Lieta C‑51/15

Remondis GmbH & Co. KG Region Nord

pret

Region Hannover

(Oberlandesgericht Celle lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – LES 4. panta 2. punkts – Dalībvalstu nacionālās identitātes, kas raksturīga to politiskajām un konstitucionālajām pamatstruktūrām, tostarp reģionālajām un vietējām pašvaldībām, ievērošana – Dalībvalstu iekšējā organizācija – Pašvaldības – Tiesību akts, ar ko tiek izveidota jauna publisko tiesību struktūra un noteikta pilnvaru un atbildības nodošana sabiedrisko uzdevumu izpildei – Publiski līgumi – Direktīva 2004/18/EK – 1. panta 2. punkta a) apakšpunkts – Jēdziens “publisks līgums”

Kopsavilkums – Tiesas (trešā palāta) 2016. gada 21. decembra spriedums

Tiesību aktu tuvināšana – Būvdarbu, piegādes un pakalpojumu publiskā iepirkuma procedūras – Direktīva 2004/18 – Publisks līgums – Jēdziens – Divu pašvaldību vienošanās – Tiesību akts, ar ko tiek izveidota jauna publisko tiesību struktūra un noteikta pilnvaru un atbildības nodošana sabiedrisko uzdevumu izpildei – Izslēgšana – Nosacījumi – Valsts tiesas kompetencē esoša pārbaude

(LES 4. panta 2. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/18 1. panta 2. punkta a) apakšpunkts)

Direktīvas 2004/18 par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru, 1. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka par publisku līgumu nav jāuzskata nolīgums, ko ir noslēgušas divas pašvaldības un pamatojoties uz kuru tās ar statūtiem ir izveidojušas pašvaldību mērķapvienību, kas ir publisko tiesību juridiska persona, un šim jaunajam publisko tiesību subjektam ir nodevušas dažas savas pilnvaras, kas līdz tam brīdim bija pašvaldībām un kuras turpmāk ir šai pašvaldību mērķapvienībai.

Proti, kompetenču sadalījums dalībvalsts iekšienē ir aizsargāts LES 4. panta 2. punktā. Šī aizsardzība attiecas arī uz kompetenču reorganizācija dalībvalsts iekšienē, kuras ietvaros iestāde, kurai iepriekš ir bijušas pilnvaras, tiek atbrīvota vai atbrīvojas no pienākuma un tiesībām izpildīt attiecīgo sabiedrisko uzdevumu, bet citai iestādei turpmāk ir šis pienākums un šīs tiesības.

Turklāt šāda pilnvaru nodošana neatbilst visiem nosacījumiem, ko paredz publiskā līguma jēdziena definīcija.

Tikai finansiāls līgums var būt publisks līgums, uz ko attiecas Direktīva 2004/18, un tas, ka tas ir finansiāls, nozīmē, ka līgumslēdzēja iestāde, kas noslēdz publisko līgumu, atbilstoši šim līgumam par samaksu saņem sniegumu, kam ir jāsniedz tieša ekonomikā interese šai līgumslēdzējai iestādei. Līguma divpusējais raksturs tātad ir būtiska publiskā līguma iezīme.

Tomēr neatkarīgi no apstākļa, ka lēmums par publisko pilnvaru piešķiršanu neietilpst ekonomisko darījumu jomā, pats fakts, ka publisko tiesību iestāde tiek atbrīvota no tai iepriekš uzticētajām pilnvarām, pats par sevi liek zust jebkādām ekonomiskām interesēm par šīm pilnvarām atbilstošo uzdevumu izpildi.

Līdz ar to pilnvaru īstenošanai izmantoto līdzekļu pārdalīšana, iestādei, kura zaudē pilnvaras, nododot tos iestādei, kura tās iegūst, nevar tikt uzskatīta par cenas samaksu, bet tieši otrādi – par loģiskām un pat obligātām sekām šo pilnvaru brīvprātīgai nodošanai vai obligātai pārdalei no vienas iestādes otrai.

Tāpat par atlīdzību nav uzskatāms tas, ka iestāde, kas ierosina pilnvaru nodošanu vai kas izlemj pārdalīt pilnvaras, apņemas apmaksāt iespējamās izmaksas, kas pārsniedz ieņēmumus, kas var izrietēt no šo pilnvaru īstenošanas. Proti, runa ir par garantiju, kas ir domāta trešām personām, kuras vajadzība šajā gadījumā izriet no principa, saskaņā ar kuru pret publisko tiesību iestādi nevar tikt vērsts maksātnespējas process. Tas, ka šāds princips pastāv, pats par sevi norāda uz dalībvalsts iekšējo organizāciju.

Tomēr, lai pilnvaru nodošana starp publisko tiesību iestādēm varētu tikt uzskatīta par iekšējās organizācijas aktu un lai uz to tātad attiektos LES 4. panta 2. punktā garantētā dalībvalstu brīvība, ir jāizpilda noteikti nosacījumi.

Proti, šāda pilnvaru nodošana attiecībā uz sabiedrisko uzdevumu izpildi pastāv tikai tad, ja tā vienlaikus attiecas uz pienākumiem, kas ir saistīti ar nodotajām pilnvarām, un uz tiesībām, kas tām atbilst, un tādēļ publisko tiesību iestādei, kas ir jaunā kompetentā iestāde, ir lēmumu pieņemšanas un finansiālā autonomija, un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

(skat. 40.–47., 49. un 55. punktu un rezolutīvo daļu)