dēļ tās lūdza un saņēma jauna eksportētāja statusu, kā tas izriet no apstrīdētās regulas preambulas 9.–11. apsvēruma. Katra eksportētāja praktizētā eksporta cena ir obligāti jānosaka saistībā ar katru izmeklēšanu, ņemot vērā šī eksportētāja īpašo situāciju. Tādēļ nevar uzskatīt, ka šajā lietā veiktā eksporta cenu aprēķināšana, piemērojot korekcijas, – kas izriet no apstākļiem, kuros Padome uzskatīja, ka prasītājas eksportēja savus produktus Kopienā – var būt metodes grozīšana pamatregulas 11. panta 9. punkta nozīmē.

186    Prasītāju izvirzītā pēdējā metodoloģiskā atšķirība ir fakts, ka apmeklējumi, lai pārbaudītu Toshiba Indonesia sniegto informāciju, tika veikti sākotnējās izmeklēšanas laikā, kaut gan tie netika veikti pārskatīšanas izmeklēšanas laikā.

187    Tomēr ir jāsecina, ka Komisijas pienākums atbilstoši pamatregulas 11. panta 9. punktam piemērot visās pārskatīšanas izmeklēšanās saskaņā ar minēto pantu tiktāl, ciktāl apstākļi nav mainījušies, to pašu metodi, kas izmantota izmeklēšanā, kuras rezultātā tika noteikts maksājums, neietver pienākumu vai aizliegumu veikt pārbaudes vizītes pārskatīšanas izmeklēšanā atkarībā no tā, vai šīs vizītes tika veiktas vai netika veiktas sākotnējā izmeklēšanā. Informācijas pārbaudi nevar uzskatīt par daļu no metodes, kas izvēlēta, lai noteiktu dempinga esamību, bet vienīgi par veidu, kā iegūt informāciju, kas ļautu piemērot attiecīgo metodi.

188    Ņemot vērā iepriekš minēto, šis pamats ir jānoraida.

D –  Par piekto un astoto pamatu, ar kuru tiek apgalvots pamatregulas 2. panta 7. punkta a) apakšpunkta pārkāpums

189    Pamatregulas 2. panta 7. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts:

“Importējot preces no valstīm, kuras nav tirgus ekonomikas valstis [..], parasto [normālo] vērtību nosaka, pamatojoties uz cenu vai salikto vērtību kādā trešā valstī ar tirgus ekonomiku, vai pamatojoties uz cenu, importējot preces no šīs trešās valsts uz citām valstīm, ietverot Kopienu, vai, ja tas nav iespējams, izmantojot jebkuru citu pieņemamu pamatojumu, ietverot cenu, kāda Kopienā ir faktiski samaksāta vai maksājama par līdzīgu preci, un kuru nepieciešamības gadījumā attiecīgi koriģē, ietverot pieņemamu peļņas procentu.

Attiecīgu trešo valsti ar tirgus ekonomiku izvēlas pieņemamā veidā, jo īpaši ņemot vērā visu to drošo informāciju, kas ir pieejama izvēles izdarīšanas laikā. Tāpat jāņem vērā arī termiņa ierobežojumi; un, ja nepieciešams, izmanto trešo valsti ar tirgus ekonomiku, kurā veic tādu pašu izmeklēšanu.

Īsi pēc izmeklēšanas uzsākšanas tajā iesaistītās puses tiek informētas par izvēlēto trešo valsti ar tirgus ekonomiku un tām atvēl 10 dienas piezīmju izteikšanai.”

190    Padome apstrīdētajā regulā aprēķināja Toshiba Indonesia salikto normālo vērtību, pamatojoties uz elektronisko svaru ražošanas izmaksām Indonēzijā, kurām pieskaitīta samērīga summa, kas atbilst PAV izdevumiem un peļņai (37. apsvērums).

191    Lai aprēķinātu piemērojamo peļņas procentu, Padome nolēma, ņemot vērā, ka tā sākotnēji bija nolēmusi, ka Toshiba Indonesia nebija pietiekami pārdošanas apjomi neatkarīgajiem klientiem vietējā tirgū, piemērot to pašu peļņas procentu, kas izmantots, lai noteiktu normālo vērtību noteiktiem elektroniskajiem svariem, kas importēti no Taivānas, sākotnējās izmeklēšanas laikā, jo šie svari bija tāda paša segmenta svari kā Toshiba Indonesia svari (apstrīdētās regulas preambulas 39. apsvērums).

1.     Lietas dalībnieku argumenti

192    Piektajā pamatā prasītājas norāda – lai gan Kopienu iestādēm ir pienākums pārliecināties par tai iesniegtās informācijas precizitāti, Komisija nepārbaudīja Toshiba Indonesia iesniegto informāciju, kas tomēr nebija adekvāta, lai aprēķinātu salikto normālo vērtību.

193    Konkrētāk, spriežot par Toshiba Indonesia iesniegtās informācijas nekonfidenciālajām versijām, tajās bija vērojami vairāki defekti. Tabulā par rentabilitāti nebija ietverti nekādi dati par ražošanas izdevumiem, pabeigto produktu iepirkumiem vai krājumu variācijām un korekcijām. Tabulā par krājumiem nebija norādītas nekādas izmaiņas krājumos – šādu izmaiņu neesamība nav reālistiska. Tabulā par pārdošanas apjomiem vietējā tirgū nebija ietverta pieprasītā informācija. Tabulā par ražošanas izmaksām, no vienas puses, bija informācija par tiešajām saistībām, par notiekošajiem darbiem un par vispārējiem izdevumiem, kas parādījās kā “nav piemērojams[i]” vai kā līdzvērtīgi “0”, un, no otras puses, negrozīti skaitļi par transporta un pārkraušanas izmaksām, kā arī par PAV izdevumiem. Visbeidzot, kopējie PAV izdevumi, kas norādīti atbilstošajā tabulā, bija palielinājušies starp iepriekšējo finanšu gadu un izmeklēšanas procedūru, kaut gan tie ir samazinājušies citā tabulā. Tādēļ Padomei ir jāpierāda, ka atbilžu uz anketu konfidenciālās versijas ir pietiekami saskanīgas.

194    Katrā ziņā, ņemot vērā iesniegtās informācijas defektu lielo skaitu, Komisija varēja veikt vienīgi aptuvenus aprēķinus un tādēļ kļūdaini noteica salikto normālo vērtību, kas izmantota pārskatīšanā.

195    Prasītājas piebilst, ka, nepārbaudot pārskatīšanas izmeklēšanā Toshiba Indonesia iesniegtos datus un informāciju, kaut gan tā tos pārbaudīja sākotnējās izmeklēšanas laikā, Komisija pret tām izturējās diskriminējoši. Šajā sakarā prasītājas norāda, ka Kopienu pārskatīšanas izmeklēšanas jomā nav precedenta, kurā Kopienu iestādes nebūtu vienlaikus pārbaudījušas eksporta cenu un normālo vērtību.

196    Turklāt, ja, kā to apgalvo Padome, šīs lietas apstākļi būtu būtiski mainījušies, tad it īpaši būtu jāveic jauna izmeklēšana.

197    Turklāt saistībā ar astoto pamatu prasītājas norāda, ka Padome, aprēķinot peļņas procentu, kas jāņem vērā saistībā ar Toshiba Indonesia salikto normālo vērtību, pārkāpa pamatregulas 2. panta 7. punkta a) apakšpunktu. Būtībā šis peļņas procents tika izsecināts no cita tirgus un no vairāk nekā piecu gadu sena perioda, kas ir neparasti, jo Toshiba Indonesia vairs nepārdod attiecīgās preces iekšējā tirgū, iespējams, tāpēc, ka tā vairs nav tikpat rentabla kā agrāk.

198    Saistībā ar piekto pamatu Padome, pirmkārt, norāda, ka lēmums veikt pārbaudes apmeklējumus ir Komisijas vērtējuma ziņā. Taču nebija jāapmeklē Toshiba Indonesia pārskatīšanas izmeklēšanas laikā, jo tās iesniegtā informācija saskanēja ar sākotnējā izmeklēšanā iesniegto informāciju, kuru pārbaudīja Komisija un kurai klāt bija pievienoti dokumenti.

199    Otrkārt, Padome uzskata, ka Toshiba Indonesia iesniegtā informācija bija atbilstoša, lai aprēķinātu salikto normālo vērtību, un ka iestādes šo informāciju ir pareizi izvērtējušas.

200    Treškārt, Padome apstrīd prasītāju apgalvotos defektus informācijā, kuru iesniegusi Toshiba Indonesia.

201    Ceturtkārt, Padome norāda, ka prasītājas nav pierādījušas, ka pret tām ir bijusi diskriminējoša attieksme judikatūras nozīmē.

202    Saistībā ar astoto pamatu Padome norāda, ka tā pareizi noteica Toshiba Indonesia peļņas procentu, kad tā apstrīdētajā regulā aprēķināja normālo vērtību. Turklāt, ja iestādes būtu izmantojušas faktiskos peļņas procentus, kas atbilst Indonēzijas ražotāja retajām pārdošanas reizēm iekšējā tirgū, saliktā normālā vērtība būtu bijusi augstāka.

2.     Pirmās instances tiesas vērtējums

203    Ar šiem pamatiem prasītājas būtībā izvirza trīs iebildumus. Pirmkārt, tās apgalvo, ka Toshiba Indonesia saliktā normālā vērtība, kuru Padome aprēķināja apstrīdētajā regulā, nav ne ticama, ne pareiza, jo minētās sabiedrības ražošanas izmaksas un PAV izdevumi tika aprēķināti, pamatojoties uz noteiktu informāciju, ko prasītājas uzskata par kļūdainu un nepārbaudītu. Otrkārt, prasītājas norāda, ka Toshiba Indonesia produktu normālā vērtība nav pareiza, jo šīs sabiedrības peļņas procents tika aprēķināts, pamatojoties uz Taivānas uzņēmuma peļņas procentu. Visbeidzot un treškārt, prasītājas uzskata, ka tās tika diskriminētas.

204    Izvēle starp dažādām dempinga starpības aprēķina un preces normālās vērtības noteikšanas metodēm ir saistīta ar sarežģītu ekonomisko situāciju izvērtēšanu un tātad, kontrolējot šādu vērtējumu, tiesai jāaprobežojas ar pārbaudi attiecībā uz to, vai ievēroti procesuālie noteikumi, vai apstrīdētās izvēles izdarīšanai izmantotie fakti ir patiesi, vai šo faktu vērtējumā nav pieļautas acīmredzamas kļūdas un vai nav nepareizi izmantotas pilnvaras (šajā sakarā skat. Tiesas 2007. gada 27. septembra spriedumu lietā C‑351/04 Ikea Wholesale, Krājums, I‑7723. lpp., 41. punkts un tajā minētā judikatūra). Tādēļ prasītājas nevar pretendēt uz apstrīdētās regulas atcelšanu to iemeslu dēļ, kas izklāstīti saistībā ar pirmajiem diviem iebildumiem, ja vien tās nepierāda, ka to izvirzītās kļūdas ir acīmredzamas.

205    Šajos apstākļos Pirmās instances tiesa uzskata, ka vispirms ir jāizvērtē prasītāju izvirzītie pirmie divi iebildumi un pēc tam iebildums par to, ka tās tika diskriminētas.

a)     Par pirmo iebildumu saistībā ar saliktās normālās vērtības aprēķināšanu, pamatojoties uz nepārbaudītu un kļūdainu informāciju

206    Prasītājas būtībā izvirza divas kritikas saistībā Toshiba Indonesia iesniegto informāciju, pamatojoties uz kuru tika aprēķināta saliktā normālā vērtība.

207    Prasītājas norāda, ka Toshiba Indonesia iesniegtā informācija netika pārbaudīta ar apmeklējumu palīdzību un līdz ar to šī informācija nav ticama.

208    Šajā sakarā ir svarīgi norādīt, ka tas, ka ar apmeklējumu palīdzību netika pārbaudīta informācija, kas sniegta saistībā ar antidempinga izmeklēšanu, nepadara šo informāciju kļūdainu vai obligāti mazāk ticamu.

209    Kaut gan Komisijai, ciktāl iespējams, saskaņā ar pamatregulas 6. panta 8. punktu ir jāpārbauda ieinteresēto pušu iesniegtā informācija, ar kuru ir pamatoti secinājumi, izņemot gadījumos, kas paredzēti šīs pašas regulas 18. pantā, t.i., sadarbības neesamības gadījumā, nekas tai neliedz pārbaudīt informāciju tādā veidā, kādā tā uzskata par atbilstošu, un ne tikai ar apmeklējuma palīdzību. Šo interpretāciju apstiprina fakts, ka pamatregulas 16. pantā ir norādīts, ka informācijas pārbaudes apmeklējumi tiek veikti vienīgi tad, ja Komisija tos uzskata par atbilstošiem.

210    Līdz ar to ir jāizvērtē, vai Komisija pietiekami bija pārbaudījusi Toshiba Indonesia sniegto informāciju kādā citā veidā nekā ar informācijas pārbaudes apmeklējumu.

211    Šajā sakarā Padome norāda, ka Toshiba Indonesia iesniegtā informācija saskanēja ar sākotnējā izmeklēšanā iesniegto informāciju, kā arī ar dokumentiem, ko klāt pievienojusi šī sabiedrība. Prasītājas šo apgalvojumu neapstrīd.

212    Turklāt Kopienu iestādes varēja leģitīmi ņemt vērā, izvērtējot iespēju pārbaudīt ar apmeklējumu palīdzību Toshiba Indonesia iesniegto informāciju saistībā ar pārskatīšanas izmeklēšanu, faktu, ka šī sabiedrība jau bija iesniegusi informāciju sākotnējā izmeklēšanā un līdz ar to jau bija ļāvusi attiecīgajām iestādēm pārbaudīt iesniegtās informācijas ticamību, ieskaitot ar apmeklējumu palīdzību, datumos, kas ir pietiekami tuvu pārskatīšanas izmeklēšanas datumiem.

213    Šajos apstākļos ir jāsecina, ka attiecīgās iestādes nav pieļāvušas acīmredzamu kļūdu vērtējumā, nolemjot, ka nebija papildus jāpārbauda Toshiba Indonesia iesniegtā informācija ar apmeklējuma palīdzību.

214    Otrkārt, prasītājas izvirzīja, kaut gan ļoti kodolīgā veidā, noteiktus konkrētus trūkumus Toshiba Indonesia sniegtajā informācijā, ko tās atklāja, izpētot šīs informācijas nekonfidenciālās versijas, no kurām izrietēja, ka Komisija varēja veikt vienīgi aptuvenu un līdz ar to kļūdainu normālās vērtības, kas attiecināta uz Toshiba Indonesia, aprēķinu.

215    Pirmkārt, tās norāda, ka informācijā, ko Toshiba Indonesia sniedza noteiktā tabulā par rentabilitāti, nebija ietverti nekādi dati par ražošanas izmaksām, pabeigto produktu iepirkumiem vai krājumu variācijām un korekcijām.

216    Tomēr ir jānorāda, ka Padome apstrīdētajā lēmumā neaprēķināja Toshiba Indonesia salikto normālo vērtību, pamatojoties uz tās peļņas procentu, bet pamatojoties uz Taivānas sabiedrības peļņas procentu. No tā izriet, ka, pat ja informācija, ko Toshiba Indonesia sniedza tabulā par savu rentabilitāti, būtu nepilnīga, tā nebūtu varējusi pat vismazākajā mērā ietekmēt saliktās normālās vērtības aprēķināšanu. Līdz ar to jebkura prasītāju kritika par šo informāciju nav pamatota.

217    Otrkārt, prasītājas norāda, ka informācijā, ko Toshiba Indonesia sniedza tabulā par krājumiem, nebija norādītas nekādas izmaiņas krājumos, un šādu izmaiņu neesamība nav reālistiska.

218    Šajā sakarā, pirmkārt, ir jānorāda, ka prasītājas nav izskaidrojušas, kādā veidā šī informācija būtu tikusi izmantota vai kādā veidā tā būtu bijusi jāizmanto, lai aprēķinātu salikto normālo vērtību, un ka līdz ar to tās nevar apgalvot, ka tās kļūdainais raksturs būtu varējis ietekmēt minētās vērtības aprēķināšanu. Otrkārt, ir jānorāda, ka Padome atbildēja, prasītājām to neapstrīdot, ka Toshiba Indonesia nosūtīja savus produktus saistītajam uzņēmumam, proti, Toshiba TEC Singapore (turpmāk tekstā – “Toshiba Singapore”), kura ziņā bija elektronisko svaru pārdošana un tādēļ arī uzkrājumu veidošana, kas izskaidro apstākli, uz kuru norāda prasītājas (šajā sakarā skat. šī sprieduma 259.–262. punktu). Līdz ar to ir jāsecina, ka prasītājas nav pierādījušas nekāda trūkuma pastāvēšanu attiecīgajā tabulā, kas varētu apgāzt normālās vērtības aprēķinu.

219    Treškārt, prasītājas norāda, ka informācija, ko Toshiba Indonesia iesniedza tabulā par pārdošanas apjomiem iekšējā tirgū, neatbilst Komisijas pieprasītajai informācijai.

220    Tomēr ir jānorāda, ka prasītājas nav izskaidrojušas, kādā ziņā, iespējams, nepastāvošu informāciju būtu bijis jāizmanto, lai aprēķinātu salikto normālo vērtību, un ka līdz ar to tās nevar apgalvot, ka šīs informācijas neesamība būtu varējusi ietekmēt minētās vērtības aprēķināšanu. Turklāt Padome atbildēja, prasītājām to neapstrīdot, ka minētā tabula attiecās uz informāciju, kas attiecas uz visu Indonēziju un nevis uz pašu Toshiba Indonesia, kurai nebija nekādas informācijas par citiem ražotājiem, attiecīgā produkta importu un eksportu Indonēzijā, kas izskaidro to, ka tabulā nav daļas no Komisijas pieprasītās informācijas.

221    Līdz ar to ir jāsecina, ka prasītājas nav pierādījušas nekāda trūkuma pastāvēšanu attiecīgajā tabulā, kas varētu apgāzt normālās vērtības aprēķinu.

222    Ceturtkārt, prasītājas norāda, ka informācija, ko Toshiba Indonesia iesniedza konkrētā tabulā par ražošanas izmaksām, ietver, no vienas puses, informāciju par tiešajām izmaksām, par notiekošajiem darbiem un par vispārējiem izdevumiem, kas parādījās kā “nav piemērojams[i]” vai kā līdzvērtīgi “0”, un, no otras puses, par negrozītiem skaitļiem par transporta un pārkraušanas izmaksām, kā arī par PAV izdevumiem.

223    Saistībā ar informāciju par tiešajām izmaksām, par notiekošajiem darbiem un par vispārējiem izdevumiem Padome norādīja, prasītājām to neapstrīdot, ka norādes “nav piemērojams[i]” vai “0” ir izskaidrojamas ar faktu, ka Toshiba Indonesia bija sniegusi informāciju par savām izmaksām saistībā ar elektronisko svaru modeli, kas pēc izgatavošanas tika nosūtīts uz Toshiba Singapore. Līdz ar to Toshiba Indonesia sedza gandrīz visus attiecīgos izdevumus.

224    Turklāt ir svarīgi norādīt, ka no lietas materiāliem izriet, ka anketā, kuru šajā lietā Komisija nosūtīja Toshiba Indonesia, ir pārņemta standarta struktūra, kas ir paredzēta lielākajai daļai produktu un kas ietver citu elementu starpā vairākas tabulas, kas sadalītas iepriekš noteiktās ailēs. Tomēr, kā to norāda Padome, noteiktas ailes nevar tikt izmantotas noteiktiem produktiem vai noteiktiem modeļiem. Šajos apstākļos attiecīgās anketas adresāta nosūtītajā atbildē var tikt norādītas vienīgi vērtības “0” vai “nav piemērojams[i]” un līdz ar to prasītājas nevar pamatoti kritizēt attiecīgo informāciju saistībā ar šādu norāžu pastāvēšanu, nenorādot, pat īsumā, kādā ziņā šajās ailēs ietvertā informācija būtu bijusi atbilstoša.

225    Turklāt Padome norāda, prasītājām to neapstrīdot, ka saistībā ar attiecīgo tabulu Toshiba Indonesia bija iesniegusi vienīgi datus par elektroniskajiem svariem un nevis par citiem produktiem, kas izskaidro, kāpēc kolonnā ar nosaukumu “Visi produkti” vienmēr ir norāde “nav piemērojams[i]”.

226    Saistībā ar faktu, ka skaitļi par transporta un pārkraušanas izmaksām, kā arī par PAV izdevumiem paliek negrozīti, pietiek norādīt, ka prasītājas pat īsumā neizskaidro, kādā ziņā tas norāda, ka attiecīgajā tabulā ir kļūdaina informācija. Līdz ar to prasītājas nevar pamatoties uz šo apgalvoto kļūdu, lai apstrīdētu apstrīdētās regulas tiesiskumu.

227    No tā izriet, ka prasītājas nav pierādījušas, ka Toshiba Indonesia iesniegtajā informācijā saistībā ar attiecīgo tabulu būtu trūkumi.

228    Piektkārt, prasītājas uzskata, ka tabulā norādītās PAV izdevumu kopsummas palielināšana, kas notikusi starp pēdējo finanšu gadu un izmeklēšanas periodu, nav ticama, jo kopsumma ir samazinājusies citā tabulā.

229    Tomēr ir jāuzsver, ka prasītājas atkal vienīgi apstrīd informācijas precizitāti, neizskaidrojot, kādā veidā šī informācija būtu bijusi jāizmanto, lai aprēķinātu salikto normālo vērtību, līdz ar ko tās nevar apgalvot, ka šī ļoti konkrētā informācija, kas ietverta starp daudziem Toshiba Indonesia sniegtajiem datiem, saskaņā ar kuriem tika aprēķināta saliktā normālā vērtība, būtu varējusi šajā lietā ietekmēt minēto aprēķināšanu.

230    Katrā ziņā ir jānorāda, ka tabula par PAV izdevumiem attiecas uz visiem Toshiba Indonesia ražotajiem produktiem, bet otra tabula, uz kuru norāda prasītājas, attiecas vienīgi uz konkrētu modeli, saskaņā ar kuru tika aprēķināta normālā vērtība – tas izskaidro prasītāju norādīto atšķirību.

231    Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jākonstatē, ka prasītājām nav izdevies pierādīt, ka Komisija varēja veikt vienīgi aptuvenus aprēķinus un tādēļ kļūdaini noteica Toshiba Indonesia salikto normālo vērtību, pamatojoties uz šī uzņēmuma sniegto informāciju. Līdz ar to šo iebildumu nevar apmierināt.

b)     Par otro iebildumu saistībā ar peļņas procenta, kas attiecināts uz Toshiba Indonesia, acīmredzami neatbilstošo raksturu

232    Vispirms ir jānorāda, ka prasītājas neapstrīd, ka peļņas procents, ko Padome attiecināja uz Toshiba Indonesia, nosakot normālo vērtību, ir samērīgs.

233    Prasītājas vienīgi apgalvo, ka minētā peļņas procenta noteikšana, pamatojoties uz peļņas procentu, kas noteikts Taivānas sabiedrībai sākotnējās izmeklēšanas ietvaros, nav samērīga, un tas ir tādēļ, ka Taivānas tirgus atšķiras no Indonēzijas tirgus un ka sākotnējās izmeklēšanas periods laika ziņā ir pirms pārskatīšanas izmeklēšanas perioda.

234    Tomēr ir jākonstatē, ka prasītājas nav iesniegušas Pirmās instances tiesā nevienu pierādījumu, ar ko varētu pierādīt, ka ir acīmredzami kļūdaini uzskatīt, ka pelņas procents, kas ticis realizēts piecus gadus pirms pārskatīšanas izmeklēšanas saistībā ar Taivānas sabiedrību, kas ražo, kā to norāda Padome un ko neapstrīd prasītājas, tāda paša segmenta svarus kā Toshiba Indonesia svarus, var tikt pamatoti attiecināts uz šo sabiedrību, nosakot normālo vērtību.

235    Konkrētāk, prasītājas nav pierādījušas, ka elektronisko svaru tirdzniecības apstākļi atšķīrās šajos abos periodos Taivānā un Indonēzijā, un vēl jo mazāk ir pierādījušas, ka šīs atšķirības varēja ietekmēt to sabiedrību peļņas procentus, kas pārdod elektroniskos svarus šajās abās valstīs, līdz tādam līmenim, ka nebūtu acīmredzami nepamatoti izmantot Taivānas uzņēmuma peļņas procentu, lai aprēķinātu peļņas procentu, ko attiecināt uz Indonēzijas uzņēmumu, ja šī uzņēmuma faktiskais peļņas procents nav izmantojams.

236    No tā izriet, ka šo iebildumu nevar apmierināt.

c)     Par trešo iebildumu saistībā ar diskriminācijas pastāvēšanu

237    Prasītājas būtībā norāda, ka tās tika diskriminētas, jo Toshiba Indonesia iesniegtā informācija tika pārbaudīta ar apmeklējuma palīdzību sākotnējās izmeklēšanas laikā un ka šī informācija netika pārbaudīta pārskatīšanas izmeklēšanas laikā.

238    Šajā sakarā ir jānorāda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru vienlīdzības princips un nediskriminācijas princips prasa, lai salīdzināmas situācijas netiktu aplūkotas atšķirīgi un dažādas situācijas netiktu aplūkotas vienādi, ja vien tādai pieejai nav objektīva attaisnojuma (Tiesas 2006. gada 26. oktobra spriedums lietā C‑248/04 Koninklijke Coöperatie Cosun, Krājums, I‑10211. lpp., 72. punkts, un 2007. gada 3. maija spriedums lietā C‑303/05 Advocaten voor de Wereld, Krājums, I‑3633. lpp., 56. punkts).

239    Tomēr prasītājas nav pierādījušas, ka pārskatīšanas izmeklēšana un sākotnējā izmeklēšana bija līdzīgas situācijas, it īpaši saistībā ar ticamību, kura Kopienu iestādēm bija jāpiedēvē Toshiba Indonesia iesniegtajai informācijai abās lietās. Konkrētāk, pārskatīšanas izmeklēšana attiecās uz ražotāju, saistībā ar kuru jau bija notikusi sākotnējā izmeklēšana, un līdz ar to šī sākotnējā izmeklēšana jau bija ļāvusi Komisijai pārbaudīt iesniegtās informācijas ticamību, bet kas tāda nebija sākotnējās izmeklēšanas brīdī (skat. šī sprieduma 212. punktu).

240    Līdz ar to ir jānoraida iebildums par diskriminācijas pastāvēšanu.

E –  Par sesto un septīto pamatu, ar kuru tiek apgalvots pamatregulas 2. panta 10. punkta pārkāpums

241    Pamatregulas, kas grozīta ar Padomes 2002. gada 5. novembra Regulu (EK) Nr. 1972/2002 (OV L 305, 1. lpp.), 2. panta 10. punktā ir noteikts:

“Eksporta cenu un normālo vērtību salīdzina taisnīgi. Šo salīdzināšanu veic, izmantojot vienādus tirdzniecības līmeņus un izvēloties laika ziņā pēc iespējas tuvākus pārdošanas apjomus, kā arī pienācīgu uzmanību pievēršot citām atšķirībām, kas ietekmē cenu salīdzināmību. Ja normālā vērtība un eksporta cena nav salīdzināmas tādā formā, kādas tās ir noteiktas, katrā konkrētā gadījumā pēc būtības izdara korekcijas, ņemot vērā faktorus, par kuriem apgalvo (un kuri norāda), ka tie ietekmē cenas un cenu salīdzināmību. Izdarot korekcijas, izvairās no jebkādas pārklāšanās, jo īpaši attiecībā uz atlaidēm, rabatu atlaidēm, daudzumiem un tirdzniecības līmeni. Ja izpilda konkrētos nosacījumus, var koriģēt šādus faktorus.

[..]

i) Komisijas maksa

Korekciju izdara, ņemot vērā atšķirības komisijas naudā, ko maksā saistībā ar apskatāmo noietu. Termins “komisijas maksa” attiecas arī uz uzcenojumu, ko saņem izstrādājuma vai līdzīga izstrādājuma tirgotājs, ja šāda tirgotāja funkcijas ir līdzīgas tā pārstāvja funkcijām, kurš strādā, pamatojoties uz komisijas naudu.

[..]”

242    Apstrīdētajā regulā normālā vērtība tika aprēķināta, balstoties uz Toshiba Indonesia izgatavoto elektronisko svaru ražošanas izmaksām, kam, pirmkārt, pieskaitīta samērīga summa, kas atbilst Toshiba Indonesia PAV izdevumiem un kas aprēķināta, pieskaitot Toshiba Indonesia PAV izdevumiem daļu no Toshiba Singapore izdevumiem, un kam, otrkārt, pieskaitīta samērīga summa, kas atbilst Toshiba Indonesia peļņai (29.–33. un 37.–39. apsvērums).

243    Tā kā Padome secināja, ka prasītājas pārdeva savus elektroniskos svarus Kopienā ar saistītu sabiedrību palīdzību, eksporta cena tika noteikta, pamatojoties uz tālākpārdošanas cenu, kuru maksāja pirmais neatkarīgais pircējs Kopienā.

244    Apstrīdētajā regulā, salīdzinot normālo vērtību un eksporta cenu ražotāja cenu līmenī un tajā pašā tirdzniecības posmā, Padome ņēma vērā saskaņā ar pamatregulas 2. panta 10. punktu atšķirības, kas iespaido cenas un cenu salīdzināmību. Konkrētāk, tā kā Padome secināja, ka ar prasītājām saistītajiem tirgotājiem ir līdzīgas funkcijas kā pārstāvjiem, kas darbojas uz komisijas maksas pamata, tā veica eksporta cenas korekciju, lai ņemtu vērā komisijas maksu, saskaņā ar pamatregulas 2. panta 10. punkta i) apakšpunktu (43.–45. apsvērums).

1.     Lietas dalībnieku argumenti

245    Saistībā ar sesto pamatu prasītājas norāda, ka, lai noteiktu salikto normālo vērtību, ir vienīgi jāņem vērā Toshiba Indonesia PAV izdevumi, kas attiecas uz tās pārdošanas apjomiem iekšējā tirgū. Tomēr Toshiba Singapore, kuras daļu no PAV izdevumiem Padome izmantoja minētās vērtības aprēķināšanai, bija iesaistīta plašā virknē darbību, kam nav nekāda sakara ar Indonēzijas tirgu, jo tā izpildīja koordinācijas funkcijas reģionālā līmenī un veica pārdošanu reģionālā līmenī, bet ne Indonēzijā. Prasītājas uzskata, ka šādi Padome aprēķināja eksporta cenu, nevis pārdošanas cenu Indonēzijā.

246    Prasītājas piebilst, ka abi ar Toshiba Indonesia saistītie uzņēmumi, proti, Toshiba Singapore un Toshiba TEC Corporation, kas reģistrēta Japānā (turpmāk tekstā – “Toshiba Japan”), būtu bijuši jāuzskata par Toshiba Indonesia pārstāvjiem. Līdz ar to Padomei no saliktās normālās vērtības būtu bijis jāatskaita komisijas maksas par veiktajām pārdošanām vismaz tā iemesla dēļ, ka šādi atskaitījumi tika veikti saistībā ar eksporta cenu aprēķināšanu.

247    Saistībā ar septīto pamatu prasītājas apstrīd, ka Kopienu iestādēm ir tiesības atskaitīt no prasītāju eksporta cenas saskaņā ar pamatregulas 2. panta 10. punktu apgalvotās “komisijas maksas” par pārdošanām, ko veikušas sabiedrības, kas ar tām ir saistītas. 2002. gada 21. novembra spriedumā lietā T‑88/98 Kundan un Tata/Padome (Recueil, II‑4897. lpp.) Pirmās instances tiesa nosprieda, ka, lai veiktu šādus atskaitījumus, iestādēm ir jāpamatojas uz elementiem, ar kuriem var pierādīt vai kuri ļauj secināt, ka patiešām bija samaksāta komisijas maksa un ka tā noteiktā veidā varēja ietekmēt salīdzināmību starp eksporta cenu un normālo vērtību. Situācija, kuras dēļ radās minētā lieta, neatšķiras no situācijas šajā lietā un nekāda summa netika samaksāta.

248    Saistībā ar sesto pamatu Padome norāda, ka Toshiba Indonesia, kas ir vienīgi rūpnīca, produktu pārdošana tika veikta ar Toshiba Singapore starpniecību. Šī iemesla dēļ daļa no PAV izdevumiem, ko sedza Toshiba Singapore un kas attiecināmi uz produktu pārdošanu Indonēzijas tirgū, tika pieskaitīti izdevumiem, ko sedza Toshiba Indonesia.

249    Saistībā ar korekcijām sakarā ar komisijas maksām Padome norāda, ka prasītājas veica pārdošanu Kopienā ar saistīto sabiedrību starpniecību un ka tādēļ to eksporta cena tika aprēķināta, pamatojoties uz cenu, ko maksāja pirmais neatkarīgais pircējs Kopienā. Padome norāda, ka šīs sabiedrības, kurām bija uzticēts veikt pārdošanu, veica funkcijas, kas līdzīgas pārstāvja funkcijām, jo tās noteica pārdošanas cenu, saņēma tiešos pasūtījumus no klientiem un šiem klientiem izrakstīja rēķinus. Tā kā pārstāvji parasti saņem komisijas maksu, šī summa ir jāatņem no cenas, kuru maksā pirmais neatkarīgais pircējs.

250    Tomēr, tā kā normālā vērtība tiek aprēķināta, ņemot vērā Toshiba Indonesia un Toshiba Singapore PAV izmaksas, nevis Toshiba Japan PAV izmaksas, kura Indonēzijas tirgū veica pārdošanu gala patērētājam, būtu bijis neatbilstoši veikt šādas korekcijas saistībā ar komisijas maksām, pat ja Toshiba Japan būtu veikusi pārstāvja funkcijas.

251    Saistībā ar septīto pamatu Padome norāda, ka iestādes, lai salīdzinātu normālo vērtību un eksporta cenu, pamatoti atskaitīja komisijas maksas par pārdošanām, ko veikušas sabiedrības, kas saistītas ar prasītājām.

252    Padome norāda, ka prasītājas neapstrīd apstrīdētās regulas preambulas 53. apsvērumā izklāstītos iemeslus, kuru dēļ bija jākoriģē eksporta cenas sakarā ar komisijas maksām. Prasītājas vienīgi apgalvoja, ka, tā kā nebija notikusi maksāšana, nebija jāveic nekādas korekcijas, un vispār nepamatoja šo apgalvojumu. Tā kā sabiedrības, kam uzticēts veikt pārdošanu, un prasītājas ir saistītas, ir maza nozīme tam, vai komisijas maksa patiešām bija samaksāta, jo šī lieta atšķiras no lietas, kurā tika pieņemts iepriekš 247. punktā minētais spriedums lietā Kundan un Tata/Padome, kurā eksportētājs un pārdošanas sabiedrība bija neatkarīgi.

253    Turklāt prasītājas, interpretējot šo spriedumu, neņem vērā, ka pamatregulas 2. panta 10. punkta i) apakšpunkts tika grozīts ar Regulu Nr. 1972/2002 un ka pēc šī grozījuma izdarīšanas tajā ir precizēts, ka termins “komisijas maksa” aptver arī uzcenojumu, ko saņem izstrādājuma vai līdzīga izstrādājuma tirgotājs, ja šāda tirgotāja funkcijas ir līdzīgas tā pārstāvja funkcijām, kurš strādā, pamatojoties uz komisijas naudu.

2.     Pirmās instances tiesas vērtējums

254    Saistībā ar abiem attiecīgajiem pamatiem prasītājas būtībā izvirza trīs iebildumus. Tās norāda, ka Padome apstrīdētajā regulā kļūdaini aprēķināja salikto normālo vērtību, pirmkārt, tajā iekļaujot Toshiba Singapore PAV izdevumus un, otrkārt, neveicot korekcijas sakarā ar pārstāvja komisijas maksām, kas samaksātas Toshiba Singapore un Toshiba Japan. Treškārt, prasītājas norāda, ka apstrīdētajā regulā Padome kļūdaini aprēķināja to eksporta cenu, veicot korekcijas sakarā ar komisijas maksām, kas maksājamas sabiedrībām, kuras saistītas ar prasītājām un kas veica pārdošanu Kopienā.

255    Tādēļ ir jāizvērtē, vai prasītājām ir izdevies pierādīt trīs iepriekš minēto kļūdu pastāvēšanu. Tomēr ir jāatgādina, ka, gluži kā tas tika uzsvērts šī sprieduma 80. un 204. punktā, izvērtējot sarežģītas ekonomiskas situācijas, tiesai tikai jāpārbauda, vai ievēroti procesuālie noteikumi, vai apstrīdētās izvēles izdarīšanai izmantotie fakti ir patiesi, vai šo faktu vērtējumā nav pieļautas acīmredzamas kļūdas un vai nav nepareizi izmantotas pilnvaras. Līdz ar to šie pamati nevarēs tikt apstiprināti, ja vien neizrādīsies, ka attiecīgās kļūdas bija acīmredzamas.

a)     Par Toshiba Singapore PAV izmaksu iekļaušanu saliktās normālās vērtības aprēķināšanā

256    Ir jākonstatē, ka prasītājas neapstrīd, ka summa, kas atbilst PAV izdevumiem, ko Komisija apstrīdētajā regulā attiecināja uz Toshiba Indonesia, nosakot normālo vērtību, ir samērīga. Prasītājas vienīgi apgalvo, ka šīs summas noteikšana, pamatojoties uz daļu no Toshiba Singapore PAV izdevumiem, nav pamatota, jo šī sabiedrība neveic pārdošanu Indonēzijas tirgū.

257    Tomēr ir jākonstatē, ka Padomes šajā lietā izvēlētā metode, lai aprēķinātu PAV izdevumus, kas attiecināmi uz Toshiba Indonesia, nav acīmredzami kļūdaina.

258    Saskaņā ar pamatregulas struktūru normālās vērtības aprēķināšana ir vērsta uz to, lai noteiktu produkta pārdošanas cenu, kāda tā būtu, ja šo preci pārdotu izcelsmes valstī vai eksportētājvalstī, un līdz ar to, lai aprēķinātu salikto vērtību, ir jāņem vērā izmaksas, kas saistītas ar pārdošanu vietējā tirgū (pēc analoģijas skat. Tiesas 1991. gada 7. maija spriedumu lietā C‑69/89 Nakajima/Padome, Recueil, I‑2069. lpp., 64. punkts un tajā minētā judikatūra). Tomēr, nosakot normālo vērtību, iestādēm nav jāņem vērā pārbaudāmās sabiedrības faktiskie izdevumi, bet gan samērīga to PAV izdevumu aplēse, kuri šai sabiedrībai būtu jāsedz, ja tā attiecīgo preci pārdotu pietiekamos daudzumos savā izcelsmes valstī.

259    Šajā sakarā ir svarīgi norādīt, ka Padome apgalvoja, prasītājām to neapstrīdot, ka Toshiba Indonesia veic vienīgi ražošanu, nevis tirdzniecību. Tā arī apgalvoja, ka visas Toshiba Indonesia pārdošanas tika veiktas ar Toshiba Singapore starpniecību, kas savukārt tālākpārdeva daļu no precēm Indonēzijas tirgū ar Toshiba Japan un ar to saistītā izplatītāja – KDS – starpniecību.

260    Turklāt šos Padomes apgalvojumus apstiprina lietas materiālos ietvertie dokumenti. Būtībā no informācijas, ko Toshiba Indonesia sniedza Komisijai, izriet, ka šī sabiedrība tiešā veidā Indonēzijā nepārdod elektroniskos svarus, bet ka tā nosūta visu savu produkciju Toshiba Singapore. No šīs informācija arī izriet, ka Toshiba Singapore savukārt neveic tiešo pārdošanu Indonēzijā, bet gan vienīgi ar Toshiba Japan starpniecību, kas savukārt pārdod produkciju Indonēzijā ar KDS, kas ir ar to saistītā sabiedrība, starpniecību.

261    Tā kā visi Toshiba Indonesia ražotie svari tika nosūtīti Toshiba Singapore un noteiktu daudzumu šo svaru Toshiba Japan pārdeva Indonēzijā, nav acīmredzami kļūdaini secināt, ka minētos svarus Toshiba Singapore obligāti nosūtīja Toshiba Japan.

262    Līdz ar to Padome apstrīdētajā regulā pamatoti uzskatīja, ka PAV izdevumu samērīgo summu, kas attiecināma uz Toshiba Indonesia, varēja noteikt, pamatojoties uz šīs sabiedrības faktiskajām izmaksām, kam klāt pieskaitīta daļa no Toshiba Singapore izmaksām. Būtībā ar šo pieskaitīšanu tiek koriģēti Toshiba Indonesia neparasti zemie PAV izdevumi, kas saistīti ar to, ka tā neveic tirdzniecību, kā arī tiek ņemts vērā fakts, ka daļa no Toshiba Indonesia tirdzniecības darbības un līdz ar to daļa no saistītajiem izdevumiem ir attiecināma uz Indonēzijas tirgu.

263    Līdz ar to šis iebildums ir jānoraida.

b)     Par to, ka netika veiktas korekcijas sakarā ar pārstāvja komisijas maksām, kas samaksātas Toshiba Singapore un Toshiba Japan

264    Prasītājas uzskata, ka, aprēķinot salikto normālo vērtību, Padomei būtu bijis jāveic korekcijas sakarā ar pārstāvja komisijas maksām, kas samaksātas Toshiba Singapore un Toshiba Japan. Prasītājas uzskata, ka Toshiba Singapore un Toshiba Japan atbilda nosacījumiem, lai tās varētu uzskatīt par Toshiba Indonesia pārstāvjiem, un līdz ar to, ka sakarā ar komisijas maksām par pārdošanu iestādēm būtu bijusi jāsamazina saliktā normālā vērtība.

265    Tomēr šī tēze ir jānoraida, nenosakot, vai Toshiba Japan un Toshiba Singapore ir jāuzskata par Toshiba Indonesia pārstāvjiem.

266    To atskaitījumu veikšana, kuri atbilst pārstāvja komisijas maksām, var izrādīties nepieciešama saskaņā ar pamatregulas 2. panta 10. punktu, lai ņemtu vērā atšķirības starp eksporta cenu un normālo vērtību, kuras ietekmē to salīdzināmību. Tomēr šādus atskaitījumus nevar veikt no vērtības, kas tikusi “salikta” un līdz ar to nav reāla. Šādu vērtību principā neietekmē tādi elementi, kas var samazināt tās salīdzināmību, kā pārstāvja komisijas maksas esamība, jo tā tikusi mākslīgi noteikta, pievienojot dažādus elementus, starp kuriem nav iekļauti maksājumi vai peļņas procenti par labu izplatītājiem, kuri būtu pielīdzināmi šādai komisijas maksai un kas būtu jāatskaita.

267    Katrā ziņā ir jāatgādina, ka Padome, aprēķinot Toshiba Indonesia salikto normālo vērtību, pieskaitīja šīs sabiedrības ražošanas izmaksām un PAV izdevumiem daļu no Toshiba Singapore PAV izdevumiem vienīgi tādēļ, ka Toshiba Indonesia veica ļoti ierobežotu tirdzniecību vai pat vispār to neveica. Līdz ar to Padome nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, neatskaitot no normālās vērtības summu, kas atbilst pārstāvja komisijas maksām, kuras samaksātas Toshiba Singapore. Toshiba Singapore PAV izdevumu ņemšana vērā vienīgi ļāva kompensēt neparasti zemos Toshiba Indonesia PAV izdevumus, kas izrietēja no tās zemā tirdzniecības darbības līmeņa, un bija vienīgi metode, lai noteiktu to, kas varētu tikt uzskatīta par PAV izdevumu pietiekamu un līdz ar to samērīgu summu, kas attiecināma uz sabiedrību, kura pārdod elektroniskos svarus Indonēzijā.

268    Saistībā ar Toshiba Japan ir arī jāsecina, ka Padomei no saliktās vērtības nebija jāatņem nekāda pārstāvja komisijas maksa. Būtībā nekāda daļa no Toshiba Japan PAV izdevumiem – pamatoti vai nepamatoti – netika ņemta vērā, lai noteiktu Toshiba Indonesia produktu normālo vērtību, un tas bija par labu prasītājām. Tādēļ būtu acīmredzami neatbilstoši atskaitīt no minētās vērtības kaut kādu summu, kas atbilst komisijas maksām, kuras attiecināmas uz Toshiba Japan.

269    No tā izriet, ka šis iebildums ir jānoraida.

c)     Par eksporta cenu korekcijām sakarā ar pārstāvja komisijas maksām

270    Apstrīdētās regulas preambulas 42. apsvērumā Padome uzskatīja, ka prasītājas pārdeva savus elektroniskos svarus Kopienā caur saistītām sabiedrībām, kas reģistrētas Samoa un Taivānā, un līdz ar to eksporta cenu noteica, pamatojoties uz pirmā neatkarīgā pircēja Kopienā maksātajām vai maksājamajām tālākpārdošanas cenām. Apstrīdētās regulas preambulas 45. apsvērumā Padome izskaidroja, ka šīs tirdzniecības sabiedrības veica līdzīgas funkcijas kā pārstāvji, kas darbojas uz komisijas maksas pamata, un ka līdz ar to ir jāveic eksporta cenas korekcija, lai ņemtu vērā komisijas maksu saskaņā ar pamatregulas 2. panta 10. punkta i) apakšpunktu.

271    Prasītājas norāda, ka Padomei neesot bijis jāveic šis atskaitījums no eksporta cenām, jo nekāda komisijas maksa netika faktiski samaksāta.

272    Būtībā prasītājas pamato savu argumentu ar faktu, ka iepriekš 247. punktā minētajā spriedumā lietā Kundan un Tata/Padome Pirmās instances tiesa secināja, ka gan no pamatregulas 2. panta 10. punkta formulējuma, gan no tā sistēmas izriet, ka eksporta cenas vai normālās vērtības korekcija varēja tikt veikta, vienīgi lai ņemtu vērā atšķirības saistībā ar faktoriem, kas ietekmēja cenas un tādēļ to salīdzināmību, un ka tas tā nav gadījumā, kad komisijas maksa netika faktiski samaksāta (sprieduma 94. punkts).

273    Tomēr prasītāju arguments ir jānoraida.

274    Ir jāatgādina, ka iepriekš 247. punktā minētajā spriedumā lietā Kundan un Tata/Padome Pirmās instances tiesa it īpaši uzskatīja, ka, lai varētu veikt šādu korekciju, iestādēm ir jāpamatojas uz elementiem, ar kuriem var pierādīt vai kuri ļauj secināt, ka patiešām bija samaksāta komisijas maksa un ka tā noteiktā veidā varēja ietekmēt eksporta cenas un normālās vērtības salīdzināmību (sprieduma 95. punkts).

275    Minētajā spriedumā (96. punkts) Pirmās instances tiesa secināja, ka gluži tāpat kā lietas dalībniekam, kas lūdz, lai tiktu veiktas korekcijas saskaņā ar pamatregulas 2. panta 10. punktu, kuras paredzētas, lai padarītu par salīdzināmu normālo vērtību un eksporta cenu sakarā ar dempinga starpības noteikšanu, ir jāsniedz pierādījumi par sava lūguma pamatotību (Tiesas 1990. gada 11. jūlija spriedums apvienotajās lietās C‑320/86 un C‑188/87 Stanko France/Komisija un Padome, Recueil, I‑3013. lpp., 48. punkts), iestādēm ir jāpamatojas, ja tās uzskata, ka tām ir jāveic korekcijas sakarā ar komisijas maksu, uz pierādījumiem vai vismaz norādēm, kas ļauj konstatēt faktoru, saistībā ar kuru tiek veikta korekcija, un noteikt tā ietekmi uz cenu salīdzināmību.

276    Tomēr ir svarīgi uzsvērt, ka iepriekš 247. punktā minētais spriedums lietā Kundan un Tata/Padome tika pasludināts, kad atbilstošās tiesību normas par atskaitījumiem sakarā ar komisijas maksām, kurus varēja veikt saistībā ar eksporta cenu summām, atšķīrās no tām tiesību normām, kas ir piemērojamas pārskatīšanas izmeklēšanas laikā.

277    Protams, tad, kad tika pasludināts iepriekš 247. punktā minētais spriedums lietā Kundan un Tata/Padome, pamatregulas 2. panta 10. punktā bija noteikts, gluži kā tad, kad tika pieņemta apstrīdētā regula, ka, lai salīdzinātu eksporta cenu ar normālo vērtību, “katrā konkrētā gadījumā tiek izdarītas korekcijas, lai ņemtu vērā atšķirības faktorus, par kuriem apgalvo un par kuriem ir pierādīts, ka tie ietekmē cenas un līdz ar to cenu salīdzināmību”.

278    Tāpat tad, kad tika pasludināts iepriekš 247. punktā minētais spriedums lietā Kundan un Tata/Padome, pamatregulas 2. panta 10. punkta i) apakšpunktā bija noteikts, gluži kā tad, kad tika pieņemta apstrīdētā regula, ka “korekciju izdara, ņemot vērā atšķirības komisijas naudā, ko maksā saistībā ar apskatāmo noietu”.

279    Tomēr pēc attiecīgā sprieduma pasludināšanas minētajā tiesību normā tika iekļauts otrs teikums saskaņā ar Regulas Nr. 1972/2002 1. panta 5. punktu. Attiecīgi šīs tiesību normas otrajā teikumā ir paredzēts, ka “termins “komisijas maksa” attiecas arī uz uzcenojumu, ko saņem izstrādājuma vai līdzīga izstrādājuma tirgotājs, ja šāda tirgotāja funkcijas ir līdzīgas tā pārstāvja funkcijām, kurš strādā, pamatojoties uz komisijas naudu”.

280    Saskaņā ar Regulas Nr. 1972/2002 preambulas 6. apsvērumu attiecīgā teikuma iekļaušanas pamatregulas 2. panta 10. punkta i) apakšpunktā pamatojums ir saskaņā ar Komisijas un Padomes pastāvīgo praksi precizēt, ka šādas korekcijas ir jāveic arī tad, ja puses nerīkojas, pamatojoties uz pilnvarotāja un pārstāvja attiecībām, bet sasniedz to pašu ekonomisko rezultātu, rīkojoties kā pircējs un pārdevējs.

281    Līdz ar to pamatregulas 2. panta 10. punkta i) apakšpunktā ir ļauts veikt korekciju ne tikai sakarā ar atšķirībām komisijas maksās, kas samaksātas par apskatāmo noietu, bet arī saistībā ar uzcenojumu, ko saņem izstrādājuma tirgotājs, ja šāda tirgotāja funkcijas ir līdzīgas tā pārstāvja funkcijām, kurš strādā, pamatojoties uz komisijas naudu.

282    No tā izriet, ka vienīgais arguments, ko prasītājas izvirzījušas pret veikto atskaitīšanu, proti, arguments, saskaņā ar kuru nekāda komisijas maksa netika pārskaitīta tirdzniecības sabiedrībām, kas ar tām ir saistītas, nav tāds, ar kuru var apstrīdēt minētās atskaitīšanas tiesiskumu tiktāl, ciktāl šī atskaitīšana var tikt veikta arī tad, ja nekāda komisijas maksa faktiski nav tikusi samaksāta un attiecīgo tirgotāju funkcijas ir līdzīgas pārstāvja funkcijām, kurš strādā, pamatojoties uz komisijas naudu.

283    Šajā sakarā ir jāprecizē, ka prasītājas neapstrīd apstrīdētās regulas preambulas 45. un 53. apsvērumā veiktos apgalvojumus, saskaņā ar kuriem sabiedrības, kas Kopienā tirgo savus elektroniskos svarus, veic funkcijas, kas līdzīgas tā pārstāvja funkcijām, kurš strādā, pamatojoties uz komisijas maksu, it īpaši tāpēc, ka tās izraksta rēķinus par visām eksporta pārdošanām neatkarīgiem klientiem, nosaka pārdošanas cenas un tiešā veidā saņem pasūtījumus no klientiem.

284    Ir arī svarīgi atgādināt, ka prasītājas neapstrīd, ka sabiedrības, kas ar tām saistītas, pārdeva tālāk elektroniskos svarus neatkarīgajiem klientiem par augstāku cenu nekā to, ko tās bija samaksājušas par šiem svariem, tādējādi saņemot komisijas naudu.

285    Katrā ziņā prasītāju tēze nevar tikt pieņemta, pat ja to varētu interpretēt tādējādi, ka Padome apstrīdētajā regulā nebija pierādījusi, ka tirdzniecības sabiedrības, kas ar tām bija saistītas, saņēma komisijas naudu par savu darbību.

286    Nav acīmredzami kļūdaini uzskatīt, kā to darīja Padome, ka cenās, par kurām tirdzniecības sabiedrības izraksta rēķinus saviem neatkarīgajiem klientiem, obligāti ir jāiekļauj atlīdzība par šo sabiedrību piedalīšanos attiecīgo produktu tirdzniecībā Kopienā vai vismaz jāsedz izmaksas, kas saistītas ar šādu piedalīšanos. Šīs sabiedrības nevarētu tikt uzskatītas, gluži kā to ir darījusi Padome apstrīdētajā regulā un kas nav apstrīdēts, par tādām, kas veic funkcijas, kas līdzīgas tā pārstāvja funkcijām, kurš strādā, pamatojoties uz komisijas maksu.

287    Turklāt ir jānorāda, ka šajā lietā Padome, pamatojoties uz noteiktiem faktiskiem datiem, aprēķināja samērīgu uzcenojumu tirdzniecības uzņēmumiem, kas saistīti ar prasītājām.

288    No apstrīdētās regulas preambulas 45. apsvēruma izriet un to nav apstrīdējušas prasītājas, ka veikto atskaitījumu lielums tika aprēķināts, pamatojoties uz tirdzniecības sabiedrību, kas saistītas ar prasītājām, PAV izdevumiem. Līdz ar to Padome noteica šo sabiedrību komisijas naudu, vienīgi pamatojoties uz to izdevumiem, kuri acīmredzami bija jāsedz ar starpību starp elektronisko svaru, ko tās tirgoja, pirkšanas cenu un pārdošanas cenu, šiem izdevumiem pat nepieskaitot summu, kas atbilst peļņas procentam.

289    Tādēļ ir jānoraida šis iebildums un līdz ar to abi attiecīgie pamati.

290    Ņemot vērā iepriekš minēto, prasība ir jānoraida kopumā.

 Par tiesāšanās izdevumiem

291    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājām spriedums nav labvēlīgs, tām ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Padomes prasījumiem.

292    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 4. punkta pirmajai daļai Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Ar šādu pamatojumu

PIRMĀS INSTANCES TIESA (pirmā palāta)

nospriež:

1)      prasību noraidīt;

2)      Shanghai ExcellM&E Enterprise Co. Ltd un Shanghai Adeptech Precision Co. Ltd sedz savus, kā arī atlīdzina Padomes tiesāšanās izdevumus;

3)      Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Tiili Dehousse Wiszniewska‑Białecka

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2009. gada 18. martā.

[Paraksti]

Satura rādītājs

Prāvas priekšvēsture

A – Izmeklēšana un sākotnējā regula

B – Pārskatīšanas procedūra

C – Apstrīdētā regula

Process un lietas dalībnieku prasījumi

Par lūgumu izbeigt tiesvedību

A – Lietas dalībnieku argumenti

B – Pirmās instances tiesas vērtējums

Par lietas būtību

A – Par otro un trešo pamatu, ar kuriem attiecīgi tiek apgalvots pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta pirmās daļas pirmā ievilkuma pārkāpums un pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta pirmās daļas otrā ievilkuma pārkāpums

1. Lietas dalībnieku argumenti

2. Pirmās instances tiesas vērtējums

B – Par pirmo pamatu, ar kuru tiek apgalvots pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta otrās daļas pārkāpums

1. Ievada apsvērumi

2. Lietas dalībnieku argumenti

3. Pirmās instances tiesas vērtējums

C – Par ceturto pamatu, ar kuru tiek apgalvots pamatregulas 11. panta 9. punkta pārkāpums

1. Lietas dalībnieku argumenti

2. Pirmās instances tiesas vērtējums

D – Par piekto un astoto pamatu, ar kuru tiek apgalvots pamatregulas 2. panta 7. punkta a) apakšpunkta pārkāpums

1. Lietas dalībnieku argumenti

2. Pirmās instances tiesas vērtējums

a) Par pirmo iebildumu saistībā ar saliktās normālās vērtības aprēķināšanu, pamatojoties uz nepārbaudītu un kļūdainu informāciju

b) Par otro iebildumu saistībā ar peļņas procenta, kas attiecināts uz Toshiba Indonesia, acīmredzami neatbilsto�o raksturu

c) Par trešo iebildumu saistībā ar diskriminācijas pastāvēšanu

E – Par sesto un septīto pamatu, ar kuru tiek apgalvots pamatregulas 2. panta 10. punkta pārkāpums

1. Lietas dalībnieku argumenti

2. Pirmās instances tiesas vērtējums

a) Par Toshiba Singapore PAV izmaksu iekļaušanu saliktās normālās vērtības aprēķināšanā

b) Par to, ka netika veiktas korekcijas sakarā ar pārstāvja komisijas maksām, kas samaksātas Toshiba Singapore un Toshiba Japan

c) Par eksporta cenu korekcijām sakarā ar pārstāvja komisijas maksām

Par tiesāšanās izdevumiem

* Tiesvedības valoda – angļu.